22-TA-1788: Noteikumu projekts (Grozījumi)
Anotācijas (ex-ante) nosaukums
Tiesību akta projekta "Grozījumi Ministru kabineta 2017. gada 8. augusta noteikumos Nr. 468 "Noteikumi par atsevišķiem muitas kontroles veidiem"" sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojums (anotācija)
1. Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība
1.1. Pamatojums
Izstrādes pamatojums
Tiesību akts / Ministru Prezidenta rezolūcija
Apraksts
Izpildot Ministru kabineta 2021.gada 24.augusta sēdes protokola Nr.57 9.§ otrajā punktā doto uzdevumu iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā grozījumus Muitas likuma 14.5 panta 4.punktā, pilnveidojot tajā ietverto deleģējumu atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 12.jūnija Regulas (ES) Nr.608/2013 par muitas darbu intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanā un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr.1383/2003 (turpmāk - regula Nr.608/2013) 29.pantā noteiktajam, Finanšu ministrija sagatavoja atbilstošus grozījumus Muitas likuma 14.5 panta 4.punktā, precizējot tajā ietverto deleģējumu Ministru kabinetam. Ņemot vērā minēto, jāveic atbilstoši grozījumi Ministru kabineta 2017. gada 8. augusta noteikumos Nr.468 "Noteikumi par atsevišķiem muitas kontroles veidiem" (turpmāk - MK noteikumi Nr.468), kuri izdoti uz minētā deleģējuma pamata.
1.2. Mērķis
Mērķa apraksts
Precizēt MK noteikumus Nr.468 atbilstoši Muitas likuma 14.5 panta 4.punktā paredzētajām deleģējumam, vienlaikus veicot nepieciešamos redakcionālus precizējumus un citādi pilnveidojot MK noteikumu Nr.468 tvērumu.
Spēkā stāšanās termiņš
Jebkādi citi nosacījumi (atrunāti tiesību aktā)
Pamatojums
Noteikumu projekts stāsies spēkā 2023.gada 1.septembrī vienlaikus ar grozījumiem Muitas likuma 14.5 panta 4.punktā.
1.3. Pašreizējā situācija, problēmas un risinājumi
Pašreizējā situācija
Atbilstoši likumprojekta "Grozījumi Muitas likumā"(21-TA-1310) 6.pantam tiek paplašināts Muitas likuma 14.5 panta ceturtajā punktā dotais deleģējums Ministru kabinetam. Līdz ar to nepieciešams atbilstoši precizēt MK noteikumu Nr.468 1.4.apakšpunkta tvērumu.
Vienlaikus, piemērojot MK noteikumu Nr.468 normas attiecībā uz kārtību, kādā veicami muitas kontroles pasākumi intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai secināts, ka nepieciešams pilnveidot atsevišķu normu regulējumu. Piemēram, nepieciešams mazināt administratīvo slogu Valsts ieņēmumu dienestam (turpmāk - VID), svītrojot normu, kas paredz VID netipiskas funkcijas veikšanu - iznīcināt preci, par kuru ir pieņemts lēmums par preču nodošanu iznīcināšanai.
Papildus nepieciešams precizēt MK noteikumos Nr.468 lietoto terminoloģiju atbilstoši regulā Nr.608/2013 lietotajai terminoloģijai.
Vienlaikus, piemērojot MK noteikumu Nr.468 normas attiecībā uz kārtību, kādā veicami muitas kontroles pasākumi intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai secināts, ka nepieciešams pilnveidot atsevišķu normu regulējumu. Piemēram, nepieciešams mazināt administratīvo slogu Valsts ieņēmumu dienestam (turpmāk - VID), svītrojot normu, kas paredz VID netipiskas funkcijas veikšanu - iznīcināt preci, par kuru ir pieņemts lēmums par preču nodošanu iznīcināšanai.
Papildus nepieciešams precizēt MK noteikumos Nr.468 lietoto terminoloģiju atbilstoši regulā Nr.608/2013 lietotajai terminoloģijai.
Problēmas un risinājumi
Problēmas apraksts
1. Muitas likuma 14.5 panta 4. punkts paredz Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā lēmuma saņēmējs regulas Nr.608/2013 izpratnē sedz izdevumus par to preču glabāšanu un iznīcināšanu, kuru izlaišana ir apturēta vai kuras ir aizturētas, un šo izdevumu apmēru.
Ņemot vērā minēto deleģējumu, MK noteikumu Nr. 468 redakcija paredz pienākumu lēmuma saņēmējam segt izdevumus, kas VID radušies, iznīcinot preces, ja lēmuma saņēmējs noteiktajā termiņā nav pieņēmis preces iznīcināšana (MK noteikumu Nr. 468 17. punkts). Tāpat, ja lēmuma saņēmējs nav pārņēmis preces atbildīgā glabāšanā, tas sedz izdevumus, kas VID radušies saistībā ar izlaišanai apturēto vai aizturēto preču glabāšanu (MK noteikumu Nr. 468 17. punkts). Tādejādi šobrīd lēmuma saņēmējs sedz VID radušos preču uzglabāšanas vai iznīcināšanas izdevumus.
Regulas Nr. 608/2013 29. panta 1. punkta pirmā daļa nosaka, ka pēc muitas dienestu pieprasījuma lēmuma saņēmējs sedz izmaksas, kas muitas dienestiem vai citām pusēm, kuras rīkojas muitas dienestu vārdā, ir radušās, sākot ar preču aizturēšanas vai to izlaišanas apturēšanas brīdi, tostarp saistībā ar to uzglabāšanu un rīcību ar tām.
Līdz ar to MK noteikumos Nr. 468 regulas Nr. 608/2013 29. panta 1. punkta pirmajā daļā noteiktais nav ieviests pilnā apjomā, jo nav paredzēts segt izmaksas, kas VID radušās saistībā ar izlaišanai apturēto vai aizturēto preču nogādāšanu no vietas, kurā preces atrodas izlaišanas apturēšanas vai aizturēšanas brīdī, līdz preču uzglabāšanas vietai, kā arī izmaksas, kas rodas saistībā ar preču atdošanu deklarētājam, ja preces netiek nodotas iznīcināšanai vai netiek konfiscētas.
Lai pilnveidotu minēto deleģējumu atbilstoši Regulas Nr. 608/2013 29. panta saturam, Ministru kabinets ar 2021. gada 24. augusta sēdes protokola Nr. 57 9. § otro punktu deva uzdevumu Finanšu ministrijai iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā grozījumus Muitas likuma 14.5 panta ceturtajā punktā, pilnveidojot tajā ietverto deleģējumu atbilstoši Regulas Nr. 608/2013 29. pantā noteiktajam, paredzot segt visas iespējamās izmaksas, kas VID radušās saistībā ar izlaišanai apturētajām vai aizturētajām precēm. Ņemot vērā minēto, tika veikti grozījumi Muitas likuma 14.5 panta ceturtajā punktā, paplašinot deleģējumu Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā lēmuma saņēmējs regulas Nr. 608/2013 29.panta 1.punkta pirmās daļas izpratnē sedz izmaksas saistībā ar izlaišanai apturētajām vai aizturētajām precēm, un šo izmaksu apmēru (likumprojekta "Grozījumi Muitas likumā (21-TA-1310) 6.pants. Līdz ar to nepieciešams atbilstoši precizēt MK noteikumu Nr.468 1.4.apakšpunktu.
