Anotācija (ex-ante)

Atbildība par preces un pakalpojuma trūkumiem šobrīd ir paredzēta 2000.gada 20.jūnijā pieņemtajā likumā “Par atbildību par preces un pakalpojuma trūkumiem”, ar kuru pārņemtas Direktīvas 85/374/EEK prasības.
Kopš tā laika ir notikušas nozīmīgas pārmaiņas ekonomikā un sabiedrībā, kas noved pie jauniem veidiem, kā ražot, izplatīt un izmantot produktus un pakalpojumus iekšējā tirgū, radot izaicinājumus pašreizējam ES atbildības režīmam. Tā kā ES ir apņēmusies īstenot zaļo un digitālo pāreju, bija būtiski atjaunināt noteikumus par atbildību par produktiem, lai kompensācijas tiesiskais regulējums nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi neatkarīgi no tā, vai bojājumi rodas no jaunu tehnoloģiju izmantošanas vai nē. 

Civillikums attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanu paredz tiesības prasīt kompensēt jebkādu pierādāmu kaitējumu (pametumu). Šis Likumprojekts ir speciālais regulējums iepretim vispārīgajām Civillikuma normām. Šis regulējums stiprina patērētāju aizsardzību, nodrošinot tiesības uz kompensāciju par preču ar trūkumiem jeb defektīvu preču radītu kaitējumu, vienlaikus atvieglojot pierādīšanas slogu (nav jāpierāda uzņēmēja vaina – tikai kaitējums, preces trūkums un cēloņsakarība) un garantējot, ka ES vienmēr ir identificējams atbildīgais tirgus dalībnieks.

Likumprojekta I nodaļa definē likuma mērķi un darbības jomu, kā arī tajā izmantotos terminus. Terminoloģija tiek saskaņota ar ES produktu drošuma regulējumu, definīcijas (cita starpā, terminu “ražotājs” un “laist tirgū” definīciju) balstot uz definīcijām jaunajā tiesiskajā regulējumā, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Lēmumu Nr. 768/2008/EK par produktu tirdzniecības vienotu sistēmu un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 93/465/EEK[1].
Ņemot vērā, ka ES līmenī nav noteikta atbildība par pakalpojuma ar trūkumiem radīto kaitējumu, Likumprojekts satur nacionālā līmeņa regulējumu attiecībā uz pakalpojumiem, kuru rezultātā pakalpojuma sniedzējs izgatavo jaunu ķermenisku lietu, uzlabo vai pārveido esošu ķermenisku lietu vai tās īpašības, kā arī uz pakalpojumiem, kuriem ir tieša vai netieša ietekme uz cilvēka dzīvību vai veselību.

Likumprojekta 3.pants nosaka likuma piemērošanas jomu. Ir ņemtas vērā tirgū reāli pastāvošās preces, tāpēc termina “prece” definīcijā ir iekļauta programmatūra un digitālās izgatavošanas datnes, kas atspoguļo mūsdienu digitālo laikmetu, un ir precizēts, kādos gadījumos saistītu pakalpojumu būtu jāuzskata par produkta sastāvdaļu.
Digitālajā laikmetā produkti var būt materiāli un nemateriāli. Tirgū aizvien biežāk sastopama programmatūra, piemēram, operētājsistēmas, aparātprogrammatūra, datorprogrammas, lietotnes vai mākslīgā intelekta (MI) sistēmas, un tā ieņem arvien nozīmīgāku lomu attiecībā uz preču drošumu. Programmatūru var laist tirgū kā atsevišķu preci vai vēlāk iekļaut citā precē kā tās sastāvdaļu, un tās izpildes gaitā programmatūra var radīt kaitējumu. Lai panāktu juridisko noteiktību, Likumprojekts precizē, ka tam, lai atbildību piemērotu neatkarīgi no vainas, programmatūra ir uzskatāma par preci neatkarīgi no tās piegādes vai lietošanas veida un tādējādi neatkarīgi no tā, vai to glabā ierīcē, vai tai piekļūst ar sakaru tīkla vai mākoņtehnoloģiju palīdzību, vai arī to nodrošina kā pakalpojumu. Tomēr informācija nav uzskatāma par preci, un tāpēc atbildības noteikumus nepiemēro digitālo datņu saturam, piemēram, mediju datnēm, e-grāmatām vai programmatūras pirmkodam.
Brīvi pieejama atvērtā pirmkoda programmatūra, kuras pirmkods ir atvērti koplietojams un kuras lietotāji var brīvi piekļūt programmatūrai vai tās modificētajām versijām, izmantot, modificēt un izplatīt to tālāk, tirgū var veicināt pētniecību un inovāciju. Šāda programmatūra balstās uz licencēm, kas ikvienam garantē brīvību lietot programmatūru, to kopēt, izplatīt, pētīt, mainīt un uzlabot. Lai netraucētu inovāciju vai pētniecību, Likumprojekts neattiecas uz brīvi pieejamu atvērtā pirmkoda programmatūru, kas izstrādāta vai piegādāta nekomerciāli, jo šādi izstrādātas vai piegādātas preces pēc definīcijas nelaiž tirgū.
Ja preces izgatavotājs pēc tam komercdarbības gaitā integrē kā preces sastāvdaļu brīvi pieejamu atklātā pirmkoda programmatūru, kas nav piegādāta komercdarbības gaitā, un to tādējādi laiž tirgū, preces ražotājs ir atbildīgs par kaitējumu, kas radies šādas programmatūras defekta dēļ, bet pie atbildības nav saucams programmatūras izgatavotājs, jo programmatūras izgatavotājs nav izpildījis nosacījumu preces vai sastāvdaļas laišanai tirgū.
Digitālās datnes kā tādas nav preces, kas ietilpst Likumprojekta tvērumā, savukārt digitālās izgatavošanas datnes, kas satur materiālas lietas ražošanai vajadzīgo funkcionālo informāciju, ar kuras palīdzību ir iespējams automātiski kontrolēt mašīnas vai rīkus, piemēram, urbjus, virpas, frēzes un 3D printerus, būtu jāuzskata par precēm, lai nodrošinātu fizisku personu aizsardzību gadījumos, kad šādas datnes ir defektīvas. Piemēram, par defektīvu datorprojektēšanas datni, ko izmanto, lai izveidotu 3D drukātu preci, kura rada kaitējumu, tiek piemērota atbildība saskaņā ar šo Likumprojektu, ja šāda datne ir izstrādāta vai piegādāta komercdarbības gaitā.
Saskaņā ar Likumprojektu, arī izejvielas, piemēram, gāze un ūdens, un elektroenerģija ir preces.
Digitālie pakalpojumi aizvien biežāk tiek integrēti precē vai savstarpēji savienoti ar preci tā, ka bez šāda pakalpojuma prece nevar pildīt kādu no savām funkcijām. Atbildība neatkarīgi no vainas aptver arī šādus integrētus vai savstarpēji savienotus digitālos pakalpojumus, jo tie preces drošuma līmeni nosaka tādā pašā mērā kā fiziskās vai digitālās sastāvdaļas. Minētie saistītie pakalpojumi būtu jāuzskata par tās preces sastāvdaļām, kurās tie ir integrēti vai ar kuru tie ir savstarpēji savienoti, ja tie ir minētās preces ražotāja kontrolē. Saistītu pakalpojumu piemēri ir nepārtraukta satiksmes datu sniegšana navigācijas sistēmā, veselības uzraudzības pakalpojums, kas balstās uz fiziska produkta sensoriem, ar kuriem izseko lietotāja fizisko aktivitāti vai veselības rādītājus, temperatūras kontroles pakalpojums, kas uzrauga un regulē viedo ledusskapju temperatūru, vai balss asistenta pakalpojums, kas ļauj ar balss komandu kontrolēt vienu vai vairākus produktus. Interneta piekļuves pakalpojumus nevajadzētu uzskatīt par saistītiem pakalpojumiem, jo tos nevar uzskatīt par daļu no preces, kas ir ražotāja kontrolē, un nebūtu pamatoti paredzēt ražotāju atbildību par kaitējumu, ko radījuši trūkumi interneta piekļuves pakalpojumos. Tomēr preci ar trūkumiem varētu atzīt preci, kas izmanto interneta piekļuves pakalpojumus un vairs nav droša, pazūdot savienojumam.
Saistīti pakalpojumi un citas sastāvdaļas, tostarp programmatūras atjauninājumi un jauninājumi, būtu jāuzskata par tādiem, kas ir ražotāja kontrolē, ja ražotājs tos integrē produktā vai savstarpēji savieno ar to, vai, ja izgatavotājs atļauj vai piekrīt, ka tos integrē, savstarpēji savieno vai piegādā trešā persona, piemēram, ja viedās mājsaimniecības ierīces ražotājs piekrīt, ka trešā persona nodrošina programmatūras atjauninājumus ražotāja ierīcei, vai ja ražotājs nāk klajā ar saistītu pakalpojumu vai sastāvdaļu, kas ir daļa no preces, lai arī to piegādā trešā persona. Nebūtu jāuzskata, ka ražotājs ir piekritis integrācijai vai savstarpējai savienošanai, tikai paredzot šādu integrācijas vai savstarpēja savienojuma tehnisku iespēju vai iesakot konkrētus zīmolus, vai neaizliedzot iespējamus saistītus pakalpojumus vai sastāvdaļas.
Tiklīdz prece ir laista tirgū, tā būtu jāuzskata par ražotāja kontrolē esošu, ja ražotājs saglabā spēju piegādāt programmatūras atjauninājumus vai jauninājumus pats vai ar trešās personas starpniecību.
Likumprojekts neskar dažādas iespējas izmantot citus tiesiskās aizsardzības līdzekļus – prasības tiesā, ārpustiesas risinājumus, strīdu alternatīvu izšķiršanu vai kolektīvo prasību mehānismiem.

