Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Grozījumi Ministru kabineta 2019. gada 2. aprīļa noteikumos Nr. 138 "Noteikumi par sociālo pakalpojumu saņemšanu"
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Dokumenti
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma (turpmāk - likums) 9.pantu pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību ir pašvaldībai, kuras teritorijā persona reģistrējusi savu pamata dzīvesvietu. Sociālo pakalpojumu saņemšanas vispārējā kartība noteikta Ministru kabineta 02.04.2019. noteikumi Nr. 138 “Noteikumi par sociālo pakalpojumu saņemšanu” (turpmāk - MK noteikumi Nr.138) noteikumos.
Tādējādi, ja personai nepieciešami sociālie pakalpojumi, tā vēršas dzīvesvietas pašvaldības sociālajā dienestā. Sociālais dienests pārbauda saņemto informāciju, novērtē personas vajadzības, materiālos un personiskos resursus un lemj par sociālā pakalpojuma piešķiršanu, piedāvājot piemērotāko pakalpojumu. Ja persona ar garīga rakstura traucējumiem vēlas saņemt sociālos pakalpojumu, tā līdz ar iesniegumu iesniedz sociālajā dienestā arī psihiatra atzinumu (noteikumu 1. pielikums). Tomēr ne visos gadījumos persona ir regulārā psihiatra uzraudzībā, turklāt uz psihiatra pakalpojumu ir rindas. Tādējādi nereti rodas sarežģījumi minētā atzinuma saņemšanai, kas kavē arī nepieciešamā sociālā pakalpojuma piešķiršanu.
Likuma 8.pants noteic, ka klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālajiem pakalpojumiem. Klients par pakalpojumiem maksā no saviem ienākumiem un iekrājumiem. Trūcīgas personas no pakalpojuma samaksas tiek atbrīvotas. Gadījumā, ja klienta ienākumi un uzkrājumi nav pietiekoši, lai samaksātu pilnu sociālā pakalpojuma cenu, par pakalpojumu līdzmaksājumu veic viņa apgādnieki. Likuma izpratnē apgādnieks ir persona, kurai saskaņā ar likumu vai tiesas nolēmumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem vai vecākiem. Maksātspēju izvērtē sociālais dienests, taču praksē rodas neizpratne, kurš sociālais dienests vērtē apgādnieku, ja viņš nedzīvo tajā pašvaldībā, kur ir deklarēts klients.
Līdz ar to nepieciešams veik precizējumus MK noteikumos Nr.138.
Tādējādi, ja personai nepieciešami sociālie pakalpojumi, tā vēršas dzīvesvietas pašvaldības sociālajā dienestā. Sociālais dienests pārbauda saņemto informāciju, novērtē personas vajadzības, materiālos un personiskos resursus un lemj par sociālā pakalpojuma piešķiršanu, piedāvājot piemērotāko pakalpojumu. Ja persona ar garīga rakstura traucējumiem vēlas saņemt sociālos pakalpojumu, tā līdz ar iesniegumu iesniedz sociālajā dienestā arī psihiatra atzinumu (noteikumu 1. pielikums). Tomēr ne visos gadījumos persona ir regulārā psihiatra uzraudzībā, turklāt uz psihiatra pakalpojumu ir rindas. Tādējādi nereti rodas sarežģījumi minētā atzinuma saņemšanai, kas kavē arī nepieciešamā sociālā pakalpojuma piešķiršanu.
Likuma 8.pants noteic, ka klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālajiem pakalpojumiem. Klients par pakalpojumiem maksā no saviem ienākumiem un iekrājumiem. Trūcīgas personas no pakalpojuma samaksas tiek atbrīvotas. Gadījumā, ja klienta ienākumi un uzkrājumi nav pietiekoši, lai samaksātu pilnu sociālā pakalpojuma cenu, par pakalpojumu līdzmaksājumu veic viņa apgādnieki. Likuma izpratnē apgādnieks ir persona, kurai saskaņā ar likumu vai tiesas nolēmumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem vai vecākiem. Maksātspēju izvērtē sociālais dienests, taču praksē rodas neizpratne, kurš sociālais dienests vērtē apgādnieku, ja viņš nedzīvo tajā pašvaldībā, kur ir deklarēts klients.
Līdz ar to nepieciešams veik precizējumus MK noteikumos Nr.138.
Mērķa apraksts
Izzināt sabiedrības viedokli par Labklājības ministrijas izstrādātajiem grozījumiem MK noteikumos Nr.138, saņemt priekšlikumus to uzlabošanai.
Politikas jomas
Sociālā aprūpe, sociālā rehabilitācija, profesionālā rehabilitācija, tehniskie palīglīdzekļi
Teritorija
Latvija
Norises laiks
04.03.2026. - 18.03.2026.
Informācija
Iebildumus un priekšlikumus var iesniegt e-pastā Elvira.Kursite@lm.gov.lv vai TAP portālā.
Fiziskās personas
- diaspora
Skaidrojums un ietekme
-
Juridiskās personas
JāSkaidrojums un ietekme
Precizēts sociālo dienestu darbs personas maksātspējas izvērtēšanā.
Sagatavoja
Elvīra Kursīte (LM)
Atbildīgā persona
Ingus Alliks (LM)
Izsludināšanas datums
04.03.2026. 17:22
Iesniegtie viedokļi
Iesniedzējs
Viedokļa būtība
Iesniegts
Agnese Frīdenberga - Biedrība "Latvijas Samariešu apvienība"
Iebildums par priekšlikumu - 1.Izteikt 10.3. apakšpunktu šādā redakcijā.
Iebilstam pret paredzēto risinājumu, kas izslēdz prasību iesniegt psihiatra atzinumu aprūpes mājās, drošības pogas pakalpojuma, dienas aprūpes centra un specializēto darbnīcu pakalpojuma saņemšanai.
