Anotācija

Nacionālās drošības likuma 23. pantā ir noteikta Ministru kabineta atbildība un ministriju pienākumi. Ministru kabinets atbild par valsts apdraudējuma pārvarēšanu un tā seku likvidēšanu. Ministrijas prognozē to kompetencē esošo nozaru apdraudējumus un plāno apdraudējumu novēršanu, pārvarēšanu un iespējamo seku likvidēšanu.

Nacionālās drošības likuma 23.¹ un 23.³ pants nosaka, ka valsts apdraudējuma gadījumā Padome koordinē civilmilitāro sadarbību un valsts pārvaldes institūciju operatīvos pasākumus valsts apdraudējuma pārvarēšanai. Padome:
1) koordinē valsts apdraudējuma pārvarēšanas operatīvo vadību;
2) koordinē valsts pārvaldes institūciju valsts apdraudējuma novēršanas plānu izstrādi;
3) valsts apdraudējuma gadījumā koordinē politisko lēmumu vienotu un savlaicīgu izpildi valsts pārvaldes institūcijās.

Lai Padome varētu koordinēt valsts un pašvaldību institūciju un civilmilitāro sadarbību, tai ir noteikti vairāki būtiski uzdevumi:[1]
1) izskatīt valsts un pašvaldību institūciju sagatavoto informāciju par valsts apdraudējumu un sagatavot Ministru kabinetam priekšlikumus par nepieciešamajiem valsts apdraudējuma preventīvajiem un pārvarēšanas pasākumiem, kā arī tā radīto seku likvidēšanas pasākumiem;
2) izskatīt ministriju kompetencē esošo nozaru apdraudējumus un izvērtēt nozaru apdraudējumu novēršanas, pārvarēšanas un iespējamo seku likvidēšanas plānu projektus;
3) sagatavot Ministru kabinetam priekšlikumus par ārkārtējās situācijas un mobilizācijas izsludināšanu;
4) izskatīt priekšlikumus par normatīvo aktu un attīstības plānošanas dokumentu projektu izstrādi valsts apdraudējuma novēršanai un pārvarēšanai;
5) izskatīt normatīvo aktu un attīstības plānošanas dokumentu projektus, kas saistīti ar valsts apdraudējuma novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem, ja to saskaņošanas laikā nav panākta vienošanās;
6) sagatavot Ministru kabinetam priekšlikumus par iespējām sniegt palīdzību krīzes situācijā nonākušai ārvalstij, kā arī par Latvijai krīzes situācijā nepieciešamo palīdzību no ārvalstīm;
7) sagatavot priekšlikumus par nepieciešamo valsts un pašvaldību institūciju rīcībā esošo resursu piesaistīšanu un koordināciju valsts apdraudējuma novēršanai un pārvarēšanai;
8) sagatavot Ministru kabinetam priekšlikumus par nepieciešamo papildu finansējumu valsts apdraudējuma novēršanai un pārvarēšanai, kā arī tā radīto seku likvidēšanai;
9) koordinēt valsts krīzes vadības pilnveidošanu;
10) izskatīt ministriju sagatavotos secinājumus par krīzes vadības mācībām.

Padomes izveide Nacionālās drošības likumā tika paredzēta, lai nodrošinātu politiskā līmeņa krīzes vadību valsts apdraudējuma gadījumos.[2] Padomi vada Ministru prezidents. Padomes sastāvā nav pārstāvēti visi valdības ministri (tajā nav izglītības un zinātnes ministra, kultūras ministra, labklājības ministra, zemkopības ministra, klimata un enerģētikas ministra). Ministrijas un pašvaldības vada apdraudējumus savā nozarē, kā arī pastāvīgi risina savas nozares iekšējās drošības jautājumus (piemēram, Klimata un enerģētikas ministrijas vadībā darbojas Valsts enerģētiskās krīzes centrs, Veselības ministrijas pārraudzībā ir izveidota Valsts operatīvā medicīniskā komisija). Taču var būt valsts apdraudējuma vai krīzes situācijas, kuru pārvarēšanai ir nepieciešama arī aktīva Padomes sastāvā neiekļautu ministru iesaiste un koordinēta rīcība. Par to liecina Covid-19 pandēmija, piemēram, attiecībā uz Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanu un ierobežošanu sociālās aprūpes centros un izglītības iestādēs.

Saskaņā ar Padomes nolikumu tās sekretariāta darbību līdz šim nodrošināja Iekšlietu ministrija,[3] kas šo funkciju kopš 2011. gada ir pārdeleģējusi Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam (turpmāk – VUGD), kurā ir izveidota Krīzes vadības nodaļa Padomes sekretariāta darbības nodrošināšanai. VUGD Krīzes vadības nodaļā ir viena amata vieta, kas ir nesamērīgi mazs resurss Padomes sekretariātam noteiktās kompetences īstenošanai. Revīzijas ziņojumā tika uzsvērts, ka ir vērtējams jautājums par to, vai Padomes sekretariātam noteiktās kompetences efektīvai īstenošanai nebūtu piemērotāka augstāka līmeņa institūcija valsts pārvaldes institucionālajā hierarhijā, nevis ministrijas padotības iestādes struktūrvienība. Vērtējams arī Padomes sekretariāta lielums un iespēja krīzes laikā to operatīvi nodrošināt ar nepieciešamajiem cilvēkresursiem un kompetencēm (tai skaitā starpnozaru).[4]

Valsts kontroles vērtējumā esošais normatīvais regulējums attiecībā uz katastrofu pārvaldīšanu nepietiekami skaidri nosaka iesaistīto institūciju atbildību un uzdevumus krīžu pārvaldīšanā. Latvijā izveidotā dekoncentrētā un decentralizētā civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas sistēma paredz daudzu institūciju pienākumu piedalīties katastrofu pārvaldīšanā un koordinēt katastrofu pārvaldīšanu, taču paredzētie sadarbības mehānismi un institūciju atbildību sadalījums ir neskaidrs. Par katras katastrofas pārvaldīšanas koordināciju ir atbildīga kompetentā nozares ministrija vai pašvaldība, un tai jānodrošina citu institūciju iesaiste katastrofas pārvaldīšanā un institūciju koordinēta un saskaņota rīcība, taču normatīvajā regulējumā un civilās aizsardzības plānos nav paredzēti un praksē nav izveidoti mehānismi, kā katastrofas pārvaldīšanas subjekti varētu īstenot tiem paredzēto atbildību katastrofu pārvaldīšanas koordinācijā, piemēram, kā panākt to, ka institūcijas, kas neatrodas nekāda veida padotības attiecībās ar katastrofas pārvaldīšanas subjektu, veic paredzētos un nepieciešamos katastrofas pārvaldīšanas pasākumus, kā nodrošināt un ietekmēt to, lai institūciju rīcība būtu savstarpēji saskaņota, savlaicīga un piemērota katastrofas pārvaldīšanas vajadzībām.

Lai arī Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likums definē katastrofu mērogus atkarībā no radīto postījumu apjoma, tas neparedz regulējumu visaptverošu, daudzas nozares un jomas skarošu katastrofu pārvaldīšanai, izņemot to, ka Ministru prezidents pēc pašvaldības ierosinājuma var pārņemt vietēja mēroga katastrofas pārvaldīšanas koordinēšanu. Tādas katastrofas pārvaldīšanai, kura rada vai var radīt valsts apdraudējumu, Nacionālās drošības likumā ir paredzēta koordinējoša institūcija – Padome. Taču Nacionālās drošības likumā un noteikumos Nr. 42 noteiktā Padomes kompetence valsts apdraudējuma un katastrofas pārvaldīšanas koordinācijā pārklājas ar Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likumā katastrofu pārvaldīšanas subjektiem noteikto kompetenci un institūciju kompetenču sadalījums valsts apdraudējumu radošu katastrofu pārvaldībā ir neskaidrs.

Covid-19 pandēmijas pārvaldība spilgti parāda Latvijas katastrofu pārvaldīšanas sistēmas vājās vietas un nepieciešamos pilnveidojumus. Lai arī Veselības ministrija ir Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likumā paredzētais katastrofas pārvaldīšanas subjekts, kuram jānodrošina pandēmijas katastrofas pārvaldīšanas koordinācija, Veselības ministrijai nav pilnvaru, kā nodrošināt citu nozaru ministriju iesaisti un kā panākt savstarpēji saskaņotu rīcību pandēmijas izplatības ierobežošanai. Normatīvais regulējums neparedz risinājumus visaptverošu un daudzas jomas skarošu katastrofu pārvaldīšanai, tostarp tādu katastrofu pārvaldīšanai, kāda bija Covid-19 pandēmija. Covid-19 pandēmijas laikā normatīvajos aktos paredzētais katastrofu pārvaldības modelis tika izmantots fragmentāri, un visā pandēmijas laikā turpinājās piemērotākā krīzes pārvaldības institucionālā modeļa meklējumi – gan risinot esošos katastrofu pārvaldības sistēmas deficītus (piemēram, nepietiekama Padomes sekretariāta kapacitāte, neesošs institucionālais un tiesiskais ietvars visaptverošu un daudzas jomas skarošu katastrofu pārvaldīšanai), gan reaģējot uz aktuālajiem izaicinājumiem krīzes pārvaldībā dažādos tās attīstības posmos (piemēram, vajadzība pēc dažādu līmeņu koordinējošām grupām, vajadzība pēc lielākas ekspertu iesaistes informētu lēmumu pieņemšanai). Latvijā, līdzīgi kā citās valstīs, tika veidotas dažādas ad hoc institūcijas un formāti Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanas jautājumu savstarpējai koordinēšanai un risināšanai. Tomēr šīs institūcijas ne vienmēr bija piemērotas krīzes jautājumu risināšanai, ne vienmēr bija skaidrs atbildības sadalījums un tas, kura institūcija vada krīzi, iesaistīto institūciju savstarpējā sadarbība nebija pietiekami koordinēta. Raksturīgi, ka visas pandēmijas laikā izveidotās ad hoc institūcijas, to vadītāji un dalībnieki lielākoties nebija iepriekš apmācīti un gatavoti katastrofu pārvaldīšanai krīzes situācijās, līdz ar to krīzes vadīšanai nepieciešamo domāšanas veidu un darba metodes bija nepieciešams apgūt strauji un krīzes laikā, nereti trūkstot nepieciešamajiem resursiem un kapacitātei.

Kā vienu no risinājumiem Valsts kontrole piedāvā izveidot augsta līmeņa institūciju dekoncentrētās un decentralizētās katastrofu pārvaldīšanas sistēmas koordinācijai, attīstības plānošanai un uzraudzībai.[5]

Jāuzsver, ka ideja izveidot augsta līmeņa krīzes vadības institūciju, kas koordinē katastrofu pārvaldīšanu Latvijā, valdības līmenī ir vērtēta vairākkārt. Ir bijuši mēģinājumi to ieviest dzīvē, izveidojot KKC. Arī vēlākajos gados bija mēģinājumi meklēt risinājumus, lai pilnveidotu krīzes vadības sistēmu Latvijā, jo Padomes sekretariāts bija atzinis,[6] ka nav institucionālā ietvara, kā risināt tos jautājumus, kur pārklājas dažādu ministriju un dienestu kompetence, netiek veikta kvalitatīva analīze par apdraudējuma novēršanas un tā seku likvidēšanas laikā gūtajām mācībām un nepieciešamajiem sistēmas uzlabojumiem, trūkst koordinācijas starp dažādu dienestu rīcībā esošajiem resursiem, nav ieviesta starptautiskajiem standartiem atbilstoša apmācības sistēma krīzes vadības speciālistiem visās nozarēs u. c. Tomēr jaunā Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likuma spēkā stāšanās 2016. gadā neieviesa būtiskas izmaiņas iepriekš kritizētajā krīzes vadības sistēmā. Līdz ar to minētie trūkumi joprojām lielā mērā nav atrisināti. Analizējot citu valstu un Latvijas katastrofu pārvaldīšanas sistēmu, jāsecina, ka dekoncentrētas un decentralizētas katastrofu pārvaldīšanas sistēmas gadījumā, kad par katru katastrofas veidu ir atbildīga attiecīgā nozares ministrija, sistēmas efektīvai funkcionēšanai ir nepieciešama spēcīga šādu katastrofu pārvaldīšanas sistēmu koordinējoša un kontrolējoša institūcija, kura katastrofu pārvaldīšanas subjektiem sniedz palīdzību un padomu plānu izstrādāšanā, uzrauga plānu izstrādāšanas progresu, seko tam, vai nav nepieciešama starpnozaru pieeja risku vērtēšanā un preventīvo, gatavības, reaģēšanas un seku likvidēšanas pasākumu noteikšanā, organizē mācības, nodrošina zinātnieku un tehnisko ekspertu viedokļus katastrofu pārvaldīšanā, atbilstoši nepieciešamībai vada un koordinē daudzas nozares un visu valsti skarošu katastrofu pārvaldīšanu u. tml.[7]

Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas "Lai izmeklētu Latvijas valdības kļūdaino rīcību Covid-19 pandēmijas pārvarēšanas procesā, kā arī nosauktu to politisko amatpersonu vārdus, kuras izraisījušas neatgriezeniski negatīvas sekas Latvijai" galaziņojumā (turpmāk – galaziņojums)[8] attiecībā uz krīzes vadības tiesiskā regulējuma un pieņemto lēmumu sagatavošanas procesa izvērtējumu ir minēts, ka krīzes vadības lēmumu sagatavošanas procesā ilgstošas krīzes gadījumā ir aktualizējies jautājums par Padomes lomu kopējā krīzes vadības mehānismā. Minētās komisijas ieskatā krīzes vadības pasākumu koordinācija ar pašvaldību civilās aizsardzības komisijām cilvēkresursu trūkuma dēļ ne visos gadījumos ir bijusi pietiekami efektīva un pašlaik esošais resurss civilo krīžu pārvaldībai nav pietiekams.