2. Regulā Nr.608/2013 lieto terminu "izmaksas" attiecībā uz lēmuma saņēmēja sedzamajām izmaksām, kas muitas dienestiem radušās, veicot pasākumus, lai īstenotu lēmuma saņēmēja intelektuālā īpašuma tiesības. Tā kā MK Noteikumos Nr.468 lietots termins "izdevumi", nepieciešams terminoloģiju vienādot atbilstoši regulā Nr.608/2013 lietotajai terminoloģijai.
3. Ja lēmuma saņēmējs 10 darbdienu laikā no lēmuma saņemšana dienas nav pieņēmis iznīcināšanai preces, par kurām VID ir pieņēmis lēmumu par preču nodošanu iznīcināšanai, tad saskaņā ar MK noteikumu Nr.468 16.punktu šādas preces iznīcina VID.
Praksē VID saskaras ar situācijām, kad lēmuma saņēmējs nevēlas pārņemt iznīcināšanai preces, kuras ir apturētas izlaišanai (aizturētas) un atrodas VID Muitas pārvaldes Latgales muitas kontroles punktu daļas muitas kontroles punktos, šādu nevēlēšanos pamatojot ar nokļūšanai attiecīgajā muitas kontroles punktā nepieciešamo laiku un ceļa izdevumiem, proti, lēmuma saņēmējs nevēlas patērēt savus resursus, bet vēlas izmantot MK noteikumu Nr. 468 16. punktā paredzēto iespēju preču iznīcināšanu atstāt VID ziņā. Šāda lēmuma saņēmēja rīcība nav uzskatāma par labticīgu un VID, iznīcinot preces MK noteikumu Nr. 468 16. punktā minētajā situācijā, sniedz specifisku pakalpojumu privātpersonai un tas neatbilst VID kā publiskas personas funkcijām. Preču iznīcināšana lēmuma saņēmēja vietā faktiski ir VID neraksturīga funkcija. Iesniedzot Regulas Nr. 608/2013 2. panta 9. punktā minēto pieprasījumu, iesniedzējam jāapzinās, ka tieši viņš ir ieinteresēts, lai tiktu aizsargātas viņa intelektuālā īpašuma tiesības, un ka šo tiesību aizsardzības nodrošināšanai nāksies veikt konkrētas darbības (vai nodrošināt šo darbību veikšanu), turklāt, iespējams, ciešot finansiālus zaudējumus. Ņemot vērā minēto, kā arī, lai ļaunprātīgi netiktu izmantoti valsts resursi, kā arī mazinot administratīvo slogu VID, no noteikumiem Nr.468 būtu svītrojams 16.punkts.
Gadījumā, ja lēmuma saņēmējs nebūs spējīgs iznīcināt preces, piemēram, ja lēmuma saņēmējs (fiziska persona) ir mirusi vai (juridiskā persona) beigusi pastāvēt, šādos gadījumos preces iznīcinās VID.
Saskaņā ar MK noteikumu Nr.468 14.punktu lēmuma saņēmējam ir pienākums pieņemt attiecīgās preces iznīcināšanai 10 darbdienu laikā no lēmuma saņemšanas dienas.
Lai nodrošinātu, ka lēmuma saņēmējs pārņem iznīcināšanai un iznīcina preces, par kurām ir pieņemts lēmums par to nodošanu iznīcināšanai, VID varētu izmantot Administratīvā procesa likuma 370. panta pirmajā daļā minēto piespiedu naudas institūtu.
4. MK noteikumu Nr.468 17.punkts paredz, ka izdevumus, kas VID radušies, iznīcinot preces, sedz lēmuma saņēmējs atbilstoši faktiskajām izmaksām. Saskaņā ar regulas Nr. 608/2013 29. panta 1. punkta pirmo daļu pēc muitas dienestu pieprasījuma lēmuma saņēmējs sedz izmaksas, kas muitas dienestiem vai citām pusēm, kuras rīkojas muitas dienestu vārdā, ir radušās, sākot ar preču aizturēšanas vai to izlaišanas apturēšanas brīdi, tostarp saistībā ar to uzglabāšanu un rīcību ar tām, saskaņā ar 17. panta 1. punktu, 18. panta 1. punktu un 19. panta 2. un 3. punktu un veicot korektīvus pasākumus, piemēram, preču iznīcināšanu saskaņā ar 23. un 26. pantu. Lēmuma saņēmējs Regulas Nr. 608/2013 izpratnē ir tāda lēmuma saņēmējs, ar kuru tiek apstiprināts pieprasījums – kompetentajai muitas nodaļai iesniegts lūgums – muitas dienestiem rīkoties gadījumos attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka ar tām tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Pašlaik saskaņā ar MK noteikumu Nr. 468 17. punktu lēmuma saņēmējam ir pienākums segt izmaksas, kas VID radušās, iznīcinot preces, ja lēmuma saņēmējs noteiktajā termiņā nav pieņēmis preces iznīcināšanai, kā arī izdevumus, kas VID radušies saistībā ar izlaišanai apturēto vai aizturēto preču glabāšanu, ja lēmuma saņēmējs nav pārņēmis preces atbildīgā glabāšanā. Tādējādi nacionālais tiesiskais regulējums neparedz lēmuma saņēmējam segt visas izmaksas, kuras tam ir pienākums segt saskaņā ar Regulu Nr. 608/2013, un attiecīgi valsts neatgūst visas izmaksas, kuras valstij VID personā rodas, veicot intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības pasākumus.
5. Pašlaik MK noteikumu Nr.468 21.punktā ir paredzēts, ka izmaksu apmēru par izlaišanai apturēto vai aizturēto preču glabāšanu aprēķina no apturēšanas vai aizturēšanas dienas līdz dienai, kad VID pieņem lēmumu par attiecīgo preču konfiscēšanu un iznīcināšanu un lēmuma saņēmējs pārņem attiecīgās preces.
Taču praksē var gadīties situācijas, kad dažādu apstākļu dēļ VID pieņem attiecīgo lēmumu ar kavēšanos, it īpaši tad, ja attiecīgo preču deklarētājs vai valdītājs ir iesniedzis VID iebildumus pret preču iznīcināšanu. Tas, savukārt, būtiski un bieži vien neparedzami palielina lēmuma saņēmēja izdevumus par preču glabāšanu bez iespējas šos apstākļus novērst vai ietekmēt (t.sk., arī gadījumos, kad tiek piemērota mazo sūtījumu procedūra). Līdz ar to būtu nepieciešams noteikt šādu izmaksu ierobežojumu, proti, ka lēmuma saņēmējs sedz tikai tās glabāšanas izmaksas, kas radušās viņa paša rīcības dēļ, nevis citu personu (ieskaitot VID) rīcības dēļ.
Paturot prātā Administratīvā procesa likuma 64.panta pirmajā daļā noteikto viena mēneša termiņu administratīvā akta izdošanai, būtu lietderīgi paredzēt, ka gadījumos, ja VID lēmums par preču nodošu iznīcināšanai tiek pieņemts pēc attiecīgā viena mēneša termiņa (skaitot no datuma, kad lēmuma saņēmējs ir iesniedzis VID MK noteikumos Nr.468 8. punktā vai 9.punktā paredzēto apstiprinājumu) notecēšanas, lēmuma saņēmējs nesedz izmaksas par attiecīgo laika periodu (t.i., periodu, kas pārsniedz vienu mēnesi).
