Anotācija (ex-ante)

-

Likumprojektā iekļautās normas nodrošina Direktīvas 2018/2002 prasību pārņemšanu, kā arī novērš Eiropas Komisijas 2019. gada 24. janvāra formālajā paziņojumā pārkāpuma procedūras lietā Nr. 2018/2344 konstatētos trūkumus Direktīvas 2012/27 prasību pārņemšanā.

2020.gada 23.jūnijā spēkā stājās Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums, līdz ar to likumprojektā termins ir aizstāts “republikas pilsētas” ar terminu “valstspilsētām”.
Energoefektivitātes likuma pirmais pants tiek papildināts ar diviem jauniem terminu skaidrojumiem: “references platība” un “elektroenerģijas lietotājs”. Šobrīd normatīvajos aktos nav skaidrots termins “references platība”, ko būtu jānosaka saskaņā ar attiecīgo standartu arī gadījumos, kad nav izsniegts energosertifikāts, līdz ar ko katrai no iesaistītajām pusēm (ēkas īpašnieki, politikas veidotāji, politikas ieviesēji, energoauditori, eneregopārvaldnieki un citi) būtu jāņem vēra dotajā standartā noteiktais. Gadījumos, Ja ēkai nav veikta energosertifikācija, references platība ir nosakāma saskaņā ar standarta LVS EN ISO 52000-1:2020 9.4.3. punktu, kā tas ir paredzēts Ministru kabineta 2021.gada 8.aprīļa noteikumos Nr.222 “Ēku energoefektivitātes aprēķina metodes un ēku energosertifikācijas noteikumi”.   interpretē šo terminu atšķirīgi atkarībā no konkrētās situācijas. Ar minētā termina skaidrojuma iekļaušanu tiks novērsta atšķirīga termina izpratne pušu starpā un tiks novērsta interpretāciju veidošanās atbilstoša valsts ēku saraksta izveides procesā. Termina “elektroenerģijas lietotājs” nostiprināšana Energoefektivitātes likumā ir nepieciešama, jo aktuālā Energoefektivitātes likuma redakcija ļauj atsevišķām juridisku personu kategorijām nepiemērot Energoefektivitātes likuma prasības, jo šīs personas neatbilst terminam “komersants”, proti, biedrībām, nodibinājumiem u.c. juridiskām personām. Ar termina “elektroenerģijas lietotājs” definēšanu Energoefektivitātes likumā minētā problēma tiktu atrisināta, jo minētais termins aptvertu visus juridisko personu veidus. Vienlaikus termina definīcija lietojama tikai Energoefektivitātes likuma tvērumā.

Energoefektivitātes likuma 3. panta 5. punkts tiek precizēts, lai aptvertu energoaudita ieviešanu. Ar obligātiem energoefektivitātes uzlabošanas pasākumiem ir saprotams 10. panta sestajā daļā un 12. panta ceturtajā daļā minētās prasības. Šī likuma izpratnē piemēroti tiek sekojoši standarti ISO50001 energopārvaldības sistēma un ISO 140001 vides pārvaldības sistēma, kas tiek papildināta ar nepārtrauktu enerģijas patēriņa uzraudzību.

Energoefektivitātes likumā svītrots Pārejas noteikumu 9. punkts, ar mērķi turpināt energoefektivitāti uzlabojošu pasākumu veikšanas pienākumu lielajiem uzņēmumiem pēc 2020. gada 1. aprīļa un lielajiem elektroenerģijas patērētājiem pēc 2022. gada 1. aprīļa. Pārejas noteikumu 9. punkts tika pieņemts 2016. gadā un tas ir zaudējis aktualitāti, jo energoefektivitāti ir jāturpina uzlabot, lai nodrošinātu 2030.gada nacionālo mērķu sasniegšanu energoefektivitātes jomā.

