Anotācija (ex-ante)

Šobrīd Likuma 2.¹ pants noteic, ka ārvalstī notiesātas personas pagaidu apcietinājuma izpildes pamats ir izmeklēšanas tiesneša lēmums par pagaidu apcietinājuma piemērošanu. Attiecīgi Likuma 3. panta otrajā daļā ir noteikts, ka Likuma normas piemēro arī personai, kura soda izciešanai pārņemta no ārvalsts un kurai piemērots pagaidu apcietinājums. Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 699.¹ panta trešā daļa noteic, ja izdodamā persona pārkāpj piemērotā drošības līdzekļa noteikumus vai ir pamats uzskatīt, ka tā var kavēt izdošanas procesa norisi, prokurors līdz izdodamās personas nodošanai ārvalstij ir tiesīgs izvēlēties un piemērot citu, vairāk ierobežojošu drošības līdzekli vai vērsties pie izmeklēšanas tiesneša ar ierosinājumu par pagaidu apcietinājuma vai izdošanas apcietinājuma piemērošanu. Līdz ar to atbilstoši KPL noteiktajam izdodamai personai var tikt piemērots ne tikai pagaidu apcietinājums, bet arī izdošanas apcietinājums.

Ņemot vērā minēto, projekts paredz Likuma 2.¹ pantu izteikt jaunā redakcijā, ietverot tajā ne tikai regulējumu par pagaidu apcietinājumu, bet arī izdošanas apcietinājumu. Tāpat atbilstoši precizēta Likuma 3. panta otrā daļa, nosakot, ka Likuma normas piemēro ne tikai personai, kurai piemērots pagaidu apcietinājums, bet arī kurai piemērots izdošanas apcietinājums.

Regulējums par procesa virzītāja elektroniski saņemta dokumenta izsniegšanu apcietinātajiem ar 2022. gada 16. jūnija grozījumiem ietverts Likuma 5.² pantā, nosakot, kārtību, kādā izmeklēšanas cietumā no procesa virzītāja elektroniski saņemts dokuments tiks izsniegts apcietinātajam. Cita starpā tika noteikts, ka izmeklēšanas cietuma amatpersona nosūtīs procesa virzītājam aizpildīto veidlapu par konkrētā dokumenta izsniegšanu apcietinātajam. Taču praksē tika konstatēts, ka bieži vien procesa virzītājiem minētā veidlapa nav nepieciešama, un tas rada nevajadzīgu dokumentu apriti un administratīvo slogu iesaistītajām institūcijām – gan izmeklēšanas cietuma administrācijai, gan arī procesa virzītājiem. Ņemot vērā minēto, Projektā paredzēts noteikt, ka izmeklēšanas cietuma administrācija aizpildīto veidlapu procesa virzītājam nosūtīs tikai tajos gadījumos, kad procesa virzītājs to būs lūdzis. Ar 2024. gada 20. jūnija likumu “Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā” (stājās spēkā 2024. gada 1. septembrī) līdzīgs regulējums tika ietverts arī Kodeksa 49.⁹ pantā attiecībā uz notiesātajiem.
Tāpat, ņemot vērā, ka procesa virzītājam izsniedzamo veidlapu izmeklēšanas cietuma amatpersona aizpilda, pamatojoties uz informāciju, kas norādīta uz aploksnes, nepieciešams precizēt regulējumu par informāciju, kuru izmeklēšanas cietuma priekšnieka norīkots darbinieks norāda uz aploksnes, kurā, ievērojot konfidencialitāti, ievieto no procesa virzītāja elektroniski saņemto apcietinātajam izsniedzamo dokumentu.
 

Projekts paredz precizējumus Likuma 5.² panta pirmajā daļā, nosakot, ka uz aploksnes norāda ne tikai procesa virzītāju, no kura saņemts dokuments, tā apcietinātā, kuram dokuments izsniedzams, vārdu un uzvārdu, dzimšanas gadu, bet arī dokumenta nosaukumu vai numuru. Tāpat grozījums minētajā pantā paredz noteikt, ka aizpildīto veidlapu nosūta procesa virzītājam tikai tad, ja procesa virzītājs to ir lūdzis.

Šobrīd nav vienota regulējuma, kas noteiktu ar kādiem dokumentiem, kas noformēti ieslodzījuma izpildes laikā, apcietinātajam, ir tiesības iepazīties. Vienota regulējuma trūkums praksē rada neskaidrības attiecībā uz dažādu dokumentu izsniegšanu vai neizsniegšanu apcietinātajiem, kā arī nevienlīdzīgu praksi ieslodzījuma vietās.

Ņemot vērā minēto, projekts paredz papildināt Likumu ar jaunu 5.³ pantu, kurā ir noteikti dokumenti, kurus apcietinātajam neizsniedz, ar tiem neiepazīstina un nenorāda neiepazīšanas iemeslus. Tie ir dokumenti, kas satur informāciju, kuras nonākšana apcietinātā vai cita ieslodzītā rīcība var radīt būtisku apdraudējumu ieslodzījuma vietas drošībai un kārtībai, citas personas veselībai un dzīvībai, kā arī sabiedrības drošībai kopumā. Piemēram, projekts paredz noteikt, ka apcietinātajam neizsniedz un viņu neiepazīstina ar dokumentu, kas satur informāciju par ieslodzīto, kurš ir palīdzējis atklāt citas personas izdarītu noziegumu, un kuram tiesa ir samazinājusi spriedumā noteikto sodu, informāciju par ieslodzīto, kurš ir bijis tiesnesis, tiesu sistēmai piederīga persona, izmeklēšanas iestādes, kriminālsodu izpildes iestādes, operatīvo darbību veicošas valsts institūcijas, pašvaldības policijas vai citas ar valsts un sabiedrības drošības nodrošināšanu saistītas valsts institūcijas nodarbinātais, viņa laulātais, partneris vai pirmās pakāpes radinieks, informāciju par citu ieslodzīto šķirtas turēšanas iemesliem u.c. Turklāt, ņemot vērā ieslodzījuma vietas vides specifiku un to, ka likumā nav iespējams izsmeļoši uzskaitīt visu informāciju, kuras izsniegšana ieslodzītajiem, var apdraudēt pašas personas vai citu personu drošību ieslodzījuma vietā vai radīt konkrētā apcietinātā vai citu ieslodzīto drošības, veselības vai dzīvības apdraudējumu, projekts paredz noteikt, ka arī jebkurš cits dokuments, kas satur informāciju, kuras nonākšana pie apcietinātā vai citas personas var apdraudēt drošību ieslodzījuma vietā vai radīt viņa vai citu personu drošības, veselības vai dzīvības apdraudējumu, netiek izsniegts un ar to neiepazīstina. Minēto dokumentu izsniegšanu neattiecas Informācijas atklātības likuma nosacījumi. Savukārt citus ieslodzījuma izpildes laikā sagatavotus dokumentus apcietinātajam izsniedz atbilstoši apcietinātā pieprasījumam un normatīvajam regulējumam. Līdzīgs regulējums ir ietverts Kodeksa 15.⁴ pantā attiecībā uz notiesātajiem.

Turklāt būtiski ir tas, ka minētais regulējums par informācijas izsniegšanas ierobežojumiem arī mazinās ieslodzīto neformālās hierarhijas izpausmes, mazinot iespēju informācijas nonākšanai pie ieslodzītajiem, uz kuriem tā neattiecas, tādējādi apdraudot citus ieslodzītos, piemēram, informācija par cita ieslodzītā šķirtas turēšanas iemesliem.

Likuma 6. panta pirmā daļa nosaka, kādus dokumentus iekļauj apcietinātā personas lietā, un cita starpā tajā iekļauj arī apcietinātā un tā sevišķo pazīmju fotoattēlus, kā arī apcietinātā kriminālistisko raksturojumu (Likuma 6. panta pirmās daļas 5. punkts). Tā paša panta septītā daļa noteic, ka ziņas par apcietinātajiem, apcietināto un to sevišķo pazīmju fotoattēlus, kā arī apcietināto kriminālistiskos raksturojumus reģistrē Integrētajā iekšlietu informācijas sistēmā. Iegūstamos fotoattēlus un tiem izvirzītās obligātās tehniskās prasības, kā arī Integrētajā iekšlietu informācijas sistēmā iekļaujamo ziņu apjomu, iekļaušanas un dzēšanas kārtību, glabāšanas termiņus un institūcijas, kurām piešķirama piekļuve minētajā informācijas sistēmā iekļautajām ziņām, nosaka Ministru kabinets. Līdz ar to apcietinātā un tā sevišķo pazīmju fotoattēlus, kā arī apcietinātā kriminālistisko raksturojumu iekļauj nevis apcietinātā personas lietā, bet minētajā Integrētajā iekšlietu informācijas sistēmā Ministru kabineta 2012. gada 2. oktobra noteikumos Nr. 673 “Personu kriminālistiskā raksturojuma un fotoattēlu reģistra noteikumi” noteiktajā kārtībā.

Ņemot vērā minēto, projekts paredz izslēgt no Likuma 6. panta pirmās daļas 5. punktu.

Likuma 7. pants nosaka kārtību, kādā apcietinātais tiek ievietots izmeklēšanas cietumā. Likuma 13. panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka apcietinātajam ir tiesības informēt vecākus, aizbildni, aizgādni, bērnus, brāļus, māsas, vecvecākus, mazbērnus (turpmāk — radinieki), laulāto vai citu personu par savu atrašanās vietu. Attiecīgie izdevumi tiek segti no izmeklēšanas cietuma līdzekļiem. Tomēr, ņemot vērā, ka apcietinājums var tikt piemērots arī nepilngadīgajam, ir nepieciešams nodrošināt bērna labāko interešu ievērošanu, jo apcietinājuma piemērošana nepilngadīgajam liecina par iespējamu  nopietnu krīzes situācijas izveidošanos ģimenē. Līdz ar to šādā situācijā par nepilngadīgā ievietošanu izmeklēšanas cietumā nepieciešams informēt ne tikai vecākus vai citus likumiskos pārstāvjus, bet arī bāriņtiesu un pašvaldības sociālo dienestu.

