Anotācija (ex-ante)

Spēkā esošais regulējums paredz, ka ielu tirdzniecības veikšanai nepieciešams saņemt pašvaldības atļauju neatkarīgi no tā, vai tirdzniecība notiek uz pašvaldībai piederošas zemes vai privātīpašumā. Tātad ielu tirdzniecība ir atļauta, ja tirdzniecības dalībnieks ir saņēmis pašvaldības atļauju. Vienlaikus, ja tirdzniecība notiek privātīpašumā, tirdzniecības dalībniekam un tirdzniecības organizatoram papildus ir jāsaņem saskaņojums no nekustamā īpašuma īpašnieka vai tiesiskā valdītāja. Tātad, lai tirgotos privātīpašumā, kur primāri kārtību vajadzētu noteikt pašam īpašniekam, un ir jāievēro visi citi ar tirdzniecību saistītie noteikumi, piemēram, PVD prasības pārtikas tirdzniecībai, ir paredzēta arī pašvaldības iesaiste, kas atļaujas saņemšanu privātīpašumos padara vēl apgrūtinošāku. Šāda prasība saņemt pašvaldības atļauju tirdzniecībai privātīpašumā rada papildu administratīvo slogu gan komersantiem, gan pašai pašvaldībai. Komersantiem tas ir papildus laiks un resursu patēriņš dokumentu sagatavošanai atļaujas saņemšanai, savukārt pašvaldībai – administratīvie izdevumi, izskatot iesniegumus par ielu tirdzniecības atļaujas saņemšanu.
Vienlaikus Ministru prezidentes E.Siliņas 2025.gada 26.marta izveidotā Birokrātiskā sloga mazināšanas rīcības grupa iesniedza priekšlikumus valdībā un Ministru kabineta 2026.gada 3.marta sēdē, skatot informatīvo ziņojumu "Par pasākumiem birokrātiskā sloga mazināšanai", tika nolemts atbalstīt priekšlikumu atteikties no pašvaldības atļaujas ielu tirdzniecībai privātīpašumos tādējādi mazinot administratīvo slogu.

Ar MK noteikumu projektu tiek precizēta ielu tirdzniecības definīcija, to attiecinot tikai uz publiskā lietošanā nodotu pašvaldības teritoriju. Šie grozījumi samazinās pašvaldības izdevumus, kas nebūs jātērē iesniegumu izskatīšanai par ielu tirdzniecības atļaujas izsniegšanu uz privātās zemes, savukārt tirdzniecības dalībniekiem un tirdzniecības organizatoriem paātrinās tirdzniecības saskaņošanas procesu un mazinās izdevumus šāda saskaņojuma saņemšanai, jo nebūs jānodrošina arī pašvaldības iesaiste. Attiecīgi tirdzniecībai uz privātas zemes turpmāk nebūs jāsaņem pašvaldības atļauja. Vienlaikus, lai pašvaldība spētu pilnvērtīgi pildīt Pašvaldību likuma 4.panta pirmās daļas 14.punktā noteikto, ka viena no pašvaldības autonomajām funkcijām ir piedalīties sabiedriskās kārtības un drošības nodrošināšanā, MK noteikumi paredz, ka par tirdzniecību, kas plānota privātpersonām piederošas teritorijas publiskajā ārtelpā, saskaņojums no pašvaldības nav nepieciešams, bet tirdzniecības dalībniekam vai tirdzniecības organizatoram vismaz piecas darba dienas pirms plānotās tirdzniecības rakstveidā jāinformē pašvaldība par tirdzniecības norises adresi, datumu un laika periodu.
Savukārt ielu tirdzniecībai pašvaldības saskaņotā publiskā lietošanā nodotā pašvaldības teritorijā ir jāsaņem pašvaldības atļauja un tai jāatrodas tirdzniecības vietā. Atgādinām, ka par atļaujas atrašanos tirdzniecības vietā uzskatāma gan fiziski izsniegta atļauja, gan atļauja, ko iespējams uzrādīt elektroniskā formā no viedierīces (piemēram, mobilā tālruņa vai planšetdatora) pēc kontrolējošās institūcijas pieprasījuma, ja vien tā atbilst Elektronisko dokumentu likuma 3.panta otrās un trešās daļas prasībām.

Laika gaitā kopš šā regulējuma pieņemšanas ir attīstījušās jaunas komercdarbības formas un inovācijas, kas būtiski mainījušas uzņēmējdarbības praksi un nereti rodas neskaidrības, kā esošais regulējums jāpiemēro attiecībā uz šiem jauniem gadījumiem. Ielu tirdzniecības definīcija un tvērums nav pilnībā pielāgots mūsdienu tirdzniecības formu attīstībai un praksei. Regulējums tika izstrādāts laikā, kad ielu tirdzniecības veidi bija ierobežotāki, savukārt šobrīd publiskajā ārtelpā tiek īstenotas daudzveidīgas komercdarbības formas, kuras esošais regulējums nepietiekami nodala. Tā rezultātā regulējums atsevišķos gadījumos ir novecojis un neatbilst faktiskajai situācijai, radot neskaidrības regulējuma piemērošanā.

