Anotācija (ex-ante)

Dzīvnieku aizsardzības likuma 9. pantā ir noteiktas iestādes, kas uzrauga un kontrolē šā likuma prasību ievērošanu, bet nav noteikta pašvaldību kompetence mājas (istabas) dzīvnieku labturības prasību uzraudzībā un kontrolē. Dzīvnieku aizsardzības likuma 60. panta pirmajā daļā ir noteikta pašvaldību kompetence administratīvā pārkāpuma procesā par dzīvnieku labturības prasību pārkāpumiem, kas noteikti 57. pantā, bet nav noteikts regulējums attiecībā uz pašvaldību kompetenci mājas (istabas) dzīvnieku labturības prasību uzraudzību un kontroli risināt Administratīvā procesa likuma ietvaros, izdodot administratīvo aktu, kurš uzliek par pienākumu novērst pārkāpumu.

Spēkā esošo Ministru kabineta noteikumu Nr. 266 2.¹ punktā noteikts, ka PVD inspektoriem un pašvaldībām ir tiesības kontrolēt šajos noteikumos noteikto mājas (istabas) dzīvnieku labturības prasību ievērošanu, ja ir aizdomas vai sūdzības par šo prasību pārkāpumiem. Dzīvnieku aizsardzības likuma 9. panta pirmās daļas 1. punkta "a" apakšpunktā ir noteikts, ka PVD uzrauga un kontrolē šajā likumā noteiktās mājas (istabas) dzīvnieku labturības prasības tikai valsts veterinārās uzraudzības objektos un gadījumos, kad ir aizdomas vai sūdzības par normatīvo aktu pārkāpumiem. Savukārt pašvaldībām šāda funkcija ir noteikta noteikumu Nr. 266 2.¹ punktā. Lai nodrošinātu skaidru un nepārprotamu tiesību normu piemērošanu, ievērojot atbilstošu juridisko tehniku, Dzīvnieku aizsardzības likuma 9. panta pirmā daļa papildināma ar 3. punktu, nosakot pašvaldību kompetenci un pienākumu savā administratīvajā teritorijā veikt pārbaudes mājas (istabas) dzīvnieku turēšanas vietās. Tas ir īpaši svarīgi gadījumos, kad tiek saņemtas sūdzības par dzīvniekiem brīvdienās un darbdienu vakaros. Tas uzlabos izpratni par pašvaldību nozīmi mājas (istabas) dzīvnieku labturības prasību uzraudzībā un kontrolē. Pašvaldība, īstenojot mājas (istabas) dzīvnieku labturības uzraudzību un kontroli, labturības pārkāpumu gadījumos ir tiesīga izdot administratīvu aktu, kas nosaka pienākumu noteiktā veidā un termiņā novērst pārkāpumu dzīvnieku labturības jomā. Likumprojektā nav iespējams noteikt visus gadījumus, kad pašvaldība ir tiesīga izdot administratīvu aktu, jo pašvaldība nodrošina uzraudzību un kontroli attiecībā uz mājas (istabas) dzīvnieku labturību, ņemot vērā noteikumos Nr. 266 noteiktās prasības un izvērtējot katru gadījumu individuāli, kā arī, izvērtējot pārkāpumu, tā veidu un iespējamību, uzdot noteiktā laikposmā novērst konstatēto pārkāpumu. Piemēram, ja suns ir pieķēdēts pie neatbilstoša garuma ķēdes, pašvaldība izdod administratīvo aktu, kas paredz noteiktā laikposmā dzīvnieka īpašniekam nodrošināt sunim atbilstoša garuma ķēdi.
Pašvaldībām šī nav jauna funkcija un nerada papildu administratīvo slogu.

Noteikumi Nr. 266 ir izdoti pirms 15 gadiem. Šajā laikā ir aktualizējušies jautājumi un problēmas, kas skar mājas (istabas) dzīvnieku labturības, aizsardzības, pavairošanas un atsavināšanas jautājumus, kā arī mainījušies sabiedrības uzskati un attieksme pret šiem jautājumiem. Zemkopības ministrija ir saņēmusi daudzus nevalstisko organizāciju un citu iestāžu ieteikumus un priekšlikumus par to, kā uzlabot mājas (istabas) dzīvnieku labturību un aizsardzību. Vienlaikus, izdarot grozījumus citos normatīvajos aktos, kas skar mājas (istabas) dzīvniekus, ir nepieciešams aktualizēt arī noteikumu Nr. 266 prasības, piemēram, prasības saistībā ar suņu, kaķu un mājas (istabas) sesku demonstrēšanu publiskās izstādēs un obligāto vakcināciju pret trakumsērgu. Izdarot grozījumus noteikumos Nr. 266, tika secināts, ka dažu problēmu risināšanai nepieciešami plašāki un aktuāli pilnvarojumi likumā, kā arī dažas tiesību normas no spēkā esošajiem noteikumiem Nr. 266 pēc būtības ir iekļaujamas likumā.

