Anotācija (ex-ante)

Likumprojektā “Vērtspapīrošanas likums” jautājums par neizpaužamu ziņu izpaušanu tiek regulēts 9. un 10. pantā, bet attiecīgais regulējums nav saskaņots ar Kredītiestāžu likuma 62. pantu.

Likumprojekta 4. pants paredz grozīt Kredītiestāžu likuma 62. panta vienpadsmito daļu, paredzot, ka kredītiestādes rīcībā esošās neizpaužamās ziņas var tikt izpaustas citām personām saskaņā ar Vērtspapīrošanas likumu. Normas mērķis ir vienas tiesību sistēmas ietvaros izveidot skaidru un saskaņotu tiesisko regulējumu.

Regula Nr. 2017/2402 paredz vērtspapīrošanas darījumu vai shēmu veidot atbilstoši īstas pārdošanas principam, jo īpaši gadījumos, kad tiek veikta vienkārša, pārredzama un standartizēta vērtspapīrošana. Atbilstoši minētajai regulai tradicionālās vērtspapīrošanas gadījumā tiek veidota īpašam nolūkam dibināta sabiedrība, kas veic vērtspapīrošanu (vērtspapīrošanas sabiedrība), ar mērķi nošķirt iniciatora aktīvus no vērtspapīrošanas sabiedrības aktīviem, lai nodrošinātu ieguldītāju interešu aizsardzību gadījumos, kad maksātnespējīgs kļūst iniciators. Lai nodrošinātu to, ka iniciatora vai parādus apkalpojošās sabiedrības, kas praksē parasti arī ir pats iniciators, maksātnespēja neietekmē ieguldītājus, ir nepieciešams grozīt Kredītiestāžu likuma 172. panta pirmo daļu.

Likumprojekta 7. pants paredz papildināt Kredītiestāžu likuma 172. panta pirmo daļu ar 3. punktu. Minētie grozījumi veidoti pēc līdzības ar Kredītiestāžu likuma 172. panta pirmās daļas 2. punkta regulējumu attiecībā uz segto obligāciju sabiedrību. Minētā norma nepieciešama, lai nodrošinātu to, ka kredītiestādes mantas sarakstā neiekļauj citu kredītiestādes turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu, proti, uz vērtspapīrošanas sabiedrības vai parādus apkalpojošās sabiedrības vārda atvērtā kontā esošos līdzekļus. Minētās normas mērķis ir saskaņot Kredītiestāžu likuma normas ar likumprojekta “Vērtspapīrošanas likums” normām, kas paredz vērtspapīrošanas sabiedrības aktīvu nodalīšanu no iniciatora aktīviem.

Praksē aizvien vairāk izgaismojas situācijas, kad kredītiestādes maksātnespējas vai likvidācijas (arī pašlikvidācijas) procesā kreditors nepiesaka savu prasījumu vai piesaka savu prasījumu, taču tālākā komunikācijā ar maksātnespējas administratoru vai likvidatoru nav sasniedzams, kā arī neiesniedz visus nepieciešamos dokumentus.. Tādējādi maksātnespējas un likvidācijas (arī pašlikvidācijas) process nav efektīvs, jo ilgstoši juridiski neatrisināts un neskaidrs ir jautājums par tādiem naudas līdzekļiem, par kuriem īpašnieki turpina neizrādīt nekādu interesi.

