Anotācija (ex-ante)

2021.gada 28.septembrī Ministru kabinets pieņēma jaunus Ministru kabineta noteikumus Nr.662 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” (turpmāk – MK noteikumi Nr.662), kas nosaka virkni epidemioloģiskās drošības pasākumu, kas veicami, lai ierobežotu Covid-19 infekcijas izplatību. Šie noteikumi aizstāj Ministru kabineta 2020.gada 9.jūnija noteikumus Nr.360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai".
Vienlaikus MK rīkojums Nr.720 paredz, ka ārkārtējās situācijas laikā ir piemērojami normatīvie akti Covid-19 infekcijas izplatības un seku pārvarēšanas jomā, izņemot MK noteikumu Nr.662 17.5. apakšpunkts; 23., 24., 25., 26., 27., 28., 29., 30., 31., 32, 33., 34. un 36.punkts, kā arī 3.1., 3.2., 3.3. un 3.4. apakšnodaļu.
Līdz ar to MK rīkojums Nr.720, aizstājot uz laiku MK noteikumos Nr.662 paredzēto, noteic īpašu regulējumu attiecībā uz personu nodarbinātību, kas tieši ietekmēs gan darba devēju, gan darbinieku (amatpersonu) tiesības un pienākumus, laika posmā no 2021.gada 11.oktobra līdz 2022.gada 11.janvārim, proti, visu ārkārtējās situācijas laiku.
MK rīkojums Nr.720 un MK noteikumi Nr.662 vai nu skaidri paredz pakalpojumu jomas, kur pakalpojumu un līdz ar to arī personu nodarbināšanu var īstenot tikai tad, ja personas uzrāda vakcinēšanās vai pārslimošanas sertifikātu (veselības aprūpe, izglītība, ilgstoša sociālā aprūpe, valsts un pašvaldību institūcijas), vai arī uzliek darba devējam pienākumu vērtēt darbinieka darba pienākumus un darba klātienē apstākļus, un MK rīkojuma Nr.720 5.7.apakšpunktā minētajos gadījumos pieprasīt, lai darbiniekam (amatpersonai) būtu vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. Tādējādi MK noteikumos Nr.662 ir minētas tās jomas, kurās nodarbinātajām personām jābūt vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātam, savukārt MK rīkojumā Nr.720 papildus iepriekš minētajām grupām tiek minēti arī valsts un pašvaldību institūciju, t.sk., kapitālsabiedrību, darbinieki un amatpersonas.
MK rīkojuma Nr.720 5.2.apakšpunkts paredz, ka gadījumā, ja darba devējs ir informējis darbinieku, ka darba pienākumu veikšanai nepieciešams vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, darbinieka pienākums ir uzsākt vakcināciju ne vēlāk kā 10 dienu laikā no minētās informācijas saņemšanas un to pabeigt ne vēlāk kā septiņas dienas pēc vakcīnas lietošanas instrukcijā norādītā īsākā termiņa. Ja darbinieks (amatpersona) vakcināciju nav uzsācis vai pabeidzis noteiktajā termiņā (līdz 2021. gada 15. novembrim), darba devējs darbinieku atstādina no darba pienākumu veikšanas.
Kaut arī darba un dienesta tiesiskās attiecības regulējošie normatīvie akti pieļauj vairākus rīcības modeļus, ja darba devējs atbilstoši minētajos noteikumos ietvertajam regulējumam nevar pielaist pie darba (dienesta) pienākumu izpildes darbinieku vai amatpersonu tā iemesla dēļ, ka darbinieks vai amatpersona nevar uzrādīt vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu, tiesiskās noteiktības un skaidrības nolūkā darba devēja un darba ņēmēju, tostarp, amatpersonu, tiesību apjoms nosakāms Likumā.
 

1.pants. Ievērojot Covid-19 infekcijas izplatības tendences, vakcīnu pret Covid-19 infekciju pieejamību un vakcinācijas aptveri valstī, ir precizējams Likuma 2.pants, kas paredz principus, kas ievērojami valsts un pašvaldību institūciju darbībā un pakalpojumu, tostarp privātpersonu, pakalpojumu sniegšanā.