Pamatojums
Piedāvātais risinājums samazina sociālo pakalpojumu sniedzēju, to darbinieku un citu pakalpojumu saņēmēju drošības aizsardzību, jo no psihiatra atzinuma prasības loka tiek izslēgti pakalpojumi, kuros praksē var pastāvēt būtiski uzvedības un drošības riski. Aprūpē mājās pakalpojums bieži tiek sniegts personas dzīvesvietā, darbiniekam atrodoties vienatnē ar klientu, savukārt dienas aprūpes centros un specializētajās darbnīcās personas uzvedība var tieši ietekmēt citu klientu un darbinieku drošību.
Sociālā dienesta veiktā vajadzību izvērtēšana pati par sevi ne vienmēr aizstāj psihiatra profesionālu atzinumu par personas psihisko veselību, iespējamām speciālajām kontrindikācijām, agresivitātes risku, dezorientāciju vai citiem apstākļiem, kas būtiski ietekmē drošu pakalpojuma organizēšanu.
Ja tomēr šāds risinājums tiks ieviests, tad lūgums būtu - noteikumos paredzēt, ka sociālais dienests, kopā ar lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu, nodod pakalpojuma sniedzējam visu pakalpojuma organizēšanai nepieciešamo informāciju par personas funkcionālajiem traucējumiem, uzvedības riskiem un aprūpes vajadzībām. Tas var tikt darīts:
- vai nu ar sociālā dienesta izvērtēšanas anketas un citu būtisko dokumentu nosūtīšanu;
- vai ar atsevišķu standartizētu izrakstu/pārskatu pakalpojuma sniedzējam.
Šādā izrakstā būtu obligāti jānorāda:
- personas funkcionālie traucējumi un to smaguma pakāpe;
- būtiski veselības stāvokļa ierobežojumi pakalpojuma sniegšanā;
- uzvedības riski, tai skaitā agresijas, pašapdraudējuma vai citu personu apdraudējuma risks;
- nepieciešamie drošības pasākumi;
- rekomendācijas pakalpojuma organizēšanai
- cita būtiska pamatinformācija par klientu, kas ietekmē pakalpojuma saņemšanu un sniegšanu.
Vēl cits svarīgs priekšlikums, par kuru vajadzētu diskutēt un meklēt risinājumu:
Sociālo pakalpojumu sniedzējam, lai tas varētu nodrošināt drošu, kvalitatīvu un personas individuālajām vajadzībām atbilstošu sociālo pakalpojumu, ir nepieciešama piekļuve plašākai medicīniskajai informācijai par klientu, kas ir būtiska pakalpojuma organizēšanai, aprūpes pasākumu plānošanai un risku novērtēšanai. Noteikumu 10.2. punktā paredzētā ģimenes ārsta izziņa, kurā norādīts vien funkcionālo traucējumu veids un akūtas infekcijas pazīmes, kas var ietekmēt sociālo pakalpojumu sniegšanas kārtību, nav pietiekama, lai sociālo pakalpojumu sniedzējs varētu pilnvērtīgi izvērtēt personas vajadzības un nodrošināt drošu pakalpojuma sniegšanu. Praksē ir konstatēts, ka gadījumos, kad sociālais dienests sagatavo nosūtījumu klientam, pakalpojuma sniedzēja rīcībā bieži nav izsmeļošas un pietiekamas informācijas par personas veselības stāvokli, funkcionālajiem ierobežojumiem, diagnozēm, slimības vēsturi, iespējamām kontrindikācijām, uzvedības riskiem vai citiem apstākļiem, kas var būtiski ietekmēt pakalpojuma sniegšanas veidu un drošību. Šādas informācijas trūkums apgrūtina pakalpojuma sniedzēja iespējas savlaicīgi izvērtēt, vai konkrētais pakalpojums personai ir piemērots, kādi papildu drošības pasākumi ir nepieciešami, kāds personāla sastāvs un kompetence ir vajadzīga, kā arī kā pasargāt gan pašu klientu, gan darbiniekus, gan citus pakalpojuma saņēmējus. Līdz ar to sociālo pakalpojumu sniedzējam būtu nodrošināma piekļuve nepieciešamajai medicīniskajai informācijai tādā apjomā, kāds objektīvi nepieciešams sociālā pakalpojuma kvalitatīvai un drošai sniegšanai.
Iebilstam pret paredzēto risinājumu, kas izslēdz prasību iesniegt psihiatra atzinumu aprūpes mājās, drošības pogas pakalpojuma, dienas aprūpes centra un specializēto darbnīcu pakalpojuma saņemšanai.
Pamatojums
Piedāvātais risinājums samazina sociālo pakalpojumu sniedzēju, to darbinieku un citu pakalpojumu saņēmēju drošības aizsardzību, jo no psihiatra atzinuma prasības loka tiek izslēgti pakalpojumi, kuros praksē var pastāvēt būtiski uzvedības un drošības riski. Aprūpē mājās pakalpojums bieži tiek sniegts personas dzīvesvietā, darbiniekam atrodoties vienatnē ar klientu, savukārt dienas aprūpes centros un specializētajās darbnīcās personas uzvedība var tieši ietekmēt citu klientu un darbinieku drošību.
Sociālā dienesta veiktā vajadzību izvērtēšana pati par sevi ne vienmēr aizstāj psihiatra profesionālu atzinumu par personas psihisko veselību, iespējamām speciālajām kontrindikācijām, agresivitātes risku, dezorientāciju vai citiem apstākļiem, kas būtiski ietekmē drošu pakalpojuma organizēšanu.
