Anotācija

Par grozījumiem 361. panta pirmajā daļā, 626. pantā, 627. pantā, 630. pantā (par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmeta konfiskāciju)

Konfiskācijas direktīvas 3. panta 3. punkts paredz, ka par nozieguma rīkiem tiek uzskatīts jebkāds īpašums, kurš jebkādā veidā, pilnīgi vai daļēji, tika izmantots vai kuru bija paredzēts izmantot, lai veiktu noziedzīgu nodarījumu. Tāpat Konfiskācijas direktīvas 15. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka nozieguma rīkus ir iespējams konfiscēt arī bez notiesājoša sprieduma.

Vienlaikus arī grozījumi Finanšu darījumu darba grupas (turpmāk – FATF) 4. rekomendācijā paredz, ka valstīm ir jānodrošina noziedzīgas mantas (criminal property) konfiskāciju bez notiesājoša sprieduma. Atbilstoši FATF terminu skaidrojumam ar jēdzienu “criminal property” tiek saprasts arī “instrumentalities used in or intended for use in, money laundering or predicate offences”, proti, noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmets.
 

Grozījums 361. panta pirmajā daļā paredz papildināt to pēc vārdiem “Krimināllikumā noteiktajos gadījumos” ar vārdiem “noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmeta konfiskāciju”, tādējādi paredzot, ka arestu mantai var uzlikt, lai nodrošinātu iespējamo mantas īpašās konfiskācijas aizstāšanu Krimināllikumā noteiktajos gadījumos un noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmeta konfiskāciju. Proti, šobrīd 361. panta pirmā daļa paredz, ka, lai nodrošinātu procesuālo izdevumu un cietušajam nodarītā kaitējuma kompensācijas piedziņu, iespējamo noziedzīgi iegūtas mantas atdošanu pēc piederības īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, iespējamo noziedzīgi iegūtas mantas vai ar noziedzīgu nodarījumu saistītās mantas konfiskāciju un arī iespējamo mantas konfiskāciju kā papildsodu, kriminālprocesā uzliek arestu mantai. Arestu mantai var uzlikt, lai nodrošinātu iespējamo mantas īpašās konfiskācijas aizstāšanu Krimināllikumā noteiktajos gadījumos, kā arī lai nodrošinātu tādas mantas piedziņu, kuras izcelsme ir noziedzīga nodarījuma atklāšanai izmantoti valsts līdzekļi. Paredzēts noteikt, ka arestu mantai var uzlikt, lai nodrošinātu arī noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmeta konfiskāciju, tādā veidā paplašinot mantas tvērumu, kurai var uzlikt arestu – t.i., attiecināt to arī uz noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetiem.

KPL 626. panta pirmās daļas 1. punktu paredzēts papildināt tādējādi, lai noteiktu, ka izmeklētājam ar uzraugošā prokurora piekrišanu vai prokuroram ir tiesības pirmstiesas kriminālprocesā radušos mantisko jautājumu savlaicīgas atrisināšanas un procesa ekonomijas interesēs izdalīt no krimināllietas materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu un uzsākt procesu, ja pastāv šādi nosacījumi: pierādījumu kopums dod pamatu uzskatīt, ka manta, kura izņemta vai kurai uzlikts arests, ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu, vai ir noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmets.

KPL 627. panta otrās daļas 1. punktu paredzēts papildināt tādējādi, lai noteiktu, ka lēmumā par procesa par noziedzīgi iegūtu mantu uzsākšanu procesa virzītājs norāda ziņas par faktiem, kas pamato mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu, vai mantas noziedzīgo izcelsmi, kā arī to, kādi lietas materiāli pamato šādu ziņu esību un tiek izdalīti no izmeklēšanā esošās krimināllietas par noziedzīgu nodarījumu.

KPL 630. panta pirmās daļas 1. punktu paredzēts papildināt tādējādi, lai noteiktu, ka, izskatot materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu, tiesai jāizlemj, vai manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu, vai ir noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmets. Savukārt panta otro daļu paredzēts papildināt, nosakot, ka, ja tiesa atzīst, ka mantas saistība ar noziedzīgu nodarījumu nav pierādīta vai mantas izcelsme nav noziedzīga, vai manta nav atzīstama par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu, tā pieņem lēmumu izbeigt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu.

Par grozījumu KPL 361. panta 7.¹ daļā

KPL 361. pants nosaka kārtību, kādā kriminālprocesa ietvaros mantai uzliekams arests. Panta 7.¹ daļa nosaka, ka gadījumos, kad attiecībā uz mantu, kurai tiek uzlikts arests, ir reģistrēta hipotēka vai komercķīla, procesa virzītājs par pieņemto lēmumu informē hipotekāro kreditoru vai komercķīlas ņēmēju. Saņemot informāciju par aresta uzlikšanu mantai, hipotekārajam kreditoram vai komercķīlas ņēmējam ir tiesības iesniegt dokumentus par mantas izcelsmi. Finanšu ķīlas ņēmēji patlaban nav šīs normas tvērumā.

Saprotams, ka procesa virzītājam praksē nebūs iespējams informēt finanšu ķīlas ņēmēju, jo informācija par finanšu ķīlu netiek atspoguļota publiskajos reģistros. Finanšu instrumentu gadījumā attiecīgā informācija ir pieejama finanšu instrumentu kontā (vērtspapīru kontā), kas nav publiski pieejams.

Vienlaikus nav tiesiska pamata liegt finanšu ķīlas ņēmējam tiesības iesniegt dokumentus par mantas izcelsmi. Finanšu ķīlas ņēmēja tiesiskā interese ir pielīdzināma hipotekārā kreditora vai komercķīlas ņēmēja interesēm, un arī šā nodrošinājuma veida gadījumā būtu nodrošināma līdzvērtīga procesuālā aizsardzība.

Grozījums 361. panta 7.¹ daļas otrajā teikumā, papildinot to aiz vārdiem “vai komercķīlas” ar vārdiem “vai finanšu ķīlas”, nodrošinās vienlīdzīgu attieksmi pret dažādiem nodrošinājuma veidiem un sistemātisku regulējumu.

Par grozījumiem KPL 361.¹ pantā

KPL 361.¹ pants nosaka kārtību, kādā notiek lēmuma par aresta uzlikšanu mantai nosūtīšana izpildei. Saistībā ar pārvaldības institūta ieviešanu ir nepieciešamas precizēt attiecīgo tiesību normu.

Paredzēts KPL 361.¹ pantu papildināt ar jaunu 3.¹ daļu, kas nosaka, ka, uzliekot arestu kapitāla daļām vai akcijām, procesa virzītājs var uzlikt arestēto kapitāla daļu vai akciju īpašniekam un kapitālsabiedrībai, kuras kapitāla daļas vai akcijas ir arestētas, pienākumu Komerclikumā noteiktajā termiņā (atbilstoši Komerclikuma 214. panta pirmajai daļai paziņojumu par dalībnieku sapulces sasaukšanu valde nosūta visiem dalībniekiem ne vēlāk kā divas nedēļas pirms sapulces) informēt procesa virzītāju par dalībnieku vai akcionāru sapulces sasaukšanu un sapulces darba kārtību. Šāda kārtība ir nepieciešama, lai procesa virzītājs varētu saņemt informāciju par dalībnieku vai akcionāru sapulces sasaukšanu un sapulces darba kārtību un nepieciešamības gadījumā atbilstoši rīkoties, piemēram, pieņemt lēmumu par arestēto kapitāla daļu vai akciju nodošanu pārvaldībā.

Jāņem vērā, ka kapitālsabiedrība vismaz reizi gadā sasauc ikgadējo jeb kārtējo dalībnieku vai akcionāru, vai biedru sapulci (Komerclikuma 213. panta pirmā daļa un 269. pants), kurā tiek pieņemti lēmumi saistībā ar komercsabiedrības darbību. Kapitālsabiedrība var sasaukt arī ārkārtas dalībnieku vai akcionāru sapulci (Komerclikuma 213. panta trešā daļa un 270. pants).

Galvenie lēmumi, kas ietilpst dalībnieku vai akcionāru sapulces kompetencē (Komerclikuma 210. pants un 268. pants) ir:
1) statūtu grozījumi;
2) pamatkapitāla izmaiņas (palielināšana vai samazināšana)
3) valdes vai padomes locekļu ievēlēšana vai atsaukšana no amata;
4) gada pārskata apstiprināšana;
5) peļņas sadale un dividenžu izmaksa;
6) prasības celšana pret sabiedrības amatpersonām;
7) lēmums par sabiedrības darbības izbeigšanu vai reorganizāciju;
8) koncerna līguma noslēgšana, grozīšana vai izbeigšana.

Tāpat KPL 361.¹ pantā ir precizēta terminoloģija attiecībā uz jēdziena "akcijas" lietošanu iekavās, to aizstājot ar vārdiem "vai akcijas". Šādas izmaiņas ir saistītas ar to, ka saskaņā ar Komerclikuma 134. panta pirmo daļu kapitālsabiedrība ir komercsabiedrība, kuras pamatkapitāls sastāv no pamatkapitāla daļu vai akciju nominālvērtību kopsummas. Tādējādi, lai novērstu iespējamās tiesiskā regulējuma neskaidrības, esošo vārdu salikumu "kapitāla daļas (akcijas)" plānots izteikt ar vārdiem "kapitāla daļas vai akcijas".

KPL 361.¹ panta pirmās daļas 4. punktā ir paredzēts saskanīgs grozījums ar grozījumu 365. panta divpadsmitajā daļā, tajā izslēdzot vārdu “naudas” no normas teksta, jo “noguldījumi” šī panta izpratnē jau aptver naudas noguldījumus, un tā uzskatāma par liekvārdību.

Par grozījumu KPL 364. pantā

KPL 364. pants nosaka arestam pakļautās mantas vērtības noteikšanas kārtību. Patlaban KPL 364. panta trešā daļa paredz, ka kapitāla daļas, akcijas un finanšu instrumentus uzskaita pēc to nominālās vērtības. Jāņem vērā, ka kapitāla daļu vai akciju nominālā vērtība mēdz ievērojami atšķirties no to tirgus vērtības. Nominālā vērtība ir publiski pieejama Uzņēmumu reģistra vestajās datubāzēs, taču kapitāla daļu vai akciju tirgus vērtības noteikšanai var būt nepieciešams pieaicināt sertificētu vērtētāju. Spēkā esošā KPL 364. panta redakcija šādu kārtību paredz tikai attiecībā uz nekustamo īpašumu.

Tādēļ ir nepieciešams precizēt KPL 364. pantu, nosakot, ka arī kapitāla daļas vai akcijas var novērtēt pēc tirgus vērtības, pieaicinot sertificētu vērtētāju.

