Anotācija (ex-ante)

Likumprojekta mērķis ir nodrošināt juridisku skaidrību un aktualizēt spēkā esošās redakcijas attiecībā uz personām, kuras saņem vecāku pabalstu, attiecībā uz minimālo obligāto iemaksu veikšanu (personu loku, par kurām nav jāveic šīs iemaksas, iemaksu veikšanas un pārrēķinu veikšanas termiņiem) un to administrēšanas kārtību, kā arī attiecībā uz darba samaksas izmaksas kārtību, ja to veic persona, kura darba devējam ir nodevusi pilnīgu vai daļēju līgumsaistību izpildi.

Vispārējā kārtība

      1. Saskaņā ar likumu pensijas, invaliditātes un bezdarba apdrošināšanai ir pakļautas personas, kuras kopj bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu un saņem bērna kopšanas pabalstu, un personas, kuras kopj bērnu, kas nav sasniedzis gada vai pusotra gada vecumu, un saņem vecāku pabalstu.
     Sakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2019.gada 20.jūnija direktīvas 2019/1158 par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 2010/18/ES ieviešanu, 2023.gada 1.janvārī spēkā stājās 2022.gada 15.septembra grozījumi likumā “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu“ attiecībā uz vecāku pabalsta saņemšanas un izmaksas kārtību par bērniem, kuri ir dzimuši sākot no 01.01.2023.
     Izmaiņas likumā “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu“ paredz, ka bērna kopšanai par vienu un to pašu bērnu ir tiesības izvēlēties kopējo periodu vecāku pabalsta saņemšanai, ko veido vecāku pabalsts un vecāku pabalsta nenododamā daļa, kas katram vecākam pienākas divus kalendāra mēnešus. Ir iespējams izvēlēties vienu no šādiem pabalsta saņemšanas periodiem: (1) 19 mēneši, no kuriem 15 mēnešus no bērna piedzimšanas dienas var izmantot līdz dienai, kad bērns sasniedz pusotra gada vecumu, bet nenododamo daļu, kas pienākas divus kalendāra mēnešus vienam vecākam, katrs no vecākiem var izmantot līdz dienai, kad bērns sasniedz astoņu gadu vecumu; (2) 13 mēneši, no kuriem deviņus mēnešus no bērna piedzimšanas dienas var izmantot līdz dienai, kad bērns sasniedz viena gada vecumu, bet nenododamo daļu, kas pienākas divus kalendāra mēnešus vienam vecākam, katrs no vecākiem var izmantot līdz dienai, kad bērns sasniedz astoņu gadu vecumu. Vecāku pabalsta nenododamās daļas laikā vecāku pabalsta saņēmējam būs jāatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, vai atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, kas piešķirts sakarā ar nepieciešamību kopt bērnu, vai bērna kopšanas dēļ negūs ienākumus kā pašnodarbinātais).

     2. Pašreiz likuma 14.panta otrā daļa paredz, ka pašnodarbinātie atbilstoši likumam "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" nosaka obligāto iemaksu objektu, nepiemērojot saimnieciskās darbības izdevumu atskaitīšanas ierobežojumus.
     Ar 2017. gada 28. jūlija likumu "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"" likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 11. pants tika papildināts ar 3.¹ daļu un 11.¹ panta 6.¹ daļu, kas paredzēja, ka ar saimniecisko darbību saistītie izdevumi tiek piemēroti apmērā, kas nepārsniedz 80 procentus no fiziskās personas kopējiem saimnieciskās darbības ieņēmumiem. Tā kā pašnodarbinātie obligāto iemaksu objektu nosaka atbilstoši likumam "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli", tad ar 2020.gada 27.novembra likumprojektu "Grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu"" arī likuma 14.panta otrā daļa tika precizēta, nosakot, ka pašnodarbinātais nosakot obligāto iemaksu objektu saskaņā ar likumu "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli", nepiemēro minētā likuma 11. panta 3.¹ daļā un 11.¹ panta 6.¹ daļā noteikto saimnieciskās darbības izdevumu atskaitīšanas ierobežojumu.
      Ar 2022.gada 7.janvāra Satversmes tiesas spriedumu likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 11. panta 3.¹ daļa un 11.¹ panta 6.¹ daļa tika atzīta par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem un no likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" minētās tiesību normas ir svītrotas.
      Ņemot vērā minēto, attiecīgi arī likuma 14.panta otrajā daļā vairs nav nepieciešama atruna par saimnieciskās darbības izdevumu atskaitīšanas ierobežojumu nepiemērošanu un no likuma 14.panta otrās daļas ir svītrojuma piebilde par saimnieciskās darbības izdevumu atskaitīšanas ierobežojumu nepiemērošanu pašnodarbinātajiem nosakot obligāto iemaksu objektu.

