Anotācija (ex-ante)

Par izmaiņām nodokļu administrācijas pārbaudes procesa īstenošanā

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumā nostiprinātajiem valsts pārvaldes principiem valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs un līdz ar to tai ir pienākums savā darbībā pastāvīgi pārbaudīt un uzlabot sabiedrībai sniegto pakalpojumu kvalitāti, tajā skaitā vienkāršojot un uzlabojot procedūras privātpersonas labā. Tādējādi likumprojekta mērķis ir vērsts uz nodokļu administrēšanas procesa pilnveidošanu sabiedrības interešu efektīvākai nodrošināšanai, tajā skaitā nodokļu iekasējamības paaugstināšanai.

Lai pastāvētu valsts, ir nepieciešami ieņēmumi valsts izdevumu nodrošināšanai. Tā kā lielāko daļu no valsts ieņēmumiem veido tieši valsts nodokļi, tad attiecīgi bez nodokļu iekasēšanas nav iedomājama valsts pastāvēšana.
Ņemot vērā minēto, nenoliedzami nozīmīga loma valsts pārvaldes funkciju īstenošanā ir tieši VID, kuram saskaņā ar likumu "Par Valsts ieņēmumu dienestu" ir pienākums nodrošināt valsts nodokļu, tā administrējamo valsts nodevu un citu valsts noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu Latvijas Republikas teritorijā, lai tādējādi valsts iegūtu līdzekļus savu funkciju un uzdevumu nodrošināšanai.
Tā kā nodokļu maksājumi nodrošina valsts spēju segt savus izdevumus, VID ir īpaši sarežģīts uzdevums – no vienas puses būt kontrolējošam un sodošam, lai novērstu tiesību pārkāpumus, nostiprinātu likumību un audzinātu nodokļu maksātājus likumu precīzas un stingras ievērošanas garā, veicinot viņos apzinīgu attieksmi pret savu pienākumu izpildi un atbildību sabiedrības priekšā, bet no otras puses, sniedzot pakalpojumus un pildot savus uzdevumus, būt uzticamam sabiedrotam, kas izprot nodokļu maksātāju vēlmes un grūtību rašanās cēloņus, piedāvājot labākos risinājumus to pārvarēšanai, vienlaikus ar savu rīcību neietekmējot nodokļu maksātāju uzticēšanos valstij un tiesībām, tostarp nodokļu administrācijai, vai arī gadījumos, ja nodokļu maksātājs izvairās no nodokļu maksāšanas – veicinot turpmāku nodokļu saistību labprātīgu izpildi.
Viens no instrumentiem, kā VID nodrošina normatīvajos aktos noteikto uzdevumu izpildi nodokļu (nodevu) administrēšanas jomā, ir veikt kādu no šobrīd NNL noteiktajām nodokļu administrācijas pārbaudēm, pamatojoties uz nodokļu maksātāja datu izvērtējumu nodokļu ieņēmumu risku jomā. Tomēr, veicot konkrētu pārbaudi, VID bieži secina, ka papildus ir nepieciešams veikt arī citu pārbaudi. Šāda rīcība – vairāku pārbaužu veikšana – var radīt neizpratni nodokļu maksātājos, kādēļ VID nepieciešamos datus nepārbauda vienas (pirmās) pārbaudes ietvaros, bet gan tiek veiktas pēc kārtas šīs vairākās/dažādās pārbaudes. Tādējādi likumsakarīgi, ka nodokļu maksātājus mulsina vienam nodokļu maksātājam veikto pārbaužu skaits. Minētais attiecas it sevišķi uz šobrīd īstenotajām tematiskajām pārbaudēm, kuras saskaņā ar normatīvajā regulējumā noteikto ir jāveic, rezultāti jāapkopo un nodokļu maksātāju jāinformē 30 dienu laikā no pārbaudes uzsākšanas dienas. Tomēr praksē tematisko pārbaudi pabeigt 30 dienās ir ne tikai apgrūtinoši, bet arī neiespējami. Proti, VID dodas pie nodokļu maksātāja (tematiskās pārbaudes uzsākšanas brīdis) un pieprasa iesniegt konkrētus dokumentus. Nodokļu maksātājs apjomīgu daudzumu dokumentu iesniedz vienu vai divas dienas pirms 30 dienu termiņa beigām vai pat pēc šī termiņa. Tāpat praksē mēdz būt situācijas, ka VID, izvērtējot nodokļa maksātāja iesniegtos dokumentus, konstatē nepieciešamību pieprasīt vēl papildu informāciju saistībā ar jau iesniegtajiem dokumentiem. Līdz ar to, ja VID ir nepieciešams pieprasīt vēl papildu informāciju, vai arī iesniegtie dokumenti ir apjomīgi (piemēram, VID ir aizdomas par iejaukšanos elektroniskajos kases aparātos (EKA), tad jāanalizē EKA kontrollentēs norādītā informācija par ilgstošu laika periodu un lielu darījumu apjomu, kā arī jāsalīdzina iegādāto un realizēto preču daudzumu; cits piemērs – nodokļu maksātājam ir daudz struktūrvienību, kas veic mazumtirdzniecību vai sniedz pakalpojumus, līdz ar to jāpārbauda katras struktūrvienības noformētie attaisnojuma dokumenti un to uzrādīšana grāmatvedības reģistros), tad iesniegto dokumentu izvērtēšanas termiņu nav iespējams noteikt.
Attiecībā uz tematiskās pārbaudes tiesiskā regulējuma problemātiku norādījusi arī Valsts kontrole revīzijas ziņojumā Nr.2.4.1-35/2017 “Par Latvijas Republikas 2017.gada pārskatu par valsts budžeta izpildi un par pašvaldību budžetiem”, konstatējot, ka tematiskā pārbaude tiekot veikta kā izpēte nākamajiem kontroles pasākumiem (datu atbilstības pārbaudei vai nodokļu revīzijai (auditam)). Tāpat konstatēts, ka normatīvais regulējums skaidri nenosakot brīdi, ar kuru pārbaude uzskatāma par uzsāktu un par pabeigtu, un VID nav vērtējis, vai tā rīcība – brīvi interpretējot normatīvajos aktos noteiktos procesu termiņus – neskar nodokļu maksātāju tiesības. Kā uzsvērusi Valsts kontrole, neesot iespējai pārbaudes termiņu pagarināt vai apturēt, izveidojas situācija, ka VID slēdz konkrēto tematisko pārbaudi bez vērtējuma par nodokļu maksātāja saistību izpildi un uzreiz uzsāk jaunu tematisko pārbaudi par to pašu pārbaudāmo periodu. Tā rezultātā Valsts kontrole ir sniegusi ieteikumu Finanšu ministrijai sadarbībā ar VID pilnveidot normatīvo regulējumu nodokļu kontroles procesa efektivizēšanai, lai kontroles process būtu izsekojams ne tikai nodokļu administrācijai, bet jebkurai iesaistītajai un trešajai kvalificētajai pusei, kā arī, lai vienkāršais kontroles process, kad jāpārbauda atsevišķu normatīvo aktu ievērošana un atsevišķi grāmatvedības dokumenti, nepamatoti nepārtaptu par komplicētu pārbaudi, kad tiek kontrolēta viena vai vairāku nodokļu vai nodevu maksājumu aprēķināšanas, maksāšanas un ieskaitīšanas budžetā pareizība.

Ņemot vērā, ka nodokļu maksātāju nevajadzētu apgrūtināt ar dažādām nodokļu administrācijas pārbaudēm un visas nepieciešamās pārbaudes darbības būtu īstenojamas vienas pārbaudes ietvaros, ar likumprojektu tiek paredzēts jauns nodokļu administrācijas pārbaudes veids – nodokļu kontrole – kurā būs integrēti šobrīd NNL noteiktie pārbaužu veidi, izņemot nodokļu revīziju (auditu), jo tā arī turpmāk tiek saglabāta kā atsevišķa patstāvīga nodokļu administrācijas pārbaude. Šāds risinājums nodrošinās nodokļu administrēšanas procesu elastīgāku, pārskatāmāku un vienlaikus efektīvāku.

Lai arī likumprojektā ietvertās izmaiņas ir attiecināmas uz nodokļu administrāciju, kas saskaņā ar NNL 1.panta 5.punktu ir arī pašvaldības domes ieceltas amatpersonas vai izveidotas iestādes, kā arī citas valsts institūcijas (ja tās paredzētas konkrētos likumos), tomēr šajā gadījumā plānotās izmaiņas atbilstoši kompetencei skars VID kā nodokļu administrāciju. Tādējādi turpmāk anotācijā ar nodokļu administrāciju tiek saprasts VID kā valsts budžetā maksājamo nodokļu (nodevu) administrējošā institūcija.

Plānotā jaunā pieeja nodokļu administrēšanā ietver trīs posmus:
1. posms – informācijas iegūšana (riska analīzei un tālākām nodokļu administrēšanas darbībām);
Šajā posmā izmaiņas normatīvajā regulējumā netiek plānotas un līdzīgi kā līdz šim – informācijas iegūšana ir patstāvīgs process, kas tiek īstenots arī ārpus konkrētas nodokļu administrācijas pārbaudes, izmantojot likumā noteiktās metodes. Proti, VID konstatē nodokļu maksātāju pieļautos pārkāpumus vai neatbilstības, kā arī informē par to nodokļu maksātājus ārpus nodokļu administrācijas pārbaužu īstenošanas. Šāds pamatojums izriet no likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 8.panta, kur noteikts, ka VID uzdevumi nodokļu (nodevu) administrēšanā ir noteikti NNL (18.pants). Papildus tiem VID, lai izpildītu šajā pantā noteiktos uzdevumus, seko jebkuru juridisko un fizisko personu saimnieciskajai un finansiālajai darbībai (skatīt likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" 8.panta 8.punktu).
Tādējādi, lai izpildītu normatīvajos aktos noteiktos pienākumus un uzdevumus, VID arī ārpus nodokļu administrācijas pārbaudēm veic dažādas administrēšanas darbības (tajā skaitā iegūstot informāciju), sekojot līdzi juridisko un fizisko personu saimnieciskajai un finansiālajai darbībai. Tā, piemēram, jau šobrīd nodokļu administrēšanas darbības kā novērošana un apsekošana tiek veikta gan pirms tematiskās pārbaudes vai nodokļu revīzijas (audita), gan minēto pārbaužu ietvaros, it īpaši nodokļu maksātājiem, kuriem reģistrētas vairākas struktūrvienības (veikali, sabiedriskā ēdināšana u.c.). Tāpat arī gadījumos, kad nodokļu maksātājs attiecīgajā apsekošanas brīdī nav sastopams juridiskajā adresē vai saimnieciskās darbības veikšanas vietā – apsekošana ir jāveic atkārtoti.

Šo administrēšanas darbību rezultātā iegūto informāciju kopsakarā ar jau VID rīcībā esošajiem datiem izmanto:
– nodokļu maksātāja datu izvērtējumam nodokļu ieņēmumu risku jomā (t.i., konkrēto nodokļu administrācijas pārbaudi neuzsākot un nodokļu maksātāju neinformējot par iegūto informāciju);
– piemērojot principu “konsultē vispirms” un aicinot nodokļu maksātāju labprātīgi novērst VID konstatētos pārkāpumus un neatbilstības, nodokļu administrācijas pārbaudi neuzsākot;
– pieņemot lēmumu par konkrētās nodokļu administrācijas pārbaudes uzsākšanu (ja izvērtējot konstatētos nodokļu nenomaksas riskus un VID rīcībā esošo informāciju, nodokļu maksātājs tiek atlasīts nodokļu administrācijas pārbaudes veikšanai);
– pieņemot lēmumu par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu (ja izvērtējot administrēšanas darbību rezultātā iegūto informāciju ir konstatēti pārkāpumi, kas nav saistīti ar nodokļu nomaksu, piemēram, pārkāpumi saistībā ar grāmatvedības kārtošanu, nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietotāja pienākumu izpildi).

Informācijas iegūšana kā nodokļu administrēšanas posms ietver:
– VID rīcībā esošās informācijas par nodokļu maksātāju izvērtēšanu un analizēšanu (tai skaitā, izvērtējot un analizējot datus, kas iegūti no VID iekšējiem informācijas ieguves avotiem (piemēram, nodokļu maksātāja reģistrācijas dati, nodokļu maksātāju iesniegto deklarāciju dati, iepriekš veikto nodokļu administrācijas pārbaužu rezultāti), un datus, kas iegūti no ārējiem informācijas avotiem);
– nodokļu maksātāja iesniegtās informācijas un dokumentu pārbaudi;
– informācijas pieprasīšanu;
– nodokļu maksātāja ar saimniecisko darbību saistītu teritoriju un telpu apmeklēšanu (apsekošanu), lai iepazītos ar saimnieciskās darbības procesu, apzinātu faktiskos materiāltehniskos un cilvēkresursus;
– nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības novērošanu, kuras ietvaros noteiktā laika posmā tiek fiksētas ar saimnieciskās darbības veikšanu saistītas darbības vai atsevišķas saimnieciskās darbības norisi;
– kontrolpirkumu veikšanu;
– virtuālos apmeklējumus, attālināti pieslēdzoties nodokļu maksātāja elektroniskā veidā glabātiem datiem;
– piedalīšanos darbībās ar akcīzes precēm (ja VID, izskatot nodokļu maksātāja iesniegumu par licences piešķiršanu, no iesniegtajiem dokumentiem negūst pietiekamu informāciju, VID veic nodokļu maksātāju plānoto akcīzes preču ražošanas, glabāšanas vai tirdzniecības vietu apmeklējumu, lai pārliecinātos par teritoriju vai darbības vietas atbilstību normatīvo aktu prasībām);
– preču paraugu paņemšanu, preču iznīcināšanu (ņemot vērā, ka akcīzes preces drīkst iznīcināt tikai VID amatpersonu klātbūtnē, amatpersonas pie lielākajiem akcīzes preču ražotājiem gada laikā ierodas pat vairākus desmitus reižu. Šāda dalība akcīzes preču iznīcināšanā nav uzskatāma par atsevišķu pārbaudes veidu, bet tajā iegūtā informācija var tikt izmantota nodokļu administrācijas pārbaudes veikšanai).

Informācijas iegūšanu kā patstāvīgu procesu, kas tiek veikta arī ārpus konkrētu pārbaužu uzsākšanas, īsteno arī citas valsts institūcijas. Tā, piemēram, Valsts darba inspekcija bez iepriekšējas paziņošanas vai atļaujas saņemšanas jebkurā diennakts laikā var apmeklēt un apsekot uzraudzībai un kontrolei pakļautos subjektus. Tāpat Valsts darba inspekcija var pieprasīt informāciju, kas nepieciešama, lai pārliecinātos, ka normatīvo aktu prasības tiek ievērotas, un šajā nolūkā tā var iztaujāt personas, pieprasīt uzrādīt dokumentus, pieprasīt to kopijas un izrakstus, fotografēt, izdarīt audioierakstus un videoierakstus, kā arī izņemt materiālu un vielu paraugus analīzei. Savukārt Valsts Vides dienesta amatpersonām ir tiesības jebkurā objektā pārbaudīt vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas normatīvo aktu ievērošanu, un minētās tiesības tiek īstenotas ne tikai konkrētu pārbaužu procesu ietvaros.

2. posms – nodokļu kontrole;
Nodokļu kontrole ir jaunā nodokļu administrācijas pārbaude, kas sevī ietvers jaunu pieeju nodokļu administrēšanā, tajā skaitā arī jaunas iespējas nodokļu maksātājam vienoties ar VID par nodokļu saistību labprātīgu izpildi.
Jaunā pārbaude ietvers šādus šobrīd NNL noteiktos pārbaužu veidus:
– tematisko pārbaudi (kas šobrīd saskaņā ar NNL 1.panta 17.punktu ir nodokļu administrācijas pārbaude, kad tiek kontrolēta atsevišķu normatīvo aktu ievērošana, pārbaudīti atsevišķi grāmatvedības dokumenti, salīdzinot tos ar darījuma dalībnieku grāmatvedības informāciju, kā arī tiek veiktas citas pārbaudes, kuru rezultātā netiek noteikti papildu nodokļu maksājumi budžetā);
– datu atbilstības pārbaudi (kas šobrīd saskaņā ar NNL 1.panta 27.punktu ir nodokļu administrācijas pārbaude, kuras laikā tiek kontrolēta nodokļu, nodokļu deklarācijas posteņu vai nodevu un citu valsts noteikto maksājumu aprēķināšanas pareizība un atbilstība normatīvajiem aktiem, izvērtējot nodokļu administrācijas rīcībā esošo informāciju, nodokļu maksātāja nodokļu un informatīvajās deklarācijās norādītos datus, ja šīs deklarācijas nodokļu administrācijai ir iesniegtas vai tās bija jāiesniedz. Datu atbilstības pārbaudi veic nodokļu administrācijas telpās, nepieprasot no nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības attaisnojuma dokumentus, izņemot muitas deklarāciju pārbaudes saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 9.oktobra regulu (ES) Nr.952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu, kuru veikšanai nodokļu administrācija ir tiesīga pieprasīt no nodokļu maksātāja nepieciešamos dokumentus);
– nodokļu apmēra precizēšanu (kas šobrīd saskaņā ar NNL 23.panta 5.² daļu tiek veikta, ja pēc muitas kontroles veikšanas vai nodokļu administrācijas lēmuma administratīvā pārkāpuma lietā pieņemšanas, vai citas kompetentās iestādes lēmuma administratīvā pārkāpuma lietā paziņošanas tiek noskaidrots, ka muitas kontrolē konstatētais vai administratīvais pārkāpums var ietekmēt nodokļu, nodevu vai citu valsts noteikto maksājumu apmēru);
– ar nodokli apliekamā objekta precizēšanu (kas šobrīd saskaņā ar NNL 23.panta 5.³ daļu tiek veikta, ja nodokļu administrācija konstatē, ka nodokļu maksātājs lieto kases aparātu, hibrīda kases aparātu, kases sistēmu, specializēto ierīci vai iekārtu ar mainītu konstrukciju vai programmu, bet nav iespējams noteikt periodu, kurā slēpts vai samazināts ar nodokļiem un nodevām apliekamais objekts, un šā objekta apmēru).

Nodokļu kontroli uzsāks, izvērtējot konstatētos riskus un VID rīcībā esošo informāciju par nodokļu maksātāju. Tomēr ne visos gadījumos, kad VID saņems informāciju par iespējamiem nodokļu pārkāpumiem, tiks uzsākta minētā nodokļu administrācijas pārbaude. Lai pārbaude tiktu plānota nodokļu maksātājiem ar visaugstāko riska pakāpi, VID saņemto informāciju vērtēs kopsakarā ar jau iestādes rīcībā esošo informāciju, izmantojot juridisko personu novērtēšanas sistēmu “ESKORT” un fizisko personu riska analīzes sistēmu “RASA”.
Attiecībā uz minēto, jānorāda, ka viena no VID nozīmīgākajām pilnveides reformām, lai uzlabotu līdzšinējo pieeju cīņā ar ēnu ekonomiku un īstenotu inovatīvu risku pārvaldības funkciju, ir VID analītiskās kapacitātes stiprināšana. Minētā reforma paredz pilnveidot pieejamo informāciju un informācijas apmaiņu, tostarp arī liekot uzsvaru uz analītisko rīku izmantošanu un tā rezultātā iegūtās informācijas analīzi. Tādējādi katrs pieņemtais lēmums par pārbaudes uzsākšanu izriet no iedziļināšanās situācijā un ir pamatots ar atbilstošiem faktiem un pierādījumiem.

Nodokļu kontroli īstenojot, netiek plānotas izmaiņas attiecībā uz papildu sekām, kas nodokļu maksātājam jau šobrīd ir noteiktas par normatīvajos aktos noteikto pienākumu neievērošanu. Tāpat kā līdz šim, jaunās nodokļu administrācijas pārbaudes ietvaros nodokļu maksātājam var tikt piemērots administratīvais sods par administratīvo pārkāpumu, pieņemts lēmums par izslēgšanu no VID pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk – PVN) maksātāju reģistra, izteikts brīdinājums par saimnieciskās darbības apturēšanu (vai apturēta saimnieciskā darbība bez brīdinājuma izteikšanas), apturēta vai anulēta speciālās atļaujas (licences) darbība, konstatēta uzņēmuma pāreja vai pieņemts lēmums par personas iekļaušanu riska personu sarakstā.

Nodokļu kontrole tiks veikta arī attiecībā uz muitas nodokļa aprēķināšanas, maksāšanas un ieskaitīšanas budžetā pareizības pārbaudi. Tomēr, ņemot vērā, ka saskaņā ar NNL 2.panta piekto daļu šā likuma normas attiecināmas uz muitas nodokli un citiem līdzvērtīgiem maksājumiem tiktāl, ciktāl to piemērošanas jautājumus neregulē attiecīgi tieši piemērojamie Eiropas Savienības normatīvie akti, tad attiecīgi nodokļu kontroles regulējumā netiek atsevišķi atrunāti tie īpašie nosacījumi muitas jomā, kas izriet no šīm Eiropas Savienības normatīvo aktu prasībām (līdzīgi kā šobrīd nodokļu revīzijas (audita) regulējumā, kur NNL netiek atsevišķi atrunāti ar muitas nodokļa nodokļu revīziju (auditu) saistītie no starptautiskajām tiesību normām izrietošie aspekti). Līdz ar to nodokļu kontroles tiesiskais regulējums attiecībā uz muitas nodokļa pārbaudi būs piemērojams tiktāl, ciktāl to piemērošanas jautājumus neregulē attiecīgi tieši piemērojamie Eiropas Savienības normatīvie akti.

3. posms – nodokļu revīzija (audits).
Likumprojektā attiecībā uz nodokļu revīziju (auditu) paredzēts aktualizēt šobrīd NNL lietoto formulējumu “pārbaudot transfertcenas atbilstību tirgus cenai”, konkretizēt noilguma termiņu nodokļu revīzijai (auditam), kurā vienlaikus tiek pārbaudītas transfertcenas, paredzēt darba devēja atbildību par nepilnīgu nodokļu ieturēšanu, kas šobrīd noteikta konkrētajos nodokļu likumos, kā arī tiesiskās skaidrības nolūkos tiesību normā noteikt, ka nodokļu maksātāji nodokļu revīzijai (auditam) tiek atlasīti, pamatojoties uz nodokļu administrācijas personas datu izvērtējumu nodokļu ieņēmumu risku jomā.
Tāpat likumprojektā tiek paredzēts, ka nodokļu kontrole var noslēgties ar lēmumu par nodokļu revīzijas (audita) veikšanu, ņemot vērā, ka visi nodokļu maksātāji nodokļu revīzijas (audita) veikšanai tiek atlasīti, balstoties uz riska analīzes principiem (proti, pamatojoties uz visaugstāko konstatēto nodokļu nemaksāšanas risku) un šāds pats princips tiek noteikts arī attiecībā uz nodokļu kontroli (t.i., minētajai pārbaudei nodokļu maksātāji tiek atlasīti, balstoties uz riska analīzes principiem). Tādējādi, lai nodrošinātu, ka nodokļu maksātāji netiek apgrūtināti ar vairākām pārbaudēm atšķirīgos laika posmos, izmaiņas paredz secīgu pārbaužu īstenošanu.
Jānorāda, ka šāds lēmums – veikt nodokļu revīziju (auditu) – tiks pieņemts gadījumos, ja nodokļu kontrolē konstatēto neatbilstību vai pārkāpumu ietekmi uz nodokļu maksātāja nodokļu (nodevu) saistībām bez papildu pierādījumu iegūšanas nebūs iespējams noteikt (piemēram, ja ir nepieciešams iegūt papildus vai apjomīgus pierādījumus par nodokļu nomaksas atbilstību, pārbaudot nodokļu maksātāja grāmatvedības uzskaites dokumentus, darījumus un ar tiem saistītos apstākļus, iegūt informāciju no ārvalstu nodokļu administrācijas, u.c. informāciju) un tādējādi būs nepieciešamība pēc detalizētākas un laikietilpīgākas pārbaudes veikšanas.

Nodokļu kontrole
Jaunā nodokļu administrēšanas pārbaude – nodokļu kontrole – būtībā ir plānota līdzīga nodokļu revīzijai (auditam). Jo, kā jau to šobrīd Augstākā tiesa ir atzinusi attiecībā uz datu atbilstības pārbaudi, kas tiek integrēta jaunajā pārbaudē, “tā ir līdzīga ar nodokļa auditu, izņemot atšķirību tajā, ka datu atbilstības pārbaude nenotiek nodokļu maksātāja telpās un nenotiek iepazīšanās ar faktisko aktīvu un līdzekļu stāvokli” (skatīt Augstākās tiesas 2015.gada 1.jūnija spriedumu lietā Nr.A420759810 (SKA-355/2015)).
Tādējādi iestādes ziņā ir noteikt, kurš no nodokļu administrācijas pārbaudes veidiem – nodokļu kontrole vai nodokļu revīzija (audits) – konkrētajā gadījumā ir piemērotākais, lai pārbaudītu nodokļu maksājumu aprēķināšanas vai maksāšanas pareizību un atbilstību normatīvajiem aktiem. Ja iestādes iegūto faktu kopums ir pietiekams nodokļu rēķina izdošanai, vai, ja konstatēto pārkāpumu vai neatbilstību ir iespēja novērst pašam nodokļu maksātājam, VID var izvēlēties veikt nodokļu kontroli, savukārt, ja būs nepieciešama padziļināta informācijas iegūšana un plašāka faktu noskaidrošana (piemēram, iegūstot informāciju arī no trešajām personām, tajā skaitā, ārvalstu nodokļu administrācijām vai citām kompetentām ārvalstu iestādēm), kā piemērotākā nodokļu administrācijas pārbaude var tikt noteikta nodokļu revīzija (audits).

Lai nodokļu maksātājs būtu informēts par nodokļu kontroles uzsākšanu, likumprojektā tiek paredzēts, ka nodokļu maksātājam tiek nosūtīts paziņojums par pārbaudes uzsākšanu. Vienīgais izņēmums, kad šāda paziņojuma nosūtīšana netiek paredzēta, ir gadījumos, kad nodokļu kontrole būs uzsākta, pamatojoties uz citas iestādes administratīvajā procesā pieņemtu lēmumu vai pieņemtu lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā. Tā kā šajos gadījumos nodokļu kontrole tiks veikta mēneša laikā no informācijas saņemšanas, tad attiecīgi, ņemot vērā, ka nodokļu maksātājs apzinās sava pārkāpuma ietekmi uz nodokļu (nodevu) saistībām, kā arī apzinās, ka iestādes sākotnējā procesā pieņemtais lēmums ir turpmākais pamats nodokļu rēķina izdošanai, tad attiecīgi nodokļu maksātājam paziņojums par pārbaudes uzsākšanu netiks sūtīts.

Tādējādi nodokļu kontrole tiks uzsākta divējādi:
1) ar paziņojumu par pārbaudes uzsākšanu;
2) ar attiecīgās informācijas saņemšanas brīdi.

1. Nodokļu kontrole, kas tiks uzsākta ar paziņojumu par pārbaudes uzsākšanu
Minētais process ietver: 
● ​​​​​termiņu labprātīgai konstatētā pārkāpuma vai neatbilstības novēršanai (t.i., piemērojot “konsultē vispirms” principu);
Ja VID iegūtā sākotnējā informācija liecinās par nodokļu maksātāja pieļautu pārkāpumu vai būs konstatēta neatbilstība starp nodokļu maksātāja sniegtajiem datiem un VID rīcībā esošo informāciju, VID informēs nodokļu maksātāju par konstatēto pārkāpumu vai neatbilstību, aicinot iesniegt papildu informāciju (skaidrojumu) vai labprātīgi nepilnības novērst (piemēram, labprātīgi deklarējot un samaksājot nodokļu (nodevas) maksājumus).
Šāds risinājums – dodot iespēju labprātīgi pārkāpumu/neatbilstību novērst – ir izvēlēts, ņemot vērā, ka viens no VID darbības efektivitātes uzlabošanas aspektiem ir panākt labprātīgu nodokļu saistību izpildi, izmantojot izmaksu ziņā lētākus nodokļu administrēšanas pasākumus – nodokļu maksātāju informēšanu, atgādināšanu par nodokļu nomaksas termiņiem u. c. preventīvos pasākumus, lai nepieciešamība veikt dārgākos administrēšanas pasākumus, kā, piemēram, nodokļu revīzijas (auditus), arvien samazinātos.
Jau šobrīd VID, īstenojot principu “konsultē vispirms”, kā arī, ņemot vērā tādus aspektus kā – nodokļu maksātāju nodokļu saistību izpildes disciplīnu, sadarbošanos ar nodokļu administrāciju un iesaistīšanos nodokļu maksāšanas procesā – veic atbilstošas pārbaudes, lai panāktu ar nodokļu maksātāju vienotu izpratni par godīgu uzņēmējdarbības vidi un ilgtspēju, labprātīgu saistību izpildi pieļauto kļūdu vai pārkāpumu gadījumā, un īsteno mērķtiecīgus uz riska analīzi balstītus uzraudzības pasākumus. Minēto pasākumu mērķis ir nodokļu administrācijas rīcības pozitīva ietekme uz nodokļu saistību izpildi, t.sk., nodokļu (nodevu) ieņēmumiem.
Ņemot vērā, ka Valsts kontrole finanšu revīzijā Nr.2.4.1-23/2018 “Par Latvijas Republikas 2018.gada pārskatu par valsts budžeta izpildi un par pašvaldības budžetiem” ir sniegusi ieteikumu izvērtēt iespēju nostiprināt tiesību aktos principa “konsultē vispirms” tiesisko ietvaru, lai nodrošinātu, ka minētā principa piemērošana VID darbībā ir juridiski korekta, un nodokļu maksātājam būtu skaidri saprotami kritēriji, kad un kā princips “konsultē vispirms” (kas nav nostiprināts normatīvajā regulējumā) tiks piemērots un vai tiks piemērots vienlīdzīgi, likumprojektā tiek nostiprināts minētais princips, paredzot, ka nodokļu kontrole tiek uzsākta, nosūtot paziņojumu, ar kuru nodokļu maksātāju informē par nodokļu administrācijas konstatētajām neatbilstībām vai pārkāpumiem un aicina labprātīgi šos konstatētos pārkāpumus un neatbilstības novērst.
Nodokļu kontroli varēs arī veikt, pabeidzot transfertcenu risku analīzi, ja iegūtie pierādījumi skaidri liecinās par uzņēmuma veikto darījuma cenas (vērtības) neatbilstību tirgus cenas vērtībai un nebūs nepieciešams iegūt un analizēt papildu informāciju. Piemēram, gadījumos, kad nodokļu maksātājs ir kļūdījies, nosakot salīdzināmo neatkarīgo uzņēmumu atlases kritērijus, kļūdījies nosakot tirgus cenas intervālu vai arī pats savā transfertcenu dokumentācijā norādījis uz veiktā darījuma cenas, vai finanšu rādītāja neiekļaušanos noteiktajā tirgus cenas (vērtības) intervālā. Tāpat nodokļu kontroli varēs uzsākt pēc noslēgtās iepriekšējās vienošanas par tirgus cenas (vērtības) noteikšanu darījumam vai darījumu veidam. Šajā gadījumā, minētā pārbaude tiks uzsākta tikai tad, ja iegūtie pierādījumi skaidri liecinās par nodokļu maksātāja veikto darījumu cenas (vērtības) neatbilstību iepriekšējās vienošanās līgumā nolīgtajai tirgus cenai (vērtībai), kur šī neatbilstība izraisa ar nodokļiem apliekamā objekta samazinājumu un nav nepieciešams iegūt un analizēt papildu informāciju. Piemēram, gadījumā, kad Latvijas Republikas nodokļu maksātājs tā ārvalsts saistītajai personai sniegtajos pakalpojumos neievēro nolīgto nesaistīto salīdzināmo uzņēmumu izmaksu uzcenojumu, kā rezultātā saņem zemāku atlīdzību. Šādā gadījumā noilguma termiņš nodokļu kontroles veikšanai tiek noteikts pieci gadi, līdzīgi kā tas ir noteikts arī nodokļu revīzijai (auditam).