Grozījums KPL 364. panta trešajā daļā paredz noteikt, ka kapitāla daļas vai akcijas, kurām tiek uzlikts arests, nepieciešamības gadījumā var novērtēt pēc tirgus vērtības, pieaicinot speciālistu. Savukārt gadījumos, kad kapitāla daļas vai akcijas tiek nodotas pārvaldībā, procesa virzītājam būs pienākums tās novērtēt pēc tirgus vērtības, pieaicinot sertificētu vērtētāju. Šāds kapitāla daļu vai akciju novērtējums sekmēs veiksmīgu pārvaldības procesu, jo procesa virzītājam un pārvaldniekam būs zināma faktiskajai situācijai atbilstoša arestēto kapitāla daļu vai akciju tirgus vērtība pārvaldības procesa sākumā. Jāņem vērā, ka pēc tirgus vērtības varēs novērtēt tikai tādas kapitāla daļas vai akcijas, kas KPL 365.² panta izpratnē nav uzskatāmas par finanšu instrumentiem.

KPL 364. panta otrā daļa paredz, ka mantas vērtību nosaka aresta uzlikšanas brīdī, bet, ja tas nav iespējams, mantas vērtību pirmstiesas procesā nosaka ne vēlāk kā līdz pirmstiesas procesa pabeigšanai, bet iztiesāšanā – līdz tiesas aiziešanai uz apspriežu istabu. Proti, pirms arestēto kapitāla daļu vai akciju nodošanas pārvaldībā, procesa virzītājam būs jānosaka to vērtība KPL 364. pantā paredzētajā kārtībā. Aresta uzlikšanas brīdī procesa virzītājs arestētās kapitāla daļas vai akcijas, kuras netiek nodotas pārvaldībā, var uzskaitīt pēc to nominālās vērtības, kas ir publiski pieejama un ātri iegūstama informācija. Savukārt, ja, procesa virzītāja ieskatā, tas būs nepieciešams, tad procesa virzītājam būs tiesības arestētās kapitāla daļas vai akcijas novērtēt pēc to tirgus vērtības, pieaicinot sertificētu vērtētāju. Šāda nepieciešamība varētu rasties, piemēram, ja, procesa virzītāja ieskatā, pastāv būtiska atšķirība starp nominālvērtību un tirgus vērtību. Procesa virzītājam būtu jāizvērtē, vai sertificēta vērtētāja pieaicināšana kapitāla daļu vai akciju tirgus vērtības noteikšanai ir nepieciešama un lietderīga konkrētajā gadījumā.

Atbilstoši KPL 367. panta pirmās daļas 3. punktam izdevumi par arestētās mantas novērtēšanu ir procesuālie izdevumi, kas atbilstoši minētā panta otrajai daļai tiek segti no valsts līdzekļiem Ministru kabineta noteiktajā apmērā un kārtībā (sk. Ministru kabineta 2005. gada 4. oktobra noteikumus Nr. 754 “Noteikumi par kriminālprocesuālo izdevumu atlīdzināšanas kārtību un apmēru”). Procesuālo izdevumu piedziņa notiek KPL 368. pantā noteiktajā kārtībā.

Tāpat tiek precizēta terminoloģija, aizstājot vārdus “akcijas un pamatkapitāla daļas” ar vārdiem “kapitāla daļas vai akcijas”, tādējādi vienādojot KPL lietoto terminoloģiju. Papildus norādāms, ka šī panta noteikumi ir attiecināmi uz visa veida un formas akcijām, proti, gan uz publiskajā apgrozībā esošajām akcijām, gan nepubliskām (slēgto akciju sabiedrību) akcijām, kā arī materializētajām un dematerializētajām akcijām.

Par likuma papildināšanu ar jaunu 364.² pantu par arestētās mantas aizstāšanu pēc personas lūguma

Saistībā ar mantas pārvaldības institūta ieviešanu krimināltiesiskajā sistēmā ir paredzēts KPL regulējumu papildināt arī ar tādu jaunu kriminālprocesuālo mehānismu jeb institūtu kā arestētās mantas aizstāšana pēc personas lūguma.

Proti, kārtība, kādā kriminālprocesā ir nodrošināms mantisko jautājumu risinājums un kādā mantai ir uzliekams arests, ir noteikta KPL 28. nodaļā. Mantas arests ir viens no kriminālprocesuālajiem piespiedu mehānismiem, kas ierobežo personu tiesības un brīvības nolūkā sasniegt taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu. Šis kriminālprocesuālais institūts ierobežo personu tiesības brīvi rīkoties ar arestēto mantu, tādējādi nodrošinot KPL 361. pantā noteikto mērķu izpildi. Piemērojot mantas arestu, tiek izvērtēti gan konkrētās lietas apstākļi un aresta nepieciešamība, gan mantiskā nodrošinājuma summa un arestētās mantas vērtība. 

Šādas normas nepieciešamība ir saistīta ar gadījumiem, kad kriminālprocesā tiek arestēta manta, kas nav finanšu līdzekļi. Proti, līdz ar pārvaldības institūta ieviešanu kriminālprocesuālajā sistēmā procesa virzītājam atbilstoši KPL 365., 365.¹ un 365.² pantam likumā noteiktajos gadījumos arestētā manta, kapitāla daļas vai akcijas, kā arī finanšu instrumenti būs jānodod pārvaldībā, tādējādi nodrošinot to vērtības saglabāšanu. Iespējamība aizstāt arestēto mantu ar finanšu līdzekļiem pēc personas lūguma no vienas puses ir iespēja personai paturēt mantu, bet no otras puses tā nodrošina, ka persona iemaksā finanšu līdzekļus arestētās mantas vērtībā, tādējādi nodrošinot Konfiskācijas direktīvā un KPL 361. pantā noteikto mērķi saglabāt mantas vērtību līdz mantisko jautājumu galīgam noregulējumam. Jāņem vērā, ka šādā gadījumā netiek izlietoti arī resursi saistībā ar mantas pārvaldības procesu, jo nav nepieciešams veikt pārvaldības pasākumus, kas nepieciešami mantas vērtības saglabāšanai.

Ņemot vērā minēto, paredzēts KPL papildināt ar jaunu 364.² pantu par arestētās mantas aizstāšanu pēc personas lūguma. Panta pirmā daļa paredz, ka arestētās mantas īpašnieks vai likumīgais valdītājs var iesniegt lūgumu procesa virzītājam par arestētās mantas aizstāšanu ar finanšu līdzekļiem. Šādu lūgumu var iesniegt līdz brīdim, kad procesa virzītājs pieņem lēmumu par arestētās mantas realizāciju vai iznīcināšanu. 

Panta otrā daļa paredz, ka ar finanšu līdzekļiem nevar aizstāt tādu arestēto mantu, kas, iespējams, ir noziedzīgi iegūta manta un kas atdodama pēc piederības īpašniekam vai likumīgajam valdītājam.

Panta trešā daļa nosaka, ka jautājumu par mantas aizstāšanu izlemj rakstveida procesā, lēmumā nosakot 30 dienu termiņu finanšu līdzekļu labprātīgai samaksai. Arestētajai mantai uzlikto arestu procesa virzītājs atceļ, kad persona samaksājusi finanšu līdzekļus aizstātās mantas vērtībā. Aizstātās mantas vērtību nosaka pēc vērtības, kāda tai bija aresta uzlikšanas brīdī. Jāņem vērā, ka lai arī arestētajai mantai uzliktais arests šādā gadījumā tiek atcelts, kriminālprocesa mērķu sasniegšanai joprojām saglabājas nepieciešamība ierobežot kriminālprocesā iesaistītās personas tiesības rīkoties ar īpašumu, kas arestētās mantas aizstāšanas rezultātā ir mainījis tā īpašības. Proti, iegūtos finanšu līdzekļus kriminālprocesā nevar glabāt bez tiesiska un likumīga pamata. Tādējādi procesa virzītājam būtu jāpieņem jauns lēmums par aresta uzlikšanu finanšu līdzekļiem, kas iegūti arestētās mantas aizstāšanas pēc personas lūguma rezultātā. Lēmumā par aresta uzlikšanu mantai būtu jānorāda apstākļi un apsvērumi par sākotnējā aresta lēmuma pieņemšanu un mantas aizstāšanu. Atbilstoši KPL 361. panta trešajai daļai pirmstiesas procesā arestu mantai uzliek ar procesa virzītāja lēmumu, kuru apstiprinājis izmeklēšanas tiesnesis, bet iztiesāšanas laikā lēmumu pieņem tiesa.

Vienlaikus akcentējams, ka līdz ar lēmumu par aresta uzlikšanu finanšu līdzekļiem būtu nodrošināmas arī personas tiesības uz savlaicīgu mantisko jautājumu atrisināšanu, tādējādi ir ievērojami KPL noteiktie termiņi. Proti, personas tiesības rīkoties ar savu mantu faktiski tiek ierobežotas jau ar brīdi, kad personai bija paziņots sākotnējais lēmums par aresta uzlikšanu aizstātajai mantai. Kriminālprocesā arestētās mantas pārvēršana citās vērtībās nav uzskatāma par jauna procesuālā termiņa rašanās brīdi. Tādējādi, pieņemot lēmumu par aresta uzlikšanu finanšu līdzekļiem, ievērojami KPL 389. pantā noteiktie personas tiesību ierobežošanas termiņi pirmstiesas kriminālprocesā un nosakāms, ka personas tiesību ierobežošanas termiņš skaitāms no mantas pirmā ierobežošanas brīža, proti, no aresta uzlikšanas datuma aizstātajai mantai.

Panta ceturtā daļa paredz, ka procesa virzītājs informē pārvaldnieku par lēmumu atcelt arestu mantai, kas ir nodota pārvaldībā. 

Panta piektā daļa paredz, ka gadījumos, kad finanšu līdzekļi 30 dienu laikā pēc lēmuma par mantas aizstāšanu spēkā stāšanās netiek pilnībā samaksāti, lēmums par arestētās mantas aizstāšanu zaudē spēku.

Panta sestā daļa nosaka, ka sūdzību par lēmumu noraidīt lūgumu par mantas aizstāšanu izskata uzraugošais prokurors, amatā augstāks prokurors vai augstāka līmeņa tiesas tiesnesis (atkarībā no kriminālprocesa stadijas un amatpersonas, kas pieņēmusi lēmumu noraidīt lūgumu par mantas aizstāšanu) rakstveida procesā. Šis lēmums nav pārsūdzams.

Par 365. panta izteikšanu jaunā redakcijā

Konfiskācijas direktīvas 20. panta 3. punkts nosaka, ka dalībvalstis nodrošina iesaldētā un konfiscētā īpašuma efektīvu pārvaldību līdz tā atsavināšanai, pamatojoties uz galīgu konfiskācijas rīkojumu. Aktīvu jeb mantas efektīvas pārvaldības nodrošināšana ir viens no Konfiskācijas direktīvā noteiktajiem mērķiem. Direktīvas 5. apsvērumā efektīva iesaldētā un konfiscētā īpašuma pārvaldība, kas tiek īstenota nolūkā saglabāt īpašuma vērtību valstij vai cietušajiem domātai restitūcijai, ir izvirzīta kā priekšnoteikums efektīvai aktīvu atgūšanas sistēmai. Tādējādi dalībvalstīm ir pienākums ieviest tādus pārvaldības pasākumus, kas ir efektīvi un kas nodrošina, ka īpašums, kurš ir vai var kļūt par iesaldēšanas vai konfiskācijas rīkojuma priekšmetu, saglabā savu vērtību.