II nodaļa nosaka, kādos gadījumos prece ir uzskatāma par tādu, kurai ir trūkumi. Iekļauts arī skaidrojums, kādos gadījumos uzskatāms, ka pakalpojumam ir trūkumi. Kopumā uzskatāms, ka gan prece, gan pakalpojums ir ar trūkumiem, ja nav garantēts to drošums, ko plašai sabiedrībai ir tiesības sagaidīt.
Preču un pakalpojumu drošumu pašlaik regulē Preču un pakalpojumu drošuma likums, kas izstrādāts, lai pārņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 3. decembra Direktīvas 2001/95/EK (turpmāk- Direktīva 2001/95/EK) par produktu vispārēju drošību prasības. Direktīva 2001/95/EK nosaka, ka visiem patēriņa produktiem Eiropas Savienības tirgū ir jābūt drošiem, paredzot pienākumus uzņēmumiem to nodrošināt.
2023.gada 10.maijā tika pieņemta jauna Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2023/988 par ražojumu vispārēju drošumu, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1025/2012 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2020/1828 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/95/EK un Padomes Direktīvu 87/357/EEK (turpmāk- Regula 2023/988), kas aizstāj Direktīvu 2001/95/EK. Ņemot vērā, ka direktīva tiek aizstāta ar regulu, preču drošuma prasības turpmāk tiks noteiktas Regulā 2023/988, attiecīgi šobrīd tiek pārskatīts Preču un pakalpojumu drošuma likums, tajā saglabājot normas, kas attiecas tikai uz pakalpojumu drošumu (Pakalpojumu drošuma likums Nr: 962/Lp14).
Regula 2023/988 paredz, ka uzņēmējiem ir pienākums laist tirgū tikai drošas preces. Šāds augsts drošuma līmenis galvenokārt būtu jāsasniedz ar ražojuma konstrukciju un iezīmēm, ņemot vērā ražojuma paredzēto un paredzamo lietojumu un lietošanas nosacījumus. 
Likumprojekta 4.pants nosaka neizsmeļošu sarakstu ar apstākļiem, kas ņemami vērā, nosakot, vai precei ir trūkumi. Uzņēmējiem ir pienākums laist tirgū tikai drošas preces. Šāds augsts drošuma līmenis galvenokārt būtu jāsasniedz ar ražojuma konstrukciju un iezīmēm, ņemot vērā ražojuma paredzēto un paredzamo lietojumu un lietošanas nosacījumus. Lai aizsargātu fizisku personu veselību un īpašumu, preces trūkumus konstatē, , ņemot vērā tādu drošuma neesamību, kādu personai ir tiesības sagaidīt vai kāds ir paredzēts attiecīgajos ES vai Latvijas tiesību aktos. ES Tiesas 2015. gada 5. marta spriedumā lietā Boston Scientific Medizintechnik, C‑503/13 un C‑504/13, 38. punktā skaidrots, ka drošība, uz kuru sabiedrība kopumā ir tiesīga paļauties, ir jānovērtē, ņemot vērā, cita starpā, attiecīgā izstrādājuma paredzēto mērķi, objektīvās īpašības un raksturlielumus, kā arī to lietotāju grupas konkrētās prasības, kam izstrādājums ir paredzēts. Prece nav uzskatāma par preci ar trūkumiem tikai tāpēc, ka tā nav piemērota lietošanai.
Trūkumu novērtējumā būtu objektīvi jāanalizē drošums, ko plašai sabiedrībai ir tiesības gaidīt, nevis jāatsaucas uz drošumu, ko pamatoti varētu gaidīt jebkura konkrēta persona. Drošums, ko plašai sabiedrībai ir tiesības gaidīt, būtu jānovērtē, cita starpā ņemot vērā attiecīgās preces paredzēto mērķi, pamatoti paredzamo lietojumu, noformējumu, objektīvās iezīmes un īpašības, tostarp paredzamo darbmūžu, kā arī tās lietotāju grupas konkrētās prasības, kam prece ir paredzēta. Daži produkti, piemēram, dzīvības uzturēšanai domātas medicīniskās ierīces, rada īpaši augstu kaitējuma risku cilvēkiem, un tāpēc drošuma gaidas attiecībā uz šādām ierīcēm ir īpaši augstas. Ja prece ir no tās pašas sērijas/partijas, no kuras kādai precei ir jau pierādīts trūkums, tiesa var pasludināt šādu preci par preci ar trūkumiem, nekonstatējot tās faktiskos trūkumus (tikai, ņemot vērā tās piederību konkrētajai sērijai/partijai).
Trūkumu novērtējumā būtu jāņem vērā preces noformējums. Tomēr brīdinājumus vai citu informāciju, kas sniegta kopā ar preci, nevar uzskatīt par pietiekamu, lai preci ar trūkumiem padarītu drošu, jo trūkumi būtu jānosaka, atsaucoties uz drošumu, ko plašai sabiedrībai ir tiesības gaidīt. Tāpēc šajā Likumprojektā paredzēto atbildību nevar apiet, vienkārši uzskaitot visas iespējamās preces blakusparādības. Nosakot preces trūkumus, pamatoti paredzams lietojums ietver arī neatbilstošu lietojumu, kas varētu gadīties konkrētos apstākļos, piemēram, mašīnas lietotāja paredzamā uzvedība koncentrācijas trūkuma dēļ vai dažu lietotāju grupu, piemēram, bērnu, paredzamā uzvedība.
Lai atspoguļotu savstarpēji savienotu preču aizvien lielāko izplatību, preces drošuma novērtējumā būtu jāņem vērā arī tas, kā konkrēto preci pamatoti paredzami ietekmē citas preces, piemēram, viedmājas sistēmā. Būtu jāņem vērā arī tas, kā preces drošumu ietekmē jebkāda spēja mācīties vai iegūt jaunas īpašības pēc laišanas tirgū vai nodošanas ekspluatācijā, lai atspoguļotu pamatotas gaidas, ka preces programmatūra un esošie algoritmi ir izstrādāti tā, lai nepieļautu bīstamu preces uzvedību. Lai atspoguļotu faktu, ka digitālajā laikmetā daudzas preces paliek ražotāja kontrolē arī pēc brīža, kad tie laisti tirgū, produkta drošuma novērtējumā būtu jāņem vērā arī brīdis, kad prece pārtrauc būt ražotāja kontrolē. Preces trūkumus var noteikt arī tās kiberdrošības ievainojamības dēļ, piemēram, ja prece neatbilst drošumu reglamentējošajām kiberdrošības prasībām.
Lai atspoguļotu tādu preču raksturu, kuru mērķis ir novērst kaitējumu (piemēram, brīdināšanas mehānismi kā dūmu detektori), šādas preces trūkumu novērtējumā būtu jāņem vērā tā neatbilstība minētajam mērķim.
Lai atspoguļotu preces drošuma un tirgus uzraudzības tiesību aktu būtiskumu nolūkā noteikt drošuma līmeni, ko personai ir tiesības gaidīt, jāprecizē, ka trūkumu novērtējumā būtu jāņem vērā arī attiecīgās preces drošuma prasības, tostarp drošumu reglamentējošās kiberdrošības prasības, kā arī kompetento iestāžu intervence, piemēram, rīkojums atsaukt preces, vai pašu uzņēmēju intervence. Tomēr šādai intervencei pašai par sevi nevajadzētu radīt trūkumu prezumpciju.
Lai sekmētu inovāciju, pētniecību un vieglu piekļuvi jaunām tehnoloģijām, nevajadzētu secināt, ka iepriekšēja prece ir ar trūkumiem, tikai tāpēc, ka tirgū ir kāda labāka prece vai tāda tiek laista tirgū vēlāk. Tāpat nevajadzētu secināt, ka preces iepriekšējā versija ir ar trūkumiem tikai tāpēc, ka tiek piegādāti preces atjauninājumi vai jauninājumi.
5.pants nosaka neizsmeļošu sarakstu ar apstākļiem, kas ņemami vērā, nosakot, vai pakalpojumam ir trūkumi.