Lai būtiski paaugstinātu krīžu vadības efektivitāti, ir nepieciešamas būtiskas izmaiņas, pārskatot krīzes vadības institucionālo modeli, nostiprinot krīzes vadības sistēmu un uzlabojot koordināciju starp visām iesaistītajām institūcijām un amatpersonām. Šā brīža ģeopolitiskā situācija prasa krīzes vadības efektivitāti, un šajā aspektā svarīga ir arī pašvaldību loma un spēja būt daļai no efektīvas krīzes vadības sistēmas.[9]


[1] Noteikumu Nr. 42 3. punkts.

[2] 2005. gada 21. aprīļa likuma "Grozījumi Nacionālās drošības likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija). Pieejama: https://www.saeima.lv/Lapas/8Sae_Lprj/lasa-dd=LP1082_0.htm

[3] Noteikumu Nr. 42 22. punkts.

[4] Valsts kontroles 2022. gada 27. septembra revīzijas Nr. 2.4.1-2/2021 ziņojums "Valsts civilās aizsardzības sistēmas plānošana un gatavība". Pieejams: https://www.lrvk.gov.lv/lv/getrevisionfile/29552-BEB0L79wVBRtl5z947s2p5lODAW3jqJh.pdf

[5] Valsts kontroles 2022. gada 27. septembra revīzijas Nr. 2.4.1-2/2021 ziņojums "Valsts civilās aizsardzības sistēmas plānošana un gatavība". Pieejams: https://www.lrvk.gov.lv/lv/getrevisionfile/29552-BEB0L79wVBRtl5z947s2p5lODAW3jqJh.pdf

[6] Padomes sekretariāta informatīvais ziņojums par priekšlikumiem, lai nodrošinātu nacionālās drošības un krīzes vadības sistēmas izveidi, kompetences noteikšanu un funkcionalitāti (skatīts Krīzes vadības padomes 2021. gada 17. novembra sēdē). Pieejams: https://www.vugd.gov.lv/lv/krizes-vadibas-padomes-2011gada-17novembra-sedes-kartiba

[7] Valsts kontroles 2022. gada 27. septembra revīzijas Nr. 2.4.1-2/2021 ziņojums "Valsts civilās aizsardzības sistēmas plānošana un gatavība". Pieejams: https://www.lrvk.gov.lv/lv/getrevisionfile/29552-BEB0L79wVBRtl5z947s2p5lODAW3jqJh.pdff

[8] Sk. https://likumi.lv/ta/id/330373-parlamentaras-izmeklesanas-komisijas-lai-izmekletu-latvijas-valdibas-kludaino-ricibu-covid-19-pandemijas-parvaresanas-procesa-ka-ari-nosauktu-to-politisko-amatpersonu-vardus-kuras-izraisijusas-neatgriezeniski-negativas-sekas-latvijai-galazinojums

[9] Pašvaldību vadītāji: Valstī nepieciešama vienota krīzes vadības sistēma, Jurista Vārds, 23.02.2023. Pieejams: https://juristavards.lv/zinas/282837-pasvaldibu-vaditaji-valsti-nepieciesama-vienota-krizes-vadibas-sistema/

1. Risinājums "Ministru kabineta krīzes vadības sēdes"

Atbildības un kompetenču sadalījums ir svarīgs priekšnosacījums krīzes vadības sistēmas funkcionalitātei, un tas ļauj gan iesaistītajām pusēm, gan sabiedrībai kopumā skaidri saprast katras iesaistītās institūcijas nozīmi un kompetenci. Tādēļ tika pārskatīts esošais krīzes vadības institucionālais modelis. Tika izvērtēta Padomes un tās sekretariāta kompetence, darba organizācija un sastāvs un nolemts atteikties no Padomes institucionālā modeļa, Padomi likvidējot un tās uzdevumus integrējot Ministru kabinetā. Ministru kabinets būs atbildīgs par krīzes vadību un valsts apdraudējuma pārvarēšanu, kā arī par tā izraisīto seku likvidēšanu.

Nacionālās drošības likuma 10. un 23. pantā ir pārskatīta Ministru kabineta kompetence. Likuma 10. pantā tiek saglabāti vispārīgi uzdevumi, kuri nav saistīti ar krīzes vadību un valsts apdraudējuma pārvarēšanu, bet likuma 23. pantā ir noteikta Ministru kabineta atbildība krīzes un valsts apdraudējuma gadījumā, nostiprinot to, ka likumā noteiktie jautājumi krīzes vadības un valsts apdraudējuma pārvarēšanas gadījumos tiks lemti Ministru kabineta krīzes vadības sēdēs.

Ministru kabineta krīzes vadības sēdēs piedalīsies pilnais Ministru kabineta sastāvs (Ministru kabineta iekārtas likuma 30. panta pirmā daļa), tādējādi nodrošinot, ka krīzes vai valsts apdraudējuma situāciju pārvarēšanā iesaistās visi ministri. Ministru kabineta krīzes vadības sēdi sasauks Ministru prezidents pēc savas iniciatīvas vai pēc Ministru kabineta locekļa ierosinājuma, un tajā ierosinātais jautājums būs obligāti jāizskata pēc būtības. Ministru kabineta krīzes vadības sēdi jebkurā laikā un vietā varēs sasaukt un tās darba kārtību varēs noteikt arī Valsts prezidents.

Ministru kabineta krīzes vadības sēžu ieguvumi:
1) tiks mazināta birokrātija – mazināta valsts pārvaldes administratīvā sadrumstalotība un fragmentācija, jo tiks paātrināta lēmumu pieņemšana un lēmumi nebūs jāskata divās institūcijās (Padomē un Ministru kabinetā). Tā vietā lēmumu krīzes un valsts apdraudējuma gadījumā pieņems uzreiz Ministru kabinets krīzes vadības sēdē;
2) tiks optimizēti procesi, kas ir lēni un neefektīvi (ar krīzes vai valsts apdraudējuma situāciju pārvarēšanu saistītie jautājumi vienkopus tiks skatīti atsevišķās Ministru kabineta krīzes vadības sēdēs, nevis Ministru kabineta sēdēs, kur tiek skatīta virkne citu jautājumu);
3) tiks optimizēta sēžu sagatavošanas un norises kārtība un citi iekšējās kārtības un darbības jautājumi, lai ātri un efektīvi pieņemtu lēmumus krīzes vai valsts apdraudējuma situāciju pārvarēšanā;
4) tiks novērstas situācijas, kad Ministru kabineta sēde nevar notikt un lēmumu tajā nevar pieņemt, jo sēdē nepiedalās vairāk nekā puse no Ministru kabineta locekļiem. Līdz ar to tiks uzlabota krīzes vai valsts apdraudējuma situāciju pārvarēšanas efektivitāte un to novēršanas procesi;
5) tiks stiprināta stratēģiskā vadība, lai tā būtu gatava reaģēt uz nākotnes izaicinājumiem un krīzēm atbilstoši OECD rekomendācijām;
6) tiks nodrošināta efektīva un kompetencēs balstīta pārnozaru civilās krīzes vadība (pilns krīzes pārvaldības cikls) stratēģiskajā līmenī atbilstoši starptautiski atzītai praksei, standartam ISO-22361 "Drošība un noturība. Krīzes vadība" un citu valstu pieredzei.

Ministru kabinets:
1) pieņems lēmumus krīzes un valsts apdraudējuma gadījumā;
2) likumā noteiktajos gadījumos izsludinās pastiprinātu robežapsardzības sistēmas darbības režīmu, ārkārtējo situāciju, izņēmuma stāvokli un mobilizāciju;
3) lems par NATO un Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstu bruņoto spēku atbalsta nepieciešamību ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa laikā, kā arī valsts drošības un aizsardzības spēju pastiprināšanai miera laikā;
4) pieņems lēmumu par Latvijas Republikas nostāju, ja cita NATO dalībvalsts pieprasa izskatīt jautājumu par NATO kolektīvās aizsardzības atbalstu (1949. gada 4. aprīļa Ziemeļatlantijas līguma 5. panta ietvaros);
5) koordinēs nozaru darbības nepārtrauktības un noturības plānu izstrādi, kā arī krīzes vai valsts apdraudējuma gadījumā koordinēs lēmumu vienotu un savlaicīgu izpildi;
6) izskatīs vai apstiprinās likumā noteiktās ar nacionālo drošību, tajā skaitā krīzes vadību saistītās koncepcijas un plānus;
7) koordinēs ar visaptverošu valsts aizsardzību saistītu noturības jautājumu plānošanu un īstenošanu;
8) lems par starptautiskās palīdzības lūgšanu vai sniegšanu (ar starptautisko palīdzību ir saprotama arī humānā palīdzība).

Ņemot vērā, ka lietu izskatīšana Ministru kabinetā tiek regulēta Ministru kabineta iekārtas likumā, vienlaikus jāveic saistītie grozījumi minētajā likumā, un tiem jāstājas spēkā vienlaikus ar grozījumiem Nacionālās drošības likumā. Ministru kabineta iekārtas likums tiks papildināts ar regulējumu par Ministru kabineta darba organizāciju krīzes situācijās, valsts apdraudējuma pārvarēšanā un tā seku likvidēšanā. Tā kā var būt krīzes situācijas, kad nevar nodrošināt kvorumu objektīvu, neparedzētu ārkārtas apstākļu dēļ un ir nepieciešams pieņemt neatliekamus lēmumus, lai novērstu būtisku apdraudējumu valsts, sabiedrības, vides vai saimnieciskās darbības drošībai vai cilvēku veselībai un dzīvībai, Ministru kabineta iekārtas likuma 30. pantā tiks paredzēts, ka šādos izņēmuma gadījumos Ministru kabineta krīzes vadības sēde varēs notikt un lēmumu tajā varēs pieņemt, piedaloties tikai Ministru prezidentam un vismaz trim citiem Ministru kabineta locekļiem. Minētā norma piemērojama tikai tad, ja objektīvu iemeslu dēļ sēdē nevar piedalīties vairāk nekā puse no Ministru kabineta locekļiem (Ministru kabineta iekārtas likuma 30. panta pirmā daļa) un konkrētais jautājums jāizskata un lēmums jāpieņem nekavējoties, lai novērstu būtisku apdraudējumu valsts, sabiedrības, vides, saimnieciskās darbības drošībai vai cilvēku veselībai un dzīvībai.

2. Risinājums "KVC izveide"

Ministru kabinets ir atbalstījis KVC izveidi ar 2025. gada 1. janvāri.[1] Līdz ar to Nacionālās drošības likumā jānostiprina KVC institucionālais statuss, lai nodrošinātu sekmīgu krīzes vadības pasākumu plānošanu, sagatavošanu un īstenošanu, kā arī nodrošinātu visaptverošu, pastāvīgu un nepārtrauktu atbalstu (praktisko atbalstu, zināšanu nodošanu un metodisko atbalstu) Ministru prezidentam, Ministru kabinetam, ministrijām, citām valsts institūcijām, pašvaldībām, sabiedriskajām organizācijām[2] un virspavēlniekam valsts aizsardzības vadībai kara laikā. Padomes sekretariāta uzdevumi tiks integrēti KVC.

KVC, ņemot vērā tā autonomos uzdevumus, būs Ministru prezidenta funkcionālā pārraudzībā esoša struktūrvienība Valsts kancelejas sastāvā, kas nodrošinās krīzes vadības pasākumu plānošanu, sagatavošanu un īstenošanu.

Valstī tiks izveidota viena spēcīga institūcija, kas izstrādās, organizēs un koordinēs nacionālās drošības, tajā skaitā krīzes vadības politiku. Vienas spēcīgas institūcijas izveide atbilst:
1) Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojumā norādītajam, ka jāizveido pastāvīga struktūrvienība (iestāde) civilo krīžu vadībai tiešā Ministru prezidenta pārraudzībā;
2) revīzijas ziņojumā minētajam, ka ir nepieciešams izveidot augsta līmeņa institūciju dekoncentrētās un decentralizētās katastrofu pārvaldīšanas sistēmas koordinācijai, attīstības plānošanai un uzraudzībai;
3) Valsts pārvaldes modernizācijas plānam (vienota un efektīva valsts pārvalde).[3]

KVC nepārtraukti uzraudzīs situāciju un uzlabos Latvijas spējas krīžu vadībā. KVC nepārņems jau esošo nozaru krīzes pārvaldības centru, padomju un komisiju funkcijas, bet pārnozaru krīzes gadījumā uzņemsies virsvadību pār vairāku institūciju darbības koordinēšanu. Tas ir būtisks aspekts, lai krīzes situācijā centralizēti, saskaņoti un ātri pieņemtu lēmumus un skaidri sniegtu informāciju sabiedrībai. Jāuzsver, ka lokālas vai reģionālas civilās krīzes risināšana saglabājas attiecīgās pašvaldības un kompetento institūciju atbildībā. Tādas, piemēram, var būt nelielu teritoriju applūšana vai atsevišķa meža ugunsgrēks. KVC iesaiste plānota gadījumos, kad apdraudējums aptver vairākas nozares vai visu valsti, kā tas bija, piemēram, Covid-19 pandēmijas gadījumā, kā arī gadījumos, kad tiek pārņemta krīzes vadība pēc ministrijas, citas valsts institūcijas vai pašvaldības pamatota ierosinājuma un Ministru kabineta lēmuma, ja objektīvu apstākļu (ierobežotas pilnvaras, krīze skar vairākas nozares) dēļ tā nevar nodrošināt krīzes vadību pašu spēkiem. Militāras krīzes gadījumā KVC koordinēs civilā sektora rīcību un nodrošinās sadarbību ar militāro sektoru.

