Anotācija (ex-ante)

Šobrīd esošajā normatīvajā regulējumā kvalitatīvas arhitektoniskās vides nodrošināšanai pastāv daudzas nepilnības, kas liedz kvalitatīvi īstenot Davosas deklarācijas principus par augstas kvalitātes būvkultūras (Baukultur) kvalitātes kritēriju ieviešanu praksē un Eiropas Padomes stratēģiskās iniciatīvas „Jaunā Eiropas Bauhaus” vērtību iedzīvināšanu.

Jau 2015.gadā veiktais biedrības „Latvijas Arhitektu savienība” pētījums „Sākotnējās ietekmes (ex-ante) salīdzinošais izvērtējums par likumprojektu „Arhitektūras kvalitātes likums” un „Arhitektu prakses likums” īstenošanas ietekmi arhitektūras nozarē” identificēja galvenās problēmas arhitektūras nozarē, kas 10 gadu garumā joprojām nav atrisinātas:
1) joprojām vāji definēta arhitekta un ainavu arhitekta profesijas loma telpiskās attīstības plānošanas, ainavu plānošanas un būvniecības procesā;
2) nav izveidota saskaņota politikas un nozares koordinēta pārvaldība – arhitekta profesijas tiesiskais regulējums pastāv tikai galvenokārt būvniecības jomā – Būvniecības likumā, savukārt arhitektūras un inženiertehniskie pakalpojumi netiek nošķirti no būvdarbu veikšanas;
3) nav definēta vietējās pašvaldības kompetence un atbildība arhitektūras principu ievērošanā, pilsētas arhitekta funkcijas un kompetence. Joprojām pastāv izpratnes trūkums lēmumu pieņēmēju vidū par arhitektūras un ainavu arhitektūras lomu sabiedrības labklājības un kvalitatīvas dzīves telpas veidošanā;
4) nepieciešams veikt izmaiņas profesijas tiesiskajā regulējumā, izveidojot Latvijas Sertificētu arhitektu kolēģiju (turpmāk – Kolēģija), kurā apvienojas sertificēti arhitekti un ainavu arhitekti;
5) joprojām pastāv pārmērīgs administratīvais slogs būvprojektu saskaņošanā;
6) pēdējos gados ir pieaugusi nepieciešamība tuvināt arhitektūras un ainavu arhitektūras nozares tiesisko regulējumu starptautiskajai praksei.

Šobrīd arhitektūras nozares regulējums ir decentralizēts vairākos likumos, starp kuriem kā būtiskākie minami:
1) Būvniecības likums šobrīd attiecībā uz arhitektūras nozari ir galvenais normatīvais regulējums. Būvniecības likums nosaka arhitektoniskās kvalitātes principu (Būvniecības likuma 4.panta 1.punkts), pilnvarojumu Ministru kabinetam izdot būvspeciālistu kompetences novērtēšanas un patstāvīgās prakses uzraudzības noteikumus, tajā skaitā sertifikātu izsniegšanu un anulēšanu fiziskajām personām patstāvīgai praksei arhitektūras jomā (5.panta pirmās daļas 4.punkts), nodarbināt vismaz vienu arhitektu kā speciālistu būvvaldē (12.panta otrā daļa), prasības patstāvīgas prakses tiesību iegūšanai arhitektūras jomā arhitekta profesijā (13.panta otrā daļa), kā arī pienākumu reģistrēties būvkomersantu reģistrā komercdarbības veikšanai arhitektūras jomā (22.panta pirmā daļa);
2) likums „Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu” nosaka arhitekta profesiju kā reglamentēto profesiju (7.panta pirmā daļa), vispārīgās prasības arhitekta izglītībai un profesionālajai kvalifikācijai (8.pants), ārvalstīs iegūtās arhitekta izglītības un profesionālo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu atzīšanu (34.panta pirmās daļas 2.punkta a) apakšpunkts un 36.panta 6.punkts) un arhitekta profesionālās kvalifikācijas atzīšanu (48.pants);
3) Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums nosaka atsevišķus arhitektūras nozari regulējošos aspektus attiecībā uz Rīgas vēsturisko centru un tā aizsardzības zonu, tajā skaitā nosacījumus mūsdienu arhitektūras un vides dizaina objektu radīšanai (5.panta piektā daļa) un jaunu ēku būvniecību Rīgas vēsturiskā centra publiskajā ārtelpā, paredzot to tikai pēc atklātos arhitektūras konkursos iegūtiem projektiem un to publiskas izvērtēšanas (14.pants).

Lai risinātu 2015.gadā veiktā biedrības „Latvijas Arhitektu savienība” pētījuma „Sākotnējās ietekmes (ex-ante) salīdzinošais izvērtējums par likumprojektu „Arhitektūras kvalitātes likums” un „Arhitektu prakses likums” novērtējumā minētās un citas aktuālās problēmas, Likumprojekts paredz tiesisko regulējumu, kas aptver arhitektūras un ainavu arhitektūras nozari, nosaka arhitektūras principus un par to īstenošanu atbildīgās institūcijas, kā arī regulē arhitekta un ainavu arhitekta profesijas un pašpārvaldi.

Likumprojekta nepieciešamība attiecībā uz ainavu arhitekta darbības tiesisko regulējumu izriet arī no ainavu arhitektūras pieaugošās nozīmes klimata pārmaiņu pielāgošanās, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas, publiskās ārtelpas kvalitātes, kultūrvēsturisko ainavu aizsardzības, teritorijas attīstības plānošanas un sabiedrības veselības kontekstā.

Eiropas Savienībā regulētas profesijas jēdziens ir saistīts ar profesionālās kvalifikācijas prasībām un profesionālās darbības veikšanas nosacījumiem. Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2005.gada 7.septembra direktīvai 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu tiesiskais regulējums var paredzēt, ka piekļuve noteiktai profesijai vai profesionālā nosaukuma lietošana ir atļauta tikai personām ar atbilstošu izglītību, kvalifikāciju un profesionālo sagatavotību. Šāda pieeja ir īpaši nozīmīga profesijās, kuru darbības rezultāti ietekmē sabiedrības intereses, vides kvalitāti, drošību, kultūras mantojumu un ilgtermiņa teritoriju attīstību.[1] Eiropas valstu prakse ainavu arhitekta profesijas tiesiskajā regulējumā nav vienveidīga, tomēr tā apliecina profesijas tiesiskās atzīšanas nozīmi. Saskaņā ar Eiropas Komisijas Regulēto profesiju datubāzē un profesionālo organizāciju apkopoto informāciju ainavu arhitekta profesija ir regulēta vai tiesiski atzīta vairākās Eiropas valstīs, tostarp Čehijā, Francijā, Vācijā, Ungārijā, Islandē, Itālijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Slovākijā, Slovēnijā, Šveicē un Lielbritānijā. Atsevišķās valstīs tiesiskais regulējums ir saistīts ar profesionālajām kamerām, reģistrāciju, licencēšanu, profesionālās pieredzes prasībām vai ainavu arhitektūras izglītību. Šāda sistēma veicina profesionālās atbildības noteikšanu, pakalpojumu kvalitātes kontroli un sabiedrības uzticēšanos profesijai.[2]

Starptautiskās ainavu arhitektu federācijas (International Federation of Landscape Architects (IFLA)) Eiropas reģionālā organizācija un Eiropas ainavu arhitektūras izglītības un profesionālās organizācijas ilgstoši strādā pie ainavu arhitekta profesijas atzīšanas, profesionālās kvalifikācijas salīdzināmības un kopēju izglītības kvalitātes kritēriju ieviešanas Eiropā. Šī pieeja ir vērsta uz profesionāļu mobilitātes veicināšanu, augstas kvalitātes izglītības nodrošināšanu un vienotu izpratni par ainavu arhitekta kompetenci Eiropas profesionālajā telpā.[3]
Latvijai ir būtisks priekšnoteikums ainavu arhitekta profesijas tiesiskā regulējuma ieviešanai – stabila un nepārtraukta augstākās izglītības tradīcija ainavu arhitektūrā. Latvijā ainavu arhitektūras izglītība tiek īstenota jau vairāk nekā 30 gadus, nodrošinot profesionāļu sagatavošanu, akadēmiskās vides attīstību, pētniecību un profesionālās prakses pēctecību. Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes ainavu arhitektūras studiju programmas ir saņēmušas Starptautiskās ainavu arhitektu federācijas (International Federation of Landscape Architects (IFLA)) atzīšanu[4], kas apliecina to atbilstību Eiropas ainavu arhitektūras izglītības kvalitātes principiem.
Likumprojekts nerada nepamatotu vai nesamērīgu ierobežojumu ainavu arhitekta profesionālajai darbībai, bet nodrošina sabiedrības interešu, profesionālās kvalitātes un atbildības aizsardzību jomā, kuras lēmumiem ir ilgtermiņa ietekme uz vidi, ainavas kvalitāti, klimata noturību, publisko ārtelpu, kultūras mantojumu un teritoriju attīstību. Ainavu arhitekta profesijas tiesiska nostiprināšana Likumprojektā veicinās kvalitatīvāku ainavu pārvaldību, skaidrāku profesionālo atbildību, Latvijas ainavu arhitektu pilnvērtīgāku iekļaušanos Eiropas profesionālajā telpā, kā arī stiprinās valsts un pašvaldību spēju īstenot klimata, ainavu, vides un dzīves vides kvalitātes politikas mērķus.
Likumprojekts paredz, ka regulējot ainavu arhitektu sertificēšanu Kolēģijā, tiks samazināts vai novērsts risks saņemt nekvalitatīvus pakalpojumus ainavu arhitektūras jomā. Ar to tiks izskausta prakse, ka ainavas, kultūrvēsturiskas ainavas, skata tiesību, ainavu arhitektūras un ārtelpas jomā pakalpojumi un arī ainavu arhitekta darbs valsts vai pašvaldības institūcijās vai privātajā sektorā varētu tikt veikts neprofesionāli vai to veiks kādas citas jomas speciālists, kas uzdodas par ainavu speciālistu. Minētais var novest pie nekvalitatīva rezultāta, kas turpmāk atspoguļosies ainavas būvniecības ieceres dokumentācijā, ainavas būvprojektā, ainavu arhitektūras idejas vai meta, ainavas tematiskā plānojuma, ainavas plāna, ainavas aizsardzības plāna, ainavas aizsardzības zonu, ainavu aizsardzības un izmantošanas noteikumu, ārtelpas plāna, ietekmes uz ainavu novērtējuma, kultūras pieminekļu aizsardzības zonu projektu ainavu analīzē un ainavu arhitektūras konsultācijā, pētījumā vai ziņojumā. Tas netieši rada riskus tādu jomu īstenošanā kā dabas un pilsētvides aizsardzība, sabiedrības veselība, transporta drošība, klimata izmaiņas, kultūras mantojuma aizsardzība, kultūras un ainavas aizsardzība, saglabāšana, plānošana un pārvaldība.
________________________________________________________________________________________________
[1] Eiropas Parlamenta un Padomes 2005.gada 7.septembra direktīva 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/eli/dir/2005/36/oj/?locale=LV