Ja tomēr šāds risinājums tiks ieviests, tad lūgums būtu - noteikumos paredzēt, ka sociālais dienests, kopā ar lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu, nodod pakalpojuma sniedzējam visu pakalpojuma organizēšanai nepieciešamo informāciju par personas funkcionālajiem traucējumiem, uzvedības riskiem un aprūpes vajadzībām. Tas var tikt darīts:
- vai nu ar sociālā dienesta izvērtēšanas anketas un citu būtisko dokumentu nosūtīšanu;
- vai ar atsevišķu standartizētu izrakstu/pārskatu pakalpojuma sniedzējam.
Šādā izrakstā būtu obligāti jānorāda:
- personas funkcionālie traucējumi un to smaguma pakāpe;
- būtiski veselības stāvokļa ierobežojumi pakalpojuma sniegšanā;
- uzvedības riski, tai skaitā agresijas, pašapdraudējuma vai citu personu apdraudējuma risks;
- nepieciešamie drošības pasākumi;
- rekomendācijas pakalpojuma organizēšanai
- cita būtiska pamatinformācija par klientu, kas ietekmē pakalpojuma saņemšanu un sniegšanu.
Vēl cits svarīgs priekšlikums, par kuru vajadzētu diskutēt un meklēt risinājumu:
Sociālo pakalpojumu sniedzējam, lai tas varētu nodrošināt drošu, kvalitatīvu un personas individuālajām vajadzībām atbilstošu sociālo pakalpojumu, ir nepieciešama piekļuve plašākai medicīniskajai informācijai par klientu, kas ir būtiska pakalpojuma organizēšanai, aprūpes pasākumu plānošanai un risku novērtēšanai. Noteikumu 10.2. punktā paredzētā ģimenes ārsta izziņa, kurā norādīts vien funkcionālo traucējumu veids un akūtas infekcijas pazīmes, kas var ietekmēt sociālo pakalpojumu sniegšanas kārtību, nav pietiekama, lai sociālo pakalpojumu sniedzējs varētu pilnvērtīgi izvērtēt personas vajadzības un nodrošināt drošu pakalpojuma sniegšanu. Praksē ir konstatēts, ka gadījumos, kad sociālais dienests sagatavo nosūtījumu klientam, pakalpojuma sniedzēja rīcībā bieži nav izsmeļošas un pietiekamas informācijas par personas veselības stāvokli, funkcionālajiem ierobežojumiem, diagnozēm, slimības vēsturi, iespējamām kontrindikācijām, uzvedības riskiem vai citiem apstākļiem, kas var būtiski ietekmēt pakalpojuma sniegšanas veidu un drošību. Šādas informācijas trūkums apgrūtina pakalpojuma sniedzēja iespējas savlaicīgi izvērtēt, vai konkrētais pakalpojums personai ir piemērots, kādi papildu drošības pasākumi ir nepieciešami, kāds personāla sastāvs un kompetence ir vajadzīga, kā arī kā pasargāt gan pašu klientu, gan darbiniekus, gan citus pakalpojuma saņēmējus. Līdz ar to sociālo pakalpojumu sniedzējam būtu nodrošināma piekļuve nepieciešamajai medicīniskajai informācijai tādā apjomā, kāds objektīvi nepieciešams sociālā pakalpojuma kvalitatīvai un drošai sniegšanai.
18.03.2026. 16:29
Latvijas Lielo pilsētu asociācija
1. Izteikt 10.3. apakšpunktu šādā redakcijā:
"10.3. psihiatra atzinumu par personas psihisko veselību un speciālajām (psihiatriskajām) kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai (1. pielikums) (attiecināms uz pilngadīgu personu ar garīga rakstura traucējumiem, ja tā vēlas saņemt pakalpojumu grupu mājā (dzīvoklī), pusceļa mājā, izņemot pusceļa māju, kas ir ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas struktūrvienība, īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojumu, atelpas brīža pakalpojumu, pansijas pakalpojumu vai pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, un personu, kurai ar tiesas lēmumu ir noteikti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi, kā arī uz bērnu ar garīga rakstura traucējumiem no četru gadu vecuma, ja tam nepieciešams pakalpojums ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā);".
1.
Priekšlikums svītrot 10.2. apakšpunktu.
Lai mazinātu birokrātiskās procedūras un īstenotu uz klientu orientētu pieeju sociālo pakalpojumu piešķiršanā, būtu svītrojams 10.2. apakšpunkts, kurā kā obligāta prasība ir ģimenes ārsta izsniegtas izziņas par personas veselības stāvokli iesniegšana sociālajam dienestam, lai personai tiktu piešķirts sociālais pakalpojums. Praksē ir novērots, ka visbiežāk ģimenes ārsta izziņa ir tikai formāls dokuments, kura iegūšana rada apgrūtinājumu iesaistītajām pusēm (papildu darbības klientam, ilgāks pakalpojuma piešķiršanas process, jo izziņas iegūšana prasa laiku, un noslodze ģimenes ārstam), bet izziņā atspoguļotā informācija par klienta veselības stāvokli nav noteicošā sociālo pakalpojumu piešķiršanā, kā arī mainoties personas veselības stāvoklim, izziņā norādītā informācija ne vienmēr ir aktuāla. Pēc būtības sociālo pakalpojumu piešķiršanā noteicošais ir sociālā darba speciālista veikts personas individuālo vajadzību un resursu novērtējums, kā tas noteikts Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 4. panta pirmajā daļā.
Ņemot vērā to, ka MK noteikumu Nr.138 10.5. apakšpunktā noteikts, ka sociālais dienests var pieprasīt personai citus dokumentus, ja tie nepieciešami lēmuma pieņemšanai par atbilstoša sociālā pakalpojuma piešķiršanu, tad ģimenes ārsta izziņas par personas veselības stāvokli pieprasīšana būtu atstājama dienesta ziņā atbilstoši klientu individuālajām situācijām.
Šāds princips būtu attiecināms arī uz psihiatra atzinuma par personas psihisko veselību un speciālajām (psihiatriskajām) kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai iesniegšanu sociālajam dienestam, lēmuma pieņemšanai par sociālo pakalpojumu piešķiršanu, kuri nav minēti MK noteikumu Nr.138 grozījumu projekta 10.3. apakšpunktā.