Ar MK projektu tiek paredzēts, ka ielu tirdzniecība ir preču pārdošana un sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumu sniegšana pašvaldības iekārtotā vai ar pašvaldību saskaņotā publiskā lietošanā nodotā pašvaldības teritorijā, tai skaitā no būves, kas novietota uz ielu tirdzniecības atļaujā norādīto laiku, kā arī no pārvietojamā mazumtirdzniecības punkta un pašapkalpošanās tirdzniecības iekārtas.
Šāds risinājums gan skaidri nošķir, ka ielu tirdzniecība notiek tikai publiskā lietošanā nodotā pašvaldības teritorijā, gan iezīmē tirdzniecības formu elastību – ka tas var notikt arī no pārvietojamā mazumtirdzniecības punkta, gan pašapkalpošanas tirdzniecības iekārtām.
Svarīgs precizējums definīcijas tvērumā ir arī ietvertā atsauce, ka preču pārdošana un sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumu sniegšana var notikt arī no būves, kas novietota uz ielu tirdzniecības atļaujā norādīto laiku. Šāds precizējums ir veikts atbilstoši Ministru kabineta 2014.gada 2.septembra noteikumu Nr.529 "Ēku būvnoteikumi" 7.5.apakšpunktam, kurš paredz, ka būvniecības ieceres dokumenti nav nepieciešami ēkas novietošanai uz publiska pasākuma vai ielu tirdzniecības atļaujā norādīto laiku. Vienlaikus norādāms, ka atbrīvojums no pienākuma izstrādāt būvniecības ieceres dokumentus neatbrīvo no pienākuma ievērot citos normatīvajos aktos noteiktās prasības attiecībā uz būves novietošanu, drošību un ekspluatāciju. Attiecīgajām būvēm jāatbilst būvniecību un citu saistīto jomu regulējošo normatīvo aktu prasībām, ciktāl tās piemērojamas konkrētajā gadījumā. Tā kā ielu tirdzniecības regulējuma mērķis vēsturiski ir bijis, ka ielu tirdzniecībai pēc savas būtības vajadzētu būt īslaicīgai preču tirdzniecībai, kur galvenokārt tiek pārdotas tikai pašu saražotās preces, nevis iepirktā produkcija, šāda saskaņotība rada skaidru tiesisko ietvaru gan no tirdzniecības veikšanas viedokļa, gan no būvuzraudzības noteikumu ievērošanas.

Pašvaldības savos saistošajos noteikumos iekļauj dažādas prasības gan attiecībā uz jautājumu loku, ko pašvaldība ir tiesīga noteikt ielu tirdzniecībā, gan arī prasības ielu tirdzniecības organizēšanas kārtībai.
Praksē ir novēroti gadījumi, kad pašvaldības kompetencē ir tādi jautājumi, kurus pašvaldība mēdz interpretēt plašāk nekā likumdevējs to ir vēlējies, piemēram, pašvaldības tiesības noteikt tirdzniecības dalībnieka un tirdzniecības organizatora pienākumus kārtības nodrošināšanai, kā arī kārtību tirdzniecības vietas iekārtošanai. Šāda paplašināta savu tiesību interpretācija var nonākt un jau ir nonākusi pretrunā ar normatīvo regulējumu, tāpēc ir svarīgi precizēt pašvaldību tiesības ielu tirdzniecības jomā, lai visām iesaistītajām pusēm ir skaidri noteikumi bez dažādām interpretācijas iespējām.