2.pants. Šobrīd valsts nesniedz atbalstu uzturēšanās izmaksu segšanai tūristu mītnēs, kurās iespējams pavadīt izolācijas vai pašizolācijas laiku, nevienai personu grupai. Personām ir brīvi pieejama bezmaksas vakcinācija pret Covid-19, tāpēc nebūtu samērīga šāda pakalpojuma apmaksa no valsts budžeta.
Tādējādi likumprojektā paredzēts izslēgt Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 6.⁷ pantu un 10.⁴.
3.pants. Tehnisks grozījums. Likumprojekts paredz izslēgt likuma 7.1 pantu, jo tā regulējums tiek ietverts likumprojekta 3.pantā paredzētajā 7.⁴ pantā, tādējādi to ietverot jaunajā Likuma nodaļā, kas regulē prasības par darba vidi.
4.pants. (7.²pants) Paredzēts vispārīgs darba devēja pienākums darbu organizēt, ievērojot Ministru kabineta noteiktos epidemioloģiskās drošības pasākumus, tostarp Ministru kabineta noteiktās prasības par vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta nepieciešamību noteiktām profesiju grupām darba (amata, dienesta) pienākumu pildīšanai. Ārkārtējās situācijas laikā darba devējs ievēro Ministru kabineta rīkojumā par ārkārtējās situācijas izsludināšanu noteiktās prasības un ierobežojumus.
(7.³pants) Norma nosaka darba devēja un darbinieku (amatpersonu) tiesības un pienākumus pēc tam, kad darba devējs noteicis darbinieku (amatpersonu) amatus vai kategorijas, uz kurām attiecas normatīvajos aktos noteiktās prasības par vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta nepieciešamību. Šobrīd šādas prasības ir paredzētas MK rīkojumā Nr.720 un MK noteikumos Nr.662.
(7.³panta pirmā daļa) Norma paredz darba devējam pienākumu noteikt darbinieku (amatpersonu) amatus vai kategorijas, uz kurām attiecas normatīvajos aktos noteiktās prasības par vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta nepieciešamību, un informēt par to darbiniekus (amatpersonas).  Darbiniekiem (amatpersonām) ir pienākums informēt darba devēju par vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta esību un pienākums to uzrādīt darba devējam tā noteiktajā kārtībā.
(7.³panta otrā daļa) Likumprojektā ir ietverts tiesiskais risinājums situācijā, ja darbiniekam (amatpersonai) nav iegūts vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, bet šāda sertifikāta esamība atbilstoši likuma noteikumiem ir nepieciešama noteikta veida darbu (amata, dienesta) izpildei. Likumprojektā ir ietverta prezumpcija, kas paredz, ka situācijā, kad darbinieks (amatpersona) nav ieguvis vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu, kas nepieciešams darba (dienesta) pienākumu izpildei, tas ir pietiekams pamats uzskatīt, ka šī persona neatbilst veicamajam darbam (ieņemamam amatam).
(7.³panta trešā daļa) Likumprojektā ir ietverts tiesiskais risinājums situācijā, ja darbiniekam (fiziskai personai, kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic noteiktu darbu darba devēja vadībā) vai amatpersonai nav iegūts vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. Sākotnēji darba vai dienesta  tiesisko attiecību pusēm būtu nepieciešams savstarpēji rast iespējami saudzīgāko risinājumu darba vai dienesta tiesisko attiecību turpināšanai. Ja darbiniekam (amatpersonai) nav iegūts vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, tad darba devējs ar darbinieka (amatpersonas) piekrišanu pārceļ darbinieku (amatpersonu) citā piemērotā darbā vai amatā vai nodrošina darbinieka (amatpersonas) darba (amata, dienesta) pienākumu veikšanu attālināti uz laiku līdz vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta iegūšanai, ja vien epidemioloģiskās drošības prasības to pieļauj.
Ja šāda pušu vienošanās ir notikusi, tad darbinieks (amatpersona) turpina darba (dienesta) attiecības ar savu darba devēju, veicot citus pienākumus, vai veicot pienākumus attālināti. Šis regulējums neliedz pusēm vienoties par cita veida darba līguma grozījumiem atbilstoši Darba likuma 97.panta noteikumiem, vai  darba devējam pieņemt lēmumu par pārcelšanu, piemēram, pamatojoties uz Valsts civildienesta likuma 37.pantu.
