Anotācija

Nepieciešams pilnveidot regulējumu, nodrošinot juridisku risinājumu reālajā dzīvē esošām vajadzībām. Jau šobrīd daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas gadījumā kā atsevišķs “objekts” tiek tirgotas autostāvvietas un pagrabā esošās noliktavas. To skaits ne vienmēr ir atbilstošs dzīvokļu īpašumu skaitam, kā arī atsevišķiem dzīvokļu īpašumiem nav vajadzība iegūt autostāvvietu vai noliktavu.[3] 

Attiecībā uz kopīgo infrastruktūru, ņemot vērā apstākli, ka servitūta tiesība kā tāda ir tiesība uz svešu lietu Civillikuma 1130. panta izpratnē, tad praksē nav reālu instrumentu, kā risināt piemēram, gadījumus, kuros mājas vienīgajam īpašniekam (projekta attīstītājam) kuram pieder vairāki blakus esoši zemesgabali (kā patstāvīgi nekustamie īpašumi) ir pamatota nepieciešamība par labu sev nodibināt reālservitūtu, jeb apgrūtinot vienu sev piederošo nekustamo īpašumu par labu otram sev piederošam nekustamajam īpašumam (piemēram, lai nodibinātu ceļa servitūtu). Šāds normatīvā regulējuma trūkums apgrūtina veiksmīgu projekta attīstību un realizāciju.
Tiesiskās noteiktības un skaidrības labad, anotācijā tostarp skaidrots kādā zemesgrāmatas nodalījumā, daļā un attiecīgajā iedaļā veicami ieraksti.

[3] Par rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā. Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/5b9161db-61e7-44a4-bc75-961773e11844

 

Likumprojektā ietvertais risinājums paredz, ka sākotnēji atsevišķās lietošanas tiesības tiek nodibinātas par labu dzīvojamās mājas vienīgajam īpašniekam (projekta attīstītājam) kā personālservitūts, kurš pēc tam tās atsavina dzīvokļu īpašumu ieguvējiem, piesaistot konkrētam dzīvokļa īpašumam kā reālservitūtu. Tādējādi atsevišķās lietošanas tiesība un kopīgās infrastruktūras lietošanas tiesības būtībā ir uzskatāma par īpaša veida reālservitūta tiesību, uz kuru attiecināmi Civillikuma noteikumi par reālservitūtiem, ciktāl Dzīvokļa īpašuma likumā nav noteikts citādi. Likumprojektā ietvertā norāde uz Civillikuma regulējumu līdz ar to sevī ietver arī atsauci uz Civillikuma 1142. pantu, kurā noteikts: „Reālservitūtus var nodibināt arī tā, ka tie pieder tikai noteiktām personām. Tādi servitūti uzskatāmi par personālservitūtiem, un tiem piemērojami šo pēdējo noteikumi”.
Attiecībā uz jautājumiem par kopīgo infrastruktūru izceļama juridiskajā literatūrā iezīmētā problemātika par servitūta tiesībām uz paša lietu. Tiek pausts viedoklis, ka arī Latvijas tiesībās būtu nepieciešams attīstīt īpašnieka servitūta institūtu.[5] Par šo anotācijā jau iepriekš tika vērsta uzmanība norādot, ka normatīvie akti šobrīd nepieļauj īpašnieka iespēju nodibināt reālservitūtu uz vienu no diviem viņam piederošajiem nekustamajiem īpašumiem par labu otram (skatīt Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 10. maija lēmums lietā Nr. CA-0529-16/9, SKC–1728/2016).
Ar likumprojektu paredzēts noteikt, ka kopīgās infrastruktūras lietošanas tiesību, apgrūtinot kalpojošo nekustamo īpašumu par labu valdošajam nekustamajam īpašumam, var nodibināt arī tad, ja abi šie nekustamie īpašumi pieder vienai personai un kopīgās infrastruktūras lietošanas tiesība neizbeidzas ar tiesības un pienākuma sakritumu vienā personā.