Princips “Energoefektivitāte pirmajā vietā”

Direktīva 2018/2002 nosaka, ka ieviešot jaunus noteikumus attiecībā uz dažādām politikas jomām, nepieciešams ievērot principu “energoefektivitāte pirmajā vietā”. Jaunā norma paredz, ka, pieņemot lēmumus, kas skar plānošanu vai finansēšanu, nepieciešams izvērtēt energoefektivitātes uzlabošanas apstākli, piemēram – enerģijas galapatēriņa ietaupījumu, pieprasījuma reakcijas iniciatīvas izmantošanu vai efektīvāku enerģijas pārveidi, pārvadi un sadali un kas vienlaikus joprojām nodrošina attiecīgo lēmumu mērķu sasniegšanu. Energoefektivitātes uzlabojumi ir jāveic, ja tie ir rentablāki par citiem līdzvērtīgiem pasākumiem. Princips “energoefektivitāte pirmajā vietā” ietverts arī Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā, kā viens no prioritārajiem pasākumiem Latvijas nacionālo 2030.gada mērķu sasniegšanai enerģētikas un klimata jautājumos. Minētajā izvērtēšanā ņem vērā izmaksu efektivitāti, tehnisko vai funkcionālo iespējamību un ietekmi uz vidi. Likumprojekta 3.1 pantā noteikts, ka, lai skaidrotu un atvieglotu minētā principa ievērošanu, Ekonomikas ministrija (atbildīgā ministrija), balstoties uz Eiropas Komisijas izstrādātajiem materiāliem, izstrādā metodiskos norādījumus principa ”energoefektivitāte pirmajā vietā” piemērošanai. Pārejas noteikumos ir noteikts termiņš kādā Ekonomikas ministrija izstrādā metodiskos norādījumus. Pārejas noteikumos paredzēts, ka metodiskie noteikumi tiek izstrādāti līdz 2023. gada 2. janvārim.
Jaunā norma paredz, ka, pieņemot lēmumus, kas skar plānošanu vai finansēšanu, nepieciešams vērtēt energoefektivitātes uzlabošanas faktiskie apstākli, piemēram – enerģijas gala patēriņa ietaupījumu, pieprasījuma reakcijas iniciatīvas izmantošanu vai efektīvāku enerģijas pārveidi, pārvadi un sadali un kas vienlaikus joprojām nodrošina attiecīgo lēmumu mērķu sasniegšanu. Energoefektivitātes uzlabojumi kā alternatīva būtu jāveic, ja projekta dzīves ciklā tie būtu rentablāki par citiem līdzvērtīgiem pasākumiem. Vienlaikus, lai nodrošinātu, ka patērētāji saņem tikai kvalitatīvus energoefektivitāti uzlabojošus produktus un pakalpojumus, likumprojekta 3.1 pantā iekļauta prasība, ka minēto produktu ražotājiem un pakalpojumu veicējiem ir jāievēro labā prakse. Ar labo praksi šajā gadījumā saprotami produktu ražošanas un pakalpojumu sniegšanas attiecīgajās nozarēs noteiktie kvalitātes standarti.

Nacionālais enerģētikas un klimata plāns

Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.-2030.gadam (turpmāk – Plāns) ir 2020.gadā pieņemts politikas plānošanas dokuments, kurā ir noteikti Latvijas mērķi un to izpildes pasākumi šādās nozarēs vai darbībās – siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums un oglekļa dioksīda piesaistes palielinājums, atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielinājums, energoefektivitātes uzlabošana, enerģētiskās drošības nodrošināšana, enerģijas tirgu infrastruktūras uzturēšana un uzlabošana, kā arī inovāciju, pētniecības un konkurētspējas uzlabošana.
Ekonomikas ministrija kopā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju koordinē Nacionālā enerģētikas un klimata plāna praktisko ieviešanu un aktualizēšanu, atbilstoši kompetencei tajā iesaistot arī tiešās valsts pārvaldes iestādes, tai skaitā Finanšu ministriju, Zemkopības ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju, Labklājības ministriju, Satiksmes ministriju un Pārresoru koordinācijas centru, kā arī pašvaldības un nozaru sabiedriskās organizācijas.
Eiropas Savienības līmenī Plāna izstrādi nosaka:
Eiropadomes 2014. gada 14. oktobra secinājumi “Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam līdz 2030. gadam”;
Transporta, telekomunikāciju un enerģētikas padomes 2015. gada 26. novembra secinājumi “Enerģētikas Savienības pārvaldības sistēma”;
Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Regula (ES) Nr. 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 663/2009 un (EK) Nr. 715/2009, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/22/EK, 98/70/EK, 2009/31/EK, 2009/73/EK, 2010/31/ES, 2012/27/ES un 2013/30/ES, Padomes Direktīvas 2009/119/EK un (ES) 2015/652 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 525/2013 (turpmāk – Regula 2018/1999).
Plāns ir apstiprināts ar Ministru kabineta 2020. gada 4. februāra rīkojumu Nr. 46 “Par Latvijas Nacionālo enerģētikas un klimata plānu 2021.-2030.gadam” un iesniegts Eiropas Komisijā. Likumprojekta 3.1. pantā ir noteikts, ka atbildīgā ministrija koordinēe Plāna izstrādi, ieviešanu un aktualizēšanu, kā arī analizē tā izpildes un noteikto mērķu sasniegšanas gaitu. Vienlaikus ar likumprojektu paredzēts, ka, gadījumā ja tiek konstatēts, ka plānā iekļautie energoefektivitātes uzlabošanas pasākumi nenodrošina energoefektivitātes mērķu sasniegšanu, atbildīgā ministrija izstrādā priekšlikumus esošo  pasākumu ieviešanas uzlabošanai vai jaunu pasākumu ieviešanai Plāna ietvaros, lai nodrošinātu tajā noteikto energoefektivitātes mērķu sasniegšanu.
Ekonomikas ministrija izstrādā plānu enerģijas galapatēriņa ietaupījuma mērķa noteikšanai un sasniegšanai. Pārejas noteikumos ir noteikts termiņš, kādā Ekonomikas ministrija izstrādā minēto plānu enerģijas galapatēriņa ietaupījuma mērķa sasniegšanai, ņemot vērā Regulā 2018/1999 noteikto aktualizētā Plāna iesniegšanas termiņu līdz 2024. gada 30. jūnijam.