Šie pasākumi ir pieminēti Konfiskācijas direktīvas 20. panta 1. punktā, taču Konfiskācijas direktīvā nav izsmeļoša šo pasākumu vai darbību uzskaitījuma, tādēļ dalībvalstīm ir rīcības brīvība to izvēlē un īstenošanā. Piemēram, direktīvas 41. apsvērumā ir skaidrots, ka minētie pasākumi ietver tādu vienību, piemēram, uzņēmumu, efektīvu pārvaldību, kuras būtu jāsaglabā kā darbību turpinoši uzņēmumi, vienlaikus veicot vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka aizdomās turētā vai apsūdzētā persona negūst tiešu vai netiešu labumu no šādas vienības turpinātās darbības, vai attiecīgā gadījumā no uzraudzības pasākumiem, kas attiecas uz šādas vienības kontroli. Savukārt Konfiskācijas direktīvas 20. panta 4. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad tas ir pamatoti īpašuma veida dēļ, kompetentās iestādes, kas ir atbildīgas par iesaldētā īpašuma pārvaldību, novērtē īpašuma, kurš var kļūt par konfiskācijas rīkojuma priekšmetu, īpašos apstākļus, lai līdz minimumam samazinātu tā aplēstās pārvaldības izmaksas un saglabātu šāda īpašuma vērtību līdz tā atsavināšanai. Tādējādi secināms, ka Konfiskācijas direktīva nosaka dalībvalstīm pienākumu nodrošināt iesaldētā un konfiscētā īpašuma efektīvu pārvaldību līdz tā atsavināšanai, pamatojoties uz galīgu konfiskācijas rīkojumu, ar to izprotot īpašuma vērtības saglabāšanu un pārvaldības izmaksu samazināšanu līdz minumam.

Pēc Latvijas ierosinājuma 2025. gada 3. oktobra Tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās darba grupas (turpmāk – COPEN) sanāksmē tika iekļauts jautājums par viedokļu un labās prakses apmaiņu saistībā ar Konfiskācijas direktīvas ieviešanu. Viens no Latvijas sagatavotajiem jautājumiem bija saistīts ar efektīvas īpašuma pārvaldības izpratni un tvērumu. No sanāksmē sniegtajām un rakstveidā iesūtītajām atbildēm izriet, ka atsevišķu ES dalībvalstu ieskatā (piemēram, Čehija un Austrija) īpašuma efektīva pārvaldība ne tikai aptver īpašuma vērtības saglabāšanu un pārvaldības izmaksu samazināšanu līdz minimumam, kas izriet no arī Konfiskācijas direktīvas 20. panta un 41. un 42. apsvēruma, bet arī īpašuma vērtības palielināšanu.

Lai sasniegtu šo Konfiskācijas direktīvā noteikto mērķi un nodrošinātu īpašuma efektīvu pārvaldību, direktīvas 22. pantā ir noteikts dalībvalstu pienākums izveidot vismaz vienu aktīvu pārvaldības biroju. Proti, katra dalībvalsts izveido vai norīko vismaz vienu kompetento iestādi, kas veic aktīvu pārvaldības biroja pienākumus iesaldētā un konfiscētā īpašuma pārvaldībai līdz tā atsavināšanai, pamatojoties uz galīgu konfiskācijas rīkojumu. Direktīvas 22. panta 2. punktā ir noteikti aktīvu pārvaldības biroja jeb AMO uzdevumi:
a) nodrošināt iesaldētā un konfiscētā īpašuma efektīvu pārvaldību, vai nu iesaldēto un konfiscēto īpašumu pārvaldot tieši, vai arī sniedzot atbalstu un speciālās zināšanas citām kompetentajām iestādēm, kas ir atbildīgas par iesaldētā un konfiscētā īpašuma pārvaldību un plānošanu saskaņā ar 20. panta 4. punktu;
b) sadarboties ar citām kompetentajām iestādēm, kas, ievērojot šo direktīvu ir atbildīgas par īpašuma izsekošanu un identificēšanu, iesaldēšanu un konfiskāciju;
c) sadarboties ar citām kompetentajām iestādēm, kas ir atbildīgas par iesaldētā un konfiscētā īpašuma pārvaldību pārrobežu lietās.

Konfiskācijas direktīva pieļauj dalībvalstu rīcības brīvību attiecībā uz to, vai AMO veidot kā jaunu iestādi, vai arī par AMO norīkot jau kādu no esošajām iestādēm. Tāpat Konfiskācijas direktīva nenosaka konkrētu AMO struktūru un tiesisko statusu. Proti, Konfiskācijas direktīvas 44. apsvērumā ir noteikts, ka, neskarot dalībvalstu iekšējās administratīvās struktūras, aktīvu pārvaldības birojiem vajadzētu būt vai nu vienīgajai iestādei, kas pārvalda iesaldēto un konfiscēto īpašumu, vai arī būtu jāsniedz atbalsts decentralizētiem dalībniekiem saskaņā ar valsts pārvaldības sistēmām un jāatbalsta attiecīgās iestādes saistībā ar plānošanu. Šī direktīva nenosaka aktīvu pārvaldības biroju juridisko vai institucionālo raksturu un neskar dalībvalstu institucionālās sistēmas.

Pēc Latvijas ierosinājuma 2025. gada 3. oktobra COPEN sanāksmē tika iekļauts jautājums arī par dalībvalstu izvēlēto pieeju attiecībā uz mantas pārvaldību un AMO izveidi. No sanāksmē sniegtajām un rakstveidā iesūtītajām atbildēm izriet, ka ES dalībvalstu līmenī lielākoties pastāv divi modeļi: viena centralizēta iestāde (piemēram, Bulgārijā, Nīderlandē, Francijā, Polijā, Slovākijā, Horvātijā, Rumānijā) vai arī divu vai vairāku iestāžu modelis (piemēram, Vācijā un Čehijā). Atšķirīgi ir arī AMO finansēšanas modeļi, piemēram, Bulgārijā, Nīderlandē, Somijā un Čehijā AMO darbība tiek finansēta no valsts budžeta līdzekļiem. Savukārt Austrijā esošā sistēma tiek finansēta no valsts budžeta līdzekļiem, taču nākotnē to varētu aizstāt ar pašfinansējošu modeli, lai nodrošinātu to, ka īpašuma vērtības palielināšana, kas panākta efektīvas pārvaldības rezultātā, dotu pienesumu budžetam.

Latvijas nacionālajā krimināltiesiskajā regulējumā rīcība ar mantu kriminālprocesa ietvaros ir noteikta KPL 28. nodaļā, kas nosaka kārtību, kādā notiek mantisko jautājumu risinājuma nodrošināšana. KPL 361. pantā ir noteikta aresta uzlikšana mantai, savukārt 365. pantā ir noteikta kārtība, kādā īstenojama arestētās mantas glabāšana. Izvērtējot spēkā esošo regulējumu, secināms, ka patlaban Latvijas krimināltiesiskajā sistēmā pastāv mantas glabāšanas, nevis pārvaldības institūts, kā to paredz Konfiskācijas direktīva. Starp abiem šiem institūtiem ir būtiska atšķirība, jo mantas pārvaldība paredz aktīvāku pārvaldnieka rīcību un iesaisti atšķirībā no mantas glabāšanas.

Proti, KPL 365. panta pirmā daļa paredz, ka mantu, kurai uzlikts arests, var atstāt glabāšanā tās īpašniekam vai lietotājam, viņa ģimenes locekļiem vai citai fiziskajai vai juridiskajai personai, kurai izskaidro likumā paredzēto atbildību par minētās mantas saglabāšanu. Šī panta 2.¹ daļa nosaka, ka mantu, kurai uzlikts arests, bet kuru nav iespējams atstāt glabāšanā šā panta pirmajā daļā noteiktajām personām, ar procesa virzītāja lēmumu nodod glabāšanā Ministru kabineta noteiktajām iestādēm, kuras to glabā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Tas nozīmē, ka atbilstoši spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam patlaban primāri tiek izvērtēta iespēja arestēto mantu atstāt glabāšanā KPL 365. panta pirmajā daļā noteiktajām personām, un tikai gadījumos, kad tas nav iespējams, manta tiek nodota glabāšanai kādai no iestādēm. Mantas glabāšanas kārtība ir noteikta MK noteikumos Nr. 1025.

Izvērtējot KPL 365. panta regulējumu un MK noteikumus Nr. 1025, secināms, ka spēkā esošā mantas glabāšanas kārtība (sistēma) ir decentralizēta un atkarīga no konkrētā īpašuma veida. Proti, saskaņā ar MK noteikumu Nr. 1025 64. punktu nekustamo īpašumu nodod glabāšanā pašvaldībai, kuras teritorijā tas atrodas; kustamo mantu saskaņā ar noteikumu 63. punktu – Nodrošinājuma valsts aģentūrai; dzīvniekus saskaņā ar noteikumu 7.5. un 63. punktu – Nodrošinājuma valsts aģentūrai (Pārtikas un veterinārajam dienestam, pašvaldībai vai pašvaldības teritorijā esošajai dzīvnieku patversmei); eksotiskos un īpaši aizsargājamos dzīvniekus saskaņā ar noteikumu 7.5. un 63. punktu – Dabas aizsardzības pārvaldei; naudu vai valūtu, papīra formas finanšu instrumentus, vekseļus, papīra formas vārda akciju vai citus naudas dokumentus, juvelierizstrādājumus, dārgakmeņus vai dārgmetālus saskaņā ar noteikumu 7.1. un 62. punktu glabā Ģenerālprokuratūras vai attiecīgās izmeklēšanas iestādes lietisko pierādījumu glabātavas seifā; naudu, kura nav jāsaglabā konkrētajās naudas zīmēs, saskaņā ar noteikumu 7.2. un 62. punktu ieskaita un glabā Ģenerālprokuratūras vai attiecīgās izmeklēšanas iestādes deponēto līdzekļu kontā Valsts kasē; ja arests tiek uzlikts virtuālajai valūtai, tad to ar procesa virzītāja lēmumu atbilstoši noteikumu 76.1 punktam nodod realizācijai Nodrošinājuma valsts aģentūrai.

Ārpus MK noteikumu Nr. 1025 tvēruma patlaban atrodas kapitāldaļas un akcijas, kas glabājas kredītiestādēs vai ieguldījumu brokeru sabiedrībās, un tās saskaņā ar KPL 365. panta ceturto daļu netiek izņemtas, bet pēc lēmuma saņemšanas par aresta uzlikšanu mantai ar tām tiek pārtrauktas izdevumu operācijas. Tādējādi spēkā esošais regulējums attiecībā uz darbībām ar arestētajām kapitāla daļām vai akcijām nav vērsts uz to vērtības saglabāšanu.

Ņemot vērā minēto, likumprojekts paredz izteikt KPL 365. pantu jaunā redakcijā, tādējādi kriminālprocesā arestētās mantas glabāšanas institūtu aizstājot ar mantas pārvaldību, kas ir vērsta uz īpašuma vērtības saglabāšanu. Jaunā KPL 365. panta redakcija sastāv no trīspadsmit daļām, un kopumā ir paredzētas vairākas izmaiņas, kas veicinās kriminālprocesā arestētās mantas efektīvu pārvaldību. Jāņem vērā, ka rīcību ar arestētajām kapitāla daļām un akcijām paredzēts noteikt KPL 365.¹ pantā, bet rīcību ar arestētajiem finanšu instrumentiem - KPL 365.² pantā, un KPL 365. panta noteikumi uz tiem nav attiecināmi.