Nošķiršana no izmantošanas tiesību regulējuma

Kopīpašumā esošās daļas lietošanas kārtības noteikšana dzīvokļu īpašnieku starpā atbilstoši Dzīvokļa īpašuma likuma noteikumiem tiek nodibināta ar dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu. Šāds jautājums tiek lemts ar ¾ balsu vairākumu (Dzīvokļa īpašuma likuma 16. panta otrās daļas 2. punkts kopsakarā ar 17. panta 7¹ daļu). Turpretim atsevišķā lietošanas tiesība tiek nodibināta ar vienbalsīgu lēmumu. Tāpat atsevišķās lietošanas tiesība var tikt nodibināta uz tiesas sprieduma, darījuma un testamenta pamata. Izšķirošais kritērijs starp šiem diviem modeļiem ir tas, ka atsevišķās lietošanas tiesības nodibināšanas rezultātā, citiem dzīvokļu īpašniekiem pilnībā liegta attiecīgā priekšmeta lietošana. Savukārt no šādas tiesības nostiprināšanas viedokļa, izšķirošais faktors, kas nošķir lietošanas kārtību no atsevišķās lietošanas tiesības ir tās nostiprināšana zemesgrāmatā.

Nostiprināšana zemesgrāmatā

Atsevišķās lietošanas tiesību uz konkrēto dzīvokļa īpašumu nostiprina zemesgrāmatā. Zemesgrāmatā tiek veikti divi ieraksti. Ieraksts zemesgrāmatas nodalījumā, kurā ierakstīta dzīvojamā māja (kā kalpojošā nekustamā īpašuma zemesgrāmatas nodalījumā), gan attiecīgā dzīvokļa īpašuma nodalījumā kuram par labu nodibināta šī atsevišķā lietošanas tiesība.

Atsevišķās lietošanas tiesību uz konkrēto šīs tiesības objektu nostiprina dzīvojamās mājas (kalpojošā nekustamā īpašuma) zemesgrāmatas nodalījuma trešās daļas pirmajā iedaļā kā lietu tiesību, kas apgrūtina nekustamo īpašumu, vienlaikus valdošā dzīvokļa īpašuma nodalījuma pirmās daļas pirmajā iedaļā norādot šim dzīvokļa īpašumam par labu nodibināto atsevišķās lietošanas tiesību.

Attiecībā uz kopīgās infrastruktūras lietošanas tiesības nostiprināšanu zemesgrāmatā pieeja ir līdzīga kā atsevišķās lietošanas tiesības gadījumā. Kopīgās infrastruktūras lietošanas tiesību nostiprina kalpojošā nekustamā īpašuma zemesgrāmatas nodalījuma trešās daļas pirmajā iedaļā kā lietu tiesību, kas apgrūtina šo nekustamo īpašumu, vienlaikus valdošā nekustamā īpašuma nodalījuma pirmās daļas pirmajā iedaļā norādot tam (šim nekustamajam īpašumam) par labu nodibināto kopīgās infrastruktūras lietošanas tiesību.

Reģistrācija Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā

Ņemot vērā, ka visus likumprojektā norādītos atsevišķās lietošanas tiesības objektus nevar reģistrēt Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā kā kadastra objektus, (piemēram, jumta vai ārsienas daļu u.tml.), atsevišķās lietošanas tiesības Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrēs kā kalpojošā nekustamā īpašuma apgrūtinājumus.