Risinājums paredzēts Likumprojekta 5., 6., 8. un 9.pantā.
Grozījumi paredz, ka, ja personas, kuras līdz šim kredītiestādes maksātnespējas vai likvidācijas (arī pašlikvidācijas) procesā nav atsaukušās saziņai ar likvidatoru vai administratoru un nav iesniegušas visus nepieciešamos dokumentus, lai likvidators vai administrators varētu veikt pārbaudes un kreditora prasījuma izmaksu, arī grozījumos noteiktā pārejas perioda laikā to neizdara, personas zaudē tiesības uz minēto īpašumu un tas tiek atzīts par piekritīgu valstij. Līdz ar to būtiski saprast, vai grozījumi paredz īpašumu piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām (īpašuma atņemšanu) vai īpašuma izmantošanas kontroles pasākumu.
Grozījumu mērķis nav tiesību atņemšana kādas no maksātnespējīgās vai likvidējamās (arī pašlikvidējamās) kredītiestādes kreditoriem. Grozījumu pamatmērķis ir stimulēt naudas līdzekļu īpašniekus – kreditorus – aktīvi līdzdarboties kredītiestāžu maksātnespējas un likvidācijas (arī pašlikvidācijas) procesā, komunicējot ar administratoru vai likvidatoru un iesniedzot visus nepieciešamos dokumentus, lai administrators vai likvidators varētu īstenot normatīvajos aktos noteiktās pārbaudes noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas jomā un segt kreditoru prasījumus. Līdz ar to grozījumi būtu atzīstami par īpašuma tiesību kontroles pasākumu, nevis īpašuma tiesību atsavināšanu jeb atņemšanu. Grozījumi paredz mantas piekritību valstij tikai tad, ja personas pēc ilgstošas uzrunāšanas un informēšanas kampaņas un pārejas perioda vēl joprojām neizrāda interesi par saviem finanšu līdzekļiem un faktiski to atmet (analoģija saskatāma Satversmes tiesas lietā, kur vērtēta Komerclikuma spēkā stāšanās kārtības likuma 19. panta piekto daļu, kas paredz, ka atsevišķos gadījumos manta, kas palikusi pēc uzņēmuma izslēgšanas no uzņēmumu reģistra, ir piekritīga valstij).
Attiecīgi grozījumi būtu vērtējami kā tiesību uz īpašumu ierobežojums, nevis kā īpašuma piespiedu atsavināšana vai atņemšana.
Gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, gan Satversmes tiesa ir atzinusi, ka termiņa, kurā lietas īpašniekam ir jāveic noteiktas darbības vai jāizmanto tiesības, noteikšana un tiesību uz īpašuma zaudēšana pienākuma neizpildes vai tiesību neizmantošanas gadījumā, ja tam ir leģitīms mērķis, var nodrošināt sabiedrības labklājības interešu un citu personu tiesību aizsardzību. Arī konkrētajā gadījumā naudas līdzekļu, par kuriem īpašnieki turpina neizrādīt nekādu interesi un kas var tikt iztērēti neefektīva kredītiestādes maksātnespējas vai likvidācijas (arī pašlikvidācijas) procesa veikšanai, atzīšana par piekritīgiem valstij var sasniegt leģitīmo mērķi.
Grozījumi nodrošinātu, ka maksātnespējīgu un likvidējamo (arī pašlikvidējamo) kredītiestāžu kreditoru atmestā manta tiek ieskaitīta valsts budžetā, kas dotu iespēju finansēt citas vispārējās sabiedrības vajadzības. Līdz ar to pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis tiktu sasniegts.
Vērtējot tiesību uz īpašumu ierobežojuma samērīgumu, jāņem vērā, ka jebkura šobrīd notiekošā kredītiestādes maksātnespējas vai likvidācijas (arī pašlikvidācijas) process ilgst jau vismaz 4 līdz 5 gadus. Grozījumi paredz pamattiesību ierobežojumu tikai tām personām, kuras, lai gan sākotnēji īstenoja savas tiesības pieteikt kreditora prasījumu, visu kredītiestādes maksātnespējas vai likvidācija (arī pašlikvidācijas) procesa laiku nav sadarbojušās ar administratoru vai likvidatoru un izrādījušas interesi par savu  naudas līdzekļu saņemšanas iespējām un šādu interesi neizrādītu arī grozījumos noteiktajā pārejas termiņā, kas sekotu informēšanas kampaņai. Jāņem vērā, ka, kamēr personai piederošie naudas līdzekļi atrodas maksātnespējīgā vai likvidējamā (arī pašlikvidējamā) kredītiestādē, tie ir iesaldēti un persona ar tiem nevar rīkoties. Turklāt šie kreditoru līdzekļi var tikt izmantoti, lai segtu maksātnespējas vai likvidācijas procesa izdevumus.
Ievērojot minēto, secināms, ka jau šobrīd, ilgstoši nesadarbojoties ar administratoru vai likvidatoru un tādēļ nesaņemot savu kreditora prasījuma izpildi, naudas līdzekļu īpašnieki savas bezdarbības dēļ pacieš faktisku savu tiesību uz īpašumu aizskārumu, jo īpašnieki ar savu mantu nevar brīvi rīkoties un tās vērtība samazinās. Satversmes tiesa ir secinājusi – jo persona ilgāk pacieš savu tiesību aizskārumu, jo tā ir mazāk ieinteresēta savu konstitucionālo tiesību aizsargāšanā (Nr. 2002-09-01).

Kredītiestāžu likumā nepieciešams ieviest atsevišķas Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 26.jūnija Direktīvas 2013/36/ES par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK normas. Direktīvas 2013/36/ES normas jāpārņem, jo 2022.gada 31.maijā stājās spēkā Ieguldījumu brokeru sabiedrību likums un likums "Grozījumi Finanšu instrumentu tirgus likumā". Līdz ar to tiesiskais regulējums, kas attiecas uz ieguldījumu brokerus sabiedrībām, ir iekļauts Ieguldījumu brokeru sabiedrību likumā, kura normas nepieciešams saskaņot ar Kredītiestāžu likumu.