KVC struktūra un funkcijas tiks veidotas, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi krīžu pārvaldībā Latvijā un arī ārvalstu pieredzi valsts līmeņa krīžu vadības koordinācijā. KVC struktūra tiks veidota tā, lai nodrošinātu sekmīgu galveno uzdevumu īstenošanu un nodrošinātu visaptverošu, pastāvīgu un nepārtrauktu atbalstu Ministru prezidentam, Ministru kabinetam, ministrijām, citām valsts institūcijām un pašvaldībām.

KVC galvenie uzdevumi (likumprojektā uzskaitīti secīgi, sākot ar  ikdienas uzdevumiem un beidzot ar tiem, kas attiecas uz krīzes vadības pārņemšanu (no preventīvā un reaģējošo)):
1) izstrādāt, organizēt un koordinēt nacionālās drošības, tajā skaitā krīzes vadības politiku, kas ietvers arī nacionālās drošības koncepcijas un nacionālā drošības plāna izstrādi. Līdz šim Nacionālās drošības likuma 27. panta otrās daļas 1. punkts un 30. panta otrā daļa paredzēja, ka minēto koncepciju un plānu izstrādā Ministru kabinets. Ņemot vērā, ka KVC būs Ministru prezidenta tiešā pārraudzībā, turpmāk šo uzdevumu ir plānots uzticēt KVC. KVC izvērtēs arī ministriju sagatavotos Nozaru darbības nepārtrauktības un noturības plānus;

2) ņemot vērā, ka KVC būs Ministru prezidenta tiešā pārraudzībā, pildīt Ministru prezidenta un Ministru kabineta pieņemtos lēmumus, kā arī konsultēt Ministru prezidentu un Ministru kabinetu, koordinēt un pārraudzīt Ministru kabineta un Ministru prezidenta lēmumu izpildi nacionālās drošības, tajā skaitā krīzes vadības jomā, sagatavot Ministru kabinetam priekšlikumus par ārkārtējās situācijas, izņēmuma stāvokļa un mobilizācijas izsludināšanu;

3) nodrošināt centralizētu, koordinētu un ātru lēmumu pieņemšanu, koordinējot vairāku nozaru vai visu valsti skaroša apdraudējuma pārvaldīšanu un krīzes vadības procesus, kā arī sadarbību starp ministrijām, citām valsts institūcijām, pašvaldībām un fiziskajām un juridiskajām personām, kā arī nodrošināt mērķētu un saprotamu informācijas sniegšanu (krīzes komunikāciju) sabiedrībai, ja ir pārņemta krīzes vadība. Ministru kabinets un Ministru prezidents atbild par krīzes vadību un valsts apdraudējuma pārvarēšanu kopumā. Savukārt KVC vada un koordinē vairāku nozaru vai visu valsti skaroša apdraudējuma pārvaldīšanu un krīzes vadības procesus. Tāpat KVC vadīs krīzes vadības procesus, kad būs pārņemta krīzes vadība pēc pašvaldības, ministrijas vai citas institūcijas pamatota ierosinājuma un Ministru kabineta lēmuma, ja objektīvu apstākļu (ierobežotas pilnvaras, krīze skar vairākas nozares) dēļ tās nevarēs nodrošināt krīzes vadību saviem spēkiem;

4) Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likuma 8. panta pirmās daļa 2. punkts paredz, ka Ministru prezidents lemj par pašvaldības ierosinājumu pārņemt vietēja mēroga katastrofas pārvaldīšanas koordinēšanu. Savukārt minētā likuma 11. panta otrās daļas 2. punkts paredz, ka pašvaldības domei ir tiesības ierosināt, lai Ministru prezidents pārņem vietēja mēroga katastrofas pārvaldīšanas koordinēšanu. Attiecīgo principu ir plānots pārņemt arī attiecībā uz krīzes vadības pārņemšanu, kas būtu attiecināma ne tikai uz pašvaldībām, bet arī uz ministrijām un citām valsts institūcijām, ja objektīvu apstākļu (ierobežotas pilnvaras, krīze skar vairākas nozares) dēļ tās nevar nodrošināt krīzes vadību pašu spēkiem un būtiski ir apdraudēta valsts, sabiedrības, vides vai saimnieciskās darbības drošība vai cilvēku veselība un dzīvība. KVC pārņems krīzes vadību pēc ministrijas, citas valsts institūcijas vai pašvaldības pamatota ierosinājuma un Ministru kabineta lēmuma. Atbilstoši Ministru kabineta lēmumam, pārņemot krīzes vadību, KVC nekavējoties uzsāks krīzes vadības procesu koordināciju, kā arī sadarbību starp ministrijām, citām valsts institūcijām, pašvaldībām un fiziskajām un juridiskajām personām. Ja, pārņemot krīzi, būs nepieciešams piesaistīt papildu resursus, KVC nekavējoties informēs Ministru prezidentu un Ministru kabinetu. Atbilstoši Ministru kabineta lēmumam var tikt iesaistīti ministrijas, citas valsts institūcijas, pašvaldības, kā arī juridisko un fizisko personu resursi. Ar resursiem likuma ietvaros saprot cilvēkresursus, pakalpojumus, materiāltehniskos resursus, finanšu resursus u. c. resursus, kas nepieciešami krīzes vadības pasākumos. Ja būtiski būs apdraudēta valsts, sabiedrības, vides vai saimnieciskās darbības drošība vai cilvēku veselība un dzīvība, KVC, pārņemot krīzes vadību, būs tiesīgs dot saistošus uzdevumus ministrijām, citām valsts institūcijām un pašvaldībām un kontrolēt to izpildi. KVC pienākumu un tiesību ietvars katrā gadījumā atsevišķi tiks norādīts Ministru kabineta lēmumā par krīzes vadības pārņemšanu. Saistoši krīzes vadības uzdevumi šajā gadījumā varētu tikt doti, ja nepieciešama nekavējoša rīcība un kavēšanās var radīt būtisku apdraudējumu valsts, sabiedrības, vides vai saimnieciskās darbības drošībai vai cilvēku veselībai un dzīvībai. KVC ir pienākums dokumentēt visus krīzes vadības lēmumus. Ja tas ir iespējams un laiks to atļauj, KVC ir pienākums aicināt šādus saistošus krīzes vadības uzdevumus pieņemt Ministru kabineta krīzes vadības sēdē;

5) sadarboties ar ministrijām un pašvaldībām jautājumos, kas saistīti ar krīzes vadības jomu, izveidojot atbilstošu krīzes vadības struktūrvienību (vai norīkojot krīzes vadības darbiniekus), lai pilnvērtīgi pildītu tām noteiktās funkcijas – krīzes vadības pasākumu plānošana, sagatavošana un īstenošana, kā arī tiešā sadarbība ar KVC. Ir nepieciešams nodrošināt, ka ministrijās un pašvaldībās tiek izveidota krīzes vadības struktūrvienība vai norīkoti krīzes vadības darbinieki, kuru galvenie pienākumi būtu saistīti ar attiecīgās nozares krīzes vadības jautājumiem – apdraudējumu apzināšana, pieejamo resursu apzināšana, seku likvidēšanas darbību plānošana, u.tml. Šāda struktūrvienība vai norīkots krīzes vadības darbinieks ir īpaši nepieciešams tajās ministrijās, kurām Valsts civilās aizsardzības plānā ir noteikta kompetence konkrētu apdraudējumu pārvarēšanā. Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likums skaidri nosaka ministriju (Aizsardzības ministrijas, Ārlietu ministrijas, Klimata un enerģētikas ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Satiksmes ministrijas, Veselības ministrijas, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas, Zemkopības ministrijas) un pašvaldību uzdevumus attiecībā uz katastrofu pārvaldības koordinēšanu atkarībā no katastrofas veida. Ministrijas un pašvaldības ziņā būs noteikt krīzes vadības struktūrvienības lielumu vai krīzes vadības darbinieku skaitu (piemēram, tas var būt pats iestādes vadītājs vai tā norīkots kvalificēts darbinieks), bet tiem jānodrošina nozares vai pašvaldības krīzes vadības pasākumu plānošana, sagatavošana un īstenošana, kā arī tiešā sadarbība ar KVC. KVC sadarbībā ar ministrijām un pašvaldībām sagatavos vadlīnijas par krīzes vadības struktūrvienības vai krīzes vadības darbinieku darba organizāciju un kompetenci;

6) sadarboties ar nozaru krīzes vadības sistēmām. Krīzes gadījumā, ārkārtējās situācijas un izņēmuma stāvokļa gadījumā vai katastrofas un to draudu gadījumā KVC sadarbosies ar citu nozaru krīzes pārvaldības sistēmām (piemēram, Valsts enerģētiskās krīzes centru, Valsts operatīvo medicīnisko komisiju, Radiācijas drošības padomi, Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centru, Katastrofas medicīnas centru, Civilās aizsardzības centru u. c.) saskaņā ar līdzvērtīgiem sadarbības principiem, kas saistīti ar informācijas apmaiņu un situācijas monitoringu, lai laikus identificētu brīdi, kad nepieciešama KVC iesaiste vai stratēģiskā līmeņa atbalsts, kas ietekmē skartās nozares un citu nozaru jautājumus;

7) koordinēt valsts līmeņa krīzes vadības mācību sagatavošanu un īstenošanu Ministru kabineta locekļiem, ministrijām, citām valsts institūcijām, kā arī pašvaldībām. Nacionālās drošības likumā noteiktajos plānos (tai skaitā nozaru darbības nepārtrauktības un noturības plānos) paredzētajiem pasākumiem krīzes situācijā nebūs liela nozīme, ja tie nebūs pārbaudīti mācībās. Tādēļ ir nepieciešamas regulāras mācības, kurās tiktu trenēta gatavība krīzēm visos līmeņos, pārbaudīta paredzēto pasākumu atbilstība, sadarbības mehānismi un resursu pieejamība. KVC būs atbildīgs tikai par tām mācībām, kurām ir noteikta krīzes vadības specifika un kurās tiks iesaistītas vairākas nozares un pašvaldības. KVC kompetencē būs organizēt pārnozaru krīzes vadības mācības stratēģiskajā līmenī, un tajās tiks trenēta Ministru kabineta un KVC darbības nepārtrauktība un noturība. Krīzes vadības mācības plānots organizēt saskaņā ar Ministru kabineta 2017. gada 20. jūnija noteikumiem Nr. 341 "Noteikumi par civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas mācību veidiem un organizēšanas kārtību". Ikdienā KVC sadarbosies ar ministrijām, citām valsts institūcijām un pašvaldībām, palīdzot institūcijām uzlabot savus krīzes pārvaldības procesus, kā arī dažādu institūciju sadarbības spējas. Ņemot vērā, ka Ministru kabineta locekļi kopumā būs atbildīgi par neatliekamu lēmumu pieņemšanu krīzes un valsts apdraudējuma gadījumā, ir nepieciešams stiprināt viņu zināšanas par krīzes vadību un tās procesiem. Ministru kabineta locekļi tiks apmācīti ne vēlāk kā 30 dienas pēc attiecīgās amatpersonas apstiprināšanas Saeimā;

8) vadīt un koordinēt krīzes komunikāciju, ja ir pārņemta krīzes vadība. Īpaša specifika krīzes apstākļos ir nekavējoties nodrošināt kopīgu izpratni par situāciju, jo ļoti ātri jāspēj gan apgādāt ar kvalitatīvu aktuālo informāciju krīzes vadībā iesaistītās institūcijas atbilstoši to kompetencei, gan jāsniedz sabiedrībai precīzi un viegli uztverami skaidrojumi par situācijas attīstību un nepieciešamo rīcību. Tādēļ KVC tiks attīstīta arī krīzes komunikācijas kapacitāte, kas ikdienā attīstīs valsts institūciju un pašvaldību sadarbības prasmes iekšējās un ārējās saziņas jomā krīzes apstākļos;