III nodaļa ietver cietušā tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu un precizē, par kādu kaitējumu var prasīt zaudējumu atlīdzību. 6.pants nosaka, ja preces vai pakalpojumu trūkumu dēļ tiek nodarīts kaitējums cilvēka dzīvībai, veselībai vai personas mantai, preces ražotāja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums ir atlīdzināt cietušajai personai radušos zaudējumus. Tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu ietver arī nemateriālos zaudējumus (kompensācija par nemateriālajiem zaudējumiem, ko radījis preces ar trūkumiem radīts kaitējums, piemēram, morālo kaitējumu par sāpēm un ciešanām).
Likumprojekts precizē, ka personisks aizskārums ietver medicīniski atzītu un medicīniski apstiprinātu kaitējumu psiholoģiskajai veselībai, kas ietekmē cietušā vispārējo veselības stāvokli un kā dēļ varētu būt nepieciešama terapija vai ārstēšana, cita starpā ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas izstrādāto Starptautisko slimību klasifikāciju.
Kaitējuma personas mantai gadījumā, 6.panta otrā daļa nosaka izņēmumus par kuriem cietusī persona nav tiesīga prasīt zaudējumu atlīdzību.
Atzīstot nemateriālo aktīvu aizvien lielāko nozīmi un vērtību, Likumprojekts paredz, ka kompensācija būtu jāmaksā arī par datu iznīcināšanu vai bojājumiem, piemēram, ja no cietā diska dzēstas digitālās datnes. Tas attiecas arī uz šo datu atgūšanas vai atjaunošanas izmaksām. Lai aizsargātu fiziskas personas, ir jākompensē ne tikai tādi materiālie zaudējumi, kas izriet no nāves vai personiska aizskāruma, piemēram, bēru izmaksas, medicīniskie izdevumi vai zaudētie ienākumi, un no kaitējuma īpašumam, bet arī tādi, kas izriet no datu iznīcināšanas vai bojājumiem. Datu iznīcināšana vai bojājumi automātiski nerada materiālus zaudējumus, ja cietušais datus var atgūt bez maksas, piemēram, ja pieejams datu dublējums vai ja datus var no jauna lejupielādēt, vai ja uzņēmējs atjauno vai no jauna izveido īslaicīgi nepieejamus datus, piemēram, virtuālā vidē.
Likumprojekta mērķis ir nodrošināt kompensāciju tikai fiziskām personām, tādēļ nav jākompensē kaitējums tādam īpašumam, ko izmanto tikai profesionāliem mērķiem. Lai novērstu iespējamu tiesvedības risku pārmērīgi daudzās lietās, saskaņā ar šo Likumprojektu nebūtu jākompensē tādu datu iznīcināšana vai bojājumi, kurus izmanto profesionāliem mērķiem, pat gadījumos, ja šos datus izmanto jaukti - ne tikai profesionāliem mērķiem.
Par visiem materiālajiem zaudējumiem, kas izriet no nāves vai personiska aizskāruma, kaitējuma īpašumam vai tā iznīcināšanas un datu iznīcināšanas vai bojājumiem, tiek paredzēta pilnīga un pienācīga kompensācija, bet nav noteikti konkrēti kompensācijas aprēķināšanas noteikumi.
Lai aizsargātu fiziskas personas, kompensācija būtu jāmaksā par kaitējumu jebkādam īpašumam, kas pieder fiziskai personai. Tā kā īpašumu aizvien biežāk izmanto gan privātiem, gan profesionāliem mērķiem, tiek paredzēta kompensācija par kaitējumu arī šādam jaukta lietojuma īpašumam. Tā kā Likumprojekta mērķis ir aizsargāt fiziskas personas, no tās darbības jomas tiek izslēgts īpašums, ko izmanto tikai profesionāliem mērķiem.
Ņemot vērā aizvien lielāku preču, uzņēmējdarbības modeļu un piegādes ķēžu sarežģītību un to, ka šī Likumprojekta mērķis ir nodrošināt, ka patērētāji un citas fiziskas personas var viegli izmantot tiesības saņemt kompensāciju preču un pakalpojumu ar trūkumiem radīta kaitējuma gadījumā, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs sniedz cietušajiem patērētājiem visu attiecīgo informāciju, lai viņi varētu efektīvi īstenot savas tiesības uz šajā Likumprojektā paredzēto kompensāciju.