Tā kā jautājumi, kas skar dzīvnieku labturību, ir būtiski mūsdienu sabiedrībai, nepieciešams aktualizēt un paplašināt pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt prasības mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā.
Jauno noteikumu sagatavošanā par pamatu tiks ņemti noteikumi Nr. 266, saglabājot jau esošās prasības, kas tiks precizētas un pēc nepieciešamības papildinātas atbilstoši jaunajam pilnvarojumam. Ievērojot likuma 18.³ panta otrajā daļā, kā arī 18.⁴ un 18.⁵ pantā dotos pilnvarojumus Ministru kabinetam, tiks sagatavoti trīs jauni noteikumi:
1) prasības suņa, kaķa vai mājas (istabas) seska atsavināšanai, tostarp informācijas norādīšanai sludinājumos. Noteikumos tiks ietvertas šādas tēmas:
a) prasības suņa, kaķa vai mājas (istabas) seska minimālajam atsavināšanas vecumam, prasības dzīvnieka atsavināšanai, ņemot vērā to fizioloģiskās norises organismā (piemēram, dzīvnieka meklēšanās, grūsnības periods u.tml.) un veselības stāvokli, dokumentus, ar kuriem mājas (istabas) dzīvnieku atsavina, nododot tā nākamajam īpašniekam;
b) prasības informācijas norādīšanai sludinājumos par suņa, kaķa vai mājas (istabas) seska atsavināšanu, nosakot pienākumu norādīt konkrētus datus par dzīvnieku sludinājumā atbilstoši katrai dzīvnieku sugai (piemēram, dzīvnieka vecumu, šķirni, mikroshēmas numuru u.c.);

2) prasības specializētajām  tirdzniecības vietām, kas saskaņā ar Veterinārmedicīnas likumu ir vietas, kuras reģistrētas saskaņā ar normatīvajiem aktiem par dzīvu dzīvnieku turēšanu tirdzniecības nolūkā. Noteikumos tiks ietvertas:
a) prasības mājas (istabas) dzīvnieku specializēto tirdzniecības vietu telpām, aprīkojumam un inventāram;
b) telpu un būru dezinfekcijas kārtība;
c) blakusproduktu (mirušo dzīvnieku) savākšanas un uzglabāšanas kārtība;
d) specializēto tirdzniecības vietu reģistrācijas kārtība, tostarp nepieciešamā dokumentācija, un kārtība, kādā PVD inspektori apseko telpas pirms reģistrācijas u.c. Saskaņā ar Veterinārmedicīnas likumu specializētā tirdzniecības vieta ir valsts veterinārās uzraudzības objekts, un tās darbības apturēšanas un atjaunošanas kārtība ir noteikta Veterinārmedicīnas likuma XII nodaļā. Savukārt reģistrācijas kārtība tiks noteikta, pamatojoties uz pilnvarojumu, kas noteikts Veterinārmedicīnas likuma 25. panta 11. punktā;
e) prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai (piemēram, nodrošināt pakaišus, iespēju patverties u.c.) barošanai un dzirdināšanai;
f) informācija, kas jāsniedz jaunajam dzīvnieka īpašniekam par dzīvnieka turēšanu, ēdināšanu, dzirdināšanu;
g) prasības, kas jāievēro, lai dzīvnieku pieņemtu tirdzniecībai specializētajā tirdzniecības vietā, t.i., attiecībā uz dzīvnieka veselības stāvokli, grūsnību, dzīvnieku sugām, kuras drīkst tirgot specializētā tirdzniecības vietā, u.c.
h) kārtība mājas (istabas) dzīvnieka pieņemšanai  tirdzniecībai specializētajā tirdzniecības vietā – dokumentācija par dzīvnieka izcelsmi, veselības stāvokli u.c.;