Ņemot vērā minēto, projekts paredz Likuma 7. pantu papildināt ar jaunu otro daļu, nosakot, ka, lai nodrošinātu bērna labāko interešu ievērošanu un sekmētu krīzes situācijas pārvarēšanu ģimenē, izmeklēšanas cietuma administrācija ne vēlāk kā trīs  darbdienu laikā pēc apcietinātā ievietošanas izmeklēšanas cietumā nosūta paziņojumu par nepilngadīgā apcietinātā atrašanos izmeklēšanas cietumā nepilngadīgā likumiskajam pārstāvim, kā arī bāriņtiesai un pašvaldības sociālajam dienestam atbilstoši nepilngadīgā dzīvesvietai. Paziņojumā norāda nepilngadīgā apcietinātā vārdu, uzvārdu, personas kodu, izmeklēšanas cietuma nosaukumu un datumu, no kura nepilngadīgais ievietots izmeklēšanas cietumā. Minēto paziņojumu izmeklēšanas cietums nosūtīts, ja tā rīcībā būs šāda informācija, jo praksē bieži vien ziņas par vecākiem un dzīvesvietu izmeklēšanas cietums iegūst no paša nepilngadīgā vai atbilstoši Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmā norādītajai informācijai, ja tur ir ievadīta šāda informācija. Iepriekš minētais ir attiecināms arī uz nepilngadīgā apcietinātā atbrīvošanu no izmeklēšanas cietuma, un līdz ar to projekts paredz līdzīgu regulējumu ietvert Likuma 41. pantā nosakot, ka, lai nodrošinātu bērna labākās intereses un sekmētu krīzes situācijas pārvarēšanu ģimenē, izmeklēšanas cietuma administrācija informēs likumisko pārstāvi, kā arī bāriņtiesu un pašvaldības sociālo dienestu atbilstoši nepilngadīgā dzīvesvietai par nepilngadīga apcietinātā atbrīvošanu no izmeklēšanas cietuma.

Likuma 13. panta pirmās daļas 10. punkts noteic, ka apcietinātajam ir tiesības izmantot personisko mazgabarīta sadzīves tehniku — televizoru (ekrāna izmērs līdz 50 cm pa diagonāli) un tam pievienojamās videospēles, kā arī ledusskapi, ūdens sildāmās ierīces, radiouztvērēju (bez balss ieraksta iespējām). Kopējais individuālajā lietošanā izmantojamās sadzīves tehnikas svars nedrīkst pārsniegt 30 kilogramus. 
Likuma 13.panta pirmās daļas 11.punkts paredz apcietinātajiem tiesības glabāt pie sevis individuālai lietošanai atļautās mantas, komersanta izveidotā pastāvīgā tirdzniecības vietā izmeklēšanas cietuma teritorijā iegādātos pārtikas produktus, saņemt ar sūtījumiem un pienesumiem nepārtikas preces izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumos paredzētajā kārtībā un daudzumā. Savukārt priekšmetu un mantu sarakstu un to daudzumu, kas var atrasties pie apcietinātajiem, priekšmetu sarakstu, kurus apcietinātajiem atļauts saņemt sūtījumos un pienesumos, kā arī to priekšmetu sortimentu un daudzumu, kuru apcietinātais drīkst iegādāties komersanta izveidotajā pastāvīgajā tirdzniecības vietā izmeklēšanas cietuma teritorijā, reglamentē Ministru kabineta 2007. gada 27. novembra noteikumi Nr. 800 “Izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumi” (turpmāk – Noteikumi Nr. 800).
Kā viens no pēdējo gadu aktuālajiem problēmjautājumiem, kas risināms, ir saistāms ar Likumā noteiktajām apcietinātā tiesībām glabāt pie sevis konkrētus priekšmetus. Priekšmetu un mantu sarakstu un to daudzumu, kas var atrasties pie apcietinātā, reglamentē Noteikumu Nr. 800 4. pielikums "Priekšmeti un pārtikas produkti, kurus apcietinātajam ir tiesības glabāt". Minētā pielikuma 10. punkts noteic, ka apcietinātajam atļauts glabāt mazgabarīta televizoru (ekrāna izmērs līdz 50 cm pa diagonāli), televizoram pievienojamās videospēles, mazgabarīta ledusskapi un radiouztvērēju. Ņemot vērā sadzīves tehnikas piedāvājuma attīstību, ir nepieciešams pārskatīt apcietinātajam glabāšanā atļauto sadzīves tehniku.
Likums paredz apcietinātajiem tiesības lietot radiouztvērēju (bez balss ieraksta iespējām), taču šobrīd ieslodzītie (vairumā gadījumu) ir izteikuši vēlmi saņemt pienesumos un sūtījumos dažādu izmēru radiouztvērējus ar papildu dažādām funkcijām, kā, piemēram, USB, WI-FI, Bluetooth – kā portatīvo skaņas sistēmu, kā bezvadu skaļruņus u.tml. Neskatoties uz to, ka ar šīm dažādajām ierīcēm (kurus ieslodzītie definē kā radiouztvērējus) ir iespējams klausīties radio, tās pamatfunkcija bieži vien nav radiouztvērējs. Šobrīd Likumā un Noteikumos Nr. 800 bezvadu skaļruņi un portatīvā skaņu sistēmas nav minēti kā priekšmeti, kurus atļauts nodot sūtījumos vai pienesumos un glabāt. Tāpat Likumā un Noteikumos Nr. 800 nav minēts, ka apcietinātie varētu saņemt un glabāt ierīces ar Bluetooth tehnoloģiju vai iespēju tām pievienot ārējos datu nesējus (piemēram, USB).
Terminu skaidrojošajā vārdnīcā (www.tezaurs.lv) radiouztvērējs ir skaidrots kā ierīce informatīvā signāla izdalīšanai no visām antenas uztvertajām elektromagnētiskajām svārstībām un šā signāla pastiprināšanai un pārveidošanai izmantošanai nepieciešamajā formā. Likumdevējs ir paredzējis apcietinātajiem tiesības lietot ierīci, kuras pamatfunkcija ir uztvert elektromagnētiskās svārstības, kas tiek raidītas konkrētā frekvencē, kā arī transformēt tās skaņas formā. Lai gan līdzīga funkcija – iebūvēts radiouztvērējs – ir paredzēta dažādās ierīcēs, tas nenozīmē, ka jebkuru šādu ierīci var uzskatīt par radiouztvērēju Likuma izpratnē. Attiecīgi ir nepieciešams precizēt normu par personisko radiouztvērēju lietošanu izmeklēšanas cietumā.
Bieži vien radiouztvērējiem komplektā ir arī austiņas, kuras ieslodzītie izmanto, lai netraucēti no pārējiem varētu izmantot savu radiouztvērēju vai televizoru. Administratīvā rajona tiesa 2021. gada 7. aprīļa spriedumā lietā Nr. A420205820 atzina, ka "…austiņas (pāris mazu skaļruņu, kas paredzēti novietošanai pie lietotāju ausīm) nav patstāvīga elektroierīce, kas bez citas ierīces pildītu savas funkcijas. Tātad austiņas pēc būtības ir aksesuārs (piederums) kādai citai elektroierīcei, kas rada skaņu, piemēram, televizors vai radiouztvērējs. Tādēļ austiņas Noteikumos Nr. 423 arī atsevišķi nav norādītas, tomēr tas nenozīmē, ka ieslodzītie tās nebūtu tiesīgi lietot. Gluži pretēji, tiesas ieskatā, austiņas nodrošina, ka katrs ieslodzītais kamerā var klausīties to, ko vēlas, netraucējot citus kameras biedrus. Tādā veidā novēršot konfliktus starp ieslodzītajiem, kas eventuāli varētu izveidoties, ja kamerā vienlaicīgi skanētu vairāki televizori un radiouztvērēji vai skanētu brīdī, kad citi ieslodzītie gribētu baudīt klusumu. Tātad ar austiņu palīdzību tiek novērsti drošības apdraudējumi ieslodzījuma vietās, savukārt ieslodzīto drošība ir viens no ieslodzījumu vietu administrācijas uzdevumiem". Ievērojot tiesas secinājumus un ar to saistīto problemātiku, attiecīgi ir nepieciešams precizēt Likumu, lai neradītu atšķirīgu praksi minētā jautājuma risināšanā. Attiecībā par mazajām austiņām norādāms, ka atļautas ir tādas austiņas bez papildu funkcijām, kuras ir stiprināmas (ieliekamas) ausīs un tām nav iebūvēta mikrofona. Savukārt austiņas, kuras pilnībā aizsedz ausis un stiprinās ap galvu, var radīt izmeklēšanas cietumā apdraudējuma riskus, ņemot vērā, ka austiņā (kas pilnībā aizsedz ausi) var iestrādāt un slēpt izmeklēšanas cietumā neatļautus priekšmetus, izstrādājumus vai vielas (iestrādāt aiz austiņas polsterējuma vai plastmasas detaļām).
Šobrīd atbilstoši normatīvajam regulējumam apcietinātajam ir atļauts izmantot televizoram pievienojamās videospēles. Proti, Likuma 13. panta pirmās daļas 10. punkts un Noteikumu Nr. 800 4. pielikums "Priekšmeti un pārtikas produkti, kurus apcietinātajam ir atļauts glabāt" paredz, ka apcietinātais var izmantot televizoriem pievienojamās videospēles. Tāpat attiecīgi videospēles ir iekļautas Noteikumu Nr. 800 10. pielikuma “Pārtikas produkti un priekšmeti, kuri pieļaujami sūtījumos un pienesumos”  10. punktā.
Tomēr videospēļu iekārtas pēdējo gadu laikā ir strauji attīstījušas, un to funkcionalitāte, cita starpā, paredz iespēju tās izmantot ne tikai videospēļu spēlēšanai, bet arī neatļautai ieslodzīto saziņai – gan savā starpā, gan saziņai ar personām ārpus ieslodzījuma vietas. Pie tam jaunajām videospēļu iekārtām ir bezvadu kontrolieri (pultis) ar adaptīvām pogām un taustes sajūtu tehnoloģiju, kā arī iebūvēta rācija, kas nodrošina spēlētajiem iespēju savstarpēji sazināties. Līdz ar to ieslodzītajiem, izmantojot jaunākās videospēļu iekārtas, nav nepieciešams pat ielādēt vai izmantot sazināšanas platformas, lai sarakstītos vai sazinātos ar citām personām, pietiek vien izmantot videospēļu iekārtu kontrolieri (pulti). Praksē arvien biežāk tiek konstatēts, ka ieslodzītie videospēļu iekārtu izmanto kā neatļautu saziņas līdzekli ne tikai sarunām ar radiniekiem un laulāto, veicinot sociāli lietderīgu saikņu saglabāšanu vai atjaunošanu, bet arī ar citām personām noziedzīgo kontaktu turpināšanai, jaunu noziedzīgu nodarījumu veikšanai un organizēšanai. Turklāt videospēļu iekārta kā neatļauts saziņas līdzeklis tiek izmantots ne tikai komunikācijai ar citām personām ārpus ieslodzījuma vietas, bet arī saziņai ar ieslodzītajiem, kas izvietoti citās ieslodzījuma vietās. Tādējādi ieslodzītie var ietekmēt kriminālsoda izpildi, izmeklēšanas gaitu vai izmeklēšanas procesu, piemēram, ietekmējot lieciniekus vai saskaņojot liecības. Tāpat ieslodzītie, atrodoties ieslodzījumu vietās un izmantojot videospēļu iekārtu kā neatļautu saziņas līdzekli, var koordinēt dažādu noziedzīgu grupu darbības ārpus ieslodzījuma vietas, kā arī organizēt nelegālus finanšu darījumus, piemēram, naudas atmazgāšanu, krāpšanu vai nelegālu līdzekļu pārvedumus. Izmantojot neatļautus saziņas līdzekļus, ieslodzītie var plānot bēgšanu no ieslodzījuma vietas, saskaņojot un izstrādājot detalizētu bēgšanas plānu un nodrošinot nepieciešamos resursus un līdzekļus. Šāda ieslodzīto rīcība nodara kaitējumu ļoti plašām sabiedrības interesēm – sākot no valsts drošības interesēm un beidzot ar personas veselību un dzīvību. Tādējādi tiek apdraudēta ne tikai ieslodzījuma vietu drošība, bet arī sabiedrības drošība kopumā. Kaut arī ieslodzījuma vietās tiek veikti pasākumi, lai mazinātu šādas saziņas iespējas, tomēr videospēļu iekārtu funkcionalitāte paver arvien lielākas iespējas tās izmantot neatļautai saziņai. Kamēr tās ir iekļautas ieslodzītajiem atļauto sadzīves priekšmetu klāstā, nav iespējams pilnībā novērst riskus, ka videospēļu iekārtas netiks izmantotas neatļautai saziņai ieslodzīto starpā un arī ārpus ieslodzījuma vietas. Ņemot vērā minēto, Projekts paredz noteikt, ka apcietinātais, saņemot izmeklēšanas cietuma priekšnieka atļauju, var glabāt un dienas noteiktajā laikā lietot tikai tādas televizoram pievienojamās videospēļu iekārtas, kuras nerada neatļautas saziņas risku.
Atļautie saziņas veidi ir noteikti Likumā, kā piemēram, izmeklēšanas cietuma telefons, satikšanās, vēstules u.c. Ja attiecīgais sazināšanas veids nav minēts Likumā, tātad tas ir uzskatāms par neatļautu saziņas veidu. Tas nozīmē, ka apcietinātajam ir atļauts glabāt un lietot tikai tādu videospēļu iekārtu, kuru nav iespējams nekādā veidā izmantot neatļautai saziņai gan ieslodzīto starpā, gan arī ārpus ieslodzījuma vietas, proti, kuru tehniski nav iespējams nekādā veidā patstāvīgi vai pievienojot citai ierīcei pieslēgt interneta tīklam vai citam datu pārraides tīklam, tāpat kuru tehniski nevar izmantot kā rāciju, telefonu, datoru, planšetdatoru, datu nesēju, video vai audio raidītāju. Svarīgs nosacījums ir tas, vai videospēļu iekārtu var izmantot neatļautai saziņai atbilstoši tās tehniskajai specifikācijai, nevis tam, vai apcietinātais šo iekārtu lietos vai nelietos neatļautai saziņai. Tātad, ja apcietinātais lūgs atļauju izmeklēšanas cietuma priekšniekam glabāt un lietot videospēļu iekārtu, izmeklēšanas cietuma nodarbinātie, pārbaudot attiecīgo videospēļu iekārtu, ņems vērā tās tehnisko specifikāciju.