9) pēc krīzes vai valsts apdraudējuma pārvarēšanas, kā arī pēc valsts līmeņa krīzes vadības mācībām koordinēt un kontrolēt visaptveroša izvērtējuma, secinājumu un priekšlikumu sagatavošanu un īstenošanu krīzes vadības nepārtrauktai uzlabošanai. Nepārtraukta uzlabošana ir krīzes vadības pamatelements. Minētā uzdevuma īstenošanu sekmē pieredze, kas gūta praktiskajās nodarbībās un krīzes notikumos.
Institūcijai jāveic šādas darbības:
1) jāpārskata krīze vai praktiskā darbība, tostarp jāizvērtē reakcija, plāni un procedūras, kā arī rīki un materiāltehniskā bāze, lai noteiktu jomas, kurās nepieciešami uzlabojumi;
2) jānosaka vērtīgās atziņas un jāsniedz ieteikumi attiecībā uz pārmaiņām, tostarp attiecībā uz pienākumiem un termiņiem, lai veicinātu pārmaiņu turpmāku īstenošanu un nodrošinātu to pabeigšanu;
3) jāmācās no krīzes un praktiskajām nodarbībām un jāveic uzlabojumi, lai labāk sagatavotos un veidotu noturību, tostarp jāveic izmaiņas institūcijā, tās cilvēkresursos, plānos un procedūrās;
4) jāveic krīzē iesaistīto personu, grupu un ieinteresēto pušu iztaujāšana un turpmāka saziņa ar tām, lai apzinātu mācīšanās iespējas;
5) jāpārdomā gūtās atziņas un jāņem tās vērā savā darbībā, lai novērstu slēptās problēmas un ievainojamību, un jāsagatavo institūcija turpmākām krīzēm.
Institūcijas krīzes vadības spēja tiek uzlabota, izmantojot mācīšanos. Institūcija mācās, nodrošinot, ka cilvēki, kuri pilda krīzes vadības funkcijas un pienākumus, iegūst kompetenci, mācoties, vingrinoties un apgūstot iekšējo un ārējo pieredzi. Krīzes vadības spējas un tās veicinošie elementi jāintegrē, izmantojot mācības, un jāvalidē, piemērojot atbilstošus rīkus un paņēmienus, lai pārliecinātu augstāko vadību un citas ieinteresētās puses. Jāīsteno praktiskās nodarbības, lai nodrošinātu plāna un procesu atbilstību mērķim un uzlabotu kompetenci. Ar mācību pasākumiem, praktiskajām nodarbībām un mācīšanos no krīzēm var sekmēt arī krīzes vadības spēju veidošanu, kas notiek, veicot nepārtrauktu uzlabošanu. Lai gan dažās mācībās galvenā uzmanība tiek pievērsta plānu izmantošanai, atsevišķās situācijās var būt nepieciešami jauni risinājumi. Mācībās ietver tādus elementus kā līderība, tīkla koordinācija un spēja ieviest jauninājumus saspringtās situācijās. Institūcijai stratēģiskās krīzes vadības mācībās jāpievēršas spējai improvizēt, ieviest jauninājumus. Tām jābūt elastīgām, ja situācija tiek risināta ārpus spēkā esošajiem plāniem. Jāspēj pārliecinoši pierādīt, ka šīs spējas un tās veicinošie elementi ir uzticami, lai gūtu pārliecību par to, ka saprātīgi prognozējamos apstākļos tās būs iespējams izmantot, kā un kad tas būs nepieciešams. Institūcijai jāizmanto validācijas pasākumu rezultāti, lai stiprinātu institūcijas sagatavotību un noturību. Trīs pasākumi – mācības, validācija un mācīšanās no krīzes – prasa sistemātisku un stingru pieeju un apņēmību sniegt precīzu un atbilstošu informāciju valdībai.
Saistītajā likumprojektā "Grozījumi likumā "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli"" (TA-2741) ir paredzēts papildināt minētā likuma 9. pantu ar piekto daļu, kas noteiks, ka Ministru kabinets, pieņemot lēmumu par ārkārtējās situācijas izsludināšanu vai par izsludinātās ārkārtējās situācijas pagarināšanu, nosaka termiņu, kādā pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas vai tai noteiktā termiņa beigām veicams visaptverošs ārkārtējās situācijas izvērtējums, un minētā izvērtējums veicējs.
Visaptverošs ārkārtējās situācijas izvērtējums ietver ārkārtējās situācijas izsludināšanas apstākļu, ārkārtējās situācijas laikā pieņemto lēmumu un faktiskās rīcības visaptverošu izvērtējumu, kā arī secinājumus un priekšlikumus par nepieciešamajiem uzlabojumiem. Starptautiski lieto jēdzienu "After Action Review" (AAR) (arī "Post Action Review" (PAR)) – tas nozīmē procesu, kurā pēc konkrēta notikuma tiek veikts detalizēts izvērtējums, kas ietver analīzi, kuras mērķis ir izprast un novērtēt, kas noticis, noteikt paveiktā stiprās un vājās puses, un sagatavot ieteikumus uzlabojumiem nākotnē;

10) izveidot un koordinēt krīzes vadības speciālo uzdevumu, profila un konsultāciju platformu darbību, lai pārskatītu un konsolidētu nacionālās drošības, tajā skaitā krīzes vadības esošos formātus (darba grupas, ekspertu grupas, komisijas, komitejas utt.) un ietvertu tos vienotā KVC koordinētā krīzes vadības sistēmā. Jaunais tiesiskais regulējums mainīs pastāvošo pieeju. Šobrīd katrai problēmai vai risināmajam jautājumam tiek veidots atsevišķs ekspertu formāts, kas rezultējās ar neskaitāmiem, pat dublējošiem formātiem ar līdzīgiem sastāviem. Turpmāk paredzēts, ka KVC izveidos un koordinēs:
- speciālo uzdevumu platformas (task force) – terminētas ekspertu grupas konkrētas problēmas vai uzdevuma izpildei;
- konsultāciju platformu – pastāvīgs valsts institūciju (piemēram, Valsts prezidenta kancelejas, Saeimas, Satversmes tiesas, Augstākās tiesas, Valsts kontroles) pārstāvju kopums, kurš tiek informēts par būtiskiem krīzes vai valsts apdraudējuma riskiem, būtību, ietekmi, plānoto rīcību, iespējamām sekām un kurā tiek uzklausīts šo institūciju pārstāvju viedoklis;
- profila platformas – pastāvīgas profila/jomu ekspertu platformas/grupas, kurās izskata konkrētā profila jautājumus un kuras koordinē rīcību krīzes vadības jomā. Katru profila platformu vadīs attiecīgās nozares ministrijas krīzes vadības speciālists, kurš būs atbildīgs par darba organizāciju un uzdevumu izpildi. Šī platforma strādās ar pašas izvirzītām aktualitātēm un iniciatīvām, kā arī pildīs KVC un Ministru kabineta uzdevumus pēc piederības. Piemēram, 2016. gadā NATO Varšavas samitā sabiedroto valstu vadītāji apņēmās uzlabot noturību, cenšoties sasniegt septiņas civilās sagatavotības pamatprasības:[4]
-- nodrošināta valdības un kritisko valsts pakalpojumu nepārtrauktība;
-- elastīgas enerģijas piegādes;
-- spēja efektīvi tikt galā ar nekontrolētu cilvēku pārvietošanos;
-- izturīgi pārtikas un ūdens resursi;
-- spēja tikt galā ar masveida upuriem;
-- elastīgas civilo sakaru sistēmas;
-- elastīgas civilās transporta sistēmas.
Lai nodrošinātu NATO septiņu civilās sagatavotības pamatprasību izpildi, KVC izveidos un koordinēs attiecīgas profila platformas (piemēram, veselības, transporta, enerģētikas, IKT, finanšu, pārtikas, sabiedriskās kārtības, krīzes komunikācijas, kā arī citas atbilstoši nepieciešamībai). Šīs platformas krīzes vadības sistēmas ietvaros strādās gan ar ikdienas preventīviem noturības jautājumiem, gan piedalīsies krīzes vadības mācībās, gan strādās reālās krīzes situācijās kā atbalsts KVC un Ministru kabinetam. Tas ļaus koordinēti pārvaldīt pārnozaru jautājumus un stiprināt vispārējo noturību;

11) īstenot pasākumu kopumu iespējamo risku un draudu identificēšanai, novērtēšanai un analīzei, kā arī izstrādāt un uzturēt Nacionālo risku katalogu. Krīzes vadības procesa pamata un sākotnējā komponente ir risku pārvaldība (risku identificēšana un novērtēšana, kas rezultējas to novēršanā, mazināšanā vai akceptēšanā). Krīzes vadības spēja ir dinamiska, un tās pamatā ir riska pārvaldība.
Adaptīva un savlaicīga krīzes vadība ir atkarīga no situācijas un riska apzināšanās, ļaujot institūcijai aktīvi uzraudzīt savu iekšējo un ārējo vidi un novērtēt savu potenciālo ievainojamību un iespējas. Efektīvi pārvaldot pārmaiņas, risku un dinamisku vidi, institūcija var paredzēt un atpazīt krīzes un reaģēt uz tām. Par institūcijas spēju pārvaldīt krīzes liecina tās spēja pārveidoties un pielāgoties, radīt iespējas mainīgos apstākļos un strādāt veikli un elastīgi. Institūcijai jāintegrē riska pārvaldības darbības ar pamatfunkcijām, lai palielinātu spēju paredzēt potenciālās krīzes un mainīgos apstākļus un reaģēt uz tiem. Šādi un līdzīgi nacionālie risku novērtējumi ir vairākās valstīs, piemēram, Igaunijā,[5] Lielbritānijā,[6] Īrijā[7] un daudzās citās valstīs. Arī OECD ir veikusi izpēti dalībvalstu pieejā nacionālo risku novērtēšanā un devusi virkni labās prakses rekomendāciju.[8] Ņemot vērā starptautisko praksi un atzītus krīzes vadības procesus, likumprojektā paredzēts, ka KVC īstenos pasākumu kopumu, lai identificētu un novērtētu nacionālos riskus, kas tiks apkopoti Nacionālajā risku katalogā. Tas tiks izveidots, uzturēts un atjaunots atbilstoši situācijai, lai valsts un pašvaldību institūcijas uz tā pamata varētu plānot un īstenot nacionālās drošības, tajā skaitā krīzes vadības politiku. Tas ļaus arī sabiedrībai būt informētai par potenciālajiem riskiem un atbildīgo institūciju rīcību. Nacionālais risku katalogs nebūs uzskatāms par Eiropas Parlamenta un Padomes 2023.gada 17.decembra lēmumā Nr. 1313/2013/ES par Savienības civilās aizsardzības mehānismu noteikto riska novērtējumu. Papildus netiek mainīts regulējums Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likumā, kā arī attiecīgi atbildīgo institūciju kompetence;

12) sadarboties ar citu valstu krīzes vadības centriem un starptautiskajām organizācijām, tai skaitā NATO un ES struktūrām, krīzes vadības un noturības jautājumos. Lai nodrošinātu mijiedarbību ar visām ministrijām un vispārēju kopēju redzējumu un sinerģiju krīzes vadības jautājumos gan nacionālā, gan ES, gan NATO līmenī, KVC jānodrošina koordinācija un līdzdalība horizontālajos un visaptverošajos ES krīžu pārvaldības formātos. Galvenie ES NATO krīžu pārvaldības formāti, ar kuriem KVC jānodrošina koordinācija, ir:
- ES integrētais krīzes situācijas reaģēšanas (IPCR) mehānisms, kuru ES Padome apstiprināja 2013. gada 25. jūnijā un kas izstrādāts, lai atbalstītu ātru, savlaicīgu un koordinētu lēmumu pieņemšanu ES politiskā līmenī lielām un sarežģītām krīzēm, kurām ir plaša ietekme vai politiska nozīme ES līmenī, neatkarīgi no to izcelsmes vietas vai izraisīšanas pamata. IPCR mehānisma aktivizāciju nodrošina ES Padomē prezidējošā valsts, un pastāv trīs dažādas aktivizēšanas pakāpes:
-- monitorings;
-- informācijas apmaiņa;
-- pilna aktivizācija (ietver konkrētu ES reakciju, tai skaitā palīdzības sniegšanu);
- Ad hoc darba grupa par gatavību, reaģēšanas spēju un noturību pret nākotnes krīzēm (AHWP Resilience) – koordinācijas formāts, kas tiek izmantots ES krīžu pārvaldības jautājumu risināšanai. 2022. gada 13. decembrī ES Padome (Vispārējās lietas) apstiprināja Ceļvedi krīzes paredzēšanas, gatavības un reaģēšanas stiprināšanai Padomē (turpmāk – Ceļvedis), kas tika izstrādāts, pamatojoties uz Padomes 2021. gada 23. novembra secinājumiem un tajā ietverto pakāpenisko pieeju, lai stiprinātu noturību un krīžu pārvarēšanu ES. AHWP Resilience tika izveidota, lai risinātu Padomes secinājumos iekļautos starpnozaru jautājumus, un tās darbība attiecīgi tika pagarināta, lai īstenotu Ceļvedī izklāstītos uzdevumus un atbalstītu COREPER darbu, kas saistīts ar Padomes secinājumu turpmāko īstenošanu;
- Eiropas Krīzes vadības centru vadītāju tīkls (The Network of Directors General of the European Crisis Centre) – neformāls Eiropas Krīzes vadības centru vadītāju forums, kas pārsniedz ES ietvaru, taču sanāksmēs vienmēr piedalās prezidējošā valsts ES Padomē un ES Padomes un ES Komisijas kompetentās institūcijas. Foruma mērķis ir veicināt starpvalstu krīzes vadītāju sadarbību un koordināciju, apmācības un labās prakses pārņemšanu, kā arī sadarbību zinātnes, inovāciju, tehnoloģiju un pētījumu koordinācijā krīzes vadības jomā;
- NATO noturības komiteja (NATO Resilience Committee) – NATO, veicinot dalībvalstu apņemšanos stiprināt noturību, kā arī ņemot vērā NATO 2030 iniciatīvu par stiprāku aliansi, 2022. gadā izveidoja jaunu formātu, apvienojot dalībvalstu augstākās amatpersonas, kuru pārvaldībā ir nacionālās noturības koordinācija. Šajā formātā tiek veiktas konsultācijas, noteikti tālākie uzdevumi NATO ietvarā, kā arī pašām amatpersonām tiek organizētas mācības, lai sekmētu izpratni par valstu stratēģisko ievainojamību un to atkarībām. Vienlaikus tiek apzināta dalībvalstu pieredze un pārņemti labākie piemēri, ko katra valsts var ieviest savas noturības stiprināšanā. Ņemot vērā KVC kompetenci, šos pienākumus pārņems KVC vadītājs. Arī Lietuvā un Igaunijā šos amatus ieņem valstu attiecīgo krīzes vadības struktūru augstākās amatpersonas;

13) sadarbībā ar kompetentajām institūcijām veikt sistemātisku risku un draudu monitoringu. KVC sastāvēs no situāciju centra (SITCEN) – situācijas monitorings, sistemātiska informācijas apkopošana, nodošana un glabāšana. SITCEN mērķis būs sadarbībā ar valstī esošajām operatīvajām institūcijām 24/7 režīmā nodrošināt situācijas monitoringu un informācijas apkopošanu, lai identificētu un objektīvi novērtētu potenciālus apdraudējumus un krīzes situācijām Latvijā būtu iespējams sagatavoties pēc iespējas apsteidzoši. Šāda veida situāciju centri ir vairākās valstīs, kā arī starptautiskajās organizācijās, piemēram, ES un NATO situāciju centri (piemērām, sk. https://www.nato.int/cps/en/natohq/topics_57954.htm).

