Anotācija (ex-ante)

1. Likumprojekta 1.pants, kas paredz izteikt 1.panta otrās daļas 1.punktu jaunā redakcijā un papildināt Likuma 1.panta otro daļu ar 6.punktu.
Ir nepieciešams likuma 1.panta pirmajā daļā precizēt terminu "ārstējošais ārsts", paredzot, kurā brīdī un kādiem apstākļiem pastāvot, ārstniecības persona tiek uzskatīta par ārstējošo ārstu un ir atbildīga par pacienta ārstniecību. Ārstniecība lielākajā daļā gadījumu sastāv no vairākām ārstniecības epizodēm ar dažādu specialitāšu ārstu iesaisti (dažkārt arī ārstniecība turpinās citā ārstniecības iestādē), līdz ar ko viens ārsts nevar kopumā atbildēt par visām ārstniecības epizodēm un cita ārsta darbībām.
Tāpat likumā ir nepieciešams noteikt pacienta ārstniecības procesā līdzdarbojušās personas - veselības aprūpes pakalpojuma sniedzējs - definīciju.


 

Likumprojekta "Grozījumi Pacientu tiesību likumā" 1.pantā tiek precizēts termins "ārstējošais ārsts" un noteikts jauns termins "veselības aprūpes pakalpojuma sniedzējs".

2. Likumprojekta 2.pants, kas paredz Likumu papildināt 3.panta septīto daļu.
Likums attiecas uz visām ārstniecības personām un iestādēm Latvijā, un ārstniecības iestādei procesi ir jāorganizē tā, lai tiktu ievērotas pacientu tiesības. Par pacientu tiesību ievērošanu primāri ir jārūpējas pašām ārstniecības iestādei un tās vadītājam, tostarp, ievērojot Ministru kabineta 2009.gada 20.janvāra noteikumu Nr.60 "Noteikumi par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām" 17.8. - 17.10.apakšpunkta prasības - lai nodrošinātu kvalitatīvus un pacientiem drošus ārstniecības pakalpojumus, ārstniecības iestāde veic šādus pasākumus -  ievieš un uztur pacientu sūdzību un ierosinājumu analīzes sistēmu; nodrošina sniegto ārstniecības pakalpojumu rezultātu analīzi; regulāri veic pacientu aptauju par sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Jāņem vērā, ka arī pacientu sūdzības un ieteikumi var palīdzēt ārstniecības iestādes vadībai noteikt nepieciešamos uzlabojumus un tos īstenot. Tieši tādēļ ir svarīgi, lai pacientiem būtu radītas iespējas ārstniecības iestādē ērtā veidā sniegt atgriezenisko saiti par pieredzēto ārstniecības laikā, kā arī iesniegt oficiālu sūdzību, ierosinājumu vai pateicību. Taču diemžēl ne visas ārstniecības iestādes izmanto šos darbības uzlabošanas un pacientu tiesību ievērošanas risinājumus, un dažkārt tas ir atstāts “pašplūsmā”.
Lai veicinātu pacienta tiesību ievērošanu, aizsargāšanu un īstenošanu veselības aprūpes procesā, nepieciešams paredzēt, ka ārstniecības iestādes sistēmiski un sistemātiski veicina pacientu tiesību ievērošanu, un ir spējīgas to uzskatāmi pierādīt.

Lai uzlabotu pacientu tiesību ievērošanu un veiktu uzraudzību pār to ievērošanu, ārstniecības iestādes vadītājs izstrādās un nodrošinās pacientu tiesību īstenošanas plāna īstenošanu. Tādējādi tas sniegs iespēju nodrošināt ārstniecības iestādēs sistēmisku darba uzdevumu kopumu, tādējādi padziļinot izpratni par pacientu tiesībām. 
Lai atvieglotu ārstniecības iestādēm pacientu tiesību īstenošanas plāna sagatavošanu, plānots izstrādāt vadlīnijas, kurā tiks noteikti plāna satura elementi, kas būtu obligāti jāiekļauj pacientu tiesību īstenošanas plānā.


 

3. Likumprojekta 3. un 4.pants, kas paredz precizēt Likuma 4.pantu un papildināt Likumu ar 4.¹ pantu.
Ir nepieciešams nodalīt Likuma esošo 4.pantu “Tiesības uz informāciju” ar pacienta tiesībām uz informāciju par veselības aprūpes pakalpojumiem un to sniedzējiem, un papildināt Likumu ar 4.1pantu “Tiesības uz informāciju par pacienta veselību”.

Nav pieļaujama situācijā, kad veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējs informē pacientu par izmaksām tikai pēc pakalpojumu sniegšanas (izņemot gadījumus, kad pacientam sniedzama neatliekama ārstniecība).  Informācijai par veselības aprūpes pakalpojumu izmaksām ir jābūt ne vien publiski pieejamai, bet arī nodrošinātai pacientam pirms plānotas ārstniecības uzsākšanas. Pastāv gadījumi, kad pacients par nepieciešamību veikt attiecīgu maksājumu tiek informēts tikai pēc manipulācijas veikšanas, tādējādi radot pacientam situāciju, kurā pacients nav spējīgs norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem. 

Likuma 4.panta sestā daļa paredz, ka pacientam ir tiesības pēc ārstniecības vai kāda tās posma pabeigšanas (piemēram, izrakstoties no ārstniecības iestādes) saņemt informāciju par viņam sniegtajiem ārstniecības pakalpojumiem un ārstniecības pabeigšanas pamatojumu, kā arī veikto diagnostisko izmeklējumu un funkcionēšanas novērtējumu rezultātus (izrakstus, norakstus un kopijas) (..). Taču, lai pacients ir informēts un saņemtu informāciju par viņam sniegtajiem ārstniecības pakalpojumiem ārstniecības procesā  (izrakstus, norakstus un kopijas), nevis viņam šī informācija tiek sniegta vai izsniegta tikai izrakstoties no ārstniecības iestādes, ir nepieciešams paredzēt pacienta tiesības saņemt šo dokumentus ārstniecības procesa laikā. Tas nodrošinātu pacientam tiesības zināt par viņa veselības stāvokli, informāciju par viņam sniegtajiem ārstniecības pakalpojumiem (par veiktajiem izmeklējumu vai analīžu rezultātiem) un aktīvi līdzdarboties savā ārstniecībā.