Saņemot VID paziņojumu par nodokļu kontroles uzsākšanu, nodokļu maksātājam būs iespēja noteiktā termiņā, kas nav garāks par 30 dienām no paziņojuma saņemšanas dienas, novērst VID konstatētās neatbilstības un pārkāpumus vai iesniegt savu skaidrojumu par konkrēto situāciju (muitas jomā termiņi neatbilstību/pārkāpumu novēršanai izriet no speciālajām tiesību normām).
Ja nodokļu maksātājs paziņojuma termiņā neatbilstības/pārkāpumus būs novērsis vai sniedzis pamatotu skaidrojumu (piemēram, gadījumos, kad pārbaude ir uzsākta saistībā ar darījuma partnera nodokļu revīziju (auditu), lai pārliecinātos par grāmatvedības reģistros uzrādīto darījumu esību, vai saistībā ar apsekošanu pirms reģistrācijas VID PVN maksātāja reģistrā) VID izbeigs nodokļu pārbaudi, par to pieņemot lēmumu.
Savukārt, ja nodokļu maksātājs ar VID nesadarbosies un uz iestādes aicinājumu labprātīgi novērst konstatētās kļūdas un pārkāpumus neatsauksies, vai papildus jau esošajai vai iegūtajai informācijai būs nepieciešams iegūt citas ziņas (piemēram, turpināt VID uzsākto novērošanu, lai nostiprinātu pierādījumu bāzi), VID turpinās nodokļu kontroles procesu un tā ietvaros izdos nodokļu rēķinu, ar kuru aprēķinās papildu maksājumus budžetā.

● uz aprēķina pamata noteikto budžetā nesamaksāto nodokļu summu un nokavējuma naudu;
Likumprojektā ir ietverts tiesiskais risinājums, kas vērsts uz nodokļu maksātājiem, kuru nodokļu nomaksa nav atbilstoša, kuri neuzrāda/nereģistrē savu saimniecisko darbību vai nedeklarē maksājamos nodokļus normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā vai citādā veidā izvairās no nodokļu nomaksas, bet kuri tomēr vēlas turpmāk godīgi pildīt nodokļu normatīvo aktu prasības un labprātīgi pildīt nodokļu (nodevu) saistības.

Satversmes ievadā noteikts, ka Latvijas valsts ir izveidota citstarp tādēļ, lai nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību. Par šo mērķu nodrošināšanas instrumentu ir uzskatāms citstarp valsts budžets un valsts rīcībā esošie finanšu līdzekļi (skatīt Satversmes tiesas 2017.gada 19.oktobra sprieduma lietā Nr.2016‑14‑01 25.2.punktu).
Nodokļu ieņēmumu nodrošināšana ir tieši saistīta ar personas konstitucionālajiem pienākumiem pret Latvijas valsti. Personas konstitucionālie pienākumi ir vērsti uz Latvijas valsts pamatnormā ietvertās suverēna gribas – dzīvot demokrātiskā tiesiskā valstī – ilgtspējīgu īstenošanu. Savukārt šādu pienākumu nepildīšana apdraud ikvienas demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanu (skatīt Satversmes tiesas 2021.gada 6.aprīļa spriedumu lietā Nr.2020-31-01 16.punktu).
Satversmes ievadā ir atgādināts, ka ikvienam jārūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, kā arī nākamajām paaudzēm. Šīs rūpes izpaužas, personai pildot citstarp tai Satversmes 66.pantā ietverto konstitucionālo pienākumu maksāt nodokļus un tā uzņemoties atbildību par sabiedrības vajadzību apmierināšanu un Latvijas valsts uzturēšanu (skatīt Satversmes tiesas 2017.gada 19.oktobra sprieduma lietā Nr.2016‑14‑01 26.punktu).

Sabiedrība nereti uztver nodokļus kā abstraktu naudu, kas tiek tērēta abstraktiem mērķiem un valsts pārvaldes algošanai, nevis kā nosacītu maksājumu par valsts sniegto pakalpojumu – par salabotu ceļu, par izremontētu skolu, par skolotājam samaksātu algu, par zālēm un aparatūru slimnīcā, par subsīdijām zemniekam, par inspektora notvertu maluzvejnieku, par pabalstu vecākiem, par pabalstu invalīdiem, par pabalstu bezdarbniekam un, protams, par pensijām, kā arī par daudziem citiem valsts pakalpojumiem, kas tiek nodrošināti par nodokļu maksātāju naudu (skatīt Finanšu ministrijas tīmekļvietnes sadaļu “Ēnu ekonomika”: https://www.fm.gov.lv/lv/enu-ekonomika).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij ir pienākums sabiedrības labklājības interesēs izveidot efektīvu nodokļu iekasēšanas sistēmu (skatīt Satversmes tiesas 2013 gada 15.aprīļa sprieduma lietā Nr.2012‑18‑01 17.punktu).

Ņemot vērā, ka nodokļu iekasēšanas sistēmas efektivitāte ir saistīta ar nodokļu maksātāju pienākumu izpildi, valstij ir pienākums īstenot pasākumus, kas veicina un nodrošina nodokļu maksātāju saistību izpildi. Ja valsts šo pienākumu nepildītu pienācīgi un attiecīgi gūtu mazākus nodokļu ieņēmumus, tās spēja pildīt jebkādas funkcijas būtu ierobežota. Turklāt šādā situācijā tiktu apdraudēta demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtā pastāvošo institūciju darbība (skatīt Satversmes tiesas 2021.gada 6.aprīļa spriedumu lietā Nr.2020-31-01 16.3.apakšpunktu).

Kā izriet no Dr. F. Šneidera pētījuma datiem (skatīt Finanšu ministrijas tīmekļvietnes sadaļu “Ēnu ekonomika”, “Dati par ēnu ekonomikas īpatsvaru Eiropas valstīs 2003.-2021.gadā”: https://www.fm.gov.lv/lv/media/10381/download), pēdējo gadu laikā ēnu ekonomikas indekss Latvijā nav samazinājies (2018.gadā – 20,24 % no IKP, 2019.gadā – 19,84 % no IKP, 2020.gadā – 20,91 % no IKP un 2021.gadā – 20,22 no IKP).
Arī sabiedriskās domas pētījumi rāda, ka to aptaujāto personu skaits, kuras atzīst nepieciešamību maksāt visus nodokļus, pēc būtības sakrīt ar to aptaujāto personu skaitu, kuras pieļauj iespēju maksāt tikai daļu nodokļu (skatīt Ministru kabineta tīmekļvietnē pieejamo pētījumu “Sabiedriskās domas pētījums par finanšu un nodokļu politiku. Latvijas iedzīvotāju aptauja. 2017.gada decembris.”: http://petijumi.mk.gov.lv/).
Savukārt pētījumā par attieksmi pret negodīgu rīcību 18,3% no respondentiem bija norādījuši, ka tiem ir svarīgs darbs un ienākumi, savukārt darba līgums un citas formalitātes ir mazāk svarīgas, un 10,6 % no respondentiem pauda viedokli, ka darbiniekiem dažkārt pašam ir izdevīgāk neslēgt rakstisku darba līgumu (piemēram, tas ļauj neuzņemties noteiktas saistības, atbildību) (skatīt Ministru kabineta tīmekļvietnē pieejamo pētījumu “Sabiedriskās domas pētījums “Attieksme pret negodīgu rīcību”: http://petijumi.mk.gov.lv/).
No minētā secināms, ka ēnu ekonomikas līmenis Latvijā joprojām ir augsts, bet izpratne par personas konstitucionālo pienākumu maksāt nodokļus – nepietiekama, ko attiecīgi ir secinājusi arī Latvijas Republikas Satversmes tiesa (skatīt Satversmes tiesas 2021.gada 6.aprīļa spriedumu lietā Nr.2020-31-01 22.2.2.apakšpunktu).

Viena no būtiskākajām ēnu ekonomikas komponentēm ir “aplokšņu alga”, līdzekļi, kas iegūti, vedot dubulto grāmatvedību un izvairoties no nodokļu nomaksas.
VID 2020.gadā ir veicis ikgadējo novērtējumu par to, kā valstī mainījusies situācija nedeklarēto darba ienākumu jeb “aplokšņu algu” jomā. Kā rāda dati, tad nedeklarēto darba ienākumu īpatsvars komercsektorā Latvijā vēl joprojām ir augsts – pēc VID aplēsēm 2018.gadā “aplokšņu algās” tika izmaksāti apmēram 17,5 % no kopējiem darba samaksas ienākumiem, 2019.gadā – 17,3 %, 2020.gadā – 17,1 %.
Lai arī no minētajiem datiem izriet, ka “aplokšņu algu” izmaksas samazinājās, tomēr šis samazinājums nav būtisks. Papildu rādītāji, kas norāda uz “aplokšņu algu” nozīmīgumu un joprojām pastāvošo aktualitāti, ir VID aprēķinātā valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) plaisa un iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) plaisa, kuras attiecīgi 2018.gadā bija 17,3 % un 17,4 %, 2019.gadā – 17,2 % un 17,3 %, bet 2020.gadā – 16,8 % un 16,9 % (skatīt VID tīmekļvietnes sadaļu “Nodokļu plaisas apmēri”: https://www.vid.gov.lv/lv/statistika/nodoklu-plaisu-apmeri).

Efektivizējot un mērķtiecīgi pilnveidojot cīņu ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas, nedeklarēto darba ienākumu īpatsvara samazināšana jeb “aplokšņu algu” maksāšanas ierobežošanas ir noteikta kā Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāna 2021./2022.gadam (apstiprināts ar Ministru kabineta 2022.gada 22.marta rīkojumu Nr.201 “Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāns 2021./2022.gadam”) darbības prioritāte turpmākajiem diviem gadiem. Tā kā minētajā plānā kā rīcības virzieni ir noteikti – nedeklarētā nodarbinātība un neuzrādītā darba samaksa, kā arī nodokļu nomaksas veicināšana – likumprojektā ietvertais jaunais nodokļu administrācijas pārbaudes risinājums – ar paziņošanu uz aprēķina pamata “aplokšņu algām” – ir vērsts uz ēnu ekonomikas ierobežošanu un nodokļu maksātāju labprātīgu nodokļu nomaksas veicināšanu, paredzot neatbilstības gadījumos īstenot mērķtiecīgus un uz riska analīzi balstītus uzraudzības pasākumus. Tāpat paredzams, ka šādam risinājumam būs pozitīva ietekme uz nodokļu saistību ievērošanu nākotnē, ņemot vērā, ka veikto izmaiņu rezultātā papildus budžetā veicamo nodokļu maksājumu aprēķinu varēs veikt arī ne tikai nodokļu revīzijas (audita) rezultātā.

Plānotais risinājums tiks piemērots, ievērojot VID jauno pieeju nodokļu administrēšanā, saskaņā ar kuru nodokļu maksātāji tiek iedalīti segmentos. Proti, VID ar 2020.gada 1.maiju nodokļu nomaksas veicināšanas procesā iestādes iekšējām vajadzībām ir ieviesis nodokļu maksātāju segmentāciju, kuras mērķis ir noteikt katra nodokļu maksātāja piederību noteiktai kopai – segmentam. Segmentēšana ietver VID noteikto nodokļu maksātāju novērtējumu, tos grupējot kopās pēc nodokļu maksāšanas uzvedības modeļiem jeb balstoties uz noteiktām raksturīgām nodokļu saistību izpildes disciplīnas pazīmēm.
Šāds risinājums – segmentēšana – tiek īstenots atbilstoši progresīvajai starptautiskajai praksei, kad arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts nodokļu maksātāju uzvedības izpētei un izpratnei, kā rezultātā arī VID attīsta analītiku augstākā līmenī, izmantojot inovatīvu pieeju un jaunus rīkus, lai segmentētu nodokļu maksātājus.
Nodokļu maksātāju segmentēšana atbilstoši viņu nodokļu saistību izpildes disciplīnai ir viens no VID attīstības stratēģijas 2020.-2022.gadam (apstiprinātas ar Finanšu ministrijas 2020.gada 24.aprīļa rīkojumu Nr.138) izvirzītajām stratēģiskajām iniciatīvām, kas turpmāk būs pamats pilnīgi jaunai pieejai – katram nodokļu maksātāju segmentam sniegt visatbilstošākos pakalpojumus, lai ar optimālu resursu ieguldījumu panāktu labprātīgas nodokļu un muitas saistību izpildes līmeņa konsekventu paaugstināšanos.
VID šobrīd segmentē juridiskās personas, tās iedalot septiņos segmentos (skatīt VID tīmekļvietnes sadaļu “Stratēģija, plāns, pārskati”, “VID publiskie gada pārskati”: https://www.vid.gov.lv/lv/strategija-plans-parskati):
– “Uzticamie”, kas ir nodokļu maksātāji, kuri pilda visas savas saistības, nav nodokļu iekasēšanas riski;
– “Veicināmie”, kas ir nodokļu maksātāji, kuriem atsevišķās jomās var būt nebūtiski riski;
– “Uzraugāmie”, kas ir nodokļu maksātāji, kuriem ir būtisks risks kaut vienā jomā, tiem jābūt pastāvīgā VID uzraudzībā;
– “Jaunreģistrētie”, kas ir nodokļu maksātāji, kuri reģistrēti pēdējo sešu mēnešu laikā;
– “Zemas ilgtspējas”, kas ir nodokļu maksātāji, kuriem nav izaugsmes un nodokļu maksāšanas potenciāls vai uzkrāti lieli nodokļu parādi, kur segšanas perspektīvas ir apšaubāmas;
– “Ierobežojamie”, kas ir nodokļu maksātāji, kuru turpmākā saimnieciskā darbība nav vēlama un kuriem ir piemērojams pilns ierobežojošo pasākumu komplekss, pārsvarā uzņēmumi, kuri izslēgti no reģistriem vai kuriem apturēta saimnieciskā darbība līdz likvidācijas procesa pabeigšanai;
– “Ekonomiski neaktīvie”, kas ir nodokļu maksātāji, kuri nerada apmaksātas darba vietas, nodokļu aprēķinus un nodokļu ieņēmumus.

Likumprojektā ietvertais plānotais risinājums – paziņošana par nodokļu kontroles uzsākšanu uz aprēķinu pamata “aplokšņu algām” – neattieksies uz nodokļu maksātājiem, kuriem nav identificēti nodokļu saistību izpildes riski (piemēram, nodokļu maksātāji, kuri pieder segmentam “Uzticamie”) un to plānots īstenot gadījumos, kad VID rīcībā ir informācija, ka nodokļu maksātājs izmaksā zemākas algas nekā vidēji profesijā nozarē un tajā pašā laikā VID nodokļu maksātāja datu izvērtējumā nodokļu ieņēmumu risku jomā ir konstatējusi būtiskas neatbilstības darba samaksas deklarēšanā un nodokļu maksātājs nesniedz pierādījumus (pamatotu skaidrojumu).

Lai mazinātu ēnu ekonomiku, ir būtiski noskaidrot to veicinošos faktorus. Pamatā tie ir dalāmi divās grupās, kur viena no šīm grupām ir ekonomiski pamatotie faktori (skatīt Finanšu ministrijas tīmekļvietnes sadaļu “Ēnu ekonomika”: https://www.fm.gov.lv/lv/enu-ekonomika), kuru pamatā ir šādi apsvērumi:
– Ietaupījumi. Darbojoties ārpus oficiālās ekonomikas, var ietaupīt uz nodokļu un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu rēķina. Tāpat var izvairīties no nodokļu un nodarbinātības normatīvo aktu prasību ievērošanas (uzskaites, deklarēšanas, darba laika, drošības, sanitārās u.c. prasības).
– Viegla iespēja iesaistīties. Piemēram, viens no svarīgiem aspektiem ēnu ekonomikas funkcionēšanai ir neierobežoti norēķini ar skaidru naudu, jo tos ir ļoti grūti izsekot.
– Zems atklāšanas risks. Nelielas iespējas tikt pieķertam un mazi sodi veicina iesaistīšanos ēnu ekonomikā.

Kā ir aprēķinājis VID, lielākā neiekasētā nodokļu masa veidojas no “aplokšņu algām” tirdzniecības, transporta pakalpojumu, būvniecības un saimnieciskās darbības jeb individuālo pakalpojumu (skaistumkopšanas, tulku, aukļu, apbedītāju u.tml. pakalpojumu) sektorā. Savukārt, kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, no kopējā darba ņēmēju skaita 21,6 % strādājošo tiek oficiāli uzrādīti mēneša darba ienākumi, kas ir vienādi vai zemāki par minimālo algu. Pasaules Bankas un profesora Dr. M.Hazana pētījums liecina, jo lielāki ir strādājošā vidējie deklarētie ienākumi, jo mazāka ienākumu daļa tiek samaksāta kā “aplokšņu alga”. Savukārt, jo mazāki ir strādājošā vidējie deklarētie ienākumi, jo procentuāli lielāka ienākumu daļa tiek maksāta kā “aplokšņu alga” (skatīt ar Ministru kabineta 2017.gada 24.maija rīkojumu Nr.245 “Par Valsts nodokļu politikas pamatnostādnēm 2018.-2021.gadam” atbalstītajās Valsts nodokļu politikas pamatnostādnēs 2018.-2021.gadam ietverto informāciju). 

Paziņojums par nodokļu kontroles uzsākšanu, tajā ietverot arī uz aprēķina pamata VID noteikto budžetā nesamaksāto nodokļu summu, tiks sagatavots, pamatojoties uz VID rīcībā esošo informāciju par nodokļu nenomaksas riskiem.
Tā kā nodokļu kontroles rezultātā papildus aprēķinātajam nodokļu maksājumiem ir jābūt pamatotiem, korektiem un patiesiem, jo, attīstoties tiesiskajai apziņai un pilnveidojoties tiesu praksei, tiesas pieprasa arvien lielāku pierādījuma bāzi administratīvā akta (šajā gadījumā – nodokļu rēķina) pamatošanai, VID pirms pārbaudes uzsākšanas ir jābūt pietiekamiem pierādījumiem, ka pastāv pamatotas šaubas par “aplokšņu algu” risku, un, ka paziņojamajā nodokļu aprēķinā ietvertā summa no iestādes puses ir atbilstoši pamatota. Jānorāda, ka VID ir kļuvusi pieejama plašāka trešo pušu informācija atsevišķu nozaru ietvaros, kas sniedz iespēju koncentrēties uz attiecīgās nozares specifiskajiem riskiem. Tāpat VID regulāri tiekas ar uzņēmumiem un nozaru asociācijām, lai gūtu praktisku informāciju par to, kā uzņēmēji organizē savu darbu, kāda ir izmaksu struktūra, kā tiek veidota cenu politika un kā tiek veikta nodokļu optimizācija.

Šobrīd likumprojektā tiek paredzēts, ka šie kritēriji nodokļa rēķina izrakstīšanai uz aprēķina pamata būs vidēji nostrādāto stundu skaits mēnesī (tas ir, nodokļu maksātāja sniegtajos datos ietvertās nostrādātās stundas konkrētajā profesijā, vai attiecīgajā nodokļu maksātāju grupā (mazs, vidējs, liels) ir būtiski zemāks par VID rīcībā esošajiem datiem par vidējo nostrādāto stundu skaitu konkrētajā profesijā, vai attiecīgajā nodokļu maksātāju grupā), kā arī vidējais atalgojums mēnesī (tas ir, nodokļu maksātāja sniegtajos datos ietvertās stundu tarifa likmes vai atalgojums ir būtiski zemāks par VID rīcībā esošajiem datiem par vidējo nostrādāto skaitu konkrētajā profesijā, vai attiecīgajā nodokļu maksātāju grupā).

VID ar paziņojumu izskaidros nodokļu maksātājam uz aprēķina pamata noteikto nodokļu summu, vienlaikus sniedzot iespēju nodokļu maksātājam iesniegt skaidrojumu iespējamo datu nesakritībai.
Nodokļu maksātājam tiesību aktu normas jau šobrīd nosaka pienākumu sniegt VID amatpersonu pieprasītos paskaidrojumus (skatīt, piemēram, likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 6.pantu, 10.panta pirmās daļas 3. un 5.punktu, kā arī NNL 15.panta pirmās daļas 4. un 11.punktu), kā arī pamatot nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto maksājumu summu atbilstību normatīvajiem aktiem (skatīt NNL 15.panta pirmās daļas 5.punktu).
Bez tam pienākums iesniegt pierādījumus izriet arī no Administratīvā procesa likuma 59.panta ceturtās daļas, kurā noteikts, ka pēc administratīvās lietas ierosināšanas procesa dalībniekam ir pienākums iesniegt pierādījumus, kas ir viņa rīcībā, un paziņot iestādei par faktiem, kas viņam ir zināmi un konkrētajā lietā varētu būt būtiski.
Tādējādi nodokļu maksātājam informācijas sniegšana par nodarbināto atalgojuma politiku un tās pamatotību neradīs papildu administratīvo un monetāro slogu.
Savukārt, tā kā nodokļu maksātājs iesniegs pierādījumus un skaidrojumu VID konstatēto nepilnību pamatojumam, VID būs iespēja izvērtēt katru gadījumu individuāli, iedziļinoties darba devēja konkrētajā situācijā.
Piemēram, atbildot uz VID pieprasījumu, skaidrot būvniecības nozarē nodarbināto astoņu darbinieku darba samaksu, kura ir mazāka par atbilstošās profesijas mēneša vidējo darba samaksu un neatbilst nozares ģenerālvienošanās noteiktajai, darba devējs paskaidro, ka darbinieki ir nodarbināti arī pie cita darba devēja. Pārbaudot paskaidrojumā norādīto, VID konstatē, ka darbinieki ir nodarbināti pie vairākiem darba devējiem, to kopējais nodarbinātības stundu skaits sasniedz mēneša vidējo darba stundu skaitu vienai darba vietai un kopējie ienākumi pārsniedz nozares ģenerālvienošanās noteikto darba samaksu.
Tāpat darba samaksas neatbilstība var būt izskaidrojama ar darbu sezonalitāti, piemēram lauksaimniecībā vai atsevišķās būvniecības apakšnozarēs.

Vienlaikus saistībā ar jauno aprēķina metodi (likumprojektā ietvertais NNL 23.panta sestās daļas 14.punkts), ar likumprojektu tiek noteikts jauns pienākums nodokļu administrācijai atbilstoši iekšzemes nodokļu maksātāju iesniegtajām nodokļu deklarācijām un NACE 2.red. klasifikācijas divu zīmju līmenim apkopot un nodrošināt publiski pieejamu informāciju par iekšzemes nodokļu maksātāju – darba devēju – nodarbināto darba ņēmēju atbilstošās profesijas nozarē vidējo mēneša darba samaksu, vidējo mēneša stundas tarifa likmi un vidējo darba stundu skaitu mēnesī vienai darba vietai iepriekšējā gadā.
________________________________________ 
Piemērs nodokļu maksātāja iespējamajai atlasei pārbaudei ar paziņošanu uz aprēķinu pamata “aplokšņu algām”

A. Nodokļu maksātājs tiek atlasīts nodokļu kontrolei ar paziņošanu uz aprēķina pamata “aplokšņu algām” (zemāk minētie kritēriji (A) tiek vērtēti kopsakarā)
B. Nodokļu maksātājs netiek atlasīts nodokļu kontrolei ar paziņošanu uz aprēķina pamata “aplokšņu algām” (zemāk minētie kritēriji (B) tiek vērtēti kopsakarā)

A. Nozare – uzkopšanas darbības
B. Nozare – uzkopšanas darbības

A. Segments – “Uzraugāmie”
B. Segments – “Veicināmie”

A. Algas nodokļa ieņēmumi uz 1 euro no kopējās darījumu vērtības – 0,17 euro
B. Algas nodokļa ieņēmumi uz 1 euro no kopējās darījumu vērtības – 0,47 euro

A. Darbinieku skaits – 82
B. Darbinieku skaits – 688

A. Vidējā bruto darba alga mēnesī – 191,20 euro – nesasniedz valstī noteikto minimālo mēnešalgu, jo pārsvarā darbinieki nodarbināti nepilnu darba laiku
B. Vidējā bruto darba alga mēnesī – 468,65 euro – nesasniedz valstī noteikto minimālo mēnešalgu, jo pārsvarā darbinieki nodarbināti nepilnu darba laiku

A. Vidēji nostrādātās stundas mēnesī – 61
B. Vidēji nostrādātās stundas mēnesī – 94,92

A. 97,6 % darbinieku nostrādāto stundu skaits ir mazāks par 80% no vidējā valstī
B. 93,3 % darbinieku nostrādāto stundu skaits ir lielāks par 80% no vidējā valstī

A. Vidējā stundas tarifa likme – 3,03 euro
B. Vidējā stundas tarifa likme – 4,94 euro

A. 96,4 % darbinieku vidējā stundas tarifa likme ir mazāka par 80 % no vidējās valstī
B. 99,1 % darbinieku vidējā stundas tarifa likme ir lielāka par 80 % no vidējās valstī

A. Darbinieku sastāvs (pārsvarā pensionāri, personas ar invaliditāti, nav galvenā ienākumu gūšanas vieta)
B. Darbinieku sastāvs (pārsvarā pensionāri, personas ar invaliditāti, nav galvenā ienākumu gūšanas vieta)
________________________________________ 
Konkrētus kritērijus zemas darba algas pamatojuma pietiekamībai normatīvajā aktā nevar paredzēt (un arī nav nepieciešams), jo tas ir atkarīgs no konkrētas situācijas un saimnieciskās darbības nozares, tās specifikas, uzņēmuma ģeogrāfiskā novietojuma, īpatnībām nozaru griezumā utt.

Ar paziņojumu par nodokļu kontroles uzsākšanu nodokļu maksātāju aicinās noteiktā termiņā, kas nav garāks par 30 dienām, novērst VID konstatētos pārkāpumus vai neatbilstības (piemēram, iesniedzot precizētas nodokļu deklarācijas) vai sniegt pamatotu skaidrojumu, kādēļ darba devēja darbinieka darba samaksa mēnesī ir mazāka par atbilstošās profesijas mēneša vidējo darba samaksu vai vidējo stundas tarifa likmi nozarē vai darbinieka nostrādāto darba stundu skaits mēnesī ir mazāks par mēneša vidējo darba stundu skaitu vienai darba vietai.
Tāpat VID informēs nodokļu maksātāju (darba devēju) par iespēju noslēgt vienošanās līgumu par aprēķinā ietverto summu labprātīgu samaksu.
Šāds risinājums – VID aicinājums labprātīgi nodokļu maksātājam sakārtot savas nodokļu saistības un labprātīgi novērst pārkāpumus – ir nodokļu maksātājam labvēlīgs risinājums, ņemot vērā, ka šajā gadījumā netiks uzsākta nodokļu revīzija (audits), kā rezultātā nodokļu maksātājam netiks uzlikta soda nauda 100 procentu apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļu summas apmēra.
Vienlaikus saistībā ar jaunās netiešās aprēķina metodes ietveršanu NNL ir veiktas arī izmaiņas nodokļu revīzijas (audita) regulējumā, paredzot darba devēja atbildību par nepilnīgu nodokļu ieturēšanu, kas šobrīd ir noteikta konkrētajos nodokļu likumos. Tādējādi minētā atbildība būs noteikta vienkopus, t.i., viena likuma ietvaros.

2. Nodokļu kontrole, kas tiks uzsākta ar attiecīgās informācijas saņemšanas brīdi
Nodokļu kontrole tiks uzsākta ar brīdi, kad VID būs saņēmis no kompetentās iestādes informāciju par pārkāpumu (t.i., iestādes izdotu administratīvo aktu, kas nav apstrīdēts, vai pēc apstrīdēšanas ir atstāts spēkā) vai pieņemto lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā (kas nav apstrīdēts, vai pēc apstrīdēšanas iestādē ir atstāts spēkā).
Šādos gadījumos nodokļu maksātājam tiks izdots nodokļu rēķins mēneša laikā pēc attiecīgās informācijas saņemšanas, nesūtot paziņojumu par nodokļu kontroles uzsākšanu.
Kaut arī tiesības būt uzklausītam administratīvajā procesā ir viens no svarīgākajiem procesuālā taisnīguma nodrošināšanas līdzekļiem, tomēr, šīs tiesības nav absolūtas.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 62.panta pirmo un otrās daļas 3.punktu, lemjot par tāda administratīvā akta izdošanu, kurš varētu būt nelabvēlīgs adresātam vai trešajai personai, iestāde noskaidro un izvērtē adresāta vai trešās personas viedokli un argumentus šajā lietā. Personas viedokļa un argumentu noskaidrošana nav nepieciešama, ja no gadījuma būtības izriet, ka personas viedokļa noskaidrošana nav iespējama vai nav adekvāta.
Uzklausīšanai jānotiek brīdī, kad ir reālas iespējas ietekmēt lēmumu (skatīt Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr.iur. J.Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013, 584. lpp.). Savukārt personas viedokļa noskaidrošana nav iespējama vai nav adekvāta, piemēram, ja procesā iesaistīta tikai viena privātpersona un lēmuma pieņemšanā tiek izmantotas tikai šīs personas iesniegtā informācija vai procesā sniegtie paskaidrojumi un nav nepieciešams iegūt jaunu informāciju (skatīt Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr.iur. J.Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013, 590. lpp.).
Tā kā nodokļu maksātājs par izdarīto pārkāpumu jau ir informēts ar konkrētas iestādes lēmumu (izdotu administratīvo aktu vai lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā), kas ticis izdots personas viedokli uzklausot, tad attiecīgi secināms, ka personai nav reālas iespējas ietekmēt nodokļu kontroles rezultātā izdotā nodokļu rēķina saturu (jo tas tiks izdots, pamatojoties uz citas iestādes sniegto informāciju par pārkāpumu), jo tas savas tiesības – būt uzklausītām – varēja īstenot vai ir īstenojis sākotnējā lēmuma pieņemšanas procesā.
Tādējādi VID nodokļu (nodevas) maksājumu saistību apmēru noteiks pēc nodokļu administrācijas vai citas kompetentās iestādes lēmuma administratīvā pārkāpuma lietā saņemšanas, vai pēc citas kompetentās iestādes informācijas par konstatēto pārkāpumu saņemšanas (piemēram, saskaņā ar likuma “Par akcīzes nodokli” 18.panta 6.¹ daļas 3.punktu Lauku atbalsta dienesta sniegtā informācija VID par lauksaimniecības produkcijas ražotāja nepamatoti iegādāto iezīmēto dīzeļdegvielu vai atbilstoši Elektroenerģijas nodokļa likuma 9.panta piektajai daļai Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas vai Valsts policijas sastādīts akts par personas veiktajām darbībām, nesamaksājot nodokli).
Tā kā šajos gadījumos nodokļu rēķins, ar kuru tiks noteikti budžetā veicamie maksājumi, ir iepriekš konstatēto pārkāpumu sekas, par kurām nodokļu maksātājs ir informēts sākotnējā pārkāpuma konstatēšanas stadijā (kā, piemēram, par atcelto lēmumu saskaņā ar likuma “Par akcīzes nodokli” 33.panta divdesmit pirmo daļu, kurā noteikts, ja kontrolējošās institūcijas konstatē, ka iezīmēto (marķēto) degvielu persona neizmanto noteiktajiem mērķiem, Lauku atbalsta dienests atceļ lēmumu, ar kuru piešķirts minētās degvielas daudzums kārtējam saimnieciskajam gadam, vai par sastādīto aktu saskaņā ar Elektroenerģijas nodokļa likuma 9.panta piekto daļu, kurā noteiks, ka attiecīgā iestāde, sastādot aktu, ar to iepazīstina personu un iesniedz aktu VID), tad attiecīgi nodokļu maksātājs savu viedokli un argumentus (ja tā rīcībā tomēr būs kādi vērā ņemami pierādījumi un argumenti, ko tas nebija sniedzis pirmreizējā lēmuma pieņemšanas procesa ietvaros) varēs izteikt apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas procesa ietvaros.

