Anotācija (ex-ante)

1. Lai harmonizētu tiesisko regulējumu vides aizsardzības jomā, Vides aizsardzības likumā nepieciešams apvienot gan videi nodarītā kaitējuma jautājumu, gan līdz šim likumā "Par piesārņojumu" noteiktos piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldības, tai skaitā piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu izpētes, piesārņoto vietu sanācijas un šo vietu uzraudzības jautājumus, attiecīgi ietverot arī pēc-sanācijas monitoringu, vienlaikus nodalot militāri piesārņoto teritoriju pārvaldības jautājumus.
Regulējums par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām ir horizontāla rakstura regulējums un iederas Vides aizsardzības likumā, kas regulē vispārējos vides aizsardzības principus, kā arī tādu nozīmīgu jautājumu, kā videi nodarītais kaitējums, proti, tajos gadījumos, kad ir runa par kaitējumu augsnei vai ūdenim, pastāv liela iespēja, ka attiecīgā vieta, kur kaitējums noticis, kļūst par piesārņotu vietu un attiecīgi iekļaujas piesārņotu vietu pārvaldības sistēmā.
Līdz šim valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs" (turpmāk - LVĢMC) uzturētais Piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu reģistrs tiek nodots Valsts vides dienesta (turpmāk - VVD) pārziņā, izveidojot jaunu Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmu (turpmāk - PVPS), vienlaikus pilnveidojot visu piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldību. Lēmums PVPS sistēmu turpmāk nodot VVD uzraudzībā ir pieņemts:
1) atbilstoši Vides politikas pamatnostādņu 2021. – 2027. gadam 8.1.apakšnodaļā izvirzītajam mērķim veicināt piesārņojuma samazināšanu, t.sk. piesārņoto vietu sanāciju, kā arī samazināt bīstamo ķīmisko vielu negatīvo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību, pamatojoties uz VVD un LVĢMC rekomendācijām;
2) izvērtējot vairākus iespējamos scenārijus piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas pilnveidošanai;
3) ņemot vērā, ka VVD jau pašreiz īsteno lielāko daļu no piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldības funkcijām;
4) VVD sadarbībā ar LVĢMC no 2022. gada līdz 2024. gadam īstenoja projektu Nr. LV-CLIMATE-0006 "Piesārņoto vietu pārvaldības modeļa digitālā transformācija", kas tika līdzfinansēts no Norvēģijas finanšu instrumenta 2014. - 2021. gada perioda programmas "Klimata pārmaiņu mazināšana, pielāgošanās tām un vide" ietvaros;
5) atbilstoši Digitālās transformācijas pamatnostādnēm 2021.–2027. gadam identificēta nepieciešamība digitāli transformēt vides pārvaldības procesus, tai skaitā uzsvērta nepieciešamība transformēt piesārņoto vietu pārvaldību.
Saskaņā ar Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmas likuma 7. pantā noteikto, par apgrūtināto teritoriju datu – piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām - sniedzēju Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmā (turpmāk – ATIS) pašreiz ir noteikts LVĢMC. Ņemot vērā, ka atbildību par apgrūtinātajām teritorijām – piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām - turpmāk pārņem VVD, iesniedzot apgrūtinātās teritorijas datus par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām iekļaušanai ATIS, pie kārtējiem grozījumiem Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmas likumā būs nepieciešams veikt grozījumu likuma 7. pantā.

Vides aizsardzības likumā tiek apvienots gan videi nodarītā kaitējuma jautājums, gan līdz šim likumā "Par piesārņojumu" noteiktie piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldības, tai skaitā piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu izpētes, piesārņoto vietu sanācijas un šo vietu uzraudzības jautājumi, attiecīgi ietverot arī pēc-sanācijas monitoringu, vienlaikus nodalot militāri piesārņoto teritoriju pārvaldības jautājumus, tos ietverot atsevišķā nodaļā, ņemot vērā to specifiku un bīstamību cilvēka veselībai un dzīvībai, kas saistīta ar darbībām ar sprādzienbīstamiem priekšmetiem un nesprāgušu munīciju.

Likumprojektā ir ietverti grozījumi, kas paredz:
1) aizstāt visā Vides aizsardzības likuma tekstā vārdus "sanācijas pasākumi" ar vārdiem "vides atjaunošanas pasākumi", ņemot vērā, ka atjaunošanas pasākumi ietver plašāku pasākumu loku, nekā sanācijas pasākumi. Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa direktīvas 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (turpmāk - direktīva 2004/35/EK par atbildību vides jomā) 2. panta 11. punktā minētajai definīcijai, ar vārdiem "Pasākumi stāvokļa izlabošanai" ir saprotama jebkāda rīcība vai rīcību kombinācija, ietverot mīkstinošus vai pagaidu pasākumus, lai atjaunotu, atveseļotu vai aizstātu izpostītos dabas resursus un/vai ar tiem saistītos, pasliktinājušos pakalpojumus vai lai piedāvātu līdzvērtīgu alternatīvu šiem resursiem vai pakalpojumiem;

2) pārņemt no likuma "Par piesārņojumu" sekojošus terminus aktualizētā redakcijā:
- militāri piesārņota teritorija;
- piesārņota vieta;
- potenciāli piesārņota vieta;
- sanācija.
Pēc būtības ar terminiem piesārņota vai potenciāli piesārņota vieta ir saprotama teritorija, kas ietver augsni, zemes dzīles, virszemes un pazemes ūdeņus, taču atsevišķos gadījumos tā var ietvert arī dažādu veidu inženiertehniskās būves vai citus objektus, kas satur piesārņojošas vielas. Vienlaikus no likuma "Par piesārņojumu" netiek pārņemts un no piesārņotas vietas un potenciāli piesārņotas vietas definīcijas tiek izslēgtas ēkas, ražotnes un citi objekti, kas pēc būtības ir vidi degradējošas būves, kas potenciāli var radīt piesārņojumu, bet neatbilst terminam "piesārņota vieta", kas ir noteikts teritorijas areāls. 
Par vēsturiski piesārņotu vietu tiek uzskatīta piesārņota teritorija, kuras piesārņotājs savu darbību ir beidzis pirms 2001. gada 1. jūlija, vairs nepastāv, kā arī piesārņojuma radītājam vairs nav iespējams piemērot principu "piesārņotājs maksā", atbilstoši Vides politikas pamatnostādņu 2021.–2027. gadam 8.1. apakšnodaļā noteiktajam, saskaņā ar Ministru kabineta 2022. gada 31. augusta rīkojumu Nr. 583 "Par Vides politikas pamatnostādnēm 2021.–2027. gadam".
Likumprojekta 3. pantā ietvertais 1. pants tiek papildināts ar 14.¹ punktu, terminu "sanācija" neaizstājot ar terminu "vides atjaunošana", jo "vides atjaunošanas pasākumi" ietver plašāku pasākumu kopumu, nekā termins "sanācija", kas ir tieši no likuma "Par piesārņojumu" pārņemts termins un nav attiecināms uz visiem pasākumiem, kas ir saprotami ar direktīvas 2004/35/EK par atbildību vides jomā  2. panta 11. punktā minētajā definīcijā noteikto.  Attiecīgi, likumā paredzēts noteikt divas atšķirīgas definīcijas:  
"vides atjaunošanas pasākumi – pasākumi, kas veicami, lai novērstu kaitējumu, atjaunotu vai attīrītu, atveseļotu vai aizstātu dabas resursus, kuriem nodarīts kaitējums, un ar dabas resursiem saistītās funkcijas, kuras pasliktinājušās, arī pasākumi kaitējuma samazināšanai, novēršanai un pagaidu pasākumi, vai līdzvērtīgu alternatīvu nodrošināšana dabas resursiem vai ar šiem resursiem saistītajām funkcijām"  un 
"sanācija  – piesārņotas, tai skaitā vēsturiski piesārņotas, vietas attīrīšana vismaz līdz tādai pakāpei, ka turpmāk cilvēku veselība vai vide netiek apdraudēta un attiecīgo teritoriju iespējams izmantot noteiktai saimnieciskai darbībai";

3) ieviest jaunus terminus - vides kvalitātes normatīvs un piesārņoto vietu pārvaldības sistēma. 
Termina "vides kvalitātes normatīvs" skaidrojums izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2010.gada 24.novembra direktīvas 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) un citiem ES tiesību aktiem gaisa, ūdens un augsnes aizsardzības jomās. Plašāks vides kvalitātes normatīvu skaidrojums, to izpratne un nozīme noteikta attiecīgajos nozares likumos.

Savukārt, jēdziens "sabiedrība", kas izriet no iepriekš minētās direktīvas, jau ir ietverts Vides aizsardzības likuma II. nodaļā "Sabiedrības tiesības vides jomā", kur ar jēdzienu "sabiedrība" ir saprotama ikviena privātpersona, kā arī personu apvienība, organizācija un grupa.
Piesārņoto vietu pārvaldības sistēma ir valsts informācijas sistēma, kas ietver piesārņoto un potenciāli piesārņoto, tai skaitā vēsturiski piesārņoto, vietu pārvaldībai un kontrolei nepieciešamo informāciju un dokumentus un nodrošina informācijas apriti. Šīs sistēmas pārzinis ir VVD, kas šajā sistēmā reģistrē piesārņotās un potenciāli piesārņotās vietas;

4) pārņemt daļu no līdz šim likumā "Par piesārņojumu" ietvertajām tiesību normām par vides kvalitātes normatīviem (tai skaitā augsnes un grunts kvalitātes) aktualizētā redakcijā. 
Atbilstoši pašreizējai situācijai, Ministru kabineta 2002. gada 12. marta noteikumos Nr. 118 "Noteikumi par virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāti"  (turpmāk – MK noteikumi Nr. 118) ir iekļauti mērķlielumi, tomēr jāņem vērā, ka tie saglabājušies no atsevišķu iepriekšējo ES direktīvu regulējuma un varētu tikt svītroti, grozot minētos noteikumus atbilstoši jaunāko ES direktīvu prasībām. Turpmāk, tikai MK noteikumu Nr. 118 10. pielikumā (Ūdens kvalitātes normatīvi pazemes ūdeņu stāvokļa novērtēšanai), kas saistīts ar sanācijas pasākumiem, ir saglabājami mērķlielumi, jo ne visos gadījumos pazemes ūdeņus būs iespējams attīrīt līdz robežlielumiem. Vides aizsardzības likumā ar grozījumiem iekļaujot norādi vienlaicīgi uz virszemes un pazemes ūdeņu mērķlielumiem un robežlielumiem, tas netiek traktēts kā prasība vienlaikus noteikt gan virszemes, gan pazemes  ūdeņu robežlielumus un mērķlielumus katrā gadījumā, kad nepieciešams veikt ūdeņu vides novērtējumu konkrētam mērķim, piemēram, virszemes ūdeņu izmantošanai dzeramā ūdens ieguvei. Kvalitātes normatīvus augsnei, augsnes paraugu ņemšanas un testēšanas metodes, saskaņā ar deleģējumu, reglamentēs Ministru kabinets;

5) pārņemt daļu no līdz šim likumā "Par piesārņojumu" ietvertajām tiesību normām attiecībā uz piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldību, tai skaitā piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu izpēti un piesārņoto vietu sanāciju, kā arī militāri piesārņoto teritoriju pārvaldību aktualizētā redakcijā.