Panta pirmā daļa paredz, ka mantu, kurai uzlikts arests, var atstāt glabāšanā tās īpašniekam vai lietotājam, viņa ģimenes locekļiem vai citai fiziskajai vai juridiskajai personai, ja šī persona spēj nodrošināt mantas saglabāšanu un ja tas nekaitē turpmākajam kriminālprocesam. Tādējādi paredzēts, ka arestēto mantu tās īpašniekam vai lietotājam, viņa ģimenes locekļiem vai citai fiziskajai vai juridiskajai personai varēs atstāt glabāšanā, tikai pastāvot kumulatīviem priekšnoteikumiem. Šādas izmaiņas tiesiskajā regulējumā veiktas, ievērojot Konfiskācijas direktīvas mērķi, kā arī direktīvas 20. panta 3. punktā paredzēto dalībvalstu pienākumu nodrošināt iesaldētā un konfiscētā īpašuma efektīvu pārvaldību līdz tā atsavināšanai, pamatojoties uz galīgu konfiskācijas rīkojumu. Proti, dalībvalstīm ir jāizpilda Konfiskācijas direktīvas 20. panta 3. punktā noteiktais pienākums, taču tās var izvēlēties, ar kādiem mehānismiem to īstenot. Uz to ir norādījusi arī Eiropas Komisija 2026. gada 19. februāra Konfiskācijas direktīvas trešajā ieviešanas seminārā, atbildot uz Latvijas uzdoto jautājumu par to, vai direktīvas 20. un 22. pants pieļauj, ka gadījumos, kad tas neietekmē turpmāko kriminālprocesu (tostarp nepastāv risks, ka varētu tikt ietekmēta vai samazināta konfiscētās mantas vērtība), arestēto mantu var atstāt tās īpašniekam vai lietotājam, viņa ģimenes locekļiem vai citai fiziskai vai juridiskai personai. Tādējādi spēkā esošais regulējums ir precizēts atbilstoši Konfiskācijas direktīvas mērķim, nosakot, ka procesa virzītājs mantu iepriekš minētajām personām var atstāt glabāšanā tikai gadījumos, kas atbilst abiem likumā noteiktajiem priekšnoteikumiem.

Jāņem vērā, ka lai gan spēkā esošajā KPL 365. panta pirmās daļas redakcijā tiešā tekstā nav noteikti priekšnoteikumi, kas jākonstatē, lai mantu atstātu glabāšanā konkrētajām personām, faktiski mantas aresta piemērotājam jau šobrīd ir jāpārliecinās, ka 1) persona tam piekrīt, 2) manta nav jāpārvieto un 3) persona reāli var nodrošināt mantas saglabāšanu[3]. Tādējādi, vērtējot, vai mantas atstāšana panta pirmajā daļā minētajām personām nekaitē turpmākajam kriminālprocesam, jāņem vērā gan iepriekš minētie trīs kritēriji, gan tas, vai nepastāv risks, ka persona varētu neievērot tai noteikto aizliegumu izšķērdēt, bojāt, atsavināt, slēpt, iznīcināt vai arī apmainīt tām uzticēto arestēto mantu. Otrs kritērijs - šī persona spēj nodrošināt mantas saglabāšanu - ir saistīts ar Konfiskācijas direktīvas mērķi nodrošināt mantas vērtības saglabāšanu līdz gala nolēmuma pieņemšanai krimināllietā par mantas konfiskāciju. Proti, mantas pārvaldības piemērotājam ir jāgūst pārliecība, ka šī panta pirmajā daļā minētās personas rīcība būs vērsta uz mantas saglabāšanu, piemēram, ka nepieciešamības gadījumā tā spēs veikt darbības, kas nepieciešamas, lai novērstu mantas vērtības samazināšanos. Vienlaikus ir objektīvi paredzams, ka jebkuras mantas vērtību var ietekmēt un samazināt tās dabiskais nolietojums, kā arī tirgus pieprasījums ("dabiskie" tirgus riski), tādēļ šie riski nebūtu ņemami vērā minēto priekšnoteikumu izvērtējumā. Arestēto mantu varētu atstāt glabāšanā KPL 365. panta pirmajā daļā minētajām personām gadījumos, kad ir arestēts, piemēram, zemes gabals, mežs, kādu priekšmetu (gleznu, trauku, monētu) kolekcija u.c. 

Jānorāda, ka izmaiņas panta pirmajā daļā nemaina tajā minēto personu pienākumu apjomu un atbildību par mantas saglabāšanu. Proti, konkrētās personas var izvēlēties mehānismus, kā glabāt arestēto mantu, taču tām ir jāievēro Krimināllikuma 308. pantā noteiktais aizliegums izšķērdēt, bojāt, atsavināt, slēpt, iznīcināt, kā arī apmainīt tām uzticēto kriminālprocesā arestēto mantu. Šīm personām tiek izskaidrota likumā paredzētā atbildība par mantas saglabāšanu, un persona par to parakstās.

Panta otrā daļa paredz, ka Ministru kabinets nosaka iestādes (pārvaldnieku), kurām ar procesa virzītāja lēmumu pārvaldībā nodod mantu, kurai uzlikts arests, bet kuru nav iespējams atstāt glabāšanā šā panta pirmajā daļā noteiktajām personām, kā arī šādas mantas pārvaldības kārtību. Šīs iestādes nodrošina mantas pārvaldību, realizāciju vai iznīcināšanu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Paredzēts, ka spēkā esošā mantas glabāšanas sistēma daļēji tiks saglabāta, pielāgojot to Konfiskācijas direktīvas prasībām – mantas glabāšanas institūtu aizstājot ar pārvaldību, kā arī pārvaldībai nododot kapitāldaļas vai akcijas, kā arī finanšu instrumentus. Proti, mantas pārvaldnieka noteikšana tiek deleģēta Ministru kabinetam. Kā jau minēts, Konfiskācijas direktīva pieļauj gan vienas centralizētas AMO izveidi, gan arī decentralizētu sistēmu, turklāt nav nepieciešams ikvienā gadījumā veidot jaunu iestādi, jo direktīva pieļauj AMO kompetenci un uzdevumus nodot jau izveidotām iestādēm. Tādēļ pastāv iespēja, ka varētu tikt saglabāta esošā decentralizētā sistēma, papildus nosakot tikai kapitāldaļu, akciju un finanšu instrumentu pārvaldnieku. Vienlaikus netiek izslēgta iespēja arī samazināt iespējamo mantas pārvaldnieku skaitu esošajā sadrumstalotajā sistēmā vai pat noteikt tikai vienu arestētās mantas pārvaldnieku. Papildus norādāms, ka Nodrošinājuma valsts aģentūra veiks kustamas mantas pārvaldību, taču neveiks nekustamā īpašuma vai arestēto kapitālsabiedrības kapitāla daļu vai akciju, kā arī finanšu instrumentu pārvaldību. Saistībā ar izmaiņām KPL 365. pantā ir paredzēts pilnveidot arī MK noteikumus Nr. 1025, kas nosaka rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem un arestēto mantu, no tiem izdalot arestētās mantas pārvaldības kārtību.

Panta trešā daļa nosaka, ka arestēto mantu pārvalda efektīvi. Šādas izmaiņas veiktas atbilstoši Konfiskācijas direktīvas 20. panta 3. punktam. Proti, ir paredzēts likuma līmenī noteikt, ka efektīva pārvaldība aptver mantas vērtības saglabāšanu un pārvaldības izmaksu samazināšanu līdz minimumam, un – ciktāl tas ir objektīvi iespējams un ekonomiski pamatoti – arī mantas vērtības palielināšanu. Tādējādi pārvaldniekam ir jāizvēlas tādi mantas pārvaldības pasākumi, kas varētu nodrošināt šo mērķi. Piemēram, nolūkā saglabāt transportlīdzekļa vērtību, to novieto telpā vai kādā citā vietā zem jumta; nolūkā saglabāt nekustamā īpašuma vērtību tiek nomainīts logs vai kā citādi novērsta personu prettiesiska iekļūšana konkrētajā īpašumā u.c. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka pastāv mantas vērtību ietekmējoši apstākļi, kurus pārvaldnieks objektīvu iemeslu dēļ nevar novērst, proti, ir saprotams, ka jebkuras mantas vērtību var samazināt tās dabiskais nolietojums, kā arī izmaiņas tirgus pieprasījumā un mantas tirgus vērtībā.

Ņemot vērā ES dalībvalstu viedokļu apmaiņu saistībā ar pārvaldības institūta saturu, arī Latvijas kriminālprocesuālajā regulējumā ir paredzēts noteikt, ka efektīva pārvaldība var ietvert īpašuma vērtības palielināšanu, ciktāl tas ir objektīvi iespējams un ekonomiski pamatoti. No tiesību normas formulējuma izriet, ka pārvaldniekam nav pienākuma palielināt arestētā īpašuma vērtību ikvienā gadījumā, bet gan gadījumos, kad tas ir objektīvi iespējams (tai skaitā ņemot vērā tirgus apstākļus un pieprasījumu pēc arestētās mantas) un kad pastāv ekonomiskais ieguvums no šādas rīcības, turklāt tas pārsniedz izdevumus, kas nepieciešami saistībā ar mantas vērtības palielināšanu.

Panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka lēmuma par arestētās mantas nodošanu pārvaldībā kopiju procesa virzītājs nosūta vai izsniedz pārvaldniekam un arestētās mantas īpašniekam vai likumīgajam valdītājam.

Panta piektajā daļā ir noteikts pārvaldnieka pienākums piecu darbdienu vai 30 dienu laikā, ja pārvaldībā nodota neatvietojama lieta, pēc lēmuma kopijas saņemšanas par mantas nodošanu pārvaldībā informēt procesa virzītāju par pārvaldības izdevumu apmēru, mantas ilgstošas pārvaldības riskiem un to ietekmi uz mantas vērtību. Tādējādi pārvaldniekam, uzsākot pārvaldību, jāizvērtē iepriekš minētie apstākļi, kas, citstarp, var būt par pamatu arestētās mantas realizācijai vai iznīcināšanai. Gadījumos, kad pārvaldībā tiek nodota neatvietojama lieta, šādam izvērtējumam ir noteikts 30 dienu termiņš, ņemot vērā, ka šādas mantas pārvaldības izvērtējumam objektīvi var būt nepieciešams ilgāks laiks. 

Neatvietojamas lietas jeb individuāli noteiktas lietas šīs normas izpratnē atbilstoši Civillikuma 844. pantam ir tādas lietas, kuras raksturo šīm lietām piemītošās individuālās pazīmes (individuāls raksturs), kas tās nošķir no citām līdzīgām lietām. Proti, šādas lietas nav aizstājamas ar citām tāda paša labuma un daudzuma lietām, piemēram, individuāli izgatavotas mēbeles vai rotaslietas, mākslas darbi, arī jau lietotas lietas u.c. Tāpat šīs normas izpratnē par neatvietojamu lietu uzskatāms arī nekustamais īpašums.