Ņemot vērā minēto nepieciešams aktualizēt apcietinātajiem atļauto sadzīves tehnikas klāstu. Tāpat jāņem vērā, ka mūsdienu sadzīves tehnika, tās funkcionalitāte un tehniskie parametri nemitīgi mainās un attīstās. Līdz ar to, lai novērstu nepieciešamību katru reizi izstrādāt grozījumus normatīvajos aktos, kad mainās sadzīves tehnikas funkcionalitāte un tehniskie parametri, un līdz ar to mazinātu normatīvo aktu plūdus, Likumā nepieciešams noteikt, ka apcietinātajiem atļautās sadzīves tehnikas daudzumu, tehniskos parametrus (piemēram, izmēru, kontaktligzdu skaitu), funkcionalitāti, izmantošanas sezonalitāti, laiku un kārtību nosaka Pārvaldes priekšnieks ar rīkojumu.

Ņemot vērā minēto, projekts paredz izslēgt Likuma 13. panta pirmās daļas 10. punktu un vienlaikus papildināt to ar jaunu 2.¹ un 2.² daļu, nosakot Likumā sadzīves tehnikas klāstu, kuru ir atļauts glabāt apcietinātajiem, kā arī nosakot, ka sadzīves tehnikas daudzumu, tehniskos parametrus (piemēram, izmēru, kontaktligzdu skaitu), funkcionalitāti, izmantošanas sezonalitāti, laiku un kārtību nosaka Pārvaldes priekšnieks ar rīkojumu.  
Projekts paredz noteikt, ka, saņemot izmeklēšanas cietuma priekšnieka atļauju, apcietinātais var glabāt un dienas kārtībā noteiktajā laikā lietot: televizoru bez papildu funkcijām, televizoram pievienojamu videospēļu iekārtu, kuras nerada neatļautas saziņas risku, radiouztvērēju bez papildu funkcijām, ledusskapi, elektrisko tējkannu, elektrisko pagarinātāju, mazās austiņas ar vadu bez papildu funkcijām, elektrisko bārdas skujamo aparātu, elektrisko matu griežamo mašīnu, elektrisko galda ventilatoru bez papildu funkcijām, matu ieveidošanas ierīces (sievietēm).
Tāpat projekts paredz noteikt, ka par izmeklēšanas cietuma priekšnieka lēmumu par personisko sadzīves tehniku var iesniegt sūdzību Pārvaldes priekšniekam, kura lēmums nav pārsūdzams. Tā kā ieslodzītais ir uzskatāms par ieslodzījuma vietai īpaši pakļautu personu, aizliegums ieslodzītajam glabāt un lietot personisko sadzīves tehniku nav administratīvais akts, bet iestādes iekšējs lēmums.
Turklāt, pastāvot objektīviem iemesliem, izmeklēšanas cietuma priekšnieks var pieņemt lēmumu neatļaut apcietinātajam izmantot personiskos radiouztvērējus, televizorus un citu sadzīves tehniku, piemēram, ja kamerā jau tiek lietotas vairākas jaudīgas elektroierīces, un vēl papildu elektroierīču lietošana var apdraudēt elektrodrošību. Līdzīgs regulējums ir noteikts Kodeksa 47.¹ panta trešajā daļā attiecībā uz notiesātajiem.

Ziņojumā Latvijas valdībai par vizīti Latvijā no 2022. gada 10. maija līdz 20. maijam CPT ir izteikusi norādes par to, ka nepieciešams paplašināt apcietināto tiesību uz saziņu apjomu. Šobrīd atbilstoši Likumā noteiktajam apcietinātajiem ir tiesības uz satikšanos ar radiniekiem, laulāto un noteiktos gadījumos arī ar citām personām; atsevišķām apcietināto grupām ir paredzētas tiesības uz videosaziņu.