IV nodaļā ir izklāstīti noteikumi, kas regulē uzņēmēja vai pakalpojuma sniedzēju atbildību par kaitējumu, kuru radījušas preces vai pakalpojums ar trūkumiem.
7.pantā ietverti noteikumi par to, kura ir par preces trūkumiem atbildīgā persona. Vispārējā gadījumā par preces trūkumiem atbild preces ražotājs vai defektīvās sastāvdaļas ražotājs. Taču aizvien pieaugoša nozīme ir ārpus ES izgatavotām precēm, kas tiek laistas ES tirgū, tādēļ ar Likumprojektu tiek nodrošināts, ka ES vienmēr ir uzņēmējs, pret kuru var vērst kompensācijas prasību.
Lai nodrošinātu, ka cietušajām personām ir izpildāms kompensācijas prasījums, ja preces ražotājs ir iedibināts ārpus ES, ir iespējams saukt pie atbildības minētās preces importētāju un ražotāja pilnvaroto pārstāvi, kas iecelts, lai pildītu ES tiesību aktos, piemēram, produktu drošuma un tirgus uzraudzības tiesību aktos, paredzētus konkrētus uzdevumus. Tirgus uzraudzība liecina, ka piegādes ķēdes dažkārt ietver uzņēmējus, kurus novatoriskās formas dēļ ir sarežģīti savietot ar tradicionālajām piegādes ķēdēm spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā. Tas jo īpaši attiecas uz izpildes pakalpojumu sniedzējiem, kuri veic daudzas tādas pašas funkcijas kā importētāji, bet kuri ne vienmēr atbilst tradicionālajai importētāja definīcijai ES tiesību aktos. Izpildes pakalpojumu sniedzējiem ir arvien lielāka nozīme kā uzņēmējiem, kas nodrošina un atvieglo trešo valstu produktu piekļuvi ES tirgum. Tāpēc jābūt iespējai saukt pie atbildības izpildes pakalpojumu sniedzējus, bet, ņemot vērā to lomas pakārtoto raksturu, tiem vajadzētu būt atbildīgiem tikai tad, ja ES nav iedibināts ne importētājs, ne pilnvarotais pārstāvis.
Fizisku personu aizsardzības labad vajadzīgs, lai pie atbildības varētu saukt visus ražošanas procesā iesaistītos izgatavotājus tiktāl, ciktāl to prece vai piegādātā sastāvdaļa ir defektīvi. Tas attiecas uz jebkuru personu, kas sevi parāda kā ražotāju, uz preces norādot vai atļaujot trešajai personai norādīt savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi, jo tādējādi šī persona rada iespaidu, ka tā ir iesaistīta ražošanas procesā vai uzņemas atbildību par to. Ja ražotājs precē integrē cita ražotāja sastāvdaļu ar trūkumiem, cietusī persona var pieprasīt kompensāciju par to pašu kaitējumu gan no preces ražotāja, gan sastāvdaļas ražotāja. Ja sastāvdaļa ir integrēta precē, ko minētās preces ražotājs nevar kontrolēt, cietusī persona var pieprasīt kompensāciju no sastāvdaļas ražotāja, ja sastāvdaļa pati ir prece saskaņā ar šo Likumprojektu.