MK noteikumu 8.1.apakšpunkts paredz, ka ar kārtību tirdzniecības vietas iekārtošanai tiek saprastas secīgas darbības, kā šāda iekārtošana tiek skaņota ar pašvaldību, nevis, ka pašvaldība var paredzēt tirdzniecības vietas iekārtošanas prasības. Šādu pieeju pašvaldības mēdza izmantot, lai noteiktu prasības ielu tirdzniecības vizuālajam risinājumam, tomēr šāds deleģējums līdz šim regulējumā netika paredzēts un šādām prasībām principā nebija juridiska pamata. Pašvaldības un to pārstāvošās nevalstiskās organizācijas vairākkārt norādīja, ka šāds deleģējums ir nepieciešams, lai pašvaldība savas autonomās funkcijas par pilsētvides ainavas saglabāšanu ietvaros varētu tiesiski regulēt ielu tirdzniecības vietu vizuālā risinājuma prasības tirdzniecību vietu iekārtošanas ietvaros, ņemot vērā, ka teritorijas plānošanas dokumenti ne vienmēr nodrošina pietiekamu operativitāti dinamisku pilsētvides izmaiņu gadījumā. Attiecīgi MK noteikumos iekļauts jauns punkts, kurš nosaka, ka pašvaldības dome ielu tirdzniecības jomā ir tiesīga noteikt tirdzniecības vietas vizuālā risinājuma un novietojuma vispārīgās prasības, ciktāl tas nepieciešams pilsētvides kvalitātes un publiskās telpas sakārtotības nodrošināšanai, ievērojot samērīguma principu un nenosakot pārmērīgi detalizētas tehniskās prasības, tai skaitā konkrētus tehniskos parametrus, materiālus, krāsu risinājumus vai individuāli noteiktus izmērus. Piemēram, pašvaldībai nevajadzētu paredzēt, ka ielu tirdzniecībā ir obligāti izmantojama nojume vai arī, ka nojumei jābūt tikai kvadrāta formā, nepieļaujot iespēju kā nojumi izvēlēties lietussarga formu. Tāpat pašvaldībai nevajadzētu noteikt, ka ielu tirdzniecībā ir paredzēta tikai konkrēta krāsa, piemēram, tirdzniecības vietas galdu iekārtot tikai ar baltu galdautu, bet ļaut iespēju iederēties konkrētajā pilsētvidē, piemēram, ļaujot izmantot ozola koka galdu, kas ir savā dabīgajā krāsā. Tādējādi pašvaldībai turpmāk būs tiesības paredzēt prasības ielu tirdzniecības vizuālajam risinājumam, vienlaikus neradot šķēršļus tirdzniecības dalībniekam. Šāda samērīga pieeja ļaus gan pašvaldībai rūpēties par pilsētvides ainavas saglabāšanu, gan tirgotājiem neparedzēs pārmērīgas prasības, pieļaujot zināmu elastību sev piemērotāko risinājumu izvēlē.
Tāpat MK noteikumi precizē esošo 8.2.apakšpunktu paredzot, ka turpmāk pašvaldības dome būs tiesīga tirdzniecības dalībniekam un tirdzniecības organizatoram noteikt pienākumus tikai attiecībā uz teritorijas kopšanu tirdzniecības norises laikā un pēc tās. Līdz šim pašvaldības mēdza kārtības nodrošināšanu interpretēt plašāk kā likumdevējs to bija vēlējies. Piemēram, praksē tika novērots, ka pašvaldības, atsaucoties uz šo apakšpunktu, vēlējās ierobežot arī uzņēmējdarbības darba laiku, trokšņošanas laiku un skaļumu. Tā kā tāda nebija likumdevēja sākotnējā griba, šis apakšpunkts tiek sašaurināts principā skaidri un nepārprotami paredzot to, kāda ir bijusi šī apakšpunkta sākotnējā ideja - paredzēt tiesības pašvaldībām noteikt prasības attiecībā uz teritorijas kārtības jeb sakārtošanas nodrošināšanu, nevis dažādu ierobežojumu noteikšanu.
MK noteikumi arī precizē pašvaldības tiesības noteikt gadījumus un nosacījumus, kad tirdzniecības organizators ir tiesīgs noteikt tirdzniecības dalībniekam maksu par ielu tirdzniecības organizēšanas nodrošināšanu un tās pieļaujamo apmēru. Ņemot vērā, ka regulējuma sākotnējais mērķis bija radīt iespēju tiem tirgotājiem, kuriem nav iespēju ar savām precēm tikt veikalu plauktos un kuri tirgo pašu ražoto lauksaimniecības produkciju vai citas preces kā augļus, sēnes, ziedus u.c., piekļūt patērētājiem ielu tirdzniecībā, attiecīgi MK noteikumi mazina šķēršļus tirdzniecībai tiem tirgotājiem, kuri atbilst MK noteikumu 7.punktam vai kuri pārdod pašu mājas apstākļos ražotu pārtikas produkciju. Grozījumi paredz (jauns 23.1². apakšpunkts), ka tirdzniecības dalībniekam, kas