Ja pārcelšanu vai darbu attālināti nav iespējas īstenot kādu objektīvu iemeslu dēļ (piemēram, nav citu darbu vai amatu uzņēmumā, kuru veikšanai nav nepieciešams sertifikāts, nav piemērota darba, darbu attālināti nav iespējams veikt darba vai amata specifikas dēļ, kas prasa darbinieka vai amatpersonas klātbūtni) vai normatīvajos aktos noteikto prasību dēļ (piemēram, normatīvajos aktos paredzēta vispārīga prasība noteiktajā jomā nodarbinātajiem būt ar vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu) vai darbinieks (amatpersona) nepiekrīt šādai pārcelšanai vai attālinātai darba vai amata, dienesta pienākumu veikšanai, tad darbinieku (amatpersonu) var atstādināt no darba (amata) vai noteikt dīkstāvi darbinieka vainas dēļ,  par atstādināšanas vai dīkstāves  laiku viņam neizmaksājot darba samaksu.
Darba devējam, izņemot darba devējam valsts pārvaldē, ir tiesības par atstādināšanas laiku arī saglabāt darba samaksu. Darbinieka (amatpersonas) atstādināšana var ilgt līdz brīdim, kad darbinieks (amatpersona) ir ieguvis attiecīgo sadarbspējīgo sertifikātu, bet jebkurā gadījumā ne ilgāk kā trīs mēnešus līdzīgi kā tas noteikts Darba likumā ietvertajā regulējumā par atstādināšanu. Par atstādināšanas laiku darbiniekam (amatpersonai), atbilstoši vispārīgajam principam netiek saglabāta darba samaksa, ja vien darba devējs (izņemot darba devēju valsts pārvaldē) uzskata par lietderīgu šādu darba samaksu saglabāt.
(7.³panta ceturtā daļa) Ja darbinieks (amatpersona) atstādināšanas laikā vai dīkstāves darbinieka vainas dēļ, kas ilgst vairāk par trīs mēnešiem, bez attaisnojoša objektīva iemesla nav ieguvis vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu, tas ir pietiekams pamats uzskatīt, ka šī persona neatbilst ieņemamam amatam vai veicamajam darbam, un darba devējam ir tiesības nekavējoties ar viņu izbeigt darba (dienesta) tiesiskās attiecības Norma izstrādāta pēc līdzības ar likuma “Par valsts noslēpumu” 13.panta ceturto daļu. Atšķirībā no likuma “Par valsts noslēpumu” regulējuma likumprojektā paredzētas darba devēja tiesības, nevis pienākums pārcelt vai izbeigt ar personu darba vai dienesta attiecības, ja tai nav vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta. Darba devējs var izmantot šīs tiesības, taču darba devējam ir saglabājamas iespējas turpināt ar personu darba vai dienesta attiecības, ja tas iespējams kopsakarā ar epidemioloģiskās drošības prasībām.
Minētās tiesības darba devējs var izmantot, ja persona nav ieguvusi vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu bez attaisnojoša objektīva iemesla. Gadījumos, ja personai šādi objektīvi attaisnojoši iemesli ir (piemēram, ārstu konsīlija lēmums, ko paredz MK noteikumi Nr.662), darba devējam nav tiesību izbeigt darba vai dienesta attiecības, un situācija risināma atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas regulē darba vai dienesta attiecības, un nosaka epidemioloģiskās drošības prasības. Par objektīvu attaisnojošu iemeslu var būt arī citas iepriekš neparedzamas situācijas, kādēļ persona nevarēja uzsākt vai pabeigt vakcināciju (piemēram, atrašanās ārvalstīs, fiziska trauma un citi neparedzami attaisnojoši apstākļi). Pēc šādu apstākļu izbeigšanās darba ņēmēja vai amatpersonas pienākums ir nekavējoties rīkoties, lai iegūtu vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu. Ja tas netiek darīts, iestājas šajā likumprojekta normā paredzētais tiesiskais pamats izbeigt darba vai dienesta tiesiskās attiecības.