     3. Pašreiz likuma 19.panta otrā daļas otrais teikums paredz, ka obligātās iemaksas no valsts pamatbudžeta vai speciālajiem budžetiem pensiju apdrošināšanai netiek veiktas par pārskata mēnešiem, par kuriem tiek veiktas obligātās iemaksas pensiju apdrošināšanai saskaņā ar šā likuma V¹ nodaļu. Ar 2020.gada 1.jūlija likumu "Grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" no 2021.gada 1.jūlija no likuma tiek svītrota V¹ nodaļa, kas noteica speciālu kārtību obligāto iemaksu noteikšanai pensiju apdrošināšanai no autoratlīdzības (autortiesību un blakustiesību atlīdzības) un pašnodarbinātā ienākumiem. Minētās izmaiņas likumā ir saistītas ar minimālo obligāto iemaksu ieviešanu un speciālā obligāto iemaksu veikšanas režīma atcelšanu autoratlīdzības saņēmējiem.
      Līdz ar to likuma 19.panta otrajā daļā ir svītrojama atsauce uz V¹ nodaļu.

      4. Likuma 20.⁴ panta ceturtajā daļā ir uzskaitīts personu loks par kurām netiek veiktas minimālās obligātās iemaksas. Pašreiz minētās likuma panta ceturtās daļas 1.punkts paredz, ka minimālās obligātās iemaksas netiek veiktas par notiesāto, kas tiek nodarbināts brīvības atņemšanas soda izciešanas laikā.
      Taču praksē ir sastopami gadījumi, kuros balstoties uz spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem ar personām, kurām ir piemērots drošības līdzeklis - apcietinājums un kuras atrodas izmeklēšanas cietumā, darba attiecības iespējams nodibināt tikai uz uzņēmuma līguma pamata. Līdz ar to pamatojoties uz minimālo obligāto iemaksu veikšanas vispārējiem pamatprincipiem ne nodarbinātiem notiesātajiem, ne nodarbinātiem apcietinātajiem netiek papildus aprēķinātas minimālās obligātās iemaksas, ja darba samaksa mēnesī nesasniedz valstī noteikto minimālo darba algu.
     Ņemot vērā minēto, tiesību normas piemērošanas skaidrības nodrošināšanai likuma 20.⁴ panta ceturtās daļas 1.punkts tiek papildināts ar apcietinātām personām, kuras atrodas izmeklēšanas cietumā. Arī par šīm personām netiek papildus aprēķinātas minimālās obligātās iemaksas, ja darba samaksa mēnesī nesasniedz valstī noteikto minimālo darba algu.".

     5. Likuma 20.⁴ panta ceturtās daļas 8.punkts paredz, ka minimālās obligātās iemaksas neveic par personu, kuru nodarbina darba devējs, kas reģistrēts Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā. Taču reālajā praksē veidojas situācijas, kurās personu nodarbina darba devējs, kurš nav sociālo pakalpojumu sniedzējs, piemēram, pašvaldības izveidots sociālais dienests tiek reģistrēts kā sociālo pakalpojumu sniedzējs, taču faktiskais darbinieka  darba devējs ir pašvaldība.
       Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā reģistrē valsts un pašvaldību iestādes, fiziskas un juridiskas personas, kuras sniedz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteiktos sociālos pakalpojumus. Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā pakalpojumu sniedzēju reģistrē atbilstoši katram pakalpojumam kā atsevišķu pakalpojuma sniedzēju. Kā arī, ja pakalpojuma sniedzējam ir vairākas faktiskās pakalpojuma sniegšanas adreses (pakalpojuma sniedzēja struktūrvienības vai filiāles atrodas dažādās vietās), to reģistrē atbilstoši katrai pakalpojumu sniegšanas vietai  kā atsevišķu pakalpojumu sniedzēju. Tādējādi Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā tiek reģistrētas pašvaldību struktūrvienības, kuras ir faktiski iesaistītas sociālo pakalpojumu sniegšanā, savukārt pašvaldība, kā šo pakalpojumu sniedzēju darba devējs, Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā nav reģistrēta.
      Līdz ar to juridiskās skaidrības nodrošināšanai, ir nepieciešams precizēt 20.⁴ panta ceturtās daļas 8.punkta redakciju, paredzot, ka minimālās  obligātās iemaksas nav jāveic par personu, kura kā darba ņēmējs tiek nodarbināta sociālā pakalpojuma sniegšanā un tās darba devējs vai tā struktūrvienība, vai filiāle ir Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā reģistrēta institūcija.