Ņemot vērā minēto deleģējumu, MK noteikumu Nr. 468 redakcija paredz pienākumu lēmuma saņēmējam segt izdevumus, kas VID radušies, iznīcinot preces, ja lēmuma saņēmējs noteiktajā termiņā nav pieņēmis preces iznīcināšana (MK noteikumu Nr. 468 17. punkts). Tāpat, ja lēmuma saņēmējs nav pārņēmis preces atbildīgā glabāšanā, tas sedz izdevumus, kas VID radušies saistībā ar izlaišanai apturēto vai aizturēto preču glabāšanu (MK noteikumu Nr. 468 17. punkts). Tādejādi šobrīd lēmuma saņēmējs sedz VID radušos preču uzglabāšanas vai iznīcināšanas izdevumus.
Regulas Nr. 608/2013 29. panta 1. punkta pirmā daļa nosaka, ka pēc muitas dienestu pieprasījuma lēmuma saņēmējs sedz izmaksas, kas muitas dienestiem vai citām pusēm, kuras rīkojas muitas dienestu vārdā, ir radušās, sākot ar preču aizturēšanas vai to izlaišanas apturēšanas brīdi, tostarp saistībā ar to uzglabāšanu un rīcību ar tām.
Līdz ar to MK noteikumos Nr. 468 regulas Nr. 608/2013 29. panta 1. punkta pirmajā daļā noteiktais nav ieviests pilnā apjomā, jo nav paredzēts segt izmaksas, kas VID radušās saistībā ar izlaišanai apturēto vai aizturēto preču nogādāšanu no vietas, kurā preces atrodas izlaišanas apturēšanas vai aizturēšanas brīdī, līdz preču uzglabāšanas vietai, kā arī izmaksas, kas rodas saistībā ar preču atdošanu deklarētājam, ja preces netiek nodotas iznīcināšanai vai netiek konfiscētas.
Lai pilnveidotu minēto deleģējumu atbilstoši Regulas Nr. 608/2013 29. panta saturam, Ministru kabinets ar 2021. gada 24. augusta sēdes protokola Nr. 57 9. § otro punktu deva uzdevumu Finanšu ministrijai iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā grozījumus Muitas likuma 14.5 panta ceturtajā punktā, pilnveidojot tajā ietverto deleģējumu atbilstoši Regulas Nr. 608/2013 29. pantā noteiktajam, paredzot segt visas iespējamās izmaksas, kas VID radušās saistībā ar izlaišanai apturētajām vai aizturētajām precēm. Ņemot vērā minēto, tika veikti grozījumi Muitas likuma 14.5 panta ceturtajā punktā, paplašinot deleģējumu Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā lēmuma saņēmējs regulas Nr. 608/2013 29.panta 1.punkta pirmās daļas izpratnē sedz izmaksas saistībā ar izlaišanai apturētajām vai aizturētajām precēm, un šo izmaksu apmēru (likumprojekta "Grozījumi Muitas likumā (21-TA-1310) 6.pants. Līdz ar to nepieciešams atbilstoši precizēt MK noteikumu Nr.468 1.4.apakšpunktu.
2. Regulā Nr.608/2013 lieto terminu "izmaksas" attiecībā uz lēmuma saņēmēja sedzamajām izmaksām, kas muitas dienestiem radušās, veicot pasākumus, lai īstenotu lēmuma saņēmēja intelektuālā īpašuma tiesības. Tā kā MK Noteikumos Nr.468 lietots termins "izdevumi", nepieciešams terminoloģiju vienādot atbilstoši regulā Nr.608/2013 lietotajai terminoloģijai.
3. Ja lēmuma saņēmējs 10 darbdienu laikā no lēmuma saņemšana dienas nav pieņēmis iznīcināšanai preces, par kurām VID ir pieņēmis lēmumu par preču nodošanu iznīcināšanai, tad saskaņā ar MK noteikumu Nr.468 16.punktu šādas preces iznīcina VID.
Praksē VID saskaras ar situācijām, kad lēmuma saņēmējs nevēlas pārņemt iznīcināšanai preces, kuras ir apturētas izlaišanai (aizturētas) un atrodas VID Muitas pārvaldes Latgales muitas kontroles punktu daļas muitas kontroles punktos, šādu nevēlēšanos pamatojot ar nokļūšanai attiecīgajā muitas kontroles punktā nepieciešamo laiku un ceļa izdevumiem, proti, lēmuma saņēmējs nevēlas patērēt savus resursus, bet vēlas izmantot MK noteikumu Nr. 468 16. punktā paredzēto iespēju preču iznīcināšanu atstāt VID ziņā. Šāda lēmuma saņēmēja rīcība nav uzskatāma par labticīgu un VID, iznīcinot preces MK noteikumu Nr. 468 16. punktā minētajā situācijā, sniedz specifisku pakalpojumu privātpersonai un tas neatbilst VID kā publiskas personas funkcijām. Preču iznīcināšana lēmuma saņēmēja vietā faktiski ir VID neraksturīga funkcija. Iesniedzot Regulas Nr. 608/2013 2. panta 9. punktā minēto pieprasījumu, iesniedzējam jāapzinās, ka tieši viņš ir ieinteresēts, lai tiktu aizsargātas viņa intelektuālā īpašuma tiesības, un ka šo tiesību aizsardzības nodrošināšanai nāksies veikt konkrētas darbības (vai nodrošināt šo darbību veikšanu), turklāt, iespējams, ciešot finansiālus zaudējumus. Ņemot vērā minēto, kā arī, lai ļaunprātīgi netiktu izmantoti valsts resursi, kā arī mazinot administratīvo slogu VID, no noteikumiem Nr.468 būtu svītrojams 16.punkts.
Gadījumā, ja lēmuma saņēmējs nebūs spējīgs iznīcināt preces, piemēram, ja lēmuma saņēmējs (fiziska persona) ir mirusi vai (juridiskā persona) beigusi pastāvēt, šādos gadījumos preces iznīcinās VID.
Saskaņā ar MK noteikumu Nr.468 14.punktu lēmuma saņēmējam ir pienākums pieņemt attiecīgās preces iznīcināšanai 10 darbdienu laikā no lēmuma saņemšanas dienas.
Lai nodrošinātu, ka lēmuma saņēmējs pārņem iznīcināšanai un iznīcina preces, par kurām ir pieņemts lēmums par to nodošanu iznīcināšanai, VID varētu izmantot Administratīvā procesa likuma 370. panta pirmajā daļā minēto piespiedu naudas institūtu.