Praksē ir iedibināta kārtība, ka pacients var saņemt informāciju un uzdot jautājumus par savu veselības stāvokli tikai no ārstējošā ārsta. Taču, ņemot vērā, ka pacienta veselības aprūpes procesā ir iesaistīta arī citas ārstniecības personas, ir nepieciešams nodrošināt pacienta tiesības saņemt informāciju un uzdot jautājumus arī citām ārstniecības personām atbilstoši to kompetencei, tai skaitā, zināt šo citu papildus iesaistītās ārstniecības personas vārdu, uzvārdu, amatu, profesiju, specialitāti un kvalifikāciju. Šī pacientam sniegtā informācija nodrošinās pacienta izpratni par ārstniecības procesa virzību, tajā iesaistītām ārstniecības personām, tādējādi nodrošinot pacientam pārredzamu ("caurspīdīgu") ārstniecības procesa norisi un organizēšanu."

Likuma 4.panta septītā daļa noteic, ka "pacientam informāciju var nesniegt tikai tādā gadījumā, ja ārsta rīcībā ir ziņas vai fakti, ka informācijas saņemšana būtiski apdraud pacienta vai citu personu dzīvību vai veselību”, savukārt 4.panta astotā daļa noteic, ka pacientam ir tiesības atteikties saņemt 4.pantā minēto informāciju. Savu atteikšanos viņš izsaka mutvārdos, rakstveidā vai ar tādām darbībām, kas nepārprotami apliecina to.” Esošā Likuma redakcija neparedz tiesības ārstējošam ārstam atlikt informācijas sniegšanu  pacientam par viņa veselības stāvokli, ja ārstējošais ārsts uzskata, ka šādas informācijas tūlītēja sniegšana var radīt apdraudējumu pacienta veselībai vai dzīvībai. Nav pieļaujam informācijas nesniegšana pacientam vispār, neparedzot apstākļu maiņu, izņemot gadījumus, kad pacients pats atsakās šādas informācijas saņemšanai. Tāpat ir jānosaka iespēja ierobežot tiesības izvēlēties nezināt, ja tas skar citas personas dzīvību.
 

Likumprojektā ir paredzēts, ka pirms plānotu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas uzsākšanas veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējam ir pienākums informēt pacientu par pakalpojumu izmaksām un apmaksas kārtību. Tāpat tiek noteikts, ka ārstniecības iestādes vadītājs ir atbildīgs par informācijas par veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas iespējām un veselības aprūpes pakalpojumu apmaksas kārtību publiskošanu ārstniecības iestādē.

Ir paredzētas pacienta tiesības saņemt ārstniecības iestādē veiktās ārstniecības ietvaros informāciju par viņam sniegtajiem ārstniecības pakalpojumiem, piemēram, veikto izmeklējumu vai analīžu rezultātu izrakstus, norakstus un kopijas.

Likumprojekts paredz noteikt, ka pacientam ir tiesības saņemt no ārstējošā ārsta vai citas ārstniecībā iesaistītās ārstniecības personas atbilstoši tās kompetencei informāciju un uzdot jautājumus par savu veselības stāvokli, tajā skaitā par slimības diagnozi, ārstēšanas, izmeklēšanas un rehabilitācijas plānu, prognozi un sekām, arī slimības radītajiem funkcionēšanas ierobežojumiem, profilakses iespējām, kā arī tiesības pēc ārstniecības ietvaros veiktas izmeklēšanas un ķirurģiskās vai cita veida invazīvās iejaukšanās saņemt informāciju par ārstniecības rezultātiem, par iepriekš neparedzētu ārstniecības iznākumu, tā iemesliem un pieejamiem pacientu tiesību aizsardzības līdzekļiem, tostarp par vēršanos pie pacientu tiesību aizsardzības speciālista vai Veselības inspekcijā.
 
Esošais regulējums neprecizē, ciktāl ārstniecības personai ir iespēja pārliecināties, ka pacienta vai pacienta tuvinieku dzīvība vai veselība tiks apdraudēta, jo tam nav noteikti kritēriji. Tāpat ir veikts  pētījums, kas norāda uz to, ka informācija pacientam par viņa veselību ir jāsniedz obligāti (Neiders, I., Sile, V., & Silis, V. (2013). Truth-telling and the Asymmetry of the Attitude to Truth-telling to Dying Patients in Latvia. Studia Philosophica Estonica, 6(2), 55-78.). Līdz ar to nebūtu pieļaujams, ka pastāv gadījumi, kad pacientam informāciju var nesniegt vispār un ir jābūt iespējai atlikt informācijas sniegšanu pacientam. Šis ārstniecības personas lēmums ir norādāms pacienta medicīniskajā dokumentācijā. Informācijas nesniegšana vispār, neparedzot apstākļu maiņu, nebūtu pieļaujama, izņemot, ja tā ir paša pacienta izvēle. Tāpat būtu jābūt iespējai ierobežot pacienta tiesības izvēlēties nezināt, ja tas skar citas personas dzīvību.

4. Likumprojekta 5.pants, kas paredz precizēt Likuma 5.panta sesto daļu, papildināt Likuma 5.pantu ar 6.¹ daļu un precizēt 5.panta septīto daļu.
Likuma 5.panta sestā daļa noteic - ja ārstniecības iespējas ir ierobežotas vai pieļaujama vairāku veidu ārstniecība, pacientam ir tiesības uz ārsta profesionāli izdarītu izvēli, kuras pamatā ir uz pierādījumiem balstīti medicīniskie kritēriji. Taču ne vienmēr pacientam šāda izvēle tiek sniegta un ārstniecības persona informē tikai par vienu no vairākām ārstniecības metodēm, kas viņaprāt, ir atbilstošāka pacienta veselības stāvoklim un saslimšanai, un ekonomiski pieejamāka pacientam. Tāpat var būt situācijas, kur pacients ne vienmēr spēj izprast kādu ārstniecību izvēlēties un rezultātā jāpaļaujas uz ārsta profesionāli izdarītu izvēli, kas var ietekmēt pacienta autonomiju.

Pacienta un ārstniecības personas savstarpējā izpratne un saskaņota rīcība attiecībā uz pacienta saslimšanu un tās ārstniecības iespējām ir nepieciešamas veiksmīga rezultāta sasniegšanai. Taču jāatzīst, ka praksē šī sadarbība ne vienmēr notiek veiksmīgi dažādu iemeslu dēļ.
Pacienta un ārstniecības personas sadarbība, lemjot par turpmāko ārstniecību, izriet no kopīga lēmuma pieņemšanas principa (share making decision), kurš ietver 5 soļos:
1.solis – uzrunā pacienta vai viņa tuvinieku iesaistīties ar ārstniecību saistītu lēmuma pieņemšanā.
2.solis - ārstniecības persona informē par terapijas riskiem un iespējām.
3.solis - ārstniecības persona pārliecinās, ka pacients vai viņa tuvinieks ir sapratis ārstniecības personas teikto.
4.solis - ārstniecības personas dod laiku pacientam vai viņa tuviniekam padomāt par ārstniecības personas sniegto informāciju.
5.solis - ārstniecības personas piedāvā tālāko rīcības plānu.