Panta sestajā daļa ir noteikts, ka pārvaldnieks nekavējoties, bet ne vēlāk kā triju darbdienu laikā informē procesa virzītāju tajos gadījumos, kad konstatē, ka manta var būtiski zaudēt savu vērtību, mantas pārvaldība rada vai var radīt būtiskus zaudējumus valstij, pārvaldības izdevumi pārsniedz vai var pārsniegt mantas vērtību vai iespējamos ienākumus no mantas realizācijas nākotnē vai mantas ilgstoša pārvaldība nav iespējama. "Būtiski zaudējumi" šīs normas izpratnē ir ģenerālklauzula, tādēļ jautājums par to, vai zaudējumi sasniedz vai var sasniegt šādu slieksni, ir nosakāms katrā gadījumā individuāli. Tāpat katrā konkrētajā gadījumā ir nosakāms, vai ir iespējama ilgstoša mantas pārvaldība. Ilgstoša mantas pārvaldība nav iespējama, piemēram, gadījumos, kad tiek arestēta manta, kas ilgstošas pārvaldības rezultātā varētu sabojāties un kļūt neizmantojama, tādējādi pilnībā zaudējot savu vērtību (piemēram, pārtikas produkti un izstrādājumi).

Tāpat no KPL 365. panta piektās un sestās daļas kontekstā ar nekustamā īpašuma pārvaldību izriet, ka gadījumos, kad ir arestēti, piemēram, tehniski vai organizatoriski sarežģīti nekustamā īpašuma objekti vai tādi objekti, kas nav pabeigti, kuriem nav būvatļaujas vai kas ir nenoturīgi pret ārējiem apstākļiem (jaunbūves), tie būtu jānovērtē un pēc iespējas jārealizē. Šajos gadījumos pārvaldības procesa īstenošanai, visticamāk, būs nepieciešamas lielas investīcijas, kas var būt nesamērīgas ar nekustamā īpašuma realizācijas rezultātā iegūstamajiem līdzekļiem.

Ņemot vērā, ka pārvaldniekam ir specializētas zināšanas un pieredze attiecībā uz mantas efektīvu pārvaldību, pārvaldniekam ir noteikts pienākums informēt procesa virzītāju par iepriekš minētajiem apstākļiem, kas var būt par pamatu mantas realizācijai vai iznīcināšanai. Panta septītā daļa paredz, ka lēmumu par arestētās mantas realizāciju vai iznīcināšanu pieņem procesa virzītājs. Proti, procesa virzītājs, saņemot KPL 365. panta piektajā daļā minēto informāciju, var pieņemt, bet, saņemot šā panta sestajā daļā minēto informāciju, – pieņem lēmumu par mantas realizāciju vai iznīcināšanu. Neatkarīgi no pārvaldnieka sniegtās informācijas arestētās mantas nodošanu realizācijai vai iznīcināšanai var ierosināt arī arestētās mantas īpašnieks vai likumīgais valdītājs. Ministru kabinets nosaka mantas realizācijas vai iznīcināšanas kārtību. 

Panta astotajā daļā ir regulēta mantas realizācijas vai iznīcināšanas lēmuma kopijas nosūtīšanas un pārsūdzības kārtība. Proti, lēmuma par arestētās mantas realizāciju vai iznīcināšanu kopiju procesa virzītājs nosūta vai izsniedz pārvaldniekam, arestētās mantas īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, un hipotekārajam kreditoram vai komercķīlas ņēmējam, ja tāds ir. Arestētās mantas īpašnieks vai likumīgais valdītājs, hipotekārais kreditors vai komercķīlas ņēmējs pirmstiesas procesā lēmumu var pārsūdzēt izmeklēšanas tiesnesim 10 dienu laikā no tā kopijas saņemšanas dienas. Līdz sūdzības izskatīšanai lēmuma izpilde tiek apturēta. Lēmuma izpildes apturēšana neattiecas uz mantu, kuras ilgstoša pārvaldība nav iespējama. Izmeklēšanas tiesneša lēmums nav pārsūdzams, izņemot, ja pārsūdzēts lēmums par neatvietojamas lietas realizāciju. Izmeklēšanas tiesneša lēmums par neatvietojamas lietas realizāciju 10 dienu laikā no tā kopijas saņemšanas dienas ir pārsūdzams augstāka līmeņa tiesai. Augstāka līmeņa tiesas tiesnesis sūdzību par izmeklēšanas tiesneša lēmumu izskata rakstveida procesā 10 dienu laikā - augstāka līmeņa tiesas lēmums nav pārsūdzams. 

Panta devītajā daļā ir paredzēts, ka procesa virzītājs atceļ lēmumu par arestētās mantas nodošanu pārvaldībā, ja ir zudis pārvaldības piemērošanas pamats, piemēram, ir zudusi nepieciešamība risināt attiecīgo mantisko jautājumu, kas bijis par iemeslu mantas aresta uzlikšanai un pārvaldības piemērošanai. Procesa virzītājs lēmumu atcelt arestētās mantas nodošanu pārvaldībā nosūta vai izsniedz pārvaldniekam un arestētās mantas īpašniekam vai likumīgajam valdītājam. 

Regulējums panta desmitajā līdz divpadsmitajā daļā ar nelieliem precizējumiem tiek pārņemts no spēkā esošās KPL 365. panta redakcijas. Proti, panta desmitajā daļa ir noteikta rīcība ar virtuālo valūtu kriminālprocesa ietvaros. Ņemot vērā, ka virtuālo valūtu, kurai ir uzlikts arests, nodod realizācijai, pārvaldnieka iesaiste attiecībā uz rīcību ar to nav nepieciešama. Tādēļ lēmumu par virtuālās valūtas realizāciju pieņem procesa virzītājs - to realizē Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Panta vienpadsmitā daļa nosaka, ka glabāšanas vietu un kārtību lietām, kurām uzlikts arests un kuru apgrozība aizliegta ar likumu, kā arī naudai, valūtai, vekseļiem un citiem naudas dokumentiem, izstrādājumiem no dārgmetāliem un dārgakmeņiem, kā arī dārgmetāliem un dārgakmeņiem nosaka Ministru kabinets. Tādējādi pārvaldības institūts netiek attiecināts uz iepriekš minēto mantu - paredzēts saglabāt esošo kārtību, kas nosaka, ka šo mantu glabā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā (MK noteikumi Nr. 1025). Savukārt rīcība ar finanšu instrumentiem turpmāk ir regulēta KPL 365.² pantā.

Panta divpadsmitajā daļā paredzēts izslēgt vārdu “naudas”, jo “noguldījumi” šī panta izpratnē jau aptver naudas noguldījumus – tā uzskatāma par liekvārdību. Saskanīgs grozījums, izslēdzot vārdu “naudas” no normas teksta, paredzēts arī 361.¹ panta pirmās daļas 4. punktā. Panta divpadsmitajā daļā ir izslēgti arī vārdi “un kapitāla daļas vai akcijas”, jo minētie mantas objekti ir tādi, kam nevar iestāties šajā panta daļā paredzētās tiesiskās sekas, proti, nav tādas izdevumu operācijas, kas būtu pārtraucamas kapitāla daļām vai akcijām, mantas aresta uzlikšanas gadījumā. Tādējādi ar nelieliem precizējumiem tiek saglabāta esošā kārtībā, proti, panta divpadsmitā daļa nosaka, ka noguldījumi netiek izņemti, bet pēc lēmuma saņemšanas par aresta uzlikšanu mantai ar tiem tiek pārtrauktas izdevumu operācijas. Tas nozīmē, ka attiecībā uz kredītiestādēs esošajiem klientu arestētajiem naudas līdzekļiem glabāšanas kārtība netiek mainīta un arī uz tiem netiek attiecināts pārvaldības institūts.

Panta trīspadsmitā daļa nosaka, ka procesa virzītājs pieprasa, lai pārvaldnieks nomaina atbildīgo darbinieku, kas veic pārvaldību, ja atbildīgais darbinieks nepilda vai negodprātīgi pilda normatīvajos aktos noteiktos pienākumus. Atbildīgā darbinieka nomaiņas kārtība tiks noteikta Ministru kabineta noteikumus par rīcību ar arestēto mantu.

Zaudējumi, kas mantas īpašniekam vai likumīgajam valdītājam ir radušies saistībā ar pārvaldnieka rīcību arestētās mantas pārvaldīšanas procesa ietvaros, var tikt atlīdzināti saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu, kā arī civiltiesiskā kārtībā.

Par likuma papildināšanu ar jaunu 365.¹ pantu par arestēto kapitāla daļu vai akciju pārvaldību

KPL 28. nodaļa “Mantisko jautājumu risinājuma nodrošināšana” nosaka kārtību, kādā tiek uzlikts un atcelts arests mantai, tai skaitā kapitālsabiedrības kapitāla daļām vai akcijām, kā arī arestētas mantas novērtēšanas, glabāšanas, realizācijas un iznīcināšanas noteikumus. Arestu kapitālsabiedrības kapitāla daļām vai akcijām uzliek saskaņā ar KPL 361. panta pirmajā daļā noteiktajiem aresta uzlikšanas mērķiem. Tomēr šobrīd tiesiskajā regulējumā nepastāv arestēto kapitāla daļu vai akciju pārvaldības institūts.

Proti, saskaņā ar KPL 361.¹ panta pirmās daļas 3. punktu aresta izpildi var uzdot veikt kapitālsabiedrībai, kuras kapitāla daļas vai akcijas ir arestētas, lai tā visus naudas līdzekļus, kas attiecīgajai personai pienākas no kapitālsabiedrības, ieskaitītu procesa virzītāja norādītajā bankas kontā (iestādes kontā, Valsts kases kontā vai personas kontā, kuram piemērots arests), kā arī ievērotu aizliegumu šīs kapitāla daļas vai akcijas atsavināt un apgrūtināt ar citām lietu vai saistību tiesībām. No minētā izriet, ka pašreizējais regulējums nodrošina mantas atsavināšanas neiespējamību. Tāpat atbilstoši KPL 362. panta 3.¹ daļai, uzliekot arestu mantai, par arestētiem ir uzskatāmi arī visi civilie augļi, kas personai rodas vai pienākas no arestētās mantas.

Vienlaikus, ņemot vērā spēkā esošo regulējumu, atzīstams, ka iztrūkst veida, kā pārvaldīt arestētās kapitālsabiedrības kapitāla daļas vai akcijas, un tas var novest pie to vērtības samazināšanās vai pilnīga zuduma. Tā rezultātā var tikt apgrūtinātas vai pilnībā liegtas iespējas veikt:
- procesuālo izdevumu un cietušajam nodarītā kaitējuma kompensācijas piedziņu;
- iespējamo noziedzīgi iegūtas mantas (arestēto kapitālsabiedrības kapitāla daļu vai akciju) atdošanu pēc piederības īpašniekam vai likumīgajam valdītājam;
- iespējamo noziedzīgi iegūtas mantas vai ar noziedzīgu nodarījumu saistītās mantas (arestēto kapitālsabiedrības kapitāla daļu vai akciju) konfiskāciju;
- iespējamo mantas (arestēto kapitālsabiedrības kapitāla daļu vai akciju) konfiskāciju kā papildsodu.

