Anotācija (ex-ante)

Ņemot vērā krasās izmaiņas globālajā ģeopolitiskajā un ekonomiskajā situācijā kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, WBG Attīstības komitejas diskusiju centrā būs šī iebrukuma tiešā un netiešā ietekme uz reģionālo un globālo ekonomiku, bēgļu situācija, nestabilitāte, pārtikas nodrošinājums, kā arī WBG atbalsta pasākumi šo izaicinājumu risināšanai. Diskusiju dokuments pilnvarniekiem vēl tiek izstrādāts un tiks nosūtīts atsevišķi. Papildus atbilstoši iepriekš plānotajai darba kārtībai WBG Attīstības komitejā tiks pārrunāti jautājumi, kas saistīti ar izaicinājumiem, kas pastiprinājušies COVID-19 krīzes ietekmē – valstu parādu un digitalizāciju. Arī IMFC tiks pārrunāta globālā ekonomika spriedzes apstākļos – politikas prioritātes un sarežģīti kompromisi izaugsmes veicināšanai laikā, kad fiskālā telpa mazinās, bet inflācija ir augsta.


I. Parāda risināšana attīstības un makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai.

Pandēmijas krīzes ietekmē parāda un attīstības jautājumu problemātika ir pastiprinājusies – veicināt attīstību un uzturēt parāda ilgtspēju kļūst arvien sarežģītāk, ņemot vērā ieilgušo krīzes ietekmi uz publisko finansējumu, ieņēmumiem un nodarbinātību, kā arī cilvēkkapitālu mazāk aizsargāto iedzīvotāju vidū. 2020.gadā globālais parāds kopumā palielinājās par 28 procentpunktiem no IKP, kas ir lielākais pieaugums kopš Otrā Pasaules kara. Valdību aizņemšanās sastādīja aptuveni pusi no šī pieauguma, globālajam publiskā parāda rādītājam palielinoties līdz 99% no IKP. Arī privātā parāda pieaugums bija rekordliels, ņemot vērā zemās procentu likmes un ārkārtas monetāro atbalstu. Vienlaikus publiskais parāds ir aizvirzījies no tradicionālajiem daudzpusējiem un Parīzes kluba bilaterālajiem kreditoriem uz Parīzes klubā neietilpstošajiem bilaterālajiem (piem., Ķīna) un komerciālajiem kreditoriem. 2020.gada beigās attīstības valstu ārējais parāds palielinājās līdz 31% no IKP, kas ir par 7 procentpunktiem lielāks nekā 2010.gadā, bet iekšējais parāds pieauga vēl straujāk, līdz 174% no IKP.  

Lai gan fiskālā atbalsta programmas, kas tika finansētas ar publiskā parāda palīdzību, nodrošināja nepieciešamo atbalstu, tomēr neskaidrība, ko rada uzņemtās parādsaistības, negatīvi ietekmē investīcijas un ekonomisko izaugsmi. Pieaugot parāda apkalpošanai, samazinās pieejamā fiskālā telpa, lai finansētu attīstību un ekonomiku, savukārt pieaugošās valdības parāda finansēšanas vajadzības var mazināt vietējās investīcijas. IDA valstīs, piemēram, valdību izdevumi par procentu maksājumiem turpina pieaugt - 2018.gadā tie divkārt pārsniedza veselības jomas izdevumus. Tāpat arī palielinoties izdevumiem par procentu maksājumiem, izdevumi par izglītību IDA valstīs ir saglabājušies vienā līmenī pēdējo desmit gadu laikā. Pandēmijas laikā parāda līmenis sasniedza augstāko līmeni gan attīstītajās, gan attīstības valstīs. Krievijas karš Ukrainā vēl vairāk pastiprina parāda problēmas eskalāciju. Nabadzīgākajām un neaizsargātākajām valstīm augsta fiskālā un parāda ievainojamība mazina ekonomisko stabilitāti un ierobežo izaugsmi, kas nepieciešama nabadzības mazināšanai un kritisko pakalpojumu nodrošināšanai iedzīvotājiem. Pasākumi parāda ievainojamības risināšanai kļūst arvien neatliekamāki. Šobrīd 60% no valstīm, kas kvalificējas G20 Parāda apkalpošanas maksas atlikšanas iniciatīvai (DSSI)[1] tiek novērtētas ar augstu parāda risku vai jau cieš no augstā parāda.