4. MK noteikumu Nr.468 17.punkts paredz, ka izdevumus, kas VID radušies, iznīcinot preces, sedz lēmuma saņēmējs atbilstoši faktiskajām izmaksām. Saskaņā ar regulas Nr. 608/2013 29. panta 1. punkta pirmo daļu pēc muitas dienestu pieprasījuma lēmuma saņēmējs sedz izmaksas, kas muitas dienestiem vai citām pusēm, kuras rīkojas muitas dienestu vārdā, ir radušās, sākot ar preču aizturēšanas vai to izlaišanas apturēšanas brīdi, tostarp saistībā ar to uzglabāšanu un rīcību ar tām, saskaņā ar 17. panta 1. punktu, 18. panta 1. punktu un 19. panta 2. un 3. punktu un veicot korektīvus pasākumus, piemēram, preču iznīcināšanu saskaņā ar 23. un 26. pantu. Lēmuma saņēmējs Regulas Nr. 608/2013 izpratnē ir tāda lēmuma saņēmējs, ar kuru tiek apstiprināts pieprasījums – kompetentajai muitas nodaļai iesniegts lūgums – muitas dienestiem rīkoties gadījumos attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka ar tām tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Pašlaik saskaņā ar MK noteikumu Nr. 468 17. punktu lēmuma saņēmējam ir pienākums segt izmaksas, kas VID radušās, iznīcinot preces, ja lēmuma saņēmējs noteiktajā termiņā nav pieņēmis preces iznīcināšanai, kā arī izdevumus, kas VID radušies saistībā ar izlaišanai apturēto vai aizturēto preču glabāšanu, ja lēmuma saņēmējs nav pārņēmis preces atbildīgā glabāšanā. Tādējādi nacionālais tiesiskais regulējums neparedz lēmuma saņēmējam segt visas izmaksas, kuras tam ir pienākums segt saskaņā ar Regulu Nr. 608/2013, un attiecīgi valsts neatgūst visas izmaksas, kuras valstij VID personā rodas, veicot intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības pasākumus.
5. Pašlaik MK noteikumu Nr.468 21.punktā ir paredzēts, ka izmaksu apmēru par izlaišanai apturēto vai aizturēto preču glabāšanu aprēķina no apturēšanas vai aizturēšanas dienas līdz dienai, kad VID pieņem lēmumu par attiecīgo preču konfiscēšanu un iznīcināšanu un lēmuma saņēmējs pārņem attiecīgās preces.
Taču praksē var gadīties situācijas, kad dažādu apstākļu dēļ VID pieņem attiecīgo lēmumu ar kavēšanos, it īpaši tad, ja attiecīgo preču deklarētājs vai valdītājs ir iesniedzis VID iebildumus pret preču iznīcināšanu. Tas, savukārt, būtiski un bieži vien neparedzami palielina lēmuma saņēmēja izdevumus par preču glabāšanu bez iespējas šos apstākļus novērst vai ietekmēt (t.sk., arī gadījumos, kad tiek piemērota mazo sūtījumu procedūra). Līdz ar to būtu nepieciešams noteikt šādu izmaksu ierobežojumu, proti, ka lēmuma saņēmējs sedz tikai tās glabāšanas izmaksas, kas radušās viņa paša rīcības dēļ, nevis citu personu (ieskaitot VID) rīcības dēļ.
Paturot prātā Administratīvā procesa likuma 64.panta pirmajā daļā noteikto viena mēneša termiņu administratīvā akta izdošanai, būtu lietderīgi paredzēt, ka gadījumos, ja VID lēmums par preču nodošu iznīcināšanai tiek pieņemts pēc attiecīgā viena mēneša termiņa (skaitot no datuma, kad lēmuma saņēmējs ir iesniedzis VID MK noteikumos Nr.468 8. punktā vai 9.punktā paredzēto apstiprinājumu) notecēšanas, lēmuma saņēmējs nesedz izmaksas par attiecīgo laika periodu (t.i., periodu, kas pārsniedz vienu mēnesi).
Risinājuma apraksts
1. Nepieciešams precizēt MK noteikumu Nr.468 1.4.apakšpunktu atbilstoši Muitas likuma 14.5 panta ceturtajā punktā dotajam deleģējumam Ministru kabinetam, paredzot, ka Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā lēmuma saņēmējs regulas Nr. 608/2013 29.panta 1.punkta pirmās daļas izpratnē sedz izmaksas saistībā ar izlaišanai apturētajām vai aizturētajām precēm, un šo izmaksu apmēru.
2. Nepieciešams veikt redakcionālu precizējumu MK noteikumu Nr.468 17.punktā, 18.punktā, 21.punktā, 24.punktā, 25.punktā un 26.punktā terminu “izdevumi” aizstājot ar terminu “izmaksas” atbilstoši Regulā Nr. 608/2013 izmantotajai terminoloģijai.
3. Lai ļaunprātīgi netiktu izmantoti valsts resursi, kā arī mazinot administratīvo slogu VID, no noteikumiem Nr.468 tiek svītrots 16.punkts.
4. Nepieciešams precizēt MK noteikumu Nr.468 17.punktu, nosakot, ka izmaksas, kas VID radušās saistībā ar izlaišanai apturēto vai aizturēto preču nogādāšanu no vietas, kurā preces atrodas izlaišanas apturēšanas vai aizturēšanas brīdī, līdz preču uzglabāšanas vietai, izmaksas, kas rodas saistībā ar preču atdošanu deklarētājam, ja preces netiek nodotas iznīcināšanai vai netiek konfiscētas, kā arī izmaksas, kas radušās preces iznīcinot lēmuma saņēmējs sedz atbilstoši faktiskajām izmaksām. Vienlaikus, tā kā ar noteikumu projekta 1.2.apakšpunktu tiek svītrots MK noteikumu Nr.468 16.punkts, MK noteikumu Nr.469 17.punktā tiek svītroti vārdi "iznīcinot preces saskaņā ar šo noteikumu 16. punktu".
5. Būtu samērīgi, ka VID lēmumu par preču nodošanu iznīcināšanai pieņemtu mēneša laikā no lēmuma saņēmēja apstiprinājuma par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu saņemšanas dienas un lēmuma saņēmējam nebūtu jāsedz izmaksas par preču glabāšanu par to laika posmu, kas pārsniedz šo termiņu. Mēnesis kopš apstiprinājuma par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu saņemšanas ir saprātīgs termiņš lēmuma pieņemšanai, turklāt tas atbilst Administratīvā procesa likuma 64. panta pirmajā daļā noteiktajam administratīvā akta izdošanas termiņam. Savukārt attiecībā uz regulas Nr. 608/2013 26. panta 6. punkta procedūru lēmums būtu jāpieņem mēneša laikā no brīža, kad ir uzskatāms, ka preču deklarētājs vai valdītājs ir piekritis preču iznīcināšanai, proti, no brīža, kad ir notecējis termiņš preču deklarētāja vai valdītāja viedokļa sniegšanai par preču iznīcināšanu.
Norāde uz to, ka VID pieņem lēmumu mēneša laikā, atsevišķi nebūtu jāietver MK noteikumos Nr. 468, jo šāds termiņš izriet jau no augstāka juridiskā spēka normatīvā akta, proti, Administratīvā procesa likuma.
Atbilstoši būtu jāprecizē MK noteikumu Nr. 468 21. punkts, norādot, ka aprēķinā neietver posmu, kas pārsniedz vienu mēnesi no lēmuma saņēmēja atzinuma saņemšanas dienas vai dienas kad ir uzskatāms, ka preču deklarētājs vai valdītājs ir piekritis preču iznīcināšanai dienas, līdz Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma pieņemšanas dienai.
Vienlaikus, tā kā ar noteikumu projekta 1.2.apakšpunktu tiek svītrots MK noteikumu Nr.468 16.punkts, MK noteikumu Nr.469 21.punktā tiek svītrots otrais apakšpunkts.