Likumprojekta 3. pantā ietvertajā 1. pantā ir noteikts, ka militāri piesārņota teritorija ir teritorija, kurā atrodas sprādzienbīstami priekšmeti, munīcija vai munīcijas atliekvielas, toksiskas vai citādi bīstamas vielas, ko bija paredzēts izmantot militāriem mērķiem.
Atbilstoši Aizsardzības ministrijas tīmekļvietnē publiski pieejamai informācijai par nesprāgušas munīcijas radīto vides piesārņojumu (https://www.mod.gov.lv/lv/nozares-politika/vides-aizsardziba/nespragusas-municijas-raditais-vides-piesarnojums), Latvijas teritorija no Pirmā un Otrā pasaules kara joprojām ir blīvi piesārņota ar dažādiem sprādzienbīstamiem priekšmetiem – artilērijas lādiņiem, mīnmetēja lādiņiem, rokas granātām, to skaitā arī ar munīciju, kas satur ķīmiskas vielas (turpmāk – SBP). Sevišķi augsts augsnes piesārņojuma blīvums ar SBP ir Pirmā un Otrā pasaules kara kauju vietās, jo īpaši Liepājas, Tukuma, Dobeles, Cēsu, Saldus, Valmieras un Madonas novados. SBP ir palikuši arī bijušās padomju armijas poligonu un bāzu vietās. Jāņem vērā, ka liels daudzums SBP vēl arvien piesārņo Latvijas laukus, mežus, purvus un pat apdzīvotas vietas, tāpēc, atrodot sprādzienbīstamu vai aizdomīgu priekšmetu, būtu jāievēro pamatprasības savai un apkārtējo drošībai, kā arī par atradumu nekavējoties jāinformē Valsts policija. 
Savukārt, piesārņota vieta ir noteikta teritorija ar apstiprinātu piesārņojošu vielu klātbūtni augsnē, zemes dzīlēs un ūdenī, un potenciāli piesārņota vieta — noteikta teritorija, kurā vēl nav apstiprināta, bet potenciāli pēc pieejamās informācijas var būt iespējama piesārņojošu vielu klātbūtne augsnē, zemes dzīlēs un ūdenī.

VVD pārrauga un kontrolē piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu izpēti un piesārņoto vietu sanāciju, izņemot Aizsardzības ministrijas valdījumā esošās teritorijās. Likuma "Par piesārņojumu" 40. panta pirmā daļa uzliek par pienākumu VVD pārraudzīt un kontrolēt piesārņotu vai potenciāli piesārņotu vietu izpēti un sanāciju, bet ne militāri piesārņotu teritoriju izpēti un sanāciju.

Gadījumos, kad VVD pārraudzītajās un kontrolētajās piesārņotās vietas izpētes laikā tiek konstatēts militārais piesārņojums, attiecīgās zemes īpašnieks vai valdītājs piesaista komersantu, kas saņēmis licenci militāra rakstura sprādzienbīstamu priekšmetu, nesprāgušas munīcijas un citu militāra rakstura ķīmisko vielu piesārņoto teritoriju izpētei un nesprāgušas munīcijas meklēšanai, identificēšanai, izcelšanai, savākšanai un uzglabāšanai. Komersants licenci saņem saskaņā ar Ministru kabineta noteikto kārtību, kādā licence izsniedzama, pārreģistrējama, anulējama vai apturama tās darbība.

Pēc tam, kad licencētais komersants militāro piesārņojumu ir likvidējis un zemes īpašniekam vai valdītājam iesniedzis rakstisku apliecinājumu par teritorijas attīrīšanu no militārā piesārņojuma, VVD turpina piesārņotās vietas izpētes un sanācijas pārraudzību un kontroli.

Aizsardzības ministrija vai tās pilnvarota institūcija pārrauga un kontrolē tikai tās valdījumā esošo piesārņoto vai potenciāli piesārņoto vietu izpēti un sanāciju.

Likuma "Par piesārņojumu" 44.¹ pantā ir atsevišķi izdalīts un noteikts vispārīgs regulējums darbībām, kas saistītas ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu teritoriju izpēti, kā arī piesārņotu teritoriju sanāciju.
Ministru kabineta 2008. gada 25. augusta noteikumi Nr. 672 "Ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un nesprāgušu munīciju piesārņotu un potenciāli piesārņotu teritoriju izpētes un piesārņotu teritoriju sanācijas kārtība" nosaka, ka ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un nesprāgušu munīciju piesārņotu un potenciāli piesārņotu teritoriju izpēti, nesprāgušas munīcijas meklēšanu, identificēšanu, izcelšanu, savākšanu un uzglabāšanu veic komersanti, kuriem Aizsardzības ministrija izsniegusi licenci attiecīgajai komercdarbībai (turpmāk – licencēti komersanti). Pirms uzsākt ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju piesārņotu un potenciāli piesārņotu teritoriju izpēti un piesārņotu teritoriju sanāciju, licencētie komersanti noslēdz līgumu ar personu, kura attiecīgo jomu regulējošajos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā sedz ar izpēti un sanāciju saistītos izdevumus.
Ministru kabineta 2013. gada 30. aprīļa noteikumi Nr. 243 "Kārtība, kādā veic speciālistu sertifikāciju un komersantu licencēšanu darbam ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un militāri piesārņotu teritoriju izpēti un sanāciju" nosaka kārtību, kādā izsniedz komersantiem licenci komercdarbībai ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu teritoriju izpētei, nesprāgušas munīcijas meklēšanai, identificēšanai, izcelšanai, savākšanai un uzglabāšanai, aptur tās darbību vai anulē to.
Tā kā Aizsardzības ministrija jau pašreiz sertificē speciālistus un licencē komersantus darbam ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un militāri piesārņotu teritoriju izpēti un sanāciju, tad arī nākotnē paredzēts, ka šī kārtība saglabāsies, vienlaikus precizējot licencēta komersanta tiešo sadarbību ar militāri piesārņotās teritorijas īpašnieku vai tiesisko valdītāju. Attiecīgi, likumprojekta 18. pantā ir noteikts, ka izpēte un sanācija militāri piesārņotās teritorijās tiek organizēta atbilstoši normatīvajiem aktiem par kārtību, kādā veicama militāri piesārņoto teritoriju izpēte un sanācija. Pirms uzsākt militāri piesārņoto teritoriju izpēti un sanāciju, licencēts komersants noslēdz līgumu ar personu, kura attiecīgās jomas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā sedz ar izpēti un sanāciju saistītos izdevumus.
Likumprojektā, attiecībā uz lēmumu par izpētes un sanācijas nepieciešamību ir noteikts, ka atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par izpētes un sanācijas nepieciešamību. Pieņemto lēmumu par izpētes vai sanācijas nepieciešamību var apstrīdēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. 
Pēc likumprojekta pieņemšanas Saeimā paredzēts veikt grozījumus, svītrojot Ministru kabineta noteikumos Nr. 672 "Ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un nesprāgušu munīciju piesārņotu un potenciāli piesārņotu  teritoriju izpētes un piesārņotu teritoriju sanācijas kārtība" regulējumu par izpētes un sanācijas programmas saskaņošanu, jo šāda procedūra nebūs jāveic.