Pārkārtojoties no lineāras ekonomikas uz aprites ekonomiku, preces tiek izstrādātas tā, lai tās būtu izturīgākas, atkalizmantojamas, remontējamas un modernizējamas. ES arī sekmē inovatīvus un ilgtspējīgus ražošanas un patēriņa veidus, kas pagarina to, cik ilgi prece un tās sastāvdaļas ir funkcionālas, piemēram, ar pārražošanu, pārjaunošanu un remontu. Ja prece ir būtiski modificēta un pēc tam tiek darīta pieejama tirgū vai nodota ekspluatācijā, to uzskata par jaunu preci. Ja preci būtiski modificē ārpus sākotnējā ražotāja kontroles, persona, kas veikusi šīs būtiskās modifikācijas, var tikt saukta pie atbildības kā modificētās preces ražotājs, jo saskaņā ar attiecīgajiem ES tiesību aktiem šāda persona ir atbildīga par preces atbilstību drošuma prasībām. To, vai modifikācija ir būtiska, jānosaka saskaņā ar kritērijiem, kuri noteikti attiecīgajos ES un Latvijas tiesību aktos par produktu drošumu. Ja attiecībā uz konkrēto preci šādi kritēriji nav noteikti, par būtiskām modifikācijām būtu jāuzskata modifikācijas, ar kurām maina sākotnēji paredzētās preces funkcijas vai kuras ietekmē preces atbilstību piemērojamajām drošuma prasībām, vai maina tās riska profilu. Ja būtisku modifikāciju veic sākotnējais ražotājs vai tā tiek veikta šā ražotāja kontrolē un ja šādas būtiskas modifikācijas dēļ precei ir trūkumi, minētajam ražotājam nevajadzētu būt iespējai izvairīties no atbildības, apgalvojot, ka trūkums radies pēc preces laišanas tirgū vai nodošanas ekspluatācijā. Lai aprites ekonomikā taisnīgi sadalītu riskus, uzņēmēju, kas veic būtisku modifikāciju un kas nav sākotnējais ražotājs, jāatbrīvo no atbildības, ja minētais uzņēmējs var pierādīt, ka kaitējums ir saistīts ar preces daļu, ko modifikācija nav skārusi. Uzņēmējiem, kas veic remontu vai citas operācijas, kuras neietver būtisku modifikāciju, nav atbildīgi saskaņā ar šo Likumprojektu.
Tā kā preces var izstrādāt tā, ka tajās var veikt modifikācijas, izdarot izmaiņas programmatūrā, tostarp programmatūras jauninājumus, modifikācijām, kas veiktas, atjauninot vai jauninot programmatūru, būtu jāpiemēro tie paši principi, kas attiecas uz citādi veiktām modifikācijām. Ja būtiska modifikācija tiek veikta, atjauninot vai jauninot programmatūru, vai tāpēc, ka mākslīgā intelekta sistēma pastāvīgi mācās, būtu jāuzskata, ka būtiski modificētā prece ir darīta pieejama tirgū vai nodota ekspluatācijā modifikācijas faktiskās veikšanas brīdī.

Fizisku personu aizsardzības mērķa sasniegšana tiktu apdraudēta, ja būtu iespējams uzņēmēja atbildību ierobežot vai izslēgt ar līguma noteikumiem. Tāpēc līgumiskas atkāpes nevar pieļaut.

Likumprojekta 8.pants nosaka, ka par pakalpojuma ar trūkumiem rezultātā personai radīto kaitējumu ir atbildīgs pakalpojuma sniedzējs.
Likumprojekta 9.pants nosaka atbildīgo personu, ja nav iespējams identificēt ES reģistrētu uzņēmēju. Šādā gadījumā atbildīgs ir preces ar trūkumiem izplatītājs, taču tikai tad, ja tas mēneša laikā neidentificē attiecīgu ES iedibinātu uzņēmēju.
Likumprojekta 10.pants nosaka tiešsaistes platformu atbildību. Tirdzniecība tiešsaistē turpina pieaugt, radot jaunus uzņēmējdarbības modeļus un jaunus tirgus dalībniekus, piemēram, tiešsaistes platformas. Ja tiešsaistes platformas attiecībā uz preci ar trūkumiem pilda ražotāja, importētāja, pilnvarota pārstāvja, izpildes pakalpojumu sniedzēja vai izplatītāja lomu, tām vajadzētu noteikt tādu pašu atbildību kā minētajiem uzņēmējiem. Ja tiešsaistes platformas preces pārdošanas darījumā starp tirgotājiem un patērētājiem pilda tikai starpnieka lomu, uz tām attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes 2022. gada 19. oktobra Regulā (ES) 2022/2065 ar digitālo pakalpojumu vienoto tirgu un ar ko groza Direktīvu 2000/31/EK (Digitālo pakalpojumu akts) paredzētais nosacītais atbrīvojums no atbildības. Tomēr Digitālo pakalpojumu akts nosaka, ka tiešsaistes platformas, kuras patērētājiem dod iespēju ar tirgotājiem slēgt distances līgumus, no patērētāju aizsardzības tiesību aktos paredzētās atbildības nav atbrīvotas tad, ja tās preci prezentē vai kā citādi dod iespēju veikt minēto darījumu tā, ka tas vidējo patērētāju vedina pieņemt, ka preci piedāvā pati tiešsaistes platforma vai tirgotājs, kurš rīkojas platformas pakļautībā vai kontrolē. Atbilstoši šim principam, ja tiešsaistes platformas šādi prezentē preci vai kā citādi dod iespēju veikt konkrēto darījumu, jābūt iespējai tās saukt pie atbildības tieši tāpat kā izplatītājus saskaņā ar šo Likumprojektu. Tāpēc šī Likumprojekta noteikumi par izplatītājiem būtu pēc analoģijas jāpiemēro šādām tiešsaistes platformām. Tas nozīmē, ka šādas tiešsaistes platformas ir atbildīgas tikai tad, ja tās šādi prezentē preci vai citādi ļauj veikt konkrēto darījumu tādā veidā, kas vidusmēra patērētājam liktu domāt, ka preci nodrošina vai nu pati tiešsaistes platforma, vai tirgotājs, kas darbojas tās pakļautībā vai kontrolē, un tikai tad, ja tiešsaistes platforma nespēj nekavējoties identificēt attiecīgo uzņemēju, kas iedibināts ES.
Likumprojekta 11.pants paredz nosacījumus atbrīvošanai no atbildības. Uzņēmējiem ir tiesības tikt atbrīvotiem no atbildības, ja ir ievēroti daži nosacījumi, kas tiem ir jāpierāda. Šie atbrīvojumi ir pielāgoti tā, lai ņemtu vērā, ka digitālajā laikmetā produkti pēc to laišanas spēj mainīties vai tie var tikt mainīti.
Patērētāju aizsardzības nolūkā ir svarīgi, ka atbildību nevar izslēgt vai ierobežot ar līgumu vai citiem tiesību aktiem. Tāpēc arī nav atļauts noteikt maksimālo vai minimālo kompensācijas apmēra līmeni.
Lai taisnīgi sadalītu risku, uzņēmēji jāatbrīvo no atbildības, ja tie var pierādīt, ka pastāv specifiski attaisnojoši apstākļi (piemēram, kāda cita persona ir izņēmusi preci no ražošanas procesa pretēji ražotāja gribai vai preces trūkumus ir izraisījusi tās atbilstība juridiskajām prasībām).
Laišana tirgū vai nodošana ekspluatācijā parasti ir brīdis, kad prece vairs nav ražotāja kontrolē, bet izplatītājiem tas ir brīdis, ka tie preci dara pieejamu tirgū. Tāpēc ražotāji jāatbrīvo no atbildības, ja tie pierāda, ka ir iespējams, ka brīdī, kad tie preci laida tirgū vai nodeva ekspluatācijā, kaitējumu izraisījušais trūkums nepastāvēja vai ka trūkums radās pēc minētā brīža. Tomēr, tā kā digitālās tehnoloģijas dod iespēju ražotājiem saglabāt kontroli pēc preces laišanas tirgū vai nodošanas ekspluatācijā, ražotājiem jāpaliek atbildīgiem par trūkumiem, kas rodas pēc minētā brīža to kontrolē esošas programmatūras vai saistītu pakalpojumu – gan jauninājumu, gan atjauninājumu, gan mašīnmācīšanās algoritmu – rezultātā. Šāda programmatūra vai saistīti pakalpojumi būtu jāuzskata par izgatavotāja kontrolē esošiem tad, ja izgatavotājs tos piegādā vai ja izgatavotājs pilnvaro trešo personu tos piegādāt vai citādi piekrīt trešās personas īstenotai piegādei. Piemēram, ja viedtelevizors tiek pasniegts kā tāds, kuram ir videolietotne, bet lietotājam pēc televizora iegādes šī lietotne ir jālejupielādē no trešās personas tīmekļa vietnes, televizora izgatavotājam un videolietotnes izgatavotājam būtu jāsaglabā atbildība par kaitējumu, kas radies videolietotnes trūkumu dēļ, lai gan šis trūkums radās pēc televizora laišanas tirgū.