Precizēti atbildīgās iestādes uzdevumi
Lai konkretizētu Būvniecības valsts kontroles biroja darbības mērķi un ministrijai sniedzamo informāciju, likumprojekta 5. pantā ir skaidri noteikti atbildīgās iestādes uzdevumi.

Valsts iestāžu un pašvaldību tiesības un pienākumi

Likumprojekta 6. pantā tiek papildināts 5. pants  ar atvasinātajām publiskām personām (pašvaldība vai cita ar likumu vai uz likuma pamata izveidota publiska persona), kuras ir dibinātas uz atsevišķa likuma pamata, jo šī brīža Energoefektivitātes likuma redakcijas tvērumā prasības nav attiecināmas uz atvasinātām publiskām personām, kam, izejot no likuma mērķa būtības, ir pienākums sekot līdzi un kontrolēt savu enerģijas patēriņu, īstenojot pasākumus tā samazināšanai. Lai dotu laiku atvasinātām publiskām personām izpildīt likuma normas, pārejas noteikumi paredz, ka tās energopārvaldības sistēmas ieviešanu veic līdz 2023. gada 1. septembrim.
Likumprojektā norādītā ēku references platība aprēķināma saskaitot kopā visus izmantoto ēku kvadrātmetrus, kas atrodas valsts tiešās pārvaldes iestādes vai atvasinātas publiskas personas īpašumā vai valdījumā.

Likumprojekta 6. pantā tiek aktualizēts Energoefektivitātes likuma 5. pants, paredzot, ka šā panta minēto subjektu (valsts tiešās pārvaldes iestāžu, valstspilsētas pilsētas pašvaldību, novadu pašvaldību un citu atvasinātu publisku personu) energopārvaldības sistēmās neiekļauj uz līguma pamata izmantotas telpas, kurās ir ieviesta un tiek uzturēta energopārvaldības sistēma, kā arī telpas, kuras pieder šajā pantā minētam subjektam (valsts tiešās pārvaldes iestādei, valstspilsētas pašvaldībai, novada pašvaldībai vai citai atvasinātai publiskai personai), un kuras tas uz līguma pamata ir nodevis izmantošanai citam subjektam, un kurās ir ieviesta un tiek uzturēta energopārvaldības sistēma vai ir veikts energoaudits. Precizējums veikts ar mērķi neveidot dubultu energopārvaldības sistēmu uzturēšanu vienām un tām pašām telpām.