Norma paredz, ka personai pēc darba vai dienesta attiecību izbeigšanas tiek izmaksāts atlaišanas pabalsts vienas mēnešalgas apmērā. Norma vērsta uz šādu personu interešu aizsardzību, kas vienlaikus nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret darbiniekiem un amatpersonām, jo šādas personas   atradīsies vienādos un salīdzināmos apstākļos. Atlaišanas pabalsta apmērs noteikts, ievērojot darba devēja intereses un neradot tam pārāk lielu slogu. Normas mērķis ir arī novērst darbinieku (amatpersonu) ļaunprātīgu rīcību, neveicot vakcināciju, lai saņemtu atlaišanas pabalstu. Paredzētā atlaišanas pabalsta izmaksa neattiecas uz Nacionālo bruņoto spēku karavīriem.
Darba ņēmējiem un amatpersonām ir pieejami normatīvajos aktos paredzētie tiesību un interešu aizsardzības mehānismi, atbilstoši kuriem darba tiesisko attiecību vai dienesta izbeigšanas gadījumos, ja par pamatu tam ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta neesamība, ir tiesības vērsties tiesā atbilstoši vispārējam regulējumam.
(7.³panta piektā daļa) Likumprojektā ir ietverta norma, kas paredz darbiniekam (persona, kas nodarbināta uz darba līguma pamata) tiesības uzteikt vienpusēji darba līgumu, neievērojot Darba likuma 100.panta pirmajā daļā noteikto termiņu. Darba likuma 100.panta pirmajā daļā paredzēts, ka darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu vienu mēnesi iepriekš, ja darba koplīgumā vai darba līgumā nav noteikts īsāks uzteikuma termiņš. Ja darbinieks nevēlas vakcinēties pret Covid-19 infekciju savas pārliecības vai citu iemeslu dēļ, nav nozīmes darbinieku pārcelt vai atstādināt, lai dotu laiku vakcinēties. Tādēļ regulējums paredz šādu izņēmumu, ko var izmanot darba ņēmējs.
Vienlaikus attiecībā uz amatpersonām noteikts, ka tās var izbeigt dienesta attiecības nekavējoties, ņemot vērā, ka valsts civildienesta attiecības ir īpašas attiecības starp personu un valsti (Satversmes tiesas 2007. gada 10. maija sprieduma lietā Nr.2006-29-0103 12.2.punkts). Tas arī nozīmē, ka šo personu tiesības ir ierobežotas un tām tiek uzlikti īpaši pienākumi (Satversmes tiesas 2006. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2005-24-01 7. punkts). Turklāt ierēdņi ir valsts amatpersonas, kam uzticēta valsts uzdevumu pildīšana valsts pārvaldes sistēmā. Ierēdņi ir tādās publiski tiesiskajās attiecībās ar valsti, kurās, pretēji darba tiesībās noteiktajam, nepastāv līgumslēdzēju pušu vienlīdzības princips. Šādas nodarbinātības attiecības neveidojas, noslēdzot darba vai kādu citu līgumu, bet veidojas, kompetentām valsts institūcijām ieceļot personu ierēdņa amatā. Ņemot vērā ierēdņu lomu un uzdevumus valsts pārvaldes funkciju īstenošanā, valsts vienpusēji regulē arī ierēdņu pilnvaras, darba tiesību aizsardzību, ieskaitot atalgojumu un sociālās garantijas, kā arī dienesta attiecību izbeigšanu. (Satversmes tiesas 2003. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-01 8. punkts.).
(7.³panta sestā daļa) Ņemot vērā to, ka 7.³ pantā trešās un ceturtās daļas nosacījumus attiecībā uz iespēju darbiniekus (amatpersonas) pārcelt citā amatā, nodarbināt attālināti, vai atstādināt no amata pirms ar tiem tiek izbeigtas darba (dienesta) tiesiskās attiecības militārās dienesta specifikas dēļ nav iespējams piemērot attiecībā uz Nacionālo bruņoto spēku karavīriem, likumprojekta 7.³ panta sestajā daļā iestrādāta speciālā norma, kas paredz tiesības aizsardzības ministram vai viņa pilnvarotam komandierim pirms termiņa izbeigt profesionālā dienesta līgumu ar karavīru atbilstoši Militārā dienesta likuma 43.panta otrās daļas 4.punktam, ja karavīrs bez attaisnojoša objektīva iemesla nav iesniedzis vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu. Citastarp tiek noteikts, ka Nacionālo bruņoto spēku karavīriem netiek izmaksāts 7.³ pantā paredzētais atlaišanas pabalsts. Minētā likumprojekta norma paredz, ka darba tiesiskās attiecības ar Nacionālajos bruņotajos spēkos nodarbinātajiem civilajiem darbiniekiem tiek izbeigtas atbilstoši šajā likumā (7.³ panta) noteiktajiem nosacījumiem.