Pastāv situācijas, kad pacientam ir nepieciešams īpašs fizisks un emocionāls atbalsts, piemēram, uzzinot par smagu vai neārstējamu slimību. Tādēļ, lai pacientam nodrošinātu iespējas izprast ārsta sniegto informāciju par slimību, tās ārstniecību, prognozi un citu informāciju, kas tiktu sniegta konsultācijas laikā, un iespējams būtu nepieciešams papildus laiks šīs informācijas izvērtēšanai no pacienta puses, ir nepieciešams paredzēt, ka pacients ārstniecības laikā ir tiesīgs iesaistīt pacienta atbalsta personu, kas pacientam sniegtu morālo atbalstu (šī pacienta atbalsta persona nav ārstniecības atbalsta persona; ārstniecības atbalsta personas profesija ir noteikta Ministru kabineta 2016.gada 24.maija noteikumu Nr.317 "Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtība" 1.pielikumā). Kā piemēru šādai atbalsta personas līdziesaistei var minēt gadījumos, ja pacients sava vecuma dēļ jūtas apgrūtināts vai emocionāli jūtīgs uztvert ārsta vizītē sniegto informāciju. Jāņem vērā, ka ziņa par pacientam noteiktu smagu diagnozi un tās attīstības prognozi, var liegt jebkuram pacientam pilnīgi saprast ārsta sniegto informāciju, kas šajā situācijā ir īpaši nozīmīgi, lai ievērotu visus norādījumus un rekomendācijas. Vienlaikus vajadzību pēc atbalsta personas ārsta apmeklējuma laikā izteikuši arī pacienti, kuriem ir ne tikai smagas, bet arī retas saslimšanas un kad tieši pacienta izraudzītā atbalsta persona ne tikai emocionāli var sniegt atbalstu, bet būt arī kā zinošs atbalsts, lai no ārsta konsultācijas laikā iegūtu pēc iespējas plašāku pacientam nepieciešamo informāciju.

 

Ir nepieciešams noteikt, ka primāri izdarīt izvēli attiecībā uz ārstniecības veidu (dažkārt vienu no vairākām) ir tieši pacientam un pēc tam, kad viņš ir saņēmis ārsta profesionālo viedokli. “Ārstam ir profesionālais pienākums dalīties informācijā un zināšanās, lai pacients varētu pieņemt lēmumu. Savukārt pacients ir tas, kurš izdara labāko lēmumu attiecībā uz savu ārstniecību, balstoties uz informāciju, kas viņam tiek sniegta” (Autoru kolektīvs S.Slokenbergas un S.Olsenas zinātniskajā redakcijā, Medicīnas tiesības. Otrais papildinātais izdevums, Rīga: Tiesu namu aģentūra, 176.lp.). Šīs pacienta tiesības uz izvēles izdarīšanu var netikt ievērotas, ja pacientam ir sniedzama neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Ārstniecības personai ir noteikts pienākums ņemt vērā pacienta pausto gribu attiecībā uz ārstniecībā sasniedzamo rezultātu, tādejādi tiks nodrošināta pacienta autonomija attiecībā uz lēmuma pieņemšanu par savu veselību, slimības gaitu un ar ārstniecību sasniedzamo rezultātu.

Ir nepieciešams paredzēt, ka pacientam ir tiesības uz atbalsta personas līdzdalību un klātbūtni ārstniecībā, ar nosacījumu, ka atbalsta personas līdzdalība netraucē ārstniecībai un pastāv apstākļi ārstniecības laikā, kad atbalsta personas klātbūtne ir pieļaujama (piemēram, atbalsta personas klātbūtne nav pieļaujama ķirurģiskas operācijas laikā u.c. apstākļos).

 

5. Likumprojekta 6.pants, kas paredz precizēt Likuma 6.panta pirmo daļu.
Likuma 6.panta pirmā daļa noteic, ka ārstniecība ir pieļaujama, ja pacients devis tai informēto piekrišanu. Pacientam ir tiesības pirms informētās piekrišanas došanas uzdot jautājumus un saņemt atbilde. Notikušajos semināros par pacientu tiesību stiprināšanu, pacientu tiesību organizāciju pārstāvji norādīja, ka ārstniecības personas dažkārt formāli lūdz pacientu parakstīt informēto piekrišanu, uz pacientu jautājumiem dažkārt tiek sniegtas formālas atbildes vai arī netiek sniegta informācija par visām ārstniecības metodēm, kuras var tikt izmantotas pacienta ārstniecībā.
 

Ir nepieciešams noteikt pacienta tiesību stiprināšanas mehānismu, vienlaikus uzliekot ārstniecības personai pienākumu izteikt viedokli par pacienta ārstniecībā pielietoto metodi, ārstniecības prognozēm un citu nepieciešamo informāciju, lai pacientam tiktu sniegta pēc iespējas plašāka informācija un pacients, pamatojoties uz šo informāciju, sniegtu informēto piekrišanu ārstniecībai. Papildus tiek nodrošināts, ka pacients var uzdot papildus jautājumus un saņemt atbildes.


 

6. Likumprojekta 7.pants, kas paredz precizēt Likuma 7.panta pirmo daļu un otro daļu.
Likuma 3.panta otrā daļa paredz, ka, nodrošinot pacienta tiesības, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no personas rases, etniskās izcelsmes, ādas krāsas, dzimuma, vecuma (..), tāpat 7.panta  pirmajā daļā ir noteikta saikne ar nepilngadīgo pacientu tiesībām (nepilngadīgo pacienta tiesību regulējums ir noteikts Likuma 13.pantā “Nepilngadīga pacienta tiesības”).