Energoefektivitātes pienākuma shēmas nosacījumu aktualizēšana
Likumprojekta 7. pantā ir paredzēts papildināt likuma 6. pantu: 1) ar 21 daļu, paredzot, ka Energoefektivitātes pienākuma shēmas atbildīgā puse gadījumos, ja tā tai noteikto obligātā enerģijas galapatēriņa ietaupījuma pienākumu nav izpildījusi, tai jāveic paaugstināta iemaksa valsts energoefektivitātes fondā. Pienākumu apjoma izpildes nosacījumus, kā arī kārtību, kādā atbildīgā iestāde aprēķina atbildīgās puses paaugstinātās iemaksas apjomu un atbildīgā puse veic paaugstināto iemaksu valsts energoefektivitātes fondā, nosaka Ministru kabinets.
2) ar 22 daļu paredzot, ka gadījumā, ja pašvaldība, kuras energoefektivitātes fondā atbildīgā puse ir veikusi iemaksu, nenodrošina enerģijas ietaupījumu atbilstoši atbildīgās puses pienākuma apjomam, par kuru veikta iemaksa, tā par neizpildīto pienākuma apjoma daļu veic paaugstinātu iemaksu valsts energoefektivitātes fondā. Kārtību, kādā atbildīgā iestāde aprēķina pašvaldības paaugstinātās iemaksas apjomu un pašvaldība veic paaugstināto iemaksu valsts energoefektivitātes fondā, nosaka Ministru kabinets.
Šo precizējumu mērķis ir nodrošināt, ka gadījumā, ja tiesību subjekti neveic Energoefektivitātes pienākuma shēmas ietvaros noteikto vai ar to saistīto pienākumu izpildi (vai veic to nepietiekamā apmērā), nolūkā sasniegt līdzvērtīgus ietaupījumus Valsts energoefektivitātes fonda ietvaros, tiem ir piemērojama paaugstināta iemaksa fondā atbilstoši faktiskās neizpildes līmenim, lai līdzekļus izmantotu fonda ietvaros energoefektivitātes pasākumu veikšanai, ņemot vērā, ka pienākuma savlaicīga neizpilde apgrūtina valsts energoefektivitātes mērķa sasniegšanu.

Ar likumprojektu tiek precizēta Energoefektivitātes likuma 6. panta trešā daļa, paredzot, ka Energoefektivitātes pienākumu shēmas atbildīgajām pusēm obligātā enerģijas galapatēriņa ietaupījuma mērķa daļa ir jāsasniedz līdz 2030.gada 31.decembrim. Šis grozījums ir saistīts ar to, ka jaunie valsts enerģētikas un klimata mērķi, tostarp energoefektivitātes jomā ir noteikti laika periodam līdz 2030.gada 31.decembrim.

Ar likumprojektu Energoefektivitātes likuma 6. panta desmitajā daļā tiek paredzēta būtiska elastība salīdzinājumā ar līdzšinējo regulējumu, ka gadījumā, ja Energoefektivitātes pienākumu shēmas atbildīgā puse nav izstrādājusi un atbildīgajai iestādei nav iesniegusi energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu plānu, atbildīgā iestāde pieņem lēmumu par pienākumu atbildīgajai pusei sešu mēnešu laikā nodrošināt minēto prasību izpildi.

Atbalsts noslēdzot brīvprātīgo vienošanos
 
Energoefektivitātes likuma 8. panta otrajā daļā tiek precizēta norma, par iespējamo atbalstu, kādu var saņemt noslēdzot brīvprātīgo vienošanos. Ņemot vērā, ka pašreizējā Energoefektivitātes likuma redakcija ir interpretējama un iesaistītajām pusēm sniedz priekšstatu, ka brīvprātīgās vienošanās noslēgšanas gadījumā vienošanās slēdzējiem pienākas atbildīgās iestādes sniegts finansiāls atbalsts, 8. panta otrā daļa tiek precizēta, nosakot, ka brīvprātīgo vienošanos slēdzēji var saņemt papildus punktus projektu vērtēšanā energoefektivitātes uzlabošanas projektu īstenošanai. Papildus punkti saņemami, ja atbalsta programmu regulējošajos normatīvos iekļauta nepieciešamā atsauce uz Energoefektivitātes likumu.