(7.³panta septītā daļa) Norma paredz, ka darba devējam aizliegts uzteikt darba līgumu vai izbeigt dienesta attiecības, pamatojoties uz šā panta ceturto daļu, ar grūtnieci, kā arī ar sievieti pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, — visā barošanas laikā, bet ne ilgāk kā līdz bērna divu gadu vecumam. Norma likumprojektā iekļauta pēc līdzības ar Darba likuma 109.panta pirmo daļu. Šādos gadījumos darba devējam rodams risinājums, kā turpināmas darba vai dienesta tiesiskās attiecības ar personu.
Latvijai saistošie starptautiskie normatīvie akti, tādi kā Eiropas Sociālā Harta, Maternitātes aizsardzības konvencija un Padomes Direktīva 92/85/EEK (1992. gada 19. oktobris) par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (turpmāk – Direktīva 92/85/EEK)  principā nepieļauj darba tiesisko attiecibu izbeigšanu ar grūtnieci, sievieti pēcdzemdību periodā un sievieti, kas baro ar krūti, izņemot atsevišķus izņēmuma gadījumus, kas saistīti ar  minētās personas uzvedību un objektīvi neļauj turpināt darba  tiesiskās attiecības. Direktīvā 92/85/EEK tiek  uzsvērts, ka strādājošas grūtnieces, sievietes, kas strādā pēcdzemdību periodā vai strādājošas sievietes, kas baro bērnu ar krūti, daudzējādā uzskatāmas par īpašu riska grupu, un ir jāveic pasākumi attiecībā uz viņu drošību un veselības aizsardzību.
No Direktīvas 92/85/EEK 5.panta izriet, ka atklājot risku, kas var negatīvi ietekmēt minētās nodarbināto kategorijas drošību vai veselību, darba devējs veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, uz laiku mainot attiecīgās darbinieces darba apstākļus un/vai darba laiku, viņa netiek pakļauta šādam riskam. Gadījumos, kad tas nav objektīvi iespējams, darba devējs pārceļ darbinieci citā darbā (amatā). Ja pārcelšana citā darbā objektīvu apsvērumu dēļ nav iespējama, tad attiecīgajai darbiniecei (amatpersonai) piešķir atvaļinājumu uz laiku, kas vajadzīgs viņas drošībai vai veselības aizsardzībai. Šis princips pārņemts arī Darba likuma 99.pantā, un jāpiemēro, lai pasargātu grūtnieci, kā arī ar sievieti pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, — visā barošanas laikā, bet ne ilgāk kā līdz bērna divu gadu vecumam drošību un veselību situācijā, kad attiecīgā sadarbspējīga sertifikāta neesamības gadījumā, šīs darbinieces (amatpersonas) faktiski atrastos  epidemioloģiski bīstamos darba apstākļos.
Ievērojot šos apsvērumus un ņemot vērā COVID-19 radīto īpašo situāciju, likumprojektā ir ietverts satura ziņā līdzīgs regulējums attiecībā uz grūtnieci, kā arī ar sievieti pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, — visā barošanas laikā, ja tās nav ieguvušas attiecīgo sadarbspējīgu sertifikātu, proti, noteikts aizliegums izbeigt darba tiesiskās (dienesta) attiecības, kā arī darba devēja rīcība situācijā, ja nav iespējams īstenot pārcelšanu citā piemērotā darbā (amatā).
 (7.³ panta astotā daļa) Norma paredz pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt izņēmumus prasībai par vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta esamību darba (amata, dienesta) pienākumu pildīšanai saistībā ar personas veselību. Izņēmumi paredzami, lai regulējuma rezultātā nerastos diskriminējošas situācijas, kurās persona nespēj iegūt vakcinācijas sertifikātu veselības stāvokļa dēļ.
(7.⁴ pants) Tehnisks grozījums. Norma (šobrīd likuma 7.¹ pants) iekļauta jaunajā nodaļā, kur iederas saturiski.