Atsevišķās lietošanas tiesības objekta noteiktība un tvērums

Atsevišķās lietošanas tiesības objekts (neatdalīta reāla daļa no kopīpašuma) lietojams atbilstoši tā parastajam lietošanas veidam. Likumprojektā ar kuru Likums papildināms ar 24. panta astoto daļu noteiktas dzīvokļu īpašnieku kopības tiesības celt prasību par atsevišķās lietošanas tiesības izbeigšanu, ja šās tiesības izlietotājs, īstenojot atsevišķās lietošanas tiesību, būtiski pārkāpj šā likuma noteikumus vai arī atsevišķās lietošanas tiesība nesamērīgi ierobežo citu dzīvokļu īpašnieku tiesības. Norādāms, ka primārais kritērijs attiecībā uz prasības celšanu ir, ja atsevišķajā lietošanā nodotais objekts tiek lietots neatbilstoši tā parastajam lietošanas veidam, kā to nosaka Likumprojekta 25. panta pirmā daļa. Piemēram, mantu uzglabāšanas telpās nedrīkst dzīvot; autostāvvietās nedrīkst ilgstoši glabāt mantas u.tml.
Likumprojekts nosaka, ka atsevišķās lietošanas tiesības objektu reģistrē Kadastra informācijas sistēmā  kā dzīvokļu īpašumos sadalītā (kalpojošā) nekustamā īpašuma apgrūtinājumu. Lai Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā varētu uzsākt jaunu apgrūtinājumu reģistrāciju, nepieciešams veikt izstrādes programmatūrā, kam būs nepieciešams laiks pēc likumprojekta spēkā stāšanās. Līdz ar to likumprojektā paredzēts pārejas regulējums. Tas nozīmē, ka zemesgrāmatā būs veikti attiecīgie ieraksti, taču Kadastra informācijas sistēmā tos būs iespēja reģistrēt pārejas noteikumos noteiktajā termiņā.

Atsevišķās lietošanas tiesības objekts

Augstākās tiesas Senāta praksē ir aplūkoti jautājumi par dalītas lietošanas kārtību vienlaikus iezīmējot, kādas lietas (kādi objekti šā Likumprojekta izpratnē) var tikt nodoti dalītā lietošanā, nosakot, ka: «[..] esošas lietas dalīta lietošana nosakāma tādā veidā, ka katrs lietas kopīpašnieks atsevišķi, patstāvīgi un netraucēti, no pārējo kopīpašnieku puses, var šo lietu lietot. Citiem vārdiem sakot, dalītas lietošanas gadījumā nodalītajai daļai – konkrētai telpai (telpu grupai) ir jābūt attiecīgā kopīpašnieka individuālā valdījumā un lietošanā.» [6] Likumprojekta ietvaros attiecībā uz atsevišķās lietošanas tiesību šis Senāta skaidrojums tiek attīstīts tālāk, papildus minētajam nosakot, ka atsevišķās lietošanas tiesību iespējams nodibināt uz funkcionāli patstāvīgi lietojamu daļu no dzīvojamās mājas koplietošanas telpām, jumta vai ārsienām, kopīpašumā esošajām palīgēkām un citām būvēm vai zemesgabala, uz kura atrodas dzīvojamā māja. Piemēram, nodibinot atsevišķās lietošanas tiesības uz ēkas ārsienām ar mērķi uz ēkas fasādes izvietot reklāmas vai izkārtnes vai nodibinot atsevišķās lietošanas tiesības ēkas jumta daļai, to izmantojot, piemēram, paneļu izvietošanai.

Atsevišķās lietošanas tiesības ierobežojumi par labu dzīvokļu īpašnieku kopībai un citiem dzīvokļu īpašniekiem

Neskatoties uz to, ka atsevišķās lietošanas tiesības objekts ir attiecīgā dzīvokļa īpašuma īpašnieka individuālā valdījumā un lietošanā, praksē var būt objektīva nepieciešamība pēc piekļuves nodrošināšanas kopīpašumā esošajiem nekustamā īpašuma elementiem vai citu dzīvokļu īpašnieku atsevišķajiem īpašumiem, šķērsojot atsevišķā lietošanā nodoto objektu.
Attiecībā uz ierobežojumiem, kas attiecas uz atsevišķās lietošanas tiesības nodibināšanu un īstenošanu, judikatūrā noteikts, ka, jautājumā par iespējamību noteikt dalītas lietošanas kārtību, ir pārbaudāma katrā konkrētajā gadījumā, ievērojot īpatnības, kas izriet no dzīvokļa īpašuma tiesiskās dabas. Izvērtējot dalītas lietošanas kārtības noteikšanas iespējamību, ņem vērā pārējo dzīvokļu īpašnieku pamatotās intereses, tostarp attiecībā uz iespēju piekļūt saviem atsevišķajiem īpašumiem, kopīpašumā esošajiem inženiertīkliem un inženierkomunikācijām.[7] Pēc būtības līdzīga pieeja tiek izmantota Likumprojektā attiecībā uz atsevišķās lietošanas tiesību, nosakot, ka šo tiesību iespējams nodibināt un īstenot tiktāl, ciktāl attiecīgās atsevišķās lietošanas tiesības nodibināšana un īstenošana nesamērīgi neapgrūtina dzīvojamās mājas ekspluatāciju, piekļuvi atsevišķiem īpašumiem vai to lietošanu.