Energoefektivitāte lielajos uzņēmumos

Likumprojekta 9. pantā tiek izteikts jaunā redakcijā Energoefektivitātes likuma 10. pants. Ar minētās normas grozījumiem tiek precizēta Energoefektivitātes likumā paredzēto tiesību normu piemērošana lielajiem uzņēmumiem. Aktuālā likuma redakcija paredz, ka lielie uzņēmumu veic energoauditu, ievieš sertificētu energopārvaldības sistēmu vai vides pārvaldības sistēmu ar papildinājumu.  Ņemot vērā, ka pašreizējā Energoefektivitātes likuma 10. panta redakcija ir sarežģīti uztverama un ir identificēts nekorektu interpretāciju risks, jaunā Energoefektivitātes likuma 10. panta redakcija veidota, lai radītu skaidras un nepārprotami uztveramas lielo uzņēmumu pienākuma izpildes iespējas. Vienlaikus svarīgi uzsvērt, ka jaunā redakcija neparedz izmaiņas lielo uzņēmumu pienākumos.
Likumprojekts papildināts ar vārdu “pārsertificēt” attiecīgajā locījumā. Papildinājums nepieciešams, lai precizētu tiesiskās attiecības un juridiskajām personām būtu skaidrs, ka tām ir jāziņo ne tikai par energoaudita veikšanu vai sistēmu ieviešanu, bet jāziņo arī par atkārtotu energoaudita veikšanu vai sistēmas pārsertifikāciju. Papildinājums veikts, lai novērstu interpretāciju risku un skaidri definētu veicamās darbības. Vienlaikus precizējums neparedz izmaiņas esošajos pienākumos.
Komersantam, veicot kārtējo energoauditu vai attiecīgās sistēmas pārsertifikāciju (ISO 50001 vai ISO 14001 ar papildinājumu), jāpaziņo par visiem vai jauniem trīs energoefektivitāti uzlabojošiem pasākumiem, kas ir jāievieš nākamajā periodā.
Likumprojektā skaidri noteikts, ka kā energoaudita veikšanas gadījumā, tā arī energopārvaldības vai vides pārvaldības ar papildinājumu sistēmas sertificēšanas gadījumā enerģijas patēriņa izvērtējumā ietverami vismaz 90% no uzņēmuma enerģijas patēriņa. Ar Likuma 10. panta sestajā daļā ietverto ražošanas procesu uzskatāms viss, kas attiecas uz komercdarbības nodrošināšanu. Norma precizēta, lai nodrošinātu vienotu pieeju visos pienākumu izpildes variantos un veicinātu gan Energoefektivitātes likuma, gan nacionālo un ES noteikto mērķu sasniegšanu.
Likumprojektā tiek precizēta norma, kas nosaka, ka, ja 90 procenti (vai vairāk) no lielā uzņēmuma kopējā enerģijas galapatēriņa tiek patērēti ēkās un minētais patēriņš nav saistīts ar ražošanas procesu nodrošināšanu, energoauditu lielajā uzņēmumā ir tiesīgs veikt neatkarīgs eksperts ēku energoefektivitātes jomā atbilstoši normatīvajos aktos par uzņēmumu energoaudita veikšanu noteiktajām prasībām. Izmaiņas paredz, ka arī gadījumā, ja 90% no enerģijas patēriņa tiek patērēts ēkās, energoaudits veicams atbilstoši uzņēmuma energoaudita veikšanas nosacījumiem. Izmaiņu mērķis ir nodrošināt katra energoaudita atbilstību vienotam regulējumam un novērstu interpretāciju risku par pozīcijām, kuras klasificējamas kā enerģijas patēriņš ēkās.