Likumprojektā ir ietverti šādi grozījumi saistībā ar jauno pieeju nodokļu administrēšanā (kas cita starpā ietekmē arī nodokļu revīzijas (audita) regulējumu):
1.  Grozījums NNL 1.panta 15.punktā – novērošana
Ņemot vērā jaunā vienotā nodokļu administrācijas pārbaudes veida nosaukumu, ir nepieciešams precizēt novērošanas terminu, lai no tā viennozīmīgi izrietētu, ka ar novērošanu netiek saprasta atsevišķa nodokļu administrācijas pārbaude (kontrole), bet gan nodokļu administrācijas darbība, kas tiek īstenota, veicot normatīvajos aktos noteiktās funkcijas nodokļu iekasēšanas jomā, tajā skaitā informācijas iegūšanas nolūkos. Vienlaikus termins – novērošana – tiek izteikts jaunā redakcijā, ņemot vērā, ka nodokļu maksātāja juridiskajā adresē vai saimnieciskās darbības veikšanas vietā VID, izpildot nodokļu administrēšanas darbības, fiksē ne tikai visas ar saimnieciskās darbības veikšanu saistītās darbības, bet arī atsevišķas nodokļu maksātāja darbības, piemēram, veicot kontrolpirkumu (kontrolpakalpojumu).

2.  Grozījums NNL 1.panta 17. un 27.punktā – tematiskās pārbaudes un datu atbilstības pārbaudes izslēgšana
Tā kā turpmāk paredzēta vienota nodokļu administrācijas pārbaude – nodokļu kontrole –, kurā būs ietverts tematiskās pārbaudes un datu atbilstības pārbaudes regulējums – no NNL 1.panta ir izslēdzams 17. un 27.punkts.

3.  Grozījums NNL 1.panta 23.punktā – izslēdzot no NNL soda naudas termina skaidrojumu
Atbilstoši Tieslietu ministrijas skaidrojumam likumā terminus skaidro, ja terminā izteiktajam jēdzienam ir īpaša nozīme likuma regulējamās nozares ietvaros vai lai konkretizētu terminā izteiktā jēdziena izpratnes robežas (Ministru kabineta 2009.gada 3.februāra noteikumu Nr.108 “Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi” 38.punkts; Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata (https://tai.mk.gov.lv/book/1/chapter/92)). Terminu skaidro, minot tajā izteiktā jēdziena būtiskās pazīmes (Ministru kabineta 2009.gada 3.februāra noteikumu Nr.108 “Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi” 39.punkts). Tā kā NNL 1.panta 23.punktā ietvertais termina skaidrojums neatklāj soda naudas būtiskās pazīmes (norāde “obligāts maksājums” to nenošķir no citiem šāda veida maksājumiem) un termina skaidrojumā nebūtu izmantojams soda naudas piemērošanas gadījumu uzskaitījums (jo šie gadījumi tāpat jau ir noteikti likumā un skaidrojums savā ziņā dublē likuma regulējumu) – no likuma 1.panta ir izslēdzams 23.punkts.
Izslēdzot no NNL minēto normu, arī turpmāk soda naudu nodokļu administrācija piemēros šādos gadījumos:
▪  nodokļu revīzijas (audita) rezultātā par budžetā iemaksājamās nodokļa summas samazināšanu vai no budžeta atmaksājamās nodokļa summas palielināšanu nodokļu administrācijai iesniegtajās vai iesniedzamajās nodokļu deklarācijās;
▪  ja nodokļu maksātājs nodokļu deklarācijas precizējumu un deklarācijā precizēto nodokļa maksājumu veic pēc paziņojuma par nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanu vai lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) veikšanas nosacījumu maiņu saņemšanas;
▪  nodokļu kontroles rezultātā, ja nodokļu maksātājs lieto kases aparātu, hibrīda kases aparātu, kases sistēmu, specializēto ierīci vai iekārtu ar mainītu konstrukciju vai programmu un nav iespējams noteikt periodu, kurā slēpts vai samazināts ar nodokļiem un nodevām apliekamais objekts;
▪  par transfertcenu dokumentācijas iesniegšanas vai sagatavošanas noteikumu pārkāpumu;
▪  par starptautiskajai automātiskajai informācijas apmaiņai iesniedzamās informācijas iesniegšanas vai sagatavošanas noteikumu pārkāpumu.

4. Grozījums NNL 1.pantā, to papildinot ar 37.punktu – nodokļu kontroles termina skaidrojums
Nodokļu kontroles termins veidots, ievērojot apstākli, ka jaunajā pārbaudē integrēti vairāki šobrīd NNL noteiktie nodokļu administrācijas pārbaudes veidi, kuru termina skaidrojums sniegts NNL 1.pantā. Tādējādi termina tvērumā ietverami arī integrēto pārbaužu veidu aspekti. Tāpat jaunās nodokļu administrēšanas pārbaudes termina skaidrojums veidots, ievērojot likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 10.panta 4.¹ daļā noteikto, ka preču izņemšana ekspertīzes veikšanai ir paredzēta tikai nodokļu kontroles pasākumu, nevis nodokļu administrēšanas darbību vai informācijas iegūšanas laikā.
Tādējādi termins – nodokļu kontrole – tiek skaidrots kā nodokļu administrācijas pārbaude, kuras laikā nodokļu administrācija izvērtē un pārbauda iesniegtajās (iesniedzamajās) nodokļu deklarācijās, informatīvajās deklarācijās un muitas deklarācijās norādītās (norādāmās) informācijas atbilstību normatīvajiem aktiem, nodokļu administrācijas rīcībā esošajai informācijai un faktiskajam stāvoklim, veic atsevišķu nodokļu maksātāja grāmatvedības dokumentu un nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības veikšanas vietas pārbaudi, kā arī citas darbības, kuru rezultātā kontrolē atsevišķu nodokļu (nodevu) vai muitas normatīvo aktu ievērošanu.
Jānorāda, ka šīs “citas darbības”, kas tiek veiktas nodokļu kontroles ietvaros ne vienmēr rezultējas ar papildu nodokļu maksājumu aprēķināšanu budžetam, kā, piemēram gadījumos, kad pārbaude ir uzsākta saistībā ar apsekošanu pirms reģistrācijas VID PVN maksātāja reģistrā.

5.  Grozījums NNL 1.pantā, to papildinot ar 38.punktu – nodokļu rēķina termina skaidrojums
Nodokļu rēķins ir administratīvā akta (lēmuma) nosaukums, kuru VID pieņems nodokļu kontroles rezultātā, aprēķinot budžetā maksājamo nodokli, nokavējuma naudu vai soda naudu (kas piemērojama tikai ar nodokļiem apliekamā objekta precizēšanas gadījumos (skatīt NNL 23.panta 5.³ daļu)). Nodokļu rēķinā aprēķinātos maksājumus nodokļu maksātājam būs pienākums iemaksāt budžetā 30 dienu laikā no nodokļu rēķina paziņošanas dienas, izņemot muitas nodokli, jo to nodokļu maksātājam būs pienākums samaksāt atbilstoši muitas normatīvajos aktos noteiktajam termiņam. Šobrīd atsevišķos nodokļu normatīvajos aktos ir noteikti atšķirīgi VID aprēķināto nodokļu samaksas termiņi, piemēram, likuma “Par akcīzes nodokli” 23.panta desmitā daļa. Lai noteiktu vienādu visu nodokļu rēķinu samaksas termiņu, tad nepieciešams pārskatīt speciālo regulējumu un noteikt visos nodokļu rēķina izdošanas gadījumos vienādu samaksas termiņu – 30 dienas. Nodokļu rēķinu izdod triju gadu laikā no normatīvajos aktos noteiktā konkrētā nodokļa maksāšanas termiņa. Savukārt, ja tiek pārbaudīta ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamā bāze – sadalītā peļņa un nosacīti sadalītā peļņa, darījumi starp saistītām personām vai pastāvīgo pārstāvniecību un tās galveno uzņēmumu vai citu pastāvīgo pārstāvniecību – nodokļu rēķinu izdod piecu gadu laikā no normatīvajos aktos noteiktā konkrētā nodokļa maksāšanas termiņa.

6.  Grozījumi NNL 16.panta pirmajā daļā – nodokļu deklarāciju precizēšana
Šobrīd NNL 16.panta pirmās daļas 6.punktā ir noteikts, ka nodokļu deklarācijas labojumu vai precizējumu nevar veikt konkrētajiem nodokļiem un attiecīgajiem taksācijas periodiem, par kuriem ir uzsākta vai veikta nodokļu revīzija (audits), ir beidzies datu atbilstības pārbaudes ietvaros noteiktais deklarācijas precizējumu iesniegšanas termiņš vai ir pieņemts lēmums par nodokļu apmēra precizēšanu vai lēmums, ar kuru precizē ar nodokļiem un nodevām apliekamo objektu.
Ņemot vērā, ka jauno nodokļu administrācijas pārbaudi pamatā īstenos, dodot nodokļu maksātājam iespēju novērst VID konstatētās nepilnības un pārkāpumus, tajā skaitā, iesniedzot nodokļu administrācijai nodokļu deklarācijas precizējumu vai informatīvās deklarācijas (izņemot NNL 23.panta 5.⁴ daļā minētos gadījumus), attiecīgi ir veikti grozījumi NNL 16.panta pirmās daļas 6.punktā, nosakot, ka nodokļu maksātajam ir tiesības iesniegt nodokļu administrācijai nodokļu deklarācijas labojumu vai precizējumu triju gadu laikā pēc konkrētajos likumos noteiktā maksāšanas termiņa (ja deklarācijas labojums vai precizējums izriet no ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamās bāzes – sadalītās peļņas un nosacīti sadalītās peļņas, darījumos starp saistītām personām vai pastāvīgo pārstāvniecību un tās galveno uzņēmumu vai citu pastāvīgo pārstāvniecību korekcijas, — piecu gadu laikā), ja šajā laikā par konkrētajiem nodokļiem un attiecīgajiem taksācijas periodiem nav izdots nodokļu rēķins, nav noslēgts vienošanās līgums, vai nodokļu kontrole izbeigta ar lēmumu par nodokļu kontroles izbeigšanu, jo tās rezultātā papildu nodokļu (nodevu) maksājumi budžetā netika noteikti.
Vienlaikus, tika secināts, ka gadījumos, ja nodokļu kontrole būs izbeigta, pieņemot lēmumu par nodokļu kontroles izbeigšanu, nodokļu maksātājam tomēr būtu nodrošināma iespēja lūgt nodokļu administrāciju atļaut iesniegt nodokļu deklarācijas labojumu vai precizējumu par nodokļu kontrolē pārbaudīto periodu, nodokli vai nodokļu deklarācijas posteni (skatīt likumprojektā ietverto NNL 33.² panta ceturto daļu).

7.  Grozījums NNL 18.pantā
Ar likumprojektu ir veikti vairāki grozījumi NNL 18.panta pirmajā daļā:
– izteikts 7.punkts jaunā redakcijā;
Ņemot vēra, ka saskaņā ar NNL 23.panta 4.¹ daļu nodokļu administrācija pēc kriminālprocesa virzītāja pieprasījuma, pamatojoties uz kriminālprocesa virzītāja iesniegtajiem dokumentiem un nodokļu administrācijas rīcībā esošo informāciju, veic nodokļu aprēķinu un sniedz atzinumu kriminālprocesa virzītājam par budžetam nodarīto zaudējumu [budžetā nenomaksāto nodokļu (nodevu) un valsts noteikto maksājumu] summu, ir novecojusi NNL 18.panta pirmās daļas 7.punkta otrajā teikumā ietvertā norma. Savukārt, ja nodokļu revīzijā (auditā) izmanto kriminālprocesa virzītāja pieļauto informāciju, to ietver lēmumā par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem, kuru izsniedz nodokļu maksātājam. Tādējādi, ņemot vērā, ka nodokļu administrācijai ir pienākums paziņot nodokļu administrācijas pārbaudes (tas ir nodokļu revīzijas (audita) un nodokļu kontroles) rezultātā pieņemto lēmumu, ir pilnveidota NNL 18.panta pirmās daļas 7.punkta redakcija.
– veikti grozījumi daļas 34.punktā, ņemot vērā, ka šobrīd spēkā esošajā NNL 18.panta pirmās daļas 34.punkta “b” un “c” apakšpunktā uzskaitītie lēmumi – lēmums par datu atbilstības pārbaudes rezultātiem un lēmums, ar kuru precizēts nodokļu apmērs saskaņā ar NNL 23.panta 5.² un 5.³ daļu – tiks pieņemti nodokļu kontroles rezultātā, minēto lēmumu definējot kā nodokļu rēķinu;
Vienlaikus, ņemot vērā, ka lēmums, ar kuru atteikta pārmaksātā nodokļa atmaksa, var tikt pieņemts arī ārpus nodokļu kontroles, ar likumprojektu netiek veiktas izmaiņas NNL 18.panta pirmās daļas 34.punkta “e” apakšpunktā.
– daļa papildināta ar 36.punktu, ņemot vērā NNL 23.panta sestās daļas 14.punktā ietverto jauno aprēķina metodi.
Tādējādi tiek noteikts pienākums VID nodrošināt publiski pieejamu informāciju par iekšzemes nodokļu maksātāju — darba devēju — nodarbināto darba ņēmēju atbilstošās profesijas nozarē vidējo mēneša darba samaksu, vidējo mēneša stundas tarifa likmi un vidējo darba stundu skaitu mēnesī vienai darba vietai iepriekšējā gadā.

8.  Grozījumi NNL 23.pantā, nosakot nodokļu kontroles tiesisko regulējumu
Minētajā pantā ietvertie grozījumi paredz noteikt:
– saskaņot terminoloģiju ar Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumu, terminu “transfertcenas pārbaude” aizstājot ar “ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamās bāzes – sadalītās peļņas un nosacīti sadalītās peļņas, darījumos starp saistītām personām vai pastāvīgo pārstāvniecību un tās galveno uzņēmumu vai citu pastāvīgo pārstāvniecību pārbaude” (NNL 23.panta pirmā daļa);

– nepārprotami noteikt, ka nodokļu revīzijas (audita) termiņa ierobežojumi neattiecas uz gadījumiem, kad tiek pārbaudīta ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamā bāze – sadalītā peļņa un nosacīti sadalītā peļņa, darījumi starp saistītām personām vai pastāvīgo pārstāvniecību un tās galveno uzņēmumu vai citu pastāvīgo pārstāvniecību, kā arī, ja vienlaikus tiek pārbaudīti citi nodokļi (NNL 23.panta pirmā daļa);

– noilguma termiņu nodokļu kontroles veikšanai (NNL 23.panta piektā daļa);
Nodokļu kontroli varēs veikt triju gadu laikā no normatīvajos aktos noteiktā maksāšanas termiņa, bet attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamās bāzes pārbaudi – piecu gadu laikā pēc normatīvajos aktos noteiktā maksāšanas termiņa. Savukārt noilguma termiņi nodokļu kontrolei muitas jomā izriet no muitas jomas normatīvajiem aktiem. Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 9.oktobra Regulas (ES) Nr.952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu, 103.panta 1.punktā noteikts, ka muitas parādu parādniekam nepaziņo, ja ir pagājuši trīs gadi kopš muitas parāda rašanās dienas, un 2.punktā ir noteikts – ja muitas parāds ir radies tādas darbības rezultātā, par kuru laikā, kad tā veikta, varēja ierosināt krimināllietu, 1.punktā noteikto trīs gadu termiņu saskaņā ar valsts tiesību aktiem pagarina līdz laikposmam, kas ir vismaz pieci gadi, bet ne vairāk kā 10 gadi. Tādējādi Muitas likuma 8.¹ pantā ir noteikts, ka saskaņā ar regulas Nr.952/2013 103.panta 2.punktu, ja muitas parāds ir radies tādu darbību rezultātā, par kurām laikā, kad tās veiktas, varēja uzsākt kriminālprocesu, muitas parāda paziņošanas termiņš ir pieci gadi no muitas parāda rašanās dienas. Tātad pamatā nodokļu kontrole muitas jomā veicama triju gadu laikā no muitas parāda rašanās dienas, bet Muitas likuma 8.¹ pantā minētajā gadījumā – piecu gadu laikā no muitas parāda rašanās dienas.

– pārbaudes veikšanas termiņu (NNL 23.panta 5.¹ daļa un 5.² daļa);
Nodokļu kontrole tiek veikta divu mēnešu laikā no tās uzsākšanas dienas, izņemot, ja nodokļu kontrole tiek veikta muitas jomā (šeit termiņi izriet no muitas normatīvajiem aktiem) vai NNL 23.panta 5.⁴ daļā minētajos gadījumos (šeit nodokļu kontrole īstenojama viena mēneša ietvaros). Tas nozīmē, ka divu mēnešu laikā VID ir jāpieņem attiecīgais gala lēmums.
Pārbaude ir uzskatāma par uzsāktu ar brīdi, kad nodokļu maksātājam tiek nosūtīts paziņojums par nodokļu kontroles uzsākšanu.
Divu mēnešu termiņš nodokļu kontroles īstenošanai ir noteikts, ņemot vērā, ka nodokļu maksātājam tiek nosūtīts paziņojums par konstatēto pārkāpumu vai neatbilstību, dodot iespēju 30 dienu laikā labprātīgi konstatēto pārkāpumu/neatbilstību novērst vai iesniegt to pamatotu izskaidrojumu, vai papildu informāciju.
Tā kā VID arī ir nepieciešams saprātīgs termiņš, lai izvērtētu nodokļu maksātāja iesniegto informāciju, vai iegūt vēl papildu datus (piemēram, atkārtoti lūdzot nodokļu maksātājam iesniegt informāciju, kas nepieciešama ierosinātās administratīvās lietas izskatīšanai) tiek noteikts, ka nodokļu kontroles termiņš ir divi mēneši no tās uzsākšanas brīža.
Līdz ar to minētais process nosacīti ir iedalāms divos posmos – 1.posms, kas ir process, kura ietvaros nodokļu maksātājam ir iespēja novērst VID konstatētos pārkāpumus vai neatbilstības, vai sagatavot pierādījumus, lai iesniegtu pamatotu izskaidrojumu konstatētajam pārkāpumam vai neatbilstībai, un 2.posms, kas ir process, kura ietvaros VID izvērtē konkrēto administratīvo lietu un pieņem attiecīgo lēmumu.
Savukārt, ja objektīvu iemeslu dēļ nodokļu kontroli nebūs iespējams pabeigt divu mēnešu laikā, termiņu varēs pagarināt uz laiku ne ilgāku par četriem mēnešiem no pārbaudes uzsākšanas dienas, par to informējot nodokļu maksātāju (23.panta 5.⁴ daļā minētajos gadījumos termiņa pagarinājums netiek paredzēts).
Līdzīgs nosacījums attiecībā uz termiņa pagarinājumu izriet arī no Administratīvā procesa likuma 64.panta otrās daļas, kur noteikts, ka gadījumos, ja administratīvā lieta ierosināta uz iesnieguma pamata un objektīvu iemeslu dēļ sākotnējo termiņu administratīvā akta izdošanai nav iespējams ievērot, iestāde to var pagarināt uz laiku, ne ilgāku par četriem mēnešiem no iesnieguma saņemšanas dienas, par to paziņojot iesniedzējam. Tā, piemēram, VID var pieņemt lēmumu par novērošanas turpināšanu, lai nostiprinātu pierādījuma bāzi, ja nodokļu maksātājs ar nodokļu administrāciju nav sadarbojies vai ir nepieciešams veikt šo konkrēto nodokļu administrēšanas darbību sniegtās informācijas pārbaudei.
Jānorāda, ka Eiropas Savienības tiesību aktos muitas jomā nav noteikti termiņi tādas kontroles pabeigšanai, kas uzskatāma par nodokļu kontroli likumprojekta izpratnē. Ir gadījumi, kad, veicot nodokļu kontroli muitas jomā, pārbaude var ilgt līdz pat 13 mēnešiem, jo nepieciešams iegūt informāciju no citu valstu (gan Eiropas Savienības, gan trešo valstu) kompetentajām institūcijām. Proti, ja muitas deklarācijas pārbaudes gaitā nepieciešams pārliecināties par izcelsmi apliecinošā dokumenta autentiskumu un tajos sniegto ziņu patiesumu, VID Muitas pārvalde saskaņā ar attiecīgā Starptautiskā Nolīguma nosacījumiem nosūta to pārbaudei uz eksportējošo valsts, piemēram, uz Ukrainu. Tirdzniecību starp Eiropas Savienību un Ukrainu reglamentē Asociācijas nolīgums starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Ukrainu, no otras puses, savukārt izcelsmes kritēriji un administratīvā sadarbība ir noteikta Reģionālajā konvencijā par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu preferenciāliem izcelsmes noteikumiem. Atbilstoši Konvencijas I papildinājuma 32.panta 6.punktam atbilde par pārbaudes rezultātiem ir jāsniedz 10 mēnešu laikā.
Tāpat jaunākajos tirdzniecības nolīgumos paredzēts pārliecināties par preces atbilstību tiesību akta prasībām importējošās valsts muitas iestādei, pieprasot informāciju no importētāja, piemēram, Tirdzniecības un sadarbības nolīgums starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu, no vienas puses, un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, no otras puses. Nolīguma 61.pants noteic, ka importētājas Puses muitas dienests var pārbaudīt, vai ražojums ir noteiktas izcelsmes ražojums un vai ir izpildītas pārējās šīs nodaļas prasības, pamatojoties uz riska novērtēšanas metodēm, kas var ietvert atlasi pēc nejaušības principa. Šādu pārbaudi var veikt, pieprasot informāciju no importētāja, kurš iesniedzis pieprasījumu piemērot preferenciāla tarifa režīmu. Ja importētājs saskaņā ar nolīguma 63.pantu nav sniedzis atbildi trīs mēnešu laikā pēc dienas, kad tā pieprasīta, importētājas Puses muitas dienests var atteikt preferenciāla tarifa režīma piemērošanu. Ja pēc papildus sniegtas informācijas šaubas nav kliedētas, muitas iestāde nosūta Apvienotās Karalistes muitas iestādei pieprasījumu ar lūgumu veikt izcelsmes apliecinājuma pārbaudi. Tādējādi kopējais pārbaudes termiņš muitas jomā var ilgt vismaz 13 mēnešus.

– pārbaudes veikšanas kārtību (NNL 23.panta piektā daļa);
Ņemot vērā, ka saskaņā ar NNL 32.² panta otro daļu noteikts, ka nodokļu administrācijas amatpersona, pieprasot iesniegt informāciju, nosaka termiņu, kas nedrīkst būt garāks par 30 dienām, attiecīgi arī ar paziņojumu par nodokļu kontroles uzsākšanu (ja pārbaude uzsākama ar paziņošanu) nodokļu maksātājam ir dots termiņš 30 dienas VID konstatēto pārkāpumu vai neatbilstību novēršanai, vai argumentēta paskaidrojuma sniegšanai. Tā kā nodokļu kontroli var veikt divu mēnešu laikā, tad attiecīgi, ja pēc sākotnējās informācijas saņemšanas VID konstatē, ka ir nepieciešama papildu informācija, iestāde var lūgt un nodokļu maksātājs var iesniegt papildu nepieciešamās ziņas arī pēc paziņojumā minētā 30 dienu termiņa.

– pārbaudes izbeigšanas nosacījumus (NNL 23.panta 5.² daļa);
Nodokļu kontroli izbeidz ar:
° lēmumu par nodokļu kontroles izbeigšanu, ja pārbaudes rezultātā papildu maksājumi budžetā netiek noteikti;
Minētais ir attiecināms uz gadījumiem, kad nodokļu maksātājs pārkāpumu/ neatbilstības būs novērsis vai sniedzis pamatotu to izskaidrojumu, vai VID vēlēsies informēt par pārbaudē konstatēto (piemēram, PVN deklarācijā ir sniegta nepatiesa informācija un nodokļu maksātājs nav iesniedzis VID pieprasīto informāciju (saimnieciskās darbības ieņēmumus un izdevumus apliecinošos dokumentus, grāmatvedības uzskaites dokumentus, kā arī citu informāciju, kas raksturo darbības, kuras ietekmēja vai ietekmē nodokļa aprēķinu un nomaksu) paziņojumā par nodokļu kontroles uzsākšanu noteiktajā termiņā, kā rezultātā VID izslēdz nodokļu maksātāju no VID PVN maksātāju reģistra).
Tādējādi VID ar lēmumu informēs nodokļu maksātāju, ka ir izbeigta uz iestādes iniciatīvas pamata ierosinātā administratīvā lieta, ņemot vērā, ka konstatētie pārkāpumi un neatbilstības ir novērstas vai argumentēti pamatotas vai netiek papildus aprēķināti nodokļu (nodevas) maksājumi.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 63.panta pirmās daļas 4.punktu, ja lieta ierosināta pēc iestādes iniciatīvas, pēc nepieciešamo faktu konstatēšanas un administratīvā procesa dalībnieku uzklausīšanas iestāde nekavējoties izvērtē lietas apstākļus un izdod lēmumu par lietas izbeigšanu faktu trūkuma vai nelietderīguma dēļ.
Ievērojot minēto, attiecīgi lēmums par nodokļu kontroles izbeigšanu saskaņā ar Administratīvā procesa likumu ir uzskatāms par lēmumu, ar kuru ierosinātā administratīvā lieta tiek izbeigta.
Kā alternatīvs apzīmējums, ir izvērtēts termina “atzinums” lietojums, ar kuru nodokļu maksātāju informētu par nodokļu kontroles izbeigšanu. Tomēr, tā kā šādam terminam administratīvajā procesā ir cita būtība un nozīme, tad attiecīgi nodokļu maksātāju par pārbaudes izbeigšanu informēs, par to nosūtot attiecīgu lēmumu.

° vienošanās līguma noslēgšanu, ja nodokļu maksātājs ar VID līdz nodokļu rēķina izdošanai ir vienojies par labprātīgu samaksu tām maksājumu summām, ko VID ir noteicis nodokļu kontroles rezultātā (tajā skaitā arī attiecībā uz tām summām, kas noteiktas uz aprēķina pamata, konstatējot būtiskas neatbilstības un riskus darba algas izmaksā un deklarēšanā);
Šāds risinājums būs piemērojams arī gadījumos, ja nodokļu maksātājs vēlēsies pārkāpumu novērst, bet tā rezultātā tam radīsies pienākums veikt papildu deklarēto nodokļu maksājumu samaksu budžetā, kurus tas nespēj veikt pilnā apmērā 30 dienu laikā no paziņojuma saņemšanas. Tādējādi nodokļu maksātājam būs iespēja ar VID vienoties par vienošanās līguma noslēgšanu. Tāpat jānorāda, ka šāda iespēja tam būs arī gadījumos, ja, saņemot paziņojumu par nodokļu kontroles uzsākšanu, tas nebūs sākotnēji izteicis gatavību vienoties par administratīvi tiesisko attiecību noregulēšanu, bet šādu tiesisko risinājumu būs izvēlējies pēc tam, kad iestāde, pagarinot nodokļu kontroles veikšanas termiņu un turpinot nodokļu maksātāja novērošanu, būs nostiprinājusi attiecīgo pierādījumu bāzi.

° nodokļu rēķina izdošanu, ja konstatētās neatbilstības vai pārkāpumi, kuriem ir ietekme uz pareizu nodokļu saistību noteikšanu, nav novērsti vai argumentēti izskaidroti;
Ar nodokļu rēķinu nodokļu maksātājam tiek aprēķinātas budžetā maksājamās nodokļu (nodevu) summas un nokavējuma nauda, kā arī uzlikta soda nauda ar nodokļiem apliekamā objekta precizēšanas gadījumos (t.i., ja nodokļu maksātājs lieto kases aparātu, hibrīda kases aparātu, kases sistēmu, specializēto ierīci vai iekārtu ar mainītu konstrukciju vai programmu un nav iespējams noteikt periodu, kurā slēpts vai samazināts ar nodokļiem un nodevām apliekamais objekts).

° lēmuma pieņemšanu par nodokļu revīzijas (audita) veikšanu, ja nodokļu kontrolē konstatēto neatbilstību vai pārkāpumu ietekmi uz nodokļu maksātāja nodokļu (nodevu) saistībām bez papildu pierādījumu iegūšanas nav iespējams noteikt.
Ņemot vērā, ka izmaiņas normatīvajā regulējumā veiktas ar mērķi neapgrūtināt nodokļu maksātāju ar dažādām nodokļu administrācijas pārbaudēm un visas nepieciešamās administrēšanas darbības īstenot secīgi un vienkopus, tad attiecīgi, ja nodokļu kontroles laikā tiek konstatēts, ka konkrētajā gadījumā ir nepieciešama nodokļu revīzija (audits), lai pārbaudītu maksājumu aprēķināšanas, maksāšanas un ieskaitīšanas budžetā pareizību un atbilstību normatīvajiem aktiem, nodokļu kontrole tiek izbeigta ar lēmumu par nodokļu revīzijas (audita) veikšanu. Šajā gadījumā šī visaptverošā pārbaude tiek uzsākta bez jauna termiņa labprātīgai pārkāpuma novēršanai.

–  nokavējuma naudas aprēķināšanas kārtību (NNL 23.panta 5.² daļas 2. un 3.punkts un 23.panta 5.⁵ daļa);
Ņemot vērā, ka abās nodokļu administrācijas pārbaudēs – nodokļu revīzijā (auditā) un nodokļu kontrolē – nosakāma vienota nokavējuma naudas kārtība, ar likumprojektu noteikts, ka nodokļu kontroles rezultātā tiek aprēķināta nokavējuma nauda par periodu no konkrētā nodokļa (nodevas) samaksas termiņa iestāšanās vai pārkāpuma izdarīšanas dienas, ja maksāšanas termiņu nav iespējams noteikt, līdz nodokļu kontroles uzsākšanas dienai.
Attiecībā uz nokavējuma naudas aprēķināšanu muitas nodoklim tiek piemērota muitas normatīvajos aktos noteiktā kārtība, proti, nokavējuma naudu aprēķinot līdz nodokļu rēķina paziņošanas dienai. Šāds nosacījums izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 9.oktobra Regulas (ES) Nr.952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu Nr.952/2013 114.panta 2.punkta, kurā noteikts, ja paziņojums par muitas parādu tiek izdots pēc preču izlaišanas veiktas kontroles rezultātā, papildus ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summai iekasē nokavējuma procentus par laiku no muitas parāda rašanās dienas līdz tā paziņošanas dienai.
Atbilstoši minētajam, izdodot nodokļa rēķinu, muitas nodokļa parādam nokavējuma nauda jāaprēķina no muitas deklarācijas noformēšanas dienas (Regulas 77.panta 2.punktā noteikts, ka muitas parāds rodas muitas deklarācijas pieņemšanas brīdī) līdz brīdim, kad nodokļu maksātājam tiek paziņots nodokļu rēķins.