Atsevišķās lietošanas tiesības objekta atsavināšana citai personai

Atsevišķas lietošanas tiesības objektu var atsavināt tikai citam dzīvokļa īpašniekam, kas iekļaujas tās pašas dzīvokļu īpašnieku kopības sastāvā. Dzīvokļa īpašuma likuma 15. panta trešajā daļā noteikts: „Dzīvokļu īpašnieku kopības sastāvā ir visi attiecīgās dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieki. Ja uz dzīvokļu īpašnieku kopīpašumā esoša zemesgabala atrodas vairākas dzīvojamās mājas, dzīvokļu īpašnieku kopību veido visu šo dzīvojamo māju dzīvokļu īpašnieki.” Tātad, atsevišķas lietošanas tiesības objektu var atsavināt tai skaitā arī gadījumos, kad attiecīgajai personai pieder dzīvokļa īpašums citā dzīvojamā mājā, kas atrodas uz tā paša zemesgabala.
Norādāms, ka atsavinot atsevišķās lietošanas tiesības citai personai nav nepieciešams saņemt pārējo dzīvokļu īpašnieku kā kopīpašnieku piekrišanu, taču, ņemot vērā, ka Likumprojekts paredz iespēju atsevišķās lietošanas tiesību ieķīlāt (to darot vienīgi kopā ar valdošo dzīvokļa īpašumu), tad atsavinot atsevišķās lietošanas tiesības citai personai, ir nepieciešama ķīlas ņēmēja piekrišana.

Augļu gūšana no atsevišķās lietošanas tiesības objekta

Atsevišķās lietošanas tiesības tiesīgā persona var gūt augļus no šī atsevišķās lietošanas tiesības objekta, piemēram, to izīrējot.
Likumprojekts nosaka, ka sadalot dzīvokļu īpašumos vienam īpašniekam (projekta attīstītājam) piederošu dzīvojamo māju, mājas īpašnieks ir tiesīgs vienpusēji nodibināt atsevišķās lietošanas tiesības par labu sev pašam, tās nostiprinot dzīvojamās mājas zemesgrāmatas nodalījumā uz mājas īpašnieka vārda, lai pēc tam minētās tiesības atsavinātu attiecīgajiem dzīvokļu īpašumu ieguvējiem.
Šādā situācijā, esot vienīgais īpašnieks, tas saglabā lietošanas tiesības (uz vēl nenodotajiem atsevišķās lietošanas tiesības objektiem) pats līdz brīdim, kad tam vairs nepieder neviens nekustamais īpašums dzīvojamā mājā. Līdz ar to, gadījumos, kad atsevišķās lietošanas tiesības uz konkrētajiem objektiem ir noteiktas, bet vēl nav iekļautas konkrētā dzīvokļa īpašuma sastāvā, augļus par tiem gūst un par izdevumiem atbild projekta attīstītājs.

Izdevumi

Kā noteikts Likumprojektā, atsevišķās lietošanas tiesības izlietotāja  pienākums ir segt ar atsevišķās lietošanas tiesības objektu saistītos pārvaldīšanas izdevumus un nastas, ar to saprotot, ka atsevišķās lietošanas tiesības izlietotājam, papildus izdevumiem, kas uz to gulstas kā ikvienu dzīvojamās mājas dzīvokļa īpašuma īpašnieku, tam ir jāsedz papildus visi tie izdevumi un nastas (ja tādi ir), kas attiecas tieši uz atsevišķās lietošanas tiesības objektu.