3) prasības mājas (istabas) dzīvnieku labturībai un aizsardzībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs. Noteikumos tiks ietvertas:
a) prasības dažādu sugu mājas (istabas) dzīvnieku (suņu, kaķu, mājas (istabas) sesku u.c. dzīvnieku) turēšanas telpām, būriem, voljēriem u.tml. dzīvnieku turēšanas vietām, prasības suņa turēšanai ārpus telpām, nosakot minimālo turēšanas platību, nepieciešamo iežogojumu, barošanas un dzirdināšanas nepieciešamību un biežumu, pastaigu nepieciešamību u.c. prasības, kas ir specifiskas katras dzīvnieku sugas turēšanai. Prasības, kas jānodrošina, lai dzīvnieku pārvadātu, lai tas varētu atrasties ārpus tā īpašnieka vai turētāja lietošanā esošās teritorijas, publiskā vidē, lai aizsargātu pašu dzīvnieku, piemēram, no pakļūšanas zem transportlīdzekļa, citu dzīvnieku uzbrukumiem u.c. Mājas (istabas) dzīvnieku labturības prasības ietver arī to turēšanas prasības. Mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieka vai turētāja lietošanā esošā teritorija šo noteikumu izpratnē ir teritorija, kura ir dzīvnieka īpašnieka vai turētāja īpašums, kuru dzīvnieka īpašnieks vai turētājs īrē vai tam ir jebkuras citas tiesības tajā turēt mājas (istabas) dzīvnieku un kura nav publiska teritorija;
b) prasības mājas (istabas) dzīvnieku demonstrēšanai publiskās izstādēs – pēc kuriem kritērijiem tiek atļauta mājas (istabas) dzīvnieku dalība publiskās izstādēs (dzīvnieka vecums, veselības stāvoklis, apzīmēšanas, reģistrācijas un vakcinācijas nepieciešamība u.c.), un kādas labturības prasības jānodrošina dzīvniekam izstādes laikā (piemēram, dzeramā ūdens un barības nepieciešamība, būru veids, lielums u.c.).
Likumprojektā iekļauta prasība attiecībā uz dzīvnieka atsavināšanu (šā likuma izpratnē tā ir mājas (istabas) dzīvnieka pārdošana, pirkšana, atdošana, dāvināšana, iegūšanu vai jebkura cita darbība, kura nes vai nenes peļņu un kuras rezultātā mainās dzīvnieka īpašnieks), nosakot, ka mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieks, kurš atsavina dzīvnieku tā nākamajam īpašniekam sniedz informāciju par dzīvnieka vecumu, sugu un šķirni, izcelsmes valsti, veselības stāvokli, apzīmēšanu un reģistrāciju, kā arī uzvedības un barošanas īpatnībām.
Jaunajam dzīvnieka īpašniekam ir svarīgi iegūt informāciju par dzīvnieku, ko tas vēlas iegādāties. Piemēram, katrai dzīvnieka sugai un vecumam ir atšķirīgas barošanas īpatnības un nepieciešamība pēc fiziskas slodzes. Savukārt dzīvnieka šķirni apliecina dokumenti, kas ir izsniegti atbilstoši normatīvajiem aktiem dzīvnieku audzēšanas un ciltsdarba jomā, un tie apliecina dzīvnieka atbilstību noteiktas šķirnes standartam noteiktajām prasībām. Nozīmīga informācija ir arī par dzīvnieka barošanu (piemēram, tam var būt alerģiskas reakcijas uz noteiktu barību) un uzvedības īpatnībām (piemēram, dzīvnieks ir agresīvs pret citiem dzīvniekiem), kā arī nepieciešamajām fiziskajām nodarbībām (piemēram, ir suņi, kuriem nepieciešamas pastaigas 10–20 km dienā). Jaunajam dzīvnieka īpašniekam ir svarīgi zināt patieso mājas (istabas) dzīvnieka veselības stāvokli, jo ir veselības problēmas, ar kurām dzīvnieka īpašniekam jārēķinās, ka tās radīs papildu rūpes un prasīs papildu finanšu līdzekļus dzīvnieka aprūpē. Tas pasargās arī pašus dzīvniekus no nevajadzīgas īpašnieku maiņas un, iespējams, pat no eitanāzijas.
Spēkā esošajos noteikumos Nr. 266, kas zaudēs spēku līdz ar jauno Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanos, ir noteiktas normas, kas attiecas uz dzīvnieku pavairošanu un turēšanu, bet būtībā tās attiecas uz dzīvnieku aizsardzību un labturību un ir iekļaujamas likumā, tādēļ tas ir papildināts ar 17.¹ un 18.⁶ pantu. Pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas organizētās 2022. gada 4. marta sanāksmes, kurā tika apspriesti labturības noteikumi un sabiedriskā kārtība, tika identificēta problēma par pašvaldību iespēju noteikt teritorijas, kurās pastaigas laikā nedrīkst atrasties suns bez pavadas. Pašlaik pašvaldības ir noteikušas stingrākas prasības, nekā paredzēts normatīvajos aktos, nosakot vietas, kur suns nedrīkst atrasties bez pavadas. Spēkā esošo noteikumu Nr. 266 13. punktā ir noteikts, ka pilsētās un ciemos ārpus norobežotās teritorijas suns bez pavadas var atrasties zaļajā zonā un mežā (izņemot vietējo pašvaldību noteiktās vietās, kurās saskaņā ar vietējo pašvaldību saistošajiem noteikumiem tas ir aizliegts) pastaigas laikā īpašnieka vai turētāja uzraudzībā un redzeslokā tādā attālumā, kādā īpašnieks vai turētājs spēj kontrolēt dzīvnieka rīcību. Noteikumi Nr. 266 neparedz pašvaldībām saskaņā ar vietējo pašvaldību saistošajiem noteikumiem noteikt aizliegumu ne attiecībā uz vietām, kur suns nedrīkst atrasties un kur tas nedrīkst atrasties bez pavadas, ne arī attiecībā uz laiku, kad tas nav atļauts. Pamatojoties uz iepriekšminēto problēmu, noteikumu Nr. 266 13. punkts pēc būtības ir iekļaujams likumā. Tādējādi likumprojekts tiek papildināts ar 18.⁷ pantu, vienlaikus jaunajā Ministru kabineta noteikumu projektā "Mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības noteikumi" nosakot, ka suns, kas atrodas ārpus īpašnieka vai turētāja valdījumā vai turējumā esošās teritorijas, ir pie pavadas, izņemot zaļajā zonā, mežā un suņu specializētajā pastaigu laukumā, kā arī pašvaldībām ir dota iespēja noteikt gan vietas, kur ir aizliegts atrasties ar suni vai ar suni bez pavadas, gan laiku, kad tas nav atļauts. Attiecībā uz citiem mājas (istabas) dzīvniekiem nav paredzēts noteikt šādus ierobežojumus, jo sabiedrības drošībai un citiem dzīvniekiem būtisku apdraudējumu rada tieši suņi, to iespējamie uzbrukumi un sakošanas gadījumi. Turklāt sabiedrībā ir iesakņojies paradums atrasties publiskās vietās ar suni, nevis citiem mājas (istabas) dzīvniekiem.  Šo noteikumu izpratnē publiska vieta ir jebkura vieta, kas neatkarīgi no tās faktiskās izmantošanas vai īpašuma formas kalpo sabiedrības kopējo vajadzību un interešu nodrošināšanai un par maksu vai bez maksas ir pieejama ikvienai fiziskajai personai, kura nav attiecīgās vietas īpašnieks, tiesiskais valdītājs, turētājs, algots darbinieks vai cita persona, kuras atrašanās attiecīgajā vietā ir saistīta ar darba pienākumu izpildi, pasākuma organizēšanu vai saskaņā ar uzņēmuma līgumu.