5. pants. Šobrīd sabiedrībā vairs netiek paredzēta valsts apmaksāta iespēja uzturēties tūristu mītnē, ja personai apstiprināta Covid-19 infekcija vai tā noteikta par kontaktpersonu. Personām ir brīvi pieejama bezmaksas vakcinācija pret Covid-19, tāpēc nebūtu samērīga šāda pakalpojuma apmaksa no valsts budžeta. Līdz ar to, nav saskatāma nepieciešamība likumā saglabāt 10.⁴pantu, jo arī ieslodzījuma vietās esošajiem ir iespēja vakcinēties bez maksas, turklāt ieslodzījuma vietās tiek veikti apjomīgi pasākumi un noteikti būtiski ierobežojumi, lai ievērojami mazinātu epidemioloģiskos riskus. Laikā, kad šāds pakalpojums ieslodzītajiem bija pieejams, to izmantoja vien daži ieslodzītie, turklāt bija ārkārtīgi grūti atrast tūristu mītni, kuras būtu gatavas uzņemt šādus klientu.
6.pants. Ievērojot joprojām aktīvo Covid-19 infekcijas izplatību un nepieciešamību izvairīties no klātienes kontaktiem, ir lietderīgi turpināt piemērot pastāvošos klientu apkalpošanas principus migrācijas jomā, paredzot dokumentu iesniegšanu ielūguma vai izsaukuma pieteikumam vai uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai attālināti, t.i., pa pastu vai izmantojot elektronisko pakalpojumu, vai drošu elektronisko parakstu.
7. pants. Paredzēts Likumu papildināt ar jaunu 49.⁷ pantu. Panta pirmajā daļā Ministru kabinetam paredzēts deleģējums noteikt kārtību, kādā veic kompensācijas piešķiršanu un izmaksu. Norādīts, ka atlīdzība tiek paredzēta par Covid-19 vakcīnu izraisīto blakusparādību (Farmācijas jomas normatīvie akti runā par zāļu blakusparādībām, nevis komplikācijām) nodarīto smago kaitējumu, nevis par vakcinācijas (kā procesa) nodarīto kaitējumu. Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumos Nr.1268 “Ārstniecības riska fonda darbības noteikumiem” noteikto - smags kaitējums ir paliekoši veselības traucējumi, ko radījis kāda orgāna vai tā funkcijas zaudējums, izraisot neatgriezeniskas pašaprūpes, funkcionalitātes, darbspēju un dzīves kvalitātes zudumu. Vienlaikus pēc analoģijas ar Ārstniecības riska fondu, šajā pantā precizēts, ka atlīdzina arī izdevumus, kas saistīti ar ārstniecību, ja ārstniecība ir bijusi nepieciešama, lai novērstu vai mazinātu nodarītā smagā kaitējuma sekas. Saeimā iepriekš iesniegtā redakcija noteica, ka personai ir tiesības saņemt valsts apmaksātu veselības aprūpi komplikāciju novēršanai. Tomēr šādā redakcijā nebūs iespējams pacientam šajā likumā paredzētās tiesības nodrošināt, jo brīdī, kad viņam būs nepieciešams saņemt veselības aprūpes pakalpojumus, lēmums, ka  Covid-19 vakcīnu izraisīto blakusparādību dēļ nodarīts smags kaitējums pacienta veselībai vai dzīvībai, visdrīzāk vēl nebūs pieņemts, tādā veidā pacientam nebūs iespējas apliecināt, ka viņš pieder tai pacientu grupai, kurai pienākas valsts apmaksāta veselības aprūpe Covid-19 vakcīnas blakusparādību novēršanai.
(Panta otrā un trešā daļa): Pamatojoties uz Veselības inspekcijas pieredzi pacientu atlīdzības pieprasījumu izskatīšanu Ārstniecības riska fonda ietvaros, šādos gadījumos ir nepieciešams diezgan ilgs laiks, lai iegūtu visu nepieciešamo medicīnisko informāciju par pacientu, līdz ar to iesnieguma izskatīšana neietilpst standarta termiņā, kas noteikts Administratīvā procesa likumā. Vienlaikus pēc analoģijas nepieciešams paredzēt samērīgu laika periodu, kurā pacients savas tiesības var realizēt, kā arī novērst, ka atlīdzība par vienu gadījumu tiek saņemta vairāku procesu (civilprocesa vai kriminālprocesa) ietvaros.