atbilst šo noteikumu 7.punkta prasībām vai kurš pārdod pašu mājas apstākļos ražotu pārtikas produkciju, tirdzniecības organizatora noteiktā maksa nedrīkst pārsniegt pašvaldības saistošajos noteikumos noteikto nodevas apmēru par tirdzniecību publiskās vietās, izņemot gadījumus, kad pašvaldības saistošajos noteikumos tāda nav noteikta vai ir noteikts atbrīvojums no tās. Tāpat šis apakšpunkts paredz, ka šādam tirdzniecības dalībniekam vienlaikus nevar tikt piemērota pašvaldības nodeva par tirdzniecību publiskās vietās un maksa par ielu tirdzniecības organizēšanas nodrošināšanu. Vienlaikus, lai tirdzniecības organizatoram nemazinātu vēlmi tirdzniecības organizēšanas veikšanai, t.sk., attiecībā uz ienākumu gūšanu, MK noteikumu 8.6.apakšpunkts paredz, ka pašvaldības dome ielu tirdzniecības jomā nav tiesīga gadījumu un nosacījumu sarakstā (kur tirdzniecības organizators ir tiesīgs noteikt tirdzniecības dalībniekam maksu un tās pieļaujamo apmēru) iekļaut tematiskus gadatirgus, valsts mēroga publiskus pasākumus un paaugstināta riska pasākumus. Attiecīgi šādu pasākumu ietvaros tirdzniecības organizators maksu nosaka pats un šie minētie pasākumi ir izņēmums, kad tirdzniecības organizatoram nav jāievēro, ka tirdzniecības dalībniekam, kurš atbilst šo noteikumu 7.punktam vai kurš pārdod pašu mājas apstākļos ražotu pārtikas produkciju, maksa par tirdzniecības organizēšanas nodrošināšanu nav lielāka par pašvaldības nodevu, kā arī nav jāievēro, ka šāda maksa nedrīkst tikt piemērota vienlaikus ar pašvaldības noteikto nodevu.
Par tematiskajiem gadatirgiem šo MK noteikumu izpratnē tiek uzskatīti tādi specifiski tematikas  pasākumi kā krāmu tirdziņš, Ražas svētki u.c., kur objektīvi izsecināms, ka šie gadatirgi saistās ar konkrētu preču tirdzniecību un ir objektīvi izsecināms šāda pasākuma mērķis un saturs, valsts mēroga publiskie pasākumi – piemēram, Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki. Savukārt ar paaugstināta riska pasākumu tiek saprasts Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likuma 1.panta 1.2 punktā minētais paaugstināta riska pasākums.

Lai saņemtu atļauju ielu tirdzniecības veikšanai vai tirdzniecības organizēšanai, ir jāievēro vairākas prasības. Spēkā esošais regulējums neaptver visas praktiskās situācijas, kas saistītas ar ielu tirdzniecības atļauju izsniegšanu, atteikšanu vai anulēšanu. Līdz ar to regulējums nav pietiekami pilnīgs.

Grozījumi paredz, ka turpmāk tirdzniecībai uz privātas zemes nav paredzēta pašvaldības iesaiste, tomēr tas neatceļ citas prasības, kas tirgotājam varētu rasties, lai varētu tirgoties uz privātas zemes. Piemēram, tirdzniecībai kā tādai privātīpašumā netiek atcelta prasība par saskaņojumu ar valsts īpašumā esošā nekustamā īpašuma valdītāju. Vienlaikus ar grozījumiem attiecībā uz pašvaldības atļauju, ir paredzēts, ka, lai saņemtu pašvaldības atļauju ielu tirdzniecībai, iesniegumam nebūs jāpievieno apliecinājums par Valsts ieņēmumu dienestā reģistrētas nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektroniskās ierīces vai iekārtas tehniskās pases vai Valsts ieņēmumu dienestā reģistrētu kvīšu esību. MK noteikumi turpmāk arī citos jautājumos balstīsies uz principu "tikai vienreiz", atsakoties no datu dublēšanas valsts informāciju sistēmās un nodrošinot, ka, ja vienas iestādes valsts informatīvajā sistēmā jau ir ievadīta informācija, kas otrai iestādei nepieciešama administratīvā akta izdošanai, tā netiek dublēta otras iestādes valsts informācijas sistēmā, bet gan tiek nodrošināta otrās iestādes piekļuve pirmās iestādes valsts informatīvajā sistēmā norādītajai informācijai, ciktāl tas nepieciešams lēmuma pieņemšanai. Tāpat svarīgi papildināt, ka, ja lēmuma pieņemšanai nepieciešamā informācija ir nevis administratīvā procesa dalībnieku, bet gan citas institūcijas rīcībā, iestāde to iegūst pati, nevis pieprasa no administratīvā procesa dalībniekiem.