Ņemot vērā minēto, projekts paredz paplašināt apcietināto loku, kuriem ir tiesības uz videosaziņu, Likuma 13. pantu papildinot ar jaunu regulējumu un nosakot, ka:
1) pamatojoties uz apcietinātā iesniegumu, ar izmeklēšanas cietuma priekšnieka atļauju satikšanos ar radinieku, laulāto vai partneri var aizstāt ar videosaziņu izmeklēšanas cietuma pārstāvja klātbūtnē uz laiku līdz 15 minūtēm;
2) apcietinātajam, kuram nodibināta aizgādnība, papildus Likumā minētajam ir tiesības uz vienu satikšanos mēnesī vai tiesības uz videosaziņu ar aizgādni izmeklēšanas cietuma pārstāvja klātbūtnē vienu reizi mēnesī uz laiku līdz 15 minūtēm. Izmeklēšanas cietuma priekšnieks, ņemot vērā apcietinātā norādīto vēlamo saziņas veidu, kā arī izmeklēšanas cietuma materiāltehnisko nodrošinājumu, noteiks saziņas ar aizgādni veidu.
Tāpat, lai nodrošinātu apcietinājumā esošo bērnu labāko interešu aizsardzību un iespēju sazināties ar ģimeni, projekts paredz Likuma 18. pantu papildināt ar jaunu regulējumu, nosakot, ka apcietinātajiem nepilngadīgajiem izdevumi par telefonsarunām tiek segti no izmeklēšanas cietuma līdzekļiem.

Šobrīd Likuma 13.¹ pantā par satikšanās norises noteikumiem tā piektā un sestā daļa noteic, ka satikšanās notiek bez izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnes, bet vizuālas kontroles apstākļos. Vizuālo kontroli var veikt, izmantojot inženiertehniskos līdzekļus. Izņēmuma gadījumā, ja tas nepieciešams drošības apsvērumu dēļ vai ja to lūdz apmeklētājs vai apcietinātais, izmeklēšanas cietuma priekšnieks, izvērtējot katru individuālu gadījumu, var pieņemt lēmumu par šajā pantā minētās satikšanās norisi izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē vai fiziska norobežojuma apstākļos.
Kaut arī praksē ieslodzījuma vietā tiek veikti preventīvie pasākumi, lai novērstu ieslodzījuma vietā neatļautu priekšmetu un vielu nodošanu ieslodzītajiem satikšanās un apmeklējumu laikā (apmeklētāju un ieslodzīto pārmeklēšana, mantu un apģērbu pārbaude, telpu, ēku, teritorijas vai transportlīdzekļu apskate  u.c.), nav iespējams pilnībā novērst neatļautu priekšmetu un vielu nodošanu ieslodzītajiem. Šobrīd satikšanos laikā ieslodzītajiem lielā daudzumā tiek nodoti neatļauti saziņas līdzekļi, narkotiskās vai citas apreibinošās vielas u.tt.
Tāpat praksē konstatēts, ka ieslodzītie neatļautos saziņas līdzekļus izmanto ne tikai sarunām ar radiniekiem un laulāto, veicinot sociāli lietderīgu saikņu saglabāšanu vai atjaunošanu, bet arī ar citām personām noziedzīgo kontaktu turpināšanai, jaunu noziedzīgu nodarījumu veikšanai un organizēšanai. Turklāt neatļauti saziņas līdzekļi tiek izmantoti ne tikai komunikācijai ar citām personām ārpus ieslodzījuma vietas, bet arī saziņai ar ieslodzītajiem, kas izvietoti citās ieslodzījuma vietās. Tādējādi ieslodzītie var ietekmēt izmeklēšanas gaitu vai izmeklēšanas procesu, piemēram, ietekmējot lieciniekus vai saskaņojot liecības. Tāpat ieslodzītie, atrodoties ieslodzījumu vietās un izmantojot neatļautus saziņas līdzekļus, var koordinēt dažādu noziedzīgu grupu darbības ārpus ieslodzījuma vietas, kā arī organizēt nelegālus finanšu darījumus, piemēram, naudas atmazgāšanu, krāpšanu vai nelegālu līdzekļu pārvedumus. Izmantojot neatļautus saziņas līdzekļus, ieslodzītie var plānot bēgšanu no ieslodzījuma vietas, saskaņojot un izstrādājot detalizētu bēgšanas plānu un nodrošinot nepieciešamos resursus un līdzekļus. Ieslodzītie neatļautos saziņas līdzekļus izmanto, lai nekontrolēti sazinātos ar personām ārpus ieslodzījuma vietas, ietekmētu brīvībā esošās personas, plānotu jaunus noziedzīgus nodarījumus u.tt. Situāciju būtiski pasliktina, ka neatļautie saziņas līdzekļi tiek izmantoti, lai organizētu narkotisko vielu piegādes cietumā.
Tāpat ieslodzījuma vietās joprojām notiek daudzi mēģinājumi ienest narkotiskās vielas gadījumos, kad apmeklētājs ierodas uz satikšanos ar ieslodzīto. Turklāt narkotisko un citu apreibinošo vielu nonākšana pie ieslodzītajiem rada daudz nopietnākus drošības apdraudējuma riskus nekā minēto vielu lietošana sabiedrībā (piemēram, ieslodzīto to ietekmē var uzvesties agresīvi, apdraudēt citus ieslodzītos un ieslodzījuma vietas nodarbinātos u.tt.).
Līdz ar to neatļauto priekšmetu un vielu nonākšana ieslodzījuma vietās ir ļoti bīstama, un šī rīcība nodara kaitējumu ļoti plašām sabiedrības interesēm – sākot no valsts drošības interesēm un beidzot ar personas veselību un dzīvību. Tādējādi tiek apdraudēta ne tikai ieslodzījuma vietu drošība, bet arī sabiedrības drošība kopumā.
Kaut arī ieslodzījuma vietās tiek veikti pasākumi, lai mazinātu iespējas apmeklējumu un satikšanos laikā nodot apcietinātajam ieslodzījuma vietā neatļautos priekšmetus un vielas, šobrīd praksē izveidojusies situācija, kad pie ieslodzītajiem nonāk liels daudzums ar neatļautiem priekšmetiem un vielām. Tādējādi secināms, ka šobrīd spēkā esošajā regulējumā noteiktā apmeklējumu un satikšanos kontroles kārtība nav pietiekami efektīva, jo tā būtiski nesamazina iespējas apmeklējumu un satikšanos laikā ieslodzītajiem nodot neatļautus priekšmetus un vielas. Turklāt personas izdomā arvien jaunus veidus, kā nodot ieslodzītajiem neatļautus priekšmetus un vielas. Par to liecina arī Pārvaldes apkopotā informācija par neatļautajiem priekšmetiem un vielām ieslodzījuma vietās:
 

	2023. gads
Pie ieslodzītā konstatētie (atrastie) mobilie telefoni (gab.)	110
Ieslodzījuma vietas kamerā, dzīvojamā telpā konstatētie (atrastie) mobilie telefoni (gab.)	613
Ieslodzījuma vietas teritorijā konstatētie (atrastie) mobilie telefoni (piemēram, ēka, ražošanas telpa, izglītības iestādes telpa, pastaigu laukums u.c.) (gab.)	62
Pienesumos, sūtījumos un satikšanās laikā konstatētie (atrastie) mobilie telefoni (gab.)	94
Citi mobilo telefonu konstatēšanas (atrašanas) veidi (piemēram, pie amatpersonas, valsts iestāžu darbinieka, piegādātāja, izglītības darbinieka u.c.) (gab.)	2
SIM kartes (gab.)	877
Mobilo telefonu sastāvdaļas (gab.)	79
Rūteri (tīkla iekārtas) (gab.)	266
Datu nesēji (zibatmiņas, atmiņas kartes, ārējie cietie diski u.c.) (gab.)	115

Tādējādi ir nepieciešams mainīt esošo satikšanos un apmeklējumu norises kārtību. Izvērtējot iespējamos veidus, kā samazināt iespēju satikšanos un apmeklējumu laikā apcietinātajam nodot neatļautus priekšmetus un vielas, mazāk ierobežojošs līdzeklis un vienlaikus arī efektīvāks un piemērotāks līdzeklis būtu satikšanos norise fiziska norobežojuma apstākļos, kas būtiski samazinās neatļauto priekšmetu nodošanas risku.     
Izvērtējot, cik ilgu laika posmu no apcietinātā ievietošanas izmeklēšanas cietumā satikšanām un apmeklējumiem būtu jānotiek fiziska norobežojuma apstākļos, sešu mēnešu termiņš noteikts kā optimāls laika periods, kurā izmeklēšanas cietums var izvērtēt, vai pastāv risks, ka konkrētās personas, kuras apmeklē apcietināto, var mēģināt nodot ieslodzītajam neatļautus priekšmetus vai vielas.