KVC struktūra, fiziskais izvietojums un materiāltehniskais nodrošinājums
KVC uzdevumu izpildei nepieciešamā struktūra, fiziskais izvietojums, personāla nodrošinājums un materiāltehnisko nodrošinājums tiks nodrošināts atbilstoši informatīvajam ziņojumam "Par Krīzes vadības centra uzdevumu izpildei nepieciešamo struktūru, fizisko izvietojumu, personāla un materiāltehnisko nodrošinājumu" (IP) un Ministru kabineta 2024. gada 23. jūlija sēdes protokola Nr. 30 67. §.

KVC vadītājs
KVC vadītāju iecels amatā Valsts kancelejas direktors pēc saskaņošanas ar Ministru prezidentu. Attiecīgais regulējums tiek nostiprināts speciālajā likumā – Nacionālās drošības likumā, lai regulējums nebūtu sadrumstalots, jo arī pārējo ar nacionālo drošību saistīto institūciju vadītāju iecelšanas regulējums ir paredzēts šajā likumā. 

KVC cilvēkresursu nodrošinājums
KVC cilvēkresursi tiks nodrošināti atbilstoši informatīvajam ziņojumam "Par Krīzes vadības centra uzdevumu izpildei nepieciešamo struktūru, fizisko izvietojumu, personāla un materiāltehnisko nodrošinājumu" (IP) un atbilstoši Ministru kabineta 2024. gada 23. jūlija sēdes protokola Nr. 30 67. § 4. punktam. KVC darbības nodrošināšanai ar 2025. gada 1. janvāri Valsts kancelejai nepieciešamas 15 amata vietas. Personāla atlasi Valsts kanceleja veic atbilstoši Valsts civildienesta likumā noteiktajai kārtībai.


[1] 2024. gada 20. februāra Ministru kabineta sēde. Sk. https://tapportals.mk.gov.lv/meetings/protocols/37eb6d01-8583-4479-9720-60cc2d26b9fe#meeting-protocol-preview-8

[2] Likuma ietvaros tiek lietots termins "sabiedriska organizācija". Atbilstoši Biedrību un nodibinājumu likuma spēkā stāšanās kārtības likuma 5. pantam Biedrību un nodibinājumu likumā lietotie termini "biedrība" un "nodibinājums" atbilst citos normatīvajos aktos lietotajam jēdzienam "sabiedriskā organizācija", kā arī jēdzieniem "sabiedrisko organizāciju apvienība" un "nevalstiskā organizācija".

[3] Valsts pārvaldes modernizācijas plāns. Sk. https://www.mk.gov.lv/lv/valsts-parvaldes-modernizacijas-plans

[4] NATO Resilience: the first line of defence. Pieejams: https://www.nato.int/docu/review/articles/2019/02/27/resilience-the-first-line-of-defence/index.html

[5] National Risk Assesment. Pieejams: https://www.riigikantselei.ee/en/risks
Horizon Scanning 2024. Pieejams: https://www.riigikantselei.ee/en/horizon-scanning-2024

[6] National Risk Register 2023. Pieejams: https://www.gov.uk/government/publications/national-risk-register-2023

[7] National Risk Assessment 2024 – Overview of Strategic Risks. Pieejams: https://www.gov.ie/en/policy-information/448eb-national-risk-assessment-2024-overview-of-strategic-risks/

[8] National Risk Assessments – A CROSS COUNTRY PERSPECTIVE. Pieejams: https://www.oecd.org/content/dam/oecd/en/publications/reports/2018/03/national-risk-assessments_g1g87210/9789264287532-en.pdf

Ņemot vērā paredzēto krīzes vadības sistēmas reorganizāciju, Ministru kabineta krīzes vadības sēžu ieviešanu un KVC izveidi, nepieciešams salāgot Nacionālās drošības likuma regulējumu, nostiprinot krīzes vadību kopējā nacionālās drošības sistēmā un pārskatot atbildīgo institūciju kompetenci un atbildību krīzes un valsts apdraudējuma gadījumā.

1. Nacionālās drošības likuma 3. pantā ir precizēta nacionālās drošības sistēma un tās uzdevumi, paredzot, ka turpmāk krīzes vadība ir viena no nacionālās drošības sistēmas sastāvdaļām. Tiek noteikts, ka viens no nacionālās drošības sistēmas uzdevumiem ir nodrošināt efektīvu krīzes vadību. Tiek stiprināta sadarbība starp valsts varu un pārvaldi realizējošām institūcijām, proti, tiek noteikts, ka nacionālās drošības sistēmas darbības pamatā ir civilmilitārā sadarbība, kā arī sadarbība starp valsts varu un pārvaldi realizējošām institūcijām atkarībā no valsts apdraudējuma un krīzes veida, intensitātes un rakstura.

2. Nacionālās drošības likuma 6. pantā ir pārskatīta Saeimas kompetence. Tiek precizēts, ka turpmāk Saeima izskatīs Ministru prezidenta sniegto informāciju ne tikai par nacionālo drošību, bet arī par krīzes vadību, ņemot vērā, ka arī Ministru prezidenta kompetence tiek paplašināta saistībā ar krīzes vadības jautājumiem.

3. Nacionālās drošības likuma 9. pantā ir pārskatīta Ministru prezidenta kompetence. Tiek noteikts, ka Ministru prezidents vadīs valsts apdraudējuma situāciju novēršanas un pārvarēšanas pasākumus, kā arī krīzes vadības procesus, ik gadu sniegs Saeimai pārskatu par nacionālo drošību, tajā skaitā krīzes vadību, saskaņos KVC un ministru darbību nacionālās drošības, tajā skaitā krīzes vadības jomā, kā arī organizēs likumā noteikto ar nacionālo drošību, tajā skaitā krīzes vadību saistīto koncepciju un plānu izstrādi un izpildi. Ņemot vērā KVC izveidi, papildus tiek noteikts, ka Valsts kancelejas direktors, saskaņojot ar Ministru prezidentu, turpmāk iecels amatā un atbrīvos no amata KVC vadītāju. Ņemot vērā, ka tiek ieviesta krīzes vadības pārņemšana, kas būtu attiecināma ne tikai uz pašvaldībām, bet arī uz ministrijām un citām valsts institūcijām, ja objektīvu apstākļu (ierobežotas pilnvaras, krīze skar vairākas nozares) dēļ tās nevar nodrošināt krīzes vadību pašu spēkiem un būtiski ir apdraudēta valsts, sabiedrības, vides vai saimnieciskās darbības drošība vai cilvēku veselība un dzīvība, tiek paredzēts, ka Ministru kabinets lems par minēto institūciju ierosinājumu pārņemt krīzes vadību.

4. Nacionālās drošības likuma 10. panta pirmajā daļā ir pārskatīta Ministru kabineta kompetence. Likuma 10. panta pirmajā daļā tiek saglabāti vispārīgi uzdevumi, kuri nav saistīti ar krīzes vadību un valsts apdraudējuma pārvarēšanu (trīs uzdevumus pārceļot uz 23. pantu).
Nacionālās drošības likuma 10. un 23. pantā ir pārskatīta Ministru kabineta kompetence. Likuma 10. pantā tiek saglabāti vispārīgi uzdevumi, kuri nav saistīti ar krīzes vadību un valsts apdraudējuma pārvarēšanu, bet likuma 23. pantā tiek noteikta Ministru kabineta atbildība krīzes un valsts apdraudējuma gadījumā, nostiprinot to, ka likumā noteiktie jautājumi krīzes vadības un valsts apdraudējuma pārvarēšanas gadījumos tiks lemti Ministru kabineta krīzes vadības sēdēs. Ministru kabineta kompetence tiek paplašināta, nosakot, ka tas lems par jautājumiem, kas saistīti arī ar visaptverošas valsts aizsardzības un noturības plānošanu, īstenošanu un koordinēšanu, ņemot vērā pārnozaru sadarbības nepieciešamību visos līmeņos.
Nacionālās drošības likuma 23. panta septītajā un astotajā daļā esošais regulējums netiek grozīts, bet tiek izteikts jaunā redakcijā, ņemot vērā nepieciešamību grozīt pārējās panta daļas.
Likuma 10. panta otrajā daļā ir pārskatītas Ministru kabineta tiesības. Šobrīd viena no Ministru kabineta tiesībām ir uzdot atsevišķu uzdevumu izpildi valsts drošības iestādēm atbilstoši to kompetencei. Ņemot vērā, ka likuma tvērums ir daudz plašāks un nav attiecināms tikai uz valsts drošības iestādēm, attiecīgā tiesība ir precizēta, paredzot, ka Ministru kabinetam ir tiesības uzdot atsevišķu uzdevumu izpildi KVC, ministrijām, citām valsts institūcijām un pašvaldībām atbilstoši to kompetencei.

5. Nacionālās drošības likuma 16. pantā ir precizēta citu ministriju un valsts institūciju kompetence, nostiprinot ar krīzes vadības pasākumu izpildi saistīto kompetenci.

6. Nacionālās drošības likuma 17. pantā ir precizēta pašvaldību kompetence, saglabājot attiecīgajā pantā vispārīgus uzdevumus, bet IV nodaļā nostiprinot pašvaldību atbildību tieši krīzes un valsts apdraudējuma gadījumā. Nacionālās drošības likuma 17. panta pirmās daļas 1. punktā noteiktā kompetence ir salāgota ar Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 14. punktā noteikto autonomo funkciju.

7. Precizēts Nacionālās drošības likuma IV nodaļas "Valsts apdraudējuma pārvarēšana" nosaukums, ņemot vērā, ka attiecīgā nodaļa tiek papildināta ar krīzes vadības jautājumiem. Turpmāk nodaļas nosaukums būs "Valsts apdraudējuma pārvarēšana un krīzes vadība".

Nacionālās drošības likuma IV nodaļā "Valsts apdraudējuma pārvarēšana" ietverts regulējums, lai īstenotu valsts apdraudējuma pārvarēšanas pasākumus un likvidētu valsts apdraudējuma sekas. Nodaļā regulēta arī Ministru kabineta atbildība, ministriju, citu institūciju un amatpersonu, kā arī iedzīvotāju pienākumi valsts apdraudējuma gadījumā. Minētajā nodaļā nav ietverts regulējums, kas attiecas uz krīzes vadības jautājumiem. Ņemot vērā, ka turpmāk viens no nacionālās drošības sistēmas uzdevumiem būs arī nodrošināt krīzes vadību, ir nepieciešams pārskatīt IV nodaļā ietverto regulējumu.

1. Lai būtu nepārprotami saprotams, kas tiek saprasts ar terminu "krīze" Nacionālās drošības likuma izpratnē, IV nodaļa ir papildināta ar 22.⁵ pantu, skaidrojot, kas ir krīze, proti, ka tā ir normai neatbilstošs vai ārkārtējs notikums vai situācija, kas apdraud valsti un sabiedrību un kam nepieciešama stratēģiska, adaptīva un savlaicīga reakcija, lai saglabātu valsts, sabiedrības, vides vai saimnieciskās darbības drošību vai cilvēku veselību un dzīvību.

Notikums vai situācija var ietvert augstu sarežģītību, nestabilitāti un neskaidrību. Notikums vai situācija var pārsniegt valsts un pašvaldību institūciju, kā arī juridisku un fizisku personu reaģēšanas kapacitāti vai spēju. Ņemot vērā krīzes būtību, papildus jebkādiem izmēģinātiem plāniem un procedūrām var būt nepieciešama elastīga un dinamiska pieeja.

Apdraudējums var ietekmēt valsts un pašvaldību institūciju, kā arī juridisku un fizisku personu spēju darboties, organizatorisko struktūru un cilvēkfaktorus, vides faktorus un ekonomiskos faktorus. Tā kā daudzām institūcijām tiek paplašināti uzdevumi, kas attiecas uz krīzes vadību, likumā tiek skaidrots, kas ir krīzes vadība. Ar krīzes vadību tiks saprasta krīzes vadības satvara, principu un procesu plānošana, ieviešana, īstenošana un sistemātiska attīstīšana.

