Anotācija (ex-ante)

Ir nepieciešams veikt grozījumus Pacientu tiesību likumā, lai novērstu juridiskas neprecizitātes, precizēt tās institūcijas, kas ir tiesīgas veikt pacientu datu apstrādi, nosakot šīs apstrādes mērķi. 

Nākamā diena pēc izsludināšanas (likumprojektam)

1) papildināt to iestāžu sarakstu, kas ir tiesīgas apstrādāt pacienta datus, tai skaitā, novēršot pretrunu starp vienāda juridiskā spēka tiesību normām;
2) paredzēt Zāļu valsts aģentūrai tiesības apstrādāt pacientu datus, izvērtējot ierosinātās administratīvās lietas un lemjot par kompensāciju, tajā skaitā ar ārstniecību saistītos izdevumu atlīdzināšanu, piešķiršanu saistībā ar vakcīnas pret Covid-19 infekciju izraisīto blakusparādību smagam vai vidēji smagām sekām pacienta veselībai vai dzīvībai;
3) precizēt Veselības inspekcijas tiesības saņemt informāciju par pacientu Ārstniecības riska fonda lietās; 
4) noteikt, ka medicīniskajos dokumentos fiksētos pacienta datus var izmantot arī rezidenti, kas ir studenti studiju virziena “Veselības aprūpes” studiju programmā “Medicīna”;
5) unificēt apstrīdēšanas kārtību Ārstniecības riska fonda lietās.

1. Pacientu tiesību likuma 10.panta piektās daļas 6.punkts noteic, ka likumā noteikto funkciju veikšanai tiesības saņemt informāciju par pacientu ir tiesai, prokuratūrai, policijai, valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektoriem, bāriņtiesai, Valsts probācijas dienestam, tiesībsargam, kā arī pirmstiesas izmeklēšanas iestādei. Savukārt saskaņā ar Valsts drošības iestāžu likuma 19.panta pirmo daļu, valsts drošības iestādes amatpersonai ir tiesības atbilstoši kompetencei pieprasīt un saņemt no valsts un pašvaldību institūcijām, komersantiem, organizācijām, amatpersonām un citām personām informāciju, dokumentus un citus materiālus neatkarīgi no to izmantošanas lieguma. Par valsts drošības iestādi ir uzskatāms arī Satversmes aizsardzības birojs. Ņemot vērā minēto, ir konstatējama pretruna starp vienāda juridiskā spēka tiesību normām, proti, Valsts drošības iestāžu likums  paredz tiesības Satversmes aizsardzības birojam kā valsts drošības iestādei pieprasīt un saņemt informāciju neatkarīgi no to izmantošanas lieguma, taču Pacientu tiesību likums  šādu tiesību neparedz.

2. Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk - Tiesa) tiek izskatītas personu sūdzības par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) iespējamiem pārkāpumiem Latvijā, tostarp par minētās Konvencijas 8.panta (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību)  iespējamu pārkāpumu.
Saskaņā ar tiesību aktiem Eiropas Cilvēktiesību tiesā Latvijas valsts interešu aizstāvību nodrošina Ārlietu ministrijas Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās birojs (turpmāk – Birojs).  Saskaņā ar Ministru kabineta 2017.gada 7.marta noteikumu Nr.121 “Pārstāvības kārtība starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās” 13.1.apakšpunktu, Birojs pēc nepieciešamības vēršas  institūcijās, pieprasot sniegt informāciju un dokumentus, lai nodrošinātu Latvijas valdības apsvērumu iesniegšanu Tiesā.
Uz doto brīdi Birojam ir problemātiski saņemt pieprasīto informāciju par pacientu, par kuru šobrīd Tiesā tiek izskatīta sūdzība, jo gan ārstniecības iestāde, gan Veselības inspekcija ir atteikusi izsniegt  informāciju par pacientu, pamatojot atteikumu ar to, ka Pacientu tiesību likumā Birojam nav paredzētas šādas tiesības. Tas nozīmē, ka bez nepieciešamajiem dokumentiem Birojam ir praktiski neiespējami sagatavot valdības apsvērumus, atsaucoties uz konkrētiem faktiem, vērtējumiem un secinājumiem, kas izdarīti nacionālā līmenī, lai atspēkotu iesniedzēja iesniegto sūdzību. Turklāt, ja valdība nevar tiesvedības procesā iesniegt nepieciešamos dokumentus, kas apliecinātu, ka nacionālā līmenī veikti visi pasākumi, kas attiecīgajā lietā nepieciešami personas tiesību ievērošanai, Tiesa var konstatēt minētās konvencijas pārkāpumu. Tas nozīmē, ka Birojam dokumenti nepieciešami gan argumentu izvērtēšanai un apstrādei, gan pierādījumu sniegšanai tiesvedības ietvaros. Tas savukārt norāda uz to, ka pat situācijās, kad nacionālā līmenī ir secināts, ka kāda rīcība vai pasākums ir atbilduši Latvijas nacionālajiem tiesību aktiem, Tiesa tāpat var konstatēt Konvencijas pārkāpumu. Citiem vārdiem – Tiesa vērtē sūdzībā izklāstītos apsvērumus un valdības apsvērumus, nevis no Latvijas nacionālo tiesību viedokļa, bet gan no Konvencijas viedokļa, kas nozīmē, ka valsts iestāžu rīcības atbilstība nacionālajiem tiesību aktiem pats par sevi nav pietiekams arguments, lai pierādītu, ka valsts iestāžu rīcība atbilst arī Konvencijai, jo Konvencijā ietverto valsts pienākumu saturs nav identisks valstu nacionālajās tiesībās valsts iestāžu rīcībai.
Arguments, ka Tiesa var pieprasīt dokumentus no ārstniecības iestādēm vai veselības aprūpes jomas uzraugošās iestādes nav attiecināms uz šādiem gadījumiem, jo starptautiskas institūcijas – Eiropas Padomes – orgāna Tiesas funkcijās atšķirībā no Latvijas vai citu valstu nacionālajām tiesām, neietilpst informācijas pieprasīšana no atsevišķām nacionālajām iestādēm un institūcijām. Tiesas funkcija ir informēt valdību – Biroju – par Tiesā iesniegtu personas sūdzību, pieprasot iesniegt valdības apsvērumus, taču tālāka komunikācija un informācijas pieprasīšana no nacionālajām iestādēm apsvērumu sagatavošanas ietvaros konkrētā lietā gulstas uz Biroju. Proti, Tiesas Reglamenta 54.punkts noteic, ka lietas izskatīšanas ietvaros Tiesa informāciju, apsvērumus, dokumentus pieprasa no tiesvedības pusēm – iesniedzēja un valdības (Pārstāvja).[1]
[1] Tiesas Reglaments (angļu valodā) pieejams: https://www.echr.coe.int/documents/rules_court_eng.pdf.

3. Ar Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 49.⁷ pantu, noteikts, ka Ministru kabinets atbilstoši Ārstniecības riska fonda atlīdzības izmaksas principiem un apmēriem nosaka kompensācijas piešķiršanas un izmaksas kārtību, ja vakcinācijas pret Covid-19 infekciju izraisīto blakusparādību dēļ nodarīts smags vai vidēji smags kaitējums pacienta veselībai vai dzīvībai, kā arī kārtību, kādā atlīdzina ar ārstniecību saistītos izdevumus, ja tā bijusi nepieciešama, lai novērstu vai mazinātu nodarītā smagā vai vidēji smagā kaitējuma sekas. Atbilstoši noteiktajam deleģējumam, Veselības ministrija ir izstrādājusi noteikumu projektu, paredzot Zāļu valsts aģentūru kā atbildīgo iestādi lemjot par kompensācijas un ar ārstniecības izdevumiem saistīto  izmaksas atmaksu gadījumos, ja pacientam ir iestājušās smags vai vidēji smags kaitējums pēc Covid-19 vakcīnas. Lai Zāļu valsts aģentūra spētu izvērtēt, vai pastāv cēloņsakarība starp smagu vai vidēji smagu kaitējumu pacienta veselībai vai dzīvībai un Covid-19 vakcīnas blakusparādību izraisītām sekām, tai ir nepieciešama piekļuve gan pacienta medicīniskajai dokumentācijai, tādēļ likumprojekts paredz Zāļu valsts aģentūrai tiesības apstrādāt pacienta datus, lūdzot ārstniecības iestādei tos izsniegt, gan apstrādājot tos veselības informācijas sistēmā.