Ņemot vērā minēto, projekts paredz Likumu papildināt ar jaunu 13.⁴ pantu, nosakot kārtību, kādā notiks apmeklējuma vai satikšanās norise. Proti, projekts paredz noteikt, ka, lai novērstu likumpārkāpumu (gan noziedzīgu nodarījumu, gan visu citu likumpārkāpumu) izdarīšanu, novērstu bēgšanas mēģinājumu, neatļautu priekšmetu vai vielu nodošanu apcietinātajam un citas darbības, kas var apdraudēt drošību vai kārtību izmeklēšanas cietumā, citu personu drošību vai sabiedrības drošību, apcietināta apmeklējumi un satikšanās pirmajos sešos mēnešos pēc ievietošanas izmeklēšanas cietumā notiek fiziska norobežojuma apstākļos.
Pēc sešu mēnešu termiņa notecēšanas izmeklēšanas cietuma priekšnieks izvērtēs katru gadījumu individuāli un pieņems lēmumu par apcietinātā apmeklējuma vai satikšanās norisi fiziska norobežojuma apstākļos, iestājoties vienam no Likuma 13.⁴ pantā noteiktajiem kritērijiem, piemēram, veicot apmeklētāja pārmeklēšanu, viņa mantu un apģērba pārbaudi pirms vai pēc apmeklējuma vai satikšanās ar konkrētu apcietināto, tiek atrasti izmeklēšanas cietumā neatļauti priekšmeti vai vielas. Tādā gadījumā izmeklēšanas priekšnieks varēs pieņemt divu veidu lēmumus: par apmeklējumu vai satikšanos norisi fiziska norobežojuma apstākļos uz noteiktu laiku, kas nav ilgāks par diviem mēnešiem, vai par apcietinātā apmeklējumu vai satikšanos norisi fiziskā norobežojuma apstākļos ar noteiktu personu uz noteiktu laiku, kas nav ilgāks par diviem mēnešiem.
Tāpat projekts paredz noteikt, ka lēmumu par apmeklējuma vai satikšanās norisi fiziska norobežojuma apstākļos izmeklēšanas cietuma priekšnieks varēs pieņemt ar tajos gadījumos, ja to lūgs apmeklētājs vai būs saņemta informācija par iespējamu personas drošības apdraudējumu.
Tāpat projekts paredz noteikt detalizētus kritērijus katra individuālā gadījuma izvērtēšanā, izlemjot jautājumu par fiziskā norobežojuma nepieciešamību pēc pirmo sešu mēnešu termiņa izbeigšanās, kura laikā visi apcietinātā apmeklējumi un satikšanās notiek fiziska norobežojuma apstākļos.
Tāpat projekts paredz noteikt, ka minētie izmeklēšanas cietuma priekšnieka lēmumi būs apstrīdami un pārsūdzami Likuma 13.¹ panta septītajā daļā noteiktajā kārtībā – izmeklēšanas cietuma priekšnieka lēmumus varēs apstrīdēt Pārvaldes priekšniekam Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Priekšnieka lēmumu var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Administratīvās rajona tiesas lēmums nav pārsūdzams. Sūdzības iesniegšana neapturēs lēmuma darbību. Līdzīgs regulējums par satikšanos un apmeklējuma norisi fiziska norobežojuma apstākļos tiks ietverts arī Kodeksā attiecībā uz notiesātajiem.
Latvijas Republikas Satversmes 96. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Atbilstoši Satversmes 116. pantam Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības var tikt ierobežotas, ja:
1. aizskāruma veids un apjoms ir nepārprotami noteikts likumā un tā īstenošana notiek likumā paredzētā procesā (likumības princips);
2. ierobežojuma mērķis ir konstitucionāli leģitīms (mērķa piesaistes princips);
3. ierobežojums ir proporcionāls (samērīguma princips).
Samērīguma princips noteic: ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Lai izvērtētu, vai likumdevēja pieņemtā tiesību norma atbilst samērīguma principam, jānoskaidro:
1) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;
2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;
3) vai likumdevēja darbība ir samērīga jeb atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu.
Ņemot vērā minēto, projektā ietvertais tiesību uz privāto dzīvi ierobežojums – apmeklējuma un satikšanās norise fiziska norobežojuma apstākļos – tiks noteikts ar likumu ar mērķi nodrošināt ieslodzījuma vietu un sabiedrības drošību kopumā. Izvēlētais ierobežojuma veids ir piemērots mērķa sasniegšana, un, izvērtējot citus iespējamos mērķa sasniegšanas līdzekļus (daļēja vai pilnīga apmeklētāju un apcietināto pārmeklēšana visos gadījumos), nav konstatēti citi, indivīdu tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi.
Turklāt pēc sešu mēnešu termiņa izbeigšanās katrs gadījums tiks individuāli izvērtēts, un apmeklējums vai satikšanās fiziska norobežojuma apstākļos notiks tikai noteiktos gadījumos. Nosakot, ka pirmos sešus mēnešus satikšanās notiks tikai fiziska norobežojuma apstākļos un pēc tam tikai Likumā noteiktos gadījumos, tiks samazinātas neatļauto priekšmetu un vielu nodošanas iespējas ieslodzītajiem apmeklējumu un satikšanos laikā. Līdz ar to tiks samazināts sabiedrības un ieslodzījuma vietas drošības apdraudējums, jo, samazinot iespējas apcietinātajiem nodot neatļautas vielas un priekšmetus, samazinās iespējas tās izmantot pretlikumīgiem mērķiem, piemēram, saskaņot liecības. Tādējādi labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks nekā indivīda tiesībām nodarītais kaitējums.
Turklāt būtiski ir tas, ka, samazinot neatļauto priekšmetu un vielu nonākšanu pie ieslodzītajiem, tiks mazinātas arī ieslodzīto neformālās hierarhijas izpausmes, jo neatļauto priekšmetu esamība ne tikai paver iespējas plānot un veikt jaunus noziedzīgus nodarījumus, bet arī paver iespējas ieslodzītajiem ietekmēt citus ieslodzītos un attīstīties citām neformālās hierarhijas izpausmēm.

Vienlaikus vēršam uzmanība uz to, ka apmeklējumu un satikšanās norises kārtības izmaiņas nav vienīgais līdzeklis, kā plānots mazināt neatļautu priekšmetu nokļūšanu pie ieslodzītajiem. Lai būtiski samazinātu neatļautu priekšmetu nokļūšanu pie ieslodzītajiem, ir nepieciešami kompleksi risinājumi, tai skaitā jauna ieslodzījuma vietu infrastruktūra, kas ievērojami samazina iespējas aizliegtos priekšmetus slēpt un uzglabāt. Taču bez apmeklējumu un satikšanās kontroles kārtības maiņas, nosakot, ka noteiktu laiku tās notiek fiziska norobežojuma apstākļos, nav iespējams būtiski samazināt ieslodzījuma vietas un sabiedrības drošības apdraudējumu, kas rodas, ja apmeklējumu un satikšanos laikā ieslodzītajiem tiek nodoti neatļauti priekšmeti vai vielas.

Papildus, lai samazinātu neatļautu priekšmetu vai vielu nonākšanu pie ieslodzītajiem, tiek veikti arī citi pasākumi. Piemēram, ir pabeigta diskusija un drīzumā tiks virzīti pieņemšanai grozījumi Krimināllikuma (turpmāk – KL) 309. pantā, kriminalizējot atbildību par aizliegtu saziņas līdzekļu, to sastāvdaļu vai priekšmetu, kas nodrošina saziņu, nodošanu personām, kuras ievietotas īslaicīgās aizturēšanas vai ieslodzījuma vietās. Tāpat KL 309. pantā paredzēs atbildību par neatļautu narkotisko, psihotropo vielu, sprāgstošo vielu, ieroču vai munīcijas atrašanos (ne tikai nodošanu, kā šobrīd) pie personām, kuras ievietotas īslaicīgās aizturēšanas vai ieslodzījuma vietās, pie personām, kuras apmeklē īslaicīgās aizturēšanas vai ieslodzījuma vietas, vai pie īslaicīgās aizturēšanas vai ieslodzījuma vietas darbinieka.

Likuma 30. panta pirmajā daļā ir noteikti soda veidi, kurus par izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtība noteikumu pārkāpšanu var piemērot apcietinātajam. Likuma 37. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka uzliktais sods par pārkāpumu ir apstrīdams un pārsūdzams administratīvā procesa kārtībā. Likuma 35. panta 4. punkts noteic, ka par rupju izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu ir uzskatāma alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu lietošana. Lai konstatētu narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu ietekmi, apcietinātie Ministru kabineta 2008. gada 2. jūnija noteikumu Nr. 394 „Alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu ietekmes pārbaudes kārtība” (turpmāk – Noteikumi Nr. 394) noteiktajā kārtībā tiek nosūtīti veikt medicīnisko pārbaudi.
Noteikumu Nr. 394 6. punkts noteic, ka medicīnisko pārbaudi veic, pamatojoties uz tiesībaizsardzības iestādes (prokuratūras, tiesas, Valsts policijas, pašvaldības policijas, ostas policijas) amatpersonas, valsts vai pašvaldības iestādes, kā arī komercsabiedrības vai citas institūcijas vadītāja vai viņa pilnvarotas personas rakstisku nosūtījumu, kurā norādīts medicīniskās pārbaudes iemesls (2. pielikums).
No minētā izriet, ka soda par pārkāpumu uzlikšana apcietinātajam notiek administratīvā procesa kārtībā un ieslodzītā nosūtīšana uz medicīnisko pārbaudi saskaņā ar Noteikumiem Nr. 394 ir vērsta uz administratīvā akta par apcietinātā disciplināro sodīšanu izdošanu, un ir šā procesa neatņemama sastāvdaļa.
Noteikumu Nr. 394 40. punkts noteic, ja medicīnisko pārbaudi veic, pamatojoties uz šo noteikumu 6.punktā minēto nosūtījumu un medicīniskajā pārbaudē konstatē šo noteikumu 28. punktā minēto alkohola koncentrāciju vai šo noteikumu 29.5., 29.6., 29.8., 29.9. vai 29.10. apakšpunktā minēto stāvokli, pārbaudes izdevumus sedz pārbaudāmā persona, iemaksājot attiecīgo summu nosūtītāja budžeta kontā. Līdz ar to minētajā gadījumā saskaņā ar minēto tiesību normu pārbaudes izdevumi ir jāsedz apcietinātajam.
Tiesu praksē tika atzīts, ka Noteikumos Nr. 394 “nav noteikts, ka iestādei būtu jāpieņem lēmums (jāizdod administratīvais akts) par pienākuma uzlikšanu atmaksāt izdevumus, kas saistīti ar medicīnisko pārbaudi. Tomēr pienākums atlīdzināt izmaksas izriet no šīs kārtības 40.punkta. Līdz ar to nepastāv šķēršļi, lai atzītu, ka iestādei ir jāizdod administratīvais akts, konkretizējot tiesību normā noteikto pienākumu attiecībā uz individuāli noteiktu personu (sal. Senāta 2020. gada 26.oktobra lēmuma lietā Nr. SKA-1490/2020 (ECLI:LV:AT:2020:1026.SKA149020.3.L) 7. punkts). Līdz ar to atzīstams, ka iestādei ir jāizdod administratīvais akts, ar kuru ieslodzītajam tiek uzlikts pienākums segt medicīniskās pārbaudes izdevumus. Ja ieslodzītais ar administratīvo aktu uzlikto pienākumu labprātīgi neizpilda, administratīvais akts ir izpildāms piespiedu kārtā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Ievērojot minēto, medicīniskās pārbaudes izdevumi no ieslodzītā nav piedzenami civilprocesuālā kārtībā, bet iestādei izdodot administratīvo aktu.” (Latvijas Republikas Senāta departamentu priekšsēdētāju sēdes 2021. gada 22. marta lēmuma lietā Nr. 5-14/1-2021 7. un  8. punkts).
Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 358. panta pirmā un otrā daļa noteic, ka administratīvo aktu tā adresāts izpilda labprātīgi. Labprātīgi neizpildīta administratīvā akta piespiedu izpildi veic šajā likumā noteiktajā kārtībā, ja likums, uz kura pamata administratīvais akts izdots, nenosaka citu kārtību. APL 366. pants noteic, ka administratīvo aktu, kas uzliek adresātam pienākumu samaksāt noteiktu naudas summu, izpilda uz izpildrīkojuma pamata, piemērojot Civilprocesa likuma noteikumus par naudas summu piedziņu. Administratīvo aktu, kas uzliek adresātam pienākumu samaksāt noteiktu naudas summu, piespiedu kārtā izpilda, ja tas izdots rakstveidā, ievērojot šā likuma 67. panta noteikumus, un ja adresātam saskaņā ar šā likuma 361. un 362. pantu ir izteikts rakstveida brīdinājums. Izņēmumi, kas noteikti šā likuma 360. panta otrās daļas 2. un 3. punktā un trešajā daļā un 361. panta piektajā un sestajā daļā, nav piemērojami.
 