[2] https://ec.europa.eu/growth/tools-databases/regprof/professions/generic

[3] Starptautiskās ainavu arhitektu federācijas (International Federation of Landscape Architects (IFLA)) Eiropas reģionālā organizācijas un Eiropas Ainavu arhitektūras augstskolu padomes (European Council of Landscape Architecture Schools (ECLAS)) Vienotā apmācību sistēma ainavu arhitektūrai (Common Training Framework for Landscape Architecture). Pieejams: https://www.eclas.org/eclas-education-guide/

[4] LBTU Landscape Architecture Specialisation Receives High-Level IFLA Europe Accreditation Once Again | LBTU

Likumprojekta I nodaļā „Vispārīgie noteikumi” ir sniegti terminu skaidrojumi, definēts Likumprojekta mērķis un darbības joma.
Līdzās citiem terminiem ar Likumprojektu tiek ieviests pasaulē pieņemtais termins „urban planning”, kas Latvijā tiek tulkots kā „pilsētu plānošana” vai „pilsētplānošana”. Jēdziens „pilsētplānošana” ir lietots arī pašvaldību struktūrvienību nosaukumos (piemēram Pilsētplānošanas un būvniecības departaments Daugavpils valstspilsētas pašvaldībā, Pilsētplānošanas pārvalde Jūrmalas pilsētas domē), kā arī dažādos vietēja un starptautiska mēroga politikas plānošanas dokumentos un pasākumos. 20.gadsimta sākumā pilsētplānošana bijusi arhitektūras nozare, bet 21.gadsimta tā ir izveidojusies kā atsevišķa starpdisciplināra joma, kas ietver arhitektūras, ģeogrāfijas, inženierzinātnes, ekonomikas, socioloģijas, ainavu zinātnes, vides zinātnes, projektu vadības u. c. nozaru zināšanas un prakses. Eiropas Parlamenta un Padomes 2005.gada 7.septembra direktīvas 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu 8.sadaļas 46.pantā par prasībām arhitekta izglītībai cita starpā tiek noteiktas „atbilstīgas zināšanas par pilsētprojektēšanu un pilsētplānošanu, kā arī plānošanas procesā vajadzīgās prasmes”. Minētais jēdziens līdz šim nav nostiprināts Latvijas normatīvajā regulējumā, un tā iekļaušana Arhitektūras likumā ir likumsakarīga, jo pilsētplānošana ir viena no svarīgām arhitektūras jomām.

Likumprojekta 3.pantā „Likuma darbības joma” reglamentēta likuma darbības joma, nosakot, ka likums nosaka arhitektūras principus un par to īstenošanu atbildīgās personas, kā arī regulē arhitekta un ainavu arhitekta profesijas un nosaka to pašpārvaldes kārtību. Vienlaikus Likumprojekta 3.pantā ietvertas tiesību normas, kas nosaka arhitektūras specialitātes saistību starp Likumprojektu un būvniecības jomu reglamentējošiem normatīvajiem aktiem.

Likumprojekta 4.pantā „Arhitektūras principi” ir noteikti arhitektūras principi, tai skaitā arhitektoniskās kvalitātes princips, kas papildina Būvniecības likumā noteikto arhitektoniskās kvalitātes principu un paplašina tā tvērumu, attiecinot to ne tikai uz atsevišķām būvēm, bet uz visu būvēto vidi.

Likumprojekta II nodaļā „Atbildīgās institūcijas un pilnvarotās nevalstiskās organizācijas” ir definētas atbildīgās institūcijas nacionālā un vietējā līmeni.
Likumprojekta 5.pantā „Nacionālā arhitektūras padome” ir nostiprināta Nacionālās arhitektūras padomes loma un statuss. Nacionālā arhitektūras padome ir Kultūras ministrijas izveidota konsultatīva institūcija, kura darbojas jau kopš 2009.gada, un saskaņā ar Kultūras ministrijas 2021.gada 30.marta nolikumu Nr.2.5-4-7 „Nacionālās arhitektūras padomes nolikums” ir noteikta Nacionālās arhitektūras padomes kompetence, darba organizācijas un lēmumu pieņemšanas kārtība.

Likumprojekta 6.pantā „Vietējās pašvaldības kompetence” ir nostiprināta pašvaldības kompetence kvalitatīvas dzīves vides veidošanā. Ievērojot, ka visas attīstības ieceres tiek īstenotas konkrētā vietā, kur pašvaldība ir atbildīga par to iederību vidē, atbilstību pašvaldības attīstības plānošanas dokumentiem un sabiedrības interesēm, pašvaldībai būs lielākas iespējas un pamatojums izvirzīt kvalitātes prasības attīstības plānošanas un būvniecības iecerēm. Apzinoties arhitektu lomu augstas kvalitātes pilsētvides veidošanā un ņemot vērā, ka no Būvniecības likuma ir izslēgts tiesiskais regulējums par pilsētas arhitekta nepieciešamību, Likumprojektā 6.pantā noteikts, ka pašvaldības valstspilsētās izveido pilsētas arhitekta amata vietu vai institucionālo struktūrvienību Likumprojekta 7.pantā „Pilsētas arhitekts” noteikto funkciju izpildei, savukārt pārējās pašvaldībās to nodrošina pēc nepieciešamības. Likumprojekts nosaka, ka pamatojoties uz pašvaldības noslēgtu deleģēšanas līgumu pilsētas arhitekts vai Likumprojekta 7.panta pirmajā daļā minētās personas var veikt Likumprojekta 7.pantā noteiktos uzdevumus arī citās pašvaldībās.

Likumprojekts nenosaka prasību visām pašvaldībām veidot vienādu institucionālo struktūru (darbinieki vai struktūrvienība), toties katras pašvaldības kompetencē ir piemērotākās darba organizācijas izvēle. Jau šobrīd visās valstspilsētās, kā arī citās pašvaldībās, ir iedibināta atbilstoša struktūrvienība, vai ir izveidots atsevišķs pilsētas arhitekta postenis, taču pašvaldībām trūkst vienotas izpratnes par tā mērķiem, funkcijām un uzdevumiem. Tādējādi ar Likumprojektu tiks leģitimizēta un nostiprināta jau iedibinātā struktūra, vienlaikus iezīmējot tās darbības tvērumu un kompetenci. Likumprojekts neparedz papildu budžeta izdevumus valstij vai pašvaldībām, jo veikt pašvaldību struktūrvienību optimizēšanu vai iekšēju pārkārtošanu, ja tas nepieciešams, ir iespējams esošā pašvaldību budžeta ietvaros. Jau pašlaik valstspilsētās efektīvi darbojas Likumprojekta 6.panta pirmās daļas 2.punktā minētās struktūrvienības, piemēram: Rīgas Pilsētas arhitekta dienests, Ventspils domes administrācijas Arhitektūras un pilsētbūvniecības nodaļas Pilsētas galvenais arhitekts, Liepājas būvvaldes Liepājas pilsētas arhitekts, Valmieras novada attīstības pārvaldes nodaļas Valmieras galvenais arhitekts, Jelgavas valstspilsētas Būvvaldes galvenais arhitekts, Rēzeknes valstspilsētas Būvvaldes galvenais arhitekts. Ņemot vērā, ka gan agrāk, gan šobrīd vairākās Latvijas pilsētās ir pilsētas arhitekts vai struktūrvienība, kas atbild par pilsētvides kvalitāti kopumā, pilsētas arhitekta pienākumus un uzdevumus noteiks katra pašvaldība savā nolikumā. Vienlaikus Likumprojektā paredzēts, ka Ministru kabinets nosaka kompetento vietējās pašvaldības iestādi ainavu projektu saskaņošanai  un šādu projektu saskaņošanas kārtību.

Likumprojekta 7.panta „Pilsētas arhitekts” reglamentē pilsētas arhitekta institūtu un nosaka tā kompetenci. Vienlaikus Likumprojekta 7.pants interpretējams kopsakarībā ar Likumprojekta 3.pantu, kas nosaka Likumprojekta tiesiskā regulējuma piemērojamību attiecībā pret būvniecības nozares speciālo tiesisko regulējumu. Likumprojekta 7.pants nosaka priekšnoteikumus pilsētas arhitekta iecelšanai, kā arī pilsētas arhitekta tiesības ierosināt izveidot konsultatīvu padomi, kuras sastāvā iekļauj Likumprojektā paredzētos speciālistus un sabiedrības pārstāvjus. Likumprojekts tāpat nosaka pilsētas arhitekta uzdevumus, kā arī regulē pilsētas arhitekta atzinuma sniegšanas pienākumu un atzinuma saistošo spēku.

Likumprojekta 8.pantā „Profesionālās radošās organizācijas” ir definēti arhitektu un ainavu arhitektu profesionālo radošo organizāciju mērķi un funkcijas, tādējādi iezīmējot gan pašreizējo biedrības „Latvijas Arhitektu savienība” un biedrības „Latvijas Ainavu arhitektu asociācija” lomu, gan paredzot vēl citu jaunu profesionālo radošo organizāciju veidošanos iespēju.

Likumprojekta III nodaļā „Profesionālā darbība” ietvertas tiesību normas, kas reglamentē arhitekta un ainavu arhitekta profesionālo darbību un ar to saistītos jautājumus.

Likumprojekta 9.pantā „Arhitekta un ainavu arhitekta profesionālā darbība” tiek regulēti arhitekta un ainavu arhitekta profesionālās darbības pamatnoteikumi, un paredzētas tiesības sniegt profesionālus atzinumus savas profesionālās kompetences ietvaros.