4. Šobrīd Pacientu tiesību likuma  10.panta 5¹ daļa paredz, ka veselības aprūpes jomu regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā informāciju par pacientu var izsniegt  Veselības inspekcijai — veselības nozares uzraudzības funkciju izpildes nodrošināšanai. Savukārt šā panta 5² daļa paredz, ka veselības informācijas sistēmā uzkrāto informāciju par pacientu normatīvajos aktos par veselības informācijas sistēmā apstrādājamiem datiem noteiktajā kārtībā un apjomā var apstrādāt Veselības inspekcijai — veselības nozares uzraudzības funkciju izpildes nodrošināšanai. 
Saskaņā ar Ministru kabineta 2019.gada 9.jūlija noteikumiem Nr.309 “Veselības inspekcijas nolikums” Veselības inspekcijas funkcija ir ne tikai veikt veselības nozares uzraudzību, bet arī lemt par atlīdzības izmaksu vai atteikumu izmaksāt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda. Tas nozīmē, ka šobrīd ir izveidojusies situācija, ka Veselības inspekcijai viena no funkcijām ir lemt par atlīdzības izmaksu vai atteikumu izmaksāt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda, taču faktiski nav tiesiska pamata apstrādāt pacienta, kurš vērsies  Ārstniecības riska fondā ar atlīdzības prasījuma iesniegumu, datus par citām ārstniecības epizodēm, kas nav minētas šajā iesniegumā. Tādējādi var rasties situācija, kad netiek izvērtēta pacientam sniegtā veselības aprūpe kopumā, un ir nepieciešams iegūt visaptverošu priekšstatu par pacienta veselības stāvokli un citu informāciju, lai izvērtētu, vai pastāv cēloņsakarība starp pacientam radušos kaitējumu veselībai vai dzīvībai un ārstniecības personas darbību vai bezdarbību. Ņemot vērā, ka, ka viens no kritērijiem, ko ņem vērā, lai noteiktu, vai pacienta veselībai ir nodarīts kaitējums, ir pacienta līdzšinējais veselības stāvoklis, šī informācija ir obligāti nepieciešama lēmuma pieņemšanai, lai secinātu, vai iespējamais kaitējums radies veselības aprūpes epizodē, par kuru ir iesniegts iesniegums, vai saistāms ar, piemēram, kādu līdzšinējo saslimšanu. Līdz šim Veselības inspekcija nepieciešamo informāciju par pacienta veselību iegūst, saņemot pacienta karti no viņa ģimenes ārsta, tomēr nereti ir gadījumi, ka ģimenes ārsta rīcībā nav visu dokumentu, jo pacients tos neaiznes ģimenes ārstam par veselības aprūpes epizodēm, kur gājis savas iniciatīvas pēc vai atbilstoši kāda cita ārstējošā ārsta nosūtījumam, līdz ar to ģimenes ārsta rīcībā esošā informācija nav pilnīga.  

5. Pacientu tiesību likuma 10.panta 8¹ daļa paredz, ka medicīniskajos dokumentos fiksētos pacienta datus var izmantot izglītības iestādes studiju virziena "Veselības aprūpe" studiju programmās paredzēto pētniecības darbu izstrādei, ja pētniecības darbs izstrādāts sabiedrības interesēs pirmā vai otrā līmeņa profesionālās, bakalaura, maģistra vai doktora augstākās medicīniskās izglītības studiju programmas ietvaros. Normatīvais regulējums šobrīd neparedz tiesības medicīniskajos dokumentos fiksētos pacienta datus izmantot rezidentiem, kas ir studenti studiju virziena “Veselības aprūpes” studiju programmā “Medicīna”, neskatoties uz to, ka rezidentūra ir akreditēta profesionālās izglītības programma noteiktas ārsta pamatspecialitātes, apakšspecialitātes un papildspecialitātes iegūšanai.

6. No 2013.gada oktobra, kad Latvijā sāka darboties Ārstniecības riska fonds, laika gaitā Ārstniecības riska fondā ierosinātajās administratīvajās lietās veiktās ekspertīzes, izdotie administratīvie akti, balstoties uz Veselības inspekcijas sertificēto ārstu ekspertu profesionalitāti un pieredzi, ir kļuvuši kvalitatīvāki. Ekspertīzes ietvaros eksperti, nepieciešamības gadījumos izmanto arī tiesības lūgt citām ārstniecības personām vai ārstu profesionālajām asociācijām sniegt viedokli par pacientam sniegto veselības aprūpes pakalpojuma kvalitāti. Tāpat Ārstniecības riska fondā amata pienākumus veic augsti kvalificēti juristi, kuri, pamatojoties uz sertificēto ekspertu sagatavotajiem atzinumiem, gatavo administratīvo aktu projektus, nodrošina pārstāvību apstrīdēšanas un pārsūdzības procesos, apkopo un analizē tiesu praksi Ārstniecības riska fonda lietās. Veselības inspekcijas pieņemtos lēmumus Ārstniecības riska fonda lietās var apstrīdēt padotības kārtībā augstākā iestādē, proti, Veselības ministrijā

Nē

-