Attiecībā uz iesnieguma izskatīšanas laiku, noteikumu 18. un 21.punkts joprojām paredz, ka tas pašvaldībai jāizskata piecu darbdienu laikā no  iesnieguma saņemšanas dienas. Tomēr ar grozījumiem tiek paredzēts, ka gadījumā, ja minētais iesniegums iesniegts par sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumu sniegšanu, pašvaldība šo iesniegumu izskata un izsniedz atļauju vai pieņem lēmumu par atteikumu izsniegt atļauju desmit darbdienu laikā. Šāds termiņš noteikumu projektā iekļauts papildus, jo pašvaldību pārstāvošās organizācijas ir norādījušas, ka esošais piecu darba dienu termiņš palielina pašvaldībai tās administratīvo slogu vismaz par 50%. Ielu tirdzniecībai sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumu sniegšanai pavasara mēnešos, kad pašvaldībās tiek saņemti iesniegumi vienlaicīgi par visām plānotajām tirdzniecības vietām, pat nodrošinot vienas pieturas principu, piecu darba dienu izskatīšanas termiņš ne tikai palielina pašvaldības administratīvo slogu, bet arī, ievērojot tās kapacitāti, faktiski paildzina gan visu ielu tirdzniecības atļauju izsniegšanas termiņus, gan to atļauju izsniegšanas termiņus, kur to būtu iespējams nodrošināt 1 līdz 2 darba dienu laikā.
Sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumu sniegšanas vietu (terašu) izvietošanas iesniegumi pēc būtības ir sarežģītāk izvērtējami nekā citu ielu tirdzniecības vietu ierīkošanas iesniegumi. Atšķirībā no ielu tirdzniecības vietu iekārtojuma, kas parasti ir neliela apjoma, viegli pārvietojams un tiek izvietots uz salīdzinoši īsu laiku, terases aizņem ievērojami lielāku publiskās ārtelpas daļu un pārsvarā tiek izvietotas ilgstoši, parasti no septiņiem līdz deviņiem mēnešiem gadā.
Izskatot iesniegumu par terases izvietošanu, pašvaldībai nepieciešams izvērtēt terases ietekmi uz publiskās telpas lietojamību un satiksmes organizāciju, tostarp pārliecināties par pietiekamu ietves brīvo platumu gājēju kustībai, piekļuvi operatīvajam transportam un citu publiskās ārtelpas lietotāju interešu ievērošanu kontekstā ar citiem pilsētvides elementiem, reklāmas stendiem un jau iekārtotām terasēm. Vienlaikus nepieciešams izvērtēt terases vizuālo risinājumu un tās iekļaušanos apkārtējā pilsētvidē, īpaši kultūrvēsturiski vērtīgās teritorijās.
Ņemot vērā klimatiskos apstākļus, iesniegumi par terašu izvietošanu tiek iesniegti koncentrēti īsā laika periodā, iestājoties siltākam laikam. Piemēram, Rīgas valstspilsētas pašvaldības administratīvajā teritorijā 2025. gadā bija izvietotas 573 terases. Lai nodrošinātu rūpīgu un kvalitatīvu iesniegumu izvērtēšanu, sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumu sniegšanas vietu izvietošanas iesniegumiem nepieciešams noteikt desmit darbdienu izskatīšanas un lēmuma pieņemšanas termiņu. Šāds termiņš mazinātu administratīvo slogu pašvaldībām gadījumos, kad būtu jāpagarina termiņš vai jāatsaka atļaujas izsniegšana. Arī uzņēmējiem šāds termiņš samazinātu administratīvo slogu, jo nebūtu nepieciešams uzsākt atļaujas pieprasīšanas procesu no jauna. Papildus norādāms, ka noteikumos iekļautie termiņi ir maksimāli noteiktie termiņi iesnieguma izskatīšanai - iesniegumu par atļaujas saņemšanu ielu tirdzniecībai un ielu tirdzniecības organizēšanai var izskatīt arī ātrāk. 
Vienlaikus, lai saņemtu ielu tirdzniecības atļauju, turpmāk būs jāiesniedz saskaņojums par teritorijas sakopšanu pēc tirdzniecības (pēc pašvaldības pieprasījuma). Svarīgi norādīt, ka pašvaldība joprojām ir tiesīga pieprasīt tikai tādu informāciju vai saskaņojumu, kas izriet no ārējos normatīvajos aktos piešķirtā pilnvarojuma pašvaldībai šādu informāciju vai saskaņojumu pieprasīt. Tas nozīmē, ka, lai saņemtu pašvaldības atļauju ielu tirdzniecībai, var tikt pieprasīta arī cita pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktā informācija vai saskaņojums, kas nav iekļauts MK noteikumu 15.punktā, tomēr tas nemaina faktu, ka šajos saistošajos noteikumos var iekļaut tikai tādas prasības, kas tieši izriet no pašvaldībai dotā pilnvarojuma.