– nodokļu rēķina izpildes termiņus (NNL 23.panta 5.⁵ daļa);
Nodokļu rēķinā aprēķinātos maksājumus, izņemot muitas nodokli, nodokļu maksātājs iemaksā budžetā 30 dienu laikā no nodokļu rēķina paziņošanas dienas. Ja nodokļu rēķinā norādītie maksājumi netiek veikti minēto 30 dienu laikā, nodokļu administrācija NNL 29.panta otrajā daļā noteikto nokavējuma naudu aprēķinās ar nākamo dienu pēc maksāšanas termiņa iestāšanās, kā arī nokavētos nodokļu maksājumus piedzīs bezstrīda kārtībā.
Savukārt nodokļu rēķinā aprēķināto muitas nodokli nodokļu maksātājs samaksā atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 9.oktobra Regulā (ES) Nr.952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu Nr.952/2013 noteiktajai kārtībai. Proti, kā izriet no minētās regulas 108.panta 1.punkta, ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas, kas atbilst muitas parādam, kurš paziņots saskaņā ar 102.pantu (t.i., tādā kārtībā, kāda ir noteikta teritorijā, kurā muitas parāds radies vai tiek uzskatīts par radušos saskaņā ar 87.pantu), parādnieks samaksā muitas dienestu noteiktajā termiņā. Neskarot 45.panta 2.punktu (t.i., gadījumos, ja muitas dienesti tomēr pilnībā vai daļēji atliek šāda lēmuma izpildi, ja tiem ir pietiekams pamats uzskatīt, ka apstrīdamais lēmums neatbilst tiesību aktiem muitas jomā vai ka attiecīgajai personai var tikt nodarīts nelabojams kaitējums), minētais termiņš nepārsniedz desmit dienas pēc muitas parāda paziņošanas parādniekam.

– noteikt jaunu netiešo aprēķina metodi (NNL 23.panta sestā un 8.¹ daļa);
Ņemot vērā, ka nodokļu kontrolē maksājumus varēs noteikt uz aprēķina pamata (līdzīgi, kā tas šobrīd tiek noteikts nodokļu revīzijas (audita) procesā), attiecīgi ir veikti grozījumi NNL 23.panta sestās daļas ievaddaļā un sestās daļas 11.punktā. Tāpat minētā norma ir papildināta ar jaunu aprēķina metodi (23.panta sestās daļas 14.punkts un 8.¹ daļa), kas paredz, ka nodokļu administrācijai būs tiesības uz aprēķinu pamata noteikt nodokļu maksājumu apmēru atbilstoši nodokļu maksātāja īpašumā esošās mantas vai kapitāla vērtības pieaugumam vai nodokļu administrācijas rīcībā esošajām ziņām, ja nodokļu maksātāja darbinieku darba samaksa mēnesī ir mazāka par atbilstošās profesijas mēneša vidējo darba samaksu vai vidējo stundas tarifa likmi nozarē vai darbinieka nostrādāto darba stundu skaits mēnesī ir mazāks par mēneša vidējo darba stundu skaitu vienai darba vietai, nodokļu administrācija nodokļu maksātāja (darba devēja) personas datu izvērtējumā nodokļu ieņēmumu risku jomā ir konstatējusi būtiskas neatbilstības darba samaksas deklarēšanā un nodokļu maksātājs nesniedz pierādījumus (pamatotu skaidrojumu). Piemērojot minēto aprēķina metodi, nodokļu maksātāja darba samaksa tiek noteikta, pamatojoties uz VID apkopoto informāciju par atbilstošās profesijas nozarē vidējo mēneša darba algu vai vidējo mēneša stundas tarifa likmi un vidējo mēneša darba stundu skaitu vienai darba vietai iepriekšējā gadā. Ja taksācijas periodā nodokļu maksātāja darbinieka darba samaksa, stundas tarifa likme vai darbinieka nostrādāto darba stundu skaits būs mazāks par 80 % no atbilstošās profesijas nozarē vidējās mēneša darba samaksas, vidējās mēneša stundas tarifa likmes vai mēneša vidējo darba stundu skaita vienai darba vietai, un nodokļu maksātājs nesniegs pierādījumus (pamatotu skaidrojumu), tad attiecīgi, vecot nodokļu kontroli, budžetā maksājamo valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa apmēru atbilstoši konkrētajos nodokļu normatīvajos aktos noteiktajai likmei aprēķinās no starpības starp nodokļu maksātāja deklarēto darbinieka darba samaksu un 80 % no atbilstošās profesijas nozarē vidējās mēneša darba samaksas, ņemot vērā vidējo mēneša stundas tarifa likmi un nostrādāto mēneša vidējā darba stundu skaitu vienai darba vietai, papildus aprēķinot arī nokavējuma naudu (šajā gadījumā tiks izdots nodokļu rēķins atbilstoši NNL 23.panta 5.² daļas 3.punktam). Savukārt, ja minētā aprēķina metode tiks piemērota nodokļu revīzijā (auditā), tad papildus aprēķinātajiem nodokļu maksājumiem tiks uzlikta arī soda nauda saskaņā ar NNL 32.panta 5.¹ daļu (ņemot vērā, ka minētajā daļā ir ietverta darba devēja atbildība par daļēju darba samaksas ienākumu uzrādīšanu grāmatvedības uzskaitē vai VID iesniegtajā darba devēja ziņojumā).
Vienlaikus, ņemot vērā, ka darba devēja atbildība par nepilnīgu nodokļa ieturēšanu turpmāk būs noteikta viena likuma ietvaros, NNL 23.panta 8.¹ daļā ietvertais nosacījums par nodokļu maksātāja darba samaksas noteikšanu būs piemērojams arī 23.panta sestās daļas 2., 5. un 6.punkta gadījumā, tas ir:
▪  nodokļu maksātājs ir veicis darījumu, lai izvairītos no nodokļu vai nodevu maksāšanas, vai nav identificējams kāds no darījuma dalībniekiem (2.punkts);
▪  nodokļu maksātāja pārskatos vai grāmatvedības uzskaitē sniegtās ziņas neatbilst nodokļu administrācijas rīcībā esošajai informācijai, pārbaudēs konstatētajiem faktiem vai nodokļu maksātāja rīcībā esošo vai bijušo lietu vērtībai (5.punkts);
▪  nodokļu administrācijas rīcībā esošā informācija liecina par to, ka nodokļu maksātājs ir veicis darījumus, kuri nav atspoguļoti viņa grāmatvedības uzskaitē (6.punkts).
Jānorāda, ka nosacījums – aprēķināt budžetā maksājamo nodokļa apmēru no starpības starp nodokļu maksātāja deklarēto darbinieka darba samaksu un 80 % no atbilstošās profesijas nozarē vidējās mēneša darba samaksas – ir izvēlēts, balstoties uz valsts pētījumu programmas “Ēnu ekonomikas mazināšana ilgtspējīgas ekonomikas attīstības nodrošināšanai” (projekta Nr.VPP-FM-2020/1-0005) projekta “Ēnu ekonomikas izpēte Latvijā (RE:SHADE)” ietvaros īstenotajām aktivitātēm. Proti, projekta ietvaros tika izvēlēti darba devēji, kuru darbinieku darba samaksa bija mazāka par 70 % no atbilstošās profesijas nozarē vidējās mēneša darba samaksas. Līdz ar to, nosakot aprēķinu rādītāju procentuālo vērtību (atbilstošās profesijas nozarē vidējā mēneša darba samaksa, vidējā mēneša stundas tarifa likme, mēneša vidējo darba stundu skaits vienai darba vietai), ņemts vērā fakts, ka šādi darba devēji jau ir informēti un aicināti pārskatīt darbinieku darba samaksu. Tāpat arī Ārvalstu investoru padome ir sniegusi ieteikumu saglabāt 80 % slieksni, lai, veicinot nozares uzņēmumu iziešanu no ēnu ekonomikas un zemāko algas līmeņu paaugstināšanos, vienlaikus neradītu spiedienu celt algas bez produktivitātes celšanās.
Šāds slieksnis ļaus tiem darba devējiem, kuri vēl šobrīd nesasniedz vidējos rādītājus, pakāpeniski celt darba samaksu un stundas tarifa likmi. Tāpat priekšlikumu izstrādes gaitā, veicot darba samaksas aprēķinus, izmantoti VID mājaslapā publicētie statistiskie radītāji par 80 % atbilstošās profesijas nozarē vidējo stundas tarifa likmi. Aprēķinu piemēri tika prezentēti arī vairākām nozaru asociācijām un 80 % slieksnis tika atzīts par samērīgu.
Tā kā arī nodokļu kontroles procesa ietvaros varēs konstatēt apstākļus, kas ļauj uzskatīt, ka nodokļu maksātāja deklarācijās vai grāmatvedības uzskaitē uzrādītie saimnieciskās darbības rādītāji neatbilst faktiskajiem rādītājiem pārbaudāmajā taksācijas periodā, ir veikti grozījumi NNL 23.panta sestās daļas 11.punktā, norādot, ka šie citi apstākļi arī ir nodokļu administrācijas pārbaudes rezultāti (tādējādi nodokļu revīziju (auditu) un nodokļu kontroli apzīmējot ar vienu terminu).

– nodokļu maksātāja pienākumu pierādīt nodokļu uzlikšanas nepamatotību (NNL 23.panta divpadsmitā daļa).
Ņemot vērā, ka jau šobrīd NNL 38.pantā ir noteikts, ka gadījumos, ja nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu administrācijas aprēķinātajam nodokļu maksājumu lielumam, pierādījumus par nodokļu maksājumu lielumu nodrošina nodokļu maksātājs, attiecīgi ir veikti grozījumi arī minētā likuma 23.panta divpadsmitajā daļā, nosakot, ja nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu rēķinā ietvertajam aprēķinam, tam pašam jāpierāda, ka tas nav pamatots.

9. Grozījumi NNL 28.pantā
Šobrīd NNL 28.panta otrās daļas pirmajā teikumā noteikts, ka pārmaksātās nodokļu summas pēc nodokļu maksātāju pamatota iesnieguma iesniegšanas nodokļu administrācijai un pēc nodokļu administrācijas pārbaudes novirzāmas nokavēto vai kārtējo nodokļu maksājumu segšanai vai atmaksājamas 15 dienu laikā, ja konkrēto nodokļu likumi neparedz citu atmaksāšanas laiku un kārtību.
Tā kā saskaņā ar likumprojektā ietvertajiem grozījumiem turpmāk nodokļu administrācijas pārbaude ietvers nodokļu kontroli un nodokļu revīziju (auditu), kā arī, ņemot vērā, ka ne visos gadījumos, kad tiek saņemts nodokļu maksātāja iesniegums, tiek uzsākta kāda no minētajām nodokļu administrācijas pārbaudēm pārmaksas atmaksas pamatotības izvērtēšanai, ir nepieciešams precizēt NNL 28.panta otrās daļas pirmo teikumu, lai noteiktu, ka pārmaksājamās nodokļu summas atmaksājamas 15 dienu laikā pēc nodokļu maksātāja pamatota iesnieguma iesniegšanas vai 15 dienu laikā pēc nodokļu administrācijas pārbaudes.
Vienlaikus šajā gadījumā ir jāņem vērā, ka konkrētajos nodokļu likumos var tikt noteikts cits pārmaksātās nodokļu summas atmaksāšanas termiņš un atmaksas kārtība, piemēram, paredzot konkrētajā nodokļu likumā noteiktu pārbaudes veidu pieprasītās pārmaksas pamatotības izvērtēšanai.

10. Grozījumi NNL 33.² pantā
Atbilstoši likumprojektā iekļautajam regulējumam nodokļu deklarāciju par nodokļu kontrolē pārbaudīto periodu un nodokli nodokļu maksātājs var precizēt, izņemot, ja izdots nodokļu rēķins vai nodokļu kontrole izbeigta atbilstoši NNL 23.panta 5.² daļas 1.punktam (t.i., ja pieņemts lēmums par nodokļu kontroles izbeigšanu).
Ievērojot minēto, ir precizēta NNL 33.² panta pirmā daļa, nosakot, ka nodokļu maksātājam ir tiesības precizēt iesniegtās nodokļu deklarācijas vai iesniegt iesniegumu ar lūgumu labot muitas deklarāciju un iemaksāt budžetā samazināto nodokļa summu un ar to saistīto nokavējuma naudu par periodu no minētās nodokļa summas maksāšanas termiņa, kas noteikts konkrētā nodokļa likumā, līdz samaksas dienai, ja par šo periodu un nodokli nav izdots nodokļu (nodevu) rēķins.
Savukārt, tā kā no likumprojektā ietvertā NNL 16.panta pirmās daļas 6.punkta izriet, ka nodokļu maksātājam nebūs tiesības precizēt nodokļu deklarāciju par konkrēto nodokli vai attiecīgo taksācijas periodu, par kuru nodokļu kontrole izbeigta atbilstoši šā NNL 23.panta 5.² daļas 1.punktam (tas ir gadījumos, ja pārbaude pabeigta, nosūtot lēmumu par nodokļu kontroles izbeigšanu, jo pārbaudes rezultātā netiek noteikti papildu nodokļu maksājumi budžetā) un secinot, ka, atklājoties jauniem apstākļiem, kas ietekmē nodokļu apmēra noteikšanu (piemēram, saņemot ārvalsts nodokļu administrācijas, trešo personu u.c. informāciju), nodokļu maksātājam būtu tomēr jādod iespēja labprātīgi novērst neatbilstības, ar likumprojektu tiek papildināts NNL 33.² pants ar ceturto daļu, nosakot, ka šajos gadījumos nodokļu maksātājs nodokļu deklarāciju par nodokļu kontrolē pārbaudīto periodu, nodokli vai nodokļu deklarācijas posteni, ja nodokļu kontrole izbeigta atbilstoši šā NNL 23.panta 5.² daļas 1.punktam, varēs precizēt, saņemot nodokļu administrācijas atļauju.
Šāds deklarāciju precizēšanas tiesību ierobežojums ir nepieciešams arī, pamatojoties uz apsvērumu, ka praksē VID sastopas ar situācijām, kad nodokļu maksātājs pārbaudes laikā precizē nodokļu deklarācijas, novēršot konstatētās neatbilstības vai pārkāpumus, bet pēc pārbaudes pabeigšanas atkārtoti par pārbaudīto neatbilstību vai pārkāpumu precizē nodokļu deklarācijas, tādējādi atceļot veiktos labojumus un radot atkārtotu nodokļu nenomaksas risku.

11. Citi tehniski grozījumi NNL pantos saistībā ar jauno nodokļu administrācijas pārbaudi
Ņemot vērā, ka nodokļu revīzija (audits) un nodokļu kontrole ir nodokļu administrācijas pārbaudes, tad attiecīgi ir veikti tehniski grozījumi šādos NNL pantos, aizstājot tādus vārdus kā “kontroles pasākumi” vai “kontrole” ar vārdiem “nodokļu administrācijas pārbaude” vai “pārbaude”, lai nodrošinātu pareizu terminoloģijas lietošanu:
–  15.panta pirmās daļas 12. un 16.punktā;
–  22.panta pirmās daļas 1.punktā un trešajā daļā;
–  23.panta 3.² daļā;
–  24.panta pirmās daļas 3.punktā (ņemot vērā, ka nav nepieciešams atsevišķi izdalīt nodokļu kontroli, tā kā tās rezultātā arī var tikt aprēķināta soda nauda, kuras samaksu var lūgt sadalīt termiņos uz laiku līdz pieciem gadiem) un 11.punktā (ņemot vērā, ka lūgt sadalīt termiņos uz laiku līdz vienam gadam var tos papildu deklarētos nodokļu maksājumus, kas izveidojušies ar iesniegto nodokļu deklarāciju līdz paziņojuma par nodokļu kontroles uzsākšanu saņemšanai);
– 26.pantā (tas ir, panta pirmajā, piektajā daļā, sestās daļas 1.punktā un astotās daļas 2.punktā) un 26.¹ pantā (tas ir, panta pirmajā un trešajā daļā), lai tiesiskās skaidrības nolūkos noteiktu, ka ar nodokļu administrācijas kontroli (pārbaudi, revīziju) tiek saprasta nodokļu administrācijas pārbaude, kas atbilstoši NNL 1.panta grozījumiem turpmāk būs nodokļu revīzija (kontrole) un nodokļu kontrole.
–  26.¹ panta 3.³ daļā, izsakot 2.punktu jaunā redakcijā, bet 3.punktu izslēdzot (ņemot vērā, ka izpildes nodrošinājuma līdzekļus nodokļu administrācija būs tiesīga piemērot vienlaikus ar nodokļu kontroles uzsākšanu, kas tiek uzsākta ar paziņojuma nosūtīšanu par minētās pārbaudes uzsākšanu);
– 37.panta pirmajā daļā;
– 40.panta pirmā daļā;
– 41.pantā (skatīt anotācijā ietverto informāciju par plānotajām izmaiņām esošajā vienošanās līguma tiesiskajā regulējumā);
– 60.panta pirmajās daļas 3.punktā (ņemot vērā, ka minētā norma pilnveidojama atbilstoši veiktajiem grozījumiem NNL 26.¹ panta 3.³ daļā).

Tāpat par tehniskiem grozījumiem uzskatāmi likumprojektā ietvertie NNL 26.panta piektās daļas un 32.panta astotās daļas grozījumi attiecībā uz lēmumu paziņošanu.
NNL 7.² panta otrā daļa paredz, ka VID izdotais administratīvais akts (arī nelabvēlīgs administratīvais akts) un citi lēmumi, dokumenti un informācija nodokļu maksātājam uzskatāma par paziņotu otrajā darba dienā pēc tās ievietošanas VID elektroniskās deklarēšanas sistēmā. Savukārt, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 70.pantu administratīvo aktu paziņo adresātam un administratīvais akts stājas spēkā ar brīdi, kad tas paziņots adresātam.
Ievērojot minēto, ir veikti grozījumi NNL 32.panta astotajā daļā, lai tajā ietverto nosacījumu par aprēķināto maksājumu samaksu salāgotu ar likumprojektā ietverto NNL 23.panta 5.⁵ daļas redakciju, kā arī NNL 26.panta piektajā daļā, ievērojot apstākli, ka viens no administratīvā akta (nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātā pieņemtais lēmums) piespiedu izpildes priekšnosacījumiem ir tas, ka administratīvais akts ir stājies spēkā. Tā kā atbilstoši Administratīvā procesa likuma 70.pantam administratīvais akts stājas spēkā ar paziņošanu adresātam, tad attiecīgi lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu (uzsākot administratīvā akta piespiedu izpildi) var tikt pieņemts ne agrāk kā 30 dienas no nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātā pieņemtā lēmuma paziņošanas nevis lēmuma pieņemšanas dienas (it sevišķi, ņemot vērā, ka var pastāvēt situācija, ka lēmuma pieņemšanas diena un lēmuma paziņošanas diena ir atšķirīgi datumi).

Par grozījumiem nodokļu revīzijas (audita) tiesiskajā regulējumā

1. Saistībā ar Satversmes tiesas sprieduma izpildi
NNL 34.panta pirmā daļa nosaka, ja juridiskā persona vai fiziskā persona, kas reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, veic saimniecisko darbību, nereģistrējoties kā konkrēta nodokļa maksātājs, vai 30 dienu laikā pēc nodokļu administrācijas noteiktā termiņa neiesniedz nodokļu likumos paredzētās nodokļu deklarācijas, kā arī nodokļu administrācijas pieprasītos saimnieciskās darbības un grāmatvedības dokumentus, bez kuriem nodokļu administrācijas ierēdņi (darbinieki) nevar noteikt maksājamā nodokļa summu, tad nodokļu administrācija, veicot nodokļu revīziju (auditu), aprēķina un par labu budžetam no nodokļu maksātāja piedzen nodokli, kas aprēķināts par taksācijas periodu no dienas, kad personai bija jāreģistrējas kā konkrēta nodokļa maksātājam, nokavējuma naudu šā likuma 29.panta otrajā daļā noteiktajā apmērā un soda naudu 100 procentu apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļa summas.
No minētās normas izriet nosacījums par soda naudas piemērošanu fiziskajām un juridiskajām personām par saimnieciskās darbības veikšanu, nereģistrējoties kā konkrēta nodokļa maksātājam, ja persona ir reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja (turpmāk – reģistrēšanās pienākuma pārkāpums), vai par nodokļu likumos paredzēto deklarāciju, kā arī maksājamā nodokļa summas aprēķināšanai nepieciešamo dokumentu neiesniegšanu noteiktā termiņā (turpmāk – dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpums).
Satversmes tiesa 2021.gada 6.aprīlī pieņēma spriedumu lietā Nr.2020-31-01 (turpmāk – Satversmes tiesas spriedums), ar kuru cita starpā atzina NNL 34.panta pirmo daļu, ciktāl tā bez individuāla izvērtējuma nosaka soda naudu 100 procentu apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļa summas par saimnieciskās darbības veikšanu, reģistrējoties kā saimnieciskās darbības veicējam, bet nereģistrējoties kā konkrēta nodokļa maksātājam, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105.panta pirmajiem trim teikumiem.
Tādējādi ar likumprojektu tiek veikti grozījumi NNL 34.pantā, lai atbilstoši Satversmes tiesas spriedumam pilnveidotu NNL noteikto atbildību par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu.

2. Saistībā ar transfertcenām
Uzņēmumu ienākuma nodokļa likums, kas stājās spēkā 2018.gada 1.janvārī, atbilstoši Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas un G20 valstu ESAO/G20 Projekta par nodokļu bāzes samazināšanu un peļņas novirzīšanu pasākumiem ietver arī jaunas normas, kas ierobežo mākslīgo shēmu izmantošanu agresīvai nodokļu plānošanai, pārnesot peļņu uz citām jurisdikcijām. Tādējādi ir jāsaskaņo NNL piemērotā terminoloģija – “transfertcenu pārbaude” ar Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā lietoto terminoloģiju, jo no 2018.gada terminam “transfertcenu pārbaude” ir plašāks tvērums par transfertcenas pārbaudi atbilstoši tirgus cenai. Pārbaudot pārrobežu darījumus starp saistītām personām vai starp nerezidenta pastāvīgo pārstāvniecību un tās galveno uzņēmumu un citiem saistītiem uzņēmumiem, nodokļu administrācijai jāpārbauda ne tikai darījuma cenas atbilstība tirgus cenai, bet arī aizdevumi saistītām personām, palielināti procentu maksājumi, hibrīdneatbilstības shēmas, aktīvu mākslīgu pārnešana utt. Tādējādi termina “transfertcenu pārbaude” tvērums pēc jaunā regulējuma ietver Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 4.panta pirmās daļas 1.bunkta b apakšpunktā un otrās daļas 2.punkta a, d, e, h, i, j un k apakšpunktā ietverto normu pāraudi, kas nostiprināts ar likumprojektā ietvertajiem likuma grozījumiem.

3. Saistībā ar neiesniegto deklarāciju iesniegšanu pēc paziņojuma saņemšanas par nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanu
NNL ietvertais tiesiskais regulējums paredz iespēju nodokļu maksātājam pēc tam, kad saņēmis nodokļu administrācijas paziņojumu par nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanu, līdz nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanai iesniegt nodokļu deklarācijas precizējumu vai iesniegumu ar lūgumu labot muitas deklarāciju. Tiesiskās noteiktības nodrošināšanai ir nepieciešams NNL skaidri noteikt, ka šādas tiesības nodokļu maksātājam netiek paredzētas gadījumos, ja tam ir neiesniegta nodokļu deklarācija un tas ir saņēmis nodokļu administrācijas paziņojumu par nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanu.

4. Saistībā ar darba devēja atbildību par nepilnīgu nodokļa ieturēšanu
Šobrīd darba devēja atbildība par nepilnīgu nodokļa ieturēšanu ir noteikta likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.² pantā un likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.¹ pantā. Ņemot vērā, ka NNL tiek ietverts regulējums, kas paredz kārtību, kādā VID, veicot nodokļu kontroli, nosaka darbinieka darba samaksu un aprēķina budžetā maksājamo nodokļu summu, kā arī, ņemot vērā, ka NNL ir ietvertas nodokļu administrācijas pārbaudes ietvaros izmantojamās metodes, darba devēja atbildība par nepilnīgu nodokļa ieturēšanu nosakāma vienoti viena likuma ietvaros nevis trīs dažādos likumos.
 

1. Saistībā ar Satversmes tiesas sprieduma izpildi
Likumprojektā ietvertie grozījumi NNL 34.pantā paredz:
– izteikt panta pirmo daļu jaunā redakcijā, saglabājot esošo atbildību par dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpumu, ņemot vērā, ka Satversmes tiesa spriedumā ir atzinusi, ka norma, ciktāl tā bez individuāla izvērtējuma paredz soda naudu 100 procentu apmērā no valsts budžetā iemaksājamās nodokļa summas par dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpumu, atbilst Satversmes 105.panta pirmajiem trim teikumiem;
– papildināt pantu ar 1.¹ daļu, pilnveidojot atbildību par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu.

Kā norādījusi Satversmes tiesa, reģistrēšanās pienākuma pārkāpums var izpausties dažādi. Proti, ir iespējamas gan situācijas, kad tas tiek izdarīts nezināšanas vai neuzmanības dēļ, gan situācijas, kad tas tiek izdarīts apzinātas ļaunprātības dēļ un ir saistīts ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Tas nozīmē, ka apstrīdētajā normā paredzētā soda nauda attiecībā uz reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu vienādi regulē tādas situācijas, kurās attiecīgā pārkāpuma kaitīguma pakāpe ir atšķirīga (skatīt Satversmes tiesas sprieduma 20.1.punktu).
Lai minēto situāciju novērstu jeb piemērotu atšķirīgu pieeju situācijās, kurās attiecīgā pārkāpuma kaitīguma pakāpe ir atšķirīga, ar likumprojektu ir pilnveidots regulējums, lai atbildību par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu paredzētu tikai gadījumos, kad tas tiek izdarīts apzinātas ļaunprātības dēļ un ir saistīts ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas.
Uz situācijām, kad pārkāpums tiek izdarīts nezināšanas vai neuzmanības dēļ, attiecināms likumprojektā ietvertais NNL 34.panta 1.¹ daļas 1.punkts. Proti, ja juridiskā persona vai fiziskā persona, kas reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, veic saimniecisko darbību, nereģistrējoties kā konkrēta nodokļa maksātājs, 30 dienu laikā pēc tam, kad saņēmusi nodokļu administrācijas paziņojumu ar aicinājumu reģistrēties kā konkrēta nodokļa maksātājam, reģistrējas kā konkrēta nodokļa maksātājs, tad nodokļu administrācija aprēķina un par labu budžetam no nodokļu maksātāja piedzen nodokli, kas aprēķināts par taksācijas periodu no dienas, kad personai bija jāreģistrējas kā konkrēta nodokļa maksātājam un nokavējuma naudu šā likuma 29.panta otrajā daļā noteiktajā apmērā. Šajā gadījumā soda nauda nodokļu maksātājam par izdarīto pārkāpumu netiks piemērota.
Savukārt uz situācijām, kad pārkāpums tiek izdarīts apzinātas ļaunprātības dēļ un ir saistīts ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas, attiecināms likumprojektā ietvertais NNL 34.panta 1.¹ daļas 2.punkts. Proti, ja juridiskā persona vai fiziskā persona, kas reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, veic saimniecisko darbību, nereģistrējoties kā konkrēta nodokļa maksātājs, 30 dienu laikā pēc tam, kad saņēmusi nodokļu administrācijas paziņojumu ar aicinājumu reģistrēties kā konkrēta nodokļa maksātājam, nereģistrējas kā konkrēta nodokļa maksātājs, tad nodokļu administrācija, veicot nodokļu revīziju (auditu), aprēķina un par labu budžetam no nodokļu maksātāja piedzen nodokli, kas aprēķināts par taksācijas periodu no dienas, kad personai bija jāreģistrējas kā konkrēta nodokļa maksātājam, nokavējuma naudu šā likuma 29.panta otrajā daļā noteiktajā apmērā un soda naudu 50 procentu apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļa summas.

Šāds risinājums izslēgs soda naudas piemērošanu gadījumos, kad reģistrēšanās pienākuma pārkāpums tiek izdarīts nezināšanas vai neuzmanības dēļ (ko Satversmes tiesa norādījusi, kā vienu no iespējamajiem pārkāpuma iemesliem).

Atbilstoši likumprojektā ietvertajām izmaiņām reģistrēšanās pienākuma pārkāpums var tikt vērtēts gan nodokļu kontroles procesa ietvaros, gan, veicot nodokļu revīziju (auditu).
Ja pārkāpums tiks vērtēts nodokļu kontroles procesa ietvaros – ar paziņojumu par nodokļu kontroles uzsākšanu nodokļu maksātājam būs dota iespēja labprātīgi reģistrēties kā konkrēta nodokļa maksātājam (vai sniegt pamatotu skaidrojumu, kādēļ reģistrēšanās pienākums uz to neattiecas). Ja nodokļu maksātājs pārkāpumu labprātīgi nebūs novērsis (tas ir, nebūs reģistrējies kā konkrēta nodokļa maksātājs), tad VID nodokļu kontroles rezultātā izdos nodokļu rēķinu, ar kuru nodokļu maksātājam papildus aprēķinās nodokli un nokavējuma naudu. Šī procesa ietvaros soda nauda nodokļu maksātājam par konkrēto nodokļu pārkāpumu netiek uzlikta.
Savukārt, ja VID būs uzsācis nodokļu revīziju (auditu) un nodokļu maksātājs minētā procesa ietvaros atbilstoši VID aicinājumam nebūs pārkāpumu labprātīgi novērsis – tad tikai šajā gadījumā tam tiks piemērota soda nauda par nereģistrēšanos kā konkrēta nodokļa maksātājam.
Jānorāda, ka gadījumos, ja nodokļu kontroles rezultātā būs pieņemts lēmums par nodokļu revīzijas (audita) veikšanu, nodokļu revīzijā (auditā) netiks noteikts termiņš pārkāpuma labprātīgai novēršanai, ņemot vērā, ka minēto darbību nodokļu maksātājam bija iespēja veikt nodokļu kontroles ietvaros.

Līdz ar to secināms, ka nodokļu administrācijas pārbaužu tiesiskais regulējums ir izveidots tā, lai nodokļu maksātājam būtu iespēja reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu novērst bez soda naudas piemērošanas, jo tā tiks uzlikta tikai nodokļu revīzijā (auditā) un tikai gadījumos, ja nodokļu maksātājs nebūs ar nodokļu administrāciju sadarbojies.

Tādējādi likumprojektā ietvertie grozījumi paredz:
– informēt par pienākumu reģistrēties ka konkrēta nodokļa maksātājam, vienlaikus dodot iespēju juridiskajai personai vai fiziskajai personai, kas reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, 30 dienu laikā šo pienākumu izpildīt labprātīgi;
VID 2019.gadā ir informējis 754 nodokļu maksātājus, savukārt 2020.gadā – 764 nodokļu maksātājus par nepieciešamību reģistrēties PVN maksātāju reģistrā, konstatējot, ka nodokļu maksātāji veic saimniecisko darbību un attiecībā uz viņiem izpildās Pievienotās vērtības nodokļa likumā noteiktie nosacījumi par obligātu reģistrēšanos minētajā reģistrā.
– ja paziņojumā noteiktajā termiņā juridiskā persona vai fiziskā persona, kas reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, reģistrējas kā konkrēta nodokļa maksātājs, VID aprēķina un par labu budžetam no nodokļu maksātāja piedzen nodokli, kas aprēķināts par taksācijas periodu no dienas, kad personai bija jāreģistrējas kā konkrēta nodokļa maksātājam, kā arī nokavējuma naudu;
– ja paziņojumā noteiktajā termiņā juridiskā persona vai fiziskā persona, kas reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, nereģistrējas kā konkrēta nodokļa maksātājs, vai neiesniedz pamatotu skaidrojumu, kādēļ reģistrēšanās pienākums uz to neattiecas, nodokļu revīzijas (audita) rezultātā nodokļu maksātājam tiek uzlikta soda nauda 50 % apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļa summas.