Iespēja uzņēmējam izvairīties no atbildības, pierādot, ka trūkums radās pēc tam, kad tas preci laida tirgū vai nodeva to ekspluatācijā, jāierobežo arī tad, ja preces trūkums ietver tādu programmatūras atjauninājumu vai jauninājumu trūkumu, kas vajadzīgi, lai novērstu kiberdrošības ievainojamības un saglabātu preces drošumu. Šādas ievainojamības var preci ietekmēt tā, ka tā rada kaitējumu šī Likumprojekta nozīmē. Atzīstot ražotāju atbildību saskaņā ar ES tiesību aktiem par preču drošumu visā tās aprites ciklā, ražotājus nevajadzētu atbrīvot no atbildības par kaitējumu, ko radījuši viņu preces ar trūkumiem, ja šie trūkumi ir radušies sakarā ar to, ka tie nav piegādājuši programmatūras drošuma atjauninājumus vai jauninājumus, kuri ir vajadzīgi, lai novērstu preces ievainojamību, reaģējot uz jauniem kiberdrošības riskiem. Atbildība nebūtu jāpiemēro, ja šādas programmatūras piegāde vai uzstādīšana ir ārpus ražotāja kontroles, piemēram, ja preces īpašnieks neuzstāda atjauninājumu vai jauninājumu, kas piegādāts, lai nodrošinātu vai uzturētu preces drošības līmeni. Šis Likumprojekts neuzliek jebkādu pienākumu nodrošināt produkta atjauninājumus vai jauninājumus.

Lai risks tiktu sadalīts taisnīgi, uzņēmēji jāatbrīvo no atbildības arī tad, ja tie pierāda, ka zinātnisko un tehnisko zināšanu līmenis, kas noteikts attiecībā pret objektīvi pieejamo zināšanu visaugstāko līmeni un ne attiecībā pret konkrētā uzņēmēja faktisko zināšanu līmeni brīdī, kad prece atradās ražotāja kontrolē, bija tāds, ka trūkumus nevarēja atklāt. Šis formulējums plašāk analizēts Eiropas Savienības Tiesas 1997. gada 29. maija spriedumā C‑300/95 Commission v United Kingdom, kurā Tiesa noteica, ka zinātnisko un tehnisko zināšanu līmenis” nav saprotams kā konkrētā ražotāja subjektīvās zināšanas vai vispārēja komersantu prakse nozarē, bet gan kā objektīvi pieejamo zināšanu visaugstākais līmenis, kas pastāvēja produkta laišanas tirgū brīdī un bija pieejams zinātnieku un tehniķu aprindās kopumā, neatkarīgi no tā, vai konkrētais ražotājs ar tām faktiski bija iepazinies.

Likumprojekta 12.pants nosaka, ka tad, ja par vienu un to pašu kaitējumu ir atbildīgas vismaz divas personas, jo īpaši tad, ja precē, kura radījusi kaitējumu, ir integrēta defektīva sastāvdaļa, tām ir solidāra atbildība. Šādā gadījumā cietusī persona var prasīt kompensāciju gan no ražotāja, kas savā precē integrējis defektīvo sastāvdaļu, gan no paša sastāvdaļas ražotāja. Lai nodrošinātu fizisku personu aizsardzību, šādās situācijās visas puses būtu jāsauc pie atbildības solidāri.
Augsts inovācijas līmenis ir īpaši nepieciešams programmatūras nozarē. Lai atbalstītu programmatūru izgatavojošo mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu (mikrouzņēmums vai mazais uzņēmums ir uzņēmums, kurš, vērtējot kopā ar visiem tā partneruzņēmumiem, atbilst Komisijas 2003. gada 6. maija Ieteikuma 2003/361/EK attiecībā uz mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju pielikuma 2. panta 2. un 3. punktā noteiktajiem rādītājiem) inovatīvās spējas, šādiem uzņēmumiem ir iespēja līgumiski vienoties ar ražotājiem, kuri integrē viņu programmatūru precē, par to, ka tie neprasīs kompensāciju no programmatūras izgatavotāja gadījumā, ja defektīva programmatūras sastāvdaļa nodara kaitējumu. Šādas līgumiskas vienošanās, jāatļauj, jo visas preces ražotājs jebkurā gadījumā ir atbildīgs par preces, tostarp sastāvdaļu, defektivitāti. Tomēr ar šādu līgumisku vienošanos nekad nevar ierobežot vai izslēgt atbildību pret cietušo personu.
Var rasties situācijas, kurās papildus preces trūkumiem tādas personas, kura nav iespējami atbildīgais uzņēmējs, rīcība vai bezdarbība veicina kaitējuma cēloni, piemēram, kad trešā persona izmanto preces kiberdrošības ievainojamību. Patērētāju aizsardzības interesēs, ja prece ir ar trūkumiem, piemēram, tādas ievainojamības dēļ, kas preci padara mazāk drošu, nekā plašai sabiedrībai ir tiesības gaidīt, uzņēmēja atbildība nebūtu jāsamazina vai jāatsaka, ja tas noticis trešās personas rīcības vai bezdarbības rezultātā. Tomēr tādā gadījumā ir iespēja uzņēmēja atbildību samazināt vai atteikt, ja kaitējuma rašanos nolaidīgi veicinājušas pašas cietušās personas, piemēram, ja cietusī persona nav uzstādījusi uzņēmēja nodrošinātos atjauninājumus vai jauninājumus, kas būtu mazinājuši kaitējumu vai ļāvuši no tā izvairīties.
Likumprojektā arī noteikts, ka tad, ja prece vai pakalpojums ar trūkumiem rada kaitējumu, trešo personu veicinošās darbības izgatavotāja atbildību nemazina, savukārt aizskartās personas darbības, kas veicinājušas kaitējumu, to var mazināt.
Ja par to pašu kaitējumu atbildīgi ir vairāki uzņēmēji vai pakalpojumu sniedzēji, vai kaitējums radies arī kādas trešās personas darbības dēļ, tad uzņēmējam vai pakalpojuma sniedzējam, kas cietušajai personai ir sedzis zaudējumus, ir tiesības izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret citiem atbildīgajiem uzņēmējiem, pakalpojuma sniedzējiem vai trešajām personām.