Likuma pārejas noteikumos plānots noteikt, ka likuma normas, kas nosaka jaunās prasības mājas (istabas) dzīvnieku jomā un pilnvarojumus Ministru kabinetam noteikumu izdošanai (grozījums par likuma 10. panta 2. punkta izslēgšanu un likuma 18.² , 18.³  18.⁴ , 18.⁵ , 18.⁶  un 18.⁷ pants) stāsies spēkā 2024. gada 1. janvārī. Šāds pārejas periods ir noteikts, lai līdz minēto likuma normu spēkā stāšanās brīdim sagatavotu jaunos Ministru kabineta noteikumus, saskaņotu tos ar nevalstiskajām organizācijām, citām iesaistītajām iestādēm un ministrijām un apstiprinātu Ministru kabinetā. Sagatavotie Ministru kabineta noteikumi stāsies spēkā vienlaikus ar jaunajām likuma normām.

Noteikumu Nr. 266 33.3. apakšpunktā noteikts, ka tirdzniecības vietā, kurā pārdod mājas (istabas) dzīvniekus, jābūt vismaz vienam darbiniekam, kas ir apmācīts mājas (istabas) dzīvnieku labturības jomā. Savukārt 33.¹3. apakšpunktā ir noteikts, ka mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieks, kas pavairo sev piederošos suņus, kaķus vai mājas (istabas) seskus un atsavina to pēcnācējus, ir apmācīts mājas (istabas) dzīvnieku labturības jomā. Noteikumos Nr. 266 nav noteikts, kuras personas drīkst apmācīt dzīvnieku labturības jautājumos un kāds ir apmācības programmas minimālais apjoms un saturs. Spēkā esošajām noteikumu Nr. 266 33.3. un 33.¹3. apakšpunktā noteiktajām normām ir formāls raksturs bez praktiska labuma.

Ievērojot jautājuma aktualitāti, minēto problēmu iespējams atrisināt, papildinot likumu ar 18.² pantu, kurā mājas (istabas) dzīvnieka īpašniekam, kas pavairo sev piederošos suņus, kaķus vai mājas (istabas) seskus un atsavina to pēcnācējus, un vismaz vienam darbiniekam, kas strādā specializētā tirdzniecības vietā, noteikts pienākums iziet apmācību par mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības jautājumiem. Savukārt detalizētas prasības attiecībā uz apmācību mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā noteiks Ministru kabinets, paredzot:
1) nepieciešamo izglītību un darba pieredzi personām, lai tās drīkstētu apmācīt citas personas;
2) apmācību programmas saturu, nepieciešamo apjomu, biežumu un kārtību, kādā notiks pārbaudījums par apmācības programmas apguvi. Apmācības programmā tiek ietverti jautājumi par dažādu sugu dzīvnieku labturības prasībām, to turēšanas īpatnībām un slimību profilaksi. Apmācības apjoms nav ilgāks par sešām stundām. Noteikumos tiks noteikts arī apmācības periodiskums un pārbaudījuma kārtība.
Specializēto tirdzniecības vietu darbiniekiem un mājas (istabas) dzīvnieka īpašniekam, kas mērķtiecīgi pavairo sev piederošu suni, kaķi vai mājas (istabas) sesku un atsavina to pēcnācējus, ir paredzētas dažādas apmācības programmas;
3) prasības apmācīto personu uzskaitei un apliecībā norādāmo informāciju par mācību satura apgūšanu. Katra persona, kas apmācīs citas personas mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā, izveidos un uzturēs reģistru ar apmācītajām personām, jo nav plānots izveidot vienotu valsts informācijas sistēmu. Noteikumos arī paredzēts noteikt izņēmumus attiecībā uz personām, kurām nav nepieciešama apmācība. Tās būs personas, kas ieguvušas augstāko izglītību veterinārmedicīnā, un studijās apguvušas padziļinātas zināšanas mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā, kā arī, iespējams, citu profesiju vai izglītību ieguvušas personas, kuru zināšanas ir pielīdzināmas noteikumos noteiktajam saturam un apjomam.

Patlaban normatīvajos aktos nav paredzēts regulējums attiecībā uz sludinājumiem par suņu, kaķu vai mājas (istabas) sesku atsavināšanu. Tīmekļvietnēs tiek ievietoti sludinājumi, kuros atsavināšanai piedāvāti mājas (istabas) dzīvnieki, kas ir neatbilstoša vecuma, nezināmas izcelsmes, neapzīmēti un nereģistrēti. Vienlaikus, analizējot sludinājumu ievietošanas biežumu, jāsecina, ka daudzos gadījumos netiek ievērotas mājas (istabas) dzīvnieku pavairošanas prasības. Šādu dzīvnieku pavairošanas un atsavināšanas prasību ievērošanas izsekojamība, kontrole un uzraudzība nav iespējama. Patlaban vienīgais veids, kā kontrolējošās iestādes var pārliecināties par to, vai tiek ievērotas dzīvnieku apzīmēšanas un reģistrācijas, pavairošanas un atsavināšanas noteikumu prasības, ir dzīvnieku kontrolpirkumi, bet šādas darbības ir laikietilpīgas un prasa ievērojamus finanšu resursus.