Ar grozījumiem ir radīta zināma elastība attiecībā uz tirdzniecību no pārvietojamā mazumtirdzniecības punkta, paredzot, ka turpmāk varēs arī iesniegt informāciju par teritoriju, kurā plānota tirdzniecība un paredzamais tirdzniecības laiks. Šādi tirdzniecība no pārvietojamā mazumtirdzniecības punkta netiek ierobežota tikai ar maršrutu un laiku, bet pieļauj iespēju kustībai, ļaujot tirdzniecību virzīt un plānot tur, kur ir vērojama lielāka patērētāju plūsma.
Attiecībā uz ielu tirdzniecības organizēšanu, ielu tirdzniecības organizatoram turpmāk būs jānodrošina pirmtiesību piemērošanas dokumentēšana ielu tirdzniecības vietu piešķiršanā. Tas nepieciešams, lai pirmtiesību piešķiršanas mehānisms nav tikai formāla prasība, ko nevar pārbaudīt. Šāda dokumentācija būtu kā pamats arī uzraudzībai, lai strīdus gadījumā varētu izvērtēt, vai pirmtiesības ir tikušas ievērotas. Vienlaikus tirdzniecības organizatoram ir jābūt kritērijiem, pēc kuriem tas arī pārbauda preču izcelsmi, lai pārliecinātos, ka konkrētajam tirdzniecības dalībniekam vispār pienākas tiesības uz pirmtiesībām vietu piešķiršanā. Regulējums attiecībā uz pirmtiesību ievērošanu ir diezgan stingrs, jo gadījumā, ja pirmtiesības attiecībā uz šo noteikumu 7.punktu nebūs ievērotas, pašvaldība varēs neizsniegt atļauju tirdzniecības organizatoram, kā arī šādu atļauju anulēt.
Attiecībā uz pašvaldības tiesībām anulēt atļauju tirdzniecības dalībniekam un tirdzniecības organizatoram, MK noteikumi ir papildināti ar to, ka anulēt varēs gadījumā, ja atļaujas saņēmējs nebūs ievērojis citu ārējos normatīvajos aktos vai attiecīgās pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktu prasību attiecībā uz ielu tirdzniecību, kā arī, ja atļaujas darbības perioda laikā tiks vairākkārt konstatēts, ka bez attaisnojoša iemesla tirdzniecība netiek veikta. Pašvaldības ir norādījušas, ka ir fiksēti gadījumi, kad tirdzniecības atļaujas tiek izņemtas uz pieprasītām vietām fiktīvi, izslēdzot iespēju tirdzniecību veikt citiem tirdzniecības dalībniekiem, potenciālajiem konkurentiem. Attiecīgi šādi grozījumi ļauj pašvaldībām izslēgt šādus gadījumus un ļaut tirgoties citiem tirdzniecības dalībniekiem.
Grozījumi precizē arī pašvaldību tiesības attiecībā uz tiesībām neizsniegt atļauju tirdzniecības veikšanai un tirdzniecības organizēšanai. MK noteikumi ir papildināti, paredzot, ka turpmāk varēs neizsniegt atļauju arī, ja:
    1) tirdzniecības organizators nav ievērojis pirmtiesību ievērošanu;
    2) iesnieguma iesniedzējam viena gada laikā pirms iesnieguma iesniegšanas ir bijusi anulēta iepriekš izsniegtā atļauja;
    3) pastāv draudi tirdzniecības dalībnieku vai apmeklētāju drošībai saistībā ar apkārtesošo objektu (ēku, būvju, inženierkomunikāciju, citu infrastruktūras objektu vai koku) iespējamu apdraudējumu cilvēku dzīvībai vai veselībai;
   4) tirdzniecībai paredzētajā vietā vai to tiešā tuvumā ir saskaņoti remontdarbi;
   5) tirdzniecībai izvēlētā vieta un laiks nepieciešams pašvaldības vai valsts projektu realizācijai;
   6) tirdzniecībai paredzētajā vietā un laikā jau ir saskaņota citas personas darbība (piemēram, cita tirdzniecība, publiska pasākuma norise, pikets, labdarības akcija u.c.);
   7) paredzētās tirdzniecības vietas vai tirdzniecības organizēšanas vietas izvietojums un vizuālā kvalitāte neatbilst izdotajos pašvaldības domes saistošajos noteikumos minētajām prasībām;
   8) plānotās darbības nav iespējamas, ņemot vērā citos normatīvajos aktos noteiktos ierobežojumus.