Likuma 7.panta otrā daļa paredz, ka pacienta laulātais, tuvākais radinieks vai pacienta pilnvarotā persona, kā arī pacienta likumiskais pārstāvis, ja pacients atrodas aizbildnībā vai aizgādnībā (turpmāk — persona, kas pārstāv pacientu), pieņemot lēmumu par ārstniecību vai atteikšanos no tās, ievēro pacienta iepriekš izteikto gribu attiecībā uz ārstniecību. Ņemot vērā šā panta daļas būtību, nav nepieciešams ietvert terminu "aizbildnība", jo norma neattiecas uz nepilngadīgiem pacientiem. Savukārt attiecībā uz aizgādnību, norādāms, ka Likuma 7.panta otrās daļas vārdi “pacienta likumiskais pārstāvis, ja pacients atrodas aizgādnībā” pēc savas būtības ir nepareizi, jo šobrīd Civillikums neparedz likumiskos pārstāvjus pilngadīgai personai. Ja persona ir aizgādnībā, tad bāriņtiesa ieceļ pilngadībai personai aizgādni, pamatojoties uz tiesas nolēmumu, pie tam aizgādnis ir tiesīgs rīkoties tikai tiesas noteiktā apmērā. Tādejādi aizgādnis nav pacienta likumiskais pārstāvis atbilstoši Civillikumam. Atbilstoši Civillikumam rīcībspēju personai ierobežo tikai mantiskos jautājumos, tas nozīmē, ka personiskos nemantiskos jautājumos, kā piemēram, lēmumu pieņemšana par ārstniecību, rīcībspēja personām netiek ierobežota. Likuma 7.panta otrā daļa pati par sevi nenostiprina tiesību subjektus, kuri pārstāv pacientu. Minētās normas būtība un mērķis ir nostiprināt to, ka pacienta iepriekš izteiktā griba attiecībā uz ārstniecību tiktu ievērota, pieņemot lēmumus. Līdz ar to ar minēto normu aizgādnim nekādas tiesības ar Likumu netiek piešķirtas, tāpat netiek paredzēti izņēmumi uz jomām, kādās rīcībspēju var ierobežot. Tādējādi jau šobrīd ar vai bez grozījumiem tiesību normā, tā neatbilst Civillikumā veiktajai rīcībspējas regulējuma reformai, Satversmei un Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām.
 

Veselības ministrijas ieskatā nav pieļaujams diskriminēt pacientus pēc viņa vecuma, tāpat ir noņemama 7.panta pirmajā daļā norādītā saikne attiecībā uz nepilngadīgiem pacientiem.

Likuma 7.panta otrā daļa ir precizēta atbilstoši Civillikuma nosacījumiem, norādot, ka aizgādnis nav pacienta likumiskais pārstāvis. Tādejādi  personiskos nemantiskos jautājumos, kā piemēram, lēmumu pieņemšana par ārstniecību, rīcībspēja personām netiek ierobežota.
 

7. Likumprojekta 7.pants, kas paredz precizēt Likuma 7.panta trešo daļu un piekto daļu.
Likuma esošā redakcija paredz, kādos gadījumos ir sasaucams ārstu konsilijs, tas ir,  kad pacienta tuvākie radinieki, kuriem ir vienādas tiesības pieņemt lēmumu pacienta vietā, nevar vienoties par piekrišanu ārstniecībai, kā arī ja persona, kas pārstāv pacientu, atsakās pieņemt lēmumu par pacienta ārstēšanu, bet ārsts uzskata, ka ārstēšana ir pacienta interesēs, tad lēmumu par ārstniecību pieņem ārstu konsilijs. Taču pastāv situācijas, kad konsiliju nav iespējams sasaukt, piemēram, ja ārsti, kuriem jāietilpst ārstu konsilijā veic savus tiešos pienākumus vai nav fiziski pieejami (attaisnota prombūtne; operācijas; u.tml.), bet kritiskās situācijas dēļ, konkrētās personas veselības labā nepieciešams veikt jebkuru medicīniski nepieciešamu un neatliekamu darbību, apzinoties neatgriezenisku risku pacienta veselībai, ja savlaicīgi netiks veikta šī darbība. Tādēļ ir nepieciešams paredzēt, ka gadījumā, ja konsiliju nav iespējams sasaukt, tad lēmumu pieņem ārstējošais ārsts.
 

Tiek nodrošināta iespēja pacientam saņemt savlaicīgu veselības aprūpi apstākļos, kad viņa tuvinieki vai persona, kas pārstāv pacientu, nevar pieņemt lēmumu par pacienta ārstniecību, kā arī nav iespējams sasaukt ārstu konsiliju, tādēļ lēmumu par pacienta ārstniecību pieņem ārstējošais ārsts.
 

8. Likumprojekta 7.pants, kas paredz Likuma 7.panta devīto daļu izteikt jaunā redakcijā.
Likuma 7.panta devītā daļa paredz, ka ķirurģiskās vai cita veida invazīvās iejaukšanās laikā ārstējošajam ārstam bez pacienta piekrišanas ir tiesības veikt iepriekš neplānotu ārstēšanu, ja pacientam sniedzama neatliekamā medicīniskā palīdzība vai ja neveiktās ārstēšanas dēļ radīsies nesalīdzināmi lielāks kaitējums viņa veselībai. Savukārt neatliekamā medicīniskā palīdzība ir definēta Ārstniecības likuma 1.panta 10.punktā kā “10) neatliekamā medicīniskā palīdzība — palīdzība, ko cietušajiem (saslimušajiem) dzīvībai vai veselībai bīstamā kritiskā stāvoklī sniedz šādiem gadījumiem īpaši sagatavotas (apmācītas, ekipētas) personas ar atbilstošu kvalifikāciju medicīnā, kurām saskaņā ar šo kvalifikāciju ir juridiska atbildība par savu darbību vai bezdarbību un tās sekām”. Atbilstoši Ārstniecības likumā ietvertai definīcijai ķirurģiskās vai cita veida invazīvās iejaukšanās laikā netiek sniegta šāda palīdzība. Ir nepieciešams normu grozīt atbilstoši tās jēgai. 

 

Ir nepieciešams precizēt pacienta aizsardzību neatliekamās situācijās, grozot normu atbilstoši tās jēgai  - Likuma 7.panta devītajā daļā vārdi “sniedzama neatliekamā medicīniskā palīdzība” aizstājami ar vārdiem  “ja pacienta veselībai vai dzīvībai ir būtisks kaitējums vai tā risks”.
 

9. Likumprojekta 8.pants, kas paredz Likuma 8.pantu izteikt jaunā redakcijā.
Likuma 8.pants paredz, ka pacientam ir tiesības izvēlēties ārstu un ārstniecības iestādi, tomēr jāņem vērā, ka ne vienmēr tas ir iespējams. Latvijā ne vienmēr ir pieejami speciālisti pietiekamā daudzumā, lai pacients varētu tos izvēlēties. Tāpat neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde pacientu stacionārajā ārstniecības iestādē nogādā atbilstoši “Slimnieku hospitalizācijas vietu plānam”. Tāpat arī  Likuma 6.panta piektās daļas kontekstā ārstējošā ārsta pienākums ir mudināt pacientu apmeklēt citu ārstu. Var būt situācijas, kad pacientam nav izvēles iespēju apmeklēt citu ārstniecības personu pēc šāda mudinājuma. Tas var būt situācijā, ja, piemēram, pacientam tiek sniegta mājas aprūpe lauku teritorijā, kas atrodas tālu no reģiona centra, un citu ārstniecības personu pieejamība šajā reģionā ir ierobežota. 
Taču ir jāņem vērā, ka risinājums nevar attiekties uz ieslodzītajām personām, ņemot vērā to tiesisko statusu un atrašanās vietu, tiesības brīvi izvēlēties ārstu un ārstniecības personu pastāv noteiktā apjomā. Ieslodzītās personas veselības aprūpes pakalpojumus saņem normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un apjomā, tajā skaitā atbilstoši Likumā noteiktai kārtībai, tomēr ieslodzījuma vietās esošajām personām veselības aprūpes saņemšanas kārtība ir atšķirīga, līdz ar to šo peronu tiesības brīvi izvēlēties ārstu un ārstniecības iestādi atšķiras.
 