Tādēļ ir nepieciešams papildināt KPL ar jaunu pantu, tādējādi novēršot konstatētās nepilnības tiesiskajā regulējumā attiecībā uz gadījumiem, kad tiek uzlikts arests kapitāla daļām vai akcijām.

Grozījums KPL, papildinot to ar jaunu 365.¹ pantu, paredz noteikt arestēto kapitālsabiedrības kapitāla daļu vai akciju nodošanu pārvaldībā, tādējādi nodrošinot uzraudzību pār tām. Pārvaldības mērķis ir pēc iespējas saglabāt arestēto kapitāla daļu vai akciju vērtību, lai tādējādi īstenotu un nodrošinātu KPL 361. panta pirmajā daļā noteikto mantas aresta mērķu sasniegšanu. Jāņem vērā, ka KPL 365. panta noteikumi attiecībā uz kapitāla daļu vai akciju pārvaldību nav piemērojami. 

Jaunajā KPL 365.¹ pantā, kā arī 361.¹ pantā un 365. pantā ir precizēta terminoloģija attiecībā uz jēdziena "akcijas" lietošanu iekavās, to aizstājot ar vārdiem "vai akcijas". Šādas izmaiņas ir saistītas ar to, ka saskaņā ar Komerclikuma 134. panta pirmo daļu kapitālsabiedrība ir komercsabiedrība, kuras pamatkapitālu var veidot kapitāla daļas vai akcijas. Tādējādi, lai novērstu iespējamās tiesiskā regulējuma neskaidrības, esošo vārdu salikumu "kapitāla daļas (akcijas)" visā KPL plānots izteikt ar vārdiem "kapitāla daļas vai akcijas". Papildus jāņem vērā, ka šī panta noteikumi ir attiecināmi uz visa veida un formas akcijām, proti, gan uz publiskajā apgrozībā esošajām akcijām, gan nepubliskām (slēgto akciju sabiedrību) akcijām, kā arī materializētajām un dematerializētajām akcijām, ciktāl tas atbilst šī panta trešajā daļā noteiktajiem izņēmumiem par akcijām, kuras saskaņā ar 365.¹ pantu pārvaldībā nenodod.

Jaunā KPL 365.¹ panta pirmā daļa paredz, ka arestētās kapitālsabiedrības kapitāla daļas vai akcijas pārvaldībā varēs nodot tikai likumā noteiktajos gadījumos. Proti, ja kriminālprocesā iegūtās konkrētās ziņas par faktiem rada pamatotas aizdomas, ka tiks veiktas darbības, tai skaitā, kapitālsabiedrības reorganizācija, likvidācija vai pamatkapitāla izmaiņas, kas ir vērstas uz arestēto kapitāla daļu vai akciju vērtības samazināšanu, vai notiks arestētās kapitālsabiedrības mantas apzināta izšķērdēšana, procesa virzītājs arestētās kapitāla daļas vai akcijas var nodot pārvaldniekam. Šāda regulējuma mērķis ir noteikt tiesisku mehānismu, kas procesa virzītājam ļautu ierobežot tādu rīcību ar kriminālprocesā arestēto mantu, kas var negatīvi ietekmēt to vērtību un apdraudēt likumā noteikto mantas aresta mērķu īstenošanu (piemēram, procesuālo izdevumu un cietušajam nodarītā kaitējuma kompensācijas piedziņu; iespējamo noziedzīgi iegūtas mantas atdošanu pēc piederības īpašniekam vai likumīgajam valdītājam; iespējamo noziedzīgi iegūtas mantas vai ar noziedzīgu nodarījumu saistītās mantas konfiskāciju un arī iespējamo mantas konfiskāciju kā papildsodu). Vienlaikus jāņem vērā, ka šāda regulējuma mērķis nav nodrošināties pret "dabiskajiem" tirgus riskiem, proti, pret iespējamību, ka nākotnē var samazināties vērtspapīru tirgus vērtība - to var ietekmēt, piemēram, uzņēmuma darbības rezultāti, kopējais investoru pieprasījums pēc konkrētajiem vērtspapīriem u.c. ārējie faktori, kas atrodas ārpus arestētās mantas īpašnieka, procesa virzītāja vai pārvaldnieka rīcības un ietekmes sfēras. Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā notiek arestēto kapitāla daļu vai akciju pārvaldība.

Panta otrajā daļā ir noteikti gadījumi, kad arestētās kapitālsabiedrības kapitāla daļas vai akcijas netiek nodotas pārvaldībā. Tie ir noteikti ar mērķi novērst gadījumus, kad kapitāla daļu vai akciju pārvaldība būtu nelietderīga, piemēram, kad pārvaldības izmaksas varētu pārsniegt arestēto kapitāla daļu vai akciju vērtību, kuru ir paredzēts saglabāt ar pārvaldības institūta ieviešanu.

Panta otrās daļas 1. punkts nosaka, ka pārvaldībā nenodod tādas kapitālsabiedrības kapitāla daļas vai akcijas, kura, iespējams, ir bijusi izveidota vai izmantota noziedzīga nodarījuma izdarīšanai un kura neveic faktisko saimniecisko darbību. Proti, šajā punktā ir atrunāti gadījumi, kad kapitālsabiedrība, iespējams, ir bijusi izveidota bez mērķa veikt reālu saimniecisko darbību, bet gan, piemēram, izmantot to noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai. Norādāms, ka šis punkts paredz divus kumulatīvus kritērijus, proti, kapitālsabiedrība ir bijusi izveidota vai izmantota noziedzīga nodarījuma izdarīšanai un tā neveic faktisko saimniecisko darbību. Kritēriji ir kumulatīvi, jo var būt gadījumi, kad sabiedrībā ir noticis, piemēram, izolēts noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas gadījums vai kāds cits noziedzīgs nodarījums, bet vienlaicīgi uzņēmums pārējā daļā veic reālu saimniecisko darbību.

Panta otrās daļas 2. punkts nosaka, ka pārvaldībā nenodod tādas sabiedrības ar ierobežotu atbildību kapitāla daļas, kuru pamatkapitāla apmērs ir mazāks par likumā noteikto minimālo pamatkapitāla apmēru. Komerclikuma 185. pants nosaka, ka sabiedrības ar ierobežotu atbildību (turpmāk šīs sadaļas ietvaros — sabiedrība) minimālais pamatkapitāla lielums ir 2800 euro. Savukārt Komerclikuma 185.¹ pants paredz īpašos noteikumus attiecībā uz pamatkapitāla lielumu, proti, sabiedrības pamatkapitāls var būt mazāks par šā likuma 185. pantā noteikto minimālo pamatkapitāla lielumu, ja sabiedrība atbilst visām šādām pazīmēm: 1) sabiedrības dibinātāji ir fiziskās personas, un to maksimālais skaits ir pieci; 2) sabiedrības dalībnieki ir fiziskās personas, un to maksimālais skaits ir pieci; 3) sabiedrības valdes sastāvā ir viens vai vairāki locekļi, un viņi visi ir sabiedrības dalībnieki; 4) katrs sabiedrības dalībnieks ir tikai vienas tādas sabiedrības dalībnieks, kuras pamatkapitāls ir mazāks par šā likuma 185. pantā noteikto. Šādu kapitālsabiedrību kapitāla daļu nodošana pārvaldībā nebūtu lietderīga, jo pārvaldības izmaksas varētu pārsniegt pārvaldāmās mantas (arestēto kapitāla daļu vai akciju) vērtību.

Panta otrās daļas 3. punkts nosaka, ka pārvaldībā nenodod tādas kapitālsabiedrības kapitāla daļas vai akcijas, kurai ar tiesas nolēmumu ir pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process vai kuras piespiedu likvidācija ir uzsākta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Gan maksātnespējas process, gan piespiedu likvidācija norāda uz sabiedrībā pastāvošajām finansiālajām grūtībām, kuru ietekmē šādu kapitālsabiedrību kapitāla daļu nodošana pārvaldībā nebūtu lietderīga. Turklāt maksātnespējīgās juridiskās personas mantas pārvaldību maksātnespējas procesa ietvaros īsteno tiesas ieceltais maksātnespējas procesa administrators.

Panta otrās daļas 4. punkts nosaka, ka pārvaldībā nenodod arestētās kapitāla daļas vai akcijas kapitālsabiedrībās, kuras ir finanšu tirgus dalībnieki, kuru darbību regulē un uzrauga Latvijas Banka. Tāpat pārvaldībā nenodod tādas akcijas, kuras iekļautas regulētajā tirgū. Šāda veida kapitāla daļas vai akcijas nav nododamas pārvaldībā, jo pār tām jau notiek uzraudzība.

Panta otrās daļas 5. punkts nosaka, ka pārvaldībā nenodod tādas kapitālsabiedrības kapitāla daļas vai akcijas, kura atbilst mikrosabiedrības, mazas sabiedrības vai maza koncerna statusam Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma izpratnē. Proti, Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma 5. panta otrā daļa nosaka, ka mikrosabiedrība ir tāda maza sabiedrība, kura bilances datumā nepārsniedz vismaz divas no trim panta otrajā daļā minēto kritēriju robežvērtībām: 1) bilances kopsumma — 450 000 euro; 2) neto apgrozījums — 900 000 euro; 3) vidējais darbinieku skaits pārskata gadā — 10. Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma 5. panta trešā daļa nosaka, ka maza sabiedrība ir tāda sabiedrība, kura bilances datumā nepārsniedz vismaz divas no trim šajā daļā minēto kritēriju robežvērtībām: 1) bilances kopsumma — 5 000 000 euro; 2) neto apgrozījums — 10 000 000 euro; 3) vidējais darbinieku skaits pārskata gadā — 50. Savukārt Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma 6. panta otrā daļa nosaka, ka mazs koncerns ir tāds koncerns, kura konsolidācijā iesaistāmās sabiedrības (kā kopums) saskaņā ar visu konsolidācijā iesaistāmo sabiedrību gada pārskatiem koncerna mātes sabiedrības bilances datumā konsolidēti nepārsniedz vismaz divas no trim šajā daļā minēto kritēriju robežvērtībām: 1) bilances kopsumma — 5 000 000 euro; 2) neto apgrozījuma kopsumma — 10 000 000 euro; 3) vidējais darbinieku skaits pārskata gadā — 50.

Panta otrās daļas 6. punkts nosaka, ka pārvaldībā nenodod tādu kapitālsabiedrību kapitāla daļas vai akcijas, kuru nodošana pārvaldībā var radīt būtiskus neattaisnotus izdevumus. Šis punkts paredz procesa virzītājam iespēju izvērtēt arī citus apstākļus, kuru dēļ arestēto kapitālsabiedrību kapitāla daļu vai akciju nodošana pārvaldībā nebūtu lietderīga un radītu būtiskus neattaisnotus izdevumus. Šādi apstākļi ir, piemēram, publiski pieejamie finanšu rādītāji, dati par apgrūtinājumiem (piemērotie nodrošinājumi un aizliegumi), saimnieciskās darbības apturēšana, dalībnieka procentuālā līdzdalība uzņēmumā kopsakarā ar arestēto kapitāla daļu vai akciju vērtību, negatīvs pašu kapitāls un zema aktīvu vērtība (vai aktīvu nav), kapitālsabiedrībā ir tikai viens dalībnieks vai akcionārs, kurš ir arī vienīgais darbinieks, u.tml.