Regulējums attiecībā uz sludinājumiem par mājas (istabas) dzīvnieku atsavināšanu tika izstrādāts ilgākā laikposmā, sadarbojoties ar dzīvnieku aizsardzības un labturības organizācijām – "Latvijas veterinārārstu biedrību", "Latvijas kinoloģisko federāciju", nodibinājumu "Dzīvnieku policija.lv", biedrību "K. Čilveres Dzīvnieku draugu biedrība", biedrību "Dzīvnieku patversme "Mežavairogi"", biedrību "Latvijas buldogu un Bostonas terjeru klubs", biedrību "Juglas dzīvnieku aizsardzības grupa" un dzīvnieku patversmi "Labās mājas", PVD, Latvijas Pašvaldību savienības un Rīgas pilsētas pašvaldības policijas pārstāvjiem.
Jautājums par sludinājumu izvietošanu interneta portālos, kuros atsavināšanai piedāvāti mājas (istabas) dzīvnieki, ir aktuāls visā Eiropas Savienībā, jo tiek novērotas līdzīgas problēmas – atsavināšanai tiek piedāvāti pārāk jauni, neapzīmēti un nereģistrēti vai nelegālas izcelsmes dzīvnieki. Jau vairākas valstis – Francija, Vācija un kaimiņvalsts Lietuva – ir ieviesušas normatīvo regulējumu sludinājumiem par mājas (istabas) dzīvnieku atsavināšanu. Lietuvā atbildīgo iestāžu darbinieki regulāri pārbauda sludinājumu portālus, kuros atsavināšanai tiek piedāvāti mājas (istabas) dzīvnieki, lai tā mazinātu neatbilstošu dzīvnieku tirdzniecību internetā. Ilgtermiņā tas veicinās prasību ievērošanu par dzīvnieku apzīmēšanu un reģistrāciju pirms atsavināšanas un atbilstoša vecuma un izcelsmes dzīvnieku piedāvāšanu atsavināšanai, liedzot nodarboties ar nelegālu dzīvnieku pavairošanu, jo būs apgrūtināta to realizācija.
Ar Ministru kabineta 2022. gada 23. marta rīkojumu Nr. 201 ir apstiprināts Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāns 2021.–2022. gadam, kura 3.11. pasākumā Zemkopības ministrijai uzdots sagatavot grozījumus normatīvajos aktos, nosakot prasības informācijas norādīšanai sludinājumos par mājas (istabas) dzīvnieku atsavināšanu un dodot tiesības PVD veikt mājas (istabas) dzīvnieku kontrolpirkumus.
Minimālā informācija, kas jānorāda sludinājumos, kuros atsavināšanai tiek piedāvāti suņi, kaķi vai mājas (istabas) seski, ir šāda: dzīvnieka izcelsmes valsts, vecums, šķirnes dzīvniekiem – šķirni apliecinoša dokumenta izdevējs, suņiem – arī mikroshēmas numurs vai mātes mikroshēmas numurs kucēnam, kas nav sasniedzis normatīvajos aktos noteikto atsavināšanas vecumu. Savukārt grozāmā likuma 18.³ panta pirmajā daļā tika iekļauts regulējums, ka nākamajam dzīvnieka īpašniekam jāsniedz informācija par dzīvnieka vecumu, sugu un šķirni, izcelsmes valsti, veselības stāvokli, apzīmēšanu un reģistrāciju, uzvedības un barošanas īpatnībām. Atšķirībā no šī regulējuma sludinājumā kā obligāti norādāma netika iekļauta informācija par mājas (istabas) dzīvnieka uzvedības un barošanas īpatnībām, jo vairumā gadījumu nebūs specifisku uzvedības un barošanas īpatnību, bet gadījumos, kad ir kādas specifiskas uzvedības vai barošanas īpatnības, tā var būt plaša informācija, ko ir apgrūtinoši iekļaut sludinājumā, kura saturs parasti ir īss un konkrēts.
Mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieks drīkst izvietot sludinājumu, kurā piedāvā atsavināšanai suni, kaķi vai mājas (istabas) sesku, ja tajā ir norādīta visa obligāti nepieciešamā informācija. 