Likumprojekts paredz izteikt 8.pantu šādā redakcijā: “Pacientam ir tiesības izvēlēties ārstu un ārstniecības iestādi, ja tas ir iespējams”.
 

10. Likumprojekta 9.pants, kas paredz precizēt Likuma 10.panta nosaukumu.
Likuma 10.panta nosaukums ir “Pacienta datu aizsardzība”, taču termins “aizsardzība” fiziskas personas datu apstrādes kontekstā tiek uztverta no “drošības aspekta”, tādēļ atbilstošāks panta nosaukums, ņemot vērā tā būtību, būtu “Pacienta datu apstrāde”.
 

Precizēts 10.panta nosaukums atbilstoši tā būtībai un jēgai.

11. Likumprojekta 10.pants, kas paredz precizēt Likuma 10.panta 5.² daļas 5.punktu.
VSAA kompensē apdrošinātajām personām, kuras cietušas nelaimes gadījumā darbā vai saslimušas ar arodslimību  papildu izdevumus saskaņā ar likuma “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 14.panta otrās daļas 4. punktu un  21.panta otro daļu. Papildu izdevumi tiek atlīdzināti saistībā ar protezēšanu, pavadoņa apmaksu un ārstniecības iestāžu apmeklēšanai paredzētiem ceļa izdevumiem, tehnisko palīglīdzekļu iegādi un to remonta izdevumiem, kā arī personas izdevumiem par ārstēšanu, aprūpi, medicīnisko un profesionālo rehabilitāciju. Personai, papildu izdevumu kompensēšanai, VSAA ir jāiesniedz  maksājumu apliecinoši dokumenti - čeki, kvītis, maksājumu uzdevumi un cita dokumentācija, kā to paredz 1999. gada 16. februāra Ministru kabineta noteikumu Nr.50 „Obligātās sociālās apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām apdrošināšanas atlīdzības piešķiršanas un aprēķināšanas kārtība” IV1.nodaļa.
Praksē, izskatot iesniegto maksājumu dokumentu atbilstību darba negadījumā gūto seku ārstēšanai, VSAA ārstiem bieži ir nepieciešama papildu informācija (piemēram veikto diagnosticējošo izmeklējumu izraksti un nosūtījumi, informācija par ārstu speciālistu apmeklējumiem un nozīmētajiem medikamentiem, izrakstītajām receptēm u.c.), jo klienta iesniegtā dokumentācija ir nepilnīga. Lai varētu kvalitatīvi, neradot administratīvo slogu klientiem, pārbaudīt pakalpojumu piešķiršanai nepieciešamo informāciju, VSAA ārstiem – ekspertiem ir nepieciešams noteikt tiesības piekļūt un apstrādāt informāciju vienotajā veselības nozares elektroniskās informācijas sistēmā, lai VSAA varētu operatīvi pieņemt pamatotu lēmumu par izmaksu segšanu, kas radušās saistībā ar notikušo nelaimes gadījumu darbā vai konstatēto arodslimību.
Līdz ar to piekļuves nodrošināšana vienotajai veselības nozares elektroniskās informācijas sistēmai VSAA ārstiem – ekspertiem ir vienīgais un atbilstošākais nepieciešamās informācijas ieguves veids leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, operatīvai lēmuma pieņemšanai par papildu izmaksu segšanu (atteikšanu). VSAA secina, ka piekļuves nodrošināšana vienotajai veselības nozares elektroniskās informācijas sistēmai ir piemērotākā un ļauj iespējami mazāk aizskart personas pamattiesības (piem., pieprasīt klientam iesniegt papildus nepieciešamos medicīniskos dokumentus, kas satur īpašas kategorijas datus). Kā rezultātā sabiedrības kopējais ieguvums, nodrošinot VSAA piekļuvi vienotajai veselības nozares elektroniskās informācijas sistēmai, ir liekāks, kā tajā brīdī, kad tiek aizskartas personas  pamattiesības.


 

Veikt grozījumus Likuma 10.panta 5.2 daļas 5.punktā, nosakot, ka veselības informācijas sistēmā uzkrāto informāciju par pacientu normatīvajos aktos par veselības informācijas sistēmā apstrādājamiem datiem noteiktajā kārtībā un apjomā VSAA apstrādā arī papildu izdevumu, kas radušies sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību, atlīdzināšanai. VSAA ārstam – ekspertam nepieciešama piekļuve e-veselības ietvaros šādiem datiem: pacienta dati, pacientu pieņemšana, receptes, nosūtījumi un rezultāti, darbnespējas lapas, pacientu reģistri, apdrošināšanas statuss, veselības pamatdati un medicīniskie dokumenti.
 