Tā kā tiesību normā noteiktais pienākums veikt soda naudas maksājumu aizskar nodokļu maksātāja tiesības uz īpašumu, proti, rada nodokļu maksātāja mantas samazinājumu, attiecīgi ir izvērtēti arī šādi aspekti:
1) vai ierobežojumam ir leģitīmais mērķis;
Satversmes tiesa savā judikatūrā ir atzinusi, ka tāds regulējums, kas veicina un nodrošina nodokļu maksātāju saistību izpildi, ir vērsts uz sabiedrības labklājības aizsardzību (skatīt, piemēram, Satversmes tiesas 2013.gada 15.aprīļa sprieduma lietā Nr.2012-18-01 17.punktu un 2021.gada 6 aprīļa sprieduma lietā Nr.2020‑31‑01 16.3.punktu).
Kā atzinusi Satversmes tiesa Satversmes tiesas spriedumā, tiesības uz īpašuma ierobežojuma mērķis, nosakot likumā pienākumu maksāt soda naudu par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu, ir sabiedrības labklājība un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība.
2) vai ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi (t.i., vai ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai un vai mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, un vai labums, ko iegūst sabiedrība no noteiktā ierobežojuma, ir lielāks par indivīdam nodarīto kaitējumu);
Paredzot juridisku atbildību par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu, nodokļu maksātājs tiek motivēts šo pienākumu pildīt. Soda nauda ir vērsta uz nodokļu maksātāja uzvedības ietekmēšanu, un tai ir preventīva iedarbība, ņemot vērā, ka pēc nodokļu administrācijas aicinājuma, reģistrējoties konkrēta nodokļa maksātāju reģistrā, soda nauda netiks uzlikta.
Tiesiskajā sistēmā, kur nodokļu jomā nodokļu maksātājam ir pienākums sadarboties ar nodokļu administrāciju, sodoša rakstura līdzekļu galvenā funkcija ir preventīva, proti, novērst, mazināt un paredzēt nodokļu saistību neizpildes risku (skatīt Satversmes tiesas sprieduma 18.2.apakšpunktu).
Tādējādi Satversmes tiesas spriedumā tika atzīts, ka likumdevēja izraudzītais līdzeklis – soda naudas piemērošana par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu – ir piemērots leģitīmā mērķa – sabiedrības labklājības un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība – sasniegšanai.
Savukārt, pārbaudot, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi, secināms.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, pieņemot tiesisko regulējumu, kas paredz atbildību par nodokļu likumu pārkāpumu, valsts pienākums ir, cik vien to pieļauj konkrēto tiesisko attiecību raksturs, nodrošināt soda individualizāciju, proti, tā atbilstību izdarītajam pārkāpumam. (…) Proti, par nodokļu pārkāpumiem paredzētie sodi nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams, lai sasniegtu pareizas nodokļu uzlikšanas un iekasēšanas, kā arī krāpšanas novēršanas mērķus. (…) Eiropas Sadarbības un attīstības organizācija, starp kuras dalībvalstīm no 2016.gada 1.jūlija ir Latvija, izstrādājusi Vadlīnijas nodokļu saistību neizpildes riska pārvaldībai – rekomendējoša rakstura autoritatīvu dokumentu. No minētajām vadlīnijām izriet: par nodokļu pārkāpumiem paredzēto sodu efektivitāte tiek nodrošināta visaugstākajā līmenī, ja sodu piemērošanā tiek pieļauta to bardzības gradācija atbilstoši ar konkrēto pārkāpumu saistītajam riskam. Turklāt nodokļu maksātāja individuālo apstākļu izvērtējums ir viens no instrumentiem, kas nodokļu maksātājam var radīt pārliecību par to, ka attiecīgie nodokļu saistību izpildes veicināšanas pasākumi ir taisnīgi (skatīt Satversmes tiesas sprieduma 19.punktu).

Reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma gadījumā nodokļu maksātājs nav izpildījis tam normatīvajos tiesību aktos noteikto prasību reģistrēties konkrēta nodokļa maksātāju reģistrā. Šis pārkāpums parasti izpaužas, nodokļu maksātājam reģistrējoties kā saimnieciskās darbības veicējam, bet nereģistrējoties kā PVN maksātājam un attiecīgi neaprēķinot un nemaksājot PVN par veiktajiem darījumiem (skatīt Satversmes tiesa sprieduma 18.1.apakšpunktu).
Saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 3.panta pirmo daļu persona, kura patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisko darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta, ir uzskatāma par PVN maksātāju PVN piemērošanas nolūkā.
Eiropas Savienības Padomes 2006.gada 28.novembra direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (turpmāk – PVN direktīva) 213.panta 1.punkts nosaka katram PVN maksātājam pienākumu paziņot, kad sākas, mainās vai beidzas tā darbība kā PVN maksātāja darbība. Atbilstīgi dalībvalstu izstrādātajiem noteikumiem dalībvalstis ļauj par to paziņot elektroniski, kā arī var pieprasīt, ka tas jādara elektroniski.
Minētās direktīvas prasības ir pārņemtas Pievienotās vērtības nodokļa likuma 56.pantā, paredzot ikvienai personai, kas veic saimniecisku darbību, pienākumu reģistrēties VID PVN maksātāju reģistrā. Savukārt Pievienotās vērtības nodokļa likuma 59.pantā ir paredzēts izņēmums no vispārējā principa, ļaujot maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas ir iekšzemes PVN maksātāji, nereģistrēties VID PVN maksātāju reģistrā, ja tā veikto ar PVN apliekamo preču piegāžu un sniegto pakalpojumu kopējā vērtība iepriekšējo 12 mēnešu laikā nav pārsniegusi 40 000 euro, ar to īstenojot PVN direktīvas 281.pantā paredzētās dalībvalsts tiesības.
Personām, kuras pēc viena darījuma, ar kuru pārsniegts noteiktais reģistrācijas slieksnis, ir tiesības nereģistrēties VID PVN maksātāju reģistrā, ja turpmāko 12 mēnešu laikā nav paredzēts veikt citus ar PVN apliekamus darījumus. Šajā gadījumā persona iemaksā nodokli valsts budžetā no summas, kas pārsniedz 40 000 euro.
Nedz minētā Satversmes tiesas sprieduma ietvaros, nedz Eiropas Savienības tiesas judikatūrā nav apstrīdēts, ka reģistrācija PVN piemērošanas nolūkā ir nepieciešama.
Reģistrācija VID PVN maksātāju reģistrā viennozīmīgi norāda uz personas statusu PVN piemērošanas mērķiem un atvieglo nodokļu administrācijas darbu darījumu kontrolei, kā arī veicina darījumu partneru uzticamību turpmākai sadarbībai.
Eiropas Savienības tiesa vairākos spriedumos (skatīt, piemēram, 2012.gada 6.septembra spriedumu lietā C-273/11, 2012.gada 12.septembra spriedumu lietā C-587/10, 2016.gada 20.oktobra spriedumu lietā C-24/15, EST 2017.gada 9.februāra spriedumu lietā C-21/16) ir secinājusi, ka PVN reģistrācijas numura iegūšana ir formāla prasība, kas nevar apdraudēt tiesības, piemēram, uz atbrīvojumu no PVN, ja ir izpildīti piegādes Eiropas Savienības teritorijā būtiskie nosacījumi. Kompetentajai valsts iestādei ir pienākums pārbaudīt nodokļu maksātāja statusu pirms PVN reģistrācijas numura izsniegšanas, iespējams pārkāpums, kas ietekmē šo reģistrāciju, nevar liegt saimnieciskās darbības subjektam, kurš ir pamatojies uz minētajā reģistrā iekļautiem datiem, atbrīvojumu no PVN, uz kuru viņam ir tiesības.

Kā ir uzsvērusi Satversmes tiesa, reģistrēšanās pienākuma pārkāpums var izpausties dažādi. Proti, ir iespējamas gan situācijas, kad tas tiek izdarīts nezināšanas vai neuzmanības dēļ, gan situācijas, kad tas tiek izdarīts apzinātas ļaunprātības dēļ un ir saistīts ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Tādējādi par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu piemērojamās soda naudas individualizācija atbilstoši šā pārkāpuma raksturam ir nepieciešama (skatīt Satversmes tiesas sprieduma 20.1.punktu).
Šajā gadījumā ir jāņem vērā, ka likumprojektā ietvertie grozījumi paredz soda naudas piemērošanu par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu tikai nodokļu revīzijā (auditā) un tikai gadījumā, ja nodokļu maksātājs nebūs sadarbojies ar nodokļu administrāciju, nereģistrējoties kā konkrēta nodokļu maksātājs 30 dienu laikā pēc tam, kad saņēmis nodokļu administrācijas paziņojumu ar uzaicinājumu reģistrēties kā konkrēta nodokļa maksātājam.
Nodokļu normatīvais regulējums paredz pienākumu nodokļu maksātājam sadarboties ar VID kā nodokļu administrāciju, kura galvenais uzdevums ir nodrošināt VID administrēto valsts nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu Latvijas teritorijā un uz muitas robežas, kā arī nodokļu, nodevu un citu obligāto maksājumu iekasēšanu Eiropas Savienības budžetam.
Šāds nodokļu maksātāja sadarbības pienākums izriet gan no likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 6.panta, kurā noteikts, ka VID ierēdņu pieņemtie lēmumi, izvirzītās prasības un dotie norādījumi šajā likumā noteiktās kompetences ietvaros ir obligāti jāizpilda visām VID kontrolei pakļautajām juridiskajām un fiziskajām personām, kā arī no NNL, kā piemēram 15.panta 5.punkta, kur noteikts nodokļu maksātāju pienākums ziņot par visiem saviem ienākumiem, pamatot nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto maksājumu summu atbilstību normatīvajiem aktiem par valstij un pašvaldībām pienākošos summu aprēķināšanas un maksāšanas kārtību, uzrādot vai iesniedzot nodokļu administrācijas ierēdņiem (darbiniekiem) viņu pieprasītos dokumentus.
Likumprojektā ietvertā NNL 34.panta 1.¹ daļa paredz, ka nodokļu maksātājam tiek dots termiņš 30 dienas reģistrēties labprātīgi kā konkrēta nodokļu maksātājam. Šāds pienākums – reģistrēties kā konkrēta nodokļa maksātājam – uz to ir attiecināms neatkarīgi no nodokļu administrācija aicinājuma. Ja aicinājums netiek ievērots jeb nodokļu maksātājs nesadarbojas ar nodokļu administrāciju, tad šāda apzināta rīcība no nodokļu maksātāja puses var liecināt par tā nolūku apgrūtināt nodokļu administrācijai veikt pārbaudi, vai un kā nodokļu maksātājs ir pildījis no likuma izrietošo nodokļu maksāšanas pienākumu.
Kā ir uzsvērusi Satversmes tiesa, soda naudas apmēra individualizācijas iespēja nevar tikt uzskatīta par pašmērķi. Ja konkrēto pārkāpumu raksturo pietiekami vienveidīgi apstākļi, likumdevējs var noteikt tādu soda naudas apmēru, kas tipiskā gadījumā ir nemainīgs. Arī tiesību doktrīnā norādīts, ka par nodokļu pārkāpumiem uzliekamo sodu individualizācija vien nepadarīs personas, kas apzināti un ļaunprātīgi neievēro nodokļu jomu regulējošus normatīvos tiesību aktus, par priekšzīmīgiem nodokļu maksātājiem (skatīt Satversmes tiesas sprieduma 21.punktu).
Tā kā šajā gadījumā konkrēto nodokļu pārkāpumu raksturo pietiekami vienveidīgi apstākļi un ir izslēgta iespējamība, ka soda nauda varētu tikt piemērota gadījumos, kad reģistrēšanās pienākuma pārkāpums tiek izdarīts nezināšanas vai neuzmanības dēļ, attiecīgi nav nepieciešama soda naudas apmēra individualizācija likumprojekta ietvertajā NNL 34.panta 1.¹ daļas 2.punkta minētajos gadījumos.
Tādējādi secināms, ka nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi nodokļu revīzijā (auditā) par reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma nenovēršanu pēc nodokļu administrācijas uzaicinājuma būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.
Savukārt, izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro līdzsvarojamās likumiskās intereses un tas, kurai no šīm likumiskajām interesēm un tiesībām būtu piešķirama prioritāte (skatīt Satversmes tiesas sprieduma 22.punktu).
Lai tiesiskais regulējums atbilstu samērīguma principam, ir jāpastāv līdzsvaram starp nodokļu maksātāja likumiskajām interesēm un valsts pienākumu izveidot tādu nodokļu administrēšanas sistēmu, kas ir efektīva un veicina sabiedrības labklājības un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību.
Efektīva nodokļu administrēšana, tostarp nodokļu maksātāja labprātīga reģistrēšanās kā konkrēta nodokļa maksātājam, ir visas sabiedrības interesēs. Tādējādi soda naudas apmēram par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu ir jābūt atturošam un jāveicina likumā noteiktā pienākuma – reģistrēties kā konkrēta nodokļu maksātājam – labprātīgu izpildi.
Ar likumprojektu tiek noteikts, ja paziņojumā noteiktajā termiņā juridiskā persona vai fiziskā persona, kas reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, nereģistrēsies kā konkrēta nodokļa maksātājs – nodokļu revīzijas (audita) rezultātā tam tiks uzlikta soda nauda 50 % apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļa summas.
Šāds soda naudas apmērs tiek noteikts, balstoties uz šobrīd NNL noteiktajiem soda naudas apmēriem par konkrētajiem nodokļu pārkāpumiem.
Proti, saskaņā ar NNL nodokļu administrācijas pārbaudē nodokļu maksātājam tiek piemēroti šādi soda naudas apmēri (šeit netiek uzskaitīta NNL 34.panta pirmajā daļā ietvertā soda nauda par saimnieciskās darbības veikšanu, reģistrējoties kā saimnieciskās darbības veicējam, bet nereģistrējoties kā konkrēta nodokļa maksātājam):
●  par nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir samazināts budžetā iemaksājamā nodokļa apmērs, ja budžetā iemaksājamā nodokļa samazinājums nepārsniedz 15 procentus no deklarējamās nodokļa summas
» 20 % no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra (NNL 32.panta ceturtā daļa);
» 10 % – samazinātais soda naudas apmērs – no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra (NNL 32.panta septītā daļa);
» 40 % – divkāršotais soda naudas apmērs – no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra (NNL 32.⁴ pants);
●  par nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir samazināts budžetā iemaksājamā nodokļa apmērs, ja budžetā iemaksājamā nodokļa samazinājums pārsniedz 15 procentus no deklarējamās nodokļa summas
» 30 % no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra (NNL 32.panta piektā daļa);
» 15 % – samazinātais soda naudas apmērs – no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra (NNL 32.panta septītā daļa);
» 60 % – divkāršotais soda naudas apmērs – no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra (NNL 32.⁴ pants);

●  par nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir palielināts no budžeta atmaksājamā nodokļa apmērs, ja no budžeta atmaksājamā nodokļa palielinājums nepārsniedz 15 procentus no deklarētās pārmaksātās nodokļa summas
» 20 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (NNL 32.panta ceturtā daļa);
» 10 % – samazinātais soda naudas apmērs – no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (NNL 32.panta septītā daļa);
» 40 % – divkāršotais soda naudas apmērs – no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (NNL 32.⁴ pants);
●  par nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir palielināts no budžeta atmaksājamā nodokļa apmērs, ja no budžeta atmaksājamā nodokļa palielinājums pārsniedz 15 procentus no deklarētās pārmaksātās nodokļa summas
» 30 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (32.panta piektā daļa);
» 15 % – samazinātais soda naudas apmērs – no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (NNL 32.panta septītā daļa);
» 60 % – divkāršotais soda naudas apmērs – no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (NNL 32.⁴ pants);

●  par nodokļu administrācijas pieprasīto nodokļu likumos paredzēto nodokļu deklarāciju neiesniegšanu, kā arī nodokļu administrācijas pieprasīto saimnieciskā darbības un grāmatvedības dokumentu neiesniegšanu, bez kuriem nodokļu administrācijas ierēdņi (darbinieki) nevar noteikt maksājamā nodokļa summu
» 100 % no budžetā iemaksājamā nodokļa summas (NNL 34.panta pirmā daļa);

● par nodokļu likumos paredzētās nodokļu deklarācijas par taksācijas periodu, kurā tika veikta saimnieciskā darbība, neiesniegšanu (piemērojama fiziskajai personai, kura veikusi saimniecisko darbību, nereģistrējoties kā nodokļu maksātājs, bet pēc tam, kad saņēmusi nodokļu administrācijas paziņojumu ar atgādinājumu par reģistrēšanos saimnieciskās darbības veicēja statusā, reģistrējas kā nodokļu maksātājs)
» 50 % no budžetā iemaksājamās nodokļa summas (NNL 34.panta otrās daļas 2.punkts);
● par nereģistrēšanos nodokļu maksātāju reģistrā un nodokļu likumos paredzētās nodokļu deklarācijas par taksācijas periodu, kurā tika veikta saimnieciskā darbība, neiesniegšanu (piemērojama fiziskajai personai, kura veikusi saimniecisko darbību, nereģistrējoties kā nodokļu maksātājs, un pēc tam, kad saņēmusi nodokļu administrācijas paziņojumu ar atgādinājumu par reģistrēšanos saimnieciskās darbības veicēja statusā, nereģistrējas kā nodokļu maksātājs)
» 100 % no budžetā iemaksājamās nodokļa summas (NNL 34.panta otrās daļas 3.punkts);

● par kases aparāta, hibrīda kases aparāta, kases sistēmas, specializētās ierīces vai iekārtas lietošanu ar mainītu konstrukciju vai programmu
» 100 % apmērā no samazinātā ar nodokļiem un nodevām apliekamā objekta (NNL 23.panta 5.³ daļa).

No augstākminētā soda naudas uzskaitījuma izriet, ka soda nauda piemērojama mazākā apmērā gadījumos, kad nodokļu maksātājs ar nodokļu administrāciju ir sadarbojies un tās prasības ir izpildījis (skatīt, piemēram, NNL 32.panta ceturto daļu), izņemot, atkārtota nodokļu pārkāpuma gadījumos, kad soda nauda tiek divkāršota. Savukārt, ja nodokļu maksātājs ar nodokļu administrāciju nesadarbojas un tās prasības pilnībā neizpilda, tad šajā gadījumā soda nauda tiek piemērota atšķirīgi, proti, to nosakot bargāku kā par nodokļu pārkāpumu, kur šī sadarbība ar iestādi ir notikusi (skatīt, piemēram, NNL 34.panta otrās daļas 2. un 3.punktu).
Noteiktajam soda apmēram ir jābūt ne tikai tādam, kas nodrošinātu paredzēto leģitīmo mērķu sasniegšanu, bet jābūt arī efektīvam un preventīvam (skatīt Satversmes tiesas 2021.gada 29.decembra sprieduma lietā Nr.2021-09-01 15.3.2.punktu).

Ņemot vērā, ka NNL ietvertā minimālā soda naudas likme par nodokļu pārkāpumu ir 20 % un tā tiek uzlikta situācijās, kad nodokļu maksātājs ar nodokļu administrāciju ir sadarbojies, tad attiecīgi, ievērojot to, ka reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma gadījumā soda nauda tiks piemērota tikai tad, ja nodokļu maksātājs ar nodokļu administrāciju nebūs sadarbojies – soda nauda nosakāma lielāka par 20 %.
Savukārt, ņemot vērā, ka NNL ietvertā maksimālā soda naudas likme – 100 % – tiek uzlikta to nodokļu pārkāpumu gadījumos, kad nodokļu administrācijai nav iespējama vai ir būtiski apgrūtināta budžetā iemaksājamās nodokļu summas vai pārmaksas summas noteikšana, tad attiecīgi, ievērojot to, ka reģistrēšanās pārkāpuma gadījumā nodokļu administrācijai ir iespējams noteikt budžetā iemaksājamo nodokļu summu, soda nauda nebūtu nosakāma maksimālās – 100 % – soda naudas likmes apmērā.

Tādējādi par nodokļu pārkāpumu – nereģistrēšanās kā konkrēta nodokļu maksātājam nodokļu administrācijas paziņojuma noteiktajā termiņā – nodokļu revīzijas (audita) rezultātā nodokļu maksātājam būs piemērojama soda nauda 50 % apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļa summas.
Ņemot vērā, ka likumprojektā ir iestrādāts risinājums, lai nodokļu maksātāja tiesības tiktu ierobežotas pēc iespējas mazāk (t.i., tam netiek piemērota soda nauda, ja tas būs reģistrējies kā konkrēta nodokļu maksātājs pēc VID paziņojuma saņemšanas), un soda nauda 50 % apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļa summas tam tiks piemērota tikai gadījumos, ja reģistrēšanās pienākuma pārkāpums nav novērsts, nesadarbojoties ar nodokļu administrāciju, attiecīgi šajā gadījumā nelabvēlīgas sekas, kas nodokļu maksātājam varētu rasties no tiesības uz īpašuma ierobežojuma nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi likumprojektā ietvertais pamattiesību ierobežojums attiecībā uz reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu atbilst samērīguma principam.


2. Saistībā ar transfertcenām
Likumprojektā iekļautas šādas izmaiņas attiecībā uz transfertcenu nodokļu revīzijām (auditiem):
▪ veikti grozījumi NNL 16.panta pirmās daļas 6.punktā, ņemot vērā, ka tiesību normā lietotā vārdkopa “transfertcenas korekcijas” ir zaudējusi savu aktualitāti un ir aizstājama ar vārdiem “ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamās bāzes – sadalītās peļņas un nosacīti sadalītās peļņas, darījumos starp saistītām personām vai pastāvīgo pārstāvniecību un tās galveno uzņēmumu vai citu pastāvīgo pārstāvniecību korekcijas”;
▪ veikti grozījumi NNL 16.¹ panta 1.¹ daļā, ņemot vērā, ka noilguma termiņš nodokļu revīzijai (auditam), kurā tiks pārbaudīta ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamā bāze – sadalītā peļņa un nosacīti sadalītā peļņa, darījumi starp saistītām personām vai pastāvīgo pārstāvniecību un tās galveno uzņēmumu vai citu pastāvīgo pārstāvniecību, tiek noteikta NNL 23.panta pirmajā daļā;
▪ veikti grozījumi NNL 18.panta pirmās daļas 10.punktā, to izsakot jaunā redakcijā, jo vienlaikus tiesību normā tiesiskās skaidrības nolūkos un lai nostiprinātu VID pozitīvu tēlu sabiedrībā un nodrošinātu atklātu, godīgu un vienlīdzīgu VID nodokļu kontroles procesu, ir nepieciešams noteikt, ka nodokļu maksātāji nodokļu revīzijai (auditam) tiek atlasīti, pamatojoties uz nodokļu administrācijas personas datu izvērtējumu nodokļu ieņēmumu risku jomā. Jānorāda, ka jau šobrīd VID īsteno šādu uz risku vadības principiem balstītu nodokļu maksātāju atlasi nodokļu kontroles pasākumiem, lai izslēgtu jebkādu subjektīvismu kontroles pasākumu veikšanā;
▪ NNL 23.panta pirmā daļa izteikta jaunā redakcijā, to veidojot vienotā stilistikā ar 23.panta piekto daļu. Vienlaikus grozījumi veikti, lai tiesiskajai skaidrībai noteiktu, ka piecu gadu noilguma termiņš ir arī attiecināms uz nodokļu revīzijām (auditiem), kuros tiek pārbaudīta ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamā bāze – sadalītā peļņa un nosacīti sadalītā peļņa, darījumi starp saistītām personām vai pastāvīgo pārstāvniecību un tās galveno uzņēmumu vai citu pastāvīgo pārstāvniecību. Šāds grozījums nepieciešams, jo šobrīd, pārbaudot nodokļu revīzijā (auditā) saistītu personu un pastāvīgo pārstāvniecību pārrobežu darījumu atbilstību normatīvo aktu prasībām, vienlaikus nereti tiek pārbaudīta ne tikai uzņēmumu ienākuma nodokļa, bet arī citu nodokļu, piemēram, PVN un muitas nodokļa piemērošanas pareizība. Turklāt, secīgi vispirms ir jāizvērtē pārrobežu darījumu atbilstība normatīvo aktu prasībām.
Ja ir uzsākts viens administratīvais process (nodokļu revīzija (audits)), kurā vienlaikus veic PVN, muitas maksājumu, uzņēmumu ienākuma nodokļa revīziju (auditu) un pārbauda arī pārrobežu darījumus ar saistītām personām t.sk. transfertcenu atbilstību tirgus vērtībai, šis administratīvais process (nodokļu revīzija (audits)) netiek sadalīts vairākos procesos, atsevišķi pieņemot lēmumu par PVN, muitas un uzņēmumu ienākuma nodokļa revīzijas (audita) rezultātiem par darījumiem ar nesaistītiem un saistītiem ārvalstu darījumu partneriem.
Tādējādi transfertcenu nodokļu revīzijas (audita) termiņš – pieci gadi – attiecināms arī uz nodokļu revīziju (auditu), kurā vienlaikus tiek veikta saistītu personu un pastāvīgo pārstāvniecību pārrobežu darījumu jeb “transfertcenu pārbaude” un citu nodokļu pārbaude.
▪ no NNL izslēgta 23.panta 5.¹ daļa, ņemot vērā, ka tajā noteiktais noilguma termiņš ir ietverts 23.panta pirmās daļas jaunajā redakcijā;
▪ veikti grozījumi NNL 23.panta ceturtajā daļā.

3. saistībā ar neiesniegto deklarāciju iesniegšanu pēc paziņojuma saņemšanas par nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanu
Tiesiskās noteiktības nodrošināšanai, lai ierobežotu nodokļu maksātāja tiesības uzsāktas nodokļu revīzijas (audita) laikā iesniegt pirmreizēju nodokļu deklarāciju (nevis tās precizējumu), ir veikti grozījumi NNL 33.² panta otrajā daļā, to papildinot ar nosacījumu, ka nodokļu maksātājam nav tiesību iesniegt neiesniegto nodokļu deklarāciju pēc tam, kad saņēmis nodokļu administrācijas paziņojumu par nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanu.

4. Saistībā ar darba devēja atbildību par nepilnīgu nodokļa ieturēšanu
Šobrīd nodokļu likumos ir paredzēta šāda darba devēja atbildība par nepilnīgu nodokļa ieturēšanu:
– ja fiziskā persona (arī tad, ja nav iespējams identificēt konkrēto darba veicēju) uz līguma pamata vai bez līguma noslēgšanas sistemātiski gūst ienākumu, kurš liecina par darba attiecībām un par kuru jāmaksā algas nodoklis, bet šis ienākums nav uzrādīts darba devēja grāmatvedības uzskaitē vai izmaksas faktu nav iespējams konstatēt, vai nav iespējams identificēt konkrēto darba veicēju, no darba devēja piedzen soda naudu trīskāršā nodokļa apmērā no summas, kas noteikta atbilstoši VID rīcībā esošajai informācijai par personai aprēķināmo atlīdzību, ja tā ir lielāka par normatīvajos aktos noteiktās minimālās mēneša darba algas apmēru, vai no normatīvajos aktos noteiktā minimālās darba algas apmēra, ja aprēķināmā atlīdzība ir vienāda ar to vai mazāka vai ja tās lielumu nav iespējams noteikt (likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.² panta 1.¹ daļa). Ja nav iespējams noteikt periodu, kurā darba devējs ir nodarbinājis personu, uzskatāms, ka persona ir nodarbināta jau trīs mēnešus. Šādā gadījumā VID no darba devēja piedzen soda naudu par trijiem kalendāra mēnešiem no budžetā aprēķinātās nodokļa summas, ieskaitot to kalendāra mēnesi, kurā pārkāpums atklāts, ja darba devējs vai darbinieks nevar pierādīt, ka darba tiesiskās attiecības pastāv īsāku laiku (likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.² panta 1.² daļa);
– ja darba devējs ir nodarbinājis vai nodarbina personu, nenoslēdzot darba, uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājuma līgumu, un ir aprēķinājis vai izmaksājis vai viņam bija jāaprēķina un jāizmaksā darba ņēmējam ienākums, no kura bija jāaprēķina obligātās iemaksas, bet šis ienākums nav uzrādīts grāmatvedības uzskaitē un VID iesniegtajā ziņojumā par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem, iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu pārskata mēnesī un no tā nav aprēķinātas obligātās iemaksas, VID piedzen no darba devēja obligātās iemaksas no summas, kas atbilst VID rīcībā esošajai informācijai par personai aprēķināmo atlīdzību, ja tās lielumu ir iespējams noteikt un ja tā ir lielāka par Ministru kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu, vai no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, ja aprēķināmā atlīdzība ir vienāda vai mazāka par to vai ja faktisko atlīdzību nav iespējams noteikt, un soda naudu trīskāršā obligāto iemaksu apmērā. Ja nav iespējams noteikt periodu, kurā darba devējs ir nodarbinājis personu, nenoslēdzot darba, uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājuma līgumu, uzskatāms, ka persona ir jau nodarbināta trīs mēnešus, ieskaitot to kalendāra mēnesi, kurā pārkāpums atklāts, ja vien darba devējs vai darbinieks nevar pierādīt īsāku darba tiesisko attiecību pastāvēšanas ilgumu (likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.¹ panta pirmā daļa);
– ja darba devējs ir nodarbinājis vai nodarbina personu, noslēdzot darba, uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājuma līgumu, bet tai aprēķinātie vai izmaksātie ienākumi vai ienākumi, kuri bija jāaprēķina un jāizmaksā un no kuriem bija jāaprēķina obligātās iemaksas, nav uzrādīti grāmatvedības uzskaitē un VID iesniegtajā ziņojumā par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem, par iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu pārskata mēnesī un no šiem ienākumiem nav aprēķinātas obligātās iemaksas, VID piedzen no darba devēja obligāto iemaksu starpību starp obligāto iemaksu summu, kas aprēķināma saskaņā ar VID rīcībā esošo informāciju, un darba devēja aprēķināto obligāto iemaksu summu, kā arī soda naudu trīskāršā obligāto iemaksu apmērā (likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.¹ panta 1.¹ daļa);
– ja personai, kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic noteiktu darbu darba devēja vadībā, darba devējs aprēķinājis obligātās iemaksas no darba algas, kas ir mazāka par Ministru kabineta noteikto minimālo darba algu, un nav attaisnojoša dokumenta, kas to apstiprina, nodokļu administrācija piedzen no darba devēja obligātās iemaksas un soda naudu trīskāršā obligāto iemaksu apmērā no summas, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajam minimālās darba algas apmēram (likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.¹ panta piektā daļa).