Panta trešā daļa nosaka, ka pirmstiesas procesā procesa virzītāja pieņemto lēmumu par kapitālsabiedrības kapitāla daļu vai akciju nodošanu pārvaldībā apstiprina izmeklēšanas tiesnesis. Kapitāla daļu vai akciju īpašnieks vai kapitālsabiedrība, kuras kapitāla daļas vai akcijas ir arestētas, izmeklēšanas tiesneša lēmumu 10 dienu laikā no tā kopijas saņemšanas dienas var pārsūdzēt augstāka līmeņa tiesai. Augstāka līmeņa tiesas tiesnesis sūdzību par izmeklēšanas tiesneša lēmumu izskata rakstveida procesā 10 dienu laikā - augstāka līmeņa tiesas lēmums nav pārsūdzams.

Panta ceturtā daļa nosaka, ka procesa virzītājs lēmumu par kapitālsabiedrības kapitāla daļu vai akciju nodošanu pārvaldībā nosūta izpildei kapitālsabiedrībai, pārvaldniekam un informācijai – publiskajam reģistram, ja kapitāla daļas vai akcijas tajā ir reģistrētas. Nosūtīšana izpildei nozīmē, ka kapitālsabiedrībai ir jāveic attiecīgas izmaiņās dalībnieku vai akcionāru reģistrā, un jāiesniedz aktualizētais dalībnieku vai akcionāru reģistrs Uzņēmumu reģistram. Procesa virzītājam lēmums jānosūta informācijai publiskajam reģistram tikai tad, kad arestētās kapitāla daļas vai akcijas ir reģistrētas publiskajā reģistrā – proti, lēmums nav jāsūta publiskajam reģistram gadījumos, kad tiek arestētas tādas akcijas, kas nav ierakstītas akcionāru reģistrā, bet ir iegrāmatotas kontos (tā saucamās dematerializētās akcijas). Procesa virzītājs lēmuma par kapitālsabiedrības kapitāla daļu vai akciju nodošanu pārvaldībā kopiju nosūta vai izsniedz arī personai, kuras kapitāla daļas vai akcijas ir nodotas pārvaldībā.

Panta piektā daļa nosaka arestēto kapitāla daļu vai akciju realizācijas kārtību. Proti, arestēto kapitāla daļu vai akciju pārvaldnieks 30 dienu laikā no brīža, kad konstatējis risku, ka arestētās kapitāla daļas vai akcijas būtiski var zaudēt savu vērtību vai ka pārvaldības izdevumi pārsniedz vai var pārsniegt kapitāla daļu vai akciju vērtību vai iespējamos ienākumus no kapitāla daļu vai akciju realizācijas nākotnē, par to informē procesa virzītāju. Procesa virzītājs, saņemot šādu informāciju, ar arestēto kapitāla daļu vai akciju īpašnieka piekrišanu var pieņemt lēmumu par arestēto kapitāla daļu vai akciju nodošanu realizācijai Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Būtisks vērtības zaudējums šīs normas izpratnē ir ģenerālklauzula, tādēļ jautājums par to, vai zaudējumi sasniedz vai var sasniegt šādu slieksni, ir nosakāms katrā gadījumā individuāli.

Panta sestā daļa paredz, ka arestēto kapitāla daļu vai akciju nodošanu realizācijai var ierosināt arī arestēto kapitāla daļu vai akciju īpašnieks un kapitālsabiedrība, kuras kapitāla daļas vai akcijas ir arestētas, ar arestēto kapitāla daļu vai akciju īpašnieka piekrišanu. 

Panta septītajā daļa ir noteikta kapitāla daļu vai akciju realizācijas lēmuma kopijas nosūtīšanas un pārsūdzības kārtība. Proti, lēmuma par arestēto kapitāla daļu vai akciju realizāciju kopiju procesa virzītājs nosūta vai izsniedz pārvaldniekam, arestēto kapitāla daļu vai akciju īpašniekam un kapitālsabiedrībai, kuras kapitāla daļas vai akcijas ir arestētas, kā arī komercķīlas ņēmējam, ja tāds ir. Arestēto kapitāla daļu vai akciju īpašnieks vai komercķīlas ņēmējs pirmstiesas procesā lēmumu var pārsūdzēt izmeklēšanas tiesnesim 10 dienu laikā no tā kopijas saņemšanas dienas. Līdz sūdzības izskatīšanai lēmuma izpilde tiek apturēta. Izmeklēšanas tiesneša lēmums 10 dienu laikā no tā kopijas saņemšanas dienas ir pārsūdzams augstāka līmeņa tiesai. Augstāka līmeņa tiesas tiesnesis sūdzību par izmeklēšanas tiesneša lēmumu izskata rakstveida procesā 10 dienu laikā - augstāka līmeņa tiesas lēmums nav pārsūdzams.

Panta astotā daļa paredz, ka procesa virzītājs atceļ lēmumu par arestēto kapitāla daļu vai akciju nodošanu pārvaldībā, ja ir zudis pārvaldības piemērošanas pamats. Procesa virzītājs lēmumu atcelt arestēto kapitāla daļu vai akciju nodošanu pārvaldībā nosūta izpildei kapitālsabiedrībai, pārvaldniekam un informācijai – publiskajam reģistram, ja kapitāla daļas vai akcijas tajā ir reģistrētas. Procesa virzītājs šī lēmuma kopiju nosūta vai izsniedz arī personai, kuras kapitāla daļas vai akcijas bija nodotas pārvaldībā.

Panta devītā daļa nosaka, ka procesa virzītājs pieprasa, lai pārvaldnieks nomaina atbildīgo darbinieku, kas veic pārvaldību, ja atbildīgais darbinieks nepilda vai negodprātīgi pilda normatīvajos aktos noteiktos pienākumus.

Zaudējumi, kas mantas īpašniekam vai likumīgajam valdītājam ir radušies saistībā ar pārvaldnieka rīcību arestētās mantas pārvaldīšanas procesa ietvaros, var tikt atlīdzināti saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu, kā arī civiltiesiskā kārtībā.

Lai nodrošinātu pilnvērtīgu kapitālsabiedrības darbību un pastāvēšanu, kā arī arestēto kapitāla daļu vai akciju vērtības saglabāšanu, likumprojekts paredz deleģējumu Ministru kabinetam noteikt arestēto kapitālsabiedrības kapitāla daļu vai akciju pārvaldības kārtību. Ministru kabineta noteikumos paredzēts noteikt: arestēto kapitāla daļu un akciju pārvaldnieku, pārvaldnieka tiesības un pienākumus, tostarp kārtību, kādā pārvaldnieks tiek iesaistīts dalībnieku vai akcionāru sapulces lēmumu pieņemšanā; prasības attiecībā uz atbildīgajiem darbiniekiem un to nomaiņas kārtību; sekas, kādas tiek paredzētas, ja pārvaldniekam tiek traucēta vai liegta pārvaldība; dalībnieku vai akcionāru tiesības pārvaldības procesā; komunikāciju (informācijas apriti un tās termiņus) ar procesa virzītāju; kā arī citus jautājumus. Ministru kabineta noteikumos paredzēts noteikt arī dažādus mehānismus, kas procesa virzītājam ļautu īstenot efektīvu pārvaldību, piemēram, pārvaldnieka informēšanas pienākums un lēmuma, balsojuma vai darījuma saskaņošanas pienākums u.c. Paredzēts, ka Ministru kabineta noteikumi par arestēto kapitālsabiedrības kapitāla daļu vai akciju pārvaldības kārtību stāsies spēkā vienlaikus ar grozījumiem Kriminālprocesa likumā.

Par likuma papildināšanu ar jaunu 365.² pantu par arestēto finanšu instrumentu pārvaldību

Arestu finanšu instrumentiem uzliek saskaņā ar KPL 361. panta pirmajā daļā noteiktajiem aresta uzlikšanas mērķiem. Tomēr šobrīd tiesiskajā regulējumā nepastāv arestēto finanšu instrumentu pārvaldības institūts. Tādēļ ir nepieciešams papildināt KPL ar jaunu pantu, tādējādi novēršot konstatētās nepilnības tiesiskajā regulējumā attiecībā uz gadījumiem, kad tiek uzlikts arests finanšu instrumentiem.

Grozījums KPL papildināt to ar jaunu 365.² pantu paredz noteikt arestēto finanšu instrumentu nodošanu pārvaldībā. Finanšu instrumentu pārvaldības mērķis ir pēc iespējas saglabāt arestēto finanšu instrumentu vērtību, lai tādējādi īstenotu un nodrošinātu KPL 361. panta pirmajā daļā noteikto mantas aresta mērķu sasniegšanu. Jāņem vērā, ka KPL 365. panta noteikumi attiecībā uz finanšu instrumentu pārvaldību nav piemērojami.

Panta pirmā daļa nosaka, ka finanšu instrumenti netiek izņemti, bet pēc lēmuma saņemšanas par aresta uzlikšanu mantai ar tiem neveic nekādas darbības, izņemot tādas darbības, kas veicamas saskaņā ar procesa virzītāja lēmumu vai tādu obligātu finanšu instrumenta notikumu, kas nav atkarīgs no personas, kuras mantai uzlikts arests, konta turētāja vai pārvaldnieka gribas. Ministru kabinets nosaka papīra formas finanšu instrumentu glabāšanas vietu un kārtību.