12. Likumprojekta 11.pants, kas paredz precizēt Likuma 13.panta pirmo, otro un trešo daļu.
Tiesības uz augstiem standartiem atbilstošu un pieejamu veselības aprūpi ir bērna pamattiesības, ko aizsargā gan nacionālie normatīvie akti, gan starptautiskie tiesību akti. Bērnu tiesību konvencijas 3.panta pirmā daļa noteic, ka visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm, savukārt 12.panta pirmā daļa noteic, ka dalībvalstis nodrošina, lai ikvienam bērnam, kas ir spējīgs formulēt savu viedokli, būtu tiesības brīvi to paust visos jautājumos, kas viņu skar, turklāt bērna viedoklim jāpievērš pienācīga uzmanība atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei. Tādejādi secināms, ka “bērna tiesības uz veselību ir cieši saistītas ar  tādām tiesībām kā tiesības uz veselības stāvoklim atbilstošu ārstniecību, tiesības tikt uzklausītam un labāko interešu ievērošanu, integritātes neaizskaramību, privātumu un konfidencialitātes ievērošanu, tiesībām uz vecāka (plašāk – likumiskā pārstāvja) klātbūtni, līdzdalību un citām bērnu tiesībām” (Autoru kolektīvs S.Slokenbergas un S.Olsenas zinātniskajā redakcijā, Medicīnas tiesības. Otrais papildinātais izdevums, Rīga: Tiesu namu aģentūra, 225.lp). Šīs iepriekš minētās nepilngadīgā pacienta, arī vecumā līdz 14 gadiem, tiesības būtu stiprināmas un jānodrošina nepilngadīgā pacienta (līdz 14 gadu vecumam) viedokļa svars atbilstoši no Bērnu tiesību konvencijas izrietošajām tiesībām un uz dalībvalsti attiecināmiem pienākumiem.
Neskatoties uz to, ka lēmumu par nepilngadīgā pacienta ārstniecību, pieņem tā likumiskais pārstāvis, ārstniecības personai ir jāuzklausa arī nepilngadīgā pacienta viedoklis un nodrošināt šī pacienta līdzdalību ārstniecībā, un šāda līdzdarbība  nodrošinās veiksmīgāku ārstniecības rezultātu sasniegšanu. Taču “gadījumos, kad lēmums tiek pieņemts, izsverot dažādas iesaistītās intereses, tostarp bērnu intereses, ir jāņem vērā, ka bērna interesēm arī šādā gadījumā ir visaugstākā prioritāte. Taču tas pats par sevi nenozīmē, ka citas intereses nebūtu jāņem vērā” (Autoru kolektīvs S.Slokenbergas un S.Olsenas zinātniskajā redakcijā, Medicīnas tiesības. Otrais papildinātais izdevums, Rīga: Tiesu namu aģentūra, 230.lp.). Papildus norādāms, ka bērna viedokļa izteikšana un līdzdarbība ārstniecībā ir bērna tiesības, nevis pienākums.

Ir nošķiramas divas situācijas, kad ārstniecība ir bērna labākajās interesēs un kad ārstniecības nesniegšana riskē nodarīt būtisku kaitējumu nepilngadīgā pacienta veselībai vai dzīvībai.
Jēdziens “bērna labākās intereses” ir universāls, plašāks un attiecināms kā vispārinājums, kas palīdz atklāt un izmantot to skaidrojumos par pieņemtajiem lēmumiem ārstniecībā, kur maz vai nav likuma normas vai lai atklātu vispārinājumus, kur izpratne par bērnam tiesībām ir diezgan neskaidra vai nenoregulēta un darbojas kā sistēma caur visiem normatīvajiem aktiem, lai veicinātu un atvieglotu Likuma satura atklāšanu. Jēdziens nav piepildīts ar saturu, tāpēc dažādās medicīniskās situācijās piemērojams universāli un plašākā kontekstā. Šo jēdzienu kā universālu atzīst visā veselības nozares tiesību sistēmā saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta 2.1daļas 3.punktu – attiecināms uz bērna vajadzībām atbilstošu veselības aizsardzību. Taču šis princips neparedz obligātu pienākumu rīkoties, tas var saturēt arī juridisku izklāstu nerīkoties vai izmantot citus mehānismus jēdziena satura piepildīšanai. Jēdziena “bērna labākās intereses” izmantošana praksē tiek nostiprināta caur palīdzības mehānismiem (bāriņtiesa, pašvaldības policija, tiesībsargājošās iestādes, bērnu tiesību aizsardzības institūcijas, Tiesībsargs, tiesa) un šī jēdziena satura piemērošana ir netieša praksē un paredz tālāku sadarbību un vēršanos caur citos normatīvajos aktos noteiktajiem pienākumiem un tiesībām (piemēram, vēršoties pēc lēmuma bāriņtiesā, ziņojot policijai, veicot pārbaudes kontroles institūcijās, u.tml.).
Savukārt, jēdziens “ārstniecības nesniegšana riskē nodarīt būtisku kaitējumu nepilngadīgā pacienta veselībai un dzīvībai” savukārt ir šaurāks un satur juridisku pienākumu rīkoties, organizēt pasākumus, lai neradītu būtisku kaitējumu pacienta veselībai un dzīvībai. Šo jēdzienu piemēro tieši un šauri medicīnā, un tas sevī jau ir ietvēris risku izvērtējumu, vien pielāgojot nepieciešamo ārstniecības rīcību. Šobrīd nepilngadīgajiem pacientiem ir daudz situāciju, kuras apdraud tā veselību vai dzīvību, taču paši pacienti nevēlas informēt vecākus vai, piemēram, nonāk ārsta uzraudzībā ambulatori (piemēram, transpersonu pašdiagnozes ārstēšanas procesā, dzimuma maiņa, lai novērstu pacienta pašnāvību; ginekoloģiskā vai uroloģiskā palīdzība ambulatori, lai novērstu iespējamu tālāku kaitējumu veselībai kā neplānotas grūtniecības iestāšanās novēršana, slimību pārnēsāšana; vardarbība pret pacientu; utml.). Jēdziens ietver un uzliek rīcības pienākumu ārstam un plašas saistības pret bērniem, kas vērstas tieši uz veselības un dzīvības aizsardzību. Ņemot vērā, ka medicīna ir sensitīva joma un tai nepieciešamas precīzas rīcības normas rīcībspējai, tad šāda jēdziens definēšana pasargā gan nepilngadīgo pacientu, gan piešķir nepārprotamas profesionālās tiesības ārstam rīkoties.

 

Tiek noteikts, ka ārstniecība ir pieļaujama, ja tā ir bērna labākajās interesēs un likumiskais pārstāvis ir devis savu piekrišanu, tādējādi stiprinot bērna labāko interešu principa ievērošanu, atbilstoši Bērnu tiesību konvencijas 3.panta pirmajai daļa. Tāpat ir noteiktas nepilngadīga pacienta ir tiesības tikt uzklausītam un atbilstoši savam vecumam un briedumam piedalīties ar ārstniecību saistītā lēmuma pieņemšanā. Tāpat tiek noteikts, ka nepilngadīga pacienta (no 14 gadu vecuma) ārstniecība ir pieļaujama, ja saņemta viņa piekrišana, izņemot ne tikai Likuma 7.panta astotajā daļā noteikto, bet arī 7.panta devītajā daļā noteikto, tas ir, ķirurģiskās vai cita veida invazīvās iejaukšanās laikā ārstējošajam ārstam bez pacienta informētās piekrišanas ir tiesības veikt iepriekš neplānotu ārstēšanu, ja pacienta veselībai vai dzīvībai ir būtisks kaitējums vai tā risks, vai, ja neveiktās ārstēšanas dēļ, radīsies nesalīdzināmi lielāks kaitējums viņa veselībai.
 