Ievērojot augstāk minētos šobrīd konkrētajos nodokļu likumos noteiktos darba devēja atbildības aspektus, NNL 32.pants (kurā noteikta atbildība par budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra samazināšanu) ir papildināts ar 5.¹ un 5.² daļu, nosakot, ka par nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir samazināts budžetā iemaksājamā nodokļa apmērs, ja nodokļu maksātājs ir nodarbinājis personu, nenoslēdzot darba līgumu (minētais aptver nereģistrētus nodarbinātības gadījumus, kad ziņas par darba ņēmējiem netiek reģistrētas VID un attiecīgi netiek deklarēta arī šīm personām izmaksātā darba samaksa un netiek ieturēti nodokļu likumos noteiktie nodokļu maksājumi), vai noslēdzot darba līgumu, bet nenorādot grāmatvedības uzskaitē darba samaksas izmaksu (minētais aptver tos gadījumus, kad ziņas par darba ņēmēju ir reģistrētas VID, tomēr darbiniekam izmaksātā darba samaksa netiek pilnībā norādīta grāmatvedības dokumentos (tā saucamās “aplokšņu algas”)), VID aprēķina budžetā maksājamo nodokļu apmēru atbilstoši tā rīcībā esošajai informācijai par personai aprēķināmo atlīdzību, ja tās lielumu ir iespējams noteikt un ja tā ir lielāka par Ministru kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu, vai no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, ja aprēķināmā atlīdzība ir vienāda vai mazāka par Ministru kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu vai ja tās lielumu nav iespējams noteikt, kā arī uzliek soda naudu 100 % apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļu summas apmēra. Ja nav iespējams noteikt periodu, kurā nodokļu maksātājs ir nodarbinājis personu, nenoslēdzot darba līgumu, uzskatāms, ka persona ir nodarbināta trīs mēnešus, ja vien darba devējs vai darbinieks nevar pierādīt īsāku darba tiesisko attiecību pastāvēšanas ilgumu.
Soda nauda trīskāršā apmērā tiek samazināta un noteikta 100 % apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļu summas, tādējādi mazinot finansiālo slogu nodokļu maksātājam, kā arī vienlaikus neietekmējot leģitīmā mērķa – sabiedrības labklājības un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzības – sasniegšanu.

Satversmes 105.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka normatīvajos tiesību aktos noteikts obligāta maksājuma veikšanas pienākums vienmēr nozīmē tiesību uz īpašumu ierobežojumu (skatīt Satversmes tiesas 2020.gada 20.marta sprieduma lietā Nr.2019-10‑0103 23.punktu). Arī mantiska rakstura soda samaksas pienākums vienmēr aizskar personas tiesības uz īpašumu (skatīt Satversmes tiesas sprieduma 13.3.punktu).
Soda nauda ir sankcija par obligātā maksājuma (noteiktā nodokļa) samazinājumu. Tā ir papildu maksājums, kas saistīts ar nepareizu nodokļa aprēķinu, izvairīšanos no nodokļa maksāšanas.
Nosakot ar likumu nodokļu maksātājam pienākumu maksāt soda naudu par nodokļu jomā izdarītu pārkāpumu, cita starp ir vērtējams pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis un tas, vai šis ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (skatīt Satversmes tiesas 2018.gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr.2017‑21‑01 14.punktu).

Tiesiskā regulējuma mērķis, nosakot darba devējam pienākumu maksāt soda naudu par nodokļu revīzijā (auditā) konstatēto nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir samazināts budžetā iemaksājamā nodokļa apmērs, ir sabiedrības labklājība un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība.
Šāds darba devēja pamattiesību ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi, balstoties uz turpmāk minēto izvērtējumu.
1) vai ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai;
Paredzot juridisku atbildību par nodokļu revīzijā (auditā) konstatēto nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir samazināts budžetā iemaksājamā nodokļa apmērs, nodokļu maksātājs tiek motivēts šo pienākumu pildīt. Proti, soda nauda, kas bez individuāla izvērtējuma piemērojama minētā nodokļu pārkāpuma gadījumā, ir vērsta uz nodokļu maksātāja uzvedības ietekmēšanu, un tai ir preventīva iedarbība, sekmējot nodokļu iekasēšanas efektivitāti un tādējādi netieši veicinot valsts finanšu aizsardzību un nodrošinot demokrātiskā valsts iekārtā pastāvošo institūciju darbību.
Satversmes tiesa secinājusi, ka likumdevējam, pildot tā pienākumu nodrošināt nodokļu ieņēmumus valsts budžetā un nosakot sodu politiku nodokļu jomā, ir zināma rīcības brīvība, ciktāl tiek ievēroti vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas, Eiropas Savienības tiesības un starptautiskās tiesības. Viena no šīs rīcības brīvības izpausmēm ir iespēja noteikt sodoša rakstura līdzekļus nodokļu maksātāja uzvedības ietekmēšanai, lai tādējādi nodrošinātu nodokļu ieņēmumus (skatīt Satversmes tiesas sprieduma 18.3.punktu).
Šāds sodoša rakstura līdzeklis ir arī likumprojektā ietvertais pamattiesību ierobežojums – pienākums samaksāt soda naudu par nodokļu revīzijā (auditā) konstatēto nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir samazināts budžetā iemaksājamā nodokļa apmērs –, kas ir piemērots leģitīmā mērķa – sabiedrības labklājības un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība – sasniegšanai.
2) vai mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij ir pienākums sabiedrības labklājības interesēs izveidot efektīvu nodokļu iekasēšanas sistēmu (skatīt Satversmes tiesas 2013.gada 15.aprīļa sprieduma lietā Nr.2012‑18‑01 17.punktu). Turklāt nodokļu likumu tiesiskais regulējums kā tāds nebūtu pietiekams, ja nefunkcionētu iedarbīga pārkāpumu novēršanas sistēma (skatīt Satversmes tiesas 2008.gada 3.aprīļa sprieduma lietā Nr.2007‑23‑01 11.punktu).
Likumprojekta 14.pantā iekļautajā NNL 32.panta 5.¹ un 5.² daļā paredzētajā nodokļu pārkāpuma gadījumā nodokļu maksātājs (darba devējs) ir apzināti samazinājis budžetā iemaksājamā nodokļa apmēru, jo ir nodarbinājis vai nodarbina personu, nenoslēdzot darba, uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājumu līgumu (kas attiecīgi nozīmē, ka šajā gadījumā netiek VID deklarēti visi darba ņēmēji un ar iesniegto nodokļu deklarāciju apzināti netiek aprēķināti par darba ņēmējiem budžetā maksājamie nodokļi), vai, noslēdzis darba, uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājumu līgumu, bet darba samaksas ienākumu vai tā daļu nav apzināti aprēķinājis un uzrādījis grāmatvedības uzskaitē vai VID iesniegtajā darba devēja ziņojumā (kas attiecīgi nozīmē, ka šajā gadījumā darba ņēmēji VID tiek deklarēti, bet ar iesniegto nodokļu deklarāciju apzināti netiek aprēķināti pilnā apmērā par darba ņēmēju budžetā maksājamie nodokļi).
Attiecībā uz nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir samazināts budžetā iemaksājamā nodokļa apmērs, ir konstatējama darba devēja apzināta izvairīšanās no vairāku normatīvo aktu prasību izpildes:
- Darba likuma 40.panta pirmā daļa nosaka, ka darba līgums slēdzams rakstveidā pirms darba uzsākšanas. Attiecīgi nav pieļaujama darbinieka nodarbināšana bez rakstveidā noslēgta darba līguma;
- tāpat Darba likuma 137.panta pirmajā daļā noteikts, ka darba devējam ir pienākums precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādātās stundas kopsummā, kā arī atsevišķi virsstundas, darbu nakts laikā, nedēļas atpūtas laikā un svētku dienās nostrādātās stundas. Attiecīgi nav pieļaujams, ka darbinieka nostrādātās stundas pilnībā vai daļēji netiek uzskaitītas;
- saskaņā ar Ministru kabineta 2010.gada 7.septembra noteikumu Nr.827 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8.punktu darba devējam (tai skaitā mikrouzņēmumu nodokļu maksātājam un jaunuzņēmumam) ir pienākums katru darba ņēmēju reģistrēt VID. Ja ziņas par darba ņēmēju tiek iesniegtas papīra formā, tad darba devējam ir pienākums darba ņēmēju reģistrēt ne vēlāk kā vienu dienu pirms persona uzsāk darbu. Ja ziņas par darba ņēmēju tiek iesniegtas elektroniski elektroniskajā deklarēšanas sistēmā, tad darba devējam ir pienākums darba ņēmēju reģistrēt ne vēlāk kā stundu pirms persona uzsāk darbu;
- tāpat saskaņā ar minētajiem Ministru kabineta noteikumiem darba devējam ir pienākums katru mēnesi VID iesniegt Darba devēja ziņojumu, kurā tiek norādīts darbinieku saraksts, darbinieku ienākumi, kā arī aprēķinātie nodokļi, kas maksājami valsts budžetā;
- atbilstoši NNL 15.panta pirmās daļas 7.punktam darba devējam kā nodokļu maksātājam ir pienākums ieturēt konkrēto nodokļu likumos paredzētās maksājamo nodokļu summas un saskaņā ar minētās daļas 1.punktu – aprēķināt maksājamo (iemaksājamo) nodokļu summas;
- saskaņā ar NNL 15.panta pirmās daļas 1. un 3.punktu nodokļu maksātāja vispārīgais pienākums ir aprēķināt maksājamo (iemaksājamo) nodokļu summas, iesniedzot nodokļu administrācijai elektroniska dokumenta veidā nodokļu likumos paredzētās nodokļu deklarācijas. Šāds pienākums ir saistīts ar personas konstitucionālajiem pienākumiem pret Latvijas valsti, jo “ikvienam jārūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, kā arī nākamajām paaudzēm. Šīs rūpes izpaužas, personai pildot citstarp tai Satversmes 66.pantā ietverto konstitucionālo pienākumu maksāt nodokļus un tā uzņemoties atbildību par sabiedrības vajadzību apmierināšanu un Latvijas valsts uzturēšanu (skatīt Satversmes tiesas 2017.gada 19.oktobra sprieduma lietā Nr.2016‑14‑01 26.punktu).
Likumos ietvertās prasības – līgumu noslēgšana ar nodarbināto personu un darba samaksas ienākumu aprēķināšana un deklarēšana – ir saistīta ar nodokļu nomaksas pienākumu.

Esošais NNL tiesiskais regulējums ir izveidots tā, ka nodokļu maksātājs, kurš iespējams ir apzināti izvairījies no nodokļu nomaksas, var labprātīgi novērt nodokļu pārkāpumu. Pirmkārt, tam ir tiesības triju gadu laikā pēc konkrētajos likumos noteiktā maksāšanas termiņa precizēt iesniegtās nodokļu deklarācijas, palielinot budžetā maksājamo nodokļu summu. Otrkārt, saskaņā ar NNL regulējumu nodokļu maksātājam pēc tam, kad tas ir saņēmis paziņojumu par nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanu, ir tiesības līdz nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanas dienai iesniegt nodokļu deklarāciju precizējumus, deklarējot budžetā maksājamās nodokļu summas. Tāpat ir jāņem vērā, ka VID, ievērojot “konsultē vispirms” principu, šobrīd arī ārpus nodokļu administrācijas pārbaudēm veic tā saucamos nodokļu nomaksas veicināšanas pasākumus, kuru mērķis ir konsultēt nodokļu maksātājus, dodot iespēju nodokļu maksātājiem pašiem labprātīgi novērst VID konstatētās neatbilstības vai pārkāpumus. Minētais pamatojams arī ar apstākli, ka nodokļu revīzija (audits) ir dārgs un laikietilpīgs process (skatīt Satversmes tiesas 2022.gada 7.jūnija sprieduma lietā Nr.2021-06-01 19.4.2.punktu).
Tā, piemēram, princips “konsultē vispirms” nodokļu kontroles pasākumos 2021.gadā piemērots 177 gadījumos, tajā skaitā:
- 104 gadījumos, sniedzot konsultācijas par normatīvo aktu piemērošanu;
- 47 gadījumos, aicinot labot deklarācijas par periodiem, kuri netiek auditēti;
- 26 gadījumos, veicot pārrunas ar uzņēmumu amatpersonām par algas palielināšanu. Nodokļu kontroles pasākumu laikā, turpinot aktīvi informēt nodokļu maksātājus par konstatētajiem pārkāpumiem vai neatbilstībām principa “Konsultē vispirms” ietvaros, nodokļu maksātāji paši papildus deklarēja nodokļus − 1,8 milj. euro apmērā (skatīt: https://www.vid.gov.lv/sites/default/files/informacija_par_nodoklu_kontroles_pasakumu_rezultatiem_2020.gada_.pdf).
Likumprojektā ietvertie grozījumi paredz, ka atbildību par nepilnīgu nodokļu ieturēšanu atbildību par nepilnīgu nodokļu ieturēšanu darba devējam varēs piemērot arī jaunās nodokļu administrācijas pārbaudes – nodokļu kontroles – ietvaros. Arī jaunais tiesiskais regulējums ir veidots tā, lai sākotnēji dotu iespēju nodokļu maksātājam pašam labprātīgi novērst VID konstatētās neatbilstības vai pārkāpumus. Labprātīgi novēršot nodokļu pārkāpumu vai noslēdzot vienošanās līgumu līdz nodokļu rēķina izdošanai – soda nauda nodokļu maksātājam netiks piemērota. Tādējādi būtībā soda naudu – 100 % apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļu summas – par nepilnīgu nodokļu ieturēšanu plānots piemērot tikai gadījumos, kad nodokļu maksātājs ilgstoši nav izpildījis nodokļu saistības pēc to rašanās, proti, neizpildot savas nodokļu saistības VID īstenotajos nodokļu nomaksas veicināšanas pasākumos, nodokļu kontrolē vai līdz nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanas dienai.
Lai arī, pieņemot tiesisko regulējumu, kas paredz atbildību par nodokļu likumu pārkāpšanu, valsts pienākums ir, cik vien to pieļauj konkrēto tiesisko attiecību raksturs, nodrošināt soda individualizāciju, tomēr, ja konkrēto pārkāpumu raksturo pietiekami vienveidīgi apstākļi, likumdevējs var noteikt tādu soda naudas apmēru, kas tipiskā gadījumā ir nemainīgs (skatīt Satversmes tiesas sprieduma 21.punktu).
Tā kā nodokļu revīzijā (auditā) konstatēto darba devēja nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir samazināts budžetā iemaksājamā nodokļa apmērs, raksturo pietiekami vienveidīgi apstākļi, attiecīgi nav nepieciešama soda naudas apmēra individualizācija likumprojekta ietvertajā NNL 32.panta 5.¹ un 5.² daļā minētajos gadījumos.
 soda naudas piemērošana par, ir piemērots leģitīmā mērķa – sabiedrības labklājības un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība – sasniegšanai.
Tādējādi secināms, ka nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi par nodokļu revīzijā (auditā) konstatēto darba devēja nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir samazināts budžetā iemaksājamā nodokļa apmērs, būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.
3) vai labums, ko iegūst sabiedrība no noteiktā ierobežojuma, ir lielāks par indivīdam nodarīto kaitējumu.
Lai atzītu, ka nelabvēlīgas sekas, kas nodokļu maksātājam rodas tā pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav liekākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā, ir izvērtējams jautājums, vai likumprojektā paredzētā soda nauda par nepilnīgu nodokļu ieturēšanu ir efektīva un atturoša.
Lai soda nauda būtu efektīva un atturoša, tai ir jāveicina likumā noteiktā darba devēja pienākuma – ieturēt par darba ņēmēju noteiktos nodokļu maksājumus pilnā apmērā – labprātīgu izpildi.
Ar likumprojektu tiek noteikts, ka par nodokļu revīzijā (auditā) konstatēto darba devēja nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir samazināts budžetā iemaksājamā nodokļa apmērs, darba devējam uzliek soda naudu 100 % apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļu summas.
Minētā procentu likme ir maksimālā soda naudas likme, kas NNL noteikta par nodokļu pārkāpumu. Tādējādi attiecībā uz likumprojektā ietverto darba devēju atbildību par nepilnīgu nodokļa ieturēšanu ir izvērtēts arī aspekts, vai minētais pārkāpums ir uzskatāms par tādu, kuram būtu piemērojams šis maksimālais soda naudas apmērs.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka NNL 34.panta pirmajā daļā paredzētā soda nauda 100 % apmērā no valsts budžetā iemaksājamās nodokļa summas par dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpumu atbilst Satversmes 105.panta pirmajiem trim teikumiem. Tādējādi, izstrādājot darba devēja atbildību par nepilnīgu nodokļu ieturēšanu, ir ņemti vērā arī Satversmes tiesas spriedumā paustie apsvērumi par dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpumu, ņemot vērā, ka šajā gadījumā tika atzīts, ka konkrēto pārkāpumu raksturo pietiekami vienveidīgi apstākļi fiksētas maksimālās soda naudas likmes pieļaujamībai.
Kā secināts Satversmes tiesas spriedumā, dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpuma gadījumā nodokļu administrācijai nodokļa summas aprēķināšanā nepieciešams ieguldīt papildu resursus. Turklāt šajā gadījumā nodokļu maksātāja rīcības rezultātā tiek kavēta nodokļu maksātāja saistību izpilde un budžeta ieņēmumu ieguve. Tādējādi dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpuma gadījumā tiek ne vien mazināta nodokļu iekasēšanas efektivitāte, bet arī tieši apdraudētas valsts un noteiktos apstākļos arī Eiropas Savienības finanšu intereses. Šāds pats secinājums ir izdarāms arī attiecībā uz darba devējam piemērojamo atbildību par nepilnīgu nodokļu ieturēšanu, ņemot vērā, ka arī šajā gadījumā nodokļu administrācijai ir nepieciešams ieguldīt tik pat būtiskus resursus nodokļa summas aprēķināšanā, jo “aplokšņu algu” izmaksu un saņemšanu nav viegli atklāt un ir sarežģīti pierādīt. Bez tam nodokļu revīzijas (audita) procesa ietvaros konstatētais darba devēja pārkāpums – personas nodarbināšana bez darba līguma vai ar līgumu nodarbinātās personas darba samaksas ienākumu vai tās daļas neuzrādīšana grāmatvedības uzskaitē vai VID iesniegtajā darba devēja ziņojumā – ir saistīts ar darba devēja apzinātu izvairīšanos no nodokļu (nodevu) samaksas. Šādā veidā darba devējs iegūst sev negodīgas priekšrocības salīdzinājumā ar citiem nodokļu maksātājiem, kas attiecīgi ir cēlonis tam, ka tiek izkropļots gan tirgus, gan radīta negodīga konkurence. Tāpat šādai rīcībai – nedeklarējot vai daļēji deklarējot darba spēka nodokļus – ir negatīva ietekme uz darba ņēmēja tiesībām, jo saņemot “algu aploksnē”, netiek nodrošinātas to tiesības uz sociālo apdrošināšanu.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība noteikt sodus par konkrētiem nodarījumiem. Šādu regulējumu pieņemot, likumdevējs parasti balstās uz priekšstatiem, uzskatiem un vērtībām, ko akceptējusi sabiedrība un ko tas ir tiesīgs izteikt normatīvā veidā. Likumdevējs, veidojot sodu politiku, nosaka personas uzvedības ietvarus, tādējādi aizsargājot sabiedrības drošību (skatīt Satversmes tiesas 2021.gada 29.decembra sprieduma lietā Nr.2021-09-01 14.punktu).
Kā ir analizējusi Satversmes tiesa savā spriedumā (skatīt Satversmes tiesas sprieduma 22.2.2.apakšpunktu), uzņēmēju iesaistīšanās ēnu ekonomikā ir atkarīga no tā, kā viņi uztver juridiskās atbildības iestāšanās iespējamību tādā gadījumā, ja nemaksās nodokļus, kā arī no tā, cik būtiskas ir šāda pārkāpuma sekas (skatīt Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs 2009.-2019. gadā. Pieejams: www.sseriga.edu). Proti, jo mazāka juridiskās atbildības iestāšanās iespējamība un mazāks piemērojamā soda apmērs, jo lielāks skaits nodokļu maksātāju apsvērs iespēju piedalīties ēnu ekonomikā (skatīt Schneider F. The Shadow Economy in Europe: Using Payment Systems to Combat the Shadow Economy. Pieejams: www.feelingeurope.eu).
Saskaņā ar Dr. A. Sauka un Dr. T. Putniņš pētījumu “Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīt 2009.-2021.gadā” (turpmāk – Pētījums) (pieejams https://www.sseriga.edu/sse-riga-shadow-economy-index-shadow-economy-latvia-continues-grow) joprojām viena no ēnu ekonomikas galvenajām komponentēm ir darbinieku skaita neuzrādīšana (tātad, darba devējs neizpilda normatīvajos aktos noteiktos pienākumus un nesniedz VID ziņas par personām, kuras uzsāk darbu) un aplokšņu algas (tātad, darba devējs nedeklarē VID pilnībā personas darba ienākumus). Atbilstoši Pētījuma datiem Latvijā salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju ir augstākais darbinieku neuzrādīšanas apjoms. Tā, piemēram, Latvijā vidējais % no darbinieku kopskaita, kas tiek nodarbināti bez līguma, 2019.gadā bija 10,9 % (Lietuvā – 8,3 %, Igaunijā – 5,7 %), 2020.gadā – 10,9 % (Lietuvā – 9,3 %, Igaunijā – 9 %) un 2021.gadā 10,7 % (Lietuvā – 10,5 %, Igaunijā – 8,9 %). Arī attiecībā uz aplokšņu algu apjomu Latvija starp Baltijas valstīm ir ar augstāko šīs ēnu ekonomiku veidojošās komponentes īpatsvaru. Proti, Latvijā vidējā algas daļa %, kuru uzņēmēji reāli maksā, bet slēpj no valsts, 2019.gadā bija 22,3 % (Lietuvā – 15,3 %, Igaunijā – 13,2 %), 2020.gadā – 23,5 % (Lietuvā – 15,3 %, Igaunijā – 13,2 %) un 2021.gadā 23,8 % (Lietuvā – 16,2 %, Igaunijā – 17 %).
Lai arī situācija Latvijā 2021.gadā salīdzinājumā ar 2009.gadu (kad vidējais % no darbinieku kopskaita, kas tika nodarbināti bez līguma, bija 14,6%, un vidējā algas daļa %, kuru uzņēmēji reāli maksā, bet slēpj no valsts, bija 34%) ir uzlabojusies, tomēr, kā liecina Pētījuma dati, ēnu ekonomika 2021.gadā bija 26,6 % no iekšzemes kopprodukta (IKP), kas salīdzinājumā ar 2020.gadu ir augusi par 1,1 procentu. Tātad, tas nozīmē, ka neuzrādītie ienākumi bija 8,74 miljardus euro apmērā.
Viens no statistiski nozīmīgi ietekmējošiem faktoriem (izmantojot regresijas analīzi) ir nosacījums, jo lielāka iespēja tikt pieķertam, nemaksājot nodokļus, un ir būtiskākas sekas, jo mazāka ir uzņēmēju iesaistīšanās ēnu ekonomikas darbībās, kā arī – jo lielāka ir tolerance pret iesaistīšanos ēnu ekonomikā, jo lielāka iesaiste ēnu ekonomikā.
Jānorāda, ka ēnu ekonomikas mazināšanu un aplokšņu algu izskaušanu kā vienu no svarīgākajiem uzdevumiem, kas sekmē visas sabiedrības kopējo labumu, ir uzsvēris arī Valsts prezidents 2020.gada 11.decembra paziņojumā Nr.17 ”Par valsts budžeta likumu paketi 2021.gadam”.

Ņemot vērā visus iepriekš uzskaitītos apsvērumus, tostarp, ka tiesiskais regulējums paredz arī risinājumus, lai nodokļu maksātāja pamattiesības tiktu ierobežotas pēc iespējas mazāk, kā arī ievērojot pašreizējo ēnu ekonomikas līmeni un nodokļu maksāšanas kultūru Latvijā, secināms, ka ar likumprojektu paredzētā soda naudas apmēra individualizācija darba devēja pārkāpuma par nepilnīgu nodokļa ieturēšanu gadījumā atbilstoši šā pārkāpuma raksturam tipiskā gadījumā nav nepieciešama un soda naudas apmērs – 100 % no budžetā iemaksājamās nodokļu summas – ir atturošs un efektīvs risinājums, lai aizsargātu sabiedrības labklājību un demokrātiskas valsts iekārtu. Tādējādi likumprojektā ietvertais darba devēja pamattiesību ierobežojums attiecībā uz pienākuma – ieturēt par darba ņēmēju noteiktos nodokļu maksājumus pilnā apmērā – pārkāpumu atbilst samērīguma principam.
 

Par izmaiņām vienošanās līguma tiesiskajā regulējumā

NNL 41.pantā ietvertais vienošanās līgums ir administratīvais līgums Valsts pārvaldes iekārtas likuma izpratnē, kas tiek slēgts starp nodokļu maksātāju un VID kā nodokļu administrāciju.
Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 80.panta pirmajai daļai administratīvo līgumu var slēgt, lai izbeigtu tiesisku strīdu, it īpaši tiesas procesu, kā arī, ja piemērojamās tiesību normas piešķir iestādei rīcības brīvību attiecībā uz administratīvā akta izdošanu, tā saturu vai faktisko rīcību.
Mūsdienās administratīvi tiesiskās attiecības jāveido, pamatojoties uz sadarbības principu, kurās neizpaužas iestādes autoritatīvais statuss, vienlaikus saglabājot objektivitāti un ievērojot tiesību normas. Komunikācija administratīvi tiesiskajās attiecībās nevar būt agresīva no varas pozīcijām, jo privātpersona no valsts pārvaldes objekta ir kļuvusi par klientu, kas ietver informācijas atklātību un citas labas pārvaldības prasības, kā arī lēmumu pieņemšanā arvien vairāk iesaistot pašu privātpersonu. Pieaug arī sabiedrības prasība pēc līdzdalības lēmumu pieņemšanā, kas maina tradicionālās valsts pārvaldes darbību. Līdzdalības demokrātijas attīstība ietekmē arī administratīvo procesu, tāpēc tam jākļūst atvērtākam, elastīgam un efektīvākam (skatīt Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr.iur. J.Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013, 781. lpp.).
Vienošanās līguma mērķis ir nodrošināt VID kā nodokļu administrācijas funkciju efektīvu izpildi, jo tas ir nozīmīgs instruments, kuru nodokļu administrācija var izmantot, lai ātrāk iegūtu likumā noteiktos nodokļu maksājumus, netērējot valsts resursus ilgstošiem strīdiem par aprēķinātā nodokļa parāda pamatotību (skatīt Augstākās tiesas 2008.gada 25.septembra spriedumu lietā Nr.SKA-502/2008 (A42314305)).
Arī administratīvajās tiesībās atzīts, ka izlīguma noslēgšana ir lietderīga arī gadījumos, ja neskaidrību par faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem novēršana prasītu nesamērīgus izdevumus, tostarp finanšu izmaksas un laika patēriņu. Tas jāizšķir katrā konkrētajā gadījumā. Izlīgums kalpo procesuālajai ekonomijai un samērīgumam (skatīt Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr.iur. J.Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013, 793. lpp.).
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 63.¹ pantu iestāde jebkurā administratīvā procesa stadijā var vienoties ar procesa dalībniekiem par administratīvā līguma slēgšanu Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā, un administratīvā līguma slēgšanu var ierosināt gan iestāde, gan privātpersona.
Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 79.panta pirmajai daļai administratīvais līgums ir vienošanās starp publisku personu un privātpersonu par administratīvi tiesisko attiecību noteikšanu, grozīšanu, izbeigšanu vai konstatēšanu. Administratīvais akts arī tad, ja tas iekļauts līgumā, paliek patstāvīgs tiesību akts.
Lai arī VID jau šobrīd saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu var slēgt administratīvos līgumus ar nodokļu maksātāju par administratīvi tiesisko attiecību noteikšanu, grozīšanu, izbeigšanu vai konstatēšanu, tomēr, ņemot vērā, ka VID ar administratīvo līgumu nedrīkst samazināt papildus noteiktos maksājumus kā nokavējuma naudu un soda naudu (jo to liedz nodokļu administrācijas padotība likumam), NNL ir ietverti šī īpašā administratīvā līguma (jeb NNL ietvaros – vienošanās līguma) nosacījumi.
Tā kā tikai likumdevējam ir ekskluzīva kompetence veidot valsts nodokļu sistēmu, tad bez izmaiņām normatīvajā regulējumā VID nav tiesīgs vienošanās līguma ietvaros samazināt nodokļu maksātājam aprēķinātās soda naudas un nokavējuma naudas (kas ir obligāti maksājumi budžetā). Šāds aizliegums izriet arī no Valsts pārvaldes iekārtas likuma 80.panta otrās daļas, kurā noteikts, ka administratīvā līguma slēgšana nav pieļaujama, ja līguma forma nav piemērota konkrētās tiesiskās attiecības regulēšanai, it īpaši ja šāds līgums būtu pretrunā ar valsts pārvaldes principiem vai nesamērīgi ierobežotu privātpersonas tiesisko aizsardzību.
Līdz ar to, ņemot vērā, ka šobrīd VID nav tiesīgs slēgt vienošanās līgumu ar nodokļu maksātāju par nodokļu administrācijas pārbaudē noteiktajiem papildu maksājumiem budžetā līdz attiecīgā lēmuma (administratīvā akta) pieņemšanai, ir nepieciešams veikt grozījumus, lai paplašinātu vienošanās līguma institūtu. Savukārt, lai veicinātu ātrāku tiesiskā strīda atrisināšanu – ir pilnveidojami arī vienošanās līguma tiesiskā regulējuma nosacījumi.

Saskaņā ar NNL 41.pantu šobrīd vienošanās līgums ir slēdzams starp nodokļu maksātāju un VID kā nodokļu administrāciju, lai izbeigtu tiesisku strīdu par nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātā aprēķinātajiem papildu maksājumiem budžetā vai par konstatēto no budžeta atmaksājamās summas nepamatotu palielināšanu. Šāds pats nosacījums – vienošanās līgums tiek slēgts ar nodokļu maksātāju un VID – tiek saglabāts arī likumprojektā ietvertajos grozījumos, minēto tiesisko risinājumu neattiecinot uz pašvaldībām, kuras saskaņā ar minētā NNL 1.panta 5.punktu arī ir uzskatāmas par nodokļu administrācijām. Minētais pamatojams ar likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli” noteikto nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas kārtību, saskaņā ar kuru nodokļu maksātājs nesniedz pašvaldībai nodokļu deklarāciju un nedeklarē pašvaldības budžetā maksājamo nodokli (kā tas ir noteikts attiecībā uz VID administrētajiem nodokļu maksājumiem), jo minēto nodokli aprēķina pati pašvaldība ar maksāšanas paziņojumu par nekustamā īpašuma nodokli (administratīvo aktu). Tā kā nodokļu revīzija (audits) un nodokļu kontrole ir nodokļu administrācijas pārbaudes, kuru ietvaros tiek izvērtētas un pārbaudītas nodokļu maksātāja iesniegtās nodokļu deklarācijas, lai pārbaudītu, vai nodokļu maksātājs ir pareizi un atbilstoši normatīvajiem aktiem aprēķinājis budžetā maksājamos nodokļu maksājumus, attiecīgi vienošanās līguma tiesiskais regulējums uz nekustamā īpašuma nodokļa tiesiskajiem strīdiem līdz šim nav ticis attiecināts un arī turpmāk netiek attiecināts.