MK noteikumi jau šobrīd paredz, ka pašvaldībai ir tiesības neizsniegt atļauju tirdzniecības veikšanai vai tās organizēšanai, ja iesnieguma iesniedzējs pašvaldībai ir sniedzis nepatiesas ziņas. Šajā kontekstā MK noteikumu 30.punkts ir papildināts, norādot, ka turpmāk attiecībā uz pašu ražotās lauksaimniecības produkcijas (augļu, ogu un dārzeņu) ražotājiem pašvaldībai ir tiesības pārbaudīt, vai tie ir reģistrēti Valsts augu aizsardzības dienesta uzturētajā Augļu koku, ogulāju un dārzeņu audzētāju reģistrā. Šādas tiesības ļauj pašvaldībai papildus pārliecināties par iesniegtās informācijas patiesumu, piemēram, saistībā ar preču izcelsmi. Vienlaikus norādāms, ka šādas informācijas pārbaude minētajā reģistrā ir tikai viens no produkcijas izcelsmes pierādīšanas līdzekļiem, jo ar paša ražotās lauksaimniecības produkcijas (augļiem, ogām un dārzeņiem) tirdzniecību ielu tirdzniecībā drīkst nodarboties arī tirdzniecības dalībnieks, kurš tajā nav reģistrēts. Papildus norādāms, ka tiek novēroti gadījumi, ka par pašu audzētiem lauksaimniecības produktiem tiek uzdoti importētie lauksaimniecības produkti. Līdzšinējā prakse pašu ražotas lauksaimniecības produkcijas statusa apliecināšanai, piemēram, pašvaldību izdotās izziņas tirdzniecības dalībniekam par zemes īpašuma esamību, ne vienmēr nodrošina pietiekami augstu ticamības līmeni, ka tirdzniecības dalībnieka tirgotie augļi, ogas un dārzeņi ir pašu izaudzēti, tā kā pietrūkst audzēšanas fakta fiziska kontrole. Šī jautājuma par pašu audzētu augļu, ogu un dārzeņu izcelsmes apliecināšanu ielu tirdzniecībā un tirgos aktualitāti ir uzsvērušas arī Lauksaimnieku nevalstiskās organizācijas. Valsts augu aizsardzības dienesta uzturētā Augļu koku, ogulāju un dārzeņu audzētāju reģistrā tiek apkopota informācija par pašu ražotā lauksaimniecības produkciju – svaigu augļu, dārzeņus un ogas audzētājiem no Lauka atbalsta dienesta informācijas sistēmām un Lauksaimniecības produktu integrētās audzēšanas reģistra, kā arī šo kultūru audzētājam ir iespēja veikt pašreģistrāciju.
Kopumā šādi papildinājumi ir nepieciešami ne tikai, lai atļaujas saņēmējam būtu konkrēti zināms atteikuma iemesls, bet arī jau sākotnēji zināmi kritēriji, kas var noderēt kā informācija atļaujas saņēmējam, pirms tiek iesniegts iesniegums atļaujas saņemšanai.
Ar grozījumiem ir papildinātas arī pašvaldību tiesības sniegt informāciju citai pašvaldībai, ja tās rīcībā ir informācija par ielu tirdzniecībā realizējamām precēm un to izcelsmi, ja tas varētu noderēt citai pašvaldībai. Valsts pārvaldes iekārtas likuma VII nodaļa "Sadarbība valsts pārvaldē" jau šobrīd paredz iestāžu sadarbību valsts pārvaldē. Vienlaikus, ja kādas pašvaldības rīcībā ir informācija, kas varētu noderēt kādai citai pašvaldībai, šāda informācijas aprite veicinātu efektīvāku uzraudzību, novērstu vienas un tās pašas informācijas atkārtotu iegūšanu un pārbaudi dažādās pašvaldībās, kā arī mazinātu administratīvo slogu gan pašvaldībām, gan tirdzniecības dalībniekiem. Tas nozīmē, ka, ja viena pašvaldība jau ir veikusi informācijas pārbaudi par konkrētu tirdzniecības dalībnieku un tā ielu tirdzniecībā realizējamām precēm, attiecīgā informācija var būt nozīmīga arī citai pašvaldībai, kuras administratīvajā teritorijā šis tirdzniecības dalībnieks uzsāk vai plāno veikt ielu tirdzniecību.

Ielu tirdzniecības regulējuma sākotnējais mērķis bija radīt tiesisko ietvaru personām, kuras realizē pašu iegūtu vai saražotu produkciju, piemēram, ogas, sēnes, medu, ziedus un citus līdzīgus produktus. Ņemot vērā, ka šādas produkcijas realizācija tradicionālajās mazumtirdzniecības vietās bieži vien nav iespējama vai ir nesamērīgi apgrūtināta, ielu tirdzniecība tika noteikta kā atbilstošs un pieejams tirdzniecības veids šādas produkcijas realizācijai. Laika gaitā ielu tirdzniecības veids ir attīstījies un kļuvis īpaši pieprasīts pirmssvētku laikā, kā arī dažādu pasākumu ietvaros. Tādējādi arvien vairāk dažādu tirgus dalībnieku vēlas piedalīties ielu tirdzniecībā un šobrīd novērots, ka regulējuma sākotnējā ideja vairs nesasniedz izvirzītos mērķus, t.i., ielu tirdzniecībā arvien vairāk parādās iepirktā produkcija vai arī tiek pārdotas preces, kas pieejamas tradicionālajās mazumtirdzniecības vietās. Konkurence un dažādība ir pat ļoti labvēlīga no patērētāju viedokļa, tomēr norādāms, ka nepieciešams saglabāt un nostiprināt sākotnējo mērķi un atbalstīt tos tirdzniecības dalībniekus, kuriem ielu tirdzniecība ir vienīgais veids kā nonākt pie patērētāja. Attiecīgi nepieciešams ne tikai saglabāt, bet arī stiprināt, ka ielu tirdzniecībai pēc savas būtības vajadzētu būt īslaicīgai preču tirdzniecībai, kur galvenokārt tiek pārdotas tikai pašu saražotās preces, nevis iepirktā produkcija.