Vienlaikus arhitekta un ainavu arhitekta darbība un tās saturs tiek regulēts arī būvniecības jomas normatīvajos aktos. Ministru kabineta 2017.gada 23.maija noteikumu Nr.264 „Noteikumi par Profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām” pielikuma (turpmāk – Profesiju klasifikators) 144. un 145.punktā ir noteiktas darbības un pamatuzdevumi, ko veic atsevišķās grupas „2161 Arhitekti” profesijās nodarbinātie. Vienlaikus Profesiju klasifikatora 146. un 147.punkts paredz darbības un pamatuzdevumus, ko veic atsevišķās grupas „2162 Ainavu arhitekti” profesijā nodarbinātie.

Likumprojekts nostiprina arhitektu un ainavu arhitektu tiesības sniegt profesionālus atzinumus savas profesionālās kompetences ietvaros. Ar arhitekta un ainavu arhitekta atzinumiem saprotami gan Būvniecības likumā un Ministru kabineta 2014.gada 19.augusta noteikumos Nr.500 „Vispārīgie būvnoteikumi” un citos būvniecības nozari regulējošajos normatīvajos aktos noteiktie arhitekta vai ainavu arhitekta sniegtie atzinumi, gan atzinumi, kuri nav regulēti vispār vai regulēti kā jebkuras jomas speciālistu atzinumi. Proti, Likumprojekts nostiprina arhitektu un ainavu arhitektu tiesības sniegt profesionālus atzinumus arhitektūras vai ainavu arhitektūras jomā savas profesionālās kompetences ietvaros dažādu konkursu, ētikas, kā arī standartu ietvaros. Vienlaikus Administratīvā procesa likuma 178.panta otrajā daļā noteikts, ka ekspertīzi izdara attiecīgas ekspertīzes iestādes eksperts vai cits lietpratējs, bet tiesu ekspertīzes iestādi, lietpratēju vai tiesu ekspertu, kurš nestrādā tiesu ekspertīžu iestādē, izrauga tiesa, ņemot vērā administratīvā procesa dalībnieku viedokļus, kā arī ja nepieciešams, var izraudzīt vairākus ekspertus. Savukārt Administratīvā procesa likuma 178.panta ceturtajā daļā noteikts, ka tiesa lēmumā par ekspertīzes noteikšanu norāda, par kādiem jautājumiem nepieciešams eksperta atzinums un kam uzdots izdarīt ekspertīzi (tiesu ekspertīzes iestādei, lietpratējam vai tiesu ekspertam, kurš nestrādā tiesu ekspertīžu iestādē). Tāpat Kriminālprocesa likuma 113.panta pirmajā daļā noteikts, ka speciālists ir persona, kura pēc kriminālprocesu veicošās amatpersonas aicinājuma sniedz tai palīdzību, izmantojot savas speciālās zināšanas vai darba iemaņas noteiktā jomā. Savukārt no Kriminālprocesa likuma 34., 202. un 203.panta izriet, ka procesa virzītājs var pieaicināt un ar lēmumu uzdot ekspertīzi veikt personai, kura nav ekspertīžu iestādes eksperts, bet kuras zināšanas un praktiskā pieredze ir pietiekama ekspertīzes izdarīšanai, kā arī kārtību kādā procesa virzītājs uzdod ekspertīzes izdarīšanu ekspertam, kurš nestrādā ekspertīžu iestādē, un eksperta, tostarp pieaicinātā eksperta, atzinumu. No iepriekš minētā secināms, ka arī arhitekts vai ainavu arhitekts, ja tiktu pieaicināts, piemēram, administratīvā procesa vai kriminālprocesa ietvaros, kā eksperts (lietpratējs), speciālists vai pieaicinātais eksperts, sniegtu atzinumu, atbildot uz uzdotajiem jautājumiem. Ievērojot, ka arhitekta un ainavu arhitekta atzinumu sniegšanas priekšnoteikumi un procesuālā kārtība aptver visdažādākās tiesību jomas, Likumprojekta 9.pants tikai nosaka tiesības šādus atzinumus sniegt.

Likumprojekta 10.pantā „Tiesības veikt profesionālo darbību un izmantot arhitekta un ainavu arhitekta nosaukumu” ir noteiktas tiesības veikt profesionālo darbību un izmantot arhitekta un ainavu arhitekta nosaukumu. Termins „profesionālā darbība” attiecībā uz arhitektu Likumprojektā tiek lietots likuma „Par reglamentētajām profesijām un profesionālo kvalifikāciju atzīšanu” izpratnē. Arhitekta un ainavu arhitekta profesionālā darbība var tikt veikta jebkādā juridiskā statusā  ̶ gan kā darba devējam, darba ņēmējam vai pašnodarbinātajam, gan citās darba attiecībās.

Likumprojekta 11.pantā „Autortiesības” ir risināti arhitektūras jomai aktuāli autortiesību jautājumi. Likumprojekta 11.panta pirmajā daļā noteikta prasība līgumā par arhitekta vai ainavu arhitekta pakalpojumu sniegšanu iekļaut arī autortiesību jautājumus. Tas ļaus novērst potenciālus konfliktus un neskaidrības gan sadarbībā ar pasūtītāju, gan citam arhitektam pārņemot iesāktos darbus, gan veicot nesaskaņotas izmaiņas būvē.

Likumprojekta 11.panta otrajā daļā ir noteikts, ka arhitekts un ainavu arhitekts, pamatojoties uz savām personiskajām tiesībām, nevar bez pamatota iemesla aizliegt būvprojekta vai realizētā objekta pārveidošanu vai papildināšanu. Arhitektiem un ainavu arhitektiem kā radošu darbu autoriem saskaņā ar Autortiesību likuma 14.pantu pieder neatsavināmas autora personiskās tiesības uz saviem darbiem. Vienas no šīm tiesībām ir autora personiskās tiesības uz darba neaizskaramību – tiesības atļaut vai aizliegt izdarīt viņa darbā jebkādus pārveidojumus, grozījumus un papildinājumus. Citiem vārdiem, jebkādas būvprojekta izmaiņas (izņemot tehniska rakstura risinājumus, kuri nav aizsargāti ar autortiesībām) ir saskaņojamas ar arhitektu – projekta autoru. Ņemams vērā, ka Augstākās tiesas Senāts 2019.gada 19.augusta spriedumā lietā Nr.SKC-222/2019 atzinis, ka: “autora personisko tiesību izmantošana [..] var nonākt pretrunā labas ticības principam. Tas nozīmē, ka abām līgumslēdzējām pusēm jāievēro labas ticības princips, īstenojot autora personisko tiesību aizsardzību.”. Līdz ar to atbilstoši Likumprojekta 11.panta otrajā daļā paredzētajam tiesiskajam regulējumam situācijās, kad nepieciešama objekta pārveidošana objektīvu iemeslu dēļ (piemēram, būve nav pabeigta vai nepieciešama tās pielāgošana), pasūtītājam vispirms būtu jāvēršas pie sākotnējā būves arhitekta. Taču, ja sadarbība ar šo arhitektu neizdodas, sākotnējais arhitekts nedrīkstētu liegt piekrišanu izmaiņām, ko piedāvā cits pasūtītāja piesaistīts arhitekts.

Likumprojekta 11.panta trešās daļas mērķis ir novērst gadījumus, kad atbilstoši konkursa nolikumam jebkurš arhitektūras un ainavu arhitektūras konkursa dalībnieks (autors) ir spiests atteikties no savām mantiskajām tiesībām (t.i. atsavināt tās) par labu pasūtītājam. Šāda konkursa nolikuma prasība ir nesamērīga, jo, pirmkārt, nepamatoti ierobežo Autortiesību likuma 39.¹ pantā noteiktās autora tiesības pašam izlemt, kā rīkoties ar savām mantiskajām tiesībām, un, otrkārt, autora tiesību atsavināšana pasūtītājam varētu būt pamatota tikai attiecībā uz konkursa uzvarētāju, bet ne visiem konkursa dalībniekiem. Tāpēc Likumprojekta 11.panta trešajā daļā noteikts, ka arhitektūras un ainavu arhitektūras konkursā autora mantisko tiesību vai darba izmantošanas tiesību pāreju pasūtītājam attiecībā uz būvprojekta izstrādi var paredzēt tikai līguma projektā, kas tiks noslēgts ar konkursa uzvarētāju. Likumprojekta 11.panta trešā daļa neierobežo pasūtītāja tiesības uzsākt sarunas par līguma noslēgšanu ar otrās vai trešās vietas godalgas ieguvējiem, ja pasūtītājs nevienojas ar pirmās godalgotās vietas ieguvēju par būvprojekta izstrādi. Tāpat Likumprojekta 11.panta trešā daļa neaizliedz paredzēt konkursa nolikumā noteikumu, ka, piedaloties konkursā, dalībnieks piekrīt konkursa darba publiskai izstādīšanai vai publiskošanai tīmekļvietnē sabiedrības informēšanas nolūkos.

Likumprojekta 12.pantā „Profesionālās ētikas pamatprincipi” ir noteikti profesionālās ētikas pamatprincipi, kas būs saistoši visiem arhitektiem un ainavu arhitektiem, neatkarīgi no to darbības jomas un pakalpojumu sniegšanas veida.

Likumprojekta IV nodaļa „Arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursi, māksla un dizains publiskajās būvēs vai to ārtelpā”
Ir vairāki būtiski aspekti, kāpēc ir nepieciešams atsevišķs tiesiskais regulējums arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursiem. Pasaules un Eiropas vadošās arhitektu organizācijas uzsver arhitektūras konkursus kā galveno politikas instrumentu kvalitatīvas pilsētvides nodrošināšanai. Starptautiskās arhitektu savienības (The International Union of Architects) un Eiropas Arhitektu padomes (The Architects’ Council of Europe) kopīgajā deklarācijā Architectural Design Competitions: A Key Policy Tool to Ensure Quality in the Built Environment (2019.gada 25.oktobris, pieejams: https://www.uia-architectes.org/content-wp/uploads/2022/03/ace_uiadeclaration_29_october_final.pdf) ir uzsvērts, ka arhitektūras konkursi ir galvenais politikas instruments kvalitatīvas pilsētvides nodrošināšanai, un tas ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā sasniegt augstvērtīgu sniegumu arhitektūrā un būvniecībā, ņemot vērā tieši sabiedrības intereses. Atsaucoties uz Latvijas Republikas Satversmes 115.pantu, ir būtiski apzināties, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Augstas kvalitātes arhitektūra un dzīves vide ir nepieciešama, lai nodrošinātu ikviena pamattiesības dzīvot labvēlīgā vidē, atbildību un rūpes par esošajām un nākamajām paaudzēm.

