Anotācija (ex-ante)

Nacionālajā likumdošanā nav iekļautas Direktīvas 2024/1275 prasības, kas attiecināmas un jaunām ēkām vai to pārbūvi. Šādas normas ir piederīgas regulējumam, kas nosaka minimālās tehniskās prasības jaunu būvju būvniecībai vai to pārbūvei, proti, Ministru kabineta 2021. gada 19. oktobra noteikumiem Nr. 693 "Būvju vispārīgo prasību būvnormatīvs LBN 200-21" (turpmāk - LBN 200-21).

Noteikumu projekts paredz nacionālajā likumdošanā (LBN 200-21) iekļaut Direktīvas 2024/1275 prasības, kas attiecās un jaunām ēkām vai to pārbūvi.

Skaidrības labad paskaidrojam, ka Direktīvas 2024/1275 10.panta ceturtajā daļā minēto, cik tālu tā attiecās uz gadījumiem, kad pieļaujams atkāpties no attiecīgā panta prasībām, risina Būvniecības likuma 9.¹ panta devītā daļa. Minētais nozīmē, ka attiecīgo pamatojumu iekļaujot būvniecības ieceres dokumentācijā atkāpes tiek pieļautas energoefektivitātes jomā, tajā skaitā saules enerģijas izmantošanas jomā.

Ņemot vērā Direktīvas 2024/1275 sasaisti ar Direktīvu 2010/31 un tajā lietotajiem terminiem, kas saistīti arī ar Regulā 2024/1309 izmantoto terminoloģiju, visu minēto regulējumu kontekstā termins "renovācija" kā arī "nozīmīga renovācija" un "pamatīga renovācija" saskaņā ar Būvniecības likuma pārejas noteikumu 7. punktu nacionālajā (Latvijas) regulējumā ir tas pats, kas "atjaunošana", tātad, attiecīgajā kontekstā ir "nozīmīga atjaunošana" vai "pamatīga atjaunošana".

Noteikumu projekts paredz 3.43.apakšpunktā noteikt definīciju: "pamatīga atjaunošana – ēkas atjaunošana atbilstoši principam “energoefektivitāte pirmajā vietā” un koncentrējas uz būtiskiem ēkas elementiem, lai ēka vai ēkas daļa atbilst prasībām par gandrīz nulles enerģijas ēku. Pēc 2030. gada 1. janvāra tā ir ēkas atjaunošana, lai ēka vai tās daļa atbilst prasībām par bezemisiju ēku". Definīcijā minētie būtiskie ēkas elementi ir visi ēkas sastāvā esošie risinājumi, konstrukcijas un sistēmas, kam ir vērā ņemama ietekme uz ēkas energoefektivitāti.

Noteikumu projekts paredz 6.² punktu: "Jaunas ēkas projektē tā, lai optimizētu to saules enerģijas ražošanas potenciālu, balstoties uz saules apstarojumu objektā, lai izmakslietderīgā veidā varētu uzstādīt saules enerģijas tehnoloģijas". Minētais regulējums nozīmē, ka jaunas ēkas projektē kā saules enerģijas risinājumiem piemērojamu, proti, ar attiecīgu konstrukciju nestspēju, piemērotu jumta slīpumu un orientāciju, ņemot vērā fasāžu integrācijas risinājumus, jumta vietas rezervi un saistītās infrastruktūras (piemēram, jau paredzot kabeļu šahtas) gatavību saules enerģijas risinājuma uzstādīšanai arī tad, ja saules risinājuma uzstādīšanu neparedz uzreiz.
No noteikumu projekta 6.² punktā noteiktās prasības (par jaunas ēkas projektēšanu tā, lai optimizētu  saules enerģijas ražošanas potenciālu) atkāpes ir iespējamas to pamatojot vispārējā kārtībā. T.i.  Būvniecības likuma 9.¹panta devītajā daļā noteiktajā kārtībā attiecīgo pamatojumu iekļaujot būvniecības ieceres dokumentācijā vai to pievienojot pie attiecīgās dokumentācijas.

Noteikumu projekts paredz 130.⁶3. apakšpunktā noteikt prasības velosipēdu stāvvietu skaitam ņemot vērā ēkas kopējās lietotāju kapacitāti. Šajā kontekstā ar kopējo lietotāju kapacitāti saprotams maksimālais cilvēku skaits, kas var droši un ērti apdzīvot vai izmantot ēku. Šis skaits ir cilvēku skaita augšējā robeža saskaņā ar būvnormatīviem, ugunsdrošības jomas regulējumu un citiem noteikumiem arī ēku ekspluatācijas jomā.