13. Likumprojekta 11.pants, kas paredz precizēt Likuma 13.panta ceturto daļu un papildināt Likumu ar septīto daļu.
Nepilngadīgajam pacientam, kā jebkuram citam pacientam, ir tiesības saņemt informāciju par viņa saslimšanu un ārstniecību, tādēļ ārstniecības personai, ņemot vērā pacienta vecumu, briedumu, pieredzi un veselības stāvokli,  ir jānodrošina šādas informācijas sniegšana nepilngadīgajam pacientam saprotamā veidā un formā. Šāda informācijas izskaidrošana nodrošinās veiksmīgāku sadarbību un veiksmīgāku ārstniecības rezultātu. Nepilngadīgajam pacientam ir tiesības arī nevēlēties šādu informāciju saņemt.

Tāpat nepilngadīgajam pacientam ir tiesības izteikt savu viedokli, sūdzības, ierosinājumus par ārstniecības procesu un ārstniecības personu, bet diemžēl atsevišķās ārstniecības iestādēs nav izveidota sistēma šādu viedokļu, sūdzību, ierosinājumu iegūšanai, apkopošanai un izvērtēšanai.

 

Ir noteikts, ka ārstniecības personas atbilstoši savai kompetencei sniedz nepilngadīgajam pacientam informāciju pacientam saprotamā formā, izskaidrojot medicīniskos terminus un pielāgojot to pacienta individuālajai situācijai, jo īpaši ņemot vērā pacienta veselības stāvokli, vecumu, briedumu un pieredzi. Nepilngadīgam pacientam ir tiesības atteikties no šādas informācijas saņemšanas un šo atteikumu ārstniecības persona norāda pacienta medicīniskajā dokumentācijā.
Tāpat tiek noteikts, ka ārstniecības iestāde nodrošina nepilngadīgā pacienta tiesības paust viedokli par veselības aprūpi, izteikt ierosinājumus un sūdzības. Ja viedoklis, ierosinājumi vai sūdzības ir izteikti mutvārdos, bet nepilngadīgais pacients vēlas, ārstniecības iestāde to noformē rakstveidā.

 

14. Likumprojekta 11.pants, kas paredz papildināt Likumu ar 13.panta piekto daļu.
Jebkura ilguma ārstēšanās ārstniecības iestādē ir emocionāli un morāli grūta gan nepilngadīgajam pacientam, gan viņa likumiskajam pārstāvim. Taču ņemot vērā, ka nepilngadīgais pacients ir bērns, viņam ir nepieciešama papildus emocionāla drošība un likumisko pārstāvju atbalsts, tādēļ nav pieļaujama situācija, kad ārstniecības iestāde atsaka vai aizliedz nepilngadībā pacienta likumisko pārstāvju līdzesību un līdziesaisti sava bērna veselības aprūpē vai to nodrošina tikai dienas laikā.
Latvijā ir izveidota sistēma, ka nepilngadīgais pacients (no 14 gadiem) var lemt atsevišķus jautājumus saistībā ar savu veselības aprūpi. Tāpat viņam ir jānodrošina iespēja noteikt to personu loku, kuras ir tiesīgas līdzdarboties viņa veselības aprūpe, tai skaitā, saņemot informāciju par viņa veselību. Lielākoties līdzdarbību nepilngadīgā pacienta ārstniecībā nodrošina viņa likumiskie pārstāvji, taču bērnam ir tiesības noteikt arī citu viņa ģimenes locekļu vai citu personu iesaisti un atbalstu ārstniecības laikā, informācijas sniegšanai par nepilngadīgā pacienta veselības stāvokli.
Risinājuma apraksts
 

Likumprojekts paredz, ka ārstniecības iestādei ir pienākums nodrošināt iespēju nepilngadīgā pacienta likumiskā pārstāvja pastāvīgai klātbūtnei vai atbalstam ārstniecības laikā. Šis pienākums attiektos uz apstākļu nodrošināšanu, lai abi likumiskie pārstāvji varētu būt līdzās savam bērnam dienas laikā, savukārt nakts laikā būtu pieļaujama viena likumiskā pārstāvja klātbūtne.
Tāpat tiek paredzēts, ka nepilngadīgais pacients (no 14 gadiem) var lemt, kuras personas ir tiesīgas līdzdarboties viņa veselības aprūpē; šīs personas nav viņa likumiskie pārstāvji, bet var būt citi ģimenes locekļi un citas personas.

 

15. Likumprojekta 11.pants, kas paredz Likuma 13.pantu papildināt ar sesto daļu.
Ņemot vērā, ka pie hronisku saslimšanu gadījumā nepilngadīgajam pacientam ir jāuzturas ārstniecības iestādē ilgā laikā periodā, ir nepieciešams nodrošināt, ka nepilngadīgais pacients šajā laikā iegūst izglītību, viņam ir nodrošinātas iespējas uz attīstošām  aktivitātēm un jaunradi, tādēļ ārstniecības iestādei ir pienākums nodrošināt izglītības iespēju un citu aktivitāšu pieejamību.

 

Lai  ārstniecības iestāde nodrošinātu nepilngadīgiem pacientiem minētās tiesības uz vispārējo izglītību, ārstniecības iestādes veic koordinatoru funkciju un sadarbojās ar pašvaldību izglītības institūcijām,  kuru jau piesaistīti pedagogi no vispārējām izglītības iestādēm ierodas ārstniecības iestādē un strādā ar nepilngadīgiem pacientiem, pasniedzot skolas priekšmetus katram nepilngadīgam pacientam nepieciešamajā apjomā, atbilstoši izglītības programmai, ko nepilngadīgais pacients apguvis līdz nokļūšanai ārstniecības iestādē. Bez tam ārstniecības iestāde nepilngadīgiem pacientiem organizē vecumam atbilstošas, radošumu un attīstību veicinošas interešu izglītības un citas brīvā laika aktivitātes, kā arī sadarbībā ar izglītības un kultūras iestādēm nepilngadīgiem pacientiem organizē svētku pasākumus, koncertus, izstādes utt. Visas minētās aktivitātes tiek veiktas saskaņā ar licencētām interešu izglītības programmām, ievērojot nepilngadīgo pacientu vēlmes un vajadzības, veselības stāvokli, ārstu rekomendācijas, nepilngadīgo pacientu vecumposmu īpatnības utt. Ārstniecības iestāde veicina nepilngadīgiem pacientiem piemērotas un atbalstošas vides veidošanu.
Tādējādi likumprojekts paredz, ka ārstniecības iestāde nepilngadīgā pacienta ārstniecības laikā nodrošina tiesības uz izglītību,  jaunradi un brīvā laika aktivitātēm atbilstoši vecumam tiktāl, ciktāl tas ir iespējams. Ārstniecības iestāde nodrošina atbilstošu vidi un veic nepieciešamos pasākumus šo tiesību īstenošanai, tādejādi tiks nodrošināta nepilngadīgā pacienta fiziskā un mentālā labklājība.