MK noteikumi paredz, ka tirgus dalībniekam, kurš atbilst šo noteikumu 7.punktam vai kurš pārdod pašu mājas apstākļos ražotu pārtikas produkciju, ir pirmtiesības tikt iekļautam tirdzniecības dalībnieku sarakstā. Izņēmums, kad šādas pirmtiesības nav jāievēro, ir vien tad, ja ielu tirdzniecība tiek organizēta tematiskos gadatirgos, valsts mēroga publiskos pasākumos un paaugstināta riska pasākumos. Šāds izņēmums attiecībā uz tematiskajiem gadatirgiem ir saistīts ar to, ka konkrētas produkcijas tirdzniecība kādā pasākumā varētu neiederēties, piemēram, augļu tirdzniecība krāmu tirdziņā - attiecīgi šādos gadījumos pirmtiesības nebūtu jāpiemēro, lai sasniegtu konkrētā pasākuma konceptu un jēgu. Attiecībā uz valsts mēroga publiskajiem pasākumiem un paaugstināta riska pasākumiem tirgus dalībniekam, kurš atbilst šo noteikumu 7.punktam vai kurš pārdod pašu mājas apstākļos ražotu pārtikas produkciju, netiek paredzēta pirmtiesība, bet gan parastā kārtība, kā tirgus dalībnieks tiek iekļauts tirdzniecības dalībnieku sarakstā, jo tirdzniecības organizatoram ar šādu prasību varētu būt finansiāli neizdevīgi organizēt tirdzniecību, kā dēļ varētu tikt apdraudēta šāda organizēšana, kā arī lielākos pasākumos viennozīmīgi ir svarīgs dažādības elements no patērētāju viedokļa – dažādas preces un pakalpojumi, kas ne vien veicina konkurenci dalībnieku starpā, bet arī šo ielu tirdzniecību padara pievilcīgu un interesantu patērētājam.
Kā minēts iepriekš, tirgus dalībniekam, kurš atbilst šo noteikumu 7.punktam un realizē pašu iegūtu vai saražotu produkciju, piemēram, ogas, sēnes, ziedus un citus līdzīgus produktus, tirdzniecības organizatora noteiktā maksa nedrīkst pārsniegt pašvaldības saistošajos noteikumos noteikto nodevas apmēru par tirdzniecību publiskās vietās, kā arī tā nedrīkst tikt piemērota vienlaikus ar pašvaldības noteikto nodevu. Šāda prasība veicina tieši šā regulējuma dalībnieku lielāku iesaisti ielu tirdzniecībā, mazinot vēl vairāk šķēršļus, kas iespējams attur šos dalībniekus realizēt pašu iegūtu vai saražotu produkciju.
Lai nodrošinātu, ka pirmtiesības tiek piešķirtas paredzētajai mērķgrupai, jau šobrīd pašvaldībām ir tiesības pieprasīt tirdzniecības dalībniekam informāciju par ielu tirdzniecībā realizējamām precēm un to izcelsmi, kā arī pārbaudīt šo informāciju, ja tai rodas pamatotas aizdomas par sniegtās informācijas patiesumu. Papildus tam, ja tirdzniecību organizē tirdzniecības organizators, tad tam ir jānodrošina pirmtiesību piemērošanas dokumentēšana ielu tirdzniecības vietu piešķiršanā. Un, lai tirdzniecības organizators tiešām varētu pārliecināties, ka konkrētam tirdzniecības dalībniekam ir piešķirama pirmtiesība tirdzniecības vietu piešķiršanā, tam būtu jābūt arī kritērijiem, pēc kuriem tas arī pārbauda preču izcelsmi, piemēram, vai tirdzniecības dalībnieks, kurš plāno pārdot pašu ražoto lauksaimniecības produkciju, piemēram, puķu un dārzeņu stādus, tik tiešām šos stādus ir pats audzējis.