2. Nepieciešams veikt redakcionālu precizējumu MK noteikumu Nr.468 17.punktā, 18.punktā, 21.punktā, 24.punktā, 25.punktā un 26.punktā terminu “izdevumi” aizstājot ar terminu “izmaksas” atbilstoši Regulā Nr. 608/2013 izmantotajai terminoloģijai.
3. Lai ļaunprātīgi netiktu izmantoti valsts resursi, kā arī mazinot administratīvo slogu VID, no noteikumiem Nr.468 tiek svītrots 16.punkts.
4. Nepieciešams precizēt MK noteikumu Nr.468 17.punktu, nosakot, ka izmaksas, kas VID radušās saistībā ar izlaišanai apturēto vai aizturēto preču nogādāšanu no vietas, kurā preces atrodas izlaišanas apturēšanas vai aizturēšanas brīdī, līdz preču uzglabāšanas vietai, izmaksas, kas rodas saistībā ar preču atdošanu deklarētājam, ja preces netiek nodotas iznīcināšanai vai netiek konfiscētas, kā arī izmaksas, kas radušās preces iznīcinot lēmuma saņēmējs sedz atbilstoši faktiskajām izmaksām. Vienlaikus, tā kā ar noteikumu projekta 1.2.apakšpunktu tiek svītrots MK noteikumu Nr.468 16.punkts, MK noteikumu Nr.469 17.punktā tiek svītroti vārdi "iznīcinot preces saskaņā ar šo noteikumu 16. punktu".
5. Būtu samērīgi, ka VID lēmumu par preču nodošanu iznīcināšanai pieņemtu mēneša laikā no lēmuma saņēmēja apstiprinājuma par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu saņemšanas dienas un lēmuma saņēmējam nebūtu jāsedz izmaksas par preču glabāšanu par to laika posmu, kas pārsniedz šo termiņu. Mēnesis kopš apstiprinājuma par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu saņemšanas ir saprātīgs termiņš lēmuma pieņemšanai, turklāt tas atbilst Administratīvā procesa likuma 64. panta pirmajā daļā noteiktajam administratīvā akta izdošanas termiņam. Savukārt attiecībā uz regulas Nr. 608/2013 26. panta 6. punkta procedūru lēmums būtu jāpieņem mēneša laikā no brīža, kad ir uzskatāms, ka preču deklarētājs vai valdītājs ir piekritis preču iznīcināšanai, proti, no brīža, kad ir notecējis termiņš preču deklarētāja vai valdītāja viedokļa sniegšanai par preču iznīcināšanu.
Norāde uz to, ka VID pieņem lēmumu mēneša laikā, atsevišķi nebūtu jāietver MK noteikumos Nr. 468, jo šāds termiņš izriet jau no augstāka juridiskā spēka normatīvā akta, proti, Administratīvā procesa likuma.
Atbilstoši būtu jāprecizē MK noteikumu Nr. 468 21. punkts, norādot, ka aprēķinā neietver posmu, kas pārsniedz vienu mēnesi no lēmuma saņēmēja atzinuma saņemšanas dienas vai dienas kad ir uzskatāms, ka preču deklarētājs vai valdītājs ir piekritis preču iznīcināšanai dienas, līdz Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma pieņemšanas dienai.
Vienlaikus, tā kā ar noteikumu projekta 1.2.apakšpunktu tiek svītrots MK noteikumu Nr.468 16.punkts, MK noteikumu Nr.469 21.punktā tiek svītrots otrais apakšpunkts.
Vai ir izvērtēti alternatīvie risinājumi?
Nē
Vai ir izvērtēts prasību un izmaksu samērīgums pret ieguvumiem?
Nē
1.4. Izvērtējumi/pētījumi, kas pamato TA nepieciešamību
1.5. Pēcpārbaudes (ex-post) izvērtējums
Vai tiks veikts?
Nē
1.6. Cita informācija
-
2. Tiesību akta projekta ietekmējamās sabiedrības grupas, ietekme uz tautsaimniecības attīstību un administratīvo slogu
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
2.1. Sabiedrības grupas, kuras tiesiskais regulējums ietekmē, vai varētu ietekmēt
Fiziskās personas
Nē
Juridiskās personas
JāIetekmes apraksts
Noteikumu projektā ietverto tiesību normu mērķgrupa ir personas un vienības, kurām atbilstoši Regulas Nr. 608/2013 3. pantam ir tiesības iesniegt pieprasījumus muitas iestādēm rīkoties attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka ar tām tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, kā arī personas, kas veic darbības ar precēm, kas pakļautas muitošanas procesam un varētu pārkāpt intelektuālā īpašuma tiesības.
2.2. Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
2.3. Administratīvo izmaksu monetārs novērtējums
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
2.4. Atbilstības izmaksu monetārs novērtējums
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
3. Tiesību akta projekta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
Cita informācija
-
4. Tiesību akta projekta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
4.2. Cita informācija
-
5. Tiesību akta projekta atbilstība Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
5.1. Saistības pret Eiropas Savienību
Vai ir attiecināms?
Jā
ES tiesību akta CELEX numurs
32013R0608
ES tiesību akta datums, izdevējinstitūcija, numurs, veids un nosaukums
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 608/2013 ( 2013. gada 12. jūnijs ) par muitas darbu intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanā un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1383/2003
Apraksts
-
5.2. Citas starptautiskās saistības
Vai ir attiecināms?
Nē
5.3. Cita informācija
Apraksts
-
5.4. 1. tabula. Tiesību akta projekta atbilstība ES tiesību aktiem
Attiecīgā ES tiesību akta datums, izdevējinstitūcija, numurs, veids un nosaukums
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 608/2013 ( 2013. gada 12. jūnijs ) par muitas darbu intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanā un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1383/2003
ES TA panta numurs
Projekta vienība, kas pārņem vai ievieš A minēto
Tiek pārņemts pilnībā vai daļēji
Vai B minētais paredz stingrākas prasības un pamatojums
A
B
C
D
Regulas Nr.608/2013 29.pants
Noteikumu projekta 1.1.apakšpunkts, ar kuru groza MK noteikumu Nr.468 1.4.apakšpunktu;
noteikumu projekta 1.6.apakšpunkts.
noteikumu projekta 1.6.apakšpunkts.
Pārņemtas pilnībā
Šobrīd spēkā esošo MK noteikumu Nr. 468 redakcija paredz pienākumu lēmuma saņēmējam segt izdevumus par izlaišanai apturēto vai aizturēto preču glabāšanu un iznīcināšanu.
Saskaņā ar regulas Nr.608/2013 29.pantu pēc muitas dienestu pieprasījuma lēmuma saņēmējs sedz izmaksas, kas muitas dienestiem vai citām pusēm, kuras rīkojas muitas dienestu vārdā, ir radušās, sākot ar preču aizturēšanas vai to izlaišanas apturēšanas brīdi, tostarp saistībā ar to uzglabāšanu un rīcību ar tām, saskaņā ar 17. panta 1. punktu, 18. panta 1. punktu un 19. panta 2. un 3. punktu un veicot korektīvus pasākumus, piemēram, preču iznīcināšanu saskaņā ar 23. un 26. pantu. Tas nozīmē, ka lēmuma saņēmējs sedz visas izmaksas, kas radušās VID.
Ar šobrīd spēkā esošajām MK noteikumu Nr.468 normām regulas Nr.608/2013 29.pants netika pārņemts pilnā apjomā, tādēļ šobrīd ar noteikumu projektu MK noteikumu Nr.468 1.4.apakšpunktā ietvertais deleģējums tiek paplašināts atbilstoši regulas Nr.608/2013 29.panta saturam, pārņemot to pilnā apjomā.