V nodaļa nosaka procesuālos jautājumus. 13.pants nosaka, ka prasību par zaudējumu atlīdzināšanu var iesniegt pati cietusī persona, kā arī persona, kas pārņēmusi vai kam subrogētas cietušās personas tiesības vai persona, kura rīkojas vienas vai vairāku cietušo personu vārdā. Subrogācija ir kreditora prasījuma tiesību pāreja attiecībā pret parādnieku. Šajā gadījumā – cietušās personas prasījuma tiesību pret uzņēmēju vai pakalpojumu sniedzēju pāreja citai personai (piemēram, Apdrošināšanas līguma likuma 45.panta pirmās daļas gadījumā).
Tiesības uz kompensāciju jāpiemēro gan tiešiem cietušajiem, kuriem nodarīts kaitējums, ko tieši izraisījusi prece vai pakalpojums ar trūkumiem, gan uz netiešiem cietušajiem, kuriem nodarīts kaitējums tiešajam cietušajam nodarītā kaitējuma dēļ.
Pierādīšanas pienākums ir aizskartajām personām, kam ir jāpierāda kaitējums, preces vai pakalpojuma trūkums un cēloņsakarība starp kaitējumu un trūkumu. Tomēr, ņemot vērā grūtības, ar ko saskaras aizskartās personas, jo īpaši sarežģītās lietās, pierādīšanas pienākums tiek atvieglots, lai panāktu taisnīgu līdzsvaru starp industrijas un patērētāju interesēm (Likumprojekta 15.pantā iekļautā prezumpcija).
14.pants ietver pierādījumu atklāšanas pienākumu. Tā kā uzņēmēji vai pakalpojumu sniedzēji tiek uzskatīti par atbildīgiem neatkarīgi no vainas, lai panāktu risku taisnīgu sadali, pienākums pierādīt kaitējumu, preces vai pakalpojuma trūkumus un cēloņsakarību starp kaitējumu un trūkumiem būtu jāuzņemas personai, kas pieprasa kompensāciju par preces vai pakalpojuma ar trūkumiem radīto kaitējumu, saskaņā ar Civilprocesa likumā noteikto pierādījumu standartu. Tomēr attiecībā uz piekļuvi informācijai par to, kā prece ražota un kā tā darbojas, un attiecībā uz šīs informācijas izprašanu personas, kuras pieprasa kompensāciju par nodarīto kaitējumu, bieži atrodas daudz nelabvēlīgākā stāvoklī nekā ražotāji. Minētā informācijas asimetrija var nelabvēlīgi ietekmēt riska taisnīgu sadali, jo īpaši tehniski vai zinātniski sarežģītos gadījumos. Tāpēc ir jāatvieglo prasītāju piekļuve tiesas procesā izmantojamiem pierādījumiem. Šādi pierādījumi ietver dokumentus, kas atbildētājam ir jāizveido ex novo (no nulles, no paša sākuma), apkopojot vai klasificējot pieejamos pierādījumus. Novērtējot pierādījumu atklāšanas pieprasījumu, tiesai jānodrošina, ka pierādījumu atklāšana ir ierobežota līdz tādai, kas ir nepieciešama un samērīga, cita starpā, lai nepieļautu centienus iegūt nespecifisku informāciju, kas neattiecas uz tiesvedību, un lai aizsargātu konfidenciālu informāciju, piemēram, informāciju, uz ko attiecas advokāta un klienta saziņas konfidencialitāti un komercnoslēpumu saskaņā ar ES un Latvijas tiesību aktiem. Ņemot vērā to, cik sarežģīti ir dažu veidu pierādījumi, piemēram, ar digitāliem produktiem saistīti pierādījumi, tiesa var pieprasīt, lai šādi pierādījumi tiktu sniegti viegli pieejamā un viegli saprotamā veidā, ievērojot konkrētus nosacījumus.
Ņemot vērā to, ka atbildētājiem varētu būt vajadzīga piekļuve prasītāja rīcībā esošajiem pierādījumiem, lai apstrīdētu kompensācijas prasību saskaņā ar šo Likumprojektu, arī atbildētājiem ir iespēja piekļūt pierādījumiem. Līdzīgi kā attiecībā uz prasītāja iesniegto atklāšanas pieprasījumu, tiesai, novērtējot atbildētāja iesniegto pieprasījumu par pierādījumu atklāšanu, būtu jānodrošina, ka pierādījumu atklāšana ir ierobežota līdz tādai, kas ir nepieciešama un samērīga, cita starpā, lai nepieļautu centienus iegūt nespecifisku informāciju, kas neattiecas uz tiesvedību, un lai aizsargātu konfidenciālu informāciju.
Attiecībā uz komercnoslēpumiem, tiesa var pieņemt īpašus pasākumus, lai nodrošinātu komercnoslēpuma konfidencialitāti tiesas procesa laikā un pēc tā, vienlaikus panākot taisnīgu un samērīgu līdzsvaru starp komercnoslēpuma turētāja interesēm attiecībā uz noslēpuma saglabāšanu un cietušās personas interesēm. Šādiem pasākumiem būtu jāietver vismaz pasākumi, kuri ierobežo piekļuvi dokumentiem, kas satur komercnoslēpumus vai iespējamus komercnoslēpumus, un piekļuvi tiesas sēdēm, atļaujot piedalīties tikai ierobežotam skaitam cilvēku, vai atļaujot piekļuvi tikai aizklātiem dokumentiem vai tiesas sēžu protokoliem. Lemjot par šādiem pasākumiem, ir lietderīgi ņemt vērā nepieciešamību nodrošināt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, pušu un attiecīgā gadījumā trešo personu likumīgās intereses un iespējamo no šādu pasākumu apstiprināšanas vai noraidīšanas izrietošo kaitējumu kādai no pusēm un attiecīgā gadījumā trešajām pusēm.