      6. Likuma 20.⁴ panta ceturtajā daļā ir uzskaitītas personas, par kurām nav jāveic minimālās obligātās iemaksas. Pašreiz šajā uzskaitījumā cita starpā ir minētas arī personas ar I un II grupas invaliditāti, kā arī personas līdz 24 gadu vecumam, kuras mācās. Piemērojot minēto regulējumu, likumdevēja mērķis bija norādīt, ka minimālās obligātās iemaksas nav veicamas arī par bērniem ar invaliditāti. Taču tā kā bērniem ar invaliditāti netiek noteikta invaliditātes grupa, tad minētā regulējuma netieša norāde arī uz bērniem ar invaliditāti, veido juridiski nekorektu tiesiskā regulējuma piemērošanas praksi. Līdz ar to pašreiz nav skaidri un viennozīmīgi norādīts, ka minimālās obligātās iemaksas nav jāveic arī par personu līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti.
         Līdz ar to, juridiskas skaidrības nodrošināšanai, personu, par kurām nav jāveic minimālās obligātās iemaksas, loks tiek papildināts ar personu līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti, t.i., par personu (bērnu) līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti minimālās obligātās iemaksas nav jāveic.

      7. Pašreiz spēkā esošās tiesību normas paredz, ka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (turpmāk - VSAA) minimālo obligāto iemaksu aprēķins par ceturksni ir jāveic triju mēnešu laikā pēc ceturkšņa beigām, bet minimālo obligāto iemaksu pārrēķins triju mēnešu laikā pēc kalendāra gada beigām.
Minimālo obligāto iemaksu aprēķins par 4.ceturksni (oktobris, novembris, decembris) jāveic līdz 20.martam, bet minimālo obligāto iemaksu pārrēķins par gadu jāveic līdz 31.martam. Tātad, minimālo obligāto iemaksu aprēķins par 4.ceturksni un pārrēķins par gadu ir jāveic vienā mēnesī, proti, martā.
VSAA veikto minimālo obligāto iemaksu aprēķinu darba devējs un pašnodarbinātais var apstrīdēt, iesniedzot iesniegumu VSAA direktoram, mēneša laikā no dienas, kad informācija nosūtīta Valsts ieņēmuma dienesta elektroniskās deklarēšanas sistēmā.
Tas nozīmē, ka 4.ceturkšņa minimālo obligāto iemaksu apstrīdēšanas laikā VSAA jau ir jāveic obligāto iemaksu pārrēķins par gadu.
Tā kā VSAA minimālo obligāto iemaksu pārrēķins par gadu jāveic par iepriekšējā gada ceturkšņiem, to starp par 4.ceturksni, tad gadījumos, kad darba devējs un pašnodarbinātais apstrīd minimālo obligāto iemaksu aprēķinu, piemēram, sakarā ar izmaiņām darba periodos un darba ienākumos, VSAA šos datus nevar ņemt vērā veicot gada pārrēķinu.
Līdz ar to, lai VSAA varētu veikt korektu minimālo obligāto iemaksu pārrēķinu par gadu, ir nepieciešams pagarināt termiņu kādā pašnodarbinātajam ir pienākums veikt minimālās obligātās iemaksas par iepriekšējo kalendāra gadu un termiņu kādā VSAA veic minimālo obligāto iemaksu pārrēķinu par gadu.
       Tāpat juridiskas skaidrības nodrošināšanai ir nepieciešams precizēt, ka VSAA Valsts ieņēmumu dienestam sniedz informāciju gan par darba devēja un pašnodarbinātā pārmaksātajām, gan piemaksājamajām minimālajām obligātajām iemaksām.

      8. Pašreiz VSAA Valsts ieņēmumu dienestam ziņo par visām darba devējam vai pašnodarbinātajam papildus par ceturksni aprēķinātām vai par taksācijas gadu pārrēķinātām veicamajām minimālajām obligātajām iemaksām. Daudzos gadījumos minētās aprēķinātās vai pārrēķinātās summas ir nelielas, kuru administrēšanai tiek patērēti lielāki laika un finansiālie resursi, nekā iegūstamā summa, kas var veidot šī procesa neefektīvu administrēšanu. Līdz ar to, lai taupītu valsts iestāžu administratīvos resursus, ar likumprojektu tiek noteikta veicamo minimālo obligāto iemaksu minimālā summa, līdz kādai VSAA par šīm iemaksām neziņo Valsts ieņēmumu dienestam.