Likumprojekta 1.panta regulējums ievieš Direktīvas 2013/36/ES 131. panta 15. punkta otrajā teikumā noteikto prasību. Šī prasība paredz, ka, ja nosakot globāli sistēmiski nozīmīgas iestādes kapitāla rezerves normu, kopējās sistēmiskā riska kapitāla rezerves norma, kas attiecināta uz kredītiestādi, summāri ar augstāko no tai noteiktajām globāli sistēmiski nozīmīgas iestādes kapitāla rezerves normu un citas sistēmiski nozīmīgas iestādes kapitāla rezerves normu pārsniedz 5 procentus, ir nepieciešams saņemt Eiropas Komisijas atļauju. Latvijas Republikas finanšu sektora uzraudzībā līdz šim šāda situācija nav iestājusies. Lai arī minētās Direktīvas prasība tiešā veidā neietekmē tirgus dalībniekus (tā tikai nosaka ārpuskārtas procedūru saziņai ar ES institūcijām, Latvijas Bankai pieņemot lēmumu par kapitāla rezervju normām, kas kopsummā pārsniedz 5 procentus), uzskatām, ka ir nepieciešams to atrunāt KIL tekstā, lai radītu skaidrību, ka nepieciešamības gadījumā tiks ievērota minētajā Direktīvā paredzētā procedūra.
Likumprojekta 2.panta regulējums precizē citas sistēmiski nozīmīgas iestādes kapitāla rezerves normas noteikšanas līmeņus atbilstoši Direktīvas 2013/36/ES 131. panta 5. punktam, kā arī lai ieviestu Direktīvas 2013/36/ES 131. panta 15. punkta otrajā teikumā noteikto prasību. Šī prasība paredz, ka, ja, nosakot citas sistēmiski nozīmīgas iestādes kapitāla rezerves normu, kopējās sistēmiskā riska kapitāla rezerves norma, kas attiecināta uz kredītiestādi, summāri ar augstāko no tai noteiktajām globāli sistēmiski nozīmīgas iestādes kapitāla rezerves normu un citas sistēmiski nozīmīgas iestādes kapitāla rezerves normu pārsniedz 5 procentus, ir nepieciešams saņemt Eiropas Komisijas atļauju. Latvijas Republikas finanšu sektora uzraudzībā līdz šim šāda situācija nav iestājusies, bet tas ir iespējams nākotnē. Lai arī minētās Direktīvas prasība tiešā veidā neietekmē tirgus dalībniekus (tā tikai nosaka ārpuskārtas procedūru saziņai ar ES institūcijām, Finanšu un kapitāla komisijai pieņemot lēmumu par kapitāla rezervju normām, kas kopsummā pārsniedz 5 procentus), uzskatām, ka ir nepieciešams to atrunāt Kredītiestāžu likuma tekstā, lai radītu skaidrību, ka nepieciešamības gadījumā tiks ievērota minētajā Direktīvā paredzētā procedūra.
Likumprojekta 3.panta regulējums nodrošina saskaņotas redakcijas starp 35.¹⁸ panta 3² daļas ievaddaļu un 35.¹⁸ panta 3.² daļas 2. punktu, kā ievieš Direktīvas 2013/36/ES 131. panta 15. punkta otrajā teikumā noteikto prasību. Šī prasība paredz, ka, ja nosakot sistēmiskā riska kapitāla rezerves normu, kopējās sistēmiskā riska kapitāla rezerves norma, kas attiecināta uz kredītiestādi, summāri ar augstāko no tai noteiktajām globāli sistēmiski nozīmīgas iestādes kapitāla rezerves normu un citas sistēmiski nozīmīgas iestādes kapitāla rezerves normu pārsniedz 5 procentus, ir nepieciešams saņemt Eiropas Komisijas atļauju. Latvijas Republikas finanšu sektora uzraudzībā līdz šim šāda situācija nav iestājusies, bet tas ir iespējams nākotnē. Lai arī minētās Direktīvas prasība tiešā veidā neietekmē tirgus dalībniekus (tā tikai nosaka ārpuskārtas procedūru saziņai ar ES institūcijām, Finanšu un kapitāla komisijai pieņemot lēmumu par kapitāla rezervju normām, kas kopsummā pārsniedz 5 procentus), uzskatām, ka ir nepieciešams to atrunāt KIL tekstā, lai radītu skaidrību, ka nepieciešamības gadījumā tiks ievērota minētajā Direktīvā paredzētā procedūra.