Definīcijas ir noteiktas atbilstoši starptautiski atzītai praksei un standartam ISO-22361 "Drošība un noturība. Krīzes vadība". Krīzes definīcijai ir jābūt pēc iespējas plašākai un nevar izslēgt pazīmes vai elementus, kas apraud valsti, jo, piemēram, valstī var būt arī, piemēram, konstitucionālā vai finanšu krīze, nevis tikai, katastrofas (piemēram, sabiedriskās kārtības, veselības vai vides krīze).

Krīzes definīcija iekļauj arī bīstamās dzīvnieku infekcijas slimības, ar kurām slimo ne tikai dzīvnieki, bet daudzas no tām rada apdraudējumu cilvēku veselībai un dzīvībai, tajā skaitā, radot finansiālus izdevumus tautsaimniecībai. Nepieciešamības gadījumā tiek nodrošināta sasaiste ar likumu "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli". 

Lai nodrošinātu, ka krīzes vadības spēja sasniedz vēlamo rezultātu, valdībai jānodrošina:
1) apņēmīga līderība;
2) struktūras (piemēram, finansējums, komunikācija, aprīkojums, telpas, informācijas pārvaldība, principi, procesi un procedūras);
3) atbalstoša kultūra (piemēram, vērtības, ētika, uzvedības kodekss);
4) kompetents personāls (piemēram, zināšanas, prasmes un attieksme, elastīga domāšana).

Valdības krīzes vadības spēju ietekmēs tās saistība ar citām jomām, piemēram, ar riska pārvaldību, darbības nepārtrauktību, informācijas drošību, fizisko drošību, drošumu, civilo aizsardzību, reaģēšanu uz incidentiem un ārkārtēju situāciju vadību. Ministru kabinetam jāpieņem strukturēta pieeja krīzes vadībai, piemērojot principu kopumu, uz kura pamata var attīstīt krīzes vadības sistēmu. Šie savstarpēji saistītie principi, satvars un piemērojamie procesa elementi mērķtiecīgi, konsekventi un stingri veicina krīzes vadības spējas īstenošanu.

Krīzes vadības satvars:
Līderība
Augstākās vadības iesaistīšanai krīzes vadībā ir būtiska nozīme krīzes vadības spējas attīstīšanā un pastāvīgā uzlabošanā. Augstākajai vadībai jānodrošina:
- krīzes vadības mērķu atbilstība valsts pārvaldes stratēģiskajam virzienam un pamatvērtībām;
- krīzes vadības pielāgošana valsts pārvaldes apstākļiem;
- apliecināta gatavība uzturēt krīzes vadības spēju;
- virzība un atbalsts krīžu vadībai, lai sasniegtu tās paredzēto rezultātu;
- informācija par krīzes vadības nozīmi un ieguvumiem no tās;
- krīzes vadības integrācija valsts pārvaldes procesos;
- resursu pieejamība krīzes vadībai;
- krīzes vadības nepārtrauktas uzlabošanas veicināšana.
Augstākajai vadībai jānosaka un jādokumentē krīzes vadības politika. Politikai jābūt par pamatu turpmākiem pasākumiem, kas saistīti ar krīzes vadības pasākumu plānošanu un īstenošanu. Šajā politikā:
- jānorāda augstākās vadības apņemšanās attiecībā uz krīzes vadību;
- jāizklāsta krīzes vadības uzdevumi;
- vispārīgi jāapraksta tas, kā paredzēts īstenot uzdevumus;
- jānosaka prioritātes un norādījumi attiecībā uz galveno valsts pārvaldes krīzes vadības spējas elementu nodrošināšanu, kā arī atbilstošie nepieciešamie finanšu līdzekļi, tehniskie resursi un cilvēkresursi;
- jānosaka personas, kas atbildīgas par konkrētiem krīzes vadības elementiem, vispārējo koordinēšanu un integrāciju;
- jānosaka, jādokumentē un jāpaziņo funkcijas un pienākumi, kas nepieciešami, lai īstenotu krīzes vadības spējas;
- jāietver mehānismi, ar kuriem pārbauda un pārliecinās, ka politika joprojām ir atbalstīta un atbilst valsts pārvaldes vispārējiem stratēģiskajiem mērķiem un ka tiek uzraudzīta un izvērtēta progresa atbilstība saskaņotajiem rezultātiem;
- regulāri jāveic politikas pārskatīšana, lai nodrošinātu tās atbilstību pastāvošajai situācijai.
Augstākā vadība ir atbildīga par valsts pārvaldes vispārējo noturību, un tai jāieceļ persona(-as) ar atbilstošām pilnvarām, kas būs atbildīga(-as) par krīzes vadības spējas attīstību un īstenošanu, kā arī par tās uzturēšanu un pārvaldību visā valsts pārvaldē. Augstākajai vadībai jāņem vērā arī resursi, kas nepieciešami katram krīzes vadības spējas elementam, un ar to saistītās prasības attiecībā uz mācībām, vingrināšanos un testēšanu.

Struktūra
Valsts pārvaldei jāizveido organizatoriskā struktūra un jānodrošina līdzekļi, lai attīstītu un pastāvīgi uzlabotu krīzes vadības spēju, tostarp:
- funkcijas, pilnvaras, pienākumi un atbildība (tās var neietilpt ikdienas funkcijās un pienākumos un atšķirties no tiem);
- noteikumi un vadlīnijas par iesaistīšanos, informēšanu un komunikāciju;
- procesi un metodes;
- materiāltehniskā bāze un rīki;
- kvalitātes nodrošināšana un kontrole;
- sistēma zināšanu uzkrāšanai un izplatīšanai/nodošanai, it īpaši institūcijās, kurās mainās augstākā vadība.
Valsts pārvaldei jāintegrē krīzes vadība citos būtiskos organizācijas pasākumos.

Kultūra
Valsts pārvaldei visos darbiniekos jāveicina tādas pozitīvas attieksmes un kultūras attīstība, kas atbilst valsts pārvaldes pamatvērtībām un sekmē tās vēlmju, politikas un procedūru konsekventu piemērošanu, atzīstot:
- riska apzināšanos (nepārtraukta risku identificēšana un izprašana, pieejamās kompetences piesaistīšana);
- apņemšanos attiecībā uz krīzes vadību (apņemšanās ņemt vērā krīzes vadības būtisko nozīmi un šīs būtiskās nozīmes atzīšana);
- agrīno brīdināšanu (cilvēku iedrošināšana reaģēt uz iespējamām agrīnajām brīdinošajām pazīmēm);
- organizatorisko noturību (noturības plānošanas atbalstīšana un ikviena darbinieka mudināšana saprast savu funkciju un ieguldījumu valsts sekmīgā attīstībā);
- organizatorisko apzināšanos (atklāta mērķu, uzdevumu un redzējumu komunikācija mācībās un praktiskajās nodarbībās);
- psiholoģisko drošību (palīdzēšana risināt "atbilstošas grūtības" vai palīdzēšana cilvēkiem justies nepiespiesti, kad viņi norāda uz nelielām problēmām, kas var saasināties).
Valsts pārvaldei jāattīsta spēja atklāt, novērtēt un paziņot organizācijā un ārpus tās pastāvošus atsevišķus latentus apstākļus vai šādu apstākļu kopumu, kas sekmē veiksmīgu krīzes vadību.

Kompetence
Svarīgi izprast vēlamo stāvokli, panākumu kritērijus un pasākumus kompetences līmeņu izveidošanai visās krīzes vadības jomās. Valsts pārvaldei jāintegrē krīzes vadība pieejās, ko izmanto kompetences un organizācijas mācīšanās attīstīšanai un uzturēšanai. Šajā integrācijā jāietver:
- izpratnes veicināšana par krīzes vadību, kā arī zināšanu, prasmju un pozitīvas attieksmes attīstīšana krīzes vadības jomā individuālā, grupas, institūcijas un starpinstitūciju līmenī;
- kompetences vadības procesu un procedūru izmantošana krīzes vadībā;
- sistemātiski pārskatīšanas un mācīšanās procesi, kas saistīti ar krīzes vadību;
- valsts pārvaldes mācīšanās kā līdzeklis krīzes vadības spējas nepārtrauktai uzlabošanai.

Krīzes vadības principi:
1. princips "Pārvaldība"
Krīzes vadība ir atkarīga no efektīvas pārvaldības visos valsts pārvaldības līmeņos. Krīzes vadības spēja ir atkarīga no skaidri saprotamām struktūrām, funkcijām, pienākumiem un kompetences. Darbinieku spēju reaģēt uz krīzi ietekmē viņu izpratne par viņu funkcijām un pienākumiem un pienācīga sagatavošana, lai kompetenti un pārliecinoši izpildītu krīzes vadības prasības.
2. princips "Stratēģija"
Krīzes vadība ir stratēģiska spēja. Krīzes vadības spēju veidošana un uzturēšana ir atkarīga no tā, vai līderi dara zināmu valsts pārvaldei tās vērtību un nozīmību, vai nosaka uzdevumus un piešķir resursus to sasniegšanai. Krīzes vadības spējas pamatā ir valsts pamatvērtības, prioritātes, kā arī krīzes iespējamās sekas un ietekme.
3. princips "Riska pārvaldība"
Krīzes vadības spēja ir dinamiska, un tās pamatā ir riska pārvaldība. Adaptīva un savlaicīga krīzes vadība ir atkarīga no situācijas un riska apzināšanās, ļaujot valsts pārvaldei aktīvi uzraudzīt savu iekšējo un ārējo vidi un novērtēt savu potenciālo ievainojamību un iespējas. Efektīvi pārvaldot pārmaiņas, risku un dinamisku vidi, valsts pārvalde var paredzēt un atpazīt krīzes un reaģēt uz tām.
Par valsts pārvaldes spēju pārvaldīt krīzes liecina tās spēja pārveidoties un pielāgoties, radīt iespējas mainīgos apstākļos un strādāt veikli un elastīgi. Valsts pārvaldei riska pārvaldības darbības jāintegrē darbības pamatfunkcijās, lai palielinātu spēju paredzēt potenciālās krīzes un mainīgos apstākļus un reaģēt uz tiem.
4. princips "Lēmumu pieņemšana"
Efektīva lēmumu pieņemšana ir atkarīga no labas informācijas pārvaldības, izpratnes par situāciju un izpratnes par ieinteresēto pušu vajadzībām un vēlmēm. Līderiem valsts pārvaldē jācenšas panākt izpratni, izmantojot izpratni par situāciju un informācijas pārvaldību, lai pieņemtu lēmumus, kas balstīti pierādījumos, loģikā un atzinumos, kā arī izpratnē par iespējamo seku ietekmi. Valsts pārvaldei visos lēmumos jāņem vērā tās stratēģiskie mērķi, pamatvērtības un prioritātes.
5. princips "Komunikācija"
Krīzes vadībai ir nepieciešama efektīva komunikācija. Valsts pārvaldei ir jāsniedz ieinteresētajām pusēm (tostarp tām, kas ietilpst valsts pārvaldē) precīza, ticama un savlaicīga informācija, lai palielinātu krīzes vadības efektivitāti un aizsargātu savu reputāciju un integritāti.
6. princips "Ētika"
Valsts pārvaldes reakciju uz potenciālu vai faktisku krīzi nosaka tās pamatvērtības un ētikas vadlīnijas. Atbilstošas ētikas un vērtību demonstrēšana vairo ieinteresēto pušu atbalstu, veido uzticību un palīdz aizsargāt un uzlabot reputāciju.
7. princips "Mācīšanās"
Valsts pārvaldes krīzes vadības spēja tiek uzlabota, izmantojot institūciju mācīšanos. Valsts pārvalde mācās, nodrošinot, ka cilvēki, kuri veic krīzes vadības funkcijas un pienākumus, iegūst kompetenci, mācoties un apgūstot iekšējo un ārējo pieredzi.

Krīzes vadības process:
Prognozēšana
Valsts pārvaldei jāprognozē iespējamās krīzes, nosakot:
- horizonta skenēšanas procesus, ko izmanto, lai identificētu iespējamās krīzes, kas var sākties vidējā termiņā un ilgtermiņā, un krīzes, kas var sākties ļoti īsā laikā;
- procesus, ar kuriem tiks atpazītas potenciālās krīzes un organizētas iespējas palielināt brīdinājumu līdz atbilstošam līmenim un noteikt nepieciešamo reakciju uz krīzi;
- sistēmas agrīnai brīdināšanai par potenciālajām krīzēm;
- vidi lēmumu un stratēģiju pienācīgai pārbaudīšanai.

Novērtēšana
Valsts pārvaldei jānovērtē potenciālās krīzes:
- izveidojot izpratni par riskiem vidē, kurā valsts pārvalde darbojas;
- izveidojot labi izprastu un integrētu saistību starp riska pārvaldības pasākumiem, no vienas puses, un uzņēmību un līderību, no otras puses;
- atzīstot un pieņemot, ka krīzes var attīstīties neatkarīgi no ieviesto kontroles pasākumu efektivitātes un ka valsts pārvaldei jābūt gatavai tās efektīvi pārvaldīt;
- izturoties tādā veidā, kas veicina izpratni par situāciju;
- laikus atpazīstot problēmgadījumus un incidentus un konstatējot to eskalāciju.