Energoefektivitāte lielajiem elektroenerģijas patērētājiem

Likumprojekta 11. pantā tiek izteikts jaunā redakcijā Energoefektivitātes likuma 12. pants. Ar minētās normas grozījumiem plānots konkretizēt Energoefektivitātes likumā paredzēto tiesību normu piemērošanu lielajiem elektroenerģijas patērētājiem.
Likumprojektā tiek aizstāts termins “komersants” ar terminu “elektroenerģijas lietotājs”, lai novērstu praksē konstatēto problēmu, ka juridiskas personas, kuras neatbilst Komerclikumā nostiprinātajai komersanta definīcijai, var norādīt, ka Energoefektivitātes likuma prasības uz tiem neattiecas. Vienlaikus Energoefektivitātes likuma prasības attiecināmas uz tiem sistēmas lietotājiem, kas klasificējamas kā juridiskas personas. Tas ir, fiziskās personas, kas ir sistēmas lietotāji ar ikgadējo patēriņu virs 500 megavatstundām divus gadus pēc kārtas, nav Energoefektivitātes likuma 12. panta subjekts.
Likumprojekts tiek papildināta ar teikumu “…Kopējā enerģijas patēriņā netiek ieskaitīta enerģijas lietotāja saražotā enerģija, kas tiek nodota citiem enerģijas lietotājiem….”, kas tiek attiecināts uz enerģijas ražotājiem, jo praksē novērots, ka, neesot šādai normai, par lielajiem elektroenerģijas patērētājiem kvalificēsies enerģijas ražotāji. Papildus tam šādu izņēmumu paredz Energoefektivitātes direktīva.
Ņemot vērā, ka Energoefektivitātes likuma 12. panta pirmās daļas spēkā esošā redakcija ir komplicēta, saprotamības nolūkos likumprojektā pirmā daļa tiek sadalīta divās daļās, proti, pirmā daļa noteic subjektu kvalificējošos kritērijus, bet 1.1  un 1.2 daļa noteic izslēdzošos kritērijus.  12. panta 1.2 daļa nosaka, ka šī panta prasības neattiecas uz pašvaldībām un valsts iestādēm, kaut arī tās ir juridiskas personas. Turklāt šī daļa papildināta ar regulējumu, kas nosaka, ka, ja dzīvojamo māju pārvaldnieks veic komercdarbību, kas nav Dzīvojamo māju pārvaldīšanas priekšmets, un šīs komercdarbības rezultātā dzīvojamo māju pārvaldnieks patērē vairāk kā 500 megavatstundas elektroenerģiju, tad Energoefektivitātes likuma 12.  panta prasības ir attiecināmas uz dzīvojamo māju pārvaldnieku. Normas mērķis ir nepieļaut situāciju, kurā subjekts, kurš nodarbojas ar dažāda veida komercdarbību, tai skaitā dzīvojamo māju pārvaldību, var neveikt enerģijas patēriņu kontrolējošas darbības ne tikai dzīvojamo ēku pārvaldīšanas sektorā, bet visā pakalpojumu sniegšanas un/vai ražošanas procesu nodrošināšanā.
Energoefektivitātes likuma 12. panta pirmās prim daļas prasības neattiecas gadījumā, ja primārā nodarbošanās ir dzīvojamo māju pārvaldība.
Likumprojekts papildināts ar vārdu “pārsertificēt” attiecīgajā locījuma. Papildinājums nepieciešams, lai konkretizētu tiesiskās attiecības un juridiskajām personām būtu skaidrs, ka tām ir jāziņo ne tikai par energoaudita veikšanu vai sistēmu ieviešanu, bet jāziņo arī par atkārtotu veikšanu vai pārsertifikāciju. Vienlaikus, lai nodrošinātu vienotu pieeju gan energoauditu veicējiem, gan energopārvaldības vai vides pārvaldības ar papildinājumu sistēmu ieviesējiem un novērstu nekorektas likuma interpretācijas iespējas, likumprojekts papildināts ar normu, kas paredz, ka arī energoparvaldības vai vides pārvaldības ar papildinājumu sistēmu ieviešanā enerģijas patēriņa izvērtējumam jāaptver 90% no kopējā uzņēmuma enerģijas patēriņa.
Likumprojektā tiek precizēta norma, kas nosaka, ka, ja 90 procenti (vai vairāk) no lielā elektroenerģijas patērētāja kopējā enerģijas galapatēriņa tiek patērēti ēkās un minētais patēriņš nav saistīts ar ražošanas procesu nodrošināšanu, energoauditu lielajam elektroenerģijas patērētājam ir tiesīgs veikt neatkarīgs eksperts ēku energoefektivitātes jomā atbilstoši normatīvajos aktos par uzņēmumu energoaudita veikšanu noteiktajām prasībām. Izmaiņas paredz, ka arī gadījumā, ja 90% no enerģijas patēriņa tiek patērēts ēkās, energoaudits veicams atbilstoši uzņēmuma energoaudita veikšanas nosacījumiem. Līdz šim energoauditus mazajos un vidējos uzņēmumos bija tiesīgi veikt gan uzņēmumu energoauditori, gan neatkarīgi eksperti ēku energoefektivitātes jomā, neatkarīgi no uzņēmuma specifikas enerģijas izlietojumā. Ņemot vēra, ka neatkarīgu ekspertu ēku energoefektivitātes jomā kompetences pārbaude un uzraudzība aptver tikai ēku energoefektivitātes jautājumus, tiesības uz energoauditu veikšanu uzņēmumos, kuros enerģijas patēriņš ēkā ir mazāks kā 90% rada situāciju, kurā veiktie uzņēmumu energoauditi mēdz būt nekvalitatīvi un rekomendācijas energoefektivitātes uzlabošanai – neobjektīvas. Rezultātā identificētas vairākas situācijas, kurās Būvniecības valsts kontroles birojs ir bijis spiests neatkarīgo ekspertu sagatavotos energauditus nepieņemt un piemērot uzņēmumam energoefektivitātes nodevu. Lai situāciju risinātu, Likumprojektā noteikts, ka neatkarīgie eksperti ēku energoefektivitātes jomā ir tiesīgi veikt uzņēmumu energoauditus tikai situācijās, kurās 90% no uzņēmuma enerģijas patēriņa tiek izlietots ēkās, atbilstoši savai kompetencei. Līdz šim apmēram katru piekto lielo elektroenerģijas patērētāju energoauditu ir veikuši neatkarīgie eksperti. Lai arī uzņēmumu energoauditu cenas ir atkarīgas no auditējamā uzņēmuma lieluma un specifikas un variējas no 500 līdz vairākiem tūkstošiem euro, šobrīd novērots, ka neatkarīgo ekspertu piedāvātie pakalpojumi ir lētāki kā uzņēmumu energoauditoru. Vienlaikus svarīgi uzsvērt, ka, lai sasniegtu Energoefektivitātes likuma mērķi, kritiski svarīga ir kvalitatīvu produktu – uzņēmumu energoauditu izstrāde, kā rezultātā katram auditētajam uzņēmumam ir pieejami tehniski iespējami un ekonomiski pamatoti priekšlikumi energoefektivitātes uzlabošanai. Pārejas noteikumi ir papildināti ar normu, kas nosaka, ka uzņēmuma energoauditus enerģijas lietotājiem, kuri mazāk kā 90% no kopējā enerģijas patēriņa patērē ēkās, neatkarīgi eksperti ēku energoefektivitātes jomā drīkst veikt līdz 20223. gada 30. jūnijam. Gadījumā, ja līdz tam brīdim enerģijas lietotājs ir noslēdzis līgumu ar neatkarīgu ekspertu ēku energoefektivitātes jomā par uzņēmuma energoaudita veikšanu, uzņēmuma energoauditu jāreģistrē Būvniecības informācijas sistēmā 4 mēnešu laikā no līguma noslēgšanas dienas.