      9. Darba devējam saskaņā ar likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 20.¹ pantu ir tiesības precizēt darba ņēmēja darba ienākumus un obligātās iemaksas šajā pantā noteiktajos termiņos. Kopš minimālo obligāto iemaksu ieviešanas 2021.gadā, ir būtiski pieaudzis precizēto darba devēja ziņojumu skaits, ar kuriem tiek izmantotas darba devēja tiesības precizēt darba ņēmēja ienākumus un obligātās iemaksas triju gadu laikā pēc pēc likumā noteiktā mēneša ziņojuma iesniegšanas termiņa. Pašreiz praksē veidojas situācijas, kurās darba devēja ziņojumi tiek precizēti arī pēc gada minimālo obligāto iemaksu pārrēķina veikšanas. Minētā rezultātā VSAA ir jāveic atkārtota minimālo obligāto iemaksu pārrēķina veikšana izmantojot precizēto darba devēja informāciju. Šāda atkārtota pārrēķina veikšanas kārtība pašreiz normatīvajos aktos netiek noteikta. Līdz ar to likumprojekts paredz papildināt likumu ar regulējumu, kas nosaka kārtību kādā VSAA veic minimālo obligāto iemaksu pārrēķinu, ja darba devējs ir precizējis darba ņēmēja darba ienākumus un obligātās iemaksas pēc minimālo obligāto iemaksu pārrēķina trīs gadu laikā pēc likumā noteiktā mēneša ziņojuma iesniegšanas termiņa.

       10. No 2016.gada 9.jūnija Darba likuma 75.² pants nosaka,  ja darba devējam kā apakšuzņēmējam ir nodota pilnīga vai daļēja līgumsaistību izpilde, bet darba devējs darba līgumā vai darba koplīgumā noteiktajā laikā nav izpildījis pienākumu izmaksāt darba samaksu darbiniekam, tad darbiniekam ir tiesības prasīt neizmaksātās darba samaksas izmaksu no personas, kura darba devējam ir tieši nodevusi pilnīgu vai daļēju līgumsaistību izpildi. Šādā gadījumā darbiniekam ir tiesības prasīt visas neizmaksātās darba samaksas izmaksu šo līgumsaistību ietvaros minimālās darba algas likmes apmērā, kāda tā noteikta valstī, uz kuru darbinieks ir nosūtīts.
Persona, kura darba devējam ir tieši nodevusi pilnīgu vai daļēju līgumsaistību izpildi, iegūst regresa prasības tiesības pret darba devēju tādā apmērā, kādā tā ir izmaksājusi darba devēja darbiniekam darba samaksu.
Minētie nosacījumi piemērojami tikai gadījumā, ja darbinieks nosūtīts veikt būvdarbus saistībā ar ēku būvniecību vai specializētos būvdarbus.
Likumprojekta “Grozījumi Darba likumā” sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojumā (anotācijā) norādīts, ka grozījumi Darba likumā paredz, ka turpmāk Darba likuma 75.² pantā paredzētie īpašie atbildības noteikumi par darba samaksas izmaksu attieksies uz visiem darbiniekiem, kas veic būvdarbus saistībā ar ēku būvniecību vai specializētos būvdarbus. Proti, tiek noteikts, ka gadījumā, ja darba devējam kā apakšuzņēmējam ir nodota pilnīga vai daļēja līgumsaistību izpilde par būvdarbu saistībā ar ēku būvniecību vai specializēto būvdarbu veikšanu, bet darba devējs darba līgumā vai darba koplīgumā noteiktajā laikā nav izpildījis pienākumu izmaksāt darba samaksu darbiniekam, tad darbiniekam (gan uz Latviju nosūtītajam, gan Latvijā nodarbinātajam) ir tiesības prasīt neizmaksātās darba samaksas izmaksu no personas, kura darba devējam ir tieši nodevusi pilnīgu vai daļēju līgumsaistību izpildi.
Savu tiesību aizsardzībai darbinieks var vērsties Valsts darba inspekcijā vai tiesā.  Gadījumos, kad nav strīda par darba samaksas apmēru, Valsts darba inspekcija izdos rīkojumu darba devējam par darba samaksas izmaksāšanu. Šāda rīkojuma izpildi kontrolē pati Valsts darba inspekcija. Ja darba devējs šo pienākumu neizpilda, tad darbiniekam ir iespēja vērsties pret to personu, kura ir nodevusi šī darbinieka darba devējam līgumsaistību pilnīgu vai daļēju izpildi. Ja ne darba devējs, ne persona, kura nodeva darba devējam līgumsaistību izpildi neizmaksā darbiniekam darba samaksu, tad šādu strīdu iespējams izšķirt tiesā.
Vienlaikus jāuzsver, ka juridiskās skaidrības nodrošināšanai attiecībā uz darbaspēka nodokļu nomaksas un uzskaites kārtību tiks precizēti Ministru kabineta 2010.gada 7.septembra noteikumi Nr.827 "Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem". Vienlaikus jāveic arī grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" un normatīvajos aktos saistībā ar uzņēmējdarbības riska valsts nodevu, kā arī jāizvērtē grozījumu nepieciešamība likumā "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā".

    Vienlaicīgi juridiskās skaidrības nodrošināšanai, likumprojektā ir veikti citi tehniski un redakcionāli likuma normu precizējumi.

 

Nē

Tiek skaidrotas minēto personu tiesības un pienākumi.

Tiek precizēti uzņēmumu un iestāžu pienākumi.

Nē

Nē

Nē

-