Attiecībā uz prasību par piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu reģistrācijas un teritorijas izmantošanas ierobežojumiem līdz šim likuma "Par piesārņojumu" 34. panta otrajā daļā noteikto prasību par piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu reģistrācijas un teritorijas izmantošanas ierobežojumiem, atbilstoši likumprojektā ietvertajam deleģējumam, paredzēts noteikt jaunos Ministru kabineta noteikumos par piesārņoto vietu izpētes un sanācijas procesa vadību. Nav nepieciešamības pašreiz prasību teritorijas izmantošanas ierobežojumiem iekļaut Vides aizsardzības likumā, jo prasība teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā piesārņotās vai potenciāli piesārņotās teritorijas noteikt kā teritorijas ar īpašiem noteikumiem jau ir noteikta vairākos normatīvajos aktos teritorijas plānošanas jomā.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2013. gada 30. aprīļa noteikumu Nr. 240 "Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi" 11. nodaļas "Riska teritorijas un piesārņotās teritorijas" 212.5. apakšpunktā, 220. un 238. punktā noteikto, izstrādājot teritorijas attīstības plānošanas dokumentus, ņem vērā piesārņotas un potenciāli piesārņotas teritorijas. Potenciālajā piesārņojuma izplatības areālā aizliegts plānot jaunu dzīvojamo apbūvi, izglītības iestādes un ārstniecības iestādes. Teritorijas plānojumā kā teritorijas ar īpašiem noteikumiem var noteikt arī piesārņotās un potenciāli piesārņotās teritorijas.
Saskaņā ar Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmas likuma 7. pantā noteikto, par apgrūtināto teritoriju datu – piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām - sniegšanu iekļaušanai Informācijas sistēmā ir noteikts, ka tiek sniegta informācija arī par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām. Ņemot vērā, ka atbildību par apgrūtinātajām teritorijām – piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām - turpmāk pārņem VVD, iesniedzot apgrūtinātās teritorijas datus par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām iekļaušanai ATIS, pie kārtējiem grozījumiem Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmas likumā ir veicams grozījums likuma 7. pantā, izslēdzot 1. punkta "a" apakšpunktu, vienlaikus šo pantu papildinot ar jaunu punktu šādā redakcijā: "Valsts vides dienests – par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām".
Atbilstoši Teritorijas attīstības plānošanas likuma 23. panta piektajā daļā noteiktajam, pašvaldības teritorijas plānojums, ja spēkā stājas jauni ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā ietveramo informāciju saistīti normatīvie akti ar augstāku juridisko spēku, vietējā pašvaldība izvērtē nepieciešamību izdarīt grozījumus tās teritorijas plānojumā. Ja vietējā pašvaldība neizdara grozījumus tās teritorijas plānojumā, pretrunu gadījumā piemēro tā normatīvā akta prasības, kuram ir augstāks juridiskais spēks.
Ministru kabineta 2014. gada 14. oktobra noteikumi Nr. 628 "Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem" nosaka pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokumentu – ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, attīstības programmas, teritorijas plānojuma, lokālplānojuma un to grozījumu, detālplānojuma un tematiskā plānojuma – saturu un izstrādes kārtību; prasības plānošanas dokumentu izstrādei, izmantojot Teritorijas attīstības plānošanas informācijas sistēmu (turpmāk – TAPIS); kārtību, kādā organizē publisko apspriešanu plānošanas dokumentu izstrādes procesā un prasības plānošanas dokumentu izstrādātājiem. Šo noteikumu 2. punkts nosaka, ka plānošanas dokumentu izstrādes vadītāja pienākums ir nodrošināt sadarbību ar plānošanas dokumentu izstrādē iesaistītajām valsts un pašvaldību institūcijām nepieciešamās informācijas, nosacījumu un atzinumu saņemšanai un nodrošināt sabiedrības informēšanu un līdzdalību plānošanas dokumentu izstrādē.
Saskaņā ar šo noteikumu 3. un 15. punktu, visus pašvaldības lēmumus, kas saistīti ar plānošanas dokumentu izstrādi un apstiprināšanu, pašvaldība piecu darbdienu laikā pēc to spēkā stāšanās ievieto TAPIS, pašvaldības tīmekļa vietnē, kā arī nodrošina informācijas pieejamību citos sabiedrībai pieejamos veidos. Spēkā esošie plānošanas dokumenti un publiskajai apspriešanai nodotās plānošanas dokumentu redakcijas pēc publicēšanas TAPIS publiski ir pieejami valsts vienotajā ģeotelpiskās informācijas portālā (Ģeoportālā) un pašvaldības tīmekļa vietnē. Saskaņā ar Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pārejas noteikumu 17. punktu, līdz novada saistošo noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2022. gada 1. jūnijam ir spēkā novadu veidojošo bijušo pašvaldību saistošie noteikumi, izņemot saistošos noteikumus par teritorijas plānojumu, kurus izstrādā līdz 2025. gada 31. decembrim. 

Nacionālā līmenī informācija par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām, tai skaitā par vēsturiski piesārņotām vietām, jau pirms Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas izveidošanas tika apkopota publiski pieejamā Piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu reģistrā (turpmāk – Reģistrs), ko uzturēja valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs" (turpmāk – LVĢMC). Reģistrs Latvijā tika izveidots 2003. gadā un tajā tika iekļauta informācija par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām, par kurām bija uzkrāta vēsturiskā informācija, kā arī par vietām, kurās veiktas piesārņojošās darbības (https://www.meteo.lv/fs/CKFinderJava/userfiles/files/Brosura_Potenciali%20piesarnotu%20vietu%20apzinasana%20un%20izpete_04_2019.pdf). Līdz šim LVĢMC  uzturētais Reģistrs ir nodots Valsts vides dienesta pārziņā, izveidojot jaunu Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmu ar mērķi pilnveidot visu piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldību. Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmā tiek reģistrētas piesārņotās un potenciāli piesārņotās vietas, lai sabiedrība būtu informēta par vides stāvokli un informācija par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām, tai skaitā par vēsturiski piesārņotām vietām, būtu publiski pieejama vienotā sistēmā, kā arī lai piesārņoto vietu īpašnieki varētu iegūt tiesības pārbaudīt piesārņotās vietas statusu, pilnvarot un uzraudzīt izpētes un sanācijas veicējus.
Atbilstoši likumprojektā noteiktajam, jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, ja tās rīcībā ir informācija par piesārņotām vai potenciāli piesārņotām vietām, kas nav reģistrētas Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmā, tā jāsniedz Valsts vides dienestam. Zemes īpašnieku, valdītāju un lietotāju pienākums ir informēt iespējamos tiesību un saistību pārņēmējus par piesārņotām vai potenciāli piesārņotām vietām, tostarp par vēsturiski piesārņotām vietām, attiecīgajā īpašumā vai lietojumā esošajā teritorijā un tās apkārtnē. 
Likumprojektā ietvertajā 35.³ pantā noteikts, ka piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas pārzinis ir VVD, kas šīs sistēmas reģistrā (piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu saraksts, kurš ir piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas sastāvdaļa) reģistrē piesārņotās un potenciāli piesārņotās vietas, tai skaitā vēsturiski piesārņotās vietas. Šajā pantā ietvertā atsauce uz regulu paredz ka, ja piesārņoto vietu pārvaldības sistēmā tiek radīti dokumenti bez kvalificēta elektroniskā paraksta, tad pārzinis tos apliecinās ar e-zīmogu tādējādi piešķirot tiem juridisku spēku. Ar e-zīmogu apliecinātu dokumentu izdošana ir automātisks process, kurā sistēmas lietotājs var atlasīt nepieciešamo informāciju no sistēmas eksportētā faila, kam tiks pievienots e-zīmogs. Šāda kārtība dod iespēju piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu pārvaldības procesā iesaistītajām personām saņemt no iestādes droši apliecinātu dokumentu, kam ir juridisks spēks.
Digitāli transformēts piesārņoto vietu pārvaldības process paredz efektīvu piesārņoto vietu pārvaldību, kas mazinātu ar īpašumu un īpašuma tiesību, pārstāvniecības tiesību Uzņēmumu reģistrā un personas identitātes apliecināšanu saistīto administratīvo slogu personām un iestādēm, atbilstošus datus automatizēti iegūstot no valsts informācijas sistēmām.
Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmā no valsts informācijas sistēmām paredzēts uzkrāt un saņemt datus par nekustamo īpašumu, īpašnieku, apgrūtinājumiem un topogrāfiju, kā arī personas pārstāvniecības tiesībām Uzņēmumu reģistrā.
Šī panta ceturtajā daļā minētā informācija un dati tiks iegūti no šādām informācijas sistēmām:
- Fizisko personu reģistrs (dati par personas statusu, dati par personas rīcībspēju);
- Uzņēmumu reģistrs (dati par pārstāvniecības tiesībām);
- Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēma (dati par piesārņotas vietas īpašnieku);
- Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēma (dati par konkrētu piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu);
- Augstas detalizācijas topogrāfiskā informācijas datubāze (dati par konkrētu piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu).
Minētie dati tiks aizsargāti atbilstoši datu aizsardzības jomu regulējošo normatīvo aktu prasībām un tos varēs izmantot konkrētas piesārņotas vietas pārvaldībā iesaistītās personas. Vienlaikus Piesārņoto vietu pārvaldības sistēma izmantos atvērtos datus un citu informācijas sistēmu datus, kas nav īpaši jāaizsargā. 
Panta piektajā daļā iekļautais deleģējums Ministru kabinetam paredz noteikt piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas saturu, tajā iekļautās informācijas aprites un piekļuves nodrošināšanas kārtību, tostarp kārtību, kādā piesārņotās vai potenciāli piesārņotās vietas īpašnieks vai tā pilnvarots pārstāvis sniedz pilnvarojumu personai, kas saņēmusi zemes dzīļu izmantošanas licenci saskaņā ar normatīvajiem aktiem zemes dzīļu izmantošanas jomā, darboties savā nekustamajā īpašumā. Attiecīgajā regulējumā paredzēts noteikt, ka sistēmai varēs autorizēties (piekļūt) ar piedāvātajiem autentifikācijas līdzekļiem.

Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas publiskajā daļā nav paredzēts ietvert personu datus. Personu datus paredzēts izmantot tiktāl, cik tas nepieciešams Valsts vides dienesta darba vajadzībām, lai identificētu personu, ka tā ir tiesīga autorizēties sistēmā kā piesārņotās vai potenciāli piesārņotās vietas īpašnieks vai tiesiskais valdītājs un attiecīgi veikt sistēmā nepieciešamās darbības. Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas publiskajā daļā nav paredzēts ietvert informāciju, kas jebkādā veidā saturētu personu datus. Sistēmas publiskajā daļā paredzēts ietvert tikai informāciju par piesārņojumu attiecīgajā teritorijā, vietas adresi, kadastra datus, kas ir publiski pieejami. Personu datus paredzēts izmantot tiktāl, cik tas nepieciešams Valsts vides dienesta darba vajadzībām, lai identificētu personu, ka tā ir tiesīga autorizēties sistēmā kā vietas īpašnieks un attiecīgi veikt sistēmā nepieciešamās darbības. 
Saskaņā ar 1998. gada 25. jūnija Orhūsas konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem noteikto, sabiedrībai jābūt publiski pieejamai vides informācijai. Viena no šīs konvencijas darbības jomām ir nodrošināt valsts iestāžu rīcībā esošās vides informācijas publisku pieejamību.

Likumprojektā ietvertās normas, kas attiecas uz speciālistu sertificēšanu, kas veic ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņoto un piesārņoto vietu izpēti un nesprāgušas munīcijas meklēšanu, identificēšanu, izcelšanu, savākšanu un uzglabāšanu tiek pārņemtas no likuma "Par piesārņojumu" pašreizējā regulējuma un salāgotas ar iepriekš pieņemtajām Stratēģiskas nozīmes preču aprites likuma regulējuma normām, kas ir spēkā sākot no  2021. gada 2. februāra.
Lai Aizsardzības ministrija varētu pārliecināties par atbilstību likumprojektā izvirzītajām prasībām licences izsniegšanai, katrā konkrētajā licences pieprasījuma gadījumā ir nepieciešams iepazīties ar informāciju no Sodu reģistra, šāds informācijas pieprasījums ir samērīgs un nepārsniedz to apjomu, kas saskaņā ar likumprojektu ir noteikts kā nepieciešams, lai pienācīgi izvērtētu atbilstību paredzētajām prasībām.
Normatīvais regulējums attiecībā uz valsts nodevu par licences izsniegšanu darbam ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu vietu izpētei un nesprāgušas munīcijas meklēšanai tiek pārņemts no likuma "Par piesārņojumu" 44.¹ panta ceturtās daļas, līdz ar to jau pašreiz spēkā esošs regulējums paredz valsts nodevu par licences izsniegšanu darbam ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu vietu izpētei un nesprāgušas munīcijas meklēšanai. 