Priekšlikums papildināt 10.3. apakšpunktu ar teikumu šādā redakcijā:
“10.3. [..] Minēto atzinumu citu sociālo pakalpojumu piešķiršanai sociālais dienests var pieprasīt, ja tas nepieciešams lēmuma pieņemšanai par atbilstoša sociālā pakalpojuma piešķiršanu;”
2.
Iebildums.
Iebilstam pret Noteikumu 10.3. apakšpunkta grozījumu redakciju, ciktāl ar to tiek izslēgta prasība iesniegt psihiatra atzinumu personām ar garīga rakstura traucējumiem, lai saņemtu aprūpes mājās, dienas aprūpes centra vai specializētās darbnīcas pakalpojumus.
Psihiatra atzinums nodrošina profesionālu personas psihiskās veselības izvērtējumu, tostarp informāciju par iespējamām psihiatriskajām kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai, uzvedības riskiem un nepieciešamo ārstēšanu. Šī informācija ir būtiska sociālajam dienestam, lai pieņemtu pamatotu lēmumu par personai piemērotāko sociālo pakalpojumu, kā arī pakalpojuma sniedzējam drošas un atbilstošas pakalpojuma organizēšanas nodrošināšanai.
Īpaši būtiska psihiatra atzinuma esamība ir aprūpes mājās pakalpojuma gadījumā, jo pakalpojuma sniedzējs personas dzīvesvietā bieži strādā viens, savukārt dienas aprūpes centros un specializētajās darbnīcās pakalpojumu vienlaikus saņem vairākas personas. Psihiatra izvērtējums ļauj savlaicīgi identificēt iespējamos uzvedības un drošības riskus gan pakalpojuma saņēmējiem, gan darbiniekiem, kā arī palīdz izvēlēties personai piemērotāko sociālo pakalpojumu.
Papildus vēršam uzmanību, ka piedāvātajā redakcijā psihiatra atzinuma nepieciešamība bērniem ar garīga rakstura traucējumiem ir paredzēta tikai gadījumā, ja bērnam no četru gadu vecuma nepieciešams pakalpojums ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. Vienlaikus attiecībā uz citiem pakalpojumiem, tostarp dienas aprūpes centru vai citiem līdzīgiem pakalpojumiem, psihiatra izvērtējuma nepieciešamība bērniem nav paredzēta. Tas var radīt situācijas, kurās sociālais dienests pieņem lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu, balstoties tikai uz ģimenes ārsta sniegto vispārējo veselības stāvokļa aprakstu (veidlapa Nr. 027/u), kas nesniedz detalizētu informāciju par psihiatriskajām kontrindikācijām un iespējamiem uzvedības riskiem.
Līdzšinējā prakse, kas paredz psihiatra atzinuma iesniegšanu, nodrošina, ka sociālā dienesta lēmums balstās ne tikai sociālajā izvērtējumā, bet arī medicīniski profesionālā vērtējumā, tādējādi veicinot personai piemērotāka pakalpojuma izvēli un drošu pakalpojuma sniegšanu.
Papildus norādām, ka anotācijā minētajā Labklājības ministrijas 2025.gada 19.martā organizētajā diskusijā par psihiatra atzinuma nepieciešamību un kontrindikāciju noteikšanu sociālo pakalpojumu saņemšanā tika diskutēts par iespējamu psihiatra atzinuma iesniegšanas izslēgšanu, ja attiecīgo slēdzienu varētu dot cits speciālists.
Ņemot vērā minēto, uzskatām, ka prasība par psihiatra atzinuma iesniegšanu būtu saglabājama arī personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras vēlas saņemt aprūpes mājās, dienas aprūpes centra vai specializētās darbnīcas pakalpojumus.
Papildus rosinām 10.3.apakšpunkta redakciju tehniski veidot uztveramāku, piemēram:
“10.3. psihiatra atzinumu par personas psihisko veselību un speciālajām (psihiatriskajām) kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai (1.pielikums), ja:
10.3.1. pilngadīgai personai ..”
10.3.2. bērnam ”
"10.3. psihiatra atzinumu par personas psihisko veselību un speciālajām (psihiatriskajām) kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai (1. pielikums) (attiecināms uz pilngadīgu personu ar garīga rakstura traucējumiem, ja tā vēlas saņemt pakalpojumu grupu mājā (dzīvoklī), pusceļa mājā, izņemot pusceļa māju, kas ir ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas struktūrvienība, īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojumu, atelpas brīža pakalpojumu, pansijas pakalpojumu vai pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, un personu, kurai ar tiesas lēmumu ir noteikti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi, kā arī uz bērnu ar garīga rakstura traucējumiem no četru gadu vecuma, ja tam nepieciešams pakalpojums ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā);".
1.
Priekšlikums svītrot 10.2. apakšpunktu.
Lai mazinātu birokrātiskās procedūras un īstenotu uz klientu orientētu pieeju sociālo pakalpojumu piešķiršanā, būtu svītrojams 10.2. apakšpunkts, kurā kā obligāta prasība ir ģimenes ārsta izsniegtas izziņas par personas veselības stāvokli iesniegšana sociālajam dienestam, lai personai tiktu piešķirts sociālais pakalpojums. Praksē ir novērots, ka visbiežāk ģimenes ārsta izziņa ir tikai formāls dokuments, kura iegūšana rada apgrūtinājumu iesaistītajām pusēm (papildu darbības klientam, ilgāks pakalpojuma piešķiršanas process, jo izziņas iegūšana prasa laiku, un noslodze ģimenes ārstam), bet izziņā atspoguļotā informācija par klienta veselības stāvokli nav noteicošā sociālo pakalpojumu piešķiršanā, kā arī mainoties personas veselības stāvoklim, izziņā norādītā informācija ne vienmēr ir aktuāla. Pēc būtības sociālo pakalpojumu piešķiršanā noteicošais ir sociālā darba speciālista veikts personas individuālo vajadzību un resursu novērtējums, kā tas noteikts Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 4. panta pirmajā daļā.