Lai attīstības valstis varētu risināt parāda problēmas un vienlaikus veidotu zaļāku, noturīgāku un iekļaujošāku ekonomiku, nepieciešams uzlabot fiskālo politiku, publisko investīciju programmas un parāda pārvaldības ietvaru. Tāpat būtiski mazināt privātā un publiskā parāda noregulējuma izmaksas un veicināt piekļuvi ilgtermiņa finansējumam, attīstot vietējos parāda un kapitāla tirgus. Šajā kontekstā WBG un citu daudzpusējo attīstības banku iespējas sniegt atbalstu strukturālo reformu īstenošanai un IMF atbalsts ekonomikas stabilizēšanai un politiku reformai ir kritiski svarīgas, lai sasniegtu attīstības mērķus – galējas nabadzības mazināšanu un kopējas labklājības veicināšanu.

IMF un WBG pieredze un ekspertīze var sniegt nepieciešamo atbalstu attīstības valstīm politiku stiprināšanā, nodrošinot finansējumu un tehnisko palīdzību, lai veicinātu izaugsmi un stabilitāti, īstenotu starpresoru un nacionālās reformas un stiprinātu finanšu sektora kapacitāti. Šāda veida atbalsts stiprina valdību spējas pārvaldīt fiskālos riskus un uzlabot privātā parāda maksātnespējas ietvaru, noregulēt peļņu nenesošos aizdevumus un paplašināt finanšu tirgus attīstību. IMF un WBG turpina sniegt atbalstu valstīm, lai tās spētu noturēt makroekonomisko stabilitāti un turpināt nepieciešamo strukturālo reformu īstenošanu ilgtermiņa izaugsmei. Galvenie IMF/WBG īstenotie pasākumi ietver:
- IMF uzraudzības aktivitātes, lai pārliecinātos, ka valstu īstenotie politiku pasākumi veicina ekonomikas stabilitāti un parāda ilgtspēju;
- IMF atbalsta programmas, lai palīdzētu valstīm risināt maksājumu bilances problēmas;
- IMF vispārējo SDR piešķīrumu USD 650 mljrd. apmērā visām dalībvalstīm, lai nodrošinātu globālās vajadzības pēc papildus ilgtermiņa ārējām rezervēm un palīdzētu krīzes visvairāk skartajām valstīm. SDR piešķīruma ietvaros G20 apliecināja gatavību aizdot daļu no SDR piešķīruma grūtībās nonākušajām valstīm un aicināja arī pārējās ekonomiski spēcīgākās valstis aizdot daļu no SDR.
- WBG konsultācijas un analītiku, lai palīdzētu izveidot un īstenot atbilstošas politikas, stiprinātu institūcijas un kapacitāti;
- WBG attīstības politikas finansēšanu, lai nodrošinātu finansējumu un tehnisko palīdzību publisko finanšu pārvaldības uzlabošanai un publisko izdevumu efektivitātes uzlabošanai;
- Inovatīvu finanšu produktu ieviešanu – WBG ir ieviesusi finanšu produktus, lai palīdzētu valstīm risināt klimata pārmaiņu radītos izaicinājumus un sniegtu atbalstu krīžu gatavībai. IMF izstrādā jaunu Noturības un ilgtspējas trasta fondu (RST), kura mērķis ir ilgtermiņa strukturālo reformu finansēšana attīstības valstīs.

Papildus tam IMF un WBG turpina sniegt atbalstu valstīm fiskālās telpas izveidei, lai tās spētu finansēt izaugsmi un attīstību, tai skaitā IMF un WBG palīdz valdībām:
- veidot politikas, kas mazina budžeta deficītu, lai uzlabotos kreditoru pārliecība un mazinātos aizņemšanās izmaksas;
- pārorientēt izmaksas uz izaugsmi veicinošiem pasākumiem, t.sk., izglītību, veselību, sociālo aizsardzību, investīcijām zaļajā infrastruktūrā;
- paplašināt nodokļu ieņēmumu bāzi, piemēram, apliekot ar nodokļiem digitālos pakalpojumu, un stiprinātu nodokļu administrēšanu;
- īstenot pasākumus privātā sektora virzītas izaugsmes veicināšanai, uzlabojot uzņēmējdarbības vidi un institūcijas.