Likumprojektā ietvertā 35.¹⁰ panta otrajā daļā ir uzskaitītas prasības, kurām jāatbilst, lai būtu tiesības pretendēt uz licences saņemšanu darbam ar militāri piesārņotu teritoriju izpēti un nesprāgušas munīcijas meklēšanu, identificēšanu, izcelšanu, savākšanu un uzglabāšanu. Attiecīgā panta daļā, cita starpā, ietverta arī prasība pretendentam nebūt administratīvi sodītam par alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē izdarītiem pārkāpumiem, kā arī nebūt administratīvi sodītam par ieroču un munīcijas iegādāšanās, glabāšanas un nēsāšanas noteikumu pārkāpumiem. Administratīvās atbildības likuma 24. pantā ir iekļauts regulējums par to, kad persona jau ir uzskatāma par nesodītu. Proti, persona atzīstama par administratīvi nesodītu gadu pēc soda izpildes. Ja sods nav izpildīts, persona uzskatāma par administratīvi sodītu vēl gadu pēc soda izpildes noilguma termiņa beigām.

Likumprojektā tiek iekļauti šādi deleģējumi Ministru kabinetam reglamentēt:
- piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu izpētes un piesārņoto vietu sanācijas procesa vadību un pēcsanācijas monitoringa veikšanu;
- piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas saturu, piekļuves nodrošināšanas kārtību un tajā iekļautās informācijas (t.sk. datu un dokumentu) aprites kārtību;
- nosacījumus teritorijas izmantošanai atbilstoši vides riskiem un teritorijas atļautajam izmantošanas veidam un mērķim;
- kvalitātes normatīvus augsnei, augsnes paraugu ņemšanas un testēšanas metodes, kā arī teritoriju iedalījumu zonās pēc jutīguma pret piesārņojumu. Likuma "Par piesārņojumu" 1. panta 21. daļā termini "augsne" un "grunts" apvienoti vienā terminā "augsne" — zemes garozas virsējais slānis, kas atrodas starp pamatiezi un zemes virsmu un ir veidots no minerāldaļiņām, organiskām vielām, ūdens, gaisa un dzīviem organismiem. Lai harmonizētu augsnes definīcijas lietojumu vides aizsardzības jomas normatīvajos aktos, arī šajā likumprojektā lietota definīcija augsne;
- kārtību, kādā veicama ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu vietu izpēte, kā arī piesārņotu vietu sanācija;
- kārtību, kādā izsniedzami, anulējami sertifikāti vai apturama to darbība fiziskajām personām, kas veic ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu vietu izpēti, ar nesprāgušas munīcijas meklēšanu, identificēšanu, izcelšanu, savākšanu un uzglabāšanu saistītas darbības; 
- kārtību, kādā kārtojams ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotas un piesārņotas vietas izpētes un nesprāgušas munīcijas meklēšanas, identificēšanas, izcelšanas, savākšanas un uzglabāšanas speciālista kvalifikācijas eksāmens;
- kārtību, kādā Aizsardzības ministrija Latvijā reģistrētiem komersantiem izsniedz, pārreģistrē, anulē vai aptur licenci, kas izsniegta darbam ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu vietu izpētei un nesprāgušas munīcijas meklēšanai, kā arī par licences izsniegšanu maksājamās valsts nodevas apmēru.

6) Ar likumprojektu tiek izslēgts Vides aizsardzības likuma Pārejas noteikumu 3.pants, kurā noteikts, ka, ja piesārņojums radies pirms 2007.gada 30.aprīļa, piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu izpēti un sanāciju veic saskaņā ar likumu "Par piesārņojumu". Piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu izpēte un sanācija turpmāk tiks veikta saskaņā ar Vides aizsardzības likumu un citiem normatīvajiem aktiem vides aizsardzības jomā.

7) Likumprojektā tiek precizētas atsauces uz likumu "Par piesārņojumu", tās aizstājot ar atsaucēm uz Piesārņojošo darbību likumu.

2. Saskaņā ar Ministru kabineta 2024. gada 7. jūnija rīkojumu Nr. 446 "Par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un Klimata un enerģētikas ministrijas reorganizāciju" nepieciešams redakcionāli precizēt Vides aizsardzības likuma 5. panta pirmo daļu, 10. panta sesto daļu, 14. pantu, 15. panta piekto daļu, 40. pantu un svītrot 41.pantu.

Likumprojektā ietverti grozījumi, kas paredz Vides aizsardzības likuma: 
- 5. panta pirmajā daļā aizstāt vārdus"Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija" ar vārdiem "Klimata un enerģētikas ministrija";
- 14. pantā aizstāt Vides konsultatīvo padomi ar Dabas konsultatīvo padomi, vienlaikus precizējot pantā ietvertās kompetences jomu, ņemot vērā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un KEM reorganizāciju, mainot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas nosaukumu uz Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju, kā arī nodalot līdz šim Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas kompetencē esošās dabas un vides aizsardzības jomas, KEM pārņemot vides aizsardzības jomu, savukārt VARAM saglabājot dabas aizsardzības jomu;
- 10.panta sestajā daļā svītrot līdz šim noteikto prasību, kurā noteikts, ka nacionālo ziņojumu par vides stāvokli ievieto Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas mājaslapā internetā, nosakot, ka šo ziņojumu, kā arī ziņojumu publicēšanas starplaikos apkopoto informāciju Klimata un enerģētikas ministrija savas kompetences ietvaros ievieto Klimata un enerģētikas ministrijas tīmekļvietnē un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija savas kompetences ietvaros apkopoto informāciju ievieto Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas tīmekļvietnē;
- 15. panta piektajā daļā svītrot līdz šim noteikto prasību Vides informācijas sistēmas uzturēšanu un attīstību koordinēt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai attiecīgi normu precizējot un nosakot, ka vides informācijas sistēmas uzturēšanu un attīstību vides aizsardzības jomā koordinē Klimata un enerģētikas ministrija un dabas aizsardzības jomā Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija vides un dabas aizsardzības normatīvajos aktos, kā arī valsts informācijas sistēmas un elektronisko dokumentu apriti reglamentējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;
- 40. pantā aizstāt vārdus "Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju" ar vārdiem "Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija dabas aizsardzības jomā un Klimata un enerģētikas ministriju vides aizsardzības jomā un sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju";
- 41. panta svītrošanu.

3. Nepieciešams veikt grozījumus Vides aizsardzības likuma 17. panta trešajā un ceturtajā daļā attiecībā uz vides monitoringa programmas termiņu. Attīstības plānošanas sistēmas likuma 8. pants nosaka, ka attīstību vidējā termiņā plāno līdz septiņiem gadiem. Vides politikas pamatnostādnes attiecas uz septiņu gadu periodu, piemēram, periodam no 2021. - 2027. gadam. KEM, veicot vidējā termiņa plānošanas dokumentu izstrādi, secina, ka ir lietderīgi Vides politikas pamatnostādnēs ietvert arī Vides monitoringa programmu, tādējādi attiecinot arī to uz septiņu gadu plānošanas periodu. 
Lai veiktu saskaņotu vides aizsardzības nozares vidēja termiņa politikas plānošanas procesu, likumprojektā nepieciešams izslēgt  17. panta trešo daļu attiecībā uz atsevišķu Vides monitoringa programmas pamatnostādņu apstiprināšanu. Likumprojektā jaunā redakcijā nepieciešams izteikt 17. panta ceturto daļu, nosakot Vides monitoringa programmas iekļaušanu kā Vides politikas pamatnostādnes, kuras apstiprina Ministru kabinets (Vides aizsardzības likuma 4. panta otrā daļa). Vides monitoringa programma nosaka vides monitoringa tīklu, parametrus, regularitāti un izmantojamās metodes.

Lai veiktu saskaņotu vides aizsardzības nozares vidēja termiņa politikas plānošanas procesu, Likumprojektā tiek izslēgta  17. panta trešā daļa attiecībā uz atsevišķu Vides monitoringa programmas pamatnostādņu apstiprināšanu. Likumprojektā jaunā redakcijā tiek izteikta 17. panta ceturtā daļa, nosakot Vides monitoringa programmas iekļaušanu kā Vides politikas pamatnostādnes, kuras apstiprina Ministru kabinets (Vides aizsardzības likuma 4. panta otrā daļa). Vides monitoringa programma nosaka vides monitoringa tīklu, parametrus, regularitāti un izmantojamās metodes. Lai salāgotu termiņus Vides politikas pamatnostādnēm, kas attiecas uz 2021. - 2027. gada periodu, ar Vides monitoringa programmu, kas attiecas uz 2021. – 2026. gada periodu, tiek plānots veikt grozījumus, pagarinot Vides monitoringa programmu darbību par vēl vienu gadu.
Valsts un pašvaldību iestādes, kā arī komersanti, kas organizē un veic vides monitoringu, sniedz ieteikumus un priekšlikumus LVĢMC par aktualitātēm vides monitoringa veikšanā nākošajam plānošanas periodam. LVĢMC apkopo sniegtos priekšlikumus.

4. Atbilstoši VVD iniciatīvai, nepieciešams precizēt Vides aizsardzības likuma 21. pantā noteiktās valsts vides inspektoru tiesības, nosakot, ka kontroles un uzraudzības nolūkā ar mērķi kontrolēt vides aizsardzības un derīgo izrakteņu ieguvē noteikto prasību ievērošanu, valsts vides inspektoriem ir tiesības veikt īslaicīgu videonovērošanu vai izmantot dažādus tehniskos līdzekļus.

Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 6. panta 3. punktā noteiktajai prasībai, kā arī ņemot vērā likumprojektā ietverto papildinājumu attiecībā uz valsts vides inspektoru tiesībām izmantot dažādus tehniskos līdzekļus, nepieciešams noteikt kārtību, kādā tiks īstenota videonovērošanas un tehnisko līdzekļu lietošana un kādi ir iegūto personas datu apstrādes noteikumi, piemēram, kāda ir personas datu iegūšanas, izmantošanas un glabāšanas kārtība un termiņi, kā datu subjekti tiks informēti par iespējamo personu datu apstrādi. Lai nodrošinātu, ka ārējā normatīvajā aktā būtu noteikta kārtība, kādā valsts vides inspektoriem veikt normatīvo aktu prasību izpildes kontroli, izmantojot videonovērošanu vai tehniskos līdzekļus, kā arī šo tehnisko līdzekļu lietošanas rezultātā iegūto personas datu apstrādi, likumprojektu nepieciešams papildināt ar attiecīgo deleģējumu Ministru kabinetam.

Vides aizsardzības likuma 21. panta pirmā daļa ir papildināta ar 2.¹ punktu nosakot, ka kontroles un uzraudzības nolūkā ar mērķi veicināt vides aizsardzības un derīgo izrakteņu ieguvē noteikto prasību ievērošanu, valsts vides inspektoriem ir tiesības veikt videonovērošanu un izmantot dažādus tehniskos līdzekļus, tai skaitā bezpilota lidaparātus (turpmāk - dronus), atbilstoši aviācijas jomas normatīvajos aktos noteiktajiem ierobežojumiem šādu līdzekļu lietošanai. Tas paredz valsts vides inspektoriem, veicot vides aizsardzības normatīvo aktu uzraudzību un kontroli, t.sk. derīgo izrakteņu jomā, tiesības izmantot tehniskos līdzekļus dažādās to kombinācijās, piemēram, dronus, videonovērošanas kameras, GPS koordinātu noteicējus, olfaktometrus smaku koncentrācijas noteikšanai, garuma, ūdens līmeņa, svara un tilpuma mērierīces, eholotes, tādējādi risinot arī problēmas ar notekūdeņu novadīšanu vidē, ko var fiksēt apsekojot teritorijas ap attīrīšanas iekārtām ar dronu palīdzību, atkritumu plūsmu izsekošanas problēmas, kā rezultātā vidē nonāk videi kaitīgo preču (riepu) atkritumi, bīstamie atkritumi (piemēram, atklājot nelegālu bīstamo atkritumu uzkrāšanas vietu kādā degradētā teritorijā), atvieglojot īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un mikroliegumu uzraudzību, kas ir plašas purvu, mežu, ūdeņu teritorijas. Videonovērošanas ierīces izmantojamas, lai novērstu iespējamo vides piesārņošanu un neatbilstību prasībām, piemēram, zemes dzīļu jomā (ieguve ārpus licenču laukumiem) vai īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzības un izmantošanas jomā novērot nelegālo tīklu ielikšanu un izņemšanu, lai cīnītos ar maluzvejniecību. 

VVD un Dabas aizsardzības pārvaldes (turpmāk – DAP) inspektoru tiesības veikt pārbaudes privātīpašumā ir noteiktas ar Vides aizsardzības likuma 21. panta pirmās daļas 1. punktu – "valsts vides inspektoriem ir tiesības iebraukt vai ieiet un netraucēti pārbaudīt jebkuru teritoriju, iekārtu vai citu objektu neatkarīgi no īpašuma piederības. Valsts drošībai un aizsardzībai paredzētajos objektos un teritorijās, arī ieslodzījuma vietās, valsts vides inspektoram ir tiesības iekļūt attiecīgajos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā." Šādas tiesības noteiktas likumā ar mērķi nodrošināt Satversmes 115. pantā noteiktās tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Valsts īstenota vides aizsardzības normatīvo aktu uzraudzība ir tradicionāls līdzeklis, kādā veidā valsts var rūpēties par vides saglabāšanu un uzlabošanu.
Veicot vides valsts kontroli, valsts vides inspektoram ir tiesības pieprasīt un saņemt no operatora piekļuvi iepriekš izvietotajām videonovērošanas iekārtām, saskaņā ar Vides aizsardzības likuma 21. panta pirmās daļas 5. punktu, kas paredz valsts vides inspektoram tiesības pieprasīt un bez maksas saņemt no privātpersonām, valsts un pašvaldību iestādēm vides valsts kontroles veikšanai nepieciešamo informāciju, kas ir privātpersonas vai iestādes rīcībā, dabas resursu uzskaites dokumentus un citus dokumentus, lai kontrolētu dabas resursu ieguves, lietošanas, vides piesārņošanas apjomus, iepakojuma plūsmu, atkritumu apsaimniekošanu, būvniecību un citas vidi ietekmējošas darbības.

Pārbaužu ietvaros tehniskie līdzekļi tiks izmantoti, lai sniegtu atbalstu inspektora kontroles darbībās, turklāt ar tehnisko līdzekļu palīdzību var iegūt kvalitatīvāku informāciju ar mazāku laika patēriņu. Valsts vides inspektoru veiktajām pārbaudēm ar tehnisko līdzekļu izmantošanu ir leģitīms mērķis. Tehnisko līdzekļu izmantošana atsevišķās pārbaudēs var radīt neērtības privātpersonai, par cik tās īpašumā noteikti objekti vai darbības tiek fiksētas ar tehniskiem līdzekļiem un tiek iegūts to vizuāls attēlojums. Šāda privātpersonas īpašuma tehniska fiksēšana ir īslaicīga, neskar zemes īpašnieka vai tajā esošo personu dzīvi, neierobežo īpašuma izmantošanu, tāpēc tehnisko līdzekļu izmantošana ir samērīga ar to labumu, kuru iegūst sabiedrība no labas vides kvalitātes.
Tehnisko līdzekļu izmantošana ir efektīva gan no vides normatīvo aktu ievērošanas viedokļa, gan no cilvēku resursu (valsts budžeta līdzekļu) izmantošanas viedokļa. Piemēram, iegūt pierādījumus iespējamam pārkāpumam par piesārņojošu darbību un noskaidrot pārkāpēju var, gan izmantojot videonovērošanu, gan inspektoriem vairākas dienas nepārtraukti atrodoties dabā un novērojot attiecīgo vietu. Līdzīga pieeja izmantojama arī nelegālas zvejas kontroles nolūkā, kad potenciālās nelikumīgai zvejai izdevīgās vietās (piemēram, grūti pieejamas, tālu no apdzīvotām vietām, ceļiem) tiktu izvietotas novērošanas kameras, lai konstatētu iespējamo pārkāpēju. Līdzīga situācija iespējama arī patvaļīgas koku ciršanas gadījumā īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.
Ar dronu un eholotu palīdzību tiek pārbaudītas ūdenstilpes, ja ūdenstilpē neatrodas laivas vai tīkli, tad inspektoriem nav nepieciešams tērēt resursus ūdenstilpes apbraukāšanai un pārbaudei.
Droni ir izmantojami arī grūti pieejamu un liela apjoma teritoriju izpētei un fotografēšanai (piemēram, notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, derīgo izrakteņu ieguves vietas), kas aizstāj inspektoru veiktus attāluma mērījumus un apskati, lai noteiktu, vai darbība notiek zemes dzīļu izmantošanas licencē noteiktajā laukumā vai arī pie notekūdeņu attīrīšanas iekārtas nav redzami dūņu nosēdumi, kas liecina par nepietiekami attīrītu notekūdeņu novadīšanu vidē, kā arī īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un mikroliegumu kontrolē, lai fiksētu normatīvo aktu pārkāpumus.
ES dokumentos arī  ir norādīts par  tehnisko līdzekļu izmantošanu, piemēram, 21.02.2020. Komisijas īstenošanas lēmumā, ar ko nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/21/EK 17. pantā minēto inspekciju tehnisko vadlīniju B daļā norādīts, ka dalībvalstīm ir jāveic objektu kontroles darbības, kur viena no darbībām ir izmantot Zemes novērošanas tehnoloģijas un citus attālās novērošanas paņēmienus, t.sk. attiecīgā gadījumā in-situ sensorus. Tehniskie līdzekļi tiek lietoti arī saskaņā ar citos normatīvajos aktos noteikto kārtību. Iegūtie personas dati un cita informācija tiks saglabāti tikai gadījumā, ja tiks konstatēts normatīvā akta pārkāpums. Pārkāpuma gadījumā personas dati tiks apstrādāti saskaņā ar VVD un DAP Privātuma politiku un normatīvajiem aktiem par fizisko personu datu aizsardzību.
Likumprojektā ietvertais papildinājums, nosakot valsts vides inspektoram tiesības izmantot dažādus pieejamos tehniskos līdzekļus vai dažādu tehnoloģiju kombinācijas iespējamo vides normatīvo aktu pārkāpumu fiksēšanai, sekmēs labāku izpratni privātpersonām par to, ka VVD un DAP kontroles pasākumos var izmantot arī tehniskos līdzekļus.
Lai likumprojektā strikti norobežotu administratīvā pārkāpuma procesu un kontroli, ar šo likumprojektu tiek izslēgts Vides aizsardzības likuma 21. panta pirmās daļas 8. punkts, kas nosaka, ka veicot vides valsts kontroli, valsts vides inspektoram ir tiesības veikt arī administratīvā pārkāpuma procesu, tādējādi ievērojot, ka kontrole un sodīšana (administratīvā pārkāpuma process) ir patstāvīgas un norobežojamas funkcijas, turklāt, Administratīvās atbildības likuma 115. panta pirmās daļas 47. punkts jau nosaka, ka Valsts vides dienesta amatpersonas ir tiesīgas veikt administratīvā pārkāpuma procesu, attiecīgi nav nepieciešams dublēt šādas tiesības arī Vides aizsardzības likumā. Administratīvā pārkāpuma process ir paredzēts tam, lai iegūtu visas nepieciešamās ziņas (pierādījumus) par pārkāpuma esību, tostarp, lai tiesiski iekļūtu personas īpašumā.  Atbilstoši Administratīvās atbildības likuma 110. panta otrajā un trešajā daļā noteiktajam, publiski nepieejamas teritorijas vai telpas (proti, vietas, kurās nevar ieiet vai uzturēties bez to īpašnieka, valdītāja vai turētāja piekrišanas) un tajās esošo mantu, kā arī transportlīdzekļu apskati var izdarīt ar to īpašnieka (valdītāja, turētāja) piekrišanu vai rajona (pilsētas) tiesas tiesneša lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz amatpersonas pieteikumu un tam pievienotajiem materiāliem. Neatliekamos gadījumos pietiek ar amatpersonas lēmumu, saņemot prokurora piekrišanu. 