Ņemot vērā to, ka MK noteikumu Nr.138 10.5. apakšpunktā noteikts, ka sociālais dienests var pieprasīt personai citus dokumentus, ja tie nepieciešami lēmuma pieņemšanai par atbilstoša sociālā pakalpojuma piešķiršanu, tad ģimenes ārsta izziņas par personas veselības stāvokli pieprasīšana būtu atstājama dienesta ziņā atbilstoši klientu individuālajām situācijām.
Šāds princips būtu attiecināms arī uz psihiatra atzinuma par personas psihisko veselību un speciālajām (psihiatriskajām) kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai iesniegšanu sociālajam dienestam, lēmuma pieņemšanai par sociālo pakalpojumu piešķiršanu, kuri nav minēti MK noteikumu Nr.138 grozījumu projekta 10.3. apakšpunktā.
Priekšlikums papildināt 10.3. apakšpunktu ar teikumu šādā redakcijā:
“10.3. [..] Minēto atzinumu citu sociālo pakalpojumu piešķiršanai sociālais dienests var pieprasīt, ja tas nepieciešams lēmuma pieņemšanai par atbilstoša sociālā pakalpojuma piešķiršanu;”
2.
Iebildums.
Iebilstam pret Noteikumu 10.3. apakšpunkta grozījumu redakciju, ciktāl ar to tiek izslēgta prasība iesniegt psihiatra atzinumu personām ar garīga rakstura traucējumiem, lai saņemtu aprūpes mājās, dienas aprūpes centra vai specializētās darbnīcas pakalpojumus.
Psihiatra atzinums nodrošina profesionālu personas psihiskās veselības izvērtējumu, tostarp informāciju par iespējamām psihiatriskajām kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai, uzvedības riskiem un nepieciešamo ārstēšanu. Šī informācija ir būtiska sociālajam dienestam, lai pieņemtu pamatotu lēmumu par personai piemērotāko sociālo pakalpojumu, kā arī pakalpojuma sniedzējam drošas un atbilstošas pakalpojuma organizēšanas nodrošināšanai.
Īpaši būtiska psihiatra atzinuma esamība ir aprūpes mājās pakalpojuma gadījumā, jo pakalpojuma sniedzējs personas dzīvesvietā bieži strādā viens, savukārt dienas aprūpes centros un specializētajās darbnīcās pakalpojumu vienlaikus saņem vairākas personas. Psihiatra izvērtējums ļauj savlaicīgi identificēt iespējamos uzvedības un drošības riskus gan pakalpojuma saņēmējiem, gan darbiniekiem, kā arī palīdz izvēlēties personai piemērotāko sociālo pakalpojumu.
Papildus vēršam uzmanību, ka piedāvātajā redakcijā psihiatra atzinuma nepieciešamība bērniem ar garīga rakstura traucējumiem ir paredzēta tikai gadījumā, ja bērnam no četru gadu vecuma nepieciešams pakalpojums ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. Vienlaikus attiecībā uz citiem pakalpojumiem, tostarp dienas aprūpes centru vai citiem līdzīgiem pakalpojumiem, psihiatra izvērtējuma nepieciešamība bērniem nav paredzēta. Tas var radīt situācijas, kurās sociālais dienests pieņem lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu, balstoties tikai uz ģimenes ārsta sniegto vispārējo veselības stāvokļa aprakstu (veidlapa Nr. 027/u), kas nesniedz detalizētu informāciju par psihiatriskajām kontrindikācijām un iespējamiem uzvedības riskiem.
Līdzšinējā prakse, kas paredz psihiatra atzinuma iesniegšanu, nodrošina, ka sociālā dienesta lēmums balstās ne tikai sociālajā izvērtējumā, bet arī medicīniski profesionālā vērtējumā, tādējādi veicinot personai piemērotāka pakalpojuma izvēli un drošu pakalpojuma sniegšanu.
Papildus norādām, ka anotācijā minētajā Labklājības ministrijas 2025.gada 19.martā organizētajā diskusijā par psihiatra atzinuma nepieciešamību un kontrindikāciju noteikšanu sociālo pakalpojumu saņemšanā tika diskutēts par iespējamu psihiatra atzinuma iesniegšanas izslēgšanu, ja attiecīgo slēdzienu varētu dot cits speciālists.
Ņemot vērā minēto, uzskatām, ka prasība par psihiatra atzinuma iesniegšanu būtu saglabājama arī personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras vēlas saņemt aprūpes mājās, dienas aprūpes centra vai specializētās darbnīcas pakalpojumus.
Papildus rosinām 10.3.apakšpunkta redakciju tehniski veidot uztveramāku, piemēram:
“10.3. psihiatra atzinumu par personas psihisko veselību un speciālajām (psihiatriskajām) kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai (1.pielikums), ja:
10.3.1. pilngadīgai personai ..”
10.3.2. bērnam ”
18.03.2026. 18:06
Latvijas Lielo pilsētu asociācija
5. Papildināt ar 11.5.1 apakšpunktu šādā redakcijā:
"11.5.1 ja pienākums maksāt par personai sniegto sociālo pakalpojumu ir apgādniekam, novērtē apgādnieka ienākumus, aizpildot normatīvajā aktā par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu noteikto iztikas līdzekļu deklarācijas daļu par ienākumiem. Ja apgādnieks un persona nedzīvo vienas pašvaldības administratīvajā teritorijā, apgādnieka ienākumu novērtēšanu veic tās pašvaldības sociālais dienests, kuras teritorijā ir deklarēta apgādnieka dzīvesvieta, un nodod izvērtējumu atbilstoši sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtībā un kārtībā, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta, noteiktajām prasībām sociālajam dienestam, kas pieņem lēmumu par sociālā pakalpojuma piešķiršanu. [..]