Ar IMF un WBG atbalstu G20 apsver iespējas, kā uzlabot parāda noregulējumu caur G20 Vienoto ietvaru[2]. Līdz šim starptautiskais valstu parāda restrukturizācijas ietvars ir balstījies uz vienošanos pamata. G20 Vienotā ietvara īstenošanas progress ir lēns un tam nepieciešami uzlabojumi. IMF un WBG turpinās sniegt tehnisko atbalstu, lai veicinātu Vienotā ietvara īstenošanu četrās jomās: (1) veidot Vienotā ietvara procesu efektīvāku; (2) ieviest parāda apkalpošanas maksas dīkstāvi bez līgumsoda, kas nodrošinās valstīm papildu likviditāti; (3) skaidrāk noteikt, kā oficiālie bilaterālie kreditori varēs novērtēt privāto kreditoru ietvaru; (4) paplašināt parāda risināšanas pasākumu koordinēšanu uz valstīm, kas nekvalificējas DSSI iniciatīvai.

II. Digitalizācija un attīstība.

Pandēmija ir demonstrējusi gan digitālo tehnoloģiju spēju veicināt ekonomikas un sociālo noturību, gan pieaugošo digitālo plaisu un tās negatīvo ietekmi uz sociālo iekļaušanu. Gandrīz trīs miljardiem pasaules iedzīvotāju joprojām nav pieejams internets, turklāt vismazāk attīstītajās valstīs 73% iedzīvotāju joprojām to neizmanto. Nestabilās un konfliktu skartās valstīs tikai 29% iedzīvotāju lieto mobilo internetu. Savukārt tikai 15% Āfrikas iedzīvotāju ir pieejams platjoslas internets. Digitālā plaisa atspoguļo arī dzimumu nevienlīdzību: attīstības valstīs vīriešiem ir par 52% lielāka pieejamība tiešsaistei nekā sievietēm. Lai nodrošinātu 4G pieejamību, Āfrikā vien atbilstošas infrastruktūras finansēšanai nepieciešami aptuveni USD 11 mljrd. Vienlaikus attīstības valstīs ir ievērojams digitālās ekonomikas potenciāls, kas, piemēram, Āfrikā varētu sasniegt USD 180 mljrd. līdz 2025.gadam jeb vairāk kā 5% no kontinenta IKP. Digitālo inovāciju izaugsme ir vērojama arī valstīs ar strauji augošu ekonomiku – 2021.gadā Ķīnā un Indijā vien ir izveidoti vairāk kā 400 jauni tehnoloģiju uzņēmumi, kuru vērtība pārsniedz USD 1 mljrd. Digitālās inovācijas spēj pārveidot ekonomikas sektorus un piedāvāt patērētājiem pieejamākus pakalpojumus.

Lai pilnībā izmantotu digitālās transformācijas potenciālu, nepieciešama visaptveroša valdības pieeja un spēcīgas partnerības ar privāto sektoru. Būtiski ir risināt politikas nepilnības attīstības valstīs, lai veicinātu privātā sektora katalizatora lomu: vāja konkurence un šķēršļi ienākšanai tirgū; valstij piederoša infrastruktūra, kas netiek pilnvērtīgi izmantota; tehnoloģiju pieejamība mazai iedzīvotāju daļai un lietošanas prasmju trūkums; vāji attīstīti kapitāla tirgi, tostarp riska kapitāla instrumenti digitālās ekonomikas stimulēšanai. Līdzvērtīgos labas normatīvās vides apstākļos konkurence starp privātiem operatoriem un pakalpojumu sniedzējiem ir labākais veids, kā patērētājiem nodrošināt pakalpojumu pieejamību.

Dinamiskas, iekļaujošas un drošas digitālās ekonomikas attīstībai nepieciešami stingri pamati četrās politikas jomās – digitālā infrastruktūra (konkurences politika), digitālās platformas (publiskās un privātās), digitālie katalizatori (digitālie finanšu pakalpojumi un digitālās prasmes) un digitālie drošības pasākumi (datu drošība un kiberdrošība). Šie ir būtiskākie digitālās ekonomikas aspekti, kas var sniegt lielākos ieguvumus no digitalizācijas, vienlaikus pārvaldot galvenos riskus. Papildus reformu veicināšanai visās politikas jomās jārisina tādi horizontālie jautājumi kā iekļaušana, sniedzot vienādas iespējas visām sociālajām grupām, un vīriešiem un sievietēm, kā arī reģionālā un globālās sadarbības veicināšana kopēju politikas izaicinājumu risināšanai.