Likumprojektā ietvertās izmaiņas NNL 41.pantā paredz:
1) iespēju noslēgt vienošanās līgumu nodokļu revīzijas (audita) laikā līdz lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem pieņemšanai (41.panta trešā daļa);
Ar likumprojektu tiek paplašināts vienošanās līguma institūts, to attiecinot arī uz sākotnējo lēmumu pieņemšanas procesu, kura ietvaros VID un nodokļu maksātājs varēs turpmāk vienoties nodokļu revīzijas (audita) procesa ietvaros par administratīvi tiesisko attiecību noteikšanu, grozīšanu, izbeigšanu vai konstatēšanu, noslēdzot vienošanās līgumu, kā rezultātā tam tiks atcelti:
-  60 % no uzliktās soda naudas un nokavējuma naudas, kas aprēķināta par nodokļa maksājuma kavējuma periodu no konkrētā nodokļa maksāšanas termiņa līdz nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanas dienai;
-  60 % no soda naudas, kas uzlikta par nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir palielināts no budžeta atmaksājamā nodokļa apmērs.
Šāds risinājums nodrošinās administratīvo procesu atvērtāku, elastīgāku un efektīvāku, un motivēs nodokļu maksātājus slēgt administratīvo līgumu jau sākotnējā administratīvā akta izdošanas stadijā.
Vienlaikus, ņemot vērā, ka Valsts pārvaldes iekārtas likuma 79.panta pirmajā daļā noteikts, ka administratīvais akts arī tad, ja tas iekļauts līgumā, paliek patstāvīgs tiesību akts, NNL 41.panta otrajā un ceturtajā daļā tiek noteikts, ka gadījumos, ja VID un nodokļu maksātājs noslēdz vienošanās līgumu, lai noregulētu administratīvi tiesiskās attiecības nodokļu revīzijā (auditā) līdz lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem pieņemšanai vai nodokļu kontrolē līdz nodokļu rēķina izdošanai, VID nepieņem atsevišķu lēmumu par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem vai neizdot nodokļu rēķinu, bet minētos lēmumus ietver vienošanās līgumā. Jo, lai nodokļu maksātājs spētu izvērtēt administratīvā līguma piedāvājumu, tam ir jābūt informētam par papildus aprēķināto maksājumu apmēru, t.i., administratīvā līguma noslēgšanas piedāvājumu VID var izteikt, norādot aprēķinātas summas.

2) iespēju noslēgt vienošanās līgumu nodokļu kontroles laikā līdz nodokļu rēķina izdošanai gadījumos (NNL 41.panta otrā daļa);
Minētais risinājums ir līdzīgs risinājumam, kas paredz vienošanās līguma noslēgšanu līdz lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem pieņemšanai.
Šajā gadījumā, vienošanās līgumu noslēdzot, nodokļu maksātājs piekrīt papildus aprēķinātā nodokļa maksājuma apmēram jeb gadījumos, ja pārbaude uzsākta, jo nodokļu administrācija personas datu izvērtējumā nodokļu ieņēmumu risku jomā ir konstatējusi būtiskas neatbilstības darba samaksas deklarēšanā – piekrīt paziņojumā par nodokļu kontroles uzsākšanu ietvertajai uz aprēķina pamata VID noteiktajai budžetā nesamaksātajai nodokļu (nodevu) summai un nokavējuma naudai. Noslēdzot vienošanās līgumu, nodokļu maksātājam atceļ 85 procentus no nokavējuma naudas, kas aprēķināta par periodu no konkrētā nodokļa maksāšanas termiņa vai pārkāpuma izdarīšanas dienas, ja maksāšanas termiņu nav iespējams noteikt, līdz nodokļu kontroles uzsākšanas dienai.
Jānorāda, ka vienoties par samazinājumu soda naudai, kas nodokļu kontrolē uzlikta saskaņā ar NNL 23.panta 5.³ daļu, nodokļu maksātājs nevarēs (līdzīgi, kā tas ir arī šobrīd attiecībā uz lēmumiem, kas tiek pieņemti saskaņā ar NNL 23.panta 5.² daļas 2.punktu un ar kuriem precizē ar nodokļiem un nodevām apliekamo objektu un uzliek soda naudu saskaņā ar šā panta 5.³ daļu).

3) diferencēt ar vienošanās līgumu atceļamo soda naudu un nokavējuma naudu atbilstoši procesa stadijai, kurā vienošanās līgums tiks noslēgts (NNL 41.panta ceturtā un piektā daļa);
Saskaņā ar NNL 26.panta sestās daļas 1.punktu nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu bezstrīda kārtībā neuzsāk, ja apstrīdēts nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātā pieņemtais lēmums – uz iesnieguma pirmstiesas izskatīšanas laiku.
Tādējādi apstrīdēšanas iesnieguma izskatīšanas laikā (viens līdz četri mēneši), attiecīgais lēmums netiek izpildīts un nodokļu maksātājam nerodas faktiskas finansiālās saistības pret budžetu.
savukārt, pārsūdzot VID ģenerāldirektora lēmumu tiesā, 30 dienu laikā jānomaksā nodokļu revīzijas (audita) rezultātā papildu nomaksai budžetā noteiktais nodokļu parāds un nokavējuma nauda, bet soda naudas izpilde uz tiesvedības laiku tiek apturēta. Turpinot tiesvedību, tiek iegūts laiks, un joprojām ir iespējams noslēgt vienošanās līgumu. Noslēdzot vienošanās līgumu tiesvedības stadijā, nodokļu maksātāja jau samaksātā summa tiek ieskaitīta vienošanās līgumā. Tādējādi pašreizējais regulējums nemotivē noslēgt vienošanās līgumu uzreiz pēc nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātā pieņemtā lēmuma saņemšanas vai vienlaikus ar attiecīgā lēmuma apstrīdēšanu.
Līdz ar to šobrīd ir ekonomiski izdevīgi neslēgt vienošanās līgumu uzreiz pēc nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātā pieņemtā lēmuma saņemšanas, bet lēmumu apstrīdēt un pārsūdzēt, jo patreiz spēkā esošais normatīvais regulējums paredz vienādu nokavējuma naudas un/vai soda naudas samazinājumu, neatkarīgi no tā kurā administratīvā procesa stadijā tiek slēgts vienošanās līgums.
Strīds nevar būt pašsaprotams administratīvā procesa iestādē turpinājums. Līdz ar to no labas pārvaldības principa izriet iestādes pienākums, cik vien iespējams, konkrētos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos mēģināt novērst un atrisināt strīdu ar privātpersonu ārpustiesas procesā. Proti, labas pārvaldības princips uzliek pienākumu apstrīdēšanas procesā ne tikai formāli konstatēt sākotnējā administratīvā akta prettiesiskumu vai tieši otrādi – tiesiskumu, bet visos gadījumos, kur tas iespējams, censties panākt lietas dalībnieku vienprātību par taisnīgāko un tiesiskāko risinājumu (skatīt Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr.iur. J.Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013, 783. lpp.).
Tādējādi, lai veicinātu nodokļu maksātāju interesi pēc iespējas ātrāk noslēgt vienošanās līgumu ar VID un samazinātu nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātā pieņemto lēmumu apstrīdēšanas un tiesvedības procesā iesaistīto patstāvīgo struktūrvienību darba apjomu un resursu izlietojumu, likumprojektā ietvertie grozījumi paredz diferencēt soda naudas un nokavējuma naudas samazinājumu vienošanās līguma noslēgšanas gadījumā atkarībā no brīža, kad saņemts nodokļu maksātāja iesniegums par vienošanās līguma noslēgšanu, proti, paredzēt lielāku soda naudas un nokavējuma naudas samazinājumu, ja nodokļu maksātājs iesniegumu par vienošanās līguma noslēgšanu iesniedz līdz attiecīgā lēmuma pārsūdzēšanas termiņa beigām (t.i., 30 dienu laikā pēc VID ģenerāldirektora lēmuma paziņošanas, kad nodokļu maksātājam ir tiesības attiecīgo lēmumu pārsūdzēt), un mazāku soda naudas un nokavējuma naudas samazinājumu, ja iesniegums par vienošanās līguma noslēgšanu iesniegts tiesvedības procesā.

NNL 41.pantā esošo normu un plānoto izmaiņu salīdzinājums
Esošais regulējums	Likumprojektā ietvertais regulējums	Budžetā maksājamās soda naudas apmērs (pēc izmaiņām regulējumā)
	(41.panta otrā daļa) Ja vienošanās līgumu noslēdz līdz nodokļu rēķina izdošanai, tiek atcelta 85 % no aprēķinātās nokavējuma naudas
	(41.panta trešā daļa) Ja vienošanās līgumu noslēdz līdz lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem pieņemšanai, atceļ 60 % no uzliktās soda naudas un aprēķinātās nokavējuma naudas (ja tāda ir aprēķināta)
(41.panta 1.1 daļa) Ja vienošanās līgumu slēdz pēc datu atbilstības pārbaudes, tiek atcelti 85 % no aprēķinātās nokavējuma naudas.	(41.panta ceturtā daļa) Ja vienošanās līgumu slēdz pēc nodokļu rēķina izdošanas, tiek atcelta aprēķinātā nokavējuma nauda: - 75%, ja vienošanās tiek noslēgta līdz nodokļu rēķina apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas termiņa beigām; - 55 %, ja vienošanās tiek noslēgta, kamēr tiesvedība notiek pirmās instances tiesā; - 45 %, ja vienošanās tiek noslēgta, kamēr tiesvedība notiek otrās instances tiesā; - 35 %, ja vienošanās tiek noslēgta, kamēr tiesvedība notiek kasācijas instances tiesā.
(41.panta otrā daļa) Ja vienošanās līgumu slēdz pēc nodokļu revīzijas (audita), kuras rezultātā papildu maksājumi aprēķināti saskaņā ar NNL 32.panta ceturto un piekto daļu, atceļ 50 % no aprēķinātās soda naudas un nokavējuma naudas.	(41.panta piektās daļas 1.punkts) Ja vienošanās līgumu slēdz pēc lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem pieņemšanas, tad no aprēķinātās nokavējuma naudas un soda naudas, kas uzlikta saskaņā NNL 32.panta ceturto vai piekto daļu, vai 32.4 pantu par nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir samazināts budžetā iemaksājamā nodokļa apmērs, vai saskaņā ar NNL 34.pantu, atceļ: - 50 %, ja vienošanās tiek noslēgta līdz lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem pārsūdzēšanas termiņa beigām; - 30 %, ja vienošanās tiek noslēgta, kamēr tiesvedība notiek pirmās instances tiesā; - 20 %, ja vienošanās tiek noslēgta, kamēr tiesvedība notiek otrās instances tiesā; - 10 %, ja vienošanās tiek noslēgta, kamēr tiesvedība notiek kasācijas instances tiesā.	Saskaņā ar NNL 32.panta ceturto daļu soda naudu uzliek 20 % apmērā no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra. Tādējādi vienošanās līguma noslēgšanas rezultātā nodokļu maksātājam būs jāsamaksā soda nauda: - 10 % (ja vienojas līdz lēmuma pārsūdzības termiņa beigām); - 14 % (ja vienojas pirmās instances tiesas laikā); - 16 % (ja vienojas otrās instances tiesas laikā); - 18 % (ja vienojas kasācijas instances tiesas laikā). Saskaņā ar NNL 32.panta piekto daļu soda naudu uzliek 30 % apmērā no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra. Tādējādi vienošanās līguma noslēgšanas rezultātā nodokļu maksātājam būs jāsamaksā soda nauda: - 15 % (ja vienojas līdz lēmuma pārsūdzības termiņa beigām); - 21 % (ja vienojas pirmās instances tiesas laikā); - 24 % (ja vienojas otrās instances tiesas laikā); - 27 % (ja vienojas kasācijas instances tiesas laikā). NNL 32.4 pants paredz divkāršot soda naudu, kas uzlikta saskaņā ar NNL 32.panta ceturto un piekto daļu. Tādējādi vienošanās līguma noslēgšanas rezultātā nodokļu maksātājam būs jāsamaksā soda nauda: 1) ja divkāršā soda nauda uzlikta saskaņā ar 32.panta ceturto daļu (t.i., 40 % no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra): - 20 % no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas līdz lēmuma pārsūdzības termiņa beigām); - 28 % no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas pirmās instances tiesas laikā); - 32 % no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas otrās instances tiesas laikā); - 36 % (ja vienojas kasācijas instances tiesas laikā). 2) ja divkāršā soda nauda uzlikta saskaņā ar 32.panta piekto daļu (t.i., 60 % no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra): - 30 % no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas līdz lēmuma pārsūdzības termiņa beigām); - 42 % no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas pirmās instances tiesas laikā); - 48 % no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas otrās instances tiesas laikā); - 54 % no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas kasācijas instances tiesas laikā). Saskaņā ar NNL 34.panta pirmo daļu un otrās daļas 3.punktu soda naudu uzliek 100 % apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļa summas. Tādējādi vienošanās līguma noslēgšanas rezultātā nodokļu maksātājam būs jāsamaksā soda nauda: - 50 % (ja vienojas līdz lēmuma pārsūdzības termiņa beigām); - 70 % (ja vienojas pirmās instances tiesas laikā); - 80 % (ja vienojas otrās instances tiesas laikā); - 90 % (ja vienojas kasācijas instances tiesas laikā). Saskaņā ar NNL 34.panta 1.1 daļas 2.punktu un otrās daļas 2.punktu soda naudu uzliek 50 % apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļa summas. Tādējādi vienošanās līguma noslēgšanas rezultātā nodokļu maksātājam būs jāsamaksā soda nauda: - 25 % (ja vienojas līdz lēmuma pārsūdzības termiņa beigām); - 35 % (ja vienojas pirmās instances tiesas laikā); - 40 % (ja vienojas otrās instances tiesas laikā); - 45 % (ja vienojas kasācijas instances tiesas laikā).
(41.panta trešā daļa) Ja vienošanās līgumu slēdz pēc nodokļu revīzijas (audita), kuras rezultātā papildu maksājumi aprēķināti saskaņā ar NN 32.panta septīto daļu, atceļ soda naudu un 50 % no aprēķinātās nokavējuma naudas.	(41.panta piektās daļas 2.punkts) Ja vienošanās līgumu slēdz pēc lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem pieņemšanas, tad no aprēķinātās nokavējuma naudas un soda naudas, kas uzlikta saskaņā NNL 32.panta septīto daļu par nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir samazināts budžetā iemaksājamā nodokļa apmērs, atceļ: - 100 %, ja vienošanās tiek noslēgta līdz lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem pārsūdzēšanas termiņa beigām; - 30 %, ja vienošanās tiek noslēgta, kamēr tiesvedība notiek pirmās instances tiesā; - 20 %, ja vienošanās tiek noslēgta, kamēr tiesvedība notiek otrās instances tiesā; - 10 %, ja vienošanās tiek noslēgta, kamēr tiesvedība notiek kasācijas instances tiesā.	NNL 32.panta septītā daļa paredz samazināt uz pusi soda naudu, kas uzlikta saskaņā ar 32.panta ceturto un piekto daļu. Tādējādi vienošanās līguma noslēgšanas rezultātā nodokļu maksātājam būs jāsamaksā soda nauda: 1) ja samazināta soda nauda, kas uzlikta saskaņā ar 32.panta ceturto daļu (t.i., 10 % no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra): - nebūs jāmaksā soda nauda, ja vienojas līdz lēmuma pārsūdzības termiņa beigām; - 7 % no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas pirmās instances tiesas laikā); - 8 % no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas otrās instances tiesas laikā); - 9 % no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas kasācijas instances tiesas laikā). 2) ja samazināta soda nauda uzlikta saskaņā ar 32.panta piekto daļu (t.i., 15 % apmērā no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra): - nebūs jāmaksā soda nauda (ja vienojas līdz lēmuma pārsūdzības termiņa beigām); - 10,5 % no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas pirmās instances tiesas laikā); - 12 % no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas otrās instances tiesas laikā); - 13,5 % no nedeklarētā budžetā iemaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas kasācijas instances tiesas laikā).
(41.panta ceturtā daļa) Ja vienošanās līgumu slēdz pēc nodokļu revīzijas (audita), kuras rezultātā ir konstatēta no budžeta atmaksājamās summas nepamatota palielināšana un aprēķināta soda nauda saskaņā ar NNL 32.panta ceturto un piekto daļu vai 32.4 pantu, samazina 50 % no aprēķinātās soda naudas.	(41.panta piektās daļas 3.punkts) Ja vienošanās līgumu slēdz pēc lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem pieņemšanas, tad no soda naudas, kas uzlikta saskaņā NNL 32.panta ceturto vai piekto daļu, vai 32.4 pantu par nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir palielināts no budžeta atmaksājamā nodokļa apmērs, soda naudas, kas uzlikta saskaņā ar šā likuma 32.panta 5.1 daļu, un soda naudas, kas uzlikta saskaņā ar Dabas resursu nodokļa likuma 31.pantu, atceļ: - 50 %, ja vienošanās tiek noslēgta līdz lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem pārsūdzēšanas termiņa beigām; - 30 %, ja vienošanās tiek noslēgta, kamēr tiesvedība notiek pirmās instances tiesā; - 20 %, ja vienošanās tiek noslēgta, kamēr tiesvedība notiek otrās instances tiesā; - 10 %, ja vienošanās tiek noslēgta, kamēr tiesvedība notiek kasācijas instances tiesā.	Saskaņā ar NNL 32.panta ceturto daļu soda naudu uzliek 20 % apmērā no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra. Tādējādi vienošanās līguma noslēgšanas rezultātā nodokļu maksātājam būs jāsamaksā soda nauda: - 10 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas līdz lēmuma pārsūdzības termiņa beigām); - 14 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas pirmās instances tiesas laikā); - 16 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas otrās instances tiesas laikā); - 18 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas kasācijas instances tiesas laikā). Saskaņā ar likuma 32.panta piekto daļu soda naudu uzliek 30 % apmērā no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra. Tādējādi vienošanās līguma noslēgšanas rezultātā nodokļu maksātājam būs jāsamaksā soda nauda: - 15 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas līdz lēmuma pārsūdzības termiņa beigām); - 21 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas pirmās instances tiesas laikā); - 24 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas otrās instances tiesas laikā); - 27 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas kasācijas instances tiesas laikā). NNL 32.4 pants paredz divkāršot soda naudu, kas aprēķināta saskaņā ar 32.panta ceturto un piekto daļu. Tādējādi vienošanās līguma noslēgšanas rezultātā nodokļu maksātājam būs jāsamaksā soda nauda: 1) ja divkāršā soda nauda uzlikta saskaņā ar 32.panta ceturto daļu (t.i., 40 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra): - 20 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas līdz lēmuma pārsūdzības termiņa beigām); - 28 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas pirmās instances tiesas laikā); - 32 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas otrās instances tiesas laikā); - 36 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas kasācijas instances tiesas laikā). 2) ja divkāršā soda nauda uzlikta saskaņā ar 32.panta piekto daļu (t.i., 60 % apmērā no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra): - 30 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas līdz lēmuma pārsūdzības termiņa beigām); - 42 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas pirmās instances tiesas laikā); - 48 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas otrās instances tiesas laikā); - 54 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas kasācijas instances tiesas laikā). Saskaņā ar NNL 32.panta 5.1 daļu soda naudu uzliek 100 % no budžeta iemaksājamās nodokļu summas. Tādējādi vienošanās līguma noslēgšanas rezultātā nodokļu maksātājam būs jāsamaksā soda nauda: - 50 % (ja vienojas līdz lēmuma pārsūdzības termiņa beigām); - 70 % (ja vienojas pirmās instances tiesas laikā); - 80 % (ja vienojas otrās instances tiesas laikā); - 90 % (ja vienojas kasācijas instances tiesas laikā). Saskaņā ar Dabas resursu nodokļa likuma 31.pantu soda naudu uzliek divkāršā nesamaksātā nodokļa apmērā (t.i., 200 %). Tādējādi vienošanās līguma noslēgšanas rezultātā nodokļu maksātājam būs jāsamaksā soda nauda šādā apmērā: - 100 % no nesamaksātā nodokļa apmēra (ja vienojas līdz lēmuma pārsūdzības termiņa beigām); - 140 % no nesamaksātā nodokļa apmēra (ja vienojas pirmās instances tiesas laikā); - 160 % no nesamaksātā nodokļa apmēra (ja vienojas otrās instances tiesas laikā); - 180 % no nesamaksātā nodokļa apmēra (ja vienojas kasācijas instances tiesas laikā).
(41.panta piektā daļa) Ja vienošanās līgumu slēdz pēc nodokļu revīzijas (audita), kuras rezultātā ir konstatēta no budžeta atmaksājamās summas nepamatota palielināšana un aprēķināta soda nauda saskaņā ar NNL 32.panta septīto daļu, samazina 85 % no aprēķinātās soda naudas.	(41.panta piektās daļas 4.punkts) Ja vienošanās līgumu slēdz pēc lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem pieņemšanas, tad no soda naudas, kas uzlikta saskaņā NNL 32.panta septīto daļu par nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir palielināts no budžeta atmaksājamā nodokļa apmērs, atceļ: - 85 %, ja vienošanās tiek noslēgta līdz lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas termiņa beigām; - 65 %, ja vienošanās tiek noslēgta, kamēr tiesvedība notiek pirmās instances tiesā; - 55 %, ja vienošanās tiek noslēgta, kamēr tiesvedība notiek otrās instances tiesā; - 45 %, ja vienošanās tiek noslēgta, kamēr tiesvedība notiek kasācijas instances tiesā.	NNL 32.panta septītā daļa paredz samazināt uz pusi soda naudu, kas uzlikta saskaņā ar 32.panta ceturto un piekto daļu. Tādējādi vienošanās līguma noslēgšanas rezultātā nodokļu maksātājam būs jāsamaksā soda nauda šādā apmērā: 1) ja samazinātā soda nauda, kas uzlikta saskaņā ar 32.panta ceturto daļu (t.i., 10 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra): - 1,5 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas līdz lēmuma pārsūdzības termiņa beigām); - 3,5 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas pirmās instances tiesas laikā); - 4,5 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas otrās instances tiesas laikā); - 5,5 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas kasācijas instances tiesas laikā). 2) ja samazinātā soda nauda uzlikta saskaņā ar 32.panta piekto daļu (t.i., 15 % apmērā no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra): - 2,25 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas līdz lēmuma pārsūdzības termiņa beigām); - 5,25 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas pirmās instances tiesas laikā); - 6,75 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas otrās instances tiesas laikā); - 8,25 % no nepamatoti palielinātā no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēra (ja vienojas kasācijas instances tiesas laikā).

4) palielināt periodu labprātīgai nodokļu saistītu izpildei (NNL 41.panta vienpadsmitā daļa);
Lai motivētu fiziskās personas, kas nav saimnieciskās darbības veicējas, vai kuras izmanto likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” paredzētās tiesības nereģistrēt saimniecisko darbību, izvēlēties vienošanās līgumu kā risinājumu tiesiskā strīda risināšanai un labprātīgai nodokļu saistību izpildei, tiek pagarināts vienošanās līguma izpildes periods no viena gada līdz diviem gadiem. Šobrīd nereti minētajai nodokļu maksātāju grupai nav finansiālo resursu, lai nodokļu saistības izpildītu gada ietvaros, tādējādi šobrīd tās, lai arī neturpina tiesisko strīdu ar VID, kā risinājumu izvēlas NNL 24.pantu, kas ļauj tām iespēju 5 gadu termiņā samaksāt papildu aprēķinātos nodokļu maksājumus, kas tomēr seku ziņā tām ir daudz neizdevīgāks kā vienošanās līgums, jo paredz arī nokavējuma naudas aprēķināšanu, kā arī nodokļu samaksas termiņa pagarināšanas ietvaros netiek samazināti ar nodokli saistītie maksājumi (nokavējuma nauda un soda nauda).
5) izslēgt no NNL 41.panta dublējošo regulējumu, kas paredz, ka par administratīvā līguma slēgšanu var vienoties jebkurā administratīvā procesa stadijā.
Administratīvā procesa likuma 63.¹ panta pirmais teikums paredz, ka par administratīvā līguma slēgšanu var vienoties jebkurā administratīvā procesa stadijā. Administratīvā līguma daudzfunkcionālais pielietojums izsecināms arī no tā, ka komentējamā tiesību normā likumdevējs uzsvēris, ka šādu līgumu var slēgt jebkurā administratīvā procesa stadijā – proti, gan kamēr konkrētās publiski tiesiskās attiecības tiek risinātas iestādē (gan sākotnējā, gan apstrīdēšanas stadijā), gan tad, ja strīds starp iestādi un privātpersonu jau nonācis tiesā, gan tad, ja nepieciešams vienoties par izpildes jautājumiem (sk. Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr.iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013, 604. lpp.).
Ņemot vērā, ka tiesības slēgt vienošanās līgumu jebkurā administratīvā procesa stadijā jau izriet no vispārīgā regulējuma, pamatojoties uz Tieslietu ministrijas norādījumiem, no NNL tiek izslēgts dublējošais regulējums, kas līdz šim noteica kārtību, kādā iesniedzams iesniegums vienošanās līguma noslēgšanai.
Vienlaikus, ņemot vērā, ka nodokļu maksātājs iesniegumu par iespējamā vienošanās līguma noslēgšanu iesniedz VID ģenerāldirektoram, likumprojekta ietvertajā NNL 41.panta pirmajā daļā ir saglabāts nosacījums par iesnieguma iesniegšanu iestādes augstākajai amatpersonai.
Līdz ar to arī turpmāk, ja nodokļu maksātājs vēlēsies tiesisko strīdu par nodokļu kontroles rezultātā vai nodokļu revīzijā (auditā) aprēķinātajiem papildu maksājumiem budžetā vai par konstatēto no budžeta atmaksājamās summas nepamatotu palielināšanu izbeigt apstrīdēšanas procesa ietvaros – tas iesniegumu par iespējamā vienošanās līguma noslēgšanu iesniedz VID ģenerāldirektoram viena mēneša laikā pēc nodokļu rēķina vai lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem saņemšanas. Savukārt, ja nodokļu maksātājs vēlēsies vienošanās līgumu noslēgt pārsūdzības procesa ietvaros – tas iesniegumu iesniedz viena mēneša laikā pēc VID ģenerāldirektora lēmuma saņemšanas.

6) noteikt sekas, kas iestājās, ja vienošanās līgums zaudē spēku (NNL 41.panta sestā daļa):
Ja spēku zaudē vienošanās līgums, kas noslēgts, lai izbeigtu tiesisku strīdu par nodokļu kontroles vai nodokļu revīzijas (audita) rezultātā aprēķinātajiem papildu maksājumiem budžetā vai par konstatēto no budžeta atmaksājamās summas nepamatotu palielināšanu (t.i., gadījumos, ja ir pieņemts atsevišķs lēmums nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem vai izdots nodokļu rēķins) vai, ja spēku zaudē vienošanās līgums, kas noslēgts, lai noregulētu administratīvi tiesiskās attiecības nodokļu revīzijā (auditā) līdz lēmuma par nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem pieņemšanai vai nodokļu kontrolē līdz nodokļu rēķina izdošanai (t.i., gadījumos, kad nav pieņemts atsevišķs lēmums nodokļu revīzijas (audita) rezultātiem vai izdots nodokļu rēķins, bet minētie lēmumi ietverti vienošanās līgumā), vienošanās līgumā ietvertajām nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātā aprēķinātajām un nesamaksātajām pamatparāda summām tiek aprēķināta nokavējuma nauda par visu kavējuma periodu, tiek saglabāta soda nauda pilnā apmērā (ja tāda ir bijusi piemērota), kā arī maksājumi tiek piedzīti bezstrīda kārtībā.
Jo līdzīgi, kā citu labprātīgu risinājumu atcelšanas gadījumos, ir nepieciešams skaidrības nolūkos noteikt, ka arī vienošanās līguma spēka zaudēšanas gadījumā tajā ietvertās nesamaksātās pamatsummas ir uzskatāmas par nokavētajiem nodokļu maksājumiem, uz kurām attiecināms NNL 29.panta otrās daļas regulējums, kas paredz par nodokļu un nodevu maksājuma samaksas termiņa nokavējumu maksātājam aprēķināt nokavējuma naudu – no laikā nenomaksātā pamatparāda 0,05 procenti par katru nokavēto dienu.

Vienlaikus saistībā ar plānotajām izmaiņām vienošanās līguma institūtā skaidrības nolūkos tiek noteikts, ka vienošanās līguma noslēgšanas gadījumā, informācija par nodokļu maksātāju netiek ietverta publiski pieejamajā VID administrēto nodokļu (nodevu) parādnieku datubāzē (NNL 18.panta pirmās daļas 8.punkts), it sevišķi, ņemot vērā, ka jau šobrīd praksē šāda informācija netiek publicēta. Proti, vienošanās līgums ir tiesiskais risinājums, kura rezultātā tiek noteikti nodokļu maksājuma samaksai citi termiņi (samaksas grafiks), kā arī tiek samazināti ar papildus aprēķināto nodokli saistītie maksājumi, ja nodokļu maksātājs un VID ir vienojies par administratīvi tiesisko attiecību noregulēšanu vai tiesiskā strīda izbeigšanu. Tā kā šāds risinājums paredz aktīvu sadarbību ar VID, kā arī vienošanās līgums var tikt noslēgts tikai pie nosacījuma, ka nodokļu maksātājs ir ievērojis nodokļu maksājumu samaksas termiņus, pastāvot arī tiesiskajam strīdam par to apmēru (proti, pieteikuma iesniegšana tiesā neatbrīvo nodokļu maksātāju no pienākuma samaksāt budžetā aprēķinātos nodokļu maksājumus), attiecīgi minētais tiesiskais risinājums ir pielīdzināms NNL 24.pantā paredzētajam nodokļu samaksas termiņa pagarinājumam.
Tādējādi jau šobrīd VID administrēto nodokļu (nodevu) parādnieku datubāzē netiek iekļauta informācija par tiem nodokļu maksātājiem, ar kuriem ir noslēgts vienošanās līgums.
 

Par nodokļu pārmaksas dzēšanu fiziskas personas nāves gadījumā

Valsts kontrole, veicot revīziju par Latvijas Republikas 2016.gada pārskatu par valsts budžeta izpildi un par pašvaldību budžetiem – valsts budžeta ieņēmumu daļu, konstatēja problēmas mirušo personu pārmaksu dzēšanas procesa normatīvajā regulējumā, jo tiesību akti viennozīmīgi nenosaka, kādā termiņā pēc fiziskās personas miršanas ir dzēšamas nodokļu pārmaksas. Civillikumā nav noteikti mantojuma pieņemšanas termiņi, bet NNL nosaka, ka nodokļu pārmaksas noilgst trīs gadu laikā, kā arī to, ka nodokļu pārmaksas dzēšamas, ja nodokļu maksātājs ir izslēgts no nodokļu maksātāju reģistra, tai skaitā, ja fiziskā persona ir mirusi.
Kā secina Valsts kontrole, lai uzsāktu mantojuma procedūru, mantot tiesīgajām personām zvērinātam notāram jāiesniedz arī mantojamās mantas saraksts ar mantas novērtējumu. Taču potenciālie mantinieki atbilstoši normatīvajam regulējumam no VID nevar iegūt konfidenciālu informāciju par mirušo tuvinieku nodokļu pārmaksu esību. Tādējādi tiek dzēstas mirušo personu nodokļu pārmaksas, par kurām mantot tiesīgās personas nemaz nav zinājušas, jo nebija iespējams iegūt šādus datus. Rezultātā personām tiek liegts izvērtēt mantošanas procedūrai nepieciešamo resursu (patērētais laiks, valsts nodevu maksājumi, notāra atlīdzības takses apmaksa) samērību pret iespēju saņemt mantojuma atstājēja nodokļu pārmaksu.
Tādējādi Valsts kontrole ar 2017.gada 15.septembra revīzijas ziņojumu Nr.2.4.1-38-2/2016 “Par Latvijas Republikas 2016.gada pārskatu par valsts budžeta izpildi un par pašvaldību budžetiem – valsts budžeta ieņēmumu daļa” sniedza ieteikumu Finanšu ministrijai sadarbībā ar Tieslietu ministru izvērtēt nepieciešamību normatīvajos aktos noregulēt mirušo fizisko personu nodokļu pārmaksu dzēšanas un atprasīšanas noilguma termiņus, lai nodokļu pārmaksas tiktu dzēstas, ievērojot mirušo personu tiesisko mantinieku tiesības.