Saskaņā ar regulas Nr.608/2013 29.pantu pēc muitas dienestu pieprasījuma lēmuma saņēmējs sedz izmaksas, kas muitas dienestiem vai citām pusēm, kuras rīkojas muitas dienestu vārdā, ir radušās, sākot ar preču aizturēšanas vai to izlaišanas apturēšanas brīdi, tostarp saistībā ar to uzglabāšanu un rīcību ar tām, saskaņā ar 17. panta 1. punktu, 18. panta 1. punktu un 19. panta 2. un 3. punktu un veicot korektīvus pasākumus, piemēram, preču iznīcināšanu saskaņā ar 23. un 26. pantu. Tas nozīmē, ka lēmuma saņēmējs sedz visas izmaksas, kas radušās VID.
Ar šobrīd spēkā esošajām MK noteikumu Nr.468 normām regulas Nr.608/2013 29.pants netika pārņemts pilnā apjomā, tādēļ šobrīd ar noteikumu projektu MK noteikumu Nr.468 1.4.apakšpunktā ietvertais deleģējums tiek paplašināts atbilstoši regulas Nr.608/2013 29.panta saturam, pārņemot to pilnā apjomā.
Kā ir izmantota ES tiesību aktā paredzētā rīcības brīvība dalībvalstij pārņemt vai ieviest noteiktas ES tiesību akta normas? Kādēļ?
Saskaņā ar regulas Nr.608/2013 29.pantu pēc muitas dienestu pieprasījuma lēmuma saņēmējs sedz izmaksas, kas muitas dienestiem vai citām pusēm, kuras rīkojas muitas dienestu vārdā, ir radušās, sākot ar preču aizturēšanas vai to izlaišanas apturēšanas brīdi, tostarp saistībā ar to uzglabāšanu un rīcību ar tām, saskaņā ar 17. panta 1. punktu, 18. panta 1. punktu un 19. panta 2. un 3. punktu un veicot korektīvus pasākumus, piemēram, preču iznīcināšanu saskaņā ar 23. un 26. pantu. Ar noteikumu projekta 1.1.apakšpunktu minētais regulas pants tiek ieviests pilnā apjomā, paredzot kārtību, kādā lēmuma saņēmējs sedz jebkādas izmaksas saistībā ar izlaišanai apturētajām vai aizturētajām precēm.
Saistības sniegt paziņojumu ES institūcijām un ES dalībvalstīm atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas regulē informācijas sniegšanu par tehnisko noteikumu, valsts atbalsta piešķiršanas un finanšu noteikumu (attiecībā uz monetāro politiku) projektiem
-
Cita informācija
-
6. Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas un sabiedrības līdzdalības process
Sabiedrības līdzdalība uz šo tiesību akta projektu neattiecas
Nē
6.1. Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas
Valsts un pašvaldību institūcijas
Valsts ieņēmumu dienestsNevalstiskās organizācijas
Biedrība "Latvijas profesionālo patentpilnvarnieku asociācija"Cits
-6.2. Sabiedrības līdzdalības organizēšanas veidi
Veids
Publiskā apspriešana
Saite uz sabiedrības līdzdalības rezultātiem
-
6.3. Sabiedrības līdzdalības rezultāti
MK noteikumu projekta izstrādes gaitā projekts vairākkārt tika sūtīts viedokļa sniegšanai biedrībai "Latvijas profesionālo patentpilnvarnieku asociācija" (turpmāk - LPPA), kuras viedoklis kopumā ir ņemts vērā un iestrādāts noteikumu projektā.
Kā nesaskaņots palicis jautājums par MK noteikumu Nr.468 16.punkta izslēgšanu. LPPA nepiekrīt minētā punkta izslēgšanai. Savā 14.11.2022. vēstulē LPPA norāda, ka "nevar piekrist Finanšu ministrijas ierosinājumam svītrot no MK noteikumu Nr. 468 16.punktu, kas atstātu iespēju VID nepieciešamības gadījumā iznīcināt viltotās preces, piemēram, ja to neizdara lēmuma saņēmējs vai viņa pārstāvis. Šajā gadījumā var izveidoties situācija, ka konfiscētās preces tā arī paliek VID glabāšanā bez iespējas tās iznīcināt, piemēram, situācijās, kad lēmuma saņēmējs beidz pastāvēt vai kādu citu iemeslu dēļ. LPPA nevar piekrist arī Finanšu ministrijas vēstulē norādītajai motivācijai, proti, ka preču iznīcināšana nav VID raksturīga kompetence, jo tādu VID funkciju paredz, piemēram, 26.11.2013 Ministru kabineta noteikumi Nr. 1354 "Kārtība, kādā veicama valstij piekritīgās mantas uzskaite, novērtēšana, realizācija, nodošana bez maksas, iznīcināšana un realizācijas ieņēmumu ieskaitīšana valsts budžetā" (turpmāk - MK noteikumi Nr.1354)".
Atbildot LPPA viedoklim, Finanšu ministrijā savā 30.11.2022. vēstulē Nr.4.1-13/5.2/454 skaidroja, ka preču iznīcināšana lēmuma saņēmēja vietā ir VID neraksturīga funkcija. Iesniedzot Regulas Nr. 608/2013 2. panta 9. punktā minēto pieprasījumu, iesniedzējam jāapzinās, ka tieši viņš ir ieinteresēts, lai tiktu aizsargātas viņa intelektuālā īpašuma tiesības, un ka šo tiesību aizsardzības nodrošināšanai nāksies veikt konkrētas darbības (vai nodrošināt šo darbību veikšanu), turklāt, iespējams, ciešot finansiālus zaudējumus. Neiespējamība piedzīt no vainīgās personas izdevumus (kā to norāda LPPA) nevar būt pamats pārlikt pienākumus, ko persona uzņemas, iesniedzot pieprasījumu un saņemot lēmumu, ar kuru tiek apstiprināts pieprasījums, uz valsts pārvaldes iestādi. Papildus, noteikumu projekta anotācijā tiks norādīts, ka, ja lēmuma saņēmējs (fiziska persona) ir mirusi vai (juridiskā persona) beigusi pastāvēt, šīs preces iznīcina VID.
Papildus Finanšu ministrija skaidroja, ka nepiekrīt LPPA viedoklim saistībā ar MK noteikumiem Nr.1354. Minētie noteikumi noteic kārtību, kādā veicama valstij piekritīgās mantas iznīcināšana, tātad tā ir manta, kura pieder valstij, savukārt to preču īpašnieks, par kurām ir pieņemts lēmums par to nodošanu iznīcināšanai, nav valsts. Turklāt Regula Nr. 608/2013 satur konkrētu regulējumu gan par preču valdītāju gan lēmuma saņēmēju, līdz ar to nav šaubu par katra subjekta pienākumiem.