Atbildība par būves drošumu

Tā kā atsevišķās lietošanas objekti (atsevišķajā lietošanā nodotie nekustamā īpašuma elementi) joprojām ir dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopīpašums, tad pēc noklusējuma to uzturēšana un nodrošināt, ka tie būves elementi, kas nodoti atsevišķā lietošanā, nerada kaitējumu citām personām, ir visu dzīvokļu īpašnieku (kopības) pienākums. Likumprojekts nosaka, ka atsevišķās lietošanas tiesības izlietotāja pienākums ir segt ar atsevišķās lietošanas tiesības objektu saistītos pārvaldīšanas izdevumus un nastas. Atbildības aspekti (atbildības pārnese uz konkrēto personu, kas lieto noteikto objektu, kas radījis kaitējumu) vērtējama gadījumā, ja minētā persona nav segusi nepieciešamos izdevumus attiecīgā objekta (lietošanā nodotā objekta) uzturēšanai. 

Piedziņas vēršana

Atsevišķā lietošanas tiesība pastāv kopā ar atsevišķo īpašumu kuram tā piešķirta. Līdz ar to, piedziņu var vērst kopā ar attiecīgo atsevišķo īpašumu.

Atsevišķās lietošanas tiesības nodošana koplietošanā

Ar Likumprojektu nav paredzēts atsevišķās lietošanas tiesības objektu nodot koplietošanā, t.i., vienu konkrētu atsevišķās lietošanas tiesību nevar vienlaikus izlietot vairāki atsevišķu dzīvokļu īpašumu īpašnieki.

Atsevišķu tiesību normu skaidrojums un terminoloģijas lietojums

Likumprojekta normas ar kuru likums papildināms ar 12. panta trešo daļu mērķis ir regulēt situāciju attiecībā uz gadījumiem, kad runa ir par "vēsturiskajām" stāvvietām (kas ir kā dzīvokļa īpašums (atsevišķais īpašums - neapdzīvojamā telpa), t.i., tādam risinājumam, kas pastāv praksē šobrīd. Likumprojekta izstrādes gaitā ir identificēts, ka šādu stāvvietu pāreja (to juridiskā statusa ziņā) uz jauno regulējumu (kas paredzēts šajā likumprojektā) t.i., šādu stāvvietu kā dzīvokļu īpašumu "atgriešana" domājamās daļās, kas piekritīgs kopīpašumam, lai tās varētu veidot kā atsevišķās lietošanas tiesības no kopīpašuma, ir ar noteiktiem riskiem, ka šāda pāreja praksē būtu pārlieku sarežģīta. Līdz ar to, situāciju piedāvāts risināt vismaz minimālā apjomā, nosakot, ka nepastāv pirmpirkuma un izpirkuma tiesības citiem šīs stāvvietas (dzīvokļa īpašuma) kopīpašniekiem, lai domājamās daļas no šī atsevišķā īpašuma būtu iespēja atsavināt ikvienam dzīvojamās mājas dzīvokļa īpašniekam.

Likumprojektā ar kuru Likums papildināms ar 29. pantu otrajā daļā lietotais termins “pārvaldīšanu īstenojošās personas” pamatā saprotams kā dzīvojamās mājas pārvaldnieks Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma izpratnē.
Tomēr, ņemot vērā to, ka Dzīvokļa īpašuma likums tostarp paredz sadalīt atsevišķos īpašumos arī nedzīvojamās ēkas, tad var pastāvēt arī citas personas, kuras īsteno pārvaldīšanu, bet uz kurām nav attiecināmi normatīvie akti par dzīvojamo māju pārvaldīšanu.