III. Globālā ekonomika spriedzes apstākļos: sekas, reaģēšana un noturība.

Karš Ukrainā rada ievērojamu spriedzi pasaules ekonomikai, vājinot atveseļošanos pēc pandēmijas un apdraudot makroekonomisko stabilitāti. Politikas veidotājiem būs jāturpina krīzes risināšana, mēģinot rast līdzsvaru starp konkurējošiem politikas mērķiem: atveseļošanās nostiprināšana, inflācijas ierobežošana, neaizsargāto sabiedrības grupu atbalstīšana, fiskālo rezervju atjaunošana, finanšu stabilitātes saglabāšana un sociālās kohēzijas nodrošināšana. Papildus tūlītējiem globālās ekonomikas satricinājumiem politikas veidotājiem redzeslokā jāsaglabā arī nepieciešamība veidot noturīgāku un ilgtspējīgāku ekonomiku arī tālākā nākotnē. Tās īstenošanai būs nepieciešamas transformējošas reformas, lai risinātu nevienlīdzības un klimata pārmaiņu jautājumus, kā arī nodrošinātu līdzsvaru starp digitalizācijas sniegtajām iespējām un riskiem.

Ņemot vērā pieaugošo pieprasījumu pēc IMF koncesijas finansējuma, tiek papildus mobilizēti aizdevuma un subsīdiju resursi IMF Nabadzības mazināšanas un izaugsmes trasta fondam, kā arī lūgti donoru granti IMF Katastrofu ierobežošanas un mazināšanas trasta fondam. Attiecībā uz nestabilām un konfliktu skartām valstīm, kuras īpaši izjūt pieaugošās pārtikas un naftas cenas, IMF pielāgo finanšu atbalstu to specifiskajiem apstākļiem sadarbībā ar citām attīstības institūcijām. Šī gada 13. aprīlī gaidāms IMF valdes balsojums par IMF Noturības un ilgtspējas trasta fonda izveidi, kas papildinātu IMF aizdošanas instrumentus. Jaunais trasts nodrošinātu pieejamu ilgtermiņa finansējumu ievainojamākām dalībvalstīm un palīdzētu tām risināt ilgtermiņa strukturālos izaicinājumus, kas varētu apdraudēt maksājumu bilances stabilitāti nākotnē, piemēram, saistībā ar klimata pārmaiņām un gatavību pandēmijām. Arī šim trastam tiks mobilizēts finansējums no dalībvalstīm, ar fokusu uz SDR resursu novirzīšanu.

Papildus valstu apstākļiem pielāgotām konsultācijām saskaņā ar Vispārējā uzraudzības pārskata rekomendācijām, IMF turpina stiprināt arī daudzpusējo uzraudzību, kā prioritātes analītiskajā darbā izvirzot inflāciju, finanšu un korporatīvā sektora ievainojamību, fiskālās korekcijas un pandēmijas radītās sekas. Lai stiprinātu darbu pie parāda ievainojamības un riskiem, izveidots parāda ilgtspējas ietvars valstīm ar pieeju tirgiem, kā arī turpinās darbs pie daudzpusējās pieejas parāda ievainojamības un parāda caurskatāmības risināšanai. Kapacitātes stiprināšana būs būtiska, lai elastīgi reaģētu uz krīzēm un veidotu pamatu institūciju stiprināšanai vidējā termiņā. IMF turpinās darbu pie vidēja termiņa ietvara, lai stiprinātu institūcijas, kas var īstenot ilgtspējīgāku, noturīgāku un iekļaujošāku atveseļošanos. Pielāgojot atbalstu dalībvalstu vajadzībām, IMF savās darbības jomās – aizdevumi, uzraudzība un kapacitātes stiprināšana – integrē arī jaunas stratēģijas attiecībā uz klimatu, nestabilām un konfliktu skartām valstīm, dzimumu vienlīdzību un iekļaušanu.


[1] DSSI (Debt Service Suspension Initiative) ir izveidota kā īstermiņa ārkārtas instruments, lai risinātu pandēmijas izraisītās valstu likviditātes grūtības, un paredz oficiālo divpusējo un privāto kreditoru parāda apkalpošanas maksājumu atlikšanu valstīm ar zemiem ienākumiem.

[2] “Vienoto ietvaru” (Common Framework for Debt Treatments beyond the DSSI) 2020. gada novembrī apstiprināja G20, un tas paredz G20, Parīzes kluba valstu un citu oficiālo divpusējo kreditoru koordinētu mehānismu parāda jautājumu risināšanā, izstrādājot vienotus kritērijus parāda restrukturizācijai. “Vienotais ietvars” paredz arī privātā sektora kreditoru iesaisti.