Iebildums
Nepiekrītam tekstam: “Ja apgādnieks un persona nedzīvo vienas pašvaldības administratīvajā teritorijā, apgādnieka ienākumu novērtēšanu veic tās pašvaldības sociālais dienests, kuras teritorijā ir deklarēta apgādnieka dzīvesvieta”
Uzskatām, ka apgādnieka ienākumu novērtēšanu jāveic tam sociālajam dienestam, kurš pieņem lēmumu par sociālā pakalpojuma piešķiršanu, jo:
1) pieņemot lēmumu sociālajam dienestam ir pilna informācija par klienta maksātspēju, kā arī tā izmaiņām (piemēram, pensijas indeksāciju u.c.);
2) sociālajam dienestam ir zināmi nosacījumi, pie kādiem pašvaldība papildus normatīvajiem aktiem, saskaņā ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem atbrīvo no līdzmaksājuma apgādniekus (piemēram, ja apgādnieks ir persona ar 1.grupas invaliditāti, ja apgādnieks ir patversmes klients u.tml.);
3) apgādnieks/ki iztikas līdzekļu deklarācijas daļu par ienākumiem var aizpildīt patstāvīgi un elektroniski vai ar pasta sūtījumu iesūtīt sociālajam dienestam, kas pieņem lēmumu par pakalpojuma sniegšanu klientam;
4) sociālais dienests, kura teritorijā ir apgādnieka dzīvesvieta varēs sniegt palīdzību apgādniekam iztikas līdzekļu deklarācijas aizpildīšanā, nevis veikt izvērtējumu, jo šai pašvaldībai nebūs informācijas par klienta ienākumiem, lai noteiktu apgādnieka līdzmaksājuma apmēru, par institūcijas pakalpojuma cenrādi, informācijas par citiem apgādniekiem un to skaitu, klienta ienākumiem un uzkrājumiem;
5) noteikumu projektā nav norādīta kārtībā, kā notiks informācijas apmaiņa starp dažādiem sociālajiem dienestiem, un tas būs lieks papildus administratīvais slogs darbiniekiem;
Ja apgādnieka ienākumu novērtēšanu veiks citas pašvaldības sociālais dienests, tiks nevajadzīgi izpausti sensitīvi klienta un citu apgādnieku dati; klienta un to apgādnieku datu apstrādes procesā iesaistīsies vairāku pašvaldību sociālo dienestu darbinieki, bet pašreiz tos apstrādā vienā vietā - piešķirot pakalpojumu.
"11.5.1 ja pienākums maksāt par personai sniegto sociālo pakalpojumu ir apgādniekam, novērtē apgādnieka ienākumus, aizpildot normatīvajā aktā par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu noteikto iztikas līdzekļu deklarācijas daļu par ienākumiem. Ja apgādnieks un persona nedzīvo vienas pašvaldības administratīvajā teritorijā, apgādnieka ienākumu novērtēšanu veic tās pašvaldības sociālais dienests, kuras teritorijā ir deklarēta apgādnieka dzīvesvieta, un nodod izvērtējumu atbilstoši sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtībā un kārtībā, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta, noteiktajām prasībām sociālajam dienestam, kas pieņem lēmumu par sociālā pakalpojuma piešķiršanu. [..]
Iebildums
Nepiekrītam tekstam: “Ja apgādnieks un persona nedzīvo vienas pašvaldības administratīvajā teritorijā, apgādnieka ienākumu novērtēšanu veic tās pašvaldības sociālais dienests, kuras teritorijā ir deklarēta apgādnieka dzīvesvieta”
Uzskatām, ka apgādnieka ienākumu novērtēšanu jāveic tam sociālajam dienestam, kurš pieņem lēmumu par sociālā pakalpojuma piešķiršanu, jo:
1) pieņemot lēmumu sociālajam dienestam ir pilna informācija par klienta maksātspēju, kā arī tā izmaiņām (piemēram, pensijas indeksāciju u.c.);
2) sociālajam dienestam ir zināmi nosacījumi, pie kādiem pašvaldība papildus normatīvajiem aktiem, saskaņā ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem atbrīvo no līdzmaksājuma apgādniekus (piemēram, ja apgādnieks ir persona ar 1.grupas invaliditāti, ja apgādnieks ir patversmes klients u.tml.);
3) apgādnieks/ki iztikas līdzekļu deklarācijas daļu par ienākumiem var aizpildīt patstāvīgi un elektroniski vai ar pasta sūtījumu iesūtīt sociālajam dienestam, kas pieņem lēmumu par pakalpojuma sniegšanu klientam;
4) sociālais dienests, kura teritorijā ir apgādnieka dzīvesvieta varēs sniegt palīdzību apgādniekam iztikas līdzekļu deklarācijas aizpildīšanā, nevis veikt izvērtējumu, jo šai pašvaldībai nebūs informācijas par klienta ienākumiem, lai noteiktu apgādnieka līdzmaksājuma apmēru, par institūcijas pakalpojuma cenrādi, informācijas par citiem apgādniekiem un to skaitu, klienta ienākumiem un uzkrājumiem;
5) noteikumu projektā nav norādīta kārtībā, kā notiks informācijas apmaiņa starp dažādiem sociālajiem dienestiem, un tas būs lieks papildus administratīvais slogs darbiniekiem;
Ja apgādnieka ienākumu novērtēšanu veiks citas pašvaldības sociālais dienests, tiks nevajadzīgi izpausti sensitīvi klienta un citu apgādnieku dati; klienta un to apgādnieku datu apstrādes procesā iesaistīsies vairāku pašvaldību sociālo dienestu darbinieki, bet pašreiz tos apstrādā vienā vietā - piešķirot pakalpojumu.