 

16. Likumprojekta 12.pants, kas paredz Likuma papildināt ar 18.¹ pantu.
Pēc Veselības inspekcijas sniegtās informācijas daļa iesniegumu Ārstniecības riska fondā ir saistīti ar pacienta un ārsta savstarpējās komunikācijas trūkumiem un ar to saistītām konfliktsituācijām. Šādu sūdzību izskatīšana nav Veselības inspekcijas kompetencē (Veselības inspekcijas kompetencē ir ārstniecības kvalitātes izvērtēšana). Dažkārt pacients vēršas Veselības inspekcijā ar sūdzību par ārstniecības personas rīcību, kas bija notikusi jau ilgu laiku atpakaļ, tādējādi vēl vairāk apgrūtinot sūdzības izvērtēšanas apstākļus. Pamatojoties uz iepriekš norādīto, Veselības inspekcijā daudzās saņemtās sūdzības būtu iespējams atrisināt jau pakalpojumu sniedzēju - ārstniecības iestāžu - līmenī. Diemžēl pacientam pašlaik nav tiesiski noteikta pienākuma vispirms vērsties ārstniecības iestādē. Savlaicīga pacienta vēršanās ārstniecības iestādē ar sūdzību par ārstniecības personas rīcību, sniegtu iespēju savlaicīgi, bez laika kavējumiem, izvērtēt strīdus situāciju, kā arī sniegtu iespēju ārstniecības iestādei uzklausīt ārstniecības personas viedokli, un izvērtējot visus apstākļus, sniegt pacientam situāciju izvērtējošu un izskaidrojošu informāciju. 
Veselības ministrija norāda, ka normas mērķis nav atvieglot Veselības inspekcijas darbu, bet normas mērķis ir izvērtēt starp pacientu un ārstniecības personu vai iestādi radušos konfliktsituāciju, ārstniecības iestādei vai Veselības inspekcijai sniegt pacientam savu vērtējumu un ārstniecības iestādei atrisināt radušos konfliktsituāciju, izdarīt secinājumus un novērst līdzīga rakstura konfliktsituācijas. Konfliktsituācija ir veiksmīgi risināma pēc iespējas ātrāk, nevis pēc pāris gadiem, kad pacients galvenokārt vēršas Veselības inspekcijā. 

Veselības ministrija norāda, ka saskaņā ar Ministru kabineta 2019.gada 9.jūlija noteikumiem Nr.309 „Veselības inspekcijas nolikums” (turpmāk – Nolikums) 3.1.apakšpunktu, Veselības inspekcija uzrauga ārstniecības iestādēm saistošo normatīvo aktu izpildi veselības aprūpes (..) jomā, kā arī veselības aprūpes profesionālo (..) kvalitāti. Saistībā ar minēto Veselības inspekcijai ir noteiktas tiesības, veikt pārbaudes, ekspertīzes un sniegt atzinumus par veselības aprūpes (..) kvalitāti (Nolikuma 4.1.apakšpunkts). Tādējādi pacientam vienmēr pastāvēs iespēja gadījumos, kad viņam radušās aizdomas par ārstniecības iestādes vai ārsta darba kvalitāti, par nepareizi veiktu izmeklēšanu vai ārstēšanu un saskaņā ar Likuma 18.panta trešo daļu, vērsties ar iesniegumu Veselības inspekcijā, lai Veselības inspekcija izvērtētu konkrēto gadījumu un personai sniegtu atbildi pēc būtības Iesniegumu likuma noteiktajā kārtībā. 
Savukārt saskaņā ar Likuma 16.panta pirmo daļu pacientam ir tiesības uz atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu (arī morālo kaitējumu), kuru ar savu darbību vai bezdarbību nodarījušas ārstniecības iestādē strādājošās ārstniecības personas vai radījuši apstākļi ārstniecības laikā, kā arī tiesības uz atlīdzību par izdevumiem, kas saistīti ar ārstniecību (turpmāk — ārstniecības izdevumi), ja ārstniecība ir bijusi nepieciešama, lai novērstu vai mazinātu ārstniecības personas vai apstākļu ārstniecības laikā nodarītā kaitējuma nelabvēlīgās sekas pacienta dzīvībai vai veselībai un pacients atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī par ārstniecības izdevumiem no Ārstniecības riska fonda var pieprasīt ne vēlāk kā divu gadu laikā no kaitējuma atklāšanas dienas, taču ne vēlāk kā triju gadu laikā no tā nodarīšanas dienas (Likuma 16.panta piektā daļa).
Veselības ministrijas ieskatā esošais normatīvais regulējums paredz nosacījumus, kuros pacients savas tiesības var aizstāvēt, taču ir nepieciešams  pacientam noteikt arī pienākumu  - nekavējoties vērsties ārstniecības iestādē vai Veselības inspekcijā - savu tiesību aizsardzībai. 

 

Tiek noteikts regulējums, kurā pacients konfliktsituācijas gadījumā ar ārstniecības personu nekavējoties vēršas pašā ārstniecības iestādē, lai bez kavēšanās tiktu uzsākta konfliktsituācijas izvērtēšana, jo pašā ārstniecības iestādē visefektīvāk un ātrāk būtu iespējams atrisināt radušos situāciju. Vienlaikus tiek saglabāta iespēja pacientam vērsties arī Veselības inspekcijā, kas izvērtē notikušo, taču no efektīvas izvērtēšanas viedokļa pacientam būtu jāvēršas Veselības inspekcijā pēc iespējas drīzāk.
 

17. Likumprojekta 12.pants, kas precizēt Likuma 15.panta piekto daļu.
Likuma 15.panta piektajā daļā noteikts, ka pacientam ir pienākums samaksāt par saņemtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem kārtībā, kāda noteikta normatīvajos aktos par veselības aprūpes organizēšanu un finansēšanu, tomēr individuāli nosacījumi par apmaksu var būt ietverti arī ārstniecības iestādes maksas pakalpojumu cenrādī. Līdz ar to ir nepieciešams normu precizēt.

 

Tiek noteiks, ka pacientam ir pienākums samaksāt par saņemtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem kārtībā, kāda noteikta normatīvajos aktos par veselības aprūpes organizēšanas un samaksas kārtību, bet arī par veselības aprūpes pakalpojumiem, atbilstoši ārstniecības iestādē apstiprinātajam maksas pakalpojumu cenrādim.