Ņemot vērā minēto, projekts paredz Likuma 14. pantu papildināt ar apcietinātā pienākumu segt izdevumus par medicīnisko pārbaudi alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekmes konstatēšanai, ja tajā konstatēta alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekme. Tāpat projekts paredz Likuma 14. pantu papildināt ar jaunu otro daļu, nosakot, ja apcietinātajam medicīniskajā pārbaudē alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekmes noteikšanai konstatēta alkohola, narkotisko vai citu apreibinošu vielu ietekme, izmeklēšanas cietuma priekšnieks pieņem lēmumu par pienākuma uzlikšanu apcietinātajam segt minētās medicīniskās pārbaudes izdevumus. Minētais lēmums ir apstrīdams Pārvaldes priekšniekam. Pārvaldes priekšnieka lēmums pārsūdzams APL noteiktajā kārtībā. Savukārt, ja apcietinātais labprātīgi uzlikto pienākumu neizpildīs, administratīvais akts, ar kuru apcietinātajam būs uzlikts pienākums segt medicīniskās pārbaudes izdevumus, būs izpildāms piespiedu kārtā APL noteiktajā kārtībā.

Likumā nepieciešams precizēt tajā lietotos jēdzienus, papildināt ar regulējumu ieslodzīto neformālās hierarhijas mazināšanai, papildināt ar jaunu regulējumu, ņemot vērā grozījumus Kodeksā, kas stājās spēkā 2024. gada 1. septembrī, kā arī citus apcietinājuma izpildes kārtību pilnveidojošus grozījumus.

Ņemot vērā minēto, projekts paredz:
1) Likuma normas, kas regulē apcietinātās personas juridisko saikni ar radiniekiem un laulāto, attiecināt arī uz šīs personas partneri. Šāds grozījums ir nepieciešams, jo no 2024. gada 1. jūlijā Latvijā var reģistrēt partnerību, ar to partneriem iegūstot juridisku, ekonomisku un sociālo aizsardzību valsts līmenī. Uzsākot kopdzīvi vai izveidojot kopīgu saimniecību, starp divām pilngadīgām personām var veidoties ciešas personiskas attiecības, kuru pamatā ir savstarpēja atbildība, rūpes vienam pret otru, lojalitāte, sapratne un cieņa. Līdz ar to partnerības tiesību institūts attiecas uz tādām personām, kuras, ievērojot šos nosacījumus, pie zvērināta notāra būs noslēgušas partnerību. Atbilstoši Notariāta likuma 107.¹² pantam zvērināts notārs taisa notariālo aktu par partnerību, ja divas pilngadīgas fiziskās personas kopā personīgi ierodas pie zvērināta notāra un apliecina, ka tām ir tuvas personiskas attiecības, kopīga saimniecība un nolūks rūpēties par to, kā arī gādāt un atbalstīt vienai otru. Partnerība nav pielīdzināma laulībai. Atbilstoši Fizisko personu reģistra likuma 11.panta pirmās daļas 36.punktā noteiktajam ziņas par partnerību tiks ierakstītas Fizisko personu reģistrā. Šobrīd Likumā ir ietvertas tiesības, kas ir noteiktas apcietinātā laulātajam vai radiniekam (Likumā noteiktos gadījumos arī personai ar kuru apcietinātajam līdz apcietinājuma piemērošanai ir bijusi kopīga saimniecība vai kopīgs bērns). Taču, ņemot vērā partnerības institūta mērķi un būtību, Likuma regulējums par apcietinātā laulātā un radiniekam paredzētajām tiesībām ir jāpapildina arī ar norādi par apcietinātā partneri;

2) Likuma 13.¹ panta sestajā daļā noteikt detalizētāku kritērijus, kurus izvērtē izmeklēšanas cietuma priekšnieks, izlemjot jautājumu par satikšanās norisi izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē. Proti, projekts paredz vārdus  "drošības apsvērumu dēļ" aizstāt ar detalizētāku un skaidrāku kritēriju formulējumu – lai novērstu ieslodzījuma vietas, sabiedrības drošības vai citu personu tiesību apdraudējumu;

3) efektivizēt kārtību, kādā apcietinātais lūdz atļauju atvadīties no miruša radinieka izmeklēšanas cietuma teritorijā. Proti, šobrīd Likuma 13.² pants noteic, ka apcietinātais ar rakstveida iesniegumu izmeklēšanas cietuma priekšniekam var lūgt atļauju atvadīties no miruša radinieka vai laulātā izmeklēšanas cietuma teritorijā izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē (vizuālās kontroles apstākļos).  Iesniegumā apcietinātais norāda vēlamo atvadīšanās datumu un laiku. Iesniegumam apcietinātais pievieno miršanas apliecības kopiju un radniecību vai laulību apliecinošu dokumentu kopijas. Lai izmeklēšanas cietuma priekšnieks varētu pārliecināties par apcietinātā sniegtās informācijas patiesumu, projekts paredz noteikt, ka izmeklēšanas cietuma priekšnieka norīkota amatpersona vai darbinieks ne vēlāk kā nākamajā darbdienā pārbauda minēto apstākļu esību Fizisko personu reģistrā. Līdz ar to izmeklēšanas cietumam no Fizisko personu reģistra ir nepieciešams iegūt informāciju, kas apliecina radniecības, laulības vai partnerības faktu, kā arī informāciju, ar kuru var identificēt attiecīgo radinieku, laulāto vai partneri (vārds, uzvārds, personas kods);

4) Likuma 15. panta ceturtajā daļā ir uzskaitītās tās iestādes, kurām adresētās apcietināto korespondences sūtīšanas izmaksas tiek segtas no izmeklēšanas cietuma līdzekļiem. Lai apcietinātais varētu iesniegt lūgumu, sūdzību, priekšlikumu vai jautājumu par izmeklēšanas cietuma darbību, apstākļiem izmeklēšanas cietumā vai izmeklēšanas cietuma nodarbināto rīcību, praksē apcietināto korespondence Pārvaldei tiek nosūtīta bezmaksas. Ņemot vērā minēto, projekts paredz papildināt Likuma 15. panta ceturtajā daļā uzskaitīto institūciju sarakstu, sarakste ar kurām tiek segta no izmeklēšanas cietuma līdzekļiem, arī ar Pārvaldi. Arī šis grozījums ietekmēs ieslodzīto neformālās hierarhijas mazināšanos, jo sniegs iespēju ieslodzītajiem, kuriem nav līdzekļu, vērsties Pārvaldē ar sūdzībām par vērstu vardarbību pret sevi vai citiem ieslodzītajiem;

5) Likuma 16. pants noteic, ka pēc apcietinātās sievietes lūguma un ar bāriņtiesas piekrišanu izmeklēšanas cietumā var iemitināt arī viņas bērnus, kuri nav vecāki par trim gadiem. Vienlaikus Kodeksa 77. panta piektā daļa noteic, ka pēc notiesātās mātes lūguma un ar bāriņtiesas piekrišanu bērns līdz četru gadu vecumam var uzturēties kopā ar māti brīvības atņemšanas iestādē pilnā valsts apgādībā. Lai ievērotu bērnu vislabākās intereses un paredzētu vienādas iespējas bērniem uzturēties kopā ar ieslodzīto māti ieslodzījuma vietā līdz vienādam vecumam, neatkarīgi no tā, vai māte ir apcietinātā vai notiesātā, projekts paredz, tāpat kā Kodeksā, noteikt, ka pēc apcietinātās sievietes lūguma un ar bāriņtiesas piekrišanu izmeklēšanas cietumā var iemitināt arī viņas bērnus, kuri nav vecāki par četriem gadiem;