5. Ņemot vērā DAP noteikto kompetenci dabas aizsardzības jomā, Vides aizsardzības likumā būtu nepieciešams nodalīt VVD un DAP kompetenci, paredzot, ka kompetentā iestāde attiecībā uz kaitējumu videi ir VVD, ja kaitējums nodarīts ūdeņiem, augsnei un zemes dzīlēm, un DAP, ja kaitējums nodarīts īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, mikroliegumiem, kā arī īpaši aizsargājamām sugām un biotopiem.

Vides aizsardzības likums noteic VVD kompetenci jautājumos, kas saistīti ar kaitējumu videi, kas ietver kaitējumu, kas nodarīts īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, mikroliegumiem, kā arī īpaši aizsargājamām sugām un biotopiem, ūdeņiem, augsnei un zemes dzīlēm. Atbilstoši Vides aizsardzības likuma 19. panta pirmajai daļai VVD, DAP un citas vides normatīvajos aktos noteiktās tiešās pārvaldes iestādes īsteno vides valsts kontroli. Likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" 27. pants nosaka, ka īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vides valsts kontroli valsts nozīmes īpaši aizsargājam dabas teritoriju, īpaši aizsargājamo sugu un biotopu, mikroliegumu apsaimniekošanas un aizsardzības jomā īsteno DAP. Atbilstoši Sugu un biotopu aizsardzības likuma 31. pantam DAP uzrauga īpaši aizsargājamo sugu un īpaši aizsargājamo biotopu aizsardzības un izmantošanas prasību, īpaši aizsargājamo sugu indivīdu iegūšanas vai traucēšanas prasību, mikroliegumu aizsardzību un apsaimniekošanu regulējošos normatīvajos aktos noteikto prasību ievērošanu, kā arī starptautiskās tirdzniecības apdraudēto savvaļas dzīvnieku un augu sugu īpatņu aizsardzību regulējošos normatīvajos aktos noteikto prasību ievērošanu.
DAP kā dabas aizsardzības nozares kompetentajai iestādei ir speciālisti ar zināšanām dabas aizsardzības jomā, kas jau līdz šim veic nodarītā kaitējuma novērtēšanu, sniedzot konsultācijas un atbalstu VVD. 
Tabulā sniegta informācija par DAP iesaisti no 2020. līdz 2024. gadam kaitējuma novērtēšanā īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, īpaši aizsargājamām sugām un īpaši aizsargājamiem biotopiem.
 

DAP iesaiste kaitējuma novērtēšanā*	2020.	2021.	2022.	2023.	2024.
DAP pieprasījumi VVD kaitējuma novērtēšanai atbilstoši Ministru kabineta 2007. gada 24. aprīļa noteikumiem Nr. 281 "Noteikumi par preventīvajiem un sanācijas pasākumiem un kārtību, kādā novērtējams kaitējums videi un aprēķināmas preventīvo, neatliekamo un sanācijas pasākumu izmaksas".	10	7	3	8	5
DAP dalība VVD izveidotās komisijās kaitējuma novērtēšanai	11	1	2	2	4
DAP veic kaitējuma ietekmes būtiskuma novērtēšanu atbilstoši Ministru kabineta 2007. gada 27. marta noteikumiem Nr. 213 "Noteikumi par kritērijiem, kurus izmanto, novērtējot īpaši aizsargājamām sugām vai īpaši aizsargājamiem biotopiem nodarītā kaitējuma ietekmes būtiskumu".	1	3	4	1	4
Informācijas un dokumentu apmaiņa kriminālprocesos par dabai nodarīto kaitējumu, t.sk. DAP atklātos pārkāpumos	4	1	1	3	3

^{*VARAM un DAP sniegtā informācija}

Nodalot iestāžu kompetences kaitējuma novērtēšanā tiek samazināts administratīvais slogs un resursu
patēriņš abām iestādēm, kā arī paātrināts kaitējuma novērtēšanas process, ir skaidri saprotams, pie kuras iestādes vērsties videi nodarītā kaitējuma vai kaitējuma draudu gadījumā, tāpēc Vides aizsardzības likumā tiek nodalītas VVD un DAP kompetences, paredzot, ka kompetentā iestāde attiecībā uz kaitējumu videi ir VVD, ja kaitējums nodarīts ūdeņiem, augsnei un zemes dzīlēm, un DAP, ja kaitējums nodarīts īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, mikroliegumiem, kā arī īpaši aizsargājamām sugām un biotopiem.

6. Vēsturiski vides trokšņa regulējumā, tai skaitā, Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 25. jūnija direktīvā 2002/49/EK par vides trokšņa novērtēšanu un pārvaldību (turpmāk - direktīva 2002/49/EK) tekstā, termini "vides troksnis", "troksnis  vidē" un "troksnis" tiek lietoti ar vienādu nozīmi un ir attiecināmi uz vides troksni nevis uz jebkuru cilvēka darbības rezultātā radītu skaņu ārpus telpām. Šāda situācija diemžēl ir raksturīga tiesību aktiem, kas izdoti ap 2000.gadu. Piemēram, vides aizsardzības jomā ar vienādu nozīmi tika lietoti termini "vide" un "apkārtējā vidē" u.tml. Izdarot grozījumus spēkā esošajos Eiropas Savienības tiesību aktos to pamatteksts netiek aktualizēts. Turklāt attiecībā uz direktīvas 2002/49/EK terminu "indikators" (lietots nozīmē "vides trokšņa indikators") pārņemšanu normatīvajos aktos ir identificējama ne tikai valodnieciski neprecīza izteiksmei, bet situācija, kurā attiecīgā termina definīcija nesakrīt ar termina fizikālo jēgu. Fizikāls lielums "trokšņa rādītājs" (raksturotājs, parametrs) norāda uz trokšņa esamību vidē, neatkarīgi no tā lieluma (stipruma). direktīvā 2002/49/EK troksni kā kaitīgu un nevēlamu virs kāda noteikta robežlieluma (kaitīgās sekas) raksturo ar terminu "indikators" nevis ar vispārīgu parametru "rādītājs". Šī likuma tvērumā "kaitīgas sekas" nozīmē negatīvu ietekmi uz cilvēka veselību. Tādēļ tiesiskā regulējuma skaidrības labad noteikumu projektā ir iekļauta termina "trokšņa indikators" lietojums atbilstoši direktīvas 2002/49/EK 3.panta "d" punktam. No šodienas perspektīvas vērtējot vienīgais skaidrojums par to, ka direktīvas 2002/49/EK 3. panta "d" punktā minētais termins "trokšņa indikators" ir pilnībā pārņemts normatīvajos aktos ar likuma "Par piesārņojumu" 1. panta 14. punktā definēto terminu "trokšņa rādītājs" ir pārrakstīšanās kļūda 2003. gada 18. decembra likumā "Grozījumi likumā "Par piesārņojumu"". Šādu skaidrojumu apstiprina arī Ministru kabineta noteikumu Nr. 16 "Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība" anotācijas I nodaļas 5. sadaļā ietvertā informācija, ka termina "trokšņa rādītājs" aizstāšanai ar terminu "trokšņa indikators" ir jāveic grozījumi likumā "Par piesārņojumu". Acīmredzot, likuma "Par piesārņojumu" smagnējās un komplicētās struktūras dēļ, jo īpaši nesamērīgi plašā likumā "Par piesārņojuma" noregulēto dažādo jomu dēļ, līdz šim izdarītajos grozījumos redakcionāli precizējumi attiecībā uz terminu "trokšņa rādītājs" netika iekļauti.
Attiecīgi, likumprojektā nepieciešams pārņemt un aktualizēt tās likuma "Par piesārņojumu" tiesību normas, kas izriet no direktīvas 2002/49/EK par vides trokšņa novērtēšanu un pārvaldību.
Lai nodrošinātu tiesību normu skaidrību, tiesisko noteiktību un sabiedrības informētību par normu tvērumu, nepieciešams precizēt līdz šim likuma "Par piesārņojumu" 1. panta 14. un 15. punktos iekļauto terminu attiecināšanu uz vides troksni.

Likumprojektā tiek pārņemtas un aktualizētas tās likuma "Par piesārņojumu" tiesību normas, kas izriet no direktīvas 2002/49/EK par vides trokšņa novērtēšanu un pārvaldību.
Likumprojektā ir ietverti grozījumi, kas paredz pārņemt no likuma "Par piesārņojumu" sekojošus terminus aktualizētā redakcijā:
- vides troksnis;
- vides trokšņa indikators;
- vides trokšņa pārvaldības rīcības plāns;
- vides trokšņa stratēģiskā karte. 
Likuma "Par piesārņojumu" 1. panta 13. punkts (termins "trokšņa kartēšana") kā procesuāla norma netiek iekļauta likumprojektā, bet tiks iekļauta Ministru kabineta noteikumos par vides trokšņa stratēģisko karšu un rīcības plānu izstrādi. Lai efektīvi pārvaldītu vides troksni un tā ietekmi uz cilvēkiem, ir svarīgi saprast, kā tas tiek mērīts un kādus pasākumus var veikt, lai to samazinātu. Šie noteikumi noteiks, kā tiek izmantoti vides trokšņa indikatori, kā tiek izstrādātas trokšņa stratēģiskās kartes un rīcības plāni, kā sabiedrība tiek informēta un iesaistīta šajā procesā, kā notiek sadarbība ar citām valstīm un kā visa informācija tiek apkopota un nosūtīta Eiropas Komisijai, vienlaikus precizējot līdz šim likuma "Par piesārņojumu" 1. panta 14. un 15. punktos iekļauto terminu attiecināšanu uz vides troksni.
Ar likumprojektu aktualizētā redakcijā tiek pārņemtas likuma "Par piesārņojumu" 18.¹ panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā iekļautās tiesību normas. Šobrīd spēkā esošā likuma "Par piesārņojumu" 18.¹ panta pirmajā un otrajā daļā iekļautās tiesību normas attiecībā uz satiksmes intensitāti un aglomerācijas iedzīvotāju skaitu precizē likuma "Par piesārņojumu" pārejas noteikumu 10. un 11. punkti. Turklāt likuma "Par piesārņojumu" pārejas noteikumu 10. punkts ir zaudējis aktualitāti, jo tajā ietvertās tiesību normas izriet no direktīvas 2002/49/EK 4. panta 2. punkta par prasību piemērošanas uzsākšanu un tā izpildes termiņš ir noslēdzies 2005. gada 18. jūlijā. Līdz ar to likumprojekta 14. panta VI⁵ nodaļā pārņemtās likuma "Par piesārņojumu" 18.¹ panta pirmās un otrās daļas tiesību normas papildinātas ar satiksmes intensitātes rādītājiem attiecībā uz satiksmes infrastruktūras objektiem un ar iedzīvotāju skaitu attiecībā uz aglomerācijām.
Likuma "Par piesārņojumu" 18.¹ panta trešajā daļā iekļautās procesuālās normas tiek pārņemtas likumprojekta VI5 nodaļā.  
Likuma "Par piesārņojumu" 18.¹ panta ceturtajā daļā iekļautās tiesību normas šobrīd ir zaudējušas aktualitāti, jo vairākkārt ir precizētas direktīvas 2002/49/EK prasības attiecībā uz vides trokšņa stratēģisko karšu un rīcības plānu izstrādi. Prasība par vides trokšņa stratēģisko karšu un rīcības plānu izstrādi ir attiecināma tikai uz augstas intensitātes satiksmes infrastruktūrām un lielām aglomerācijām atbilstoši direktīvā 2002/49/EK noteiktajiem kritērijiem un izmantojamās novērtēšanas (aprēķinu) metodes ir statistiski nozīmīgas attiecībā uz direktīvas 2002/49/EK tvērumu, t.i., lai iegūtu ticamus rezultātus un pareizu to interpretāciju, nepieciešamas noteikta apjoma un kvalitātes datu kopas.