18.03.2026. 18:08
Latvijas Lielo pilsētu asociācija
5. Papildināt ar 11.5.1 apakšpunktu šādā redakcijā:
"11.5.1 ja pienākums maksāt par personai sniegto sociālo pakalpojumu ir apgādniekam, novērtē apgādnieka ienākumus, aizpildot normatīvajā aktā par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu noteikto iztikas līdzekļu deklarācijas daļu par ienākumiem.
[..]
Apgādnieka, kurš dzīvo ārvalstīs un Latvijā nav deklarējis dzīvesvietu, maksātspēju novērtē sociālais dienests, kas izskata šo noteikumu 10. punktā minētos dokumentus, ņemot vērā apgādnieka iesniegtos dokumentus par viņa ienākumiem un informāciju par minimālo ienākumu līmeni attiecīgajā valstī."
Iebildumi:
Ierosinātie grozījumi attiecībā uz apgādnieka, kurš dzīvo ārvalstīs, ienākumu izvērtēšanu ir uzmanīgi jāapsver no lietderīgas pašvaldības resursu izlietošanas viedokļa un aprūpējama klienta LR Satversmē un likumā noteikto tiesību uz atbilstošu sociālo pakalpojumu nodrošināšanas viedokļa.
Tāpat arī jāvērtē, vai esošā redakcija ļaus vienādi izprast vērtēšanas būtību.
1) Apsvērt iespēju vērtēt apgādnieka uzkrājumus kontā. Apmēru?
2) Izskatīt nepieciešamību vērtēt apgādnieka īpašumus, piemēram, Jūrmalas sociālajā dienestā ir vērsies apgādnieks, kuram ir 7 īpašumi Jūrmalā.
3) Nesamērīgs administratīvais slogs sociālajiem darbiniekiem ārvalstīs dzīvojošo apgādnieku ienākumu novērtēšanā.
a. Precīzi jādefinē, kas ir domāts ar minimālo ienākumu līmeni, piemēram, minimālā alga vai cits kritērijs.
b. Ir jābūt ļoti labām valodu zināšanām un ārvalstu normatīvo aktu interpretācijai, aktuālie apgādnieki šobrīd dzīvo Krievijā, Baltkrievijā, Izraēlā, ASV, Lielbritānija, Īrija, Itālijā, Lībijā. Kā vispār pārbaudīt ienākumus Kenijā, Ķīnā, Japānā, Gibraltārā, Čīle, DĀR u.t.t. dzīvojošiem?
c. Konkrēti piemēri no Jūrmalas valstspilsētas pašvaldības:
i. Neiroķirurgs Krievijā saņem 100 EUR algu, sapratām, ka tā ir alga tikai no vienas darba vietas. Iesniegts viens konts. Atteicām.
ii. Pensionārs dzīvo Izraēlā, atsūtīja dokumentus, ka saņem valsts nodrošinātu minimālo pensiju. Raisīja aizdomas, ka pāris gadus atpakaļ iegādāts dzīvoklis jaunajā projektā Telavivā. Zināms fakts, ka Telavivā dzīvokļi maksā ap 1 000 000 EUR. Atteicām. Pēc mēneša apmaksāja pakalpojuma sniegšanu pilnā apmērā un papildus samaksāja parādu 15 000 EUR.
d. Jāpēta katrs gadījums atsevišķi, Lielbritānijā katrai pilsētai var būt atšķirīgs ienākumu līmenis. ASV un Krievijā tas pats.
e. Ļoti atšķirīga sociālā sistēma, tuvajos austrumos vispār nav statusu bet ir cita atbalsta sistēma atbilstoši Islāma paražām.
f. Daudzās valstīs vispār nav noteikti minimālo ienākumu līmeņi. Pat Eiropas Savienībā nav vienota, fiksēta minimālo ienākumu līmeņa. Dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt adekvātu atbalstu, pamatojoties uz nacionālajiem kritērijiem.
g. Pastāv risks, ka apgādnieki norādīs savas dzīvesvietas valstīs, kur ir noteikts ļoti liels ienākumu līmenis, bet dzīvos citur.
h. Normatīvais regulējums neatrunā situācijas, kad persona ir deklarēta Latvijā, bet faktiski dzīvo Norvēģijā, Vācijā, Francijā, Īrijā u.t.t.
Ir nepieciešams skaidri atrunāt, kā notiks ārvalstīs dzīvojošu apgādnieku mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšana – saziņas kārtība, mājsaimniecības sastāva noteikšana, dokumentu tulkošanas u.c. izmaksas, informācijas iegūšana par minimālā ienākuma līmeni attiecīgajā valstī. Noteikumos būtu jānorāda, ka attiecīgais dokuments ir jāiesniedz atbilstoši noformēts, lai iegūtu ticamību, t.i. jābūt Apostillei (apliecinājums) un dokumentam jābūt tulkotam. Tāpat nepieciešams skaidrot rīcību gadījumos, ja apgādnieki nesadarbojas ar sociālo dienestu (nesniedz dokumentus, neatsaucas uz uzaicinājumiem sadarboties).
Ierosinām pieņemt tās valsts, kur dzīvo apgādnieks, kompetentās institūcijas atbilstoši normatīvajiem aktiem tulkotu valsts valodā izziņu, ka tā ienākumi atbilst trūcīgas (maznodrošinātās) personas statusam, vai apgādnieki ienākumi ir mazāki par attiecīgās dzīvesvietas (valsts, pilsētas, štata, apgabala u.t.t.) noteikto minimālo darba samaksu vai ienākumu līmeni.