Tā kā lielākajai daļai dzīvnieku, arī citās valstīs dzimušo mājas (istabas) dzīvnieku, kurus paredzēts atsavināt, jauni īpašnieki tiek meklēti, izmantojot interneta sludinājumu portālus, tad, nosakot obligāti norādāmo informāciju, tiks izveidots mehānisms, lai veicinātu dzīvnieku aizsardzības prasību ievērošanu. Nosakot prasību sludinājumā norādīt mikroshēmas numuru, tiks ievērota Veterinārmedicīnas likuma 59. panta 17. punkta norma, kas paredz apzīmēt un reģistrēt suni datubāzē pirms tā atsavināšanas. Savukārt, reģistrējot visus kucēnus datubāzē, ir iespējams izsekot, kā tiek ievērotas suņu pavairošanas prasības attiecībā uz pieļaujamo metienu skaitu. Nosakot prasību, ka par šķirnes dzīvnieku jānorāda šķirni apliecinoša dokumenta izdevējs, tiks novērsta iespēja bezšķirnes dzīvnieku maldīgi norādīt kā šķirnes dzīvnieku, aizbildinoties ar attiecīgu dokumentu esamību, kas vēl nav izņemti. Par šķirnes audzētāju organizācijas autentiskumu ir iespējams pārliecināties LDC mājdzīvnieku organizāciju un audzētavu reģistrā.
Personas, kas vēlas iegādāties dzīvnieku, jau apskatot sludinājumus, būs informētas par to, ka nepieciešams pievērst uzmanību dzīvnieka apzīmēšanas un reģistrācijas datiem, dzīvnieka vecumam un izcelsmei un pārliecināties par datu atbilstību, izmantojot publiski pieejamos reģistrus. 
Uzraudzību un kontroli par atbilstošas informācijas norādīšanu sludinājumos, kuros atsavināšanai  tiek piedāvāts suns, kaķis vai mājas (istabas) sesks, nodrošinās PVD, kas jau patlaban īsteno uzraudzību un kontroli mājas (istabas) dzīvnieku labturības jomā, turklāt PVD ir vienīgā iestāde, kas var īstenot administratīvā pārkāpuma procesu par mājas (istabas) dzīvnieku atsavināšanas noteikumu pārkāpšanu.
Par neatbilstošu sludinājumu ievietošanu personu var administratīvi sodīt saskaņā ar likuma 53. panta pirmo daļu. Tā, piemēram, tīmekļvietnē ievietojot sludinājumu, kurā ir jānorāda suņa mikroshēmas numurs, nav pamata to nenorādīt. Ja tas netiek darīts vai tiek norādīts neatbilstošs mikroshēmas numurs, tas parasti liecina par krāpniecisku nolūku, un tad konkrētais suns visbiežāk nav apzīmēts un reģistrēts. Pēc PVD veiktajām pārbaudēm mājas (istabas) dzīvnieku turēšanas vietās ir secināts, ka dzīvnieku pavairotājiem bieži ir vairāki (pat vairāki desmiti) dzīvnieki un tiek iegūti un realizēti daudzi kucēni. Parasti vienā metienā ir vairāki kucēni, par kuru atsavināšanu tiek ievietots viens sludinājums, un ne vienmēr PVD konstatē neatbilstoša sludinājuma faktu tūlīt pēc sludinājuma ievietošanas. Daļa kucēnu jau tad ir atsavināti, un pārkāpums vairs nav novēršams. Administratīvā soda piemērošana turpmāk veicinās personas atbildību minēto prasību ievērošanā. Vērtējot sludinājumus, kuros atsavināšanai tiek piedāvāti mājas (istabas) dzīvnieki, PVD tajos sniegto informāciju par mājas (istabas) dzīvnieku salīdzina ar savā datubāzē pieejamo informāciju. Pēc sludinājumu izpētes un šādu mājas (istabas) dzīvnieku turēšanas vietas pārbaudes tiek efektīvi novērstas neatbilstības. Ilgtermiņā samazināsies tādu sludinājumu skaits, kuros atsavināšanai tiek piedāvāti neatbilstoši dzīvnieki. Tā kā minēto sludinājumu ievietošana ir saistīta ar turpmāko dzīvnieka atsavināšanu, administratīvā atbildība par nepatiesas vai nepilnīgas informācijas norādīšanu par dzīvnieku sludinājumā, kurā atsavināšanai tiek piedāvāts suns, kaķis vai mājas (istabas) sesks, tiks piemērota saskaņā ar likuma 53. panta pirmajā daļā noteikto.
Tiks uzlabota mājas (istabas) dzīvnieku izsekojamība, novērsta nekontrolēta dzīvnieku pavairošana un atsavināšana, kā arī samazināsies klaiņojošo un patversmēs nonākušo dzīvnieku skaits, un tas kopumā uzlabos mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzību.