Likumprojektā ar kuru likums papildināts ar 29.pantu tā otrajā daļā noteikts, ka par kopīgās infrastruktūras pārvaldīšanu atbild kalpojošā nekustamā īpašuma dzīvokļu īpašnieki. Tas ir ar mērķi, lai atvieglotu pārvaldīšanas jautājumu risināšanu. Šajā pašā pantā attiecībā uz minēto situāciju, ka uz vairākiem nekustamiem īpašumiem nodibinātas kopīgās infrastruktūras lietošanas tiesības tā, ka katrs no tiem vienlaikus ir gan valdošais, gan kalpojošais nekustamais īpašums, paskaidrojams, ka tas ir, piemēram, situācijās, kad abiem nekustamajiem īpašumiem ir jāizmanto kopīgs iebraucamais ceļš, t.i., infrastruktūra, kas ir nepieciešama abiem nekustamajiem īpašumiem, lai to pilnvērtīgi varētu lietot.

Dzīvokļa īpašuma likuma 16. panta otrās daļas 11. punkta piemērošana gadījumā, ja dzīvojamās mājas atrodas uz dažādiem zemes gabaliem. Tā kā likumprojekts pēc būtības attiecināms uz tā dēvētajiem "jaunajiem projektiem", nevis esošajām dzīvojamām mājām, kur pastāv dažādi veidi kā nodibināta kopīgas infrastruktūras lietošana, kā arī atsevišķās lietošanas tiesību jautājumi tiek risināti atšķirīgi no šī likumprojekta pieejas (piemēram, autostāvvietas dibinot kā dzīvokļa īpašumu), visbiežāk jautājumu par kopīgo infrastruktūru izlemj nekustamo īpašumu attīstītājs vēl brīdī, kad ēka sadalīta dzīvokļu īpašumos, tādējādi attīstītājs ir kā vienīgais dzīvokļu īpašumu īpašnieks. Kā nosaka Dzīvokļa īpašuma likuma 15. panta ceturtā daļa - Ja dzīvojamā mājā esošie dzīvokļu īpašumi pieder vienai personai, tai ir likumā paredzētās dzīvokļu īpašnieku kopības tiesības un pienākumi. Gadījumos, ja dzīvokļu īpašnieku kopību veido vairāki dzīvokļu īpašnieki un ir jālemj jautājums par kopīgo infrastruktūru, tad katrā no dzīvojamām ēkām katra dzīvokļu īpašnieku kopība atsevišķi izlemj šo jautājumu (balso). Abos gadījumos ir jānobalso tā, lai lēmums būtu pieņemts ievērojot Dzīvokļa īpašuma likuma noteikumus.

Norādāms, ka attiecībā uz kopīgās infrastruktūras izbeigšanu, Likumprojekta 4. pants ar kuru likums papildināts ar 28. pantu ierobežo šā likuma 16. panta tvērumu attiecībā uz kopības tiesībām vienpusēji izlemt noteiktus jautājumus t. sk., par kopīgās infrastruktūras izbeigšanu. Piemēram, tikai  tad, ja viena dzīvokļu īpašnieku kopība vēlas izbeigt nodibinātās tiesiskās attiecības par kopīgo infrastruktūru,  tās var izbeigt arī otra.

Dzīvokļa īpašuma likuma 16. panta otrās daļas 2. punkts tiek izteikts jaunā redakcijā, pēc būtības esošo jautājumu par lietošanas kārtības noteikšanu, aizstājot ar atsevišķās lietošanas tiesību. Šajā sakarā, likums papildināts ar jaunu tiesību normu (dzīvokļa īpašuma likuma 16. panta otrās daļas 12. punkts), kā kopības ekskluzīvo kompetenci nosakot jautājumu par kopīpašumā esošās daļas lietošanas noteikumu noteikšanu. Norādāms, ka Dzīvokļa īpašuma likums jau šobrīd spēkā esošajā redakcijā 10. panta pirmās daļas 6. punktā nosaka dzīvokļa īpašnieka pienākumu ievērot kopīpašumā esošās daļas lietošanas noteikumus.

Likumprojekts uz atsevišķiem aspektiem paredz atšķirīgu regulējumu no Civillikumā ietvertā regulējuma par servitūtiem. Piemēram, ar likumprojektu tiek paredzēta iespēja servitūtu nodibināt par labu sev par ko jau aprakstīts anotācijas problēmu apraksta sadaļā.