Lai būtu vienota un saprotama sociālajiem darbiniekiem pieeja apgādnieku ienākumu izvērtēšanas procesam lūdzam pašvaldību sociālajam dienestam izstrādāt vadlīnijas:
- par apgādnieka ienākumu izvērtēšanu, kurš dzīvo ārvalstīs un Latvijā nav deklarējis dzīvesvietu, un sadarbību ar sociālo dienestu;
- par apgādnieka ienākumu izvērtēšanu, kurš deklarējis dzīvesvietu Latvijā un sadarbību ar sociālo dienestu.
"11.5.1 ja pienākums maksāt par personai sniegto sociālo pakalpojumu ir apgādniekam, novērtē apgādnieka ienākumus, aizpildot normatīvajā aktā par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu noteikto iztikas līdzekļu deklarācijas daļu par ienākumiem.
[..]
Apgādnieka, kurš dzīvo ārvalstīs un Latvijā nav deklarējis dzīvesvietu, maksātspēju novērtē sociālais dienests, kas izskata šo noteikumu 10. punktā minētos dokumentus, ņemot vērā apgādnieka iesniegtos dokumentus par viņa ienākumiem un informāciju par minimālo ienākumu līmeni attiecīgajā valstī."
Iebildumi:
Ierosinātie grozījumi attiecībā uz apgādnieka, kurš dzīvo ārvalstīs, ienākumu izvērtēšanu ir uzmanīgi jāapsver no lietderīgas pašvaldības resursu izlietošanas viedokļa un aprūpējama klienta LR Satversmē un likumā noteikto tiesību uz atbilstošu sociālo pakalpojumu nodrošināšanas viedokļa.
Tāpat arī jāvērtē, vai esošā redakcija ļaus vienādi izprast vērtēšanas būtību.
1) Apsvērt iespēju vērtēt apgādnieka uzkrājumus kontā. Apmēru?
2) Izskatīt nepieciešamību vērtēt apgādnieka īpašumus, piemēram, Jūrmalas sociālajā dienestā ir vērsies apgādnieks, kuram ir 7 īpašumi Jūrmalā.
3) Nesamērīgs administratīvais slogs sociālajiem darbiniekiem ārvalstīs dzīvojošo apgādnieku ienākumu novērtēšanā.
a. Precīzi jādefinē, kas ir domāts ar minimālo ienākumu līmeni, piemēram, minimālā alga vai cits kritērijs.
b. Ir jābūt ļoti labām valodu zināšanām un ārvalstu normatīvo aktu interpretācijai, aktuālie apgādnieki šobrīd dzīvo Krievijā, Baltkrievijā, Izraēlā, ASV, Lielbritānija, Īrija, Itālijā, Lībijā. Kā vispār pārbaudīt ienākumus Kenijā, Ķīnā, Japānā, Gibraltārā, Čīle, DĀR u.t.t. dzīvojošiem?
c. Konkrēti piemēri no Jūrmalas valstspilsētas pašvaldības:
i. Neiroķirurgs Krievijā saņem 100 EUR algu, sapratām, ka tā ir alga tikai no vienas darba vietas. Iesniegts viens konts. Atteicām.
ii. Pensionārs dzīvo Izraēlā, atsūtīja dokumentus, ka saņem valsts nodrošinātu minimālo pensiju. Raisīja aizdomas, ka pāris gadus atpakaļ iegādāts dzīvoklis jaunajā projektā Telavivā. Zināms fakts, ka Telavivā dzīvokļi maksā ap 1 000 000 EUR. Atteicām. Pēc mēneša apmaksāja pakalpojuma sniegšanu pilnā apmērā un papildus samaksāja parādu 15 000 EUR.
d. Jāpēta katrs gadījums atsevišķi, Lielbritānijā katrai pilsētai var būt atšķirīgs ienākumu līmenis. ASV un Krievijā tas pats.
e. Ļoti atšķirīga sociālā sistēma, tuvajos austrumos vispār nav statusu bet ir cita atbalsta sistēma atbilstoši Islāma paražām.
f. Daudzās valstīs vispār nav noteikti minimālo ienākumu līmeņi. Pat Eiropas Savienībā nav vienota, fiksēta minimālo ienākumu līmeņa. Dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt adekvātu atbalstu, pamatojoties uz nacionālajiem kritērijiem.
g. Pastāv risks, ka apgādnieki norādīs savas dzīvesvietas valstīs, kur ir noteikts ļoti liels ienākumu līmenis, bet dzīvos citur.
h. Normatīvais regulējums neatrunā situācijas, kad persona ir deklarēta Latvijā, bet faktiski dzīvo Norvēģijā, Vācijā, Francijā, Īrijā u.t.t.
Ir nepieciešams skaidri atrunāt, kā notiks ārvalstīs dzīvojošu apgādnieku mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšana – saziņas kārtība, mājsaimniecības sastāva noteikšana, dokumentu tulkošanas u.c. izmaksas, informācijas iegūšana par minimālā ienākuma līmeni attiecīgajā valstī. Noteikumos būtu jānorāda, ka attiecīgais dokuments ir jāiesniedz atbilstoši noformēts, lai iegūtu ticamību, t.i. jābūt Apostillei (apliecinājums) un dokumentam jābūt tulkotam. Tāpat nepieciešams skaidrot rīcību gadījumos, ja apgādnieki nesadarbojas ar sociālo dienestu (nesniedz dokumentus, neatsaucas uz uzaicinājumiem sadarboties).
Ierosinām pieņemt tās valsts, kur dzīvo apgādnieks, kompetentās institūcijas atbilstoši normatīvajiem aktiem tulkotu valsts valodā izziņu, ka tā ienākumi atbilst trūcīgas (maznodrošinātās) personas statusam, vai apgādnieki ienākumi ir mazāki par attiecīgās dzīvesvietas (valsts, pilsētas, štata, apgabala u.t.t.) noteikto minimālo darba samaksu vai ienākumu līmeni.
Lai būtu vienota un saprotama sociālajiem darbiniekiem pieeja apgādnieku ienākumu