Izvērtējot Energoefektivitātes likuma struktūru vienādos salīdzinošos apstākļos ir piemērojams vienāds normatīvais regulējums, bet aktuālā Energoefektivitātes likuma redakcija lielajiem uzņēmumiem un lielajiem elektroenerģijas patērētājiem neparedz vienādu attieksmi. Likumprojekta 11. pants tiek papildināts ar normu, kas nosaka, ka arī lielajam elektroenerģijas patērētājam, kurš nav izpildījis Energoefektivitātes likumā noteiktās prasības, atbildīgā iestāde pieņem lēmumu par pienākumu lielajam elektroenerģijas patērētājam 6 mēnešu laikā nodrošināt minēto prasību izpildi.

Energoaudits mazajos un vidējos uzņēmumos
Ņemot vērā to, ka likums specifiski nosaka prasības lielajiem uzņēmumiem un lielajiem elektroenerģijas patērētājiem, tostarp attiecībā uz energoaudita veikšanu, augstāk minētos apsvērumus attiecībā uz neatkarīgu ekspertu ēku energoefektivitātes jomā veiktiem energoauditiem uzņēmumos un to, ka vispārīgi energoaudita veikšanas nosacījumi ir noteikti Energoefektivitātes likuma 9. pantā, ar likumprojektu tiek svītrots Energoefektivitātes likuma 11. pants.
Energoefektivitātes nodeva

Likumprojekta 13.pantā precizēts nodevas mērķis un atsauces uz normām par to, kad nodeva ir maksājama, ņemot vērā likumprojekta ietvaros veiktās izmaiņas.

Energoefektivitātes pakalpojuma sniedzēja kompetences prasības

Eiropas Komisijas 2019. gada 24. janvāra formālajā paziņojumā pārkāpuma procedūras lietā Nr. 2018/2344 kā viens no konstatētajiem trūkumiem Direktīvas 2012/27 prasību pārņemšanā, tika norādīts, ka normatīvajos aktos nav noteiktas energoefektivitātes pakalpojuma sniedzēja kompetences prasības, kompetences apliecināšanas kārtība, kā arī to reģistrācijas un uzraudzības kārtība. Lai novērstu minēto trūkumu un nodrošinātu energoefektivitātes pakalpojumu sniedzēju uzraudzību, ar likumprojekta 13. pantu Energoefektivitātes likuma 14.pantā ir iekļauts deleģējums Ministru kabinetam noteikt kompetences prasības energoefektivitātes pakalpojuma sniedzējam un kompetences apliecināšanas kārtību, to reģistrācijas un uzraudzības kārtību, kā arī energoefektivitātes pakalpojuma sniedzēju reģistra izveidi un uzturēšanu, kā arī datu saturu un izmantošanas kārtību.