Patlaban administratīvā pārkāpumu procesā attiecībā uz mājas (istabas) dzīvnieku pārvadāšanas prasību pārkāpumiem (likuma 54. panta otrā daļa) un dzīvnieku labturības prasību pārkāpumiem (likuma 57. pants) kompetentās iestādes ir pašvaldības policija, pašvaldības administratīvā inspekcija un PVD. Situācijās, kad Valsts policija atbilstoši savai kompetencei izskata citus administratīvos pārkāpumus un vienlaikus konstatē arī mājas (istabas) dzīvnieku pārvadāšanas prasību pārkāpumus vai dzīvnieku labturības prasību pārkāpumus, uz notikuma vietu ir jāizsauc pašvaldības policija, lai varētu īstenot administratīvo pārkāpumu procesu, tā palielinot valsts un pašvaldību iestāžu administratīvo slogu.

Lai Valsts policija varētu operatīvi rīkoties situācijās, kad citu pārkāpumu izskatīšanas laikā tā konstatē arī mājas (istabas) dzīvnieku pārvadāšanas prasību un dzīvnieku labturības prasību pārkāpumus, nepieciešams paplašināt tās kompetenci. Likuma 60. panta otrajā daļā ir jānosaka, ka Valsts policija veic administratīvā pārkāpuma procesu arī par likuma 54. panta otrajā daļā minētajiem pārkāpumiem un administratīvā pārkāpuma procesu līdz lietas izskatīšanai par 57. pantā minētajiem pārkāpumiem.  Šāda dalītā kompetence administratīvā pārkāpuma procesā par 57. panta pārkāpumiem nepieciešama, jo policijas darbiniekiem ir pamatzināšanas dzīvnieku labturības prasību jautājumos, kuras nepieciešamas, lai uzsāktu administratīvā pārkāpuma procesu, bet nav speciālas izglītības un specifisku zināšanu šajā jomā, lai izprastu situācijas, kurās iesaistīti dzīvnieki, un pieņemtu lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā. Savukārt PVD inspektori ir speciālisti tieši dzīvnieku labturības jautājumos, kas bieži ir specifiski un prasa zināšanas attiecīgā jomā, piemēram, izvērtēt, vai dzīvnieks ir pienācīgi barots un aprūpēts, un objektīvāk spēj novērtēt katru gadījumu, kas ir saistīts ar dzīvniekiem.

Likuma 9. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka mājas istabas dzīvnieku uzraudzību un kontroli veic PVD valsts veterinārās uzraudzības objektos un gadījumos, kad ir aizdomas vai sūdzības par normatīvo aktu pārkāpumiem. Dažādi pārkāpumi dzīvnieku aizsardzības jomā tiek konstatēti neatkarīgi no nedēļas dienas (darbadienas vai brīvdienas) vai diennakts laika (dienas vai nakts), taču PVD darbalaiks ir ierobežots un inspektori nestrādā brīvdienās un vakara vai nakts stundās (nav operatīvais dienests). Patlaban administratīvā pārkāpuma procesu par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu, ar ko citam dzīvniekam nodarīts fizisks kaitējums (likuma 58. pants), un par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku (likuma 59. pants), veic tikai PVD. Nav noteikts, kuras iestādes administratīvā pārkāpuma procesu līdz lietas izskatīšanai veic ārpus PVD darbalaika. Pašlaik uz sūdzībām ārpus PVD darbalaika reaģē Valsts policija vai pašvaldības policija. Savukārt likuma 60. pantā noteiktās kompetences ierobežo tūlītēju administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu, piemēram, pieņemt liecības no klātesošiem lieciniekiem, noņemt paraugus vai nosūtīt dzīvnieka līķi ekspertīzei, lai noteiktu nāves iemeslu, u. tml. Minētās darbības ir ļoti svarīgi veikt notikuma vietā. Tādējādi PVD saņem nepilnīgus lietas materiālus, un tie ir nekvalitatīvi noformēti, bet tas padara neiespējamu lietas izskatīšanu.