6) Projekts paredz precizējumus Likuma 20. pantā par apcietināto naudu:
6.1. aizstāt pirmajā un ceturtajā daļā vārdus "Ieslodzījuma vietu pārvaldes ieslodzījuma vietām Valsts kasē atvērtajā kontā" ar atbilstošāku jēdzienu "Ieslodzījuma vietu pārvaldes Valsts kasē atvērtajā deponēto līdzekļu kontā". Līdzīgi grozījumi tika veikti Kodeksā (stājās spēkā 2024. gada 1. septembrī);
6.2. šobrīd Likuma 20. panta ceturtā daļa noteic, ka apcietinātā naudu uzglabā Pārvaldes ieslodzījuma vietām Valsts kasē atvērtajā kontā vai izmeklēšanas cietuma kasē un uzskaita apcietinātā personiskās naudas uzskaites kartē. Naudas pārvedumus veic un naudu apcietinātajam izmaksā euro. Citā valūtā saņemto naudu pārrēķina euro saskaņā ar grāmatvedībā izmantojamo ārvalstu valūtas kursu tās dienas sākumā, kad nauda saņemta Pārvaldes ieslodzījuma vietām Valsts kasē atvērtajā kontā vai izmeklēšanas cietuma kasē. Ņemot vērā, ka skaidrās valūtas maiņa ir iespējama tikai Rīgā un Daugavpilī, nepieciešams precizēt Likuma 20. panta ceturtās daļas trešajā teikumā ietverto regulējumu par citā valūtās saņemtās naudas pārrēķinu, nosakot, ka citā valūtā saņemto naudu nodod izmeklēšanas cietumam glabāšanā;
6.3. noteikt izmeklēšanas cietuma rīcību ar apcietināta naudu gadījumā, ja apcietinātais nomirst, atrodoties apcietinājumā. Proti, projekts paredz noteikt, ka ievērojot mirušā apcietinātā mantinieka iesniegumu un uzrādīto mantojuma apliecību, mirušā apcietinātā personiskās naudas uzskaites kartē esošos naudas līdzekļus pārskaita uz minētā mantinieka kontu, kas atvērts pie maksājumu pakalpojumu sniedzēja. Līdzīgi grozījumi tika veikti Kodeksā (stājās spēkā 2024. gada 1. septembrī).

7) Projekts paredz precizēt, kādas Likuma 22.¹ panta sestajā daļā noteiktās tiesības neattiecas uz apcietināto, kas atrodas ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas. Ņemot vērā, ka apcietinātajam šobrīd nav tiesību tikties ar radiniekiem, laulāto vai citām personām, kā arī veikt telefonsarunas, atrodoties ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas, līdz ar to viņam nav arī tiesību uz videosaziņu;

8) projekts paredz precizēt apcietināto sociālās rehabilitācijas īstenošanas kārtības regulējumu. Piemēram, Likuma 23. pants noteic, ka apcietināto sociālās rehabilitācijas galvenie līdzekļi ir sociāli lietderīgas nodarbes — vispārējās, profesionālās un interešu izglītības apguve, izglītojoši pasākumi un nodarbinātība, kā arī psiholoģiskā palīdzība. Ņemot vērā, ka ieslodzījuma vietās netiek īstenota interešu izglītības apguve, projekts paredz izslēgt no Likuma 23. un 24. panta norādi uz interešu izglītību. Tāpat projekts paredz Likuma 23. pantu papildināt ar deleģējumu Ministru kabinetam noteikt apcietināto sociālās rehabilitācijas īstenošanas kārtību;

9) Likuma 26. panta ceturtā daļa noteic, ka apcietināto nodarbina tādos darbos, kur iespējams noteikt akordalgu, bet nav noteikts, kādos darbos nevajadzētu nodarbināt apcietinātos, līdz ar to, līdzīgi kā tas ir noteikts notiesātajiem, arī apcietinātajiem būtu nepieciešams noteikt darbus un amatus, kuros aizliegts nodarbināt apcietinātos. To neparedz Ministru kabineta 2007. gada 27. novembra noteikumi Nr. 800 “Izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumi”. Arī Ministru kabineta 2007. gada 12. jūnija noteikumos Nr. 387 "Noteikumi par uzņēmuma līguma saturu un noslēgšanas kārtību, ja tiek nodarbināts apcietinātais", kuri nosaka uzņēmuma līguma saturu un noslēgšanas kārtību, ja izmeklēšanas cietumā vai brīvības atņemšanas iestādē izveidotajā izmeklēšanas cietuma nodaļā nodarbina apcietināto, nav noteikti darbi un amati, kuros aizliegts nodarbināt apcietinātos, kā arī laiks (naktsmieram paredzētajā laikā), kad apcietinātos nenodarbina.

10) Lai izvairītos no pārpratumiem un konfliktsituācijām starp apmeklētajiem un darbiniekiem, ir nepieciešams Likuma 28. panta sestajā daļā uzsvērt prasību apmeklētajiem uzrādīt derīgu personu apliecinošu dokumentu, ja to pieprasa izmeklēšana cietuma priekšnieks vai viņa pilnvarota persona. Tādējādi, uzrādot lietošanai nederīgu personu apliecinošu dokumentu (piemēram, beidzies dokumenta derīguma termiņš), iekļūšana izmeklēšanas cietumā tiks liegta.

11) ņemot vērā, ka apcietinātajiem ir tiesības lietot ne tikai televizoru un radiouztvērēju, bet arī citu sadzīves tehniku, projekts paredz precizēt Likuma 30. panta pirmās daļas 1.1 punktā noteikto sodu par izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumu pārkāpšanu, nosakot, ka par pārkāpumu apcietinātajam var uzlikt sodu aizliegt izmantot uz laiku līdz vienam mēnesim nevis tikai personīgo televizoru vai radiouztvērēju (bez balss ieraksta iespējām), bet atļauto personisko sadzīves tehniku. Tāpat projekts paredz izslēgt Likuma 30. panta ceturto daļu, kas noteic, ka šā panta pirmās daļas 1.1 punktā paredzēto sodu piemēro tikai par izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumos paredzētās personīgā televizora vai radiouztvērēja (bez balss ieraksta iespējām) lietošanas kārtības pārkāpšanu, jo nav lietderīgi ierobežot minētā soda piemērošanas iespējas. Līdz ar to minēto soda veidu varēs piemērot arī par cita veida izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumiem. Līdzīgi grozījumi tika veikti Kodeksā (stājās spēkā 2024. gada 1. septembrī);

12) Projektā paredzēts papildināt Likuma 32. pantu ar 1.¹ daļu nosakot, ka viena otrai sekojoša ievietošana soda izolatorā nedrīkst pārsniegt 14 dienas, savukārt nepilngadīgo apcietināto gadījumā nedrīkst pārsniegt trīs dienas. Šāds regulējums nepieciešams, ņemot vērā Eiropas Padomes Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai norādes, proti, ka jāaizliedz viens aiz otra sekojoši disciplināri sodi, kuru rezultātā faktiski notiek nepārtraukta ieslodzītā atrašanās izolatorā, kā arī tiek pārsniegts maksimālais soda – ievietošana soda izolatorā –  termiņš. Šādā gadījumā, ja apcietinātajam tiek piemēroti vairāki sodi, kas paredz ievietošanu izolatorā, starplaikam starp ievietošanu, kas pārsniedz maksimālo izolēšanas termiņu, un nākamo ievietošanu izolatorā, ir jābūt vismaz dažām dienām. Līdzīgi grozījumi tika veikti Kodeksā (stājās spēkā 2024. gada 1. septembrī);

13) Ievietojot apcietināto soda izolatorā, viņam jāievēro noteikti papildu ierobežojumi saskaņā ar Likuma 34. pantu. Ņemot vērā, ka nepilngadīgajiem jauniešiem izglītības iegūšana ir viena no būtiskām dzīves sastāvdaļām, lai attīstu domāšanu, nākotnē spētu atrast sev piemērotu profesiju un konkurēt darba tirgū, tādējādi nodrošinot sev pilnvērtīgu dzīvi sabiedrībā, Projekts paredz noteikt, ka nepilngadīgajiem apcietinātajiem, atrodoties soda izolatorā, izmeklēšanas cietuma administrācija nodrošina uzsāktās izglītības apguvi. Tāpat projekts paredz Likuma 34.pantā ietvert precizējošu norādi, ka noteiktie saziņas aizliegumi neattiecas uz saziņu ar aizstāvi.