Siltumenerģijas un aukstumenerģijas tirgotāju rēķina informācija un papildu informācija

Direktīvas 2018/2002 1. panta 8. un 10. punkts attiecīgi nosaka papildināt Direktīvu 2012/27/ES ar 10.a un 11.a pantu, kas nosaka prasības siltumapgādes, aukstumapgādes un mājsaimniecību karstā ūdens apgādes rēķinu informācijai, kā arī papildu informācijai, kura sniedzama galapatērētājiem. Likumprojekta 14. pantā iekļauts deleģējums Ministru kabinetam noteikt minētās prasības. Vienlaikus likumprojekta 14. pantā precizētas prasības personai, kas nodrošina rēķinu informācijas un papildu informācijas sagatavošanu gan dzīvojamām ēkām, gan nedzīvojamām ēkām. Minētai personai jāievēro labas komercprakses principus un jāņem vērā, ka atbildību par konkurenci ierobežojošām darbībām nosaka normatīvie akti konkurences jomā.

Direktīvā  2018/2002 iekļauts termins “galaizmantotājs”, kas attiecas uz enerģijas lietotājiem, kuriem nav tieša līguma ar centralizētā siltuma, aukstuma vai karstā ūdens apgādes komersantu. Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma (turpmāk – Pārvaldīšanas likums) 1. panta otrajā punktā ir noteikts, ka dzīvojamās mājas īpašnieks ir arī dzīvokļa īpašuma īpašnieks (turpmāk — dzīvokļa īpašnieks), bet šī likuma 10. panta otrajā daļā noteikts, ka dzīvokļu īpašnieki pārvaldīšanas līgumu slēdz saskaņā ar dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu, kas pieņemts Dzīvokļa īpašuma likumā noteiktajā kārtībā. Noslēgtais pārvaldīšanas līgums ir saistošs ikvienam dzīvokļa īpašniekam. Pārvaldīšanas likuma 6. panta otrajā daļā noteikts, ka viena no obligāti veicamajām  dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbībām ir siltumenerģijas piegāde, slēdzot attiecīgu līgumu ar pakalpojuma sniedzēju. Savukārt Enerģētikas likuma 1. pantā ir lietoti šādi termini:
12) enerģijas lietotājs — fiziskā vai juridiskā persona, kas no energoapgādes komersantiem pērk un savām vajadzībām patērē konkrētā veida enerģiju vai kurināmo vai lieto to energoapgādē vai cita veida komercdarbībā;
18) galalietotājs — enerģijas lietotājs, kurš pērk enerģiju izlietošanai paša vajadzībām (galapatēriņam);
29) mājsaimniecības lietotājs — galalietotājs, kurš pērk un izlieto enerģiju savā mājsaimniecībā paša vajadzībām (galapatēriņam), izņemot komercdarbības vai cita veida profesionālās darbības vajadzības.

Ministru kabineta 2008. gada 21. oktobra noteikumu Nr. 876 “Siltumapgādes piegādes un lietošanas noteikumi” (turpmāk – MK noteikumi Nr.876) 3. punkts nosaka, ka siltumenerģiju lietotājam piegādā saskaņā ar šiem noteikumiem un piegādātāja un lietotāja noslēgto līgumu par siltumenerģijas piegādi (turpmāk – līgums). Ja līgums nav noslēgts, siltumenerģiju lietot aizliegts.
Ņemot vērā minēto, var secināt, ka dzīvokļa īpašuma īpašnieks ir  mājsaimniecības lietotājs arī gadījumos, kad tas tieši nepērk siltumenerģiju no energoapgādes komersanta, jo tas vienlaikus ir arī dzīvojamās mājas īpašnieks, kurš uz līguma pamata pērk enerģiju no energoapgādes komersanta un, Latvijas gadījumā, “galalietotājs” ir arī “galaizmantotājs”. Attiecībā uz ēkām ar vairākām telpu grupām tiek piemērots MK noteikumu Nr.876 3. punkts.

[1] https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:32018R1999&from=EN