Anotācija (ex-ante)

Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departaments 2021.gada 30.novembra spriedumā lietā Nr.A420258919 (SKA-648/2021) 7.punktā ir norādījis, ka tiesības uz ieroci privātpersonai netiek garantētas nedz Latvijas Republikas Satversmē, nedz Latvijai saistošajos starptautiskajos cilvēktiesību aktos. Līdz ar to likumdevējam ir plaša rīcības brīvība lemt par ieroču aprites regulējumu valsts teritorijā, privātpersonai izvirzītajām prasībām ieroča atļaujas saņemšanai, kā arī par ierobežojumiem ieroča atļaujas saņemšanai un spēkā esībai.
Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, lai novērstu apdraudējumu valsts un sabiedrības interesēm, ieroču atļaujas būtu izsniedzamas tikai tādām pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijas Republikā saņēmušām personām, kuras ir tādu valstu pilsoņi, ar kurām Latvijas valstij ir pastiprināta integrācija un uzticamība.

 

Projekts  paredz, ka  ieroču atļaujas turpmāk  tiks izsniegtas pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijas Republikā saņēmušām personām, kas ir Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts, Austrālijas Savienības, Brazīlijas Federatīvās Republikas, Jaunzēlandes vai Ukrainas pilsonis.
Minētais regulējums pēc būtības ir līdzīgs Nacionālās drošības likuma 3.¹pantā ietvertajam regulējumam.
Vienlaikus projekts paredz, ka personām, kurām ir pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijas Republikā un kuras nav iepriekš minēto valstu pilsoņi, bet kurām ir derīgas ieroču atļaujas, būs tiesības veikt Ieroču aprites likumā paredzētās darbības līdz 2023.gada 31.decembrim. Tādējādi minētās personas attiecīgos ieročus noteiktajā laikā posmā varēs izvest no valsts, realizēt vai deaktivizēt.

 

Ierocis ir paaugstinātas bīstamības avots, kura izmantošana vienmēr ir saistīta ar zināmu risku.  Izsniedzot ieroču atļauju vai licenci, nepieciešams vērtēt konkrētās personas intereses, samērojot tās ar sabiedrības interesi dzīvot drošā un labvēlīgā vidē (sabiedrības drošības nodrošināšanu), kā arī ar valsts drošības interesēm. Ja persona ir nelojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei, tad pastāv risks, ka tā ieroci var izmantot pretēji valsts drošības un sabiedrības drošības interesēm.
Satversmes tiesas 2017 gada 21.decembra spriedumu lietā Nr.2017-03-01 16.2.punktā ir norādīts: “Saeima, skaidrojot apstrīdēto normu saturu, norāda, ka par nelojālu būtu atzīstama tāda rīcība vai viedoklis, kas ir pretrunā ar Satversmē nostiprinātajām pamatvērtībām un liecina, ka attiecīgā persona neciena, noniecina vai noliedz Latviju kā neatkarīgu demokrātisku republiku, valsts suverēnās varas piederību Latvijas tautai, Latvijas valstisko neatkarību, Latvijas teritorijas nedalāmību, latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un Latvijas valsts simbolus - karogu, himnu un ģerboni. Tāpat Saeima norāda, ka par nelojālu būtu uzskatāms tāds viedoklis vai rīcība, kas ir pretrunā ar valsts noteiktajām prasībām attiecībā uz izglītības procesā izmantojamām mācību metodēm, mācību līdzekļiem un izpaužas pedagoga organizētos vai atbalstītos pasākumos, publiski noliedzot, attaisnojot, slavinot genocīdu, noziegumus pret cilvēci, noziegumus pret mieru vai kara noziegumus pret Latvijas Republiku un tās iedzīvotājiem vai rupji noniecinot un aicinot likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību un teritoriālo vienotību.
Lojalitāte ir atklāts juridisks jēdziens - ģenerālklauzula. Šādu jēdzienu iestrādāšana likumā ir pieļaujama, ja kopumā ir skaidrība par to mērķi, tvērumu un saistībā ar tiem paredzētajām sekām. Ģenerālklauzula katrā normas piemērošanas gadījumā ir piepildāma ar konkrētu saturu. Proti, tās piemērotājam katrā konkrētā gadījumā jāapsver, vai tas ir attiecināms uz ģenerālklauzulas saturu. Analizējot faktiskos apstākļus, normas piemērotājam jāgūst argumentēta pārliecība, ka gadījums atbilst ģenerālklauzulas jēgai - ratio legis (sk.: E. Meļķisis. Latvijas tiesiskās sistēmas ceļš uz demokrātisku tiesisku valsti. Rakstu krājums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 218.-219. lpp.). ..
Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) ir vairākkārt atsaukusies uz lojalitātes ģenerālklauzulu (sk., piemēram, ECT 1995. gada 26. septembra spriedumu lietā "Vogt v. Germany", pieteikums Nr. 17851/91, un 2015. gada 13. janvāra spriedumu lietā "Petropavlovskis pret Latviju", pieteikums Nr. 44230/06).

Spriedumā Vogt lietā, atspoguļojot Vācijas Konstitucionālās tiesas uzskatu, atzīts, ka lojalitāte ir kas vairāk nekā formāli korekta, vienaldzīga attieksme. Lojalitāte ietver sevī ticību valstij, tās pamatvērtībām. Lojalitāte nenozīmē pienākumu identificēties ar konkrētas pie varas esošas valdības mērķiem un politiku. .. Turklāt lojalitāte nozīmē arī nepārprotamu norobežošanos no grupām, kuras apšauba un nomelno valsti un pastāvošo konstitucionālo iekārtu (sk. turpat 58. punktu). Paužot atbalstu lojalitātes prasībām, ECT īpaši ņēmusi vērā valsts vēsturisko pieredzi un atzinusi, ka tādēļ, lai nepieļautu šādas pieredzes atkārtošanos, ir nepieciešama aktīva valsts rīcība, kas vērsta uz demokrātiskas tiesiskas valsts tradīciju nostiprināšanu. ECT arī uzsvērusi, ka demokrātiskai tiesiskai valstij ir tiesības pieprasīt lojalitāti pret tās pamatā esošajiem konstitucionālajiem principiem. ..
Tādējādi lojalitātes jēdziens kā ģenerālklauzula ir nostiprināts tiesību sistēmā un tā saturiskā nozīme pēc būtības ir skaidra.”
 

Projekts paredz aizliegumu izsniegt ieroču atļauju personai, kas nav lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei, kā arī licence netiks izsniegta, ja individuālais komersants, komercsabiedrības dalībnieks, vadītājs vai darbinieks, kuram saskaņā ar darba pienākumiem pieejami ieroči, munīcija, to sastāvdaļas vai speciālie līdzekļi, nav lojāls Latvijas Republikai un tās Satversmei.