43. pants. Vides trokšņa robežlieluma pārsniegšana
Par vides trokšņa robežlieluma pārsniegšanu piemēro brīdinājumu vai naudas sodu fiziskajai personai līdz septiņdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai - līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām.
Administratīvā atbildība izriet no prasību neievērošanas, kas noteiktas vides trokšņa normatīvajos aktos un paredz maksimāli pieļaujamo vides trokšņa līmeni. Trokšņa avota īpašniekam vai pārvaldītājam ir pienākums nodrošināt trokšņa līmeņa atbilstību normatīvajiem aktiem, lai netiktu apdraudēta cilvēku veselība un netiktu radīta būtiska negatīva ietekme uz dzīves kvalitāti.

1. Administratīvā akta (procesa) prioritātes princips.
Ievērojot administratīvā procesa prioritātes principu, trokšņa robežlieluma pārsniegšanas gadījumos piemērojams administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros paredzētās piespiedu izpildes metodes. Administratīvais sods paredzams tikai tajos gadījumos, kad nepieciešams reaģēt uz kādu personas izdarītu pārkāpumu, kurš vairs nav novēršams un ir ar augstu bīstamības pakāpi (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.).Veselības inspekcija, konstatējot trokšņa robežlieluma pārkāpumus,  veicot mērījumus, un, saņemot testa pārskatus, var izvērtēt pārkāpuma smagumu (ietekme uz cilvēka veselību) un piemērot noteiktos gadījumos administratīvo sodu. Jāņem vērā, ka trokšņa robežlieluma pārsniegšana ir jau notikusi un pārkāpums ir neatgriezenisks, tad administratīvā pārkāpuma process ir vērtējams kā atbilstošākais, ievērojot, ka trokšņa robežlielumi ir noteikti Ministru kabineta 2014. gada 7. janvāra noteikumos Nr. 16. "Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība" un nav pamata izdot administratīvo aktu, lai nodrošinātu trokšņa robežlieluma ievērošanu.

2. Sabiedriskās kārtības mērķu sasniegšanas efektivitāte.
Administratīvais sods palīdzēs samazināt trokšņa pārsnieguma gadījumu skaitu un atturēs no šādiem pārkāpumiem, nodrošinot, ka trokšņa avota īpašnieki un pārvaldītāji ievēros noteiktos trokšņa robežlielumus. Pārkāpumus būs iespējams konstatēt, izmeklēt un pierādīt kontrolējošajām iestādēm, nodrošinot efektīvu normatīvo prasību izpildi un sabiedrības interešu aizsardzību.

3. Problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām.
Vides trokšņa robežlielumu noteikšana un ievērošana ir publiski tiesiska prasība, kas paredzēta cilvēku veselības un labklājības aizsardzībai. Pārsniedzot noteiktos robežlielumus, tiek ietekmēta plaša sabiedrības daļa, radot traucējumus ikdienas dzīvē, miega kvalitātē un veselības stāvoklī (Pasaules Veselības organizācija (angl. World Health Organization) 2018. Environmental Noise Guidelines for the European Region. Pieejams: fothttps://iris.who.int/bitstream/handle/10665/279952/9789289053563-eng.pdf?sequence=1, angļu valodā).

4. Bīstamība un kaitīgums.
Vides trokšņa robežlieluma pārsniegšana var radīt nopietnu kaitējumu cilvēku veselībai, tostarp miega traucējumus, stresa palielināšanos, sirds un asinsvadu slimību risku, kā arī dzīves kvalitātes pasliktināšanos (Pasaules Veselības organizācija (angl. World Health Organization). 2018. Environmental Noise Guidelines for the European Region. Pieejams: fothttps://iris.who.int/bitstream/handle/10665/279952/9789289053563-eng.pdf?sequence=1, angļu valodā). Šī bīstamība pamato nepieciešamību piemērot administratīvo sodu.

5. Aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu.
Ja pārkāpums jau ir noticis un ir radītas neatgriezeniskas sekas, ir jāpiemēro sods, jo administratīvā procesa kārtībā nav iespējama vai ir apgrūtinoša, tāpēc kā sankcijas mehānisms ir paredzams arī administratīvais sods.

Soda izvērtējums:
Piemērojamo sankciju apmērs - brīdinājums vai naudas sods fiziskajai personai līdz septiņdesmit naudas soda vienībām un juridiskajai personai līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām - ir samērīgs ar pārkāpuma smagumu un radīto ietekmi uz cilvēku veselību un sabiedrības labklājību, motivējot trokšņa avotu īpašniekus un pārvaldītājus ievērot noteiktos trokšņa robežlielumus un īstenot trokšņa samazināšanas pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību normatīvo aktu prasībām. Administratīvā atbildība par trokšņa robežlielumu pārsniegšanu izriet no prasību neievērošanas, kas noteiktas Ministru kabineta 2014. gada 7. janvāra noteikumu Nr. 16 "Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība" 2. pielikuma 1. un 2. punktā. Administratīvā atbildība tiek pārņemta no likuma "Par piesārņojumu", nemainot soda apmēru, pamatojoties uz to, ka no kontrolējošās iestādes, konkrēti, Veselības inspekcijas, nav saņemta informācija, ka esošais soda apmērs nav efektīvs vai neattur no pārkāpuma izdarīšanas. Soda apmērs nodrošina pietiekamu efektivitāti un atturošu iedarbību[JP8] , motivējot trokšņa avotu īpašniekus un pārvaldītājus ievērot noteiktos trokšņa ierobežojumus un īstenot trokšņa samazināšanas pasākumus.

Pārkāpuma pazīmes:
Par vides trokšņa robežlieluma pārsniegšanu uzskatāma situācija, kad trokšņa mērījumu rezultātā tiek konstatēts normatīvajos aktos noteiktā pieļaujamā trokšņa līmeņa pārsniegums attiecīgajā vietā un laikā. Trokšņa mērījumus veic akreditēta testēšanas laboratorija. Pārkāpuma fakta pamatošanai tiek sagatavots laboratorijas testēšanas pārskats. Pamatojoties uz šo pārskatu, kompetentā iestāde izvērtē rezultātu atbilstību noteiktajiem trokšņa robežlielumiem un lemj par administratīvās atbildības piemērošanu - brīdinājuma vai naudas soda uzlikšanu atbilstoši Vides aizsardzības likumā noteiktajām prasībām.
Attiecībā uz vides trokšņa administratīvo atbildību likumprojektā "Grozījumi Vides aizsardzības likumā" no likuma "Par piesārņojumu" tiek pārņemtas prasības, kas saistītas ar vides troksni (t.i., troksnis, ko rada rūpnieciskā darbība un satiksme). Savukārt jautājumi, kas skar izklaides vietu radīto troksni (mūzika, skaņu pastiprinošās iekārtas u. tml.), tiek risināti atsevišķi likumprojektā "Grozījumi likumā “Par piesārņojumu"" (25-TA-459). Līdz ar to šajā likumprojektā paredzētās administratīvās atbildības normas attiecināmas tikai uz vides trokšņa pārkāpumiem.

Tāpat tiks izstrādāti noteikumi par satiksmes un rūpniecisko objektu vides troksni, kas regulēs, kā tiek novērtēts un pārvaldīts troksnis, ko rada ceļu satiksme un rūpnieciskie objekti. To mērķis būs samazināt vides trokšņa negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību un dzīves kvalitāti.
Tie noteiks pieļaujamos trokšņa līmeņus, kā arī to, kā tiek veikti trokšņa mērījumi un monitorings. Noteikumos paredzēts, ka trokšņa ietekmētās teritorijas var noteikt kā "klusos rajonus", kuros pašvaldība varēs noteikt stingrākus trokšņa ierobežojumus.
Ja tiks pārsniegti noteiktie trokšņa līmeņi, atbildīgajiem objekta īpašniekiem jāveic pasākumi, lai troksni samazinātu. Ja tas nav tehniski iespējams, jānodrošina, lai trokšņa līmenis vismaz telpās atbilstu normām.
Tāpat noteikumos aprakstīta kārtība, kā cilvēki var iesniegt sūdzības par pārmērīgu troksni un kā attiecīgās iestādes tās izskata. Ja sūdzība tiek apstiprināta, atbildīgais objekta pārvaldītājs sedz trokšņa mērījumu izdevumus un veic nepieciešamos pasākumus trokšņa samazināšanai.
Noteikumos arī paredzēts, ka jaunas dzīvojamās ēkas, vai ēkas, kuru izmanto izglītības, veselības vai sociālās aprūpes vajadzībām var būvēt tad, ja vides trokšņa novērtējums aprēķinu ceļā vai vides trokšņa prognoze apliecina, ka teritorijā nav vides trokšņa robežlieluma pārsnieguma, savukārt, ja tāds ir, tad būvniecības ierosinātājs projektē un īsteno prettrokšņa pasākumus. Šie noteikumi nepārņems direktīvas 2002/49/EK prasības.