Izvērtējot minēto problēmu un iespējamos risinājumus, tika konstatēts, ka optimāls risinājums ir noteikt kompetentās iestādes, kas par likuma 58. pantā (attiecībā uz dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu, kura rezultātā citam dzīvniekam nodarīts fizisks kaitējums) un likuma 59. pantā noteiktajiem pārkāpumiem īsteno administratīvo pārkāpumu procesu līdz lietas izskatīšanai ārpus PVD darbalaika. Tādējādi likuma 60. pants jāpapildina ar jaunu 3.¹ daļu, paredzot, ka administratīvā pārkāpuma procesu par šā likuma 58. pantā (ja pārkāpuma rezultātā nodarīts kaitējums dzīvniekam) un 59. pantā minētajiem pārkāpumiem līdz administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanai veic arī pašvaldības policija, pašvaldības administratīvā inspekcija vai Valsts policija, savukārt administratīvā pārkāpuma lietu izskata PVD.
Zemkopības ministrija organizēja sanāksmes ar Latvijas pašvaldību savienību un Valsts policiju, panākot vienošanos, ka administratīvā pārkāpuma lietas par likuma 58. pantā (attiecībā uz dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu, kura rezultātā citam dzīvniekam nodarīts fizisks kaitējums) un likuma 59. pantā noteiktajiem pārkāpumiem uzsāks pašvaldības policija, pašvaldības administratīvā inspekcija vai Valsts policija.
Šāda dalītā kompetence administratīvā pārkāpuma procesā ir nepieciešama, lai atbildīgie dienesti operatīvi reaģētu uz notikumu un uzsāktu nepieciešamās darbības, tas ir, savāktu lietas materiālus, nopratinātu lieciniekus, iegūtu to kontaktinformāciju, nodrošinātu fotofiksāciju. Ja šīs darbības netiek nekavējoties uzsāktas, administratīvo lietu izskatīt bieži vien nav iespējams, jo trūkst lietas materiālu. Savukārt administratīvā pārkāpuma lietu izskata PVD inspektori, kuriem ir augstākā veterinārmedicīniskā izglītība un kuri regulāri papildina savu kvalifikāciju šajā jomā. Policijas darbiniekiem nav speciālas izglītības dzīvnieku labturības un turēšanas jomā un bieži trūkst arī nepieciešamo zināšanu, lai izprastu situācijas, kurās iesaistīti dzīvnieki, un pieņemtu lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā. Tomēr policijas darbinieki, izvērtējot jautājumu par likuma 58. un 59. pantā noteiktā administratīvā pārkāpuma esību, tāpat kā jebkurā administratīvā pārkāpuma procesā, balstās uz Administratīvās atbildības likumu, kura 95. pantā noteikti pierādīšanas līdzekļi, lai noskaidrotu, vai ir bijusi cietsirdīga izturēšanās pret dzīvnieku vai arī ir izdarīts turēšanas noteikumu pārkāpums, kura dēļ citam dzīvniekam ir nodarīts kaitējums. Lai konstatētu cietsirdīgu izturēšanos (jēdziena skaidrojums sniegts likuma 4. panta pirmajā daļā) pret dzīvnieku, visbiežāk ir izmantojami šādi pierādīšanas līdzekļi: 1) pie atbildības saucamās personas paskaidrojumi; 2) personu liecības; 3) eksperta atzinums; 4) dokuments, kas satur ziņas par faktiem; 5) lietiskie pierādījumi. No konkrētā notikuma faktiskajiem apstākļiem ir atkarīgs, kuri pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā amatpersonai būs jāizmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esību vai neesību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme administratīvā pārkāpuma lietas pareizā izlemšanā. Ja ir aizdomas par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku un nav "klasisku pierādījumu", amatpersonai būtu jāpieņem lēmums par ekspertīzi dzīvniekam, piemēram, pie zoopsihologa, kinologa vai veterinārārsta, lai noskaidrotu, vai dzīvnieks ir sists, mocīts un vai dzīvniekam nav radītas ciešanas vai veselības apdraudējums.
Lai konstatētu, ka ir izdarīts turēšanas noteikumu pārkāpums, kura dēļ dzīvniekam ir nodarīts kaitējums, visbiežāk ir izmantojami šādi pierādīšanas līdzekļi: 1) pie atbildības saucamās personas paskaidrojumi; 2) personu liecības; 3) dokuments, kas satur ziņas par faktiem, piemēram, veterinārārsta izziņa. Tā kā likuma 58. pants paredz atbildību par konstatētiem dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanas gadījumiem, kad citam dzīvniekam nodarīts fizisks kaitējums, bet neparedz nodarītā fiziskā kaitējuma smaguma pakāpes noteikšanu, PVD valsts inspektori, īstenojot administratīvo pārkāpuma procesu šajās lietās, vērtē, vai lietā ir iegūti pierādījumi, kas apliecina, ka dzīvniekam ir nodarīts kaitējums un tas ir nodarīts tieši dzīvnieku turēšanas pārkāpuma rezultātā. Piemēram, tiek nopratināti dzīvnieku īpašnieki, turētāji, kā arī liecinieki, dzīvnieks apskatīts, izvērtēta dzīvnieka īpašnieka vai turētāja iesniegtās fotogrāfijas, kurās redzams dzīvniekam nodarītais kaitējums, kā arī izvērtēta izziņa no veterinārārsta. Arī šo kategoriju lietās var tikt nozīmēta ekspertīze, bet šāds lēmums tiek pieņemts, novērtējot lietas faktiskos apstākļus, kā arī jau iegūtos pierādījumus lietā. Valsts policijas amatpersonas un pašvaldības policijas darbinieki spēj juridiski pamatoti un tiesiski iegūt pierādījumus arī gadījumos, kad ir bijusi iespējama cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem (turklāt Valsts policija skata krimināllietas par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku) vai arī ir izdarīts turēšanas noteikumu pārkāpums, kura dēļ dzīvniekam ir nodarīts kaitējums, jo amatpersonai, lai tā procesuāli pareizi iegūtu pierādījumus un spētu tos novērtēt, nav nepieciešama veterinārmedicīniskā izglītība, bet vajadzīga sapratne un zināšanas par administratīvā pārkāpuma procesu. Ja Valsts policijas vai pašvaldības policijas amatpersonai administratīvā pārkāpuma lietā ir nepieciešams noskaidrot kādus specifiskus jautājumus, tai atbilstoši Administratīvās atbildības likumā noteiktajam ir tiesības uzaicināt ekspertu atzinuma sniegšanai vai pieprasīt kompetentās iestādes atzinumu.
Savukārt PVD inspektori ir speciālisti tieši dzīvnieku labturības jautājumos, kas bieži ir specifiski un prasa zināšanas attiecīgā jomā, piemēram, izvērtēt, vai dzīvnieks ir pienācīgi barots, vai dzīvnieks spēj izpildīt tam uzdoto vai arī uzdevums pārsniedz tā dabiskās spējas (saskaņā ar likuma 4. pantu tas tiek klasificēts kā cietsirdīga izturēšanās pret dzīvnieku), un objektīvāk var izvērtēt katru gadījumu, kas ir saistīts ar dzīvniekiem.
Viens no alternatīvajiem risinājumiem, lai nenoteiktu dalīto kompetenci administratīvā pārkāpuma procesā, būtu nodrošināt PVD darbu arī nakts stundās un brīvdienās. Lai īstenotu šādu PVD darba organizāciju (tas ir, palielinātu darba apjomu, lai nodrošinātu diennakts un brīvdienu dežūras), pašreizējais darbinieku skaits nav pietiekams, jo personāls ir pietiekami noslogots jau esošo plašo PVD funkciju izpildē. Tas nozīmē, ka būtu nepieciešams palielināt valsts pārvaldē strādājošo amatpersonu skaitu. Savukārt valsts prioritāte nav palielināt nodarbināto skaitu un līdz ar to – arī finansējumu valsts pārvaldes funkciju nodrošināšanai, tādēļ, izvērtējot radušos situāciju, tika izveidots sadarbības modelis starp vairākām iestādēm – PVD, pašvaldībām un Valsts policiju.