Praksē ir pierādījies, ka arhitektūras konkursi ir efektīvākais veids, kā pasūtītājs var iegūt labāko risinājumu kvalitatīvai dzīves videi. Piemēram, Publisko iepirkumu likuma regulējums nosaka procesu, kādā veicamas iepirkumu procedūras un tostarp arī metu konkurss, savukārt Likumprojekts nosaka gadījumus, kad rīkojami arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursi, kas ir saistīti ar būvētās vides kvalitātes veidošanas mērķiem.

Esošajā tiesiskajā regulējumā (tajā skaitā pašvaldību saistošajos noteikumos), kas attiektos uz Likumprojektā 13.pantā noteiktajiem gadījumiem, arhitektūras konkursi ir regulēti, piemēram:
1) Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma 14.pantā, kas nosaka, ka jaunu ēku būvniecība Rīgas vēsturiskā centra publiskajā ārtelpā pieļaujama tikai pēc atklātos arhitektūras konkursos iegūtiem projektiem, to publiskas izvērtēšanas, Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes pozitīva atzinuma saņemšanas un saskaņošanas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi (atklātu arhitektūras ideju konkursu rīkošanas prasība neattiecas uz īslaicīgas lietošanas un pagaidu ēkām, kā arī uz tādu jaunu ēku izcilas arhitektūras iecerēm, par kurām saņemts Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes, Rīgas pilsētas būvvaldes un Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes vienbalsīgs atzinums);
2) Rīgas vēsturiskā centra un aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos (pašvaldības saistošajos noteikumos) – dažādā kontekstā, piemēram, pilsētbūvnieciski svarīgās vietās, vai, ja vēlas pamatot atkāpi no apbūves noteikumiem;
3) Liepājas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos;
4) Ventspils teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos;
5) Jūrmalas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos un citu pašvaldību saistošajos noteikumos;
6) nepieciešamība pēc arhitektūras konkursa reizēm tiek noteikta arī detālplānojumos un lokālplānojumos.

Likumprojekta piemērošanas pieeja paredz, ka publiskajiem pasūtītājiem arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursu rīkošanā ir saistoši būvniecības jomu speciālie normatīvie akti (sk. Likumprojekta 3.pantu). Arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursu pasūtītājs Publisko iepirkumu likuma izpratnē un sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma izpratnē rīko kārtībā, jeb saskaņā ar procedūru, kāda noteikta publisko iepirkumu jomu regulējošos normatīvajos aktos. Līdz ar to Likumprojekts nosaka gadījumus, kad konkursus rīko privātpersonas vai publiskas personas, kuras nav uzskatāmas par pasūtītājiem Publisko iepirkumu likuma un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma izpratnē. Likumprojekts neregulē kārtību, jeb procesu, kāda Publisko iepirkumu likumā un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumā noteikta konkursu rīkošanai. Šī kārtība neattiecas uz pasūtītājiem un sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem Publisko iepirkumu likuma un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma izpratnē, ņemot vērā, ka šie pasūtītāji konkursus rīko šajos normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā.

Apkopojot statistiku par ekspluatācijā nodotām būvēm (piemēram 2024.gadā), privātajā sektorā šādu būvju skaits attiecīgajās zonās un statusā kopumā gadā nepārsniedz 35 ēkas. Ņemot vērā, ka pilsētbūvniecības pieminekļa teritorija sastāv no esošām un saglabājamām ēkām, lielākajā daļā pārbūves gadījumu fasādes izmaiņas netiek veiktas. Šobrīd privāto attīstītāju rīkoto konkursu skaits vidēji gadā nepārsniedz 10 konkursus, tie ietver gan jaunbūves, gan pārbūves, un tiek veikti saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 30.aprīļa noteikumiem Nr.240 “Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi”, vai pēc pašu iniciatīvas.

Latvijas Arhitektu savienība ir izstrādājusi Labas prakses vadlīnijas, kas balstītas Starptautiskās Arhitektu savienības un Eiropas Arhitektu padomes deklarācijā par arhitektūras metu konkursiem un arī „Rekomendācijas saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma (SIP) vērtēšanas kritērijiem iepirkumos arhitektūras un ēku projektēšanas jomā”.

Arhitektūras konkursa organizēšana publiskajām personām ir daļa no to institucionālajām funkcijām, un konkursa dokumentācijas sagatavošana un administrēšana parasti tiek veikta esošo cilvēkresursu ietvaros. Līdz ar to šīs darbības nerada papildu administratīvo slogu standarta izmaksu modeļa izpratnē.

Papildu administratīvais slogs veidojas gadījumos, kad konkursa organizēšanai tiek piesaistīti ārējie resursi, tostarp žūrijas komisijas locekļi, neatkarīgi eksperti, konsultanti konkursa dokumentācijas sagatavošanai vai procesa vadībai. Arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursu rīkošana ir viena no pašvaldību pamatdarbībām, kas tiek finansēta no pašvaldības budžeta (arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursi nerodas dēļ "jauna tiesiskā regulējuma"), un ietver konkursa dokumentācijas sagatavošanu, komunikāciju ar konkursa dalībniekiem, konkursa administrēšanu, konkursa rezultātu noformēšanu.

Arhitektūras vai metu konkursu godalgu fonda apjoms ir atkarīgs no konkursa objekta apjoma un sarežģītības, un godalgu fonda budžetu nevar nodalīt naudas izteiksmes izpratnē kā publisko vai privāto pasūtītāju. Saskaņā ar apkopoto informāciju par biedrības „Latvijas Arhitektu savienība” organizētajiem un konsultētajiem metu konkursiem publiskajiem un privātajiem pasūtītājiem laika periodā no 2021.gada līdz 2026.gadam (pirmais ceturksnis), konkursu godalgu fonds ir mērojams plašākā diapazonā atbilstoši konkursa uzdevuma sarežģītībai, norisei vienā vai vairākās kārtās, konkursa nozīmīgumam valstiskā mērogā, tostarp arī starptautiskai pārstāvniecībai u.c. faktoriem. Līdzšinējais biedrības „Latvijas Arhitektu savienība” organizēto metu konkursu apkopojums (sk. Likumprojekta Vienotajā tiesību aktu projektu izstrādes un saskaņošanas portāla (TAP portāla) sadaļā „Papildu dokumenti”) liecina, piemēram, ka godalgu fonds metu konkursiem publiskajā sektorā, ja konkurss ir bijis organizēts vienā kārtā, vidēji ir no 9 500 euro līdz 30 000 euro. Savukārt īpašiem, nacionāli nozīmīgiem objektiem kā, piemēram, Saeimas nama atjaunošanai Rīgā, Jēkaba ielā 11, metu konkursa godalgu fonds bija 110 000 euro, savukārt Rīgas filharmonijas starptautiskajā metu konkursā, kas norisinājās divās kārtās (konkursu organizēja Rīgas domes Īpašumu departaments sadarbībā ar Kultūras ministriju un biedrību „Latvijas Arhitektu savienība”), godalgu fonds veidoja 240 000 euro.

Izsmeļošāka informācija par metu konkursiem un to godalgu fondiem pieejama biedrības „Latvijas Arhitektu savienība” sagatavotajā apkopojumā par biedrības „Latvijas Arhitektu savienība” organizētiem un konsultētiem metu konkursiem publiskajiem un privātajiem pasūtītājiem laika periodā no 2021.gada līdz 2026.gadam (pirmais ceturksnis) (sk. Likumprojekta Vienotajā tiesību aktu projektu izstrādes un saskaņošanas portāla (TAP portāla) sadaļā „Papildu dokumenti”), un informācija par konkursu organizēšanas administratīvajām izmaksām privātajiem pasūtītājiem, kas ir juridiskas personas, pieejama Likumprojekta sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 2.sadaļas „Tiesību akta projekta ietekmējamās sabiedrības grupas, ietekme uz tautsaimniecības attīstību un administratīvo slogu” 2.4.punktā „Atbilstības izmaksu monetārs novērtējums”.

Likumprojekta 14.pantā „Mākslas un dizaina iekļaušana publiskās būvēs vai to ārtelpā” noteikts, ka, lai īstenotu augstas kvalitātes būvkultūru un arhitektoniski telpisko vidi, Likumprojekta 13.panta otrās daļas 1., 2., 3. un 4.punktā paredzētajos gadījumos sabiedriski nozīmīgās publiskās būvēs, to ārtelpā vai sabiedriski nozīmīgā publiskā ārtelpā iekļaujama māksla un dizains. Mākslas un dizaina iekļaušana būvēs vai to ārtelpā ir starptautiska iniciatīva, kas veicina mākslas un unikālā dizaina integrāciju publiskajās būvēs, kas nodrošina augstvērtīgu arhitektoniski telpisko vidi un kultūrainavu, kur noteikta daļa no būvniecības finansējuma tiek novirzīta mākslas darbu radīšanai. Šāda prakse tiek realizēta dažādos veidos dažādās valstīs un reģionos, šādu mākslas iekļaušanu attiecinot gan uz valsts, gan pašvaldību objektiem. Vairākās pasaules valstīs dažādos pārvaldības modeļos tiesību aktos ir jau nostiprināts mākslas un dizaina iekļaušanai publiskajās būvēs vai to ārtelpā ieviešanas procenta mehānisms: piemēram, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Nīderlandē, Austrijā, Beļģijā (Flandrijas reģionā), Apvienotajā karaliste (pilsētu pašvaldības), Francijā, Vācijā, ASV, Kanādā un citās.