Vērtējot pēc analoģijas ar Ārstniecības riska fonda darbību, Veselības ministrija skaidro, ka, lai varētu izvērtēt pacientu iesniegumu un konstatēt vai ir pamats izmaksāt atlīdzību, galvenais uzdevums ir noteikt cēloņsakarību starp vakcīnas izraisīto blakusparādību un iespējamo kaitējumu - t.i. sekām, kas iestājušās. Lai to noteiktu, nepieciešams analizēt, ne tikai konkrēto epizodi ar vakcināciju, bet gan iegūt visu pacienta slimības vēsturi. Tas nepieciešams, lai izslēgtu, ka sekas ir iestājušās no kādas pacienta pamatsaslimšanas, hroniskas slimības, citas veselības aprūpes epizodes utml. un tādēļ iegūst informāciju no pacienta ģimenes ārsta un visām ārstniecības iestādēm, par ko ir zināms, ka pēdējā laikā saistībā ar kādām saslimšanām pacients ir vērsies. Līdz ar to laiku aizņem pati medicīniskās dokumentācijas iegūšana un tad jāveic tās analīze. Šī analizējamā medicīniskā informācija lielākoties ir ļoti apjomīga, jo īpaši ņemot vērā, ka pacienti visbiežāk ir no riska grupām. Pēc analoģijas - lielākoties Veselības inspekcijas atzinumi ir sākot no 50 lpp. Ļoti bieži ap 100 lpp. un tie veidojas izanalizējot un aprakstot visu medicīnisko dokumentāciju, prasot pēc tam paskaidrojumus iesaistītajām ārstniecības personām. Veselības inspekcija bieži piesaista profesionālās asociācijas vai citus speciālistus, kuri izstrādā atzinumus. Jāņem vērā, ka, uzzinot par iespēju saņemt kompensāciju (pēc analoģijas ar Ārstniecības riska fondu maksimums ir 142 290 eiro), cilvēkus tas pamudinātu vērsties ar atlīdzības prasījumu un iesniegumu skaits, kaut arī nepamatotu, var būt ievērojams. Norādāms, ka uz 8.augustu ir iesniegti 1963 ziņojumi par Covid-19 vakcīnu blakusparādībām, no kuriem vairāk kā 300 atzīti kā būtiski, kas varētu būt potenciāli iesniedzēji, kuru iesniegumi obligāti būs jāizvērtē. Tas šobrīd jau ir vairāk nekā Ārstniecības riska fondā saņemto iesniegumu skaits viena gada laikā un ne tik daudz vērtējams, ka ir daudz Covid-19 vakcīnu blakņu, bet drīzāk apliecina, ka pacientu interese un arī potenciālais atlīdzības prasījumu skaits varētu būt liels.
8., 9. un 10.pants. Grozījumi izstrādāti valstī straujās Covid-19 infekcijas izplatības pieauguma dēļ, kā rezultātā ir nepieciešams pastiprināt epidemioloģiskās kontroles pasākumus un to institūciju loku, kuru amatpersonām būs tiesības veikt attiecīgos administratīvā pārkāpumu procesus, tādējādi mazinot inficēšanās biežumu un pārslodzi ārstniecības iestādēm.
Likuma 50. panta pirmajā daļā šobrīd ir noteikta administratīvā atbildība par šajā likumā un uz šā likuma pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos noteikto izolācijas, pašizolācijas, karantīnas vai mājas karantīnas, vai pulcēšanās ierobežojumu, kā arī tirdzniecības vai citu saimniecisko pakalpojumu sniegšanas prasību neievērošanu.
Ministru kabineta 2021. gada 28. septembra noteikumi Nr. 662 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" noteic epidemioloģiskās drošības pasākumus, lai ierobežotu Covid-19 infekcijas izplatību.