Noteikumu projekts paredz noteikt prasības pašiem uzlādes punktiem. Precīzāk skaidrojot minētās prasības, norādām, ka tās skatāmas kontekstā ar Regulas (ES) 2023/1804 21. panta 2. un 3. punktu, kā arī regulējumu Ministru kabineta 2018. gada 6. februāra noteikumos Nr. 78 "Prasības elektrotransportlīdzekļu uzlādes, dabasgāzes uzpildes, ūdeņraža uzpildes un krasta elektropadeves iekārtām".

Noteikumu projekts paredz 130.¹⁹ punktu: "Ja šo noteikumu 130.⁷3.apakšpunktā minēto prasību par divām velosipēdu stāvvietām uz katru dzīvojamās ēkas vienību nozīmīgas atjaunošanas gadījumā nav iespējams izpildīt, tad paredz pēc iespējas vairāk velosipēdu stāvvietas vietu."  Punktā minētais kritērijs "pēc iespējas vairāk" piemērojams atbilstoši principam, kad paredz konkrētajai situācijai tehniski, funkcionāli un ekonomiski atbilstošāko velosipēdu stāvvietas skaitu, kas sabalansēts ar velosipēda stāvvietas tehnisko risinājumu. Velosipēdu stāvvietas tehnisko risinājumu (ēkā esoša telpa, ārpus ēkas esoša vieta zem jumta, pie ēkas iekšpusē vai ēkas ārpusē pie sienas stiprināta konstrukcija velosipēda novietošanai un pieslēgšanai, velosipēdu novietošanas iespējas vienā vai divos līmeņo (viens virs otra) u.tml.) noteikumu projekts nenosaka, līdz ar to, nozīmīgas atjaunošanas gadījumā gan velosipēda stāvvietas tehniskais risinājums, gan stāvvietu skaits nosakāms individuāli - izvēloties racionālāko un sabiedrības interesēm atbilstošāko risinājumu. Papildus vēršam uzmanību, ka minētais punkts pašā būvnormatīvā paredz noteikt situāciju, kurā atkāpe tiek pieļauta, tātad, nozīmīgas atjaunošanas gadījumā nav nepieciešams būvspeciālista sagatavots un būvprojektā iekļauts pamatojums par to, kādēļ velosipēdu stāvvietu skaits ir mazāks par skaitu, kādam būtu jābūt jaunas ēkas būvniecības gadījumā.

Ja autostāvvietas teritorija ir slēgta  (klientiem, viesiem, apmeklētājiem u.tml. ir nepieejama) un ir paredzēta tikai speciālas nozīmes, piemēram, tikai operatīvajam transportam vai militārajam transportam, kas pašlaik nav un nav plānots, ka pārredzamā nākotnē varētu būt elektrotransports, tad minētais ir uzskatāms par pamatotu argumentu, lai būvniecības ieceres izstrādātājs to attiecīgi pamatojot (saskaņā ar Būvniecības likuma 9.¹panta devīto daļu) varētu atkāpties no prasības autostāvvietā paredzēt uzlādes punktu un kabeļu iepriekšēju ierīkošanu.

Noteikumu projekts paredz 130.¹⁵punktu, kas nosaka 11.¹ nodaļā un 12.12. apakšnodaļā lietotā vārda "ēka" nozīmi. Tas tādēļ, ka Direktīvas 2024/1275 kontekstā "ēka" ir ar šaurāku nozīmi, nekā to nosaka Būvniecības likuma 11.pants. Minētais 130.¹⁵punkts ir nepieciešams, lai skaidri noteiktu būvnormatīvā noteikto energoefektivitātes jomas prasību sasaisti ar Ēku energoefektivitātes likuma 3.panta otro daļu, kas nosaka uz kādām ēkām attiecīgās prasības nav attiecināmas. Minētie izņēmumi izriet no Direktīvas 2024/1275 5.panta 1.punkta.

Komisijas paziņojuma 9. pielikuma 4.1. punkts paredz, ka dalībvalstis var apsvērt iespēju paredzēt noteiktu elastību, izstrādājot savas prasības par uzlādes punktiem ēku kategorijai, kurai stāvvietas parasti tiek izmantotas uz lauku līdz divām stundām, piemēram, pie tirdzniecības ēkām. Minētā iespēja tiek izmantota noteikumu projektā [ar jaunu 130.22.punktu] nosakot iespēju kvantitatīvos rādītājus (uzlādes punktu skaitu) koriģēt (samazināt) to kompensējot ar kvalitatīvo rādītāju palielināšanu, proti, uzstādot lieljaudas uzlādes punktus. Minētā elastība paredz, ka vietās, kur lielāka uzlādes punktu jauda varētu būt efektīvāka un piemērotāja, ir jānodrošina tāda pati jauda, kādu nodrošinātu parastas jaudas uzlādes punkti, ja tie būtu ar 11kW jaudu. 11kW jauda parametrs izvēlēts divu faktoru dēļ - praksē to uzskata par parasto uzlādes punktu, savukārt parametru ziņā minētais lielums ir aptuveni pa vidu starp 3,7 kW un 22kW, kas ir galējās jaudas robežas uzlādes punktam, kas vēl neklasificējas kā lieljaudas uzlādes punkts [sk. Ministru kabineta 2018. gada 6. februāra noteikumu Nr. 78 "Prasības elektrotransportlīdzekļu uzlādes, dabasgāzes uzpildes, ūdeņraža uzpildes un krasta elektropadeves iekārtām" 24. un 25.punktu].

Noteikumu projektā vārds "autostāvvieta" lietots tā vispārpieņemtajā nozīmē - "[v]ieta, kas paredzēta automobiļu novietošanai; celtne automobiļu novietošanai" [Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca. LU Latviešu valodas institūts, kopš 2003]. Tātad, autostāvvieta var būt arī tikai ar līnijām marķēta vieta ēkā un tās sastāvā esošā telpu grupā, kā arī uz inženierbūves vai citā vietā. Ar vārdu "autostāvvieta" nav jāsaprot tikai ēka, kā arī nav jāsaprot tikai telpu grupa ēkā vai inženierbūvē, kā arī nav tikai inženierbūve.

Noteikumu projektā vārdi "dzīvojamās ēkas vienība" lietots nozīmē, kā to paredz Direktīva 2024/1275, proti, tā "[..] ir ēkas sekcija, stāvs vai dzīvoklis, kas projektēta vai pielāgota patstāvīgai izmantošanai". Šo definīciju "ēkas vienība" paredzēts transponēt ar grozījumiem Ēku energoefektivitātes likumā. Ēkas "vienības tvērums" ir plašāks par termina "dzīvoklis" vai "telpu grupa" nozīmi.

Noteikumu projektā vārdi "mazas jumta vēja turbīnas" lietots ar nozīmi, ka tā ir uz ēkas jumta esoša iekārta, kuras saražotā enerģija paredzēta konkrētās ēkas vajadzībām, tātad, tā nav atsevišķa būve, proti, tas nav tornis, jeb vēja turbīnu elektrostacija, kurās gondola ar rotora spārniem balstās uz speciāli izbūvēta torņa. Noteikumu projektā minētā jumta vēja turbīna saskaņā ar Ministru kabineta 2018. gada 12. jūnija noteikumu Nr. 326 "Būvju klasifikācijas noteikumi" pielikumu nav klasificējama kā būve. Vairākas minētās iekārtas nav arī "vēja parks", kas definēts Ministru kabineta 2013. gada 30. aprīļa noteikumos Nr. 240 "Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi".

Noteikumu projekts paredz 130.²⁶ punktu, proti, ka nedzīvojamo ēku uzlādes punktu ierīkošanas un kabeļu iepriekšējas ierīkošanas prasības "[..] nepiemēro autostāvvietām autotransportam, kas ir konstruēts un izgatavots lietojumam galvenokārt būvlaukumos vai karjeros, ostās vai lidostās, kā arī autotransportam, kas ir konstruēts un izgatavots vai pielāgots bruņoto spēku, civilās aizsardzības dienestu, ugunsdzēsības dienestu, sabiedriskās kārtības uzturēšanas dienestu kā arī neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu vajadzībām". Minētais izņēmums attiecībā uz autostāvvietām, kas atrodas pie publiskā sektora subjektu ēkām, kuras pamatā savu funkciju un uzdevumu izpildei izmanto operatīvie dienesti vai militārais dienests, attiecībā uz kuru lietošanā esošo autotransportu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2018/858 (2018. gada 30. maijs) par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanu un tirgus uzraudzību un ar ko groza Regulas (EK) Nr. 715/2007 un (EK) Nr. 595/2009 un atceļ Direktīvu 2007/46/EK noteikts izņēmums par tīrā autotransporta izmantošanu, ir atzīstams par objektīvi pamatotu argumentu tam, lai attiecībā uz attiecīgajām autostāvvietām tiktu piemērota atkāpe no prasības autostāvvietā paredzēt uzlādes punktu, kā arī veikt kabeļu un kabeļkanālu iepriekšēju ierīkošanu.

Noteikumu projektā minēto vārdu "ekonimiski pamatoti" nozīme ir vērtējama kā atmaksāšanās periods līdz desmit gadiem. Papildus minams, ka saskaņā ar Eiropas komisijas paziņojumu, kurā sniegti norādījumi par jauniem vai būtiski grozītiem pārstrādātās Ēku energosnieguma direktīvas (ES) 2024/1275 noteikumiem pie prasība aattiecīgajā kontekstā ir saistoša, ja vien īpašnieks neiesniedz pētījumu, kurā konstatēts, ka tās ierīkošana nav iespējama, jo ieguldījums neradīs peļņu laikposmā, kas ir mazāks par desmit gadiem. Minētais atbilst pamatojumam, 
kas saskaņā ar Būvniecības likuma 9.¹pantā noteikto kārtību būtu uzskatāms par individuālu pamatojumu atkāpei no konkrētās būvnormatīvā noteiktās prasības konkrētajā gadījumā.

Par "nozīmīga atjaunošana" definīciju papildus paskaidrojam, ka Direktīvas 2024/1275 2. panta 22. punkta b) apakšpunkts nosaka, ka "nozīmīga atjaunošana" ir vienkārši, ja "renovāciju veic vairāk nekā 25 % norobežojošās konstrukcijas virsmas", bet projektā papildus uzsvērts, ka tai jābūt ar "ēkas energoefektivitāti saistītai ēkas atjaunošanai". Iemesls definīcijā papildus iekļautajai norādei uz atjaunošanu, kas saistīta ar ēkas energoefektivitāti, izriet no tā, ka Būvniecības likums ar terminu "atjaunošana" nosaka plašāku būvdarbu tvērumu, nekā tas izriet no Direktīvas 2024/1275 konteksta. Būvniecības likums atjaunošanu nosaka arī darbus, kad bez saistības ar energoefektivitātes jomu tiek veikti funkcionāli vai tehniski uzlabojumi. Papildinājums definīcijā ir nepieciešams, lai nenozīmīgi un ar energoefektivitāti nesaistīti, piemēram, krāsošanas darbi neizraisītu "domino efektu" prasību piemērošanā, kā rezultātā fasādes nokrāsošana būtu pieļaujama tikai tad, ja ierīko uzlādes punktus utt.

Par “autostāvvieta, kas atrodas fiziski blakus ēkai” definīciju papildus paskaidrojam, ka Direktīvas 2024/1275 2. panta 65. punktā (pārņemts Noteikumu 3.46. apakšpunktā) nav papildus piebilde,ka tā ir "vieta blakus ēkai ar iekštelpu, kuras vides regulēšanu veic izmantojot enerģiju". Šāds papildinājums ir nepieciešams lai novērstu iespējamos pārpratumus, jo definīcija ir ārpus  11.¹ nodaļas un 12.12. apakšnodaļas, līdz pārpratumi varētu rasties par to, kā ir jāsaprot definīcijā minētā "ēka", proti, vai tā ir ēka Būvniecības likuma izpratnē, vai izpratnē, kas minēta Direktīvā 2024/1275 un skaidro noteikumu projekta 130.¹⁹punkts.

Noteikumu projektā minētās "minimālās prasības energoefektivitātes jomā" nosaka Latvijas būvnormatīvs LBN 002-19 "Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika", kas apstiprināts ar Ministru kabineta 2019. gada 25. jūnija noteikumiem Nr. 280 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 002-19 "Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika"".


Direktīvas 2024/1275 14.panta 4.punkta ceturtā daļa nosaka, iespēju dzīvojamo ēku velosipēdu stāvvietu skaitu koriģēt "ņemot vērā vietējo iestāžu novērtējumu un vietējās īpatnības, tostarp demogrāfiskos, ģeogrāfiskos un klimatiskos apstākļus". Minēto rīcības brīvību paredzēts izmantot ar regulējumu 130.¹⁸ punktā, proti, nosakot, ka "[..] prasības par velosipēdu stāvvietu skaitu var koriģēt ar būvspeciālista pamatojumu, kas iekļauj arī novērtējumu par vietējām īpatnībām, attiecīgo pamatojumu pievienojot vai iekļaujot būvniecības ieceres dokumentācijā". Ņemot vērā, ka šāda pieeja vienlaikus nozīmē arī administratīvā sloga pieaugumu, to mēģināts pēc iespējas samazināt jau regulējumā nosakot tipiskākos izņēmumus dzīvojamām ēkām (130.²⁵p). Vēršam uzmanību, ka Direktīvas 2024/1275 14.panta 4.punkta ceturtā daļa tiešā veidā ir attiecināma uz dzīvojamajām ēkām, savukārt, noteikumu projektā 130.¹⁸punktā noteikts, ka šī kārtība ir attiecināma gan uz dzīvojamajām ēkām, gan uz nedzīvojamām ēkām. Tas tādēļ, ka atbilstoši Būvniecības likuma 9.¹pantā noteiktajai kārtībai tāda pati kārtība pēc būtības ir attiecināma arī uz nedzīvojamām ēkām. Minētā iemesla dēļ, lai nodrošinātu regulējuma skaidrību, noteikumu projekts 130.¹⁸punktā satur atsauci arī uz 130.⁶3.apakšpunktu.
Papildus paskaidrojam, ka noteikumu projekts paredz būvnormatīvu papildināt ar jaunu 130.²⁵punktu, tajā nosaucot gadījumus un situācijas kurās Ekonomikas ministrijas ieskatā visā Latvijā vienādi atkāpe no prasības ierīkot velosipēda stāvvietu pie dzīvojamās ēkas būtu pamatota, ja būvspeciālists to pamatotu Būvniecības likuma 9.¹pantā noteiktajā kārtībā. Minēto gadījumu nosaukšana pašā būvnormatīvā nodrošina to, ka tas pats rezultāts tiek sasniegts (atkāpe no prasības tiek pieļauta) bez lieka administratīvā sloga (bez būvspeciālsita sagatavota pamatojuma), turklāt, attiecīgo regulējumu piemērojot vienveidīgi visā Latvijā.

Nav pieļaujams faktiski vienu būvniecības ieceri mākslīgi sadalīt vairākās paralēlās būvniecības iecerēs ar mērķi izvairīties no prasībām, kas ir piesaistītas "nozīmīga atjaunošana" definīcijai.

Būvniecības likuma 9.pants nosaka septiņas būtiskās būvei izvirzītās prasības, atbilstoši kurām būve ir projektējama, būvējama un ekspluatējama. Visas septiņas Būvniecības likumā noteiktās prasības ir salāgotas ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2024.gada 27.novembra Regula (ES) 2024/3110 I pielikumā minētajām septiņām prasībām no astoņām. Būvniecības likumā šīs septiņas pamatprasības ir noteiktas, jo attiecīgās Regulas darbības tvērums ir būvizstrādājumu joma, nevis būvju projektēšanas joma, tātad, lai abas jomas (būvizstrādājumu joma un būvju projektēšanas joma) savā starpā būtu salāgotas, attiecīgās prasības ir nosakāmas Latvijas nacionālajā regulējumā, kas regulē arī projektēšanas jomu, proti, Būvniecības likumā vai LBN 200-21. Būvniecības likuma 9.pantā nav minēta attiecīgās Regulas I pielikuma 7. punktā noteiktā prasība nodrošināt [b]ūvju emisijas āra vidē", līdz ar to, arī šai prasībai būtu jābūt noteiktai Būvniecības likumā vai LBN 200-21. Minētajā kontekstā ir jāņem vērā arī apstāklis, ka projektēšanas prasības emisijas jomā attiecībā uz ražošanas ēkām pašlaik ir noteiktas LBN 200-21 167.1.apakšpunktā, savukārt specifiskas emisijas prasības veselības aprūpes un izglītības ēku apdares materiāliem nosaka LBN 200-21 128.punkts. Minētais nozīmē, ka pašlaik tikai ražošanas ēkām un daļēji arī veselības aprūpes un izglītības iestāžu ēkām būvju emisiju jomas prasības ir salāgotas starp būvizstrādājumu jomu un būvju projektēšanas jomu.
No iepriekš minētā izriet, ka Latvijā būvniecību regulējošajos normatīvajos aktos iztrūkst regulējums, kas kā vienu no būvēm (ne tikai ražošanas ēkām) izvirzītajām būtiskajām prasībām projektēšanas jomā noteiktu [b]ūvju emisijas āra vidē". 

Noteikumu projekts paredz svītrot LBN 200-21 167.1.apakšpunktu, vienlaikus prasību būves emisijai āra vidē nosakot LBN 200-21 5. punktā, tādā veidā attiecīgo prasību nosakot kā saistošu ne tikai ražošanas ēku, bet visu būvju projektēšanā. Minētais risinājums vienlaikus nodrošina to, ka visas astoņas pamatprasības, jeb būvei noteiktās būtiskās prasības, būtu salāgotas gan būvizstrādājumu jomā, gan būvju projektēšanas jomā.