Likumprojekta izpratnē ar mākslu un dizainu publiskās būvēs tiek saprasts mākslinieciski veidots objekts vai elements, kas radīts konkrētajai būvei vai ārtelpai, ir tās neatņemama sastāvdaļa vai funkcionāli ar to saistīts un veido tās identitāti. Saskaņā ar Likumprojekta 14.panta otro daļu Ministru kabinets nosaka kritērijus un kārtību mākslas un dizaina iekļaušanai sabiedriski nozīmīgās publiskās būvēs vai to ārtelpā.

Savlaicīgi integrējot mākslas un dizaina klātbūtni metu konkursa uzdevumā, autori sniedz radošu piedāvājumu ārtelpas, arhitektūras un interjera un tā detaļu mākslinieciskajam risinājumam, kas var izpildīt šo uzdevumu integrētā veidā neatdalāmi no ēkas veidola vai ar papildu mākslas un dizaina objektiem vai potenciālām iespējām to izvietošanai un eksponēšanai (piemēram, publiskā vestibilā ir iespēja veidot apkaimes mākslinieku izstādes).

Kultūras ministrija ir uzsākusi diskusijas ar nozares profesionāļiem par kritērijiem, prasībām un kārtību mākslas un dizaina iekļaušanai Likumprojekta 14.panta pirmajā daļā paredzētajās būvēs vai to ārtelpā. Par mākslas un dizaina objektiem publiskajās būvēs vai tai pieguļošajā publiskajā ārtelpā būtu uzskatāmi, piemēram, tēlniecības darbi, arhitektūras mazās formas, vides dizaina objekti, lielformāta gleznas, sienas gleznojumi, grafikas darbi, lielformāta fotogrāfijas interjerā, instalācijas – īslaicīgas vai pastāvīgas instalācijas, kas iesaista skatītāju un pārveido publisko telpu, lielformāta unikālā dizaina objekti, kas paredz gan dažādu tradicionālu materiālu, kā piemēram, tekstils, stikls, koks, keramika, metāls, un arī jaunu tehnoloģiju un kompozītmateriālu izmantošanu. Par mākslas un dizaina objektiem būvēs nebūtu uzskatāmi tādi šo būvju elementi, kuri nepārprotami degradē būvi vai tās apkārtējo vidi, ir prettiesiski, pretrunā ar Satversmes preambulā nostiprinātajiem virsprincipiem, Latvijas Republikā sabiedrībā vispārpieņemtajām morāles un ētikas normām, cilvēka pamattiesībām un pilsoniskajām brīvībām, vai tos noniecina, piemēram, aicinājumi izdarīt noziedzīgus nodarījumus. Vienlaikus Likumprojekta izstrādē tiek ņemts vērā, ka māksla, dizains un tās kvalitāte ir atzīstami par atklātiem, jeb nenoteiktiem tiesību jēdzieniem. Šādi jēdzieni noskaidrojami likuma un konkrētā gadījuma kontekstā. Tiesību doktrīnā secināts, ka nenoteikto tiesību jēdzienu izmantošana ir viens no likumdošanas tehnikas paņēmieniem, kura mērķis ir līdzsvarot tiesiskās noteiktības un taisnīguma prasības, palīdzot tiesību normu fleksibilizēt, zināmā konkrētās piemērošanas gadījumu daļā samazinot normatīvās regulēšanas negatīvos blakusefektus (sk. Jautrīte Briede. Nenoteiktā tiesību jēdziena piepildīšana ar saturu administratīvajā procesā iestādē un tiesā. Jurista vārds. Pieejams: https://juristavards.lv/zurnals/282515-nenoteikta-tiesibu-jedziena-piepildisana-ar-saturu-administrativaja-procesa-iestade-un-tiesa/).

Tādējādi šo atklāto tiesību jēdzienu tvēruma piepildījums ar konkrētu saturu izvērtējams katrā konkrētajā gadījumā. Mākslas un dizaina projekta autors var izvēlēties dizaina un mākslas veidu un formu publiskā ārtelpā, cik vien to neierobežo citas tiesību normas. Dizains un māksla būvēs vai to ārtelpā ir arhitektūras sastāvdaļa, kuru nevar izmērīt ne kvadrātmetros, ne procentos. Tādējādi mākslas un dizaina projekta autoram, ietverot dizaina un mākslas noformējumu publiskā ārtelpā, piemīt plaša rīcības brīvība, ņemot vērā, ka mākslas un dizaina veidola visaptveroša tiesiskā regulējuma ietveršana normatīvajos aktos nav saprātīgi iespējama un nebūtu lietderīga. Mākslas un dizaina esamība tiesību piemērošanas praksē tiks izvērtēta Likumprojekta 13.pantā paredzētā arhitektūras, ainavu arhitektūras un pilsētplānošanas konkursa ietvaros, vienlaikus ņemot vērā iepriekš minēto. Mākslas un dizaina iekļaušana publiskās būvēs vai to ārtelpā kopējo būvniecības budžetu ietekmēs proporcionāli tik daudz, cik pasūtītājs būs gatavs maksāt par kvalitatīvu un augstvērtīgu arhitektūru. Par dizaina vai mākslas klātbūtni arhitektūrā ir atbildīgs arhitekts ‒ projekta autors, kurš sabalansē kopējās budžeta izmaksas, lai tās neuzliktu neprognozējamas saistības valsts un pašvaldību budžetiem. Attiecīgajiem mākslas un dizaina iekļaušanas publiskajās būvēs vai to ārtelpā izdevumiem nav jābūt atsevišķi izdalītiem, jo tās ir ēkas arhitektūras projekta izmaksas tāpat kā, piemēram, fasādes apdares izmaksas. Vienlaikus Likumprojekta 14.pants nepaplašina to gadījumu skaitu, kad publiskām personām jārīko metu konkurss. Mākslas un dizaina izvēle publiskajās būvēs līdz Likumprojekta 14.panta otrajā daļā minēto Ministru kabineta noteikumu stāšanās spēkā neattieksies uz tiem gadījumiem, kur būvprojekti ir saskaņoti un ir jau uzsākts būvniecības process.

Latvijas arhitektūras telpā ir vairāki augstvērtīgi piemēri, kur māksla un dizains netika definēta darba uzdevumā, bet autors ‒ arhitekts to risināja atbilstoši savai idejai. Piemēram, Jaunā Rīgas teātra ēku kompleksa rekonstrukcija (projekta autori: „Zaigas Gailes arhitektu birojs”, „Sarma un Norde arhitekti”), kur mākslinieciski rekonstruētas vēsturiskās kāpnes, speciāli radīts tēlniecības darbs gaismas akā, unikāla dizaina gaismas ķermenis un vides dizaina objekti iekšpagalmā. Dziesmu svētku estrādes Mežaparkā pārbūvē (projekta autori: „Mailītis arhitekti” un „Arhitekta J.Pogas birojs”) ir iekļauta Dziesmu svētku ekspozīcija un multimediāla instalācija par Dziesmu svētku procesu. Pieminami arī Latvijas universitātes Dabaszinātņu akadēmiskā centrs projekts (projekta autori „Sestais stils”), kur ēkas interjerā integrēts unikāls vertikāls stikla dizaina objekts, un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ambulatorais un neatliekamās palīdzības centrs ar simboliskiem vides dizaina objektiem – briedi un dzērvi (objektu autori: „Mark arhitekti”, Kārlis Alainis un „Yes We Can”), kā arī dizaina studijas „H2E” veidoto īpašo grafikas dizainu kā pievienoto vērtību slimnīcas interjerā.

Likumprojekta V nodaļā „Latvijas Sertificētu arhitektu kolēģija” no 15.panta līdz 23.pantam ir noteiktas Kolēģijas institūcijas, dalība Kolēģijā, Kolēģijas finanšu līdzekļi, tās struktūrvienību  ̶  kopsapulces un valdes funkcijas, kā arī profesionālās prakses uzraudzības komisijas un revīzijas komisijas funkcijas.

Likumprojekta 15.pantā „Latvijas Sertificētu Arhitektu kolēģija” noteikts, ka Latvijas Sertificētu arhitektu tā ir neatkarīga sertificētu arhitektu un sertificētu ainavu arhitektu pašpārvaldes institūcija – autonoms pašpārvaldes publisko tiesību subjekts, kuras mērķis ir nodrošināt arhitekta un ainavu arhitekta profesijas attīstību, kā arī profesionālās darbības uzraudzību un kvalitātes nodrošināšanu.

Latvijā vēsturiski profesijas pārraudzības organizācijas veidotas dažādos statusos, un ne vienmēr šie lēmumi bijuši konsekventi. Piemēram, zvērinātu revidentu gadījumā tā ir biedrība „Latvijas Zvērinātu revidentu asociācija”, bet sertificētu mediatoru gadījumā – autonoms pašpārvaldes publisko tiesību subjekts (zvērinātu revidentu gadījumā tās regulējums vairāk atgādina publisko tiesību subjektu, nevis biedrību – kompetence regulēta Revīzijas pakalpojumu likumā, dalība tajā ir obligāta). Jāņem vērā, ka Latvijas tiesību sistēmā un juridiskajā literatūrā nav definēti kritēriji, kā izdarīt izvēli par labu vienam vai otram variantam. Līdz ar to šo lēmumu nosaka lietderības apsvērumi, ņemot vērā šādus principus: piemēram, vai profesijas pārvaldīšanai obligāta ir visu sertificētu arhitektu dalība organizācijā. Tāpat ir izvērtēts profesijas nozīmīgums sabiedrībā atbilstoši šādiem kritērijiem:
1) Drošība un kvalitāte: arhitekti ir atbildīgi par būvju un infrastruktūras projektēšanu, kas ir droša un atbilst visiem būvniecības standartiem;
2) Estētika un kultūra: arhitektūra ir būtiska kultūras nozare, kur savukārt estētika (skaistums) ir viens no kritērijiem, kas ļauj novērtēt arhitektūras un būvētās vides kvalitāti;
3) Profesionālā atbildība: arhitekti ievēro profesionālās ētikas normas un kodeksu, un ir atbildīgi par savu darbu. Tas palīdz novērst neprofesionālu rīcību un nodrošina, ka arhitekti darbojas sabiedrības interesēs;
4) Sabiedrības uzticība: arhitektu un ainavu arhitektu profesionālajā darbībā jāveicina sabiedrības uzticība šīm profesijām, proti, ka to pārstāvji ir kvalificēti un kompetenti.