Pārejas regulējuma skaidrojums

Pārejas noteikumu 18. punkts kopsakarā ar grozījumu Dzīvokļa īpašuma likuma 16. panta otrās daļas 2. punktā, paredz, ka turpmāk var nodibināt tikai atsevišķās lietošanas tiesību un jauna lietošanas kārtības noteikšana pēc grozījumu spēkā stāšanās vairs nav pieļaujama. Pēc būtības atsevišķās lietošanas tiesība turpmāk aizstāj lietošanas kārtības noteikšanu, vienlaikus pārejas regulējums risina jautājumus par esošajām tiesiskajām attiecībām, kas pastāv uz dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma pamata par noteikto lietošanas kārtību.

Ar pārejas regulējuma  19. punktu tiek paredzēts, ka visas tiesiskās attiecības, kas līdz šo grozījumu spēkā stāšanās brīdim ir nodibinātas pamatojoties uz dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu atbilstoši Dzīvokļa īpašuma likuma 16. panta otrās daļas 2. punktam (dzīvokļu īpašnieku starpā noteiktā kopīpašumā esošās daļas lietošanas kārtība), paliek spēkā, taču turpmāk tās ir apspriežamas pēc Civillikuma noteikumiem. Civillikuma 1070. pants paredz, ka kopējās lietas dalīta lietošana pielaižama tikai tad, kad šo lietu var dalīt, bet arī šajā gadījumā lietošana samērojama ar atsevišķo daļu lielumu. Senāts ir taisījis spriedumu lietā, kur Senātam risināmais tiesību jautājums bija par šādas lietošanas kārtības noteikšanas pieļaujamību gadījumā, kad dzīvokļu īpašnieki nav pieņēmuši Dzīvokļa īpašuma likuma 16. panta otrās daļas 2. punktā paredzēto lēmumu (par kopīpašumā esošās daļas lietošanas kārtības noteikšanu dzīvokļu īpašnieku starpā). Ar spriedumu noteikts un judikatūrā nostiprināts, ka kopīpašumā esošās daļas no dzīvokļa īpašumos sadalīta nekustamā īpašuma dalītas lietošanas kārtību var noteikt, ne vien pieņemot dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu Dzīvokļa īpašuma likumā noteiktajā kārtībā, bet arī visiem dzīvokļu īpašniekiem vienojoties saskaņā ar Civillikuma 1070. panta pirmo daļu [8]. Tādējādi izriet, ka dalītas lietošanas kārtība var tikt apspriesta arī pēc Civillikuma noteikumiem. Minētajā spriedumā Senāts arī aplūkojis jautājumus par pušu savstarpējām tiesībām un pienākumiem (t.sk. uz izdevumu sadali), kas attiecināms uz gadījumiem, kad noteikta lietošanas kārtība.

Pārejas noteikumu 20. punkts paredz tiesības veikt pāreju uz “jauno” regulējumu, nodibinot atsevišķās lietošanas tiesības, kam par pamatu kalpo jau esošās tiesiskās attiecības, kas izriet no noteiktās lietošanas kārtības. Atsevišķās lietošanas tiesības nodibina un nostiprinājuma lūgumu iesniedz tie dzīvokļu īpašnieki, kuriem par labu bijusi noteikta lietošanas kārtība.


[5] Erlens Kalniņš. Servitūta tiesība pašam uz savu lietu. Likumdošana un tās rezultāts Latvijā: pagātnes mācības, mūsdienu tendences, problēmas un risinājumi. Latvijas Universitātes 82. starptautiskās zinātniskās konferences tiesību zinātnes rakstu krājums, Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2024 (Pieejams:https://www.apgads.lu.lv/en/izdevumi/likumdosana-un-tas-rezultats-latvija/05/).
[6] Sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta  2021.gada 5.jūlija spriedums lietā Nr. C29471216, SKC-36/2021 un Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 16. novembra spriedums lietā Nr. C30533812, SKC–280/2016.
[7] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2023. gada 18. maija spriedums lietā Nr. C04058815 SKC-14/2023.
[8] Turpat.