Savā 30.12.2022. vēstulē LPPA turpināja iebilst MK noteikumu Nr.468 16.punkta svītrošanai norādot, ka "LPPA ieskatā regulas Nr. 608/2013 noteikumi, tos sistēmiski tulkojot, paredz, ka tieši muitas dienestiem būtu jāiznīcina aizturētās preces, kas tikušas atzītas par viltotām. Proti, Regulas Nr. 608/2013 preambulas 23.punkts paredz, ka “ka lēmuma saņēmējam būtu jāsedz visas izmaksas, kas muitas dienestiem radušās, veicot pasākumus, lai īstenotu lēmuma saņēmēja intelektuālā īpašuma tiesības”, bet 29.panta 1.punkts paredz, ka “Pēc muitas dienestu pieprasījuma lēmuma saņēmējs sedz izmaksas, kas muitas dienestiem vai citām pusēm, kuras rīkojas muitas dienestu vārdā, ir radušās, sākot ar preču aizturēšanas vai to izlaišanas apturēšanas brīdi, tostarp saistībā ar to uzglabāšanu un rīcību ar tām, saskaņā ar 17. panta 1. punktu, 18. panta 1. punktu un 19. panta 2. un 3. punktu un veicot korektīvus pasākumus, piemēram, preču iznīcināšanu saskaņā ar 23. un 26. pantu.”. No minētā izriet, ka tieši muitas iestādes veic visus Regulā Nr. 608/2013 paredzētos pasākumus, tostarp, arī korektīvus pasākumus (preču iznīcināšanu), bet lēmuma saņēmēja pienākums ir apmaksāt attiecīgus izdevumus, nevis pašam organizēt preču iznīcināšanu, jo šādu pienākumu Regula Nr. 608/2013 nenosaka ne tieši, ne arī pastarpināti. Šādā aspektā LPPA piekrīt Finanšu ministrijas paustajam viedoklim, ka Regula Nr. 608/2013 satur konkrētu regulējumu gan par preču valdītāju, gan lēmuma saņēmēju, līdz ar to nav šaubu par katra subjekta pienākumiem, tostarp, arī muitas iestāžu pienākumiem. Arī citu Eiropas Savienības dalībvalstu (piemēram, Lietuvas, Igaunijas, Dānijas, Nīderlandes, Vācijas un Spānijas) prakse un tiesiskais regulējums rāda, ka tieši muitas dienesti organizē un veic par viltotām atzīto preču iznīcināšanu, nevis to dara lēmuma saņēmēji. LPPA kritiski vērtē Finanšu ministrijas pausto argumentu attiecībā uz LPPA viedokli par MK noteikumiem Nr. 1354, jo to preču īpašnieks, par kurām ir pieņemts lēmums par to nodošanu iznīcināšanai, nav arī lēmuma saņēmējs, bet trešā persona. Faktiski, raugoties no formālā juridiska viedokļa, VID šādā situācija pieņemot lēmumu par citai personai (kas nav lēmuma saņēmējs) piederošās mantas iznīcināšanu, to nekonfiscējot, bet nododot iznīcināšanai lēmuma saņēmējam, būtībā atsavina (ekspropriē) personas (preču īpašnieka) mantu par labu citai personai (lēmuma saņēmējam). LPPA ieskatā tomēr pareizāk būtu atgriezt iepriekšējo kārtību, kad par viltotām atzītās preces tika konfiscētas par labu valstij un to iznīcināšanu veica Valsts ieņēmumu dienests.".
Izvērtējot LPPA viedokli, Finanšu ministrija sadarbībā ar VID pieņēma lēmumu izslēgt MK noteikumu Nr.468 16.punktu, papildus jau esošajiem argumentiem skaidrojot, ka regulas Nr. 608/2013 23. panta 2. punkts noteic, ka preču iznīcināšanu veic muitas uzraudzībā, un par to atbild lēmuma saņēmējs, ja vien tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā preces tiek iznīcinātas, nav noteikts citādi. Finanšu ministrijas un VID ieskatā minētajā normā noteiktais, ka par iznīcināšanu atbild lēmuma saņēmējs, viennozīmīgi nosaka, ka preču iznīcināšanas organizēšana, preču iznīcināšana, kā arī citas darbības, kas nepieciešamas preču iznīcināšanai, ir jāveic lēmuma saņēmējam, bet LPPA viedoklis, ka regulas Nr.608/2013 noteikumi, tos sistēmiski tulkojot, paredz, ka tieši muitas dienestiem būtu jāiznīcina aizturētās preces, kas tikušas atzītas par viltotām, ir kļūdains. Nosacījumu “preču iznīcināšanu veic muitas uzraudzībā” nevar tulkot kā muitas pienākumu iznīcināt preces. Vienlaikus VID ir sazinājies ar ES Intelektuālā īpašuma biroju (ES Observatoriju), kas veic pētījumu par muitas praksi viltoto preču apkarošanai, un saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju preces iznīcina tiesību īpašnieks, noalgojot trešo pusi, kura veic viltoto un pirātisko preču iznīcināšanu, parasti tās ir vietas, kuras veic profesionālu atkritumu pārstrādi. Dažkārt preces iznīcina paši tiesību īpašnieki, ja tie ir ražotāji, kuriem ir viss nepieciešamais aprīkojums bīstamo preču, piemēram, elektrisko bateriju, medikamentu iznīcināšanai.
Kā nesaskaņots palicis jautājums par MK noteikumu Nr.468 16.punkta izslēgšanu. LPPA nepiekrīt minētā punkta izslēgšanai. Savā 14.11.2022. vēstulē LPPA norāda, ka "nevar piekrist Finanšu ministrijas ierosinājumam svītrot no MK noteikumu Nr. 468 16.punktu, kas atstātu iespēju VID nepieciešamības gadījumā iznīcināt viltotās preces, piemēram, ja to neizdara lēmuma saņēmējs vai viņa pārstāvis. Šajā gadījumā var izveidoties situācija, ka konfiscētās preces tā arī paliek VID glabāšanā bez iespējas tās iznīcināt, piemēram, situācijās, kad lēmuma saņēmējs beidz pastāvēt vai kādu citu iemeslu dēļ. LPPA nevar piekrist arī Finanšu ministrijas vēstulē norādītajai motivācijai, proti, ka preču iznīcināšana nav VID raksturīga kompetence, jo tādu VID funkciju paredz, piemēram, 26.11.2013 Ministru kabineta noteikumi Nr. 1354 "Kārtība, kādā veicama valstij piekritīgās mantas uzskaite, novērtēšana, realizācija, nodošana bez maksas, iznīcināšana un realizācijas ieņēmumu ieskaitīšana valsts budžetā" (turpmāk - MK noteikumi Nr.1354)".
Atbildot LPPA viedoklim, Finanšu ministrijā savā 30.11.2022. vēstulē Nr.4.1-13/5.2/454 skaidroja, ka preču iznīcināšana lēmuma saņēmēja vietā ir VID neraksturīga funkcija. Iesniedzot Regulas Nr. 608/2013 2. panta 9. punktā minēto pieprasījumu, iesniedzējam jāapzinās, ka tieši viņš ir ieinteresēts, lai tiktu aizsargātas viņa intelektuālā īpašuma tiesības, un ka šo tiesību aizsardzības nodrošināšanai nāksies veikt konkrētas darbības (vai nodrošināt šo darbību veikšanu), turklāt, iespējams, ciešot finansiālus zaudējumus. Neiespējamība piedzīt no vainīgās personas izdevumus (kā to norāda LPPA) nevar būt pamats pārlikt pienākumus, ko persona uzņemas, iesniedzot pieprasījumu un saņemot lēmumu, ar kuru tiek apstiprināts pieprasījums, uz valsts pārvaldes iestādi. Papildus, noteikumu projekta anotācijā tiks norādīts, ka, ja lēmuma saņēmējs (fiziska persona) ir mirusi vai (juridiskā persona) beigusi pastāvēt, šīs preces iznīcina VID.