Kā galveno organizāciju, kuras darbība līdzīga Kolēģijai Eiropas valstu kontekstā, var minēt Architektenkammer – Arhitektu kameru Vācijā, kas ir publisko tiesību profesionāla organizācija arhitektiem. Katra Vācijas federālā zeme ir izveidojusi savu Architektenkammer, un dalība tajā ir obligāta arhitektiem, kuri vēlas praktizēt patstāvīgi. Šīs kameras ir atbildīgas par profesionālo standartu uzturēšanu, arhitektu reģistrācijas uzraudzību un atbilstības nodrošināšanu juridiskajām un ētikas vadlīnijām. Līdzīgas prasības ir ārstiem, advokātiem, farmaceitiem, notāriem. Publiska pašpārvalde radīs iespēju iesaistīt visus Latvijas sertificētos arhitektus un ainavu arhitektus, tādējādi akcentējot, ka sertifikācija nav bezmērķīga, bet līdz ar sertifikāciju arhitektam un ainavu arhitektam ir tiesības pilnvērtīgāk iesaistīties profesijas pārvaldīšanā. Tas nodrošinātu šo profesiju pienācīgu uzraudzību ne tikai juridiski, bet arī profesiju pašregulācijas principa piemērošanas rezultātā pilnveidojot arhitektu un ainavu profesionālās prakses kvalitāti.
         
Likumprojekta 16.pants "Kolēģijas institūcijas" uzskaita Kolēģijas institūcijas un nostiprina Kolēģijas kopsapulces tiesības izveidot Kolēģijas struktūrvienību, nosakot to kompetenci.

Likumprojekta 17.pants "Arhitektu un ainavu arhitektu dalība Kolēģijā" nosaka sertificētu arhitektu, ainavu arhitektu un to profesionālo radošo organizāciju balsstiesības Kolēģijā, kā arī kārtību, kādā nosaka Likumprojekta 15.panta ceturtajā daļā paredzēto organizāciju pārstāvju dalību Kolēģijā.

Likumprojekta 18.pants "Kolēģijas finanšu līdzekļi" paredz, ka Kolēģijas finanšu līdzekļus veido sertificētu arhitektu, sertificētu ainavu arhitektu un to profesionālās radošo organizāciju iemaksātās summas, kā arī finanšu līdzekļi, kas iegūti no citiem avotiem, kuru iemaksas kārtību un apmēru par dalību Kolēģijā nosaka Kolēģijas valde. Izstrādājot šo tiesisko regulējumu tika vērtēti dažādi Kolēģiju finansēšanas modeļi un par vislietderīgāko un Kolēģijas pašnoteikšanās principam atbilstošāko tika atzīts pārņemt Latvijas Republikas Advokatūras likuma 22.panta pirmajā daļā noteikto tiesisko regulējumu, to pielāgojot Likumprojekta mērķim. Latvijas Republikas Advokatūras likuma 22.panta pirmajā daļā noteikts, ka Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas līdzekļus veido summas, kas tiek maksātas Latvijas Zvērinātu advokātu padomes noteiktajā kārtībā un apmērā par dalību Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijā. Ņemot vērā, ka Kolēģija paredzēta kā neatkarīga sertificētu arhitektu un sertificētu ainavu arhitektu pašpārvaldes institūcija, tai tāpat kā Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijai, Likumprojektā paredzētas tiesības pašai noteikt iemaksas kārtību un apmēru par dalību Kolēģijā.

Likumprojekta 19.–22.pantā noteiktas Kolēģijas lēmējinstitūcijas – Kolēģijas kopsapulce, Kolēģijas valde, profesionālās prakses uzraudzības komisijas un Revīzijas komisija. Likumprojektā paredzētais risinājums – pašpārvaldes publisko tiesību subjekta statusa noteikšana Kolēģijai, ir izstrādāts ņemot vērā:
1) nepieciešamību nostiprināt arhitektūras nozares pašpārvaldes un neatkarības principus – līdzīgs risinājums jau šobrīd pastāv arī attiecībā uz sertificētu mediatoru padomi (sk. Mediācijas likuma 25.panta otrā daļa), Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju kolēģiju (sk. Tiesu izpildītāju likuma 114.pants), Latvijas Zvērinātu notāru kolēģiju (sk. Notariāta likuma 216.pants), kā arī Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģiju (sk. Latvijas Republikas Advokatūras likuma 20.pants);
2) Eiropas Savienības dalībvalstu pieredzi, veidojot arhitektūras nozarē pašpārvaldes subjektus, tajā skaitā, Lietuvā, Vācija, Austrijā, Čehijā un Ungārijā;
3) nepieciešamību atvieglot administratīvo slogu arhitektūras nozarē (arhitekta sertificēšanas prasības jau ilgstoši ir deleģētas biedrībai „Latvijas Arhitektu savienība”, tomēr kā pārvaldes uzdevums tas tiek deleģēts terminēti, tādējādi neveicinot ilgtermiņa pieeju arhitekta profesijas kvalitātes veidošanai);
4) nepieciešamību radīt sistēmu sūdzību izskatīšanai un disciplinārsodu piemērošanai, tādējādi aizsargājot sabiedrības un būvniecības procesa dalībnieku intereses.

Likumprojekta 19.pantā "Kolēģijas kopsapulce" noteikts, ka Kolēģijas institūcijas un struktūrvienības, kā arī Kolēģijas prezidentu ievēlē Kolēģijas kopsapulci. Šāds tiesiskais regulējums Likumprojektā ietverts, ievērojot Biedrību un nodibinājuma likuma 1.panta pirmajā daļā nostiprināto demokrātiskas sabiedrības principu biedrību darbībā, kas vienlaikus piemērojams profesionālo pašpārvaldes organizāciju darbībai.

Tādējādi atbilstoši demokrātiskas sabiedrības principam Kolēģijas darbībā ar Likumprojektā noteikto tiesisko regulējumu tiek novērstas situācijas, kurās vara pār Kolēģiju un tajā pieņemtajiem lēmumiem koncentrēta Kolēģijas izpildinstitūcijas, jeb Kolēģijas valdes vadītāju rokās, un kuri šāda iemesla dēļ praksē var tikpat kā nebūt atstādināmi no amata, neskatoties uz to rīcību pretēji Kolēģijā pārstāvēto personu un organizāciju interesēm vai bezdarbību. Vienlaikus, ievērojot nepieciešamību nošķirt Kolēģijas lēmējinstitūcijas – Kolēģijas kopsapulces un izpildinstitūcijas – Kolēģijas valdes funkcijas un pārējās Kolēģijas kopsapulcē ievēlētās institūcijas, visas vēlētās Kolēģijas institūcijas ir pēc būtības nošķirtas un patstāvīgas un savstarpēji mijiedarbojas atbilstoši līdzsvara un atsvara principam, tādējādi nodrošinot visu Kolēģijas institūciju savstarpēju pārraudzību, to pilnvaru nošķiršanu un vienādu sabalansētību.

Kolēģijas kopsapulci sasauc Kolēģijas prezidents reizi četros gados. Kolēģijas prezidents vai Kolēģijas valde nekavējoties (bez vainojamas vilcināšanās) sasauc Kolēģijas kopsapulci, ja to rakstveidā, norādot sasaukšanas iemeslu, prasa ne mazāk kā viena desmitdaļa Kolēģijas biedru. Likumprojekta 19.panta otrajā daļā noteiktais četru gadu termiņš paredzēts, ņemot vērā Satversmē noteikto četru gadu termiņu Saeimas un valsts prezidenta vēlēšanām, tādējādi veicinot Likumprojekta skaidrības un tiesiskās stabilitātes principu. Vienlaikus Kolēģijas kopsapulce ievēlē Kolēģijas prezidentu, kurš Kolēģijas kopsapulces starplaikos ieceļ un atceļ Kolēģijas valdes un citu Kolēģijas institūciju locekļus. Šāds tiesiskais regulējums paredzēts, lai nodrošinātu Kolēģijas institūciju darba nepārtrauktību gadījumos, kad kāds no Kolēģijas institūciju locekļiem atstāj amatu vai nespēj veikt savas funkcijas, kā arī, lai atbilstoši demokrātijas principam nodrošinātu Kolēģijas kopsapulces ievēlēto institūciju efektīvu pārbaudi. Kolēģijas prezidents un viņa vietnieki saglabā savas pilnvaras līdz nākamajai Kolēģijas kopsapulcei, kurā Kolēģijas kopsapulce lemj par Kolēģijas prezidenta ievēlēšanu. Proti, Kolēģijas prezidents nesaglabā savas pilnvaras (amatu) arī gadījumā, ja Kolēģijas kopsapulces vēlēšanas noslēdzas bez rezultāta, piemēram, balsis par un pret Kolēģijas prezidentu sadalās vienādi un tādēļ jārīko jaunas vēlēšanas. Līdzšinējais Kolēģijas prezidents turpina saglabāt Kolēģijas prezidenta pilnvaras tikai pēc viņa pārvēlēšanas Kolēģijas kopsapulcē. Likumprojekta 19.pantā šāds tiesiskais regulējums noteikts ar mērķi nodrošināt Kolēģijas prezidenta institūta funkciju veikšanu praktiski un efektīvi un šī amata kandidātu savstarpēju konkurenci, tādējādi nodrošinot Kolēģijas prezidenta amatam praksē vispiemērotākā kandidāta ievēlēšanu, vienlaikus novēršot Kolēģijas prezidenta kā institūcijas stagnāciju vai tā pilnvaru negodprātīgu izmantošanu dēļ vienas personas nepamatoti pastāvīgas atrašanās Kolēģijas prezidenta amatā. Vienlaikus Kolēģijas prezidentam var būt viens vai vairāki vietnieki. Kolēģijas prezidents pats izvēlās un ieceļ tā vietniekus, kā arī nosaka, kurš no vietniekiem uzņemsies Kolēģijas prezidenta pilnvaras viņa prombūtnes laikā, vai gadījumā ja Kolēģijas prezidents nespēj veikt savas funkcijas. Vienlaikus Kolēģijas prezidenta prombūtnes laikā Kolēģiju pārstāv Kolēģijas valdes priekšsēdētājs. Kolēģijas prezidentam zaudējot amatu, amatu zaudē arī visi viņa vietnieki.