Novēršana un mazināšana
Valsts pārvaldei jāatzīst, ka krīzes var tikt izraisītas dažādos veidos, un jācenšas tās novērst, izmantojot dažādas organizatorisku, tehnisku un cilvēcisku centienu kombinācijas. Lai novērstu un samazinātu eskalāciju, valsts pārvaldei jāapsver gan preventīvās, gan mazināšanas stratēģijas. Valsts pārvaldei krīžu novēršana jāintegrē citos pasākumos, kas balstīti briesmu, draudu un risku izvērtējumā. Valsts pārvaldei jāizveido politika, prakse un procedūras, kas sniedz darbiniekiem un ieinteresētajām pusēm norādījumus par:
- novēršanu un mazināšanu, kas tiek īstenota, piemērojot efektīvu riska pārvaldības praksi;
- vērtību apzināšanos, kas ietver ētikas, ilgtspējības, rīcības un tamlīdzīgu vērtību kodeksu atzīšanu un ievērošanu;
- agrīno brīdināšanu, agrīnā posmā paziņojot iespējamos riskus, lai nodrošinātu pienācīgas uzmanības pievēršanu un iespējamo seku novērtēšanu;
- spēju samērīgi, jēgpilni un saskaņoti reaģēt uz apstākļiem, kas attīstās;
- darba vietu skaita pielāgošanos, kas nodrošina valsts pārvaldes elastību gadījumos, kad tiek piedzīvoti neparedzēti apstākļi un vajadzības.
Krīžu novēršanai jānotiek nepārtraukti.

Sagatavotība
Valsts pārvaldei jānodrošina krīzes vadības struktūras noturība, attiecībā uz katru krīzes vadības grupas funkciju ieceļot galvenos pārstāvjus un viņu vietniekus un nodrošinot, ka visi krīzes vadības struktūras dalībnieki ir atbilstoši apmācīti, kompetenti un pienācīgi nodrošināti ar resursiem savu pienākumu izpildei. Valsts pārvaldei jāsagatavojas arī krīzēm, attīstot vispārējas spējas, kas tai ļaus atbilstoši reaģēt jebkurā situācijā. Tas ietver šādu pamatelementu izstrādi:
- krīzes vadības plāns un citi atbilstoši plāni;
- informācijas pārvaldība;
- vienota izpratne par situāciju;
- atbilstoši pārvaldītas krīzes vadības struktūra, sastāvs, pilnvaras un uzdevumi.
Lai valsts pārvalde spētu laikus un organizēti reaģēt, tai:
- jāinformē attiecīgie krīzes vadības struktūras dalībnieki;
- jānodrošina informācijas pārvaldība un izpratne par situāciju.

Reaģēšana uz krīzi
Krīzes vadības struktūrai jāreaģē uz krīzi un jārīkojas atbilstoši krīzes dinamikai un sarežģītībai. Krīzes vadības struktūrai jāņem vērā, ka katra krīze būs unikāla, un jāņem vērā šādi aspekti:
- izpratnes par situāciju veicināšana, struktūrai apliecinot savu (individuālo un kopīgo) izpratni par situāciju un tās dinamiku, un pastāvīga tās pārskatīšana;
- krīzes un krīzes vadības ietekmes uz pamatdarbību pārbaude un uzraudzība;
- problēmgadījumu un risku identificēšana, lēmumu pieņemšana, pasākumu uzdošana un pasākumu īstenošanas un rezultātu apstiprināšana;
- reaģēšanas darbības ritma noteikšana, lai varētu saskaņoti organizēt sanāksmes, instruktāžas, informācijas izplatīšanu, paziņojumus plašsaziņas līdzekļiem, konferences un citus pasākumus, kam var būt nepieciešama nepārtraukta un ilgstoša resursu nodrošināšana;
- sanāksmju darba kārtības pārvaldība un kodolīguma nodrošināšana;
- reaģēšanas stratēģiskā virziena noteikšana (un pastāvīga pārskatīšana), nosakot reaģēšanas mērķus;
- iekšējās un ārējās komunikācijas, stratēģijas un plašsaziņas līdzekļu (tostarp sociālo tīklu) uzraudzības apstiprināšana un pārskatīšana;
- krīzes vadības pasākumu pārskatīšana un uzraudzība, lai pārliecinātos, ka prioritātes tiek skaidri izprastas un ka to izpilde un informācijas plūsma ir atbilstoša situācijas noteiktajām vajadzībām;
- mijiedarbības ar ieinteresētajām pusēm pastāvīga identificēšana, uzraudzība, pārraudzība un analizēšana, lai nodrošinātu, ka attiecīgos ziņojumus un informāciju saņem cilvēki, kam tie ir paredzēti, un ka šie cilvēki tiek aktīvi lūgti izteikt viedokli un sniegt padomus un palīdzību;
- jebkuras apakšgrupas mērķu un efektivitātes uzraudzība un pārskatīšana, lai nodrošinātu to darbības saskaņotību;
- situācijas aktīva uzraudzība un horizonta skenēšana, tostarp reālistiska sliktākā scenārija plānošana, lai visiem krīzes vadības struktūras dalībniekiem pastāvīgi nodrošinātu informāciju reaģēšanas pastiprināšanai un potenciālajiem un preventīvajiem mazināšanas pasākumiem reaģēšanas laikā;
- lavīnveida ietekmes vai slēptas savstarpējas atkarības valsts pārvaldē vai ārpus tās uzraudzība un jaunas notikumu attīstības uzraudzība, lai noteiktu papildu vai jaunu atbildes pasākumu nepieciešamību;
- stratēģiskas reaģēšanas uz krīzi vai interešu konfliktu un resursu pārvaldības nodrošināšana;
- atjaunošanas stratēģiskās plānošanas iespējami ātras uzsākšanas nodrošināšana.

Atjaunošana
Atjaunošanas posms ietver krīzes seku likvidēšanu un lēmumu pieņemšanu par to, kā atgriezties "normālajā" stāvoklī, vai par pielāgošanos jaunajiem apstākļiem, jo īpaši tad, ja pēc krīzes ir notikušas būtiskas pārmaiņas. Visā atjaunošanas laikā pieņemtajos lēmumos joprojām jāapsver risks un riska modificēšanas iespējas. Jauni problēmgadījumi, kas nav identificēti un risināti atjaunošanas laikā, var radīt papildu kaitējumu un izraisīt vēl vienu krīzi. Plānos un protokolos jāatzīst, ka notiek pāreja un pārslēgšanās no reaģēšanas posma uz atjaunošanas posmu. Atjaunošanas plānošanu var tieši ietekmēt lēmumi, kas tiek pieņemti reaģēšanas laikā. Atbildīgie vadītāji, kas pieņem lēmumus par neatliekamiem problēmgadījumiem, var pamatoties uz informāciju par ilgtermiņa atjaunošanas mērķiem un problēmgadījumiem. Atjaunošanas grupa jāvada krīzes vadības struktūras dalībniekam, un tai jāpiešķir pietiekami resursi. Atjaunošanas pasākumi var būt ilgstoši, un tiem var būt nepieciešami resursi vēl ilgi pēc reaģēšanas posma beigām. Problēmgadījumi, kam bieži ir raksturīga reputācijas pasliktināšanās, ieguldītāju šaubas, ekonomiskās sekas un ilgstošas juridiskās un apdrošināšanas problēmas, var turpināties ļoti ilgi. Valsts pārvaldei jāņem vērā, ka atjaunošanai ir nepieciešami pienācīgi resursi. Jāņem vērā sociālās izmaksas, jo ietekme var būt skārusi ieinteresētās puses. Papildus infrastruktūras fiziskai atjaunošanai vai nomaiņai var būt situācija, ka valsts pārvaldei jānodrošina atbalsts izmeklēšanai vai pieprasījumiem, ko veic policija vai pārvaldes iestādes. Krīzes vadības struktūrai jāapzinās arī sensitivitāte, kas pastāv saistībā ar dabiskajiem dziedināšanas un sērošanas procesiem, kad notikumi ir tieši skāruši personas un viņu ģimenes locekļus.
Atjaunošanas procesā valsts pārvaldei:
- jau no paša sākuma jābūt stratēģiski ievirzītai uz atjaunošanu;
- iespējami ātri jāsāk atjaunošana;
- jāapsver stratēģiskās iespējas.
Pienācīgas stratēģiskās uzmanības pievēršana atjaunošanas pasākumiem novērš to, ka netiek padarīti darbi, tiek atstātas novārtā būtiskās attiecības ar ieinteresētajām pusēm un netiek izmantotas potenciālās iespējas. Tostarp par zaudētām iespējām var uzskatīt nespēju:
- atjaunot reputāciju;
- pārtraukt problemātiskās darbības;
- izvirzīt ilgtermiņa attīstības plānus.
Atjaunošana var sniegt iespēju atjaunot, pārstrukturēt vai pārgrupēt valsts pārvaldi. Atjaunošana pēc būtības nav atgriešanās pie iepriekšējās normalitātes. Tā var nozīmēt virzību uz tādu darbības modeli un organizatoriskajām struktūrām, kas atbilst jaunajai normalitātei, apkarojot skarbo realitāti un īstenojot krīzes atklātās potenciālās iespējas.

Nepārtraukta uzlabošana
Nepārtraukta uzlabošana ir krīzes vadības pamatelements. Šā uzdevuma īstenošanu sekmē pieredze, kas gūta praktiskajās nodarbībās un krīzes notikumos.
Valsts pārvaldei jāveic šādas darbības:
- jāpārskata krīze vai praktiskā darbība, tostarp jāizvērtē reakcija, plāni un procedūras, kā arī rīki un materiāltehniskā bāze, lai noteiktu jomas, kurās nepieciešami uzlabojumi;
- jānosaka vērtīgās atziņas un jāsniedz ieteikumi attiecībā uz pārmaiņām, tostarp attiecībā uz pienākumiem un termiņiem, lai veicinātu pārmaiņu turpmāku īstenošanu un nodrošinātu to pabeigšanu;
- jāmācās no krīzes un praktiskajām nodarbībām un jāveic uzlabojumi, lai labāk sagatavotos un veidotu noturību, tostarp jāveic izmaiņas valsts pārvaldē, tās cilvēkos, plānos un procedūrās;
- jāveic krīzē iesaistīto personu, grupu un ieinteresēto pušu iztaujāšana un turpmāka saziņa ar tām, lai apzinātu mācīšanās iespējas;
- jāpārdomā gūtās atziņas un jāņem tās vērā savā darbībā, lai novērstu slēptās problēmas un ievainojamību, un jāsagatavo valsts pārvalde turpmākām krīzēm.

2. Nacionālās drošības likumā ir pārskatīta Ministru kabineta atbildība krīzes un valsts apdraudējuma gadījumā (skaidrots anotācijā iepriekš), ir ietverti KVC pienākumi un tiesības krīzes vadībā (skaidrots anotācijā iepriekš). Ir nostiprināta arī ministriju, citu valsts institūciju, pašvaldību un sabiedrisko organizāciju kompetence krīzes vadībā. Minēto institūciju galvenie uzdevumi ir saistīti ar sadarbību ar KVC, proti, ir noteikts, ka tās sadarbojas un sniedz KVC krīzes vadības pasākumu plānošanai, sagatavošanai un īstenošanai nepieciešamo atbalstu, kā arī informē KVC par incidentu, apdraudējumu, krīzi un ārkārtēju situāciju vai to draudiem, kas skar nacionālo drošību. Minētajām institūcijām ir tiesības lūgt KVC atbalstu krīzes vadības pasākumu plānošanai, sagatavošanai un īstenošanai.

3. Nacionālās drošības likuma 23. panta otrā daļa šobrīd paredz, ka ministrijas prognozē to kompetencē esošo nozaru apdraudējumus un plāno apdraudējumu novēršanu, pārvarēšanu un iespējamo seku likvidēšanu. Nozaru apdraudējumu novēršanas, pārvarēšanas un iespējamo seku likvidēšanas plānus ministrijas iesniedz apstiprināšanai attiecīgajiem Ministru kabineta locekļiem. Plānu projektus pirms to apstiprināšanas ministrijas iesniedz izvērtēšanai Padomē. Apstiprinātos plānus ministrijas iesniedz Padomē izmantošanai Padomes darbā. Likumprojekts paredz, ka ministrijas turpmāk izstrādās nozares darbības nepārtrauktības un noturības plānus, pamatojoties uz Nacionālo risku katalogā ietvertajiem riskiem un apdraudējumiem, un iesniegs tos izskatīšanai Ministru kabineta krīzes vadības sēdē, pirms tos apstiprina attiecīgais Ministru kabineta loceklis. Attiecīgos plānus izvērtēs KVC. Detalizēts skaidrojums sniegts arī pie KVC uzdevumu apraksta.

Nozares ministrijas (Valsts kanceleja pielīdzināma nozares ministrijai) darbības nepārtrauktības un noturības plāna satura iezīmes:
1. Darbības nepārtrauktības un noturības riskus pārvalda, lai:
1.1. mazinātu iespējamu negatīvu ietekmi uz to procesu izpildi, kuru pārtraukšana var izraisīt negatīvas sekas vai negatīvi ietekmēt uzdevumu veikšanu/pakalpojumu pieejamību (kritiskais process);
1.2. nodrošinātu kritisko procesu nepārtrauktu izpildi/pakalpojumu pieejamību vai atjaunošanu pēc iespējas īsākā laikā un pilnā apjomā to izpildes traucējumu vai pārtraukumu gadījumos;
1.3. nodrošinātu incidentu un krīzes situāciju efektīvu pārvaldību, tai skaitā savlaicīgu un precīzu visu ieinteresēto personu un sabiedrības informēšanu.