Papildus Finanšu ministrija skaidroja, ka nepiekrīt LPPA viedoklim saistībā ar MK noteikumiem Nr.1354. Minētie noteikumi noteic kārtību, kādā veicama valstij piekritīgās mantas iznīcināšana, tātad tā ir manta, kura pieder valstij, savukārt to preču īpašnieks, par kurām ir pieņemts lēmums par to nodošanu iznīcināšanai, nav valsts. Turklāt Regula Nr. 608/2013 satur konkrētu regulējumu gan par preču valdītāju gan lēmuma saņēmēju, līdz ar to nav šaubu par katra subjekta pienākumiem.
Savā 30.12.2022. vēstulē LPPA turpināja iebilst MK noteikumu Nr.468 16.punkta svītrošanai norādot, ka "LPPA ieskatā regulas Nr. 608/2013 noteikumi, tos sistēmiski tulkojot, paredz, ka tieši muitas dienestiem būtu jāiznīcina aizturētās preces, kas tikušas atzītas par viltotām. Proti, Regulas Nr. 608/2013 preambulas 23.punkts paredz, ka “ka lēmuma saņēmējam būtu jāsedz visas izmaksas, kas muitas dienestiem radušās, veicot pasākumus, lai īstenotu lēmuma saņēmēja intelektuālā īpašuma tiesības”, bet 29.panta 1.punkts paredz, ka “Pēc muitas dienestu pieprasījuma lēmuma saņēmējs sedz izmaksas, kas muitas dienestiem vai citām pusēm, kuras rīkojas muitas dienestu vārdā, ir radušās, sākot ar preču aizturēšanas vai to izlaišanas apturēšanas brīdi, tostarp saistībā ar to uzglabāšanu un rīcību ar tām, saskaņā ar 17. panta 1. punktu, 18. panta 1. punktu un 19. panta 2. un 3. punktu un veicot korektīvus pasākumus, piemēram, preču iznīcināšanu saskaņā ar 23. un 26. pantu.”. No minētā izriet, ka tieši muitas iestādes veic visus Regulā Nr. 608/2013 paredzētos pasākumus, tostarp, arī korektīvus pasākumus (preču iznīcināšanu), bet lēmuma saņēmēja pienākums ir apmaksāt attiecīgus izdevumus, nevis pašam organizēt preču iznīcināšanu, jo šādu pienākumu Regula Nr. 608/2013 nenosaka ne tieši, ne arī pastarpināti. Šādā aspektā LPPA piekrīt Finanšu ministrijas paustajam viedoklim, ka Regula Nr. 608/2013 satur konkrētu regulējumu gan par preču valdītāju, gan lēmuma saņēmēju, līdz ar to nav šaubu par katra subjekta pienākumiem, tostarp, arī muitas iestāžu pienākumiem. Arī citu Eiropas Savienības dalībvalstu (piemēram, Lietuvas, Igaunijas, Dānijas, Nīderlandes, Vācijas un Spānijas) prakse un tiesiskais regulējums rāda, ka tieši muitas dienesti organizē un veic par viltotām atzīto preču iznīcināšanu, nevis to dara lēmuma saņēmēji. LPPA kritiski vērtē Finanšu ministrijas pausto argumentu attiecībā uz LPPA viedokli par MK noteikumiem Nr. 1354, jo to preču īpašnieks, par kurām ir pieņemts lēmums par to nodošanu iznīcināšanai, nav arī lēmuma saņēmējs, bet trešā persona. Faktiski, raugoties no formālā juridiska viedokļa, VID šādā situācija pieņemot lēmumu par citai personai (kas nav lēmuma saņēmējs) piederošās mantas iznīcināšanu, to nekonfiscējot, bet nododot iznīcināšanai lēmuma saņēmējam, būtībā atsavina (ekspropriē) personas (preču īpašnieka) mantu par labu citai personai (lēmuma saņēmējam). LPPA ieskatā tomēr pareizāk būtu atgriezt iepriekšējo kārtību, kad par viltotām atzītās preces tika konfiscētas par labu valstij un to iznīcināšanu veica Valsts ieņēmumu dienests.".
Izvērtējot LPPA viedokli, Finanšu ministrija sadarbībā ar VID pieņēma lēmumu izslēgt MK noteikumu Nr.468 16.punktu, papildus jau esošajiem argumentiem skaidrojot, ka regulas Nr. 608/2013 23. panta 2. punkts noteic, ka preču iznīcināšanu veic muitas uzraudzībā, un par to atbild lēmuma saņēmējs, ja vien tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā preces tiek iznīcinātas, nav noteikts citādi. Finanšu ministrijas un VID ieskatā minētajā normā noteiktais, ka par iznīcināšanu atbild lēmuma saņēmējs, viennozīmīgi nosaka, ka preču iznīcināšanas organizēšana, preču iznīcināšana, kā arī citas darbības, kas nepieciešamas preču iznīcināšanai, ir jāveic lēmuma saņēmējam, bet LPPA viedoklis, ka regulas Nr.608/2013 noteikumi, tos sistēmiski tulkojot, paredz, ka tieši muitas dienestiem būtu jāiznīcina aizturētās preces, kas tikušas atzītas par viltotām, ir kļūdains. Nosacījumu “preču iznīcināšanu veic muitas uzraudzībā” nevar tulkot kā muitas pienākumu iznīcināt preces. Vienlaikus VID ir sazinājies ar ES Intelektuālā īpašuma biroju (ES Observatoriju), kas veic pētījumu par muitas praksi viltoto preču apkarošanai, un saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju preces iznīcina tiesību īpašnieks, noalgojot trešo pusi, kura veic viltoto un pirātisko preču iznīcināšanu, parasti tās ir vietas, kuras veic profesionālu atkritumu pārstrādi. Dažkārt preces iznīcina paši tiesību īpašnieki, ja tie ir ražotāji, kuriem ir viss nepieciešamais aprīkojums bīstamo preču, piemēram, elektrisko bateriju, medikamentu iznīcināšanai.
6.4. Cita informācija
-
7. Tiesību akta projekta izpildes nodrošināšana un tās ietekme uz institūcijām
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
7.5. Cita informācija
-
8. Horizontālās ietekmes
8.1. Projekta tiesiskā regulējuma ietekme
8.1.1. uz publisku pakalpojumu attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.2. uz valsts un pašvaldību informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.3. uz informācijas sabiedrības politikas īstenošanu
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.4. uz Nacionālā attīstības plāna rādītājiem
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.5. uz teritoriju attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.6. uz vidi
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.7. uz klimatneitralitāti
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.8. uz iedzīvotāju sociālo situāciju
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.9. uz personu ar invaliditāti vienlīdzīgām iespējām un tiesībām
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.10. uz dzimumu līdztiesību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.11. uz veselību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.12. uz cilvēktiesībām, demokrātiskām vērtībām un pilsoniskās sabiedrības attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.13. uz datu aizsardzību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.14. uz diasporu
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.15. uz profesiju reglamentāciju
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.16. uz bērna labākajām interesēm
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.2. Cita informācija
-
Pielikumi