Likumprojekta 23.pantā "Kolēģijas institūciju izdoto administratīvo aktu un faktiskās rīcības apstrīdēšana un pārsūdzēšana" noteikta Kolēģijas institūciju izdoto administratīvo aktu un faktiskās rīcības apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtība. Vienlaikus Likumprojekta 23.panta otrajā daļā paredzēti izņēmumi no Administratīvā procesa likumā noteiktās administratīvo aktu izpildes kārtības, nosakot, ka Likumprojekta 21.panta trešās daļas 1., 2. un 3.punktā paredzēto lēmumu apstrīdēšana un pārsūdzēšana neaptur tā izpildi. Likumprojekta 21.panta trešās daļas 1., 2. un 3.punktā paredzēts, ka profesionālās prakses uzraudzības komisija organizē un veic arhitektu un ainavu arhitektu sertificēšanu, prakses pārbaudi, pieņem lēmumus par disciplinārsoda piemērošanu, sertifikāta apturēšanu un anulēšanu, pastāvīgi vai uz laiku izslēdzot personu no Kolēģijas, izskata sūdzības par sertificētu arhitektu un sertificētu ainavu arhitektu profesionālo darbību un uzrauga Likumprojektā noteikto arhitekta un ainavu arhitekta ētikas pamatprincipu ievērošanu, kā arī ir tiesīga piemērot brīdinājumu sertificētam arhitektam un sertificētam ainavu arhitektam vai sniegt priekšlikumu Kolēģijas valdei piemērot citus Likumprojektā minētos disciplinārsodus. Mērķis Likumprojekta 23.panta otrajā daļā noteiktajai profesionālās prakses uzraudzības komisijas lēmumu izpildes kārtībai to apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas gadījumā ir pēc iespējas novērst nelabticīgu apstrīdēšanas iesniegumu un sūdzību iesniegšanu, pēc būtības uzsākot fiktīvu strīdu par administratīvo aktu tiesiskumu nolūkā paildzināt līdz administratīvā akta izdošanai pastāvošo tiesisko stāvokli. Vienlaikus Likumprojekta 23.panta otrajā daļā noteiktais profesionālās prakses uzraudzības komisijas lēmumu izpildes kārtības samērīgums pamatojams ar apstākli, ka tiesiskuma un procesuālās ekonomijas principa nodrošināšana administratīvajā procesā, proti tiesību normām atbilstoša procesa rezultāta sasniegšana pēc iespējas ātrāk un ekonomiskāk, nav sasniedzama citādi kā nosakot izņēmumu no vispārīgās administratīvo aktu izpildes kārtības. Kolēģija ir pašpārvaldes institūcija, kurā tās biedri – sertificēti arhitekti lemj par tiem noteikumiem un tiesisko regulējumu, kas attiecas uz viņiem pašiem kā Kolēģijas biedriem, bet nevar lemt attiecībā uz nosacījumiem par tām personām, kuras nav Kolēģijas biedri. Lai nodrošinātu vienlīdzīgus, taisnīgus un samērīgus nosacījumus Kolēģijas biedriem, saskaņā ar Likumprojekta 21.panta piekto daļu Ministru kabinets nosaka nosacījumus saskaņā ar kuriem fiziskajām personām izsniedz un reģistrē sertifikātu patstāvīgai praksei arhitektūras jomā, sertifikāta izsniegšanas un reģistrēšanas kārtību.

Likumprojekta VI nodaļa „Sertificēts arhitekts un sertificēts ainavu arhitekts” nosaka prasības arhitekta pastāvīgas prakses tiesību iegūšanai, terminu "arhitektu birojs", "ainavu arhitektu birojs", "arhitekta birojs" un "ainavu arhitekta birojs" un to atvasinājumu lietojumu komersanta firmā kā arī citus jautājumus, kas saistīti ar arhitekta un ainavu arhitekta praksi.

Šobrīd Būvniecības informācijas sistēmā (BIS) ir iebūvēta sasaiste ar sodu reģistru, tādējādi ļaujot pārliecināties par personas nodarījumu, piespriesto sodu un tā izciešanu, uz kā pamata sertificēšanas institūcija var pieņemt lēmumu. Kolēģija uzturēs sasaisti ar Būvniecības informācijas sistēmas (BIS) būvspeciālistu reģistru.

Pašlaik Latvijas Ainavu arhitektu asociācijā ir izveidota Sertifikācijas institūcija. Ainavu arhitektu sertificēšana notiek kopš 2005.gada. Saskaņā ar 2026.gada 16.aprīļa datiem ar atjaunotu sertifikātu pašlaik profesionāli darbojas 45 sertificēti ainavu arhitekti. Sertifikāta iegūšana notiek saskaņā ar „Ainavu arhitektūras speciālistu sertificēšanas nolikumu” un „Ainavu arhitektūras speciālistu sertificēšanas kvalitātes rokasgrāmatu”. Ainavu arhitektiem kompetences sertifikātu izsniedz pēc iesniegto dokumentu un projektu izvērtēšanas un sertificēšanas eksāmena nokārtošanas.

Kolēģijas biedru sastāvā var būt tikai sertificēti arhitekti un sertificēto ainavu arhitekti. Tādējādi sertifikāta esamība ir viens no priekšnoteikumiem biedra statusa iegūšanai. Persona var iegūt Kolēģijas biedra statusu ar brīdi, kad tā iegūs Likumprojektā paredzēto sertifikātu, bet vienlaikus sertificēta arhitekta vai sertificēta ainavu arhitekta dalība Kolēģijā ir šīs personas tiesības, bet ne pienākums. Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 20.panta otrajā daļā noteikts, ka nevienu nedrīkst piespiest iestāties kaut kādā asociācijā. No Latvijas tiesību sistēmas kopumā izriet, ka šāds aizliegums Latvijā pastāv kā vispārējais tiesību princips. Līdz ar to, ja persona vēlas būt sertificēts arhitekts vai sertificēts ainavu arhitekts, bet nevēlas būt Kolēģijas biedrs, tad personai nav uzliekams pienākums ar sertifikāta iegūšanu ieņemt Kolēģijas biedra statusu. Līdz ar to Likumprojekta 20.pantā noteiktais tiesiskais regulējums, ka Kolēģijas valde pieņem lēmumu par uzņemšanu Kolēģijā, piešķirot arhitekta un ainavu arhitekta sertifikātus, ja pretendentam ir tiesības iegūt šādu sertifikātu, nav iztulkojams tādā veidā, ka personu pret tās gribu uzņem Kolēģijā tikai dēļ iemesla, ka tā ir ieguvusi Likumprojektā noteikto sertifikātu. No iepriekš minētā izriet, ka personai ir jāpiekrīt tās uzņemšanai Kolēģijā, pretējā gadījumā tai tiek piešķirts vienīgi attiecīgais sertifikāts. Tāpat Kolēģijas valdei visos gadījumos jānoskaidro personas viedoklis, vai šī persona, vēloties iegūt sertifikātu, vēlas tikt uzņemta Kolēģijā. Šis viedoklis Kolēģijai ir jāizvērtē un jāņem vērā, lemjot par personas uzņemšanu Kolēģijā vienlaikus ar sertifikāta piešķiršanu. Visbeidzot lēmums piešķirt sertifikātu un uzņemt Kolēģijā var būt kā viena procesa sastāvdaļas vai arī atsevišķas darbības. Gadījumā, ja persona ir iepriekš saņēmusi sertifikātu, bet vēlāk izsaka vēlēšanos būt uzņemtai Kolēģijā, kaut arī sākotnēji no tā ir atteikusies vai nav izteikusi vēlmi būt Kolēģijas biedrs, Kolēģijas valde par to lemj atsevišķi. Abus šos jautājums izlemj Kolēģijas valde.

Likumprojekta 21. un 25.pantā paredzētas Kolēģijas tiesības pašai noteikt nosacījumus saskaņā ar kuriem fiziskajām personām izsniedz un reģistrē sertifikātu patstāvīgai praksei arhitektūras jomā, sertifikāta piešķiršanas un reģistrēšanas kārtību, un arhitekta kompetences pārbaudes organizēšanas nosacījumus un kompetences pārbaudes saturu, kā arī sertificēta arhitekta patstāvīgās prakses uzraudzības noteikumus un kārtību. Tāpat šajās normās paredzētas Kolēģijas tiesības noteikt kārtību, kādā ainavu arhitektiem piešķir un reģistrē ainavu arhitekta prakses sertifikātu, sertifikāta piešķiršanas un reģistrēšanas kārtību, kā arī ainavu arhitekta kompetences pārbaudes organizēšanas nosacījumus un kompetences pārbaudes saturu, kā arī sertificēta ainavu arhitekta profesionālās prakses uzraudzības noteikumus un kārtību. Šāds tiesiskais regulējums Likumprojektā ietverts, realizējot profesijas pašregulācijas principu, atbilstoši kuram profesionālā organizācija, ievērojot tiesību normas, pati pielāgojas un veic nepieciešamās izmaiņas tās praksē, lai nodrošinātu lietderīgāko, efektīvāko un attiecīgam gadījumam atbilstošāko risinājumu bez nelietderīgas vai kļūdainas valsts pārvaldes iestāžu iesaistes un līdz ar to valsts budžeta līdzekļu izlietojuma. Kolēģija Likumprojekta 21. un 25.pantā noteikto kārtību nosaka, izdodot vispārīgo administratīvo aktu (publiski tiesisku attiecību gadījumā), jeb lēmumu, kuru likumā paredzētajos gadījumos iestāde izdod attiecībā uz individuāli nenoteiktu personu loku, kas atrodas konkrētos un identificējamos apstākļos (Administratīvā procesa likuma 1.panta trešā daļa). Likumprojekta 25.panta otrajā daļā papildus noteikts, ka sertificēts arhitekts un sertificēts ainavu arhitekts nedrīkst būt sodīts par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas būvniecību regulējošajos normatīvajos aktos noteikti kā šķērslis sertifikāta iegūšanai attiecībā uz ikvienu būvniecības speciālistu, izņemot gadījumus, kad personai ir noņemta vai dzēsta sodāmība par minētajiem noziedzīgiem nodarījumiem. Ministru kabineta 2018.gada 20.marta noteikumu Nr.169 “Būvspeciālistu kompetences novērtēšanas un patstāvīgās prakses uzraudzības noteikumi” 12.3.apakšpunktā noteikts, ka persona var pretendēt uz būvspeciālista sertifikātu minēto Ministru kabineta noteikumu 1.pielikumā norādītajā arhitektūras jomā un būvniecības vai elektroenerģētikas jomā inženierizpētes, projektēšanas un būvdarbu vadīšanas specialitāšu darbības sfērās, ja persona nav sodīta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu būvniecības jomā, kas minēts minēto Ministru kabineta noteikumu 3.pielikumā, vai tai ir noņemta vai dzēsta sodāmība. Līdzīgi Likumprojektā paredzētais tiesiskais regulējums var tikt piemērots, ņemot vērā Ministru kabineta 2018.gada 20.marta noteikumu Nr.169 “Būvspeciālistu kompetences novērtēšanas un patstāvīgās prakses uzraudzības noteikumi” 3.pielikumu.