2. Darbības nepārtrauktības un noturības pārvaldīšana ietver:
2.1. kritisko procesu (pakalpojumu) un kritisko resursu identificēšanu;
2.2. risku, kas var ietekmēt darbības nepārtrauktību, identificēšanu un analīzi, kā arī attiecīgu pasākumu plānošanu un īstenošanu minēto risku ierobežošanai;
2.3. darbības nepārtrauktības nodrošināšanas procedūru sagatavošanu un aktualizēšanu;
2.4. tādu neplānoto notikumu pārvaldības kārtību, kuri var negatīvi ietekmēt vai negatīvi ietekmē nozares darbību, reputāciju, finansiālo stāvokli, personas u. c.;
2.5. darbības nepārtrauktības un noturības pārvaldīšanas procedūru regulāru testēšanu, kā arī darbinieku apmācības darbības nepārtrauktības un noturības pārvaldīšanas jomā.

3. Identificējot kritiskos procesus (pakalpojumus), vērtē šo procesu ietekmi uz nozares spējām nodrošināt savu uzdevumu izpildi (pakalpojumu pieejamību). Kritiskos resursus nosaka, pamatojoties uz kritisko procesu klasificēšanas rezultātiem.

4. Darbības nepārtrauktības un noturības nodrošināšanas plānos nosaka šādus minimālos elementus:
4.1. kritiskos procesus/pakalpojumus un to izpildes laikus;
4.2. pieļaujamos kritiskā procesa/pakalpojuma izpildes atjaunošanas laikus un maksimāli pieļaujamos kritiskā procesa/pakalpojuma izpildes pārtraukuma laikus;
4.3. pasākumus kritiskā procesa/pakalpojuma nepārtrauktas izpildes nodrošināšanai vai atjaunošanai pārtraukumu gadījumos:
4.3.1. pasākumus kritiskā procesa/pakalpojuma nepārtrauktas izpildes nodrošināšanai (preventīvie);
4.3.2. pasākumus kritiskā procesa/pakalpojuma atjaunošanai pārtraukumu gadījumos (reaģējošie);
4.3.3. pārvaldības modeli, ja tas ir iespējams, pasākumus kritiskā procesa/pakalpojuma izpildei alternatīvā veidā vai alternatīvā vietā (rezerves darba vietas/attālināti);
4.4. kritiskos resursus un to pieejamības atjaunošanas laikus;
4.5. pasākumus kritisko resursu pieejamības nodrošināšanai vai atjaunošanai to nepieejamības gadījumā:
4.5.1. pasākumus kritiskā resursa nepārtrauktas pieejamības nodrošināšanai (preventīvie);
4.5.2. pasākumus kritiskā resursa atjaunošanai/aizstāšanai pārtraukumu gadījumos (reaģējošie).

Ministrijām likumprojekta "Grozījumi Nacionālās drošības likumā" (TA-2678) Ministru kabineta sēdes protokollēmumā ir dots uzdevums līdz 2026. gada 1. jūlijam izstrādāt nozares darbības nepārtrauktības un noturības plānus. Līdz nozares darbības nepārtrauktības un noturības plānu apstiprināšanai ir spēkā nozaru apdraudējumu novēršanas, pārvarēšanas un iespējamo seku likvidēšanas plāni.

5. Par attiecīgo nozari atbildīgā ministrija turpmāk vadīs ne tikai valsts apdraudējuma pārvarēšanas pasākumus, bet arī krīzes vadības pasākumus (Nacionālās drošības likuma 23. panta trešā daļa).

6. Precizēta Nacionālās drošības likuma 23. panta piektā daļa, nosakot, ka ne tikai valsts apdraudējuma, bet arī krīzes gadījumā Ministru kabinets būs tiesīgs pieņemt lēmumu par Nacionālo bruņoto spēku iesaistīšanu sabiedriskās kārtības uzturēšanā, apdraudējuma izraisīto seku likvidēšanā un krīzes vadības pasākumos. Attiecīgā iesaistīšana ir iespējama no Aizsardzības ministrijai pieejamiem militārajiem resursiem.

7. Ministrijām un pašvaldībām jāizveido krīzes vadības struktūrvienība vai jānorīko krīzes vadības darbinieki krīzes vadības pasākumu plānošanai, sagatavošanai un īstenošanai (šāda nepieciešamība skaidrota pie KVC uzdevumiem).

Ņemot vērā paredzēto krīzes vadības sistēmas reorganizāciju, ir nepieciešams pārskatīt Nacionālās drošības likuma V nodaļu "Valsts apdraudējuma novēršanas koncepciju un plānu izstrādāšana un apstiprināšana":

1) līdz šim Nacionālās drošības likuma 27. panta otrās daļas 1. punkts un 30. panta otrā daļa paredzēja, ka Nacionālās drošības koncepciju un Nacionālās drošības plānu izstrādā Ministru kabinets. Ņemot vērā, ka KVC būs Ministru prezidenta tiešā pārraudzībā, turpmāk šo uzdevumu ir nepieciešams uzticēt KVC, jo tas organizēs un koordinēs nacionālas drošības, tajā skaitā krīzes vadības politiku;

2) Nacionālās drošības likuma 35. panta otrā daļa noteic, ka tautsaimniecības mobilizācijas plānu izstrādā un apstiprina Ministru kabinets. Likums skaidri nenosaka, kas tieši izstrādā tautsaimniecības mobilizācijas plānu.

1. Ņemot vērā, ka KVC būs Ministru prezidenta tiešā pārraudzībā, tiek precizēts Nacionālās drošības likuma 27. panta otrās daļas 1. punkts un 30. panta otrā daļa, nosakot, ka Nacionālās drošības koncepciju un Nacionālās drošības plānu izstrādā KVC.

2. Ņemot vērā, ka Ekonomikas ministrija atbilstoši Ministru kabineta 2020. gada 22. septembra noteikumu Nr. 588 "Ekonomikas ministrijas nolikums" 4.1.13. apakšpunktam izstrādā, organizē un koordinē tautsaimniecības struktūrpolitiku, ir paredzēts, ka tautsaimniecības mobilizācijas plānu izstrādā Ekonomikas ministrija. Tas atbilstu gan faktiskajai situācijai, gan arī Mobilizācijas likumam.

Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likuma 8. panta pirmās daļas 2. punkts paredz, ka Ministru prezidents lemj par pašvaldības ierosinājumu pārņemt vietēja mēroga katastrofas pārvaldīšanas koordinēšanu. Savukārt minētā likuma 11. panta otrās daļas 2. punkts paredz, ka pašvaldības domei ir tiesības ierosināt, lai Ministru prezidents pārņem vietēja mēroga katastrofas pārvaldīšanas koordinēšanu. Attiecīgo principu ir plānots pārņemt arī attiecībā uz krīzes vadības pārņemšanu, kas būtu attiecināma ne tikai uz pašvaldībām, bet arī uz ministrijām un citām valsts institūcijām, ja objektīvu apstākļu (ierobežotas pilnvaras, krīze skar vairākas nozares) dēļ tās nevar nodrošināt krīzes vadību pašu spēkiem un būtiski ir apdraudēta valsts, sabiedrības, vides vai saimnieciskās darbības drošība vai cilvēku veselība un dzīvība. KVC pārņems krīzes vadību pēc Ministru kabineta lēmuma. Atbilstoši Ministru kabineta lēmumam, pārņemot krīzes vadību, KVC nekavējoties uzsāks krīzes vadības procesu koordināciju, kā arī sadarbību starp ministrijām, citām valsts institūcijām, pašvaldībām un fiziskajām un juridiskajām personām. Ja, pārņemot krīzes vadību, būs nepieciešams piesaistīt papildu resursus, KVC nekavējoties informēs Ministru prezidentu un Ministru kabinetu. Ministru kabinetam būs tiesības pieņemt krīzes vadības lēmumus par nepieciešamo resursu piesaisti krīzes novēršanai, reaģēšanai un atjaunošanai, lai novērstu būtisku apdraudējumu valsts, sabiedrības, vides vai saimnieciskās darbības drošībai vai cilvēku veselībai un dzīvībai. Regulējums piemērojams tikai uzskaitītajos īpašajos gadījumos. Tātad atbilstoši Ministru kabineta lēmumam var tikt iesaistīti ministrijas, citas valsts institūcijas, pašvaldības, kā arī juridiskās un fiziskās personas resursi. KVC, pārņemot krīzes vadības procesu koordināciju, var rasties neatliekamas situācijas, kad ir nepieciešams piesaistīt arī juridisko un fizisko personu resursus. Šobrīd nav regulējuma, kā KVC iesaistīs juridiskās vai fiziskās personas rīcībā esošos resursus krīzes gadījumā, kā arī nav kārtības, kādā juridiskajai vai fiziskajai personai kompensējami šādi izdevumi un zaudējumi.

Šobrīd līdzīgs regulējums ir paredzēts attiecībā uz valsts vai pašvaldības institūcijām, kuras iesaista reaģēšanas un seku likvidēšanas pasākumos juridiskās vai fiziskās personas rīcībā esošos resursus. Tas ir noteikts Ministru kabineta 2017. gada 7. marta noteikumos Nr. 131 "Noteikumi par juridiskās vai fiziskās personas resursu iesaistīšanu reaģēšanas un seku likvidēšanas pasākumos vai ugunsgrēka dzēšanā, vai glābšanas darbos, kā arī tai radušos izdevumu un zaudējumu kompensācijas aprēķināšanas kārtību" (turpmāk – noteikumi Nr. 131), kas nosaka kārtību, kādā juridiskajai vai fiziskajai personai kompensējami izdevumi un zaudējumi, kas radušies, tās resursus iesaistot reaģēšanas un seku likvidēšanas pasākumos, kā arī kompensācijas apmēra aprēķināšanas kārtību un finansēšanas avotu. Noteikumu Nr. 131 14. punkts noteic, ka izdevumu un zaudējumu kompensāciju izmaksā no institūcijai kārtējam saimnieciskajam gadam piešķirtā finansējuma vai no valsts budžeta programmas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem". Līdz ar to juridiskās vai fiziskās personas resursu piesaistīšanu un izdevumu un zaudējumu kompensēšanu juridiskajai vai fiziskajai personai atbildīgās institūcijas arī turpmāk veiks atbilstoši Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likumā un noteikumos Nr. 131 noteiktajai kārtībai. Bet jāpievērš uzmanība, ka minētais regulējums nav attiecināms uz KVC.

Ņemot vērā minēto, ir nepieciešams skaidrs regulējums: 
1) kārtība, kādā krīzes gadījumā KVC iesaistīs juridiskās vai fiziskās personas rīcībā esošos resursus; 
2) kārtība, kādā juridiskajai vai fiziskajai personai kompensējami izdevumi un zaudējumi, kas radušies, krīzes gadījumā iesaistot personas rīcībā esošos resursus; 
3) kompensācijas apmēra aprēķināšanas kārtība.

Nacionālās drošības likums ir papildināts ar 23.¹ panta trešās daļas 1. un 2. punktu, kas paredz deleģējumu Ministru kabinetam noteikt kārtību:
1) kādā krīzes gadījumā KVC iesaista juridiskās vai fiziskās personas rīcībā esošos resursus; 
2) kādā juridiskajai vai fiziskajai personai kompensējami izdevumi un zaudējumi, kas radušies, krīzes gadījumā iesaistot personas rīcībā esošos resursus, kā arī kompensācijas apmēra aprēķināšanas kārtību.

Ministru kabineta noteikumos tiks noteikts, ka KVC par Ministru kabineta lēmumu informēs resursu īpašnieku (valdītāju) vai viņa pilnvaroto personu, vienlaikus norādot, ka to rīcībā esošo resursu iesaiste un izdevumu un zaudējumu kompensācija notiks saskaņā ar attiecīgajos noteikumos noteikto kārtību. KVC un resursu īpašnieks (valdītājs) vai viņa pilnvarota persona, ja iespējams, notikuma vietā noslēgs rakstisku vienošanos par resursu iesaistīšanu. Ja notikuma vietā noslēgt rakstisku vienošanos nebūs iespējams, KVC un resursu īpašnieks (valdītājs) vai viņa pilnvarota persona rakstisku vienošanos noslēgs piecu darbdienu laikā pēc resursu iesaistīšanas attiecīgajā pasākumā. Faktiskos izdevumus un zaudējumus, kas radušies, iesaistot resursus krīzes novēršanas, reaģēšanas un atjaunošanas pasākumos, kompensēs pilnā apmērā. Lai saņemtu kompensāciju, fiziskā vai juridiskā persona divu mēnešu laikā pēc tās īpašumā vai valdījumā esošo resursu iesaistīšanas pasākumos iesniegs KVC rakstisku iesniegumu par izdevumu un zaudējumu kompensēšanu. KVC pieņems lēmumu par izdevumu un zaudējumu kompensēšanu. Izdevumu un zaudējumu kompensāciju izmaksās no KVC kārtējam saimnieciskajam gadam piešķirtā finansējuma vai no valsts budžeta programmas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem".

Likuma grozījumu mērķa sasniegšana:
1) reorganizēta krīzes vadības sistēma;
2) pilnveidots krīzes vadības institucionālais modelis.

1. Izveidota tāda krīzes vadības sistēma, kurā valdība un tās vadītājs krīzes situācijā ir sagatavots pieņemt savlaicīgus, analītiski pamatotus un kompetentus lēmumus un kur pārnozaru krīžu gadījumos ir pieejama prognozējama, labi trenēta, pārredzama, saprotama un darboties spējīga krīzes vadības sistēma.

2. Pilnveidots krīzes vadības institucionālais modelis, un izveidotais KVC efektīvi veic savus uzdevumus.