Šobrīd administratīvā atbildība noteikta tikai par atsevišķu Likumā un uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos paredzēto pasākumu pārkāpumiem. Ievērojot epidemioloģisko situāciju valstī, ir nepieciešams paplašināt minētā likuma 50. panta pirmajā daļā paredzētā administratīvās atbildības regulējuma pārkāpumu tvērumu, proti, paredzot administratīvo atbildību par Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai noteikto epidemioloģiskās drošības pasākumu neievērošanu. Vienlaikus tiek ievērota administratīvās atbildības regulējumam līdzīgās jomās raksturīgā pārkāpumu detalizācijas pakāpe (piemēram, likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 21. pantā ir noteikta administratīvā atbildība par ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa laikā noteikto ierobežojumu vai aizliegumu pārkāpšanu, Epidemioloģiskās drošības likuma 37.5 pantā ir noteikta administratīvā atbildība par epidemioloģiskās drošības prasību pārkāpšanu, ja tas var radīt risku cilvēku veselībai).
Tādēļ projekts paredz izslēgt arī Likuma 50.¹ pantu, kurā noteikta atbildība par mutes un deguna aizsega nelietošanu normatīvajos aktos paredzētajos gadījumos. Tomēr tas nenozīmē, ka projekts atzīst mutes un deguna aizsega nelietošanu par nesodāmu. Ja normatīvajos aktos ir paredzēta prasība lietot mutes un deguna aizsegu, tad šīs prasības neievērošanas gadījumā administratīvā atbildība piemērojama saskaņā ar projektā paredzēto Likuma 50. panta pirmo daļu. Līdz ar to projektā paredzētajam regulējumam nav atpakaļejoša spēka attiecībā uz tiem pārkāpumiem, kas izdarīti Likuma 50.¹ panta spēkā esības laikā.
Pašreiz Likuma 51. panta pirmā daļa paredz, ka administratīvā pārkāpuma procesu Likumā un uz Likuma pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos noteikto izolācijas, pašizolācijas, karantīnas vai mājas karantīnas, vai pulcēšanās ierobežojumu, kā arī tirdzniecības vai citu saimniecisko pakalpojumu sniegšanas prasību neievērošanu veic Valsts policija, Veselības inspekcija vai pašvaldības policija
Projekts paredz paplašināt to amatpersonu loku, kas var veikt administratīvā pārkāpuma procesu Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai noteikto epidemioloģiskās drošības pasākumu ievērošanas jomā, papildus Valsts policijas, Veselības inspekcijas un pašvaldības policijas amatpersonām paredzot šādas tiesības arī pašvaldības administratīvās inspekcijas, Izglītības kvalitātes valsts dienesta, Patērētāju tiesību aizsardzības centra, Pārtikas un veterinārais dienesta, Valsts darba inspekcijas, Valsts ieņēmumu dienesta, Valsts robežsardzes un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonām. Minētās amatpersonas, veicot ārējos normatīvajos aktos tām noteiktās uzraudzības un kontroles funkcijas, var arī konstatēt epidemioloģiskās drošības prasību pārkāpumus, piemēram, sejas un degunu aizsegu nelietošanu, pulcēšanās un darba laika ierobežojumu neievērošanu vai noteiktā epidemioloģiskā drošības režīma pārkāpumu.
11.pants. Atbilstoši epidemioloģiskās drošības prasībām dokumentētu iekšējās kontroles sistēmu epidemioloģiskās drošības pasākumu īstenošanai ir jāizstrādā ne tikai tirdzniecības vietām, bet arī pakalpojumu sniegšanas vietām. Attiecīgi precizēts Likuma 52.pants.
12.pants. Paredzēts papildināt Likumu ar pārejas normu, kas noregulē jautājumu par maksimālā atstādināšanas vai dīkstāves termiņa sākumu, ja saskaņā ar epidemioloģiskās drošības prasībām ārkārtējās situācijas laikā, kas tika izsludināta ar MK rīkojumu Nr.720, darba devējs jau pieņēmis lēmumu par darbinieka (amatpersona) atstādināšanu vai dīkstāvi līdz likumprojektā paredzētā regulējuma spēkā stāšanās brīdim. Ja darbinieks (amatpersona) atstādināts no darba (amata, dienesta) saskaņā ar epidemioloģiskās drošības prasībām līdz likumprojektā paredzētā 7.³ panta spēkā stāšanās brīdim, likumprojektā paredzētā 7. ³ panta ceturtajā daļā noteiktais maksimālais atstādināšanas vai dīkstāves termiņš skaitāms no dienas, kad darba devējs ir pieņēmis lēmumu par darbinieka (amatpersonas) atstādināšanu vai dīkstāvi.”