14) No starptautisko tiesību principiem izriet, ka cilvēki, kuriem atņemta brīvība, saglabā visas savas cilvēktiesības (civilās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras), izņemot tās, kuru ierobežošana izriet no brīvības atņemšanas soda. Valstij ir pienākums ievērot, aizsargāt un īstenot cilvēku, kuriem atņemta brīvība, tiesības, kā arī aizsargāt viņus no citu ļaunprātīgas izmantošanas. Gan ārējie, gan iekšējie normatīvie akti nosaka detalizētu kārtību, kādā ieslodzījuma vietu personāls nodrošina ieslodzīto tiesību nodrošināšanu un ieslodzījuma izpildi kopumā. Taču ieslodzījuma vietās kā slēgtā vidē ieslodzīto vidū var attīstīties uzskati un vērtības, kas ir pretrunā ar cilvēktiesību principiem. Savukārt šādi uzskati un vērtības var rezultēties arī ieslodzīto uzvedībā, kas var aizskart citu ieslodzīto cilvēktiesības. Un tādējādi šādu cilvēktiesību principiem neatbilstošu vērtību, uzskatu un rīcības esamība palielina vardarbības, spīdzināšanas un cita veida sliktas izturēšanās risku starp ieslodzītajiem. Līdz ar cilvēktiesību principiem neatbilstošu vērtību un uzskatu nostiprināšanos ieslodzītie iedala sevi grupās, stingri nosakot katras grupas lomu (ieslodzīto neformālā hierarhija). Un noteiktas ieslodzīto grupas var nonākt apstākļos, kuros citi ieslodzītie tām var liegt pamattiesības, kuras tām paredz normatīvie akti, piemēram, iespēja izmantot ieslodzītajiem atļautos saziņas līdzekļus, izmantot sadzīves priekšmetus, kurus izmanto citi ieslodzītie, tiek pakļauti vardarbības riskam u.tt. Ņemot vērā minēto, ka ieslodzīto neformālās hierarhijas izpausmes var rezultēties citu ieslodzīto ietekmēšanā, pazemošanā, iebiedēšanā, iedalīšanā grupās, kā arī vienlaikus pretestībā un nevēlēšanās pakļauties ieslodzījuma vietās noteiktajai likumiskajai kārtībai, ir nepieciešami grozījumi arī Likuma 35. pantā, precizējot, kādi izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumi ir uzskatāmi par rupjiem. Likuma 35. punktā uzskaitīto darbību uzskaitījums ir izsmeļošs, un ir uzskatāms par pilnīgu. Līdz ar to ieslodzījuma vietas administrācija nevar pēc savas iekšējās pārliecības interpretēt arī citas apcietinātā darbības par rupjiem izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumiem.
Ņemot vērā minēto, projekts paredz šādus precizējumus Likuma 35. pantā:
1) saskaņā ar Likuma 35. panta 3. punktu par rupju izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu tiek uzskatīta citu apcietināto fiziska ietekmēšana vai citāda viņu goda un cieņas aizskaršana. Pirmkārt, no šī brīža redakcijas izriet, ka apcietinātais var veikt iepriekš minētās darbības tikai pret citu apcietinātu. Tomēr ir ieslodzījuma vietas, kurās uzturas gan apcietinātie, gan notiesātie, piemēram, līdz ar to apcietinātais var fiziski ietekmēt ne tikai citu apcietināto, bet arī citu notiesāto. Līdz ar to projekts paredz aizstāt Likuma 35. pantā 3. punktā vārdu "apcietināto" ar plašāku jēdzienu "ieslodzīto", tādējādi aptverot gan apcietināto, gan notiesāto.
2) tāpat Likuma 35. panta 3. punktā ir norāde tikai uz fizisku vardarbību, taču vardarbība var izpausties ne tikai fiziska, bet arī kā emocionāla vardarbība. Emocionāla vardarbība ir apzināti radīta emocionālā spriedze, ciešanas otram cilvēkam, jebkurš verbāls, emocionāls vai psiholoģisks aizskārums. Emocionālās vardarbības pazīmes ir piespiešana un draudi, iebiedēšana, pārākuma izmantošana, personīgo robežu pārkāpšana, emocionālā ietekmēšana, izolēšana u.c. (skat. Labklājības ministrijas infografiku "Emocionālā vardarbība - neredzama, bet īsta", pieejama: https://www.lm.gov.lv/lv/media/21144/download?attachment)
Tāpēc ir nepieciešams precizēt minēto regulējumu, nosakot, ka par rupju izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu ir uzskatāma jebkāda veida vardarbība, ne tikai fiziska vardarbība, bet arī emocionāla vardarbība;
3) viena no ieslodzīto neformālās hierarhijas izpausmēm ir pašu ieslodzīto iedalīšanās noteiktās grupās, tai skaitā ieslodzītie no vienas grupas liedz citu ieslodzīto grupām piekļuvi tiesībām, kuras viņiem paredz ieslodzījuma izpildi regulējošie normatīvie akti, piemēram, piekļuvi tiesībām uz saziņu, liedzot ieslodzītajiem ieturēt maltītes kopā ar citiem ieslodzītajiem un citā veidā diskriminējot citus ieslodzītos.
Ņemot vērā minēto, projekts paredz Likuma 35. pantu papildināt ar jaunu 3.¹ punktu, nosakot, ka par rupju izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu ir uzskatāma jebkāda veida citu ieslodzīto diskriminēšana;
4) Praksē, ikdienā strādājot ar apcietinātajiem, novērojot viņu uzvedību un attieksmi, konstatējot pieļautos pārkāpumus, tika secināts, ka nepieciešams Likuma 35. pantu papildināt ar jaunu 9. un 10. punktu, kas noteiktu, ka arī ieslodzīto grupējumu organizēšana un piedalīšanos tajos, lai pretotos cietuma administrācijas likumīgai rīcībai vai pakļautu sev un ietekmētu citus ieslodzītos, kā arī citu ieslodzīto kūdīšana uz pārkāpumiem, ir jāatzīst par rupjiem izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumiem. Šādi pārkāpumi ir uzskatāmi par rupjiem pārkāpumiem, jo tie apdraud ne tikai ieslodzījuma vietas drošību un kārtību, bet apdraud arī sabiedrisku drošību un kārtību. Saskaņā ar Kodeksa 70. panta ceturtās daļas 7. un 8. punktā noteikto arī attiecībā uz notiesātajiem ir noteikts, ka šādi pārkāpumi ir uzskatāmi par rupjiem. Ieslodzīto grupējumu organizēšana un piedalīšanos tajos, lai pretotos cietuma administrācijas likumīgai rīcībai vai pakļautu sev citus ieslodzītos, kā arī citu ieslodzīto kūdīšana uz pārkāpumiem, ir nepieciešams paredzēt kā rupjus pārkāpumus, jo jāņem vērā, ka, īstenojot pasākumus ieslodzīto neformālās hierarhijas mazināšanai, ieslodzīto neformālās hierarhijas struktūras var nevēlēties zaudēt ietekmi un var organizēt dažādus pretpasākums – tai skaitā verbālu vai fizisku vardarbību pret ieslodzījuma vietu personālu, uzbrukumus, badastreikus, masveida nepakļaušanos, grautiņus, dedzināšanu, ķīlnieku sagrābšanu u.tml.
Līdz ar to grozījumi Likuma 35. pantā, precizējot, kādi izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumi ir uzskatāmi par rupjiem, mazinās ieslodzīto neformālās hierarhijas izpausmes, skaidri nosakot, ka iepriekš minētie pārkāpumi ir uzskatāmi par rupjiem, jo apdraud ne tikai citu personu drošību, bet arī ieslodzījuma vietas un sabiedrības drošību kopumā.
15) Atbilstoši Ministru kabineta 2018. gada 28. augusta noteikumu Nr. 555 "Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība" 27.2. apakšpunktam personas reģistrāciju pie ģimenes ārsta dienests bloķē ieslodzījumā esošām personām. Līdz ar to, lai atceltu bloķēto apcietinātā reģistrāciju pie ģimenes ārsta un atjaunotu apcietinātā reģistrāciju ģimenes ārsta pacientu sarakstā pēc atbrīvošanas, Projekts paredz papildināt Likumu ar jaunu 40.¹ pantu un noteikt, ka Pārvalde ne vēlāk kā piecu darbdienu laikā nosūta informāciju Nacionālajam veselības dienestam par apcietināta ievietošanu izmeklēšanas cietumā un atbrīvošanu no tā. Lai nodrošinātu izmeklēšanas cietumā esošajiem apcietinātajiem valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros tiesības uz veselības aprūpes pakalpojumiem, Pārvalde un Nacionālais veselības dienests 2018. gadā noslēdza starpresoru vienošanos "Par ieslodzīto personas datu un citas informācijas datnē eksportēšanu no Ieslodzījuma vietu pārvaldes informācijas sistēmas "Ieslodzīto informācijas sistēma" uz Nacionālā veselības dienesta serveri, ar turpmāko to importēšanu Nacionālā veselības dienesta informācijas sistēmā "Veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāze"" (atbilstoši Veselības aprūpes finansēšanas likuma 11. panta trešās daļas 1. punktam, 13. panta sestajai daļai un Ministru kabineta 2018. gada 8. maija noteikumu Nr. 271 "Veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāzes noteikumi" 8.16. apakšpunktā noteiktajām prasībām). Vienošanās paredzēts, ka katrā piektajā darba dienā Pārvalde uz Nacionālā veselības dienesta serveri eksportē apcietinātās personas datus un citu apkopoto informāciju (apcietinātās personas kodu, ievietošanu izmeklēšanas cietumā, atbrīvošanu no tās un miršanu) datnē, izmantojot Nacionālā veselības dienesta datnes pārraides protokolu, un Nacionālais veselības dienests datnē apkopotos apcietinātas personas datus un citu informāciju importē Nacionālā veselības dienesta "Veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāzē".

16) tāpat projekts paredz citus apcietinājuma izpildes regulējuma pilnveidojumus un lietoto jēdzienu precizējumus. Piemēram, projekts paredz noteikt, ka attiecībā uz apcietināto sarakstes, telefonsarunu un videosaziņas kontroli, papildus jau esošajiem kritērijiem (ieslodzījuma vietas, sabiedrības drošības, citu personu tiesību apdraudējums, jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšana) tiek ņemts vērā arī iespējamais krimināltiesisko attiecību taisnīga noregulējuma apdraudējums.