Ziemeļu un Baltijas valstu ieskatā, vērtējot WBG piedāvātos risinājumus parāda problēmu risināšanai, būtiski, lai WBG turpina īstenot Ilgtspējīgas attīstības finansēšanas politiku IDA valstīs, tai skaitā kreditoru apzināšanas programmu, tādējādi palīdzot valstīm uzlabot parāda pārvaldību. Vienlaikus svarīgi, lai G20 Vienotā ietvara iniciatīva tiek īstenota atbilstoši mērķim – šim nolūkam liela loma ir visu kreditoru, t.sk. Ķīnas un privātā sektora kreditoru, iesaistei. Inflācija un iespējamie monetārie ierobežojumi varētu ietekmēt parāda apkalpošanas kapacitāti un parāda ilgtspēju. 2020.-2021.gadā apturētie parāda apkalpošanas maksājumi valstīm būs papildus slogs, mazinot iespējas finansēt attīstības vajadzības. Tādējādi ir nepieciešams piesaistīt valstis, kurām ir parāda riski, un šim nolūkam piedāvātie četri risinājumi Vienotā ietvara uzlabošanai ir apsverami tālākās diskusijās. Parāda caurskatāmība ir galvenā prioritāte. Nepieciešams uzlabot informācijas publiskošanu par kreditoru aizdevumiem, tai skaitā nodrošinājuma nosacījumus. Papildus tam, kreditoriem būtu jānosaka prasība izmantot publiski pieejamus standartizētus finansēšanas noteikumus un atturēties no konfidencialitātes noteikumu iekļaušanas līgumos. Šajā kontekstā tiek sagaidīts, ka tiks izstrādātas vadlīnijas par nodrošinātajiem aizdevumiem un līguma informācijas atklāšanu. Tāpat ir apsverama Vienotā ietvara paplašināšana valstīm ar zemākiem vidējiem ienākumiem, kuras saskaras ar parāda ievainojamību, vienlaikus uzsverot, ka primāri resursi parāda atvieglošanai būtu jānovirza valstīm ar zemiem ienākumiem.

Vērtējot WBG piedāvātos risinājumus digitalizācijas problēmu risināšanai, atzinīgi vērtējams uzsvars uz privātā sektora būtisko lomu digitalizācijas veicināšanā. Vienlaikus svarīgi ir skaidri definēt WBG vīziju, stratēģiju un rīcības plānu digitālās transformācijas jomā, norādot skaidru laika rāmi un sasaisti ar WBG stratēģisko mērķu sasniegšanu. WBG nepieciešams noteikt konkrētus mērķus digitalizācijas jomā, kā arī digitalizācijas integrācijai citās jomās, īpaši cilvēkkapitāla un klimata jomā. Tāpat vairāk uzmanības jāpievērš tam, kā digitalizācija var veicināt taisnīgu starptautisko nodokļu sistēmu, kā arī risināt peļņas pārvietošanas un nodokļu konkurences jautājumus. Papildus ieguvumiem, ko digitālās publiskās platformas nodrošina valdību darbības efektivitātei, svarīgi nodrošināt tiesiskuma un pamattiesību aizsardzību. Atzinīgi vērtējams fokuss uz dzimumu līdztiesības aspektu, ko būtiski atspoguļot arī operacionālā līmenī, mazinot digitālo plaisu. Tāpat svarīgi, lai digitalizācija tiešā un netiešā veidā veicina un stiprina demokrātisku pārvaldību un cilvēktiesības, tādējādi panākot iekļaujošu un ilgtspējīgu attīstību.

Atbilstoši G20 valstu aicinājumam attīstītajām valstīm brīvprātīgi novirzīt daļu no IMF vispārējā (SDR) piešķīruma grūtības nonākušām valstīm nepieciešams rūpīgi izvērtēt iespējamo aizdošanas apjomu un kanālus (no kuriem daļa vēl ir izstrādes procesā, piemēram, RST), ņemot vērā fiskālo ietekmi, administratīvo resursu iesaisti un citus saistītus faktorus.

Rīkojuma projekts ir izstrādāts, lai izveidotu valdības delegāciju Latvijas Republikas dalības nodrošināšanai IMF/WBG pilnvarnieku pavasara sanāksmēs, kas notiks 2022.gada 22.-24.aprīlī Vašingtonā, ASV. Delegācijas vadītājs būs finanšu ministrs Jānis Reirs. Lai nodrošinātu Latvijas Republikas pārstāvību atbilstoši sanāksmju darba kārtībai, delegācijā iekļautas atbildīgās amatpersonas no Finanšu ministrijas, Latvijas Bankas un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas.