24-TA-703: Likumprojekts (Grozījumi)
Anotācijas (ex-ante) nosaukums
Tiesību akta projekta "Grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā" sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojums (anotācija)
1. Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība
1.1. Pamatojums
Izstrādes pamatojums
Ministrijas / iestādes iniciatīva
Apraksts
Likumprojekts izstrādāts nolūkā aizsargāt dzīvokļu īpašnieku kopības, dzīvojamo māju pārvaldnieku un komunālo pakalpojumu sniedzēju tiesiskās intereses pret negodprātīgu dzīvokļu īpašnieku rīcību, nemaksājot par saņemto pakalpojumu un nepildot lojalitātes pienākumu pret dzīvokļu īpašnieku kopību, attiecībā uz uzkrājumu veidošanu dzīvojamai mājai.
1.2. Mērķis
Mērķa apraksts
Mērķis ir paplašināt Civillikumā ietvertās reālnastas institūtu, Dzīvokļa īpašuma likumā, kā speciālajā regulējumā paredzot likumiskas reālnastas ieviešanu, kas darbotos kā dzīvokļa īpašuma katrreizējā īpašnieka pienākums regulāru naudas maksājumu veidā segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus, izdevumus par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, kā arī iemaksas dzīvokļu īpašnieku kopības uzkrājumu fondā.
Spēkā stāšanās termiņš
Vispārējā kārtība
1.3. Pašreizējā situācija, problēmas un risinājumi
Pašreizējā situācija
Normatīvie akti dzīvojamo māju pārvaldīšanas jomā nosaka dzīvokļu īpašnieku pienākumu veikt norēķinus par pakalpojumiem, piemēram, nodrošināt dzīvojamās mājas pārvaldnieku ar tam uzdoto uzdevumu izpildei nepieciešamo finansējumu. Tāpat dzīvokļu īpašniekiem jānorēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu (komunālajiem pakalpojumiem), piemēram, ūdens, siltumenerģijas u.tml. Visbeidzot, katra dzīvokļa īpašuma īpašnieka pienākums ir veikt maksājumus dzīvokļu īpašnieku uzkrājumu fondā.
Praksē bieži izveidojas situācija, kad dzīvokļa īpašuma atsavinātājs nesedz parādsaistības, kuras tas izveidojis pirms dzīvokļa īpašuma atsavināšanas, attiecībā uz iepriekš anotācijā minēto pakalpojumu saņemšanu un pret dzīvokļu īpašnieku kopību noteikto pienākumu izpildi par iemaksām uzkrājumu fondā. Turklāt pakalpojuma maksājumu parādi dzīvojamai mājai var veidoties ne tikai no saņemtajiem pakalpojumiem, ko dzīvokļu īpašnieku kopība saņēmusi kopīgajām vajadzībām (koplietošanas telpu elektroenerģija u.tml.), bet arī no katra dzīvokļa īpašnieka dzīvokļa īpašuma lietošanai saņemtā pakalpojuma. Pretstatā pastāvošajai judikatūrai[1], kurā noteikts, ka kopība nav atbildīga un attiecīgi no kopības mantas nav sedzami izdevumi par pakalpojumiem, ciktāl tie kalpo dzīvokļu īpašnieku individuālajam patēriņam, praksē joprojām parādu dzēšanai tiek izmantoti kopības uzkrājumi. Turklāt, raugoties no pakalpojuma sniedzēja skatu punkta, pakalpojums tiek nodrošināts dzīvojamai mājai kopumā līdz noteiktai piederības robežai. Līdz ar to, arī katra dzīvokļa īpašnieka saņemtie pakalpojumi, kas patērēti katra atsevišķā dzīvokļa īpašuma lietošanai un par kuriem netiek veikta apmaksa, ietekmē pakalpojuma sniegšanu dzīvojamajai mājai kopumā.
Atbilstoši juridiskajā literatūrā izteiktajam viedoklim, par vēsturiski jau bijušiem centieniem Dzīvokļa īpašuma likumu papildināt ar regulējumu[2], kas nodrošinātu, ka dzīvokļa īpašuma atsavināšanas rezultātā nepalielinātos dzīvojamās mājas kopējais parāds, tika vienlaikus skaidri iezīmēta tolaik un joprojām esošā problemātika attiecībā uz parādu veidošanos un to neatgūstamību dzīvojamā mājā.
Attiecībā uz esošās problēmas būtību norādīts, ka dzīvokļu īpašnieku kopības (pārvaldnieka) centieni panākt parādnieka saistību tiesiskā pienākuma izpildi, tostarp tiesas ceļā, bieži vien nevainagojas panākumiem, jo parādniekam nav mantas, uz kuru vērst piedziņu, bet attiecīgais dzīvokļa īpašums primāri kalpo hipotekāro kreditoru prasījumu apmierināšanai, nepaliekot pāri finanšu līdzekļiem, lai segtu parādsaistības, kas saistītas ar mājas pārvaldīšanas izdevumiem un mājas uzturēšanai nepieciešamo, kā arī ar dzīvokļa īpašuma lietošanu saistīto pakalpojumu saņemšanu.[3] Lai gan ar 2021. gada 1. marta grozījumiem Civilprocesa likumā[4] vismaz daļā par prioritāro kreditoru prasījumu apmierināšanu jautājums ticis atrisināts, rodot risinājumu vismaz daļēji segt parādus pakalpojumu sniedzējiem, pārvaldniekam, uzkrājumu fondam (dzīvojamās mājas īpašniekiem) un mazinot uz pārējiem dzīvojamās mājas īpašniekiem gulstošo parādu slogu. Tomēr norādāms, ka Civilprocesa likumā minēto grozījumu objekts ir tikai tāds nekustamais īpašums, kas apgrūtināts ar ķīlu, turklāt, apmierinot prasījumus, kas kopumā nepārsniedz 5 procentus no naudas, kas saņemta par šo nekustamo īpašumu. Līdz ar to, praksē joprojām kreditoru prasījumi var netikt pilnībā apmierināti vai, ievērojot noteikto kreditoru prioritāro secību, netikt pie atgūstamajiem līdzekļiem nemaz.
[1] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2021.gada 22.aprīļa spriedums lietā Nr. C17153914, SKC-5/2021.
[2] 2017. gada 1. janvāra Grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/287165-grozijumi-dzivokla-ipasuma-likuma
[3] Gulbis R. Pienākums segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus un norēķināties par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu: reālnastas tiesiskā regulējuma attiecināšana kā risinājums. Grām.: Latvijas Republikas Satversmei – 95. Latvijas Universitātes 75. zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2017, 125.lpp. Pieejams:https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/37227/Latvijas_satversmei_95_LU_konferences_krajums.pdf?sequence=2&isAllowed=y.
[4] 2021. gada 1. marta grozījumi Civilprocesa likumā. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/320678-grozijumi-civilprocesa-likuma.
Praksē bieži izveidojas situācija, kad dzīvokļa īpašuma atsavinātājs nesedz parādsaistības, kuras tas izveidojis pirms dzīvokļa īpašuma atsavināšanas, attiecībā uz iepriekš anotācijā minēto pakalpojumu saņemšanu un pret dzīvokļu īpašnieku kopību noteikto pienākumu izpildi par iemaksām uzkrājumu fondā. Turklāt pakalpojuma maksājumu parādi dzīvojamai mājai var veidoties ne tikai no saņemtajiem pakalpojumiem, ko dzīvokļu īpašnieku kopība saņēmusi kopīgajām vajadzībām (koplietošanas telpu elektroenerģija u.tml.), bet arī no katra dzīvokļa īpašnieka dzīvokļa īpašuma lietošanai saņemtā pakalpojuma. Pretstatā pastāvošajai judikatūrai[1], kurā noteikts, ka kopība nav atbildīga un attiecīgi no kopības mantas nav sedzami izdevumi par pakalpojumiem, ciktāl tie kalpo dzīvokļu īpašnieku individuālajam patēriņam, praksē joprojām parādu dzēšanai tiek izmantoti kopības uzkrājumi. Turklāt, raugoties no pakalpojuma sniedzēja skatu punkta, pakalpojums tiek nodrošināts dzīvojamai mājai kopumā līdz noteiktai piederības robežai. Līdz ar to, arī katra dzīvokļa īpašnieka saņemtie pakalpojumi, kas patērēti katra atsevišķā dzīvokļa īpašuma lietošanai un par kuriem netiek veikta apmaksa, ietekmē pakalpojuma sniegšanu dzīvojamajai mājai kopumā.
Atbilstoši juridiskajā literatūrā izteiktajam viedoklim, par vēsturiski jau bijušiem centieniem Dzīvokļa īpašuma likumu papildināt ar regulējumu[2], kas nodrošinātu, ka dzīvokļa īpašuma atsavināšanas rezultātā nepalielinātos dzīvojamās mājas kopējais parāds, tika vienlaikus skaidri iezīmēta tolaik un joprojām esošā problemātika attiecībā uz parādu veidošanos un to neatgūstamību dzīvojamā mājā.
Attiecībā uz esošās problēmas būtību norādīts, ka dzīvokļu īpašnieku kopības (pārvaldnieka) centieni panākt parādnieka saistību tiesiskā pienākuma izpildi, tostarp tiesas ceļā, bieži vien nevainagojas panākumiem, jo parādniekam nav mantas, uz kuru vērst piedziņu, bet attiecīgais dzīvokļa īpašums primāri kalpo hipotekāro kreditoru prasījumu apmierināšanai, nepaliekot pāri finanšu līdzekļiem, lai segtu parādsaistības, kas saistītas ar mājas pārvaldīšanas izdevumiem un mājas uzturēšanai nepieciešamo, kā arī ar dzīvokļa īpašuma lietošanu saistīto pakalpojumu saņemšanu.[3] Lai gan ar 2021. gada 1. marta grozījumiem Civilprocesa likumā[4] vismaz daļā par prioritāro kreditoru prasījumu apmierināšanu jautājums ticis atrisināts, rodot risinājumu vismaz daļēji segt parādus pakalpojumu sniedzējiem, pārvaldniekam, uzkrājumu fondam (dzīvojamās mājas īpašniekiem) un mazinot uz pārējiem dzīvojamās mājas īpašniekiem gulstošo parādu slogu. Tomēr norādāms, ka Civilprocesa likumā minēto grozījumu objekts ir tikai tāds nekustamais īpašums, kas apgrūtināts ar ķīlu, turklāt, apmierinot prasījumus, kas kopumā nepārsniedz 5 procentus no naudas, kas saņemta par šo nekustamo īpašumu. Līdz ar to, praksē joprojām kreditoru prasījumi var netikt pilnībā apmierināti vai, ievērojot noteikto kreditoru prioritāro secību, netikt pie atgūstamajiem līdzekļiem nemaz.
[1] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2021.gada 22.aprīļa spriedums lietā Nr. C17153914, SKC-5/2021.
[2] 2017. gada 1. janvāra Grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/287165-grozijumi-dzivokla-ipasuma-likuma
[3] Gulbis R. Pienākums segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus un norēķināties par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu: reālnastas tiesiskā regulējuma attiecināšana kā risinājums. Grām.: Latvijas Republikas Satversmei – 95. Latvijas Universitātes 75. zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2017, 125.lpp. Pieejams:https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/37227/Latvijas_satversmei_95_LU_konferences_krajums.pdf?sequence=2&isAllowed=y.
[4] 2021. gada 1. marta grozījumi Civilprocesa likumā. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/320678-grozijumi-civilprocesa-likuma.
Problēmas un risinājumi
Problēmas apraksts
Šobrīd, atsavinot dzīvokļa īpašumu, iepriekšējā dzīvokļa īpašnieka saistības, kas izriet no pārvaldīšanas līguma vai kas ir iegūtas uz pārvaldīšanas līguma pamata, nepāriet uz jaunā dzīvokļa īpašuma ieguvēju, kas, kā tika norādīts jau iepriekš anotācijā, parāda atgūšanu padara sarežģītu vai pat neiespējamu.
Ņemot vērā esošo situāciju, ir nepieciešams līdzsvarot dzīvokļa īpašuma atsavinātāja, ieguvēja un pārējo dzīvokļu īpašnieku tiesības, lai neveidotos situācijas, ka viena dzīvokļa īpašnieka parāds par pārvaldīšanas izdevumiem un pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, negatīvi ietekmētu pārējo dzīvokļu īpašnieku tiesības saņemt pakalpojumus.
Kā jau tika norādīts, arī viena dzīvokļa īpašnieka nenorēķināšanās par saņemtajiem pakalpojumiem palielina arī dzīvojamās mājas kopējo parādu par pakalpojumiem, kas palielina risku, ka dzīvojamajai mājai var tikt atslēgts kāds no pakalpojumiem un cieš pārējie godprātīgie dzīvokļu īpašnieki. Piemēram, normatīvie akti nosaka, ka siltumapgādes pakalpojumu gadījumā – ja parādi sasniedz 20% no dzīvojamās mājas kopējā 12 mēnešu perioda rēķina vai ja nav uzsākta parādu piedziņa, attiecīgais pakalpojums var tikt pārtraukts.[1]
Vienlaikus juridiskajā literatūrā tiek atzīmēts, ka, dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu sniegšanas iespējamā pārtraukšana nenorēķinoties par saņemtajiem komunālajiem un pārvaldīšanas pakalpojumiem nenoliedzami ir būtisks risks, taču ne vienīgais, ar kuru parādnieka rīcības (bezdarbības) rezultātā saskaras dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopība. Par nozīmīgu risku tiek uztverta arī Dzīvokļa īpašnieka pienākuma neizpilde attiecībā uz Dzīvokļa īpašuma likumā noteiktā maksāšanas pienākumu. Dzīvokļa īpašniekam pienācīgi nesedzot dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus var tikt traucēta dzīvojamās mājas uzturēšanas vai uzlabošanas darbību veikšana, kas savukārt nozīmē, ka tiek pasliktināta dzīvokļu īpašnieku dzīves vides kvalitāte.[2] Uzskatāms, ka arī katra dzīvokļa īpašnieka neizpildītais vai nepienācīgi izpildītais lojalitātes pienākums pret dzīvokļu īpašnieku kopību, neveicot iemaksas uzkrājumu fondā, līdzīgi kā nemaksāšana par mājas pārvaldīšanas izdevumiem, skar dzīvokļu īpašnieku dzīves vides kvalitāti.
Kā viens no būtiskākajiem jautājumiem ir šobrīd praksē problēmas risināšanai pielietotie risinājumi, kas pēc savas būtības neveicina Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā ietvertos pārvaldīšanas principus. Piemēram, lai izvairītos no pakalpojuma pārtraukšanas dzīvojamajai mājai, dzīvojamās mājas īpašnieks sadarbībā ar pārvaldnieku ir spiests rast risinājumus izveidojušos jeb konkrētu dzīvokļu īpašnieku (dzīvojamās mājas kopīpašnieku) radīto parādu nomaksai, kā rezultātā parādus tiešā (piemēram, pieņemot lēmumu par parādu samaksu no uzkrājumu fonda vai par kredīta ņemšanu parādu atmaksai) vai netiešā (piemēram, pārvaldniekam palielinot maksu par pārvaldīšanas darbībām un gūtos ieņēmumus novirzot parādu atmaksai) veidā apmaksā pārējie dzīvojamās mājas īpašnieki. Parādu atmaksa sevišķi apgrūtinoša ir nelielām dzīvojamajām mājām, kā arī dzīvojamajām mājām, kuras pārvalda dzīvojamās mājas īpašnieku veidota biedrība vai individuāls pārvaldnieks, jo šādos gadījumos dzīvojamajai mājai var nebūt pietiekami daudz līdzekļu uzkrājumu fondā (vai vispār nebūt uzkrājumu fonda) vai arī pārvaldniekam var nebūt citu paša līdzekļu, ko novirzīt parādu atmaksai (kā tas ir iespējams, ja pārvaldnieks ir tirgū nostiprinājies komersants), tādējādi pakļaujot dzīvojamo māju vēl lielākam riskam tikt atslēgtai no pakalpojumiem.[3]
Kā redzams no iepriekš minētā, šobrīd neefektīva normatīvā regulējuma dēļ, praksē no dzīvokļu īpašnieku (pārvaldnieka) puses tiek meklēti alternatīvi risinājumi problēmu risināšanai. Taču no tā primāri cieš gan godprātīgie dzīvokļu īpašnieki, gan dzīvojamās mājas turpmākā ekspluatācija, jo uzkrātie finanšu līdzekļi tiek novirzīti parādu segšanai nevis dzīvojamās mājas uzlabojumiem, tāpat, veidojoties situācijai, kurā dzīvokļu īpašnieku kopība nomaksā cita dzīvokļa īpašnieka parādus, neveicina uz attīstību vērstu domāšanu īpašnieku vidū un nereti novērojama pasivitāte un piesardzība veidot noteiktus uzkrājumus, ņemot vērā kādiem mērķiem praksē šie uzkrājumi mēdz tikt izlietoti. Turklāt minētie risinājumi, kā minēts arī iepriekš anotācijā, ir pretēji aktuālajai Senāta judikatūrai, ka no kopības mantas nav sedzami izdevumi par komunālajiem pakalpojumiem, ciktāl tie kalpo dzīvokļu īpašnieku individuālajam patēriņam un pakalpojumu sniegšanas gadījumā dzīvokļu īpašnieku kopība ir atbildīga tikai par tādu izdevumu segšanu, kas radušies saistībā ar šo pakalpojumu izmantošanu dzīvokļu īpašnieku kopīgajām vajadzībām.[4]
Problēmas būtību iezīmē arī dati attiecībā uz parādu apmēru. Piemēram, saskaņā ar Latvijā lielākā dzīvojamo māju pārvaldnieka sniegtajiem datiem Ekonomikas ministrijai par dzīvokļa īpašumu īpašumtiesību maiņas gadījumu skaitu un attiecīgo klientu parādsaistību apmēru dzīvokļa īpašuma pārdošanas brīdī par sniegtajiem pārvaldīšanas pakalpojumiem secināms turpmāk minētais:
2021. gadā kopumā notikuši 5009 darījumi kuru rezultātā notikusi dzīvokļa īpašumtiesību maiņa. Ņemot par izejas datiem 2021.gada maijā un jūnijā fiksētos īpašumtiesību maiņas gadījumus – kopā 912 gadījumi, kad tika fiksēti lielākie īpašumtiesību maiņas gadījumi, 2021. gadā redzams, ka:
Tabula Nr.1.
Līdz ar to, no 2 mēnešos veikto darījumu skaita, gandrīz 7% gadījumu atsavinātajiem dzīvokļa īpašumiem bija parāds par kopējo summu 36 097 euro.
Tabulā Nr.2 redzami dati par klientu parāda samaksu un tā termiņiem dzīvokļa īpašumos pēc tā pārdošanas, kas norādīti tabulā Nr. 1.
Tabula Nr. 2.
No tabulas Nr.2 secināms, ka īpašumtiesību maiņas gadījumā no gandrīz 7% parādnieku, parāds labprātīgi tiek nomaksāts tikai trešdaļā gadījumu.
[1] Ministru kabineta 2008. gada 21. oktobra noteikumu Nr. 876 "Siltumenerģijas piegādes un lietošanas noteikumi" 26.1 2. apakšpunkts.
[2] Gulbis R. Pienākums segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus un norēķināties par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu: reālnastas tiesiskā regulējuma attiecināšana kā risinājums. Grām.: Latvijas Republikas Satversmei – 95. Latvijas Universitātes 75. zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2017, 132.lpp. Pieejams:https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/37227/Latvijas_satversmei_95_LU_konferences_krajums.pdf?sequence=2&isAllowed=y.
[3]Minētā problemātika jau tikusi iezīmēta līdzīga rakstura jautājumos saistībā ar grozījumiem Civilprocesa likumā, kas paredz, ka prasījumi par maksājumiem, kas izriet no dzīvojamās mājas pārvaldīšanas, konkrētā ar ķīlu apgrūtinātā nekustamā īpašuma pārdošanas gadījumā iekļaujami prioritāro prasījumu apmierināšanas secībā, tādējādi vismaz daļēji sedzot parādus pakalpojumu sniedzējiem, pārvaldniekam, uzkrājumu fondam (dzīvojamās mājas īpašniekiem) un mazinot uz pārējiem dzīvojamās mājas īpašniekiem gulstošo parādu slogu. Skat. 2021. gada 1. marta grozījumu Civilprocesa likumā anotāciju.Pieejams:https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/D0303123D83A3F03C225856D004C1E25?OpenDocument.
[4] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2021.gada 22.aprīļa spriedums lietā Nr. C17153914, SKC-5/2021.
Ņemot vērā esošo situāciju, ir nepieciešams līdzsvarot dzīvokļa īpašuma atsavinātāja, ieguvēja un pārējo dzīvokļu īpašnieku tiesības, lai neveidotos situācijas, ka viena dzīvokļa īpašnieka parāds par pārvaldīšanas izdevumiem un pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, negatīvi ietekmētu pārējo dzīvokļu īpašnieku tiesības saņemt pakalpojumus.
Kā jau tika norādīts, arī viena dzīvokļa īpašnieka nenorēķināšanās par saņemtajiem pakalpojumiem palielina arī dzīvojamās mājas kopējo parādu par pakalpojumiem, kas palielina risku, ka dzīvojamajai mājai var tikt atslēgts kāds no pakalpojumiem un cieš pārējie godprātīgie dzīvokļu īpašnieki. Piemēram, normatīvie akti nosaka, ka siltumapgādes pakalpojumu gadījumā – ja parādi sasniedz 20% no dzīvojamās mājas kopējā 12 mēnešu perioda rēķina vai ja nav uzsākta parādu piedziņa, attiecīgais pakalpojums var tikt pārtraukts.[1]
Vienlaikus juridiskajā literatūrā tiek atzīmēts, ka, dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu sniegšanas iespējamā pārtraukšana nenorēķinoties par saņemtajiem komunālajiem un pārvaldīšanas pakalpojumiem nenoliedzami ir būtisks risks, taču ne vienīgais, ar kuru parādnieka rīcības (bezdarbības) rezultātā saskaras dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopība. Par nozīmīgu risku tiek uztverta arī Dzīvokļa īpašnieka pienākuma neizpilde attiecībā uz Dzīvokļa īpašuma likumā noteiktā maksāšanas pienākumu. Dzīvokļa īpašniekam pienācīgi nesedzot dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus var tikt traucēta dzīvojamās mājas uzturēšanas vai uzlabošanas darbību veikšana, kas savukārt nozīmē, ka tiek pasliktināta dzīvokļu īpašnieku dzīves vides kvalitāte.[2] Uzskatāms, ka arī katra dzīvokļa īpašnieka neizpildītais vai nepienācīgi izpildītais lojalitātes pienākums pret dzīvokļu īpašnieku kopību, neveicot iemaksas uzkrājumu fondā, līdzīgi kā nemaksāšana par mājas pārvaldīšanas izdevumiem, skar dzīvokļu īpašnieku dzīves vides kvalitāti.
Kā viens no būtiskākajiem jautājumiem ir šobrīd praksē problēmas risināšanai pielietotie risinājumi, kas pēc savas būtības neveicina Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā ietvertos pārvaldīšanas principus. Piemēram, lai izvairītos no pakalpojuma pārtraukšanas dzīvojamajai mājai, dzīvojamās mājas īpašnieks sadarbībā ar pārvaldnieku ir spiests rast risinājumus izveidojušos jeb konkrētu dzīvokļu īpašnieku (dzīvojamās mājas kopīpašnieku) radīto parādu nomaksai, kā rezultātā parādus tiešā (piemēram, pieņemot lēmumu par parādu samaksu no uzkrājumu fonda vai par kredīta ņemšanu parādu atmaksai) vai netiešā (piemēram, pārvaldniekam palielinot maksu par pārvaldīšanas darbībām un gūtos ieņēmumus novirzot parādu atmaksai) veidā apmaksā pārējie dzīvojamās mājas īpašnieki. Parādu atmaksa sevišķi apgrūtinoša ir nelielām dzīvojamajām mājām, kā arī dzīvojamajām mājām, kuras pārvalda dzīvojamās mājas īpašnieku veidota biedrība vai individuāls pārvaldnieks, jo šādos gadījumos dzīvojamajai mājai var nebūt pietiekami daudz līdzekļu uzkrājumu fondā (vai vispār nebūt uzkrājumu fonda) vai arī pārvaldniekam var nebūt citu paša līdzekļu, ko novirzīt parādu atmaksai (kā tas ir iespējams, ja pārvaldnieks ir tirgū nostiprinājies komersants), tādējādi pakļaujot dzīvojamo māju vēl lielākam riskam tikt atslēgtai no pakalpojumiem.[3]
Kā redzams no iepriekš minētā, šobrīd neefektīva normatīvā regulējuma dēļ, praksē no dzīvokļu īpašnieku (pārvaldnieka) puses tiek meklēti alternatīvi risinājumi problēmu risināšanai. Taču no tā primāri cieš gan godprātīgie dzīvokļu īpašnieki, gan dzīvojamās mājas turpmākā ekspluatācija, jo uzkrātie finanšu līdzekļi tiek novirzīti parādu segšanai nevis dzīvojamās mājas uzlabojumiem, tāpat, veidojoties situācijai, kurā dzīvokļu īpašnieku kopība nomaksā cita dzīvokļa īpašnieka parādus, neveicina uz attīstību vērstu domāšanu īpašnieku vidū un nereti novērojama pasivitāte un piesardzība veidot noteiktus uzkrājumus, ņemot vērā kādiem mērķiem praksē šie uzkrājumi mēdz tikt izlietoti. Turklāt minētie risinājumi, kā minēts arī iepriekš anotācijā, ir pretēji aktuālajai Senāta judikatūrai, ka no kopības mantas nav sedzami izdevumi par komunālajiem pakalpojumiem, ciktāl tie kalpo dzīvokļu īpašnieku individuālajam patēriņam un pakalpojumu sniegšanas gadījumā dzīvokļu īpašnieku kopība ir atbildīga tikai par tādu izdevumu segšanu, kas radušies saistībā ar šo pakalpojumu izmantošanu dzīvokļu īpašnieku kopīgajām vajadzībām.[4]
Problēmas būtību iezīmē arī dati attiecībā uz parādu apmēru. Piemēram, saskaņā ar Latvijā lielākā dzīvojamo māju pārvaldnieka sniegtajiem datiem Ekonomikas ministrijai par dzīvokļa īpašumu īpašumtiesību maiņas gadījumu skaitu un attiecīgo klientu parādsaistību apmēru dzīvokļa īpašuma pārdošanas brīdī par sniegtajiem pārvaldīšanas pakalpojumiem secināms turpmāk minētais:
2021. gadā kopumā notikuši 5009 darījumi kuru rezultātā notikusi dzīvokļa īpašumtiesību maiņa. Ņemot par izejas datiem 2021.gada maijā un jūnijā fiksētos īpašumtiesību maiņas gadījumus – kopā 912 gadījumi, kad tika fiksēti lielākie īpašumtiesību maiņas gadījumi, 2021. gadā redzams, ka:
Tabula Nr.1.
Klientu parādsaistības dzīvokļa īpašuma pārdošanas brīdī | |||
Līgumu skaits | Līgumu skaits % | Parāda summa, euro | |
Pārdošanas brīdī bija parāds | 61 | 6,69% | 36097,26 |
Pārdošanas brīdī nebija parāds | 851 | 93,31% | 0 |
Kopā | 912 | 100% | 36097,26 |
Līdz ar to, no 2 mēnešos veikto darījumu skaita, gandrīz 7% gadījumu atsavinātajiem dzīvokļa īpašumiem bija parāds par kopējo summu 36 097 euro.
Tabulā Nr.2 redzami dati par klientu parāda samaksu un tā termiņiem dzīvokļa īpašumos pēc tā pārdošanas, kas norādīti tabulā Nr. 1.
Tabula Nr. 2.
Klientu parādsaistību samaksa 3 mēnešu laikā pēc īpašuma pārdošanas, skaits | |||
3 mēnešu laikā parāds samaksāts | 3 mēnešu laikā parāds nav samaksāts |
Kopā | |
Pārdošanas brīdī bija parāds | 23 | 38 | 61 |
Pārdošanas brīdī nebija parāds | 773 | 78 | 851 |
Kopā | 796 | 116 | 912 |
No tabulas Nr.2 secināms, ka īpašumtiesību maiņas gadījumā no gandrīz 7% parādnieku, parāds labprātīgi tiek nomaksāts tikai trešdaļā gadījumu.
[1] Ministru kabineta 2008. gada 21. oktobra noteikumu Nr. 876 "Siltumenerģijas piegādes un lietošanas noteikumi" 26.1 2. apakšpunkts.
[2] Gulbis R. Pienākums segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus un norēķināties par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu: reālnastas tiesiskā regulējuma attiecināšana kā risinājums. Grām.: Latvijas Republikas Satversmei – 95. Latvijas Universitātes 75. zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2017, 132.lpp. Pieejams:https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/37227/Latvijas_satversmei_95_LU_konferences_krajums.pdf?sequence=2&isAllowed=y.
[3]Minētā problemātika jau tikusi iezīmēta līdzīga rakstura jautājumos saistībā ar grozījumiem Civilprocesa likumā, kas paredz, ka prasījumi par maksājumiem, kas izriet no dzīvojamās mājas pārvaldīšanas, konkrētā ar ķīlu apgrūtinātā nekustamā īpašuma pārdošanas gadījumā iekļaujami prioritāro prasījumu apmierināšanas secībā, tādējādi vismaz daļēji sedzot parādus pakalpojumu sniedzējiem, pārvaldniekam, uzkrājumu fondam (dzīvojamās mājas īpašniekiem) un mazinot uz pārējiem dzīvojamās mājas īpašniekiem gulstošo parādu slogu. Skat. 2021. gada 1. marta grozījumu Civilprocesa likumā anotāciju.Pieejams:https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/D0303123D83A3F03C225856D004C1E25?OpenDocument.
[4] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2021.gada 22.aprīļa spriedums lietā Nr. C17153914, SKC-5/2021.
Risinājuma apraksts
Ar Likumprojektu paredzēts noteikt dzīvokļa īpašuma atsavināšanas nosacījumus, lai izvairītos no tā, ka dzīvokļa īpašuma atsavināšanas rezultātā palielinātos dzīvojamās mājas kopējais parāds par pakalpojumiem. Likumprojektā ietvertā dzīvokļa īpašuma atsavināšanas kārtība pamatā tiek regulēta atbilstoši Civillikuma noteikumiem par reālnastu.
Arī juridiskajā literatūrā ir ticis aprakstīts jautājums un izteikti priekšlikumi par nepieciešamību paplašināt reālnastas institūta pielietojumu praksē un ieviest likumisku reālnastu, kuras priekšmetu veidotu dzīvokļa īpašuma katrreizējā īpašnieka pienākums regulāru naudas maksājumu veidā segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus un izdevumus par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu. Turklāt tiek norādīts uz reālnastas institūta pielietojuma daudzveidīgumu un praktisko noderīgumu mūsdienu privāttiesiskajā apgrozībā, par piemēru ņemot citu ģermāņu tiesību sistēmas valstu (Vācijas, Austrijas, Šveices) praksi.[1]
Civillikuma 1270.panta pirmais teikums nosaka, ka reālnastas nodibina ar likumu, līgumu vai testamentu. Kā minēts iepriekš, Likumprojektā paredzētais regulējums ir uzskatāms par likumisku reālnastu, t.i., tā netiek nostiprināta Zemesgrāmatā. No Civillikuma 1270. panta otrā teikuma izriet - ja reālnasta nodibināta ar līgumu vai ar testamentu, tad tā iegūst spēku pret trešām personām tikai tad, kad to ieraksta zemes grāmatās uz kalpojošo nekustamo īpašumu. Līdz ar to, Likumprojektā noteiktais reālnastas regulējums ir trešajām personām (jaunajam dzīvokļa īpašuma ieguvējam) saistošs bez papildus nostiprināšanas Zemesgrāmatā.
Ar parādu apgrūtināta dzīvokļa īpašuma labprātīgas atsavināšanas gadījumā, kas ir arī Likumprojektā noteiktā regulējuma objekts, reālnasta risinātu Civillikuma 1268. pantā noteikto jaunā ieguvēja pienākumu – nomaksāt priekšgājēja parādus kas radušies ne agrāk par trīs gadiem kopš dzīvokļa īpašuma atsavināšanas
Likumprojektā noteikts, ka puses pašas var brīvi vienoties par to, kura no pusēm samaksās parādus. Ja vienošanās nepastāv, primāri parādus sedz jaunais dzīvokļa īpašuma ieguvējs. Vienlaikus jaunais ieguvējs saglabā regresa prasījuma tiesību pret personu kura atsavinājusi dzīvokļa īpašumu.
Attiecībā uz informācijas iegūšanu par iespējamo parāda apmēru, kas gulstas uz dzīvokļa īpašumu, norādāms, ka Likumprojekts paredz dzīvokļa ieguvējam tiesību prasīt atsavinātājam paziņojumu par parāda esamību. Paziņojums tiek gatavots atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā jau šobrīd spēkā esošajām tiesību normām, kas nosaka izziņas par maksājumiem saturu un izsniegšanas kārtību.
Likumprojekts paredz izsmeļošu uzskaitījumu attiecībā uz tiem subjektiem, kuriem par labu šī realnasta tiek noteikta. Attiecīgi Likumprojekts paredz noteikt, ka, atsavinot dzīvokļa īpašumu, dzīvokļa īpašuma ieguvējs kā saistītā puse iestājas dzīvokļa īpašuma atsavinātāja vietā saistībās par pārvaldīšanas izdevumiem, pakalpojumiem, kas ir saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu un dzīvokļu īpašnieku kopības iemaksām uzkrājumu fondā. Turklāt katram no šiem izdevumu veidiem var būt atšķirīgs prasītājs (kreditors) minēto saistību izpildei. Senāta 2019.gada 12.decembra sprieduma lietā Nr. SKC–109/2019 11.6. un 11.7.punktā ietvertajos secinājumos ir atspoguļots, starp kuriem tiesību subjektiem pastāv tiesiskās attiecības, no kurām izriet minētie prasījumi.[2]
Par izdevumiem, kas saistīti ar pārvaldīšanas sniegtajiem pakalpojumiem tas būs dzīvojamās mājas pārvaldnieks. Izdevumi par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu kā kreditors uzskatāms attiecīgā pakalpojuma sniedzējs. Atzīmējams, ka atbilstoši Senāta izteiktajām judikatūras atziņām atsevišķos gadījumos pakalpojuma sniedzējam atbild dzīvojamās mājas pārvaldnieks, nevis dzīvokļu īpašnieku kopība vai kāds no dzīvokļu īpašniekiem. Dzīvojamās mājas pārvaldniekam par dzīvokļu īpašnieku kopībai vai atsevišķiem dzīvokļu īpašniekiem sniegto komunālo pakalpojumu maksas parādiem jāatbild ar savu mantu tikai tādā gadījumā, ja tas ir tieši uzņēmies atbildēt par šādiem parādiem.[3]
Attiecībā uz iemaksām uzkrājumu fondā norādāms, ka, ja dzīvokļa īpašnieks neizpilda vai nepienācīgi izpilda lojalitātes pienākumu pret dzīvokļu īpašnieku kopību, tas ir pamats ar šo neizpildi vai nepienācīgo izpildi radīto zaudējumu atlīdzināšanas prasībai pret attiecīgo dzīvokļa īpašnieku. Kā kreditors šajā situācijā ir pati dzīvokļu īpašnieku kopība, vienlaikus kopības intereses var pārstāvēt arī pārvaldnieks. Saistībā ar pārvaldnieka lomu norādāms, ka pārvaldnieks rīkojas nevis savā labā, bet dzīvokļu īpašnieku kopības labā, proti, atvieto dzīvokļu īpašnieku kopību attiecībās ar dzīvokļu īpašniekiem, kuriem ir pienākums šādas iemaksas uzkrājumā veikt atbilstoši dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumam vai atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam pienākumam.
[1] Kalniņš E. Reālnastas institūta nozīme mūsdienu privāttiesiskajā apgrozībā. Jurista Vārds, 03.12.2019. Nr. 48 (1106).
[2] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 12. decembra spriedums lietā Nr. C31346614 (Nr. SKC-109/2019).
[3] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2021.gada 22.aprīļa spriedums lietā Nr. C17153914 (Nr. SKC-5/2021).
Arī juridiskajā literatūrā ir ticis aprakstīts jautājums un izteikti priekšlikumi par nepieciešamību paplašināt reālnastas institūta pielietojumu praksē un ieviest likumisku reālnastu, kuras priekšmetu veidotu dzīvokļa īpašuma katrreizējā īpašnieka pienākums regulāru naudas maksājumu veidā segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus un izdevumus par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu. Turklāt tiek norādīts uz reālnastas institūta pielietojuma daudzveidīgumu un praktisko noderīgumu mūsdienu privāttiesiskajā apgrozībā, par piemēru ņemot citu ģermāņu tiesību sistēmas valstu (Vācijas, Austrijas, Šveices) praksi.[1]
Civillikuma 1270.panta pirmais teikums nosaka, ka reālnastas nodibina ar likumu, līgumu vai testamentu. Kā minēts iepriekš, Likumprojektā paredzētais regulējums ir uzskatāms par likumisku reālnastu, t.i., tā netiek nostiprināta Zemesgrāmatā. No Civillikuma 1270. panta otrā teikuma izriet - ja reālnasta nodibināta ar līgumu vai ar testamentu, tad tā iegūst spēku pret trešām personām tikai tad, kad to ieraksta zemes grāmatās uz kalpojošo nekustamo īpašumu. Līdz ar to, Likumprojektā noteiktais reālnastas regulējums ir trešajām personām (jaunajam dzīvokļa īpašuma ieguvējam) saistošs bez papildus nostiprināšanas Zemesgrāmatā.
Ar parādu apgrūtināta dzīvokļa īpašuma labprātīgas atsavināšanas gadījumā, kas ir arī Likumprojektā noteiktā regulējuma objekts, reālnasta risinātu Civillikuma 1268. pantā noteikto jaunā ieguvēja pienākumu – nomaksāt priekšgājēja parādus kas radušies ne agrāk par trīs gadiem kopš dzīvokļa īpašuma atsavināšanas
Likumprojektā noteikts, ka puses pašas var brīvi vienoties par to, kura no pusēm samaksās parādus. Ja vienošanās nepastāv, primāri parādus sedz jaunais dzīvokļa īpašuma ieguvējs. Vienlaikus jaunais ieguvējs saglabā regresa prasījuma tiesību pret personu kura atsavinājusi dzīvokļa īpašumu.
Attiecībā uz informācijas iegūšanu par iespējamo parāda apmēru, kas gulstas uz dzīvokļa īpašumu, norādāms, ka Likumprojekts paredz dzīvokļa ieguvējam tiesību prasīt atsavinātājam paziņojumu par parāda esamību. Paziņojums tiek gatavots atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā jau šobrīd spēkā esošajām tiesību normām, kas nosaka izziņas par maksājumiem saturu un izsniegšanas kārtību.
Likumprojekts paredz izsmeļošu uzskaitījumu attiecībā uz tiem subjektiem, kuriem par labu šī realnasta tiek noteikta. Attiecīgi Likumprojekts paredz noteikt, ka, atsavinot dzīvokļa īpašumu, dzīvokļa īpašuma ieguvējs kā saistītā puse iestājas dzīvokļa īpašuma atsavinātāja vietā saistībās par pārvaldīšanas izdevumiem, pakalpojumiem, kas ir saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu un dzīvokļu īpašnieku kopības iemaksām uzkrājumu fondā. Turklāt katram no šiem izdevumu veidiem var būt atšķirīgs prasītājs (kreditors) minēto saistību izpildei. Senāta 2019.gada 12.decembra sprieduma lietā Nr. SKC–109/2019 11.6. un 11.7.punktā ietvertajos secinājumos ir atspoguļots, starp kuriem tiesību subjektiem pastāv tiesiskās attiecības, no kurām izriet minētie prasījumi.[2]
Par izdevumiem, kas saistīti ar pārvaldīšanas sniegtajiem pakalpojumiem tas būs dzīvojamās mājas pārvaldnieks. Izdevumi par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu kā kreditors uzskatāms attiecīgā pakalpojuma sniedzējs. Atzīmējams, ka atbilstoši Senāta izteiktajām judikatūras atziņām atsevišķos gadījumos pakalpojuma sniedzējam atbild dzīvojamās mājas pārvaldnieks, nevis dzīvokļu īpašnieku kopība vai kāds no dzīvokļu īpašniekiem. Dzīvojamās mājas pārvaldniekam par dzīvokļu īpašnieku kopībai vai atsevišķiem dzīvokļu īpašniekiem sniegto komunālo pakalpojumu maksas parādiem jāatbild ar savu mantu tikai tādā gadījumā, ja tas ir tieši uzņēmies atbildēt par šādiem parādiem.[3]
Attiecībā uz iemaksām uzkrājumu fondā norādāms, ka, ja dzīvokļa īpašnieks neizpilda vai nepienācīgi izpilda lojalitātes pienākumu pret dzīvokļu īpašnieku kopību, tas ir pamats ar šo neizpildi vai nepienācīgo izpildi radīto zaudējumu atlīdzināšanas prasībai pret attiecīgo dzīvokļa īpašnieku. Kā kreditors šajā situācijā ir pati dzīvokļu īpašnieku kopība, vienlaikus kopības intereses var pārstāvēt arī pārvaldnieks. Saistībā ar pārvaldnieka lomu norādāms, ka pārvaldnieks rīkojas nevis savā labā, bet dzīvokļu īpašnieku kopības labā, proti, atvieto dzīvokļu īpašnieku kopību attiecībās ar dzīvokļu īpašniekiem, kuriem ir pienākums šādas iemaksas uzkrājumā veikt atbilstoši dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumam vai atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam pienākumam.
[1] Kalniņš E. Reālnastas institūta nozīme mūsdienu privāttiesiskajā apgrozībā. Jurista Vārds, 03.12.2019. Nr. 48 (1106).
[2] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 12. decembra spriedums lietā Nr. C31346614 (Nr. SKC-109/2019).
[3] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2021.gada 22.aprīļa spriedums lietā Nr. C17153914 (Nr. SKC-5/2021).
Vai ir izvērtēti alternatīvie risinājumi?
Jā
Apraksts
Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 105.pantu ikvienam ir tiesības uz īpašumu, īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm, turklāt īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Ierobežojot dzīvokļa īpašuma atsavinātāja un ieguvēja tiesības, ir nepieciešams rast tādu risinājumu, ar kuru tiktu sasniegts leģitīmais mērķis, kas būtu samērīgs un kuru nebūtu iespējams panākt ar citiem saudzējošākiem līdzekļiem.
Tiek pieņemts, ka ar Likumprojektu samazināsies iespēja, ka dzīvokļa īpašuma atsavinātāja parāds netiks samaksāts, līdz ar to tiks aizsargātas citu dzīvokļu īpašnieku intereses, piemēram, tādējādi samazinot iespēju, ka visai mājai neatkarīgi no tā, vai dzīvokļu īpašniekam ir parāds par pakalpojumiem, tiktu atslēgts konkrēts pakalpojums, piemēram, siltumenerģijas piegāde.
Normā noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, jāņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu).
Kā aprakstīts anotācijā iepriekšējās sadaļās, konstatējot šobrīd praksē jau pastāvošos risinājumus parādu dzēšanai, kā arī iepriekšējos nesekmīgos centienus likuma līmenī noteikt regulējumu, kas nodrošinātu, ka dzīvokļa īpašuma atsavināšanas rezultātā nepalielinātos dzīvojamās mājas parāds, uzskatāms, ka citi alternatīvie risinājumi nesasniegs noteikto mērķi.
Tiek pieņemts, ka ar Likumprojektu samazināsies iespēja, ka dzīvokļa īpašuma atsavinātāja parāds netiks samaksāts, līdz ar to tiks aizsargātas citu dzīvokļu īpašnieku intereses, piemēram, tādējādi samazinot iespēju, ka visai mājai neatkarīgi no tā, vai dzīvokļu īpašniekam ir parāds par pakalpojumiem, tiktu atslēgts konkrēts pakalpojums, piemēram, siltumenerģijas piegāde.
Normā noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, jāņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu).
Kā aprakstīts anotācijā iepriekšējās sadaļās, konstatējot šobrīd praksē jau pastāvošos risinājumus parādu dzēšanai, kā arī iepriekšējos nesekmīgos centienus likuma līmenī noteikt regulējumu, kas nodrošinātu, ka dzīvokļa īpašuma atsavināšanas rezultātā nepalielinātos dzīvojamās mājas parāds, uzskatāms, ka citi alternatīvie risinājumi nesasniegs noteikto mērķi.
Vai ir izvērtēts prasību un izmaksu samērīgums pret ieguvumiem?
Nē
1.4. Izvērtējumi/pētījumi, kas pamato TA nepieciešamību
1.5. Pēcpārbaudes (ex-post) izvērtējums
Vai tiks veikts?
Nē
1.6. Cita informācija
-
2. Tiesību akta projekta ietekmējamās sabiedrības grupas, ietekme uz tautsaimniecības attīstību un administratīvo slogu
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
2.1. Sabiedrības grupas, kuras tiesiskais regulējums ietekmē, vai varētu ietekmēt
Fiziskās personas
- Dzīvokļu īpašnieki. Personas, kuras iegādājas dzīvokļa īpašumu (potenciālie dzīvokļa īpašnieki). Pārvaldīšanas pakalpojumu sniedzēji – pārvaldnieki kā fiziskās personas.
Ietekmes apraksts
Dzīvokļa īpašuma ieguvējs ar dzīvokļa īpašuma atsavināšanas brīdi iestāsies saistībās iepriekšējā dzīvokļa īpašnieka vietā. Ieguvēja saistību apmērs būs aprobežots ar parādiem, kas radušies ne agrāk par trīs gadiem kopš dzīvokļa īpašuma atsavināšanas.
Attiecībā uz dzīvokļu īpašniekiem kā dzīvojamās mājas kopīpašniekiem, samazināsies dzīvojamās mājas kopējais parāds par pakalpojumiem. Samazināsies risks, ka dzīvojamai mājai tiek pārtraukta pakalpojumu sniegšana uzkrātā parāda dēļ.
Attiecībā uz dzīvokļu īpašniekiem kā dzīvojamās mājas kopīpašniekiem, samazināsies dzīvojamās mājas kopējais parāds par pakalpojumiem. Samazināsies risks, ka dzīvojamai mājai tiek pārtraukta pakalpojumu sniegšana uzkrātā parāda dēļ.
Juridiskās personas
- Dzīvokļu īpašnieki un personas, kuras iegādājas dzīvokļa īpašumu (potenciālie dzīvokļa īpašnieki) - juridiskas personas. Dzīvokļu īpašnieku kopības kā tiesību subjekts. Pārvaldīšanas pakalpojumu sniedzēji – pārvaldnieki, kā juridiskās personas. Pakalpojumu, kas ir saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu (komunālo pakalpojumu), sniedzēji.
Ietekmes apraksts
Dzīvokļa īpašuma ieguvējs ar dzīvokļa īpašuma atsavināšanas brīdi iestāsies saistībās iepriekšējā dzīvokļa īpašnieka vietā. Ieguvēja saistību apmērs būs aprobežots ar parādiem, kas radušies ne agrāk par trīs gadiem kopš dzīvokļa īpašuma atsavināšanas.
Attiecībā uz dzīvokļu īpašnieku kopībām, pārvaldniekiem un pakalpojumu sniedzējiem – palielināsies iespēja attiecīgajām personu grupām, kas Likumprojektā noteikti kreditoru statusā, atgūt finanšu līdzekļus par sniegto pakalpojumu vai neveiktajām iemaksām dzīvokļu īpašnieku kopības uzkrājumu fondā.
Attiecībā uz dzīvokļu īpašniekiem kā dzīvojamās mājas īpašniekiem, samazināsies dzīvojamās mājas kopējais parāds par pakalpojumiem. Samazināsies risks, ka dzīvojamai mājai tiek pārtraukta pakalpojumu sniegšana uzkrātā parāda dēļ.
Attiecībā uz dzīvokļu īpašnieku kopībām, pārvaldniekiem un pakalpojumu sniedzējiem – palielināsies iespēja attiecīgajām personu grupām, kas Likumprojektā noteikti kreditoru statusā, atgūt finanšu līdzekļus par sniegto pakalpojumu vai neveiktajām iemaksām dzīvokļu īpašnieku kopības uzkrājumu fondā.
Attiecībā uz dzīvokļu īpašniekiem kā dzīvojamās mājas īpašniekiem, samazināsies dzīvojamās mājas kopējais parāds par pakalpojumiem. Samazināsies risks, ka dzīvojamai mājai tiek pārtraukta pakalpojumu sniegšana uzkrātā parāda dēļ.
2.2. Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
2.3. Administratīvo izmaksu monetārs novērtējums
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
2.4. Atbilstības izmaksu monetārs novērtējums
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
3. Tiesību akta projekta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
Cita informācija
-
4. Tiesību akta projekta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
4.2. Cita informācija
-
5. Tiesību akta projekta atbilstība Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
5.3. Cita informācija
Apraksts
-
6. Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas un sabiedrības līdzdalības process
Sabiedrības līdzdalība uz šo tiesību akta projektu neattiecas
Jā
Skaidrojums
Tiks nodrošināta sabiedrības līdzdalība atbilstoši normatīvo aktu prasībām.
6.4. Cita informācija
-
7. Tiesību akta projekta izpildes nodrošināšana un tās ietekme uz institūcijām
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
7.5. Cita informācija
-
8. Horizontālās ietekmes
8.1. Projekta tiesiskā regulējuma ietekme
8.1.1. uz publisku pakalpojumu attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Jā
Apraksts
Publisko pakalpojumu sniedzējiem komunālo pakalpojumu jomā tiks palielināta iespēja atgūt parādus par sniegtajiem pakalpojumiem, par kuriem nav veikta samaksa no dzīvokļa īpašnieka puses.
8.1.2. uz valsts un pašvaldību informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.3. uz informācijas sabiedrības politikas īstenošanu
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.4. uz Nacionālā attīstības plāna rādītājiem
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.5. uz teritoriju attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.6. uz vidi
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.7. uz klimatneitralitāti
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.8. uz iedzīvotāju sociālo situāciju
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.9. uz personu ar invaliditāti vienlīdzīgām iespējām un tiesībām
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.10. uz dzimumu līdztiesību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.11. uz veselību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.12. uz cilvēktiesībām, demokrātiskām vērtībām un pilsoniskās sabiedrības attīstību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.13. uz datu aizsardzību
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.14. uz diasporu
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.15. uz profesiju reglamentāciju
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.1.16. uz bērna labākajām interesēm
Vai projekts skar šo jomu?
Nē
8.2. Cita informācija
-
Pielikumi