Kā ir norādījusi Tieslietu ministrija, jautājums par valsts rīcību gadījumos, kad mirušajai personai ir izveidojusies nodokļu pārmaksa (valsts ir parādnieks), nav Civillikuma Mantojuma tiesību daļā regulējams jautājums, bet gan tas regulējams konkrētās nozares normatīvajā regulējumā.
Ievērojot minēto un ņemot vērā, ka šobrīd tiesību akti viennozīmīgi nenosaka, kādā termiņā pēc fiziskās personas miršanas ir dzēšamas nodokļu pārmaksas, ar likumprojektā ietvertajiem grozījumiem turpmāk NNL būs skaidri noteikts, ka mantinieki varēs pieprasīt atmaksāt mirušās personas pārmaksātās nodokļu summas trīs gadu laikā no mantojuma atstājēja nāves (t.i., mantojuma atklāšanās). Pēc minētā termiņa pārmaksātās nodokļu summas tiks dzēstas.
Saskaņā ar VID sniegto informāciju uz 2019.gada 1.septembri VID uzskaitē ir 2391 mirušās fiziskās personas ar kopējo pārmaksāto nodokļu summu 220 839,59 euro apmērā (tātad, vidēji vienas personas pārmaksa ir ~ 92 euro), savukārt uz 2020.gada 1.septembri uzskaitē ir 2340 mirušas fiziskās personas ar kopējo pārmaksāto nodokļu summu 285 915,90 euro (tātad, vidēji vienas personas pārmaksa ir ~ 112 euro).
Nodokļu administrācija pārmaksātās nodokļu summas atmaksā saskaņā ar NNL 28.panta otro daļu, kurā noteikts, ka minētās summas atmaksājamas 15 dienu laikā pēc nodokļu maksātāju pamatota iesnieguma iesniegšanas. Lai iesniegums tiktu uzskatīts par pamatotu un pārmaksa atmaksāta, iesniegumam pievienojama mantojuma apliecība. Tā kā tikai mantojuma apliecība ir publiski ticams apliecinājums mantinieka statusa pierādīšanai, pārmaksātās nodokļu summas netiek atmaksātas mantojuma masas konstatēšanas un mantošanas procedūras laikā.
Augstākā tiesa vairākkārt konsekventi atzinusi, ka nodokļu pārmaksu dzēšana ir iestādes iekšējs lēmums, kas pats par sevi nerada tiesiskas sekas un ir vērsts uz iestādes iekšējās organizācijas sakārtošanu (skatīt, piemēram, Augstākās tiesas 2013.gada 15.oktobra lēmuma lietā Nr.SKA-736/2013 11.punktu, 2014.gada 3.februāra lēmuma lietā Nr.SKA-377/2014 5.punktu, 2014.gada 20.marta lēmuma lietā Nr.SKA-243/2014 5.punktu).
Lai arī pastāv gadījumi, ka mantošanas procedūra netiek pabeigta trīs gadu laikā no mantojuma atstājēja nāves (un personai nav iespēju iesniegumam pievienot mantojuma apliecības kopiju), tomēr, lai nodrošinātu tiesisko stabilitāti, kas ir tiesiskas valsts principa būtiska sastāvdaļa un kuras tvērumā ietilpst arī iespēja nodokļu administrācijai tiesiski sakārtot savu iekšējo organizāciju (jo iestāde resursus, kas tika tērēti mirušo personu pārmaksāto nodokļu summu administrēšanai, var novirzīt citu funkciju īstenošanai), kā arī, ņemot vērā mirušās fiziskās personas vidējo nodokļu pārmaksas apmēru, kas nebūtu uzskatāms par strīdu objektu ilgstoši izskatāmajām mantojuma lietām, ir nepieciešams noteikt konkrētu termiņu, kurā mantiniekam ir garantētas tiesības atprasīt mirušās personas nodokļu pārmaksātās summas. Šajā gadījumā paredzētais termiņš – trīs gadi no mantojuma atklāšanās – ir uzskatāms par pietiekami un ļoti labvēlīgu risinājumu mantinieku tiesību īstenošanā.

Tā kā nodokļu administrēšana ietilpst publisko tiesību jomā, uz kuru nav attiecināmi privāttiesību nosacījumi (tajā skaitā, Civillikumā noteiktais vispārējais noilguma termiņš 10 gadi), tiesiskai skaidrībai ar nodokļu pārmaksām saistītā kārtība nosakāma arī attiecībā uz maksājumu summām, kurus mirusī fiziskā persona dzīves laikā ir veikusi budžetā un tās nav piesaistītas un pēc fiziskās personas nāves vairs nav piesaistāmas konkrētai nodokļu saistībai. Tādējādi likumprojektā ietvertie grozījumi paredz papildināt NNL 16.panta pirmās daļu ar 10.¹ punktu, nosakot nodokļu maksātāja tiesības pieprasīt budžeta kontā, kurā ieskaitāmi nodokļu maksājumi, nepareizi iemaksātās summas atmaksāšanu vai novirzīšanu kārtējo nodokļu maksājumu segšanai triju gadu laikā no dienas, kad summa ir iemaksāta. Nodokļu maksātāja – fiziskās personas – nāves gadījumā minētās tiesības pāriet uz mantinieku, kurš var pieprasīt nepareizi iemaksātās summas atmaksāšanu trīs gadu laikā no mantojuma atklāšanās.
Tā, piemēram, VID administrētajiem nodokļu maksājumiem no 2021.gada 1.janvāra ir jauns konts – vienotais nodokļu konts –, kā arī vienlaikus ar vienoto kontu valsts budžetā saņemto nodokļu maksājumu uzskaitē ieviests saistīto maksājumu princips. Minētais risinājums paredz, ka maksājums tiek atzīts par konkrētā nodokļa maksājumu brīdī, kad izpildīti divi nosacījumi, t.i., iesniegta nodokļu deklarācija (izveidota saistība) un veikta iemaksa (vienotajā nodokļu kontā ir summa, kuru novirzīt saistības segšanai). Tādējādi, ja vienotajā nodokļu kontā tiek saņemts tikai maksājums, bet netiek iesniegta nodokļu deklarācija, tad šādos gadījumos veidojas neattiecinātas iemaksas vienotajā nodokļu kontā, kuras nodokļu maksātājam ir tiesības pieprasīt atpakaļ, un VID ir pienākums tās atmaksāt atpakaļ nodokļu maksātājam, jo nav iespējams neattiecinātās iemaksas attiecināt uz maksājumu vai jebkādā veidā sasaistīt ar jebkādu saistību, ja nodokļu deklarācija nav iesniegta. Tā kā šādas iemaksas ir tiesības prasīt atpakaļ nodokļu maksātājam, tad viņa nāves gadījumā šīs tiesības pāriet arī uz mantiniekiem.
Saistībā ar tiesībām pieprasīt budžeta kontā, kurā iemaksājamas nodokļu summas, nepareizi iemaksātās summas atmaksu vai novirzīšanu parāda segšanai, ir pilnveidots NNL 25.¹ panta tiesiskais regulējums, atrunājot kārtību, kādā tiek dzēstas nodokļu pārmaksas un budžeta kontā, kurā iemaksājami nodokļu maksājumi, nepareizi iemaksātie maksājumi, iestājoties to atprasīšanas tiesību noilgumam. Proti likumprojektā ietvertie grozījumi paredz, ka nodokļu pārmaksas un nepareizi iemaksāto maksājumu summas tiek dzēstas šādos gadījumos:
1) ja iestājies noilgums pārmaksāto nodokļu summu vai budžeta kontā, kurā ieskaitāmi nodokļu maksājumi, nepareizi iemaksāto maksājumu summu atmaksāšanai vai novirzīšanai kārtējo vai nokavēto nodokļu maksājumu segšanai;
Noilguma iestāšanos nosaka, ievērojot NNL 16.panta pirmās daļas 10. un 10.¹ punktā noteikto termiņu pārmaksāto nodokļu summu un nepareizi iemaksāto summu pieprasīšanai.
2) ja juridiskā persona beigusi pastāvēt un nav tā tiesību pārņēmēja, vai fiziskā persona mirusi un trīs gadu laikā no mantojuma atklāšanās dienas mantinieks nav pieprasījis pārmaksātās nodokļa summas vai budžeta kontā, kurā ieskaitāmi nodokļu maksājumi, nepareizi iemaksātās summas atmaksu;
3) ja VID pieņēmis lēmumu atteikt pārmaksātās nodokļu summas atmaksāšanu un minētais lēmums stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams, vai stājies spēkā attiecīgs tiesas nolēmums.

Attiecībā uz Valsts kontroles 2017.gada 15.septembra revīzijas ziņojumā Nr.2.4.1-38-2/2016 “Par Latvijas Republikas 2016.gada pārskatu par valsts budžeta izpildi un par pašvaldību budžetiem – valsts budžeta ieņēmumu daļa” ietverto konstatējumu, ka potenciālie mantinieki atbilstoši normatīvajam regulējumam no VID nevar iegūt konfidenciālu informāciju par mirušo tuvinieku nodokļu pārmaksu esību, grozījumi normatīvajā regulējumā netiek paredzēti, jo identificētais problēmjautājums risināms tiesību normu piemērošanas ceļā.
Proti, šobrīd ir izveidojusies VID prakse, ka informāciju par mirušās fiziskās personas mantojuma masā iekļaujamajām nodokļu pārmaksām pieprasa zvērināti notāri un VID šo informāciju sniedz.
Tomēr, ņemot vērā, ka šāda īstenotā prakse, kā to norāda Valsts kontrole, liedz potenciālajiem mantiniekiem izvērtēt mantošanas procedūrai nepieciešamo resursu samērību pret iespēju saņemt mantojuma atstājēja nodokļu pārmaksu (t.i., gadījumos, kad zvērināts notārs lietā nav iesaistīts), attiecīgi VID ir informējis, ka tas sniegs tā rīcībā esošo informāciju par mirušās personas uzkrātajām nodokļu saistībām, ja šo informāciju persona pieprasīs rakstveidā un norādīs tās izmantošanas mērķi – mantojuma masas apzināšanai, inventāra saraksta sastādīšanai utt. Tādējādi attiecībā uz informācijas pieprasīšanu nav nepieciešami grozījumi normatīvajos aktos, it sevišķi, ņemot vērā, ka administratīvo tiesu praksē ir nostiprināta viennozīmīga judikatūra, saskaņā ar kuru iestādēm būtu jāvērtē pienākums sniegt ierobežotas pieejamības informāciju, ja secināts, ka pieteicējam pastāv pietiekami pamatota interese informācijas saņemšanai, bet nodokļu maksātāju, par kuriem informācija ir pieprasīta, tiesības vai tiesiskās intereses nevar tikt nopietni aizskartas (skatīt Augstākās tiesas 2011.gada 21.marta sprieduma lietā Nr.SKA-254/2011 (A420574710) 6.–9.punktu).

Par grozījumiem nodokļu samaksas termiņu pagarināšanas tiesiskajā regulējumā

Lai automatizācijas virzienā attīstītu un pilnveidotu nodokļu administrēšanas procesu, ir identificēta grozījumu nepieciešamība nodokļu samaksas termiņu pagarināšanas tiesiskajā regulējumā. Tā kā automatizācija ietver VID informācijas sistēmā pieņemtu lēmumu, kas būs derīgs bez VID amatpersonas paraksta, tad šāds nosacījums ir īpaši atrunājams NNL, ņemot vērā, ka saskaņā ar Dokumentu juridiskā spēka likuma 4.panta pirmās daļas 3.punktu, lai dokumentam būtu juridisks spēks, tajā jābūt iekļautam parakstam (izņemot likumā paredzētus gadījumus).

Likumprojektā tiek ietverti šādi NNL 24.panta grozījumi:
1. aizstāt pirmās daļas 1.punktā skaitli un vārdu “15 dienas” ar vārdiem “piecas darba dienas”
NNL 24.panta pirmās daļas 1.punktā noteiktais iesnieguma nodokļu samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanai (atbilstoši deklarācijām) iesniegšanas termiņš ir 15 dienas pēc nodokļu samaksas termiņa iestāšanās dienas, kas ir garāks par NNL 26.panta piektajā daļā noteikto piecu darba dienu termiņu, pēc kura pieļaujams uzsākt nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu. Ņemot vērā to, ka VID strādā pie nokavēto nodokļu maksājumu piedziņas procesa automatizācijas, tiek plānots, ka tā rezultātā konkrētiem nodokļu maksātājiem būs iespēja nodrošināt nekavējošu lēmuma par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu pieņemšanu. Lai neizveidotos situācija, kad maksātājam jau ir uzsākts nokavēto nodokļu maksājumu piedziņas process, un pēc tam tiek saņemts iesniegums par samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanu, kura izskatīšanas rezultātā pieņemts labvēlīgs lēmums, 15 dienu un piecu darba dienu termiņu būtu nepieciešams vienādot, nosakot piecu darba dienu termiņu. Minētais optimizētu samaksas termiņa pagarinājumu un nokavēto nodokļu maksājumu piedziņas procesus un to automatizāciju, ievērojami mazinātu administratīvo un sistēmas slogu (piemēram, piešķirot nodokļu samaksas termiņa pagarinājumu uzsāktas piedziņas rezultātā kredītiestādēm nosūtītu obligāti izpildāmo rīkojumu, vai veiktu citu piedziņas darbību gadījumā piedziņa ir jāaptur) un izmaksas.
2.  automatizēt lēmumu pieņemšanu, nodrošinot lēmumu sagatavošanu VID informācijas sistēmā
Saglabājot NNL 24.pantā noteikto kārtību un ietvertos gadījumus nodokļu samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanai (kā arī nosacījumus lēmuma atcelšanai) un nodokļu maksātāja atbilstības kritērijus labvēlīga lēmuma saņemšanai (un līdz ar to attiecīgi arī atteikumam), tiek paredzēts nodokļu samaksas termiņu pagarināšanas procesu papildināt ar automatizēta lēmuma pieņemšanas regulējumu.
Nodokļu samaksas termiņa pagarināšana ir viens no VID pakalpojumiem nodokļu maksātājam. Tādēļ sniedzot kvalitatīvu un ātru pakalpojumu nodokļu maksātājam (proti, iesnieguma apstrādāšana un lēmuma par samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanu saņemšana notiks sistēmā tās pašas dienas laikā, kad nodokļu maksātājs iesniedzis iesniegumu) atbrīvosies VID resursi, lai ātrāk izskatītu tos iesniegumus, kas joprojām tiks izvērtēti ar piedziņas speciālistu iesaisti, tas ir, apstrādāti manuāli, kā arī būs iespēja piedziņas speciālistu administratīvo resursu novirzīšanai piedziņas procesa ātrākai un aktīvākai īstenošanai, aptverot maksimāli lielu nodokļu parādnieku loku.
Tā, piemēram, uz 2022.gada 1.jūniju nodokļu maksātāji, kuri atbilstoši provizoriskam vērtējumam varētu kvalificēties “automātiskajam” nodokļu samaksas termiņa pagarinājumam, ja vērstos ar iesniegumu VID, ar summu no 15,01 euro līdz 5000,00 euro, ir 364 fiziskās personas un 2302 juridiskās personas, ar summu no 5000,01 līdz 10 000,00 euro – 10 juridiskās personas.
Tādējādi, saglabājoties esošajai tendencei, jau, uzsākot procesa realizāciju sākotnēji iecerētajā apjomā, pirmās reizes ieguvums būtu aptuveni 2676 sistēmas lēmumi par samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanu un attiecīgi iespējas ātrāk uzsākt vērtēt tos iesniegumus, kur lēmuma pieņemšanai nepieciešams analizēt papildu informāciju, sazināties ar nodokļu maksātāju, u.c. darbību veikšana.

Saskaņā ar NNL 15.panta pirmās daļas 2.punktu viens no nodokļu maksātāja vispārīgiem pienākumiem ir noteiktajā termiņā un pilnā apmērā nomaksāt nodokļus un nodevas. Savukārt VID uzdevums ir nodrošināt VID administrēto valsts nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu Latvijas teritorijā (likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 2.panta 1.punkts). Tādējādi likumdevējs gan nodokļu maksātājam, gan arī nodokļu administrācijai ir noteicis nepārprotamu pienākumu gādāt par to, lai valsts budžetā tiktu nodrošināta savlaicīga nodokļu nomaksa. Iepriekš minētais ir saistīts ar to, ka valsts budžeta ieņēmumus veido arī nodokļu un nodevu maksājumi, tāpēc visas sabiedrības kopējās intereses ir, lai valsts budžets saņemtu visus tam pienākošos maksājumus, jo tikai tad valsts var atbilstoši nodrošināt publisko funkciju izpildi sabiedrības interesēs.
Tomēr vienlaikus likumdevējs ir paredzējis arī to, ka nodokļu maksājumu veikšana konkrēti noteiktos izņēmuma gadījumos var tikt veikta atšķirīgi no vispārējās kārtības. Viens no šādiem izņēmuma gadījumiem ir nodokļu samaksas termiņa pagarinājums, kas ir tiesiskais risinājums, dodot iespēju nodokļu maksātājam, kuram ir finansiāla rakstura grūtības, atlikt minētā pienākuma izpildi un veikt nokavēto nodokļu maksājumu samaksu saskaņā ar nodokļu administrācijas noteikto grafiku.
Kā ir norādījusi Tieslietu ministrija, automatizētas lēmuma pieņemšanas gadījumā personai ir jānodrošina vismaz tiesības panākt cilvēka līdzdalību, tiesības paust savu viedokli, saņemt paskaidrojumu par lēmumu un apstrīdēt lēmumu. Paskaidrojuma saturam jābūt tādam, lai persona varētu saprast, kāda informācija (pierādījumi) un apsvērumi ir bijuši lēmuma pieņemšanas pamatā, kā arī pašu lēmuma pieņemšanas tehnisko procedūru. Tāpat personai ir svarīgi saprast lēmuma tiesiskās un faktiskās sekas (tā ietekmi) (Bayamlioglu E. The right to contest automated decisions under the General Data Protection Regulation: Beyond the so-called "right to explanation". Regulation & Governance. 2021, doi:10.1111/rego.12391). Ja persona neizprot lēmuma pieņemšanas mehānismu, tā efektīva apstrīdēšana ir neiespējama (sal. Wachter S., Mittelstadt B., Floridi L. Why a Right to Explanation of Automated Decision-Making Does Not Exist in the General Data Protection Regulation. International Data Privacy Law, Vol. 7, No. 2, 2017, p. 97).
Atbilstoši administratīvo tiesu judikatūrai lēmums par samaksas termiņa pagarinājumu ir vērsts uz labvēlīgāku izpildes nosacījumu piešķiršanu un šāds lēmums nav administratīvais akts. Tā, piemēram, ja tiek lūgts pagarināt nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātā aprēķinātos maksājumus, tad šajā gadījumā administratīvai akts ir nodokļu pārbaudes rezultātā pieņemtais lēmums. Ja tiek lūgts pagarināt ar nodokļu deklarāciju aprēķinātos nodokļu maksājumus, tad šajā gadījumā nodokļu deklarācijas pieņemšana ir vērtējama kā ar konkludentām darbībām izdots administratīvais akts, ar kuru tiek akceptēta nodokļu maksātāja deklarācijās norādītā maksājamo nodokļu summa. Tādējādi ar nodokļu administrācijas lēmumu, akceptējot vai noraidot nodokļu maksātāja lūgumu vienoties par nodokļu maksājumu samaksas termiņu sadalīšanu (vai atceļot lēmumu par nodokļu samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanu), netiek ne grozītas, ne nodibinātas, ne izbeigtas vai konstatētas konkrētas administratīvi tiesiskās attiecības.
Samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanas procesu iniciē pats nodokļu maksātājs, vēršoties nodokļu administrācijā ar motivētu iesniegumu, kurā attiecīgi pauž savu vēlmi un argumentus labvēlīga lēmuma saņemšanai, kā arī norādot termiņus, kādos tas vēlas veikt nodokļu parāda samaksu, kā arī iesniedz lēmuma pieņemšanai nepieciešamo informāciju. Šāda iesnieguma iesniegšana strukturēti tiek nodrošināta VID elektroniskās deklarēšanas sistēmā.
Tādējādi atbilstoši jau šobrīd spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam nodokļu maksātājs aktīvi līdzdarbojas lēmuma pieņemšanas procesā, tajā skaitā paužot savu viedokli un argumentāciju par pozitīva lēmuma nepieciešamību un atbilstību likumā noteiktajiem kritērijiem.
Automatizēta lēmuma pieņemšanas regulējums nav uzskatāms par ierobežojumu personas pamattiesībām. Jo šāds personas tiesības uz īpašumu ierobežojums izriet no NNL 15.panta pirmās daļas 2.punktā noteiktā nodokļu maksātāja pamatpienākuma noteiktajā termiņā un pilnā apmērā nomaksāt nodokļus un nodevas.
Savukārt saņemt labvēlīgākus nodokļu saistību izpildes nosacījumus nav personas vispārīgas Satversmē garantētās pamattiesības.
Tiesību norma paredz VID rīcības brīvību, lemjot par to, vai apmierināt nodokļu maksātāja lūgumu un pieņemt lēmumu par samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanu, nevis pienākumu vienmēr un bez izņēmumiem pagarināt nodokļu maksājumu samaksas termiņu, pamatojoties uz nodokļu maksātāja motivēta iesnieguma pamata. Tādējādi labvēlīga lēmuma pieņemšana ir vērtējam kā izņēmuma rakstura līdzeklis situācijas risināšanai.
Tomēr jāņem vērā, ka iestādei, rīkojoties rīcības brīvības ietvaros, ir jāsamēro attiecīgās privātpersonas interešu iespējamais aizskārums ar visas sabiedrības interesi uz savlaicīgu nodokļu iekasēšanu, no kā tieši izriet valsts spēja nodrošināt sabiedrībai būtisku jomu funkcionēšanu, tostarp jāievēro vienlīdzības princips, vienādos salīdzināmos apstākļos pieņemot vienādus lēmumus. Līdz ar to likumprojektā paredzētais risinājums – automatizēta lēmuma pieņemšana – cita starpā nodrošinās vienlīdzības principa ievērošanu, jo pie vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem VID pieņems vienādus lēmumus, kā arī pie vienādiem apstākļiem – pieņemtos lēmumus atcels (atceļošs automātiskais lēmums paredzēts arī attiecībā uz tiem spēkā esošiem lēmumiem par samaksas termiņa pagarinājumu, kas iepriekš nebija pieņemti automātiski).
Lēmuma pieņemšanas pamatā ir informācija, kas nodokļu maksātājam ir zināma vai kuru tas iesniedzis ar iesniegumu. Tā, piemēram, NNL 24.panta 1.¹ daļā ir noteikti konkrēti faktori, kurus nodokļu administrācija vērtēs, izskatot nodokļu maksātāja iesniegto iesniegumu. Viens no šiem faktoriem ir – vai nodokļu maksātājs ievēro nodokļu jomu regulējošajos normatīvajos aktos noteiktos nodokļu un informatīvo deklarāciju iesniegšanas termiņus. Ja nodokļu maksātājs šos termiņus nav ievērojis, tad attiecīgi tas apzinās savu neatbilstību nodokļu samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanas nosacījumiem. Tādējādi apstāklis, ka NNL ir ietverti konkrēti vērtējamie faktori, nodrošina to, ka nodokļu maksātājam ir izprotami pozitīva lēmuma pieņemšanas nosacījumi.
Tāpat tiks nodrošināts, ka nodokļu maksātājam būs iespēja saņemt skaidrojumu par lēmumu. Pirmkārt, automatizēto pieņemtajam lēmumam līdzīgi kā lēmumam, kas tiek pieņemts manuāli, būs attiecīgs satura pamatojums. Otrkārt, lēmumā būs ietverta informācija par to, kā nodokļu maksātājs var saņemt skaidrojumu par lēmuma automatizēto pieņemšanu (piemēram, norādot VID struktūrvienību vai amatpersonu, kas izskaidros ar lēmuma pieņemšanu saistītos tehniskus jautājumus (algoritmu loģiku, datu ieguvi u.tml.)). Un, treškārt, tiesību normas neliegs un nekādā veidā neierobežos nodokļu maksātāja tiesības lēmumu apstrīdēt tieši tādā pašā kārtībā, kāda tā ir noteikta šobrīd. Proti, arī uz automatizēti pieņemtajiem lēmumiem būs attiecināma likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 22.panta 2.² daļa, atbilstoši kurai lēmumi par kārtējo, nokavēto un nodokļu administrācijas pārbaudes rezultātā aprēķināto nodokļu, nokavējuma naudas, soda naudas un citu budžetos ieskaitāmo maksājumu samaksas termiņa pagarināšanu (atlikšanu, sadalīšanu) ir apstrīdami un pārsūdzami termiņā, kāds noteikts Administratīvā procesa likuma D daļā sūdzības par piespiedu izpildes darbību iesniegšanai. Tādējādi nodokļu maksātājam būs iespēja paust savu viedokli un panākt amatpersonas iejaukšanos apstrīdēšanas procesa ietvaros. 

Ja saskaņā ar normatīvo regulējumu šobrīd iesniegums tiek izskatīts mēneša laikā, tad plānotais risinājums nodrošinās to, ka nodokļu maksātājs par nodokļu administrācijas piekrišanu vai par atteikumu tiks informēts nekavējoties, tādējādi dodot tam iespēju savlaicīgi plānot savu tālāko saimniecisko darbību.

Minētais tiesiskais regulējums ietver šādus aspektus:
– lēmums tiek pieņemts, balstoties tikai uz automātisku datu apstrādi;
Tas nozīmē, ka automatizēta lēmuma pieņemšana notiek bez amatpersonas iesaistes. Par minēto nodokļu maksātājs tiek informēts, lēmumā norādot, ka tas ir pieņemts, balstoties tikai uz automātisku datu apstrādi.
– lēmums būs derīgs bez VID amatpersonas paraksta;
– ar automatizēti pieņemtu lēmumu juridiskajām personām nokavēto nodokļu maksājumu samaksu sadalīs vienādos ikmēneša maksājumos, savukārt fiziskajām personām nokavēto nodokļu maksājumu samaksu sadalīs vienādos ikmēneša maksājumos vai ar maksājumu reizi divos mēnešos;
Iesniegums būs iesniedzams strukturēta dokumenta veidā, bet nodokļu maksātājam tiks saglabāta iespēja paust savu vēlmi veikt maksājumus saskaņā ar paša izvēlētu grafiku. Šajā gadījumā, ja nodokļu maksātājs pēc visiem citiem kritērijiem kvalificēsies automatizētajam lēmumam par samaksas termiņa pagarinājumu, iesniegumu kā līdz šim izskatīs VID amatpersona, lai izvērtētu lēmuma pieņemšanu atbilstoši individuālajiem grafika maksājumiem.
– lēmums nodokļu maksātājam tiek paziņots VID elektroniskās deklarēšanas sistēmā;
Saskaņā ar NNL 7.² pantā ietverto tiesisko regulējumu VID izdotos administratīvos aktus un citus lēmumus, dokumentus un informāciju nodokļu maksātājam, kurš ir VID elektroniskās deklarēšanas sistēmas lietotājs, paziņo minēto sistēmu, vienlaikus par to informāciju nosūtot uz nodokļu maksātāja elektroniskās deklarēšanas sistēmā norādīto elektronisko pasta adresi un oficiālo elektronisko pasta adresi, ja nodokļu maksātājam ir aktivizēts oficiālās elektroniskās adreses konts.
VID elektroniskās deklarēšanas sistēmā tiek nodrošināta dokumentu integritāte, autentiskums un uzticamība, ņemot vērā, ka minētā sistēma ir viena no VID informācijas sistēmām, kuras mērķis ir nodrošināt VID normatīvajos aktos noteikto uzdevumu izpildi.
– ar VID informācijas sistēmas starpniecību tiks atcelts gan automatizēti, gan iepriekš neautomatizēti pieņemtais lēmums par samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanu, ņemot vērā, ka informācijas sistēmas nodrošina NNL 24.panta 1.² daļā noteikto apstākļu pieņemtā lēmuma atcelšanai fiksēšanu;
Atbilstoši minētā NNL 24.panta astotajā daļā noteiktajam nokavēto nodokļu samaksas termiņu pagarinājums (atlikšana, sadalīšana) neatbrīvo maksātāju no pienākuma veikt kārtējos nodokļu maksājumus pilnā apmērā un nodokļu likumos noteiktajos termiņos.
Tādējādi nodokļu maksātājam, kuram ir piešķirts nodokļu samaksas termiņa pagarinājums, ir pienākums ievērot ne tikai lēmumā par samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanu noteiktos samaksas termiņus, bet arī veikt pilnā apmērā kārtējos nodokļu maksājumus nodokļu likumos noteiktajos termiņos, kā arī ievērot lēmumā par nokavēto nodokļu maksājumu labprātīgu izpildi noteiktos samaksas termiņus (ja attiecībā uz nodokļu maksātāju šāds lēmums ir pieņemts).
Tā kā nodokļu administrācijai, konstatējot kādu no apstākļiem lēmuma atcelšanai, ir tiesības nevis pienākums atcelt lēmumu par samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanu, VID sākotnēji ar informācijas sistēmas starpniecību informēs nodokļu maksātāju par apstākļu iestāšanos lēmuma atcelšanai. Saņemot minēto informāciju, nodokļu maksātājam būs iespēja labprātīgi novērst neizpildīto nodokļu saistību un turpināt veikt nokavēto nodokļu maksājumu samaksu atbilstoši lēmumā par samaksas termiņa pagarinājuma piešķiršanu noteiktajos samaksas termiņos.
– pienākumu VID savā tīmekļvietnē publicēt noteiktu informāciju par automatizēti pieņemtajiem lēmumiem.
Lai persona varētu saprast, kāda informācija (pierādījumi) un apsvērumi ir bijuši lēmuma pieņemšanas pamatā, kā arī pašu lēmuma pieņemšanas tehnisko procedūru, VID nodrošinās publiski pieejamu jēgpilnu un visaptverošu informāciju par:
▪ automatizēta lēmuma pieņemšanā izmantojamiem datiem,
▪ lēmuma pieņemšanas shēmu (t.i., lēmuma pieņemšanas vispārīgu aprakstu, kas pietiekami saprotami atklātu lēmuma pamatā esošo algoritmu uzbūvi, iekšējo loģiku un darbību),
Nodokļu maksātāju skaidrībai un nodokļu administrācijas veikto darbību noteiktībai VID savā tīmekļvietnē publicēs papildu informāciju par NNL 24.panta pirmajā daļā noteiktajiem samaksas termiņa pagarināšanas gadījumiem un uz nodokļu maksātāja situāciju attiecināmiem konkrētiem kritērijiem, lai iesnieguma izskatīšanas rezultātā maksātājs bez papildu sloga kvalificētos ātra pakalpojuma saņemšanai. Šādi konkrētie kritēriji izrietētu no VID veiktā nodokļu maksātāja izvērtējuma, piemēram, nodokļu maksātāja situācija atbilstoši VID rīcībā esošajai datu analīzei (reitings), nodokļu maksātāja atrašanās Padziļinātās sadarbības programmas konkrētā līmeņa dalībnieka statusā (ja programma joprojām būs spēkā), noteikta summa automātiska termiņa pagarinājuma piešķiršanai, nav nokavēti nodokļu maksājumi, nav uzsākta nokavēto nodokļu maksājumu piedziņa, nav citi spēkā esoši nodokļu samaksas termiņa pagarinājumi vai labprātīgas izpildes lēmumi u.c.
▪ lēmuma tiesiskās un faktiskās sekas.
Piemēram, atteikuma gadījumā – nodokļu maksātājam ar likumu noteikto pienākumu noteiktajā termiņā un pilnā apmērā nomaksāt nodokļus, par kuru samaksas termiņa nokavējumu tiek aprēķināta nokavējuma nauda.