7. Lai nodrošinātu Ministru kabineta 2023. gada 8. maija rīkojuma Nr. 239 "Par konceptuālo ziņojumu "Par tiesiskā regulējuma problēmjautājumiem saistībā ar mantas piekritību valstij un valstij piekritīgo mantu"" 2.1.4. apakšpunktā noteiktā uzdevuma "Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai sagatavot un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā tiesību aktu projektus par grozījumiem vides aizsardzību reglamentējošajos normatīvajos aktos attiecībā uz bīstamo atkritumu apsaimniekošanas un vides piesārņojuma novēršanas procesa organizēšanu, ja bīstamie atkritumi vai piesārņojums tiek konstatēts valstij piekritīgajos nekustamajos īpašumos" daļēju izpildi, likumprojektu paredzēts papildināt ar atbildību un līdzatbildību par izpētes un sanācijas pasākumiem saistīto izdevumu segšanu valstij vai pašvaldībai piekritīgo vai piederošo īpašumu gadījumā, tādējādi nodrošinot grozījumus vides aizsardzību reglamentējošajā normatīvajā aktā attiecībā uz vides piesārņojuma novēršanas procesa organizēšanu, ja piesārņojums tiek konstatēts valstij piekritīgajos nekustamajos īpašumos. Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas kārtība ir noteikta Atkritumu apsaimniekošanas likuma ietvarā, tāpēc šo likumprojektu iespējams papildināt tiktāl, cik tas būtu attiecināms uz piesārņojumu, kas tiek konstatēts valstij piekritīgajos īpašumos, neskarot bīstamo atkritumu apsaimniekošanas jomu.

Regulējumā par izpēti un sanāciju, tāpat kā līdz šim spēkā esošajā regulējumā ir paredzēts noteikt personu atbildību un līdzatbildību ar izpēti un sanācijas pasākumiem saistīto izdevumu segšanā. Ja operators, kas veicis piesārņojošo darbību, nav konstatējams, ar izpēti un sanāciju saistītos izdevumus sedz attiecīgās zemes vai objekta īpašnieks, valdītājs vai lietotājs, kas brīvprātīgi apņemas veikt sanāciju, savukārt, ja zeme iegūta īpašumā pēc piesārņotās vietas reģistrācijas, tad izdevumus par izpēti un sanāciju sedz attiecīgās zemes īpašnieks. Šī likuma izpratnē ar vārdu "īpašnieks" ir saprotams gan privātīpašnieks, gan arī valsts institūcijai vai pašvaldībai piekritīgais vai piederošais īpašums saskaņā ar likumu "Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās". Savukārt, saskaņā ar Ministru kabineta 2023. gada 8. maija rīkojuma Nr. 239 "Par konceptuālo ziņojumu "Par tiesiskā regulējuma problēmjautājumiem saistībā ar mantas piekritību valstij un valstij piekritīgo mantu"" 2.1.4. apakšpunktā noteikto uzdevumu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai sagatavot un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā tiesību aktu projektus par grozījumiem vides aizsardzību reglamentējošajos normatīvajos aktos attiecībā uz vides piesārņojuma novēršanas procesa organizēšanu, ja piesārņojums tiek konstatēts valstij piekritīgajos nekustamajos īpašumos, valstij piekritīgo vai piederošo īpašumu gadījumā, ja šajā īpašumā tiek konstatēta piesārņota vieta, tad var tikt vērtēta finanšu līdzekļu piešķiršana no valsts budžeta programmas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem". Finanšu līdzekļu pieprasīšanas gadījumā tiek ņemti vērā Valsts vides dienesta sagatavotie argumenti un riska izvērtējuma rezultāti par attiecīgo īpašumu, vadoties pēc Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmā pieejamās informācijas un noteiktiem pamatkritērijiem. Atbilstoši Ministru kabineta 2022. gada 31. augusta rīkojumam Nr. 583 "Par Vides politikas pamatnostādnēm 2021. – 2027. gadam", ir uzskaitītas piesārņotākās vietas Latvijas teritorijā, kas, atbilstoši noteiktiem pamatkritērijiem, vienlaikus arī uzskatāmas par prioritāri sanējamām. Ja ar izpēti un sanāciju saistītos izdevumus sedz vairāki zemes vai objekta īpašnieki, izdevumu segšanas apmērs katram īpašniekiem nosakāms proporcionāli konstatētā piesārņojuma apmēram attiecīgajā teritorijā vai savstarpēji vienojoties par izdevumu segšanas apmēru.
Attiecībā uz izpētes un sanācijas izdevumu segšanu vēsturiski piesārņotām vietām atbild tās nozares ministrija, kuras pārraudzībā ir konkrētais nekustamais īpašums vai daļa no tā (zeme)  un paredzētā darbība. Nozares ministrija izskata iespēju izpētes un sanācijas veikšanai piesaistīt valsts budžeta vai citus līdzekļus, jo likumprojekta normas jānodrošina nozaru ministriju esošo valsts budžeta līdzekļu ietvaros neradot negatīvu ietekmi uz valsts budžeta izdevumiem. Pašreiz saskaņā ar valdības apstiprināto Latvijas Fiskāli strukturālā plāna 2025.-2028. gadam 2025. gada Progresa ziņojumu (MK 15.04.2025. sēdes prot. Nr. 15 36. §) iespējas piešķirt papildu finansējumu ir ierobežotas, jo saskaņā ar spēkā esošajām prognozēm fiskālā telpa ir negatīva, un atbilstoši aktuālajai situācijai nav pamata uzskatīt, ka indikatīvi noteiktā fiskālā telpa varētu ievērojami uzlaboties.

8. Likumprojektu nepieciešams papildināt, ietverot Vides aizsardzības likumā administratīvo atbildību vides trokšņa jomā, kas līdz šim tika noteikta likumā "Par piesārņojumu", ņemot vērā, ka likumprojektā tiek pārņemtas un aktualizētas tās likuma "Par piesārņojumu" tiesību normas, kas attiecināmas uz vides trokšņa pārvaldību un vispārīgās prasības piesārņošanas jomā, kas nebūtu tieši attiecināmas uz piesārņojošas darbības operatora izdarītajiem pārkāpumiem vides aizsardzības jomā. Līdz šim likumā "Par piesārņojumu" noteikto administratīvo atbildību par vides piesārņošanu ir paredzēts noteikt citos nozares likumos atbilstoši jomām, uz kurām attiecināma administratīvā atbildība par vides piesārņošanu, kā, piemēram, atbildību par vides piesārņošanu, ko izraisījis piesārņojošās darbības operators – Piesārņojošo darbību likumā, savukārt Ūdens apsaimniekošanas likumā par virszemes un pazemes ūdeņu piesārņošanu.

Likumprojekts papildināts ar jaunu nodaļu "IX nodaļa. Administratīvā pārkāpuma process vides trokšņa jomā un kompetence administratīvā pārkāpuma procesā".

Administratīvā atbildība vides trokšņa jomā
Ar likumprojektu pilnībā tiek pārņemta likuma "Par piesārņojumu" 57. panta norma par noteikto administratīvo atbildību vides trokšņa jomā, bet netiek veidotas jaunas administratīvās atbildības tiesību normas. 2020. gada 11. jūnijā pieņemtais likums "Grozījumi likumā "Par piesārņojumu"", ar kuru tika noteikta administratīvā atbildība par vides trokšņa robežlieluma pārkāpšanu, 2019. gada 6. jūnijā tika izskatīts Tieslietu ministrijas Administratīvās atbildības likuma pastāvīgajā darba grupā.
Ministru kabineta 2014. gada 7. janvāra noteikumi Nr. 16 "Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība" (turpmāk - MK noteikumi Nr. 16) nosaka prasības un kārtību vides trokšņa novērtēšanai, kā arī nosaka vides trokšņa robežlielumus. 
Atbilstoši MK noteikumiem Nr. 16 vides trokšņa robežlielumu ievērošanu saimnieciskajā darbībā un satiksmē kontrolē Veselības inspekcija. Veselības inspekcijas ieskatā soda sankcijas (brīdinājums vai naudas sods) paredzēšana nodrošina galveno mērķi - prevenciju, proti, attur no pārkāpumu izdarīšanas. 43. pantā noteikti jauni administratīvie pārkāpumi, kas paredz Veselības inspekcijas tiesības piemērot sodus par vides trokšņa robežlieluma pārsniegšanu. Pašreizējā sankcija - līdz septiņdesmit naudas soda vienībām fiziskai personai, līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām juridiskajai personai ir samērīga, ņemot vērā, ka sodīšanas mērķis nav papildināt valsts budžetu, bet atturēt no pretlikumīgām darbībām. Jāņem vērā arī iespējamība, ka jebkurā brīdī var parādīties kāds ļaunprātīgs pārkāpējs, pret kuru būtu samērīgi piemērot administratīvo sodu. 
Eiropas Vides aģentūras otrajā ziņojumā norādīts, ka vides troksnis, īpaši tas, ko rada ceļu satiksme, joprojām ir nopietna problēma, kas ietekmē miljoniem Eiropas iedzīvotāju veselību un dzīves kvalitāti. Aptuveni 20% Eiropas iedzīvotāju ilgstoši tiek pakļauti trokšņa līmeņiem, kas var kaitēt veselībai, un tas attiecas uz vairāk nekā 100 miljoniem cilvēku. Ilgstoša trokšņa iedarbība var izraisīt dažādas veselības problēmas, piemēram, trauksmi, miega traucējumus, negatīvu ietekmi uz sirds un asinsvadu sistēmu, vielmaiņu un bērnu kognitīvajām spējām (Eiropas vides aģentūra (angl. European Environment Agency) 2020. Environmental noise in Europe — 2020. Pieejams: https://www.eea.europa.eu/en/analysis/publications/environmental-noise-in-europe, pieejams angļu valodā).