Likumprojekta 27. un 28.pantā tāpat kā 21. un 25.pantā paredzētas Kolēģijas tiesības pašai noteikt sertifikāta patstāvīgai praksei arhitektūras jomā darbības apturēšanas un atjaunošanas kārtību un nosacījumus saskaņā ar kuriem arhitektiem profesionālas prakses uzraudzības komisija anulē sertifikātu pastāvīgajai praksei arhitektūras jomā, kā arī šī sertifikāta anulēšanas kārtību. Kolēģija Likumprojekta 27.panta trešajā daļā noteikto kārtību par sertifikāta patstāvīgai praksei arhitektūras jomā darbības apturēšanu un atjaunošanu un 28.panta piektajā daļā noteikto kārtību par nosacījumiem saskaņā ar kuriem arhitektiem Kolēģijas valde anulē sertifikātu patstāvīgajai praksei arhitektūras jomā, kā arī šī sertifikāta anulēšanas kārtību nosaka, izdodot vispārīgo administratīvo aktu (publiski tiesisku attiecību gadījumā) (Administratīvā procesa likuma 1.panta trešā daļa).

Likumprojekta 26.pants “Terminu "arhitektu birojs", "ainavu arhitektu birojs" vai "arhitekta birojs", "ainavu arhitekta birojs" un to atvasinājumu lietojums komersanta firmā” nosaka terminu "arhitektu birojs", "ainavu arhitektu birojs" vai "arhitekta birojs", "ainavu arhitekta birojs" un to atvasinājumu lietojumu komersanta firmā" nosaka šajā pantā paredzēto apzīmējumu lietojuma nosacījumus komersantu firmā, kā arī kārtību, kādā Kolēģija pieņem lēmumu piekrišanas došanai un atsaukšanai dot šo terminu un to atvasinājumu lietojumam komersanta firmā, un šī lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību. Likumprojekta 26.panta mērķis ir aizsargāt patērētājus un personas, kas nodarbojas ar saimniecisko vai profesionālo darbību, no maldinošas komersanta reklāmas un negodīgas komercprakses radītajām kaitīgajām sekām. Likumprojekta 26.panta tiesiskā regulējuma izstrādē tika vērtēts tajā noteikto apzīmējumu lietošanas samērīgums, proti, nosakot, vai panta mērķi ir iespējams sasniegt ar attiecīgos komersantus mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Likumprojekta 26.panta tiesiskā regulējuma samērīguma izvērtēšanas rezultātā tika secināts, ka 26.pantā regulēto apzīmējumu lietošana nav nosakāma kā obligāta, tādējādi nodrošinot, ka komersanti var brīvi izvēlēties tā dalībnieku un biedru sastāvu (kapitālsabiedrību un personālsabiedrību gadījumā) un pamatdarbības veidu (arī individuālā komersanta gadījumā). Vienlaikus, ja komersants tomēr izvēlas lietot Likumprojekta 26.pantā paredzētos apzīmējumus, tam ir jāatbilst vismaz 26.pantā paredzētajiem nosacījumiem. Kolēģija Likumprojekta 26.pantā paredzēto lēmumu pieņem un izpilda Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, un tas ir uzskatāms par administratīvo aktu. Kolēģijas lēmumam paredzēta vispārīga administratīvo aktu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtība, vienlaikus Likumprojekta 26.panta devītajā daļā nosakot, ka Kolēģijas lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā izpildi. Mērķis piedāvātajai Kolēģijas lēmuma izpildes kārtībai tā pārsūdzēšanas gadījumā ir pēc iespējas novērst nelabticīgu apstrīdēšanas iesniegumu un sūdzību iesniegšanu, nolūkā saglabāt esošo un Likumprojekta 26.panta mērķim neatbilstošo komersanta firmā lietoto apzīmējumu. Vienlaikus Likumprojekta 26.pantā piedāvātās Kolēģijas lēmuma izpildes kārtības samērīgums pamatojams ar faktu, ka nav konstatējams būtisks vai citādi ievērojams personas pamattiesību aizskārums tā dēļ, ka komersants lieto vai nelieto pantā paredzēto apzīmējumu. Proti, Likumprojekta 26.pantā noteiktā apzīmējuma lietošana komersanta firmā nav komersanta pienākums, jeb nelabvēlīgas sekas. Savukārt, fakts, ka komersants nelieto šo apzīmējumu, arī pats par sevi neizraisa nelabvēlīgas sekas, kā tas būtu gadījumā, ja Likumprojektā būtu noteikts aizliegums veikt noteikta veida komercdarbību bez apzīmējuma iekļaušanas komersanta firmā.

Likumprojekta 27.–31.pants regulē gadījumus, kuriem iestājoties tiek apturēts un anulēts arhitektam vai ainavu arhitektam iepriekš piešķirtais sertifikāts, nosaka sertificēta arhitekta un ainavu arhitekta disciplināro atbildību un kompetences pārbaudi. Arhitektūras nozare cieši saistīta ar to darbību kopumu, kura rezultāts novērš personu dzīvības, veselības, vides un mantas apdraudējumu, kā arī citu personas pamattiesību aizskārumu. Vienlaikus arhitektūras nozarē iespējami gadījumi, kad arhitekta vai ainavu arhitekta veikto darbību rezultātā pastāv reāla iespēja, ka šāds apdraudējums var iestāties. Šādas darbības var būt veiktas gan ar ļaunu nolūku, gan aiz neuzmanības (rupjas vai vieglas), gan arī tādas, kurās arhitekts vai ainavu arhitekts nav vainojams. Vienlaikus tiesību piemērošanas praksē visbiežāk konstatējams, ka zaudējumu nodarīšanas risks pastāv gadījumos, kad arhitekts nepievērš pienācīgu rūpību veicot profesionālās darbības. Civillikuma 1645.panta pirmā daļa paredz, ka neuzmanība ir rupja, ja kāds rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi, vai mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām nekā par savām paša, vai arī uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināmi. Savukārt Civillikuma 1646.pantā noteikts, ka par vieglu neuzmanību atzīstams tās rūpības un čaklības trūkums, kāda vispār jāievēro krietnam un rūpīgam saimniekam. Ņemot vērā iepriekš citētās tiesību normas, secināms, ka visbiežāk zaudējumu nodarīšanas risks saistāms ar vieglu neuzmanību. Vienlaikus arī šādu darbību rezultātā pastāv reāla iespēja, ka kaitējumus personu tiesībām var iestāties, kas arhitektūras nozarē var nozīmēt ne tikai Civillikuma 1770.pantā paredzētos zaudējumus, bet arī kaitējumu, kas radies personu dzīvības, veselības vai vides apdraudējuma rezultātā. Tādējādi Likumprojektā noteikto tiesību normu mērķis ir novērst zaudējumu un personu dzīvības, veselības vai videi nodarīta kaitējuma iestāšanās risku. Personas tiesības uz dzīvību, veselību, mantu un labvēlīgu vidi saistībā ar personu profesionālo darbību šobrīd ir aizsargātas ar dažādām krimināltiesību un administratīvo pārkāpumu tiesību normām. Tomēr krimināltiesiskās un administratīvi tiesiskās atbildības mērķis nav garantēt pilnīgu kaitējuma un zaudējumu riska neesamību, uz ko norāda dažādās Krimināllikuma normās paredzētās kvalificējošās pazīmes – būtisks kaitējums, ievērojams apmērs, liels apmērs u.c., kas kā noziedzīga nodarījuma sastāva pazīme pierādāma visos gadījumos, lai personu atzītu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā (piemēram, Krimināllikuma 319.panta pirmajā daļā paredzētā valsts amatpersonas bezdarbība). Vienlaikus tiesiskas un demokrātiskas valsts virsprincips paredz, ka krimināltiesību normas likumā tiek paredzētas un piemērotas praksē tikai tajos gadījumos, kad kaitējums ir iestājies Satversmē nostiprinātajām personu tiesībām un likumīgajām interesēm, un kad šis kaitējums vienlaikus ir tik smags, ka vieglāks atbildības, jeb soda vai tā piedraudējuma, veids nenodrošinās Satversmē nostiprināto personu tiesību un tiesisko interešu aizsardzību pret šādu kaitējumu. Ņemot to vērā, Likumprojektā norādītās tiesību normas, kas vērstas uz zaudējumu un personu dzīvībai, veselībai vai videi nodarīta kaitējuma iestāšanās riska novēršanu, mērķi sasniedz ar līdzekļiem, kuri daudz mazāk aizskar arhitekta un ainavu arhitekta tiesības brīvi izvēlēties profesiju, salīdzinot ar krimināltiesību un administratīvo pārkāpumu tiesību normām, vienlaikus cik iespējams izslēdzot pilnībā iepriekš minēto zaudējumu un kaitējuma iestāšanos risku. Ņemot to vērā, kā arī izvērtējot piedāvāto tiesību normu samērīgumu, secināms, ka nepastāv citi, mazāk arhitekta un ainavu arhitekta tiesības ierobežojoši līdzekļi, kas sasniegtu Likumprojektā noteikto tiesību normu mērķi.
_________________________________________________________________________________________

[1] https://www.latarh.lv/storage/files/konkursu%20labas%20prakses%20vadl%C4%ABnijas.pdf
[2] https://www.iub.gov.lv/lv/arhitekturas-un-eku-projektesanas-iepirkumi