15.pants paredz pierādīšanas pienākumu. Likumprojektā tiek atvieglots prasītāja pierādīšanas pienākums, ar noteikumu, ka tiek izpildīti daži nosacījumi. Vienkārša fakta prezumpcija ir mehānisms, kā mazināt prasītāja pierādīšanas grūtības, un šāda prezumpcija ļauj tiesai trūkumus vai cēloņsakarību balstīt uz citu pierādītu faktu, vienlaikus saglabājot atbildētāja tiesības. Lai dotu stimulu izpildīt informācijas atklāšanas pienākumu, tiesa var prezumēt, ka prece ir ar trūkumiem, ja atbildētājs šādu pienākumu neizpilda. Ir pieņemtas daudzas obligātas drošuma prasības, lai aizsargātu patērētājus un citas fiziskas personas no kaitējuma riska. Lai nostiprinātu ciešo saikni starp noteikumiem par preču un pakalpojumu drošumu un noteikumiem par atbildību, arī neatbilstība šādām prasībām būtu jāuzskata par pamatu trūkumu prezumpcijai. Tas ietver gadījumus, kad prece nav aprīkota tā, lai tā varētu reģistrēt informāciju par ekspluatāciju, kā prasīts ES vai Latvijas tiesību aktos. Šāda pieeja būtu jāpiemēro arī tad, ja ir acīmredzami darbības traucējumi, piemēram, stikla pudele sasprāgst pamatoti paredzamas lietošanas laikā. Prasītāja pienākums pierādīt trūkumus apstākļos, kad trūkumu esība ir neapstrīdama, ir lieks apgrūtinājums. Pamatoti paredzams lietojums ietver:
lietojumu, kuram prece ir paredzēta saskaņā ar informāciju, ko sniedzis ražotājs vai uzņēmējs, kurš to laiž tirgū;
parasto lietojumu, ko nosaka preces dizains un konstrukcija;
lietojumu, ko var pamatoti paredzēt, ja tas varētu izrietēt no likumīgas un viegli paredzamas cilvēku uzvedības.
Ja ir konstatēts, ka prece vai pakalpojums ir ar trūkumiem un ka nodarītā kaitējuma veidu, galvenokārt pamatojoties uz līdzīgiem gadījumiem, parasti rada attiecīgais trūkums, prasītājam nav pienākuma pierādīt cēloņsakarību un būtu jāpieņem, ka tas pastāv.
Tiesa prezumē, ka prece vai pakalpojums ir ar trūkumiem vai ka pastāv cēloņsakarība starp kaitējumu un trūkumu, arī tad, ja, neskarot atbildētāja atklāto informāciju, prasītājam būtu pārmērīgi grūti pierādīt preces vai pakalpojuma trūkumus vai cēloņsakarību, jo īpaši ņemot vērā lietas tehnisko vai zinātnisko sarežģītību, vai abus. Tiesai tas būtu jādara, ņemot vērā visus lietas apstākļus. Šādos gadījumos paredzot parasto pierādīšanas standartu, kas noteikts Civilprocesa likumā, tiktu apdraudēta tiesību uz kompensāciju īstenošanas efektivitāte. Tāpēc, ņemot vērā, ka ražotājiem ir speciālās zināšanas un tie ir labāk informēti nekā cietusī persona, un lai saglabātu taisnīgu riska sadali, vienlaikus izvairoties no apgrieztā pierādīšanas pienākuma, būtu jānosaka, ka situācijā, kad prasītājam ir grūtības uzskatāmi parādīt trūkumus, viņam ir jāpierāda vienīgi tas, ka prece vai pakalpojums, visticamāk, bija ar trūkumiem, vai situācijā, kad prasītājam ir grūtības pierādīt cēloņsakarību – tas, ka preces vai pakalpojuma trūkumi, visticamāk, bijuši kaitējuma cēlonis. Tehniskā vai zinātniskā sarežģītība tiesai būtu jānosaka katrā gadījumā individuāli, ņemot vērā visus faktorus. Šiem faktoriem būtu jāietver preces sarežģītā daba, piemēram, ja runa ir par novatorisku medicīnisku ierīci; izmantotās tehnoloģijas sarežģītā daba, piemēram, ja runa ir par mašīnmācīšanos; prasītāja analizējamās informācijas un datu sarežģītā daba; cēloņsakarības sarežģītā daba, piemēram, ja runa ir par saikni starp zālēm vai pārtikas produktu un veselības stāvokļa pasliktināšanos vai saikni, kuras pierādīšanai prasītājam būtu jāskaidro mākslīgā intelekta sistēmas iekšējās darbības mehānisms. Arī pārmērīgu grūtību novērtējums tiesai būtu jāveic, katru gadījumu vērtējot individuāli. Lai gan prasītājam būtu jāsniedz argumenti, kuri apliecina pārmērīgu grūtību esību, pierādījumi par šādām grūtībām nebūtu jāprasa. Piemēram, lai prasībā, kas attiecas uz mākslīgā intelekta sistēmu, tiesa lemtu, ka pastāv pārmērīgas grūtības, nebūtu jāprasa, lai prasītājs skaidro mākslīgā intelekta sistēmas specifiskās iezīmes vai to, kā šīs iezīmes apgrūtina cēloņsakarības konstatēšanu.
Atbildētājam ir iespēja apstrīdēt visus prasības elementus, tostarp to, ka pastāv pārmērīgas grūtības.

Likumprojekta 16.pants nosaka prasības celšanas noilguma termiņus. Prasības celšanai noteikts trīs gadu periods no dienas, kad cietusī persona ir uzzinājusi vai, ņemot vērā lietas apstākļus, ir pamats uzskatīt, ka tai vajadzēja uzzināt par preces vai pakalpojuma trūkumu, radīto kaitējumu un atbildīgā uzņēmēja identitāti.
Tā kā preces laika gaitā noveco un, augot zinātnes un tehnoloģiju attīstības līmenim, tiek izstrādāti stingrāki drošuma standarti, nebūtu saprātīgi likt ražotājiem par savu preču trūkumiem atbildēt neierobežotu laika periodu. Tāpēc atbildībai ir ierobežota uz saprātīgu laika periodu, proti, uz 10 gadiem no preces laišanas tirgū vai nodošanas ekspluatācijā, neskarot jau celtas prasības.
Lai nepieļautu, ka tiek nepamatoti ierobežota iespēja prasīt kompensāciju par kaitējumu, ko radījusi prece ar trūkumiem, gadījumos, kad atbilstoši medicīniskiem pierādījumiem personiska aizskāruma simptomi parādās lēnām, noilguma periods ir noteikts - 25 gadi.
Tā kā būtiski modificētas preces principā ir jaunas preces, tad gadījumā, ja prece ir būtiski modificēta, piemēram, pārražota, un pēc tam laista tirgū vai nodota ekspluatācijā, noilguma periods būtu jāsāk skaitīt no jauna. Atjauninājumi vai jauninājumi, kas nav preces būtiska modifikācija, neietekmē noilguma periodu, kas attiecas uz sākotnējo preci.

[1] https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/ALL/?uri=celex:32008D0768