Finanšu iestāde par panta pirmajā daļā minēto obligāto notikumu informē procesa virzītāju, ciktāl tas nepieciešams, lai procesa virzītājs varētu atbilstoši rīkoties un pieņemt lēmumu, piemēram, par finanšu instrumentu realizāciju, nodošanu pārvaldībā u.c. Par obligātu finanšu instrumenta notikumu uzskatāms tāds notikums, kas notiek automātiski saskaņā ar finanšu instrumenta noteikumiem, emitenta lēmumu, tirgus vai norēķinu sistēmas noteikumiem, līgumu vai likumu. Šāds notikums ir, piemēram:
1) Dividenžu, procentu vai kupona maksājumu ieskaitīšana kontā - ja par akcijām, obligācijām vai citiem finanšu instrumentiem pienākas dividendes, procenti vai kupona maksājums, šī nauda tiek ieskaitīta finanšu instrumentu kontam piesaistītajā naudas kontā;
2) Obligācijas vai cita parāda instrumenta dzēšana termiņa beigās - ja pienāk obligācijas vai cita līdzīga instrumenta dzēšanas termiņš, emitents atmaksā pamatsummu. Šī summa tiek ieskaitīta piesaistītajā naudas kontā. Tas nav personas brīvprātīgs darījums, bet instrumenta noteikumos paredzēts process;
3) Finanšu instrumenta tehnisko datu maiņa - var mainīties finanšu instrumenta skaits, nominālvērtība, kategorija, identifikācijas kods vai cita tehniska informācija. Šāda maiņa ir tehnisks ieraksts sistēmā, nevis personas rīcība ar mantu;
4) Akciju vai citu kapitāla vērtspapīru sadalīšana vai apvienošana - piemēram, pēc emitenta lēmuma viena akcija tiek sadalīta vairākās akcijās vai vairākas akcijas tiek apvienotas vienā. Tas notiek vienādi visiem attiecīgās kategorijas instrumentu turētājiem un nav atkarīgs no konkrētās personas izvēles;
5) Finanšu instrumentu apmaiņa vai aizstāšana uzņēmuma reorganizācijas gadījumā - ja emitents tiek apvienots, sadalīts, pārveidots vai likvidēts, esošie finanšu instrumenti var tikt aizstāti ar citiem instrumentiem vai pārgrāmatoti. Tas notiek uzņēmuma korporatīva notikuma dēļ, nevis pēc personas brīvas izvēles; 
6) Obligāta akciju atpirkšana vai cita piespiedu atsavināšana - ja likums vai finanšu instrumenta noteikumi paredz, ka akcijas vai citi instrumenti obligāti tiek atpirkti vai citādi atsavināti, persona nevar izvēlēties, vai šajā notikumā piedalīties. Saņemtā atlīdzība tiek ieskaitīta finanšu instrumentu kontam piesaistītajā naudas kontā;
7) Naudas vai mantas saņemšana emitenta likvidācijas vai maksātnespējas gadījumā - ja emitents tiek likvidēts vai notiek maksātnespējas process, finanšu instrumenta turētājam var pienākties noteikta naudas summa vai cita atlīdzība. Tā tiek ieskaitīta finanšu instrumentu kontam piesaistītajā naudas kontā;
8) Atvasinātā finanšu instrumenta automātiska izpilde termiņa beigās - ja atvasinātajam finanšu instrumentam pienāk termiņš, var automātiski notikt naudas norēķins vai cita izpilde. Tas ir obligāts notikums, ja tas izriet no jau esošiem instrumenta vai līguma noteikumiem un nav nepieciešams personas jauns rīkojums.
 
Par obligātu finanšu instrumenta notikumu nav uzskatāma personas, konta turētāja vai pārvaldnieka izvēle pārdot, pirkt, apmainīt, ieķīlāt, pārvest vai citādi atsavināt finanšu instrumentus. Tāpat par obligātu notikumu nav uzskatāma brīvprātīga piedalīšanās atpirkšanas piedāvājumā, izvēle izmantot konvertācijas, parakstīšanās, opcijas vai citas izvēles tiesības, jauna nodrošinājuma sniegšana, jauna darījuma slēgšana vai jebkāds cits jauns rīkojums attiecībā uz finanšu instrumentiem. Šādas brīvprātīgas darbības var veikt tikai tad, ja tās paredz procesa virzītāja lēmums vai pārvaldnieka norādījums.

Panta otrā daļa nosaka, ka procesa virzītājs finanšu instrumentus, kas ir iegrāmatoti finanšu instrumentu kontā un kas ir publiskā apgrozībā esošas akcijas, un kuriem ir uzlikts arests, var nodot pārvaldniekam. Finanšu instrumentu pārvaldība notiek Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Līdzīgi kā attiecībā uz KPL 365.¹ pantu, arī 365.² panta mērķis ir noteikt tiesisku mehānismu, kas procesa virzītājam ļautu ierobežot tādu rīcību ar arestētajiem finanšu instrumentiem, kas var negatīvi ietekmēt to vērtību un apdraudēt likumā noteikto mantas aresta mērķu īstenošanu.

Panta trešā daļa nosaka, ka pirmstiesas procesā procesa virzītāja pieņemto lēmumu par finanšu instrumentu nodošanu pārvaldībā apstiprina izmeklēšanas tiesnesis. Procesa virzītājs šo lēmumu nosūta vai izsniedz pārvaldniekam, finanšu instrumentu īpašniekam, finanšu institūcijai, kuras finanšu instrumentu kontā finanšu instrumenti ir iegrāmatoti, kā arī finanšu ķīlas ņēmējam, ja tāds ir. Finanšu instrumentu īpašnieks vai finanšu ķīlas ņēmējs izmeklēšanas tiesneša lēmumu 10 dienu laikā no tā kopijas saņemšanas dienas var pārsūdzēt augstāka līmeņa tiesai. Augstāka līmeņa tiesas tiesnesis sūdzību par izmeklēšanas tiesneša lēmumu izskata rakstveida procesā 10 dienu laikā. Augstāka līmeņa tiesas lēmums nav pārsūdzams. 

Panta ceturtā daļa nosaka arestēto finanšu instrumentu pārvaldnieka pienākumu 10 dienu laikā no brīža, kad tas konstatējis risku, ka finanšu instrumenti būtiski var zaudēt savu vērtību vai ka pārvaldības izdevumi pārsniedz vai var pārsniegt finanšu instrumentu vērtību vai iespējamos ienākumus no finanšu instrumentu realizācijas nākotnē, par to informē procesa virzītāju. Procesa virzītājs, saņemot šādu informāciju, ar finanšu instrumentu īpašnieka piekrišanu 10 dienu laikā var pieņemt lēmumu par arestēto finanšu instrumentu nodošanu realizācijai Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Būtisks vērtības zaudējums šīs normas izpratnē ir ģenerālklauzula, tādēļ jautājums par to, vai zaudējumi sasniedz vai var sasniegt šādu slieksni, ir nosakāms katrā gadījumā individuāli. Arestēto finanšu instrumentu nodošanu realizācijai var ierosināt arī arestēto finanšu instrumentu īpašnieks.

Panta piektā daļa paredz, ka lēmuma par arestēto finanšu instrumentu realizāciju kopiju procesa virzītājs nosūta vai izsniedz pārvaldniekam, arestēto finanšu instrumentu īpašniekam, finanšu institūcijai, kuras finanšu instrumentu kontā finanšu instrumenti ir iegrāmatoti, kā arī finanšu ķīlas ņēmējam, ja tāds ir. Arestēto finanšu instrumentu īpašnieks vai finanšu ķīlas ņēmējs pirmstiesas procesā lēmumu var pārsūdzēt izmeklēšanas tiesnesim 10 dienu laikā no tā kopijas saņemšanas dienas. Līdz sūdzības izskatīšanai lēmuma izpilde tiek apturēta. Izmeklēšanas tiesneša lēmums 10 dienu laikā no tā kopijas saņemšanas dienas ir pārsūdzams augstāka līmeņa tiesai. Augstāka līmeņa tiesas tiesnesis sūdzību par izmeklēšanas tiesneša lēmumu izskata rakstveida procesā 10 dienu laikā. Augstāka līmeņa tiesas lēmums nav pārsūdzams.

Panta sestā daļa nosaka, ka procesa virzītājs atceļ lēmumu par arestēto finanšu instrumentu nodošanu pārvaldībā, ja ir zudis pārvaldības piemērošanas pamats, piemēram, ir zudusi nepieciešamība risināt attiecīgo mantisko jautājumu, kas bijis par iemeslu mantas aresta uzlikšanai un pārvaldības piemērošanai. Procesa virzītājs lēmumu atcelt arestēto finanšu instrumentu nodošanu pārvaldībā nosūta vai izsniedz finanšu instrumentu īpašniekam un finanšu institūcijai, kuras finanšu instrumentu kontā finanšu instrumenti ir iegrāmatoti.

Panta septītā daļa nosaka, ka procesa virzītājs pieprasa, lai pārvaldnieks nomaina atbildīgo darbinieku, kas veic pārvaldību, ja atbildīgais darbinieks nepilda vai negodprātīgi pilda normatīvajos aktos noteiktos pienākumus. 

Zaudējumi, kas mantas īpašniekam vai likumīgajam valdītājam ir radušies saistībā ar pārvaldnieka rīcību arestētās mantas pārvaldīšanas procesa ietvaros, var tikt atlīdzināti saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu, kā arī civiltiesiskā kārtībā.

Par grozījumiem KPL 366. pantā

Šobrīd KPL 366. panta pirmās daļas pirmais teikums paredz, ka procesa virzītājs pieņem lēmumu par mantas aresta atcelšanu un par to nekavējoties paziņo personām, kuru mantai bija uzlikts arests vai kuru glabāšanā bija nodota arestētā manta. Savukārt KPL 366. panta trešā daļa patlaban paredz, ka par aresta noņemšanu procesa virzītājs pēc nolēmuma spēkā stāšanās nekavējoties paziņo personai, hipotekārajam kreditoram, komercķīlas ņēmējam, publiskajam reģistram, kapitālsabiedrībai, kredītiestādei vai ieguldījumu brokeru sabiedrībai, kura nodrošināja mantas aresta izpildi.

Grozījumi KPL 366. pantā ir nepieciešami sakarā ar arestētās mantas pārvaldības institūta ieviešanu KPL 365. pantā un saistībā ar jauno KPL 365.¹ pantu. Proti, KPL 366. panta pirmās daļas pirmajā teikumā paredzēts noteikt, ka procesa virzītājs par pieņemto lēmumu par mantas aresta atcelšanu paziņo ne vien personām, kuru mantai bija uzlikts arests vai kuru glabāšanā bija nodota arestētā manta, bet arī arestētās mantas pārvaldniekam. Savukārt grozījums KPL 366. panta trešajā daļā paredz noteikt, ka par aresta noņemšanu procesa virzītājs pēc nolēmuma spēkā stāšanās nekavējoties paziņo arī arestēto kapitālsabiedrības kapitāla daļu vai akciju pārvaldniekam.

-

Par grozījumiem pārejas noteikumos

Likumprojekts paredz papildināt KPL ar pārejas noteikumu, nosakot, ka procesa virzītājs lēmumu par arestēto kapitālsabiedrības kapitāla daļu vai akciju nodošanu pārvaldībā saskaņā ar šā likuma 365.¹ pantu un lēmumu par arestēto finanšu instrumentu nodošanu pārvaldībā saskaņā ar šā likuma 365.² pantu var pieņemt kriminālprocesā, kas uzsākts pēc šā likuma 365.¹ un 365.² panta spēkā stāšanās.

Tāpat likumprojekts paredz papildināt pārejas noteikumus, nosakot, ka līdz šā likuma 365. panta otrajā, septītajā, desmitajā, vienpadsmitajā daļā minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai ir spēkā Ministru kabineta 2011. gada 27. decembra noteikumi Nr. 1025 “Noteikumi par rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem un arestēto mantu”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

Savukārt šā likuma 364.² pantā noteiktā kārtība, kādā arestētā manta aizstājama pēc personas lūguma un grozījumi šā likuma 365. pantā, kas nosaka arestētās mantas pārvaldības kārtību, ir piemērojami arī attiecībā uz mantu, kurai arests uzlikts līdz to spēkā stāšanās brīdim.

-

Informatīvā atsauce

Paredzēts papildināt informatīvo atsauci uz Eiropas Savienības direktīvām ar atsauci uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2024. gada 24. aprīļa direktīvu (ES) 2024/1260 par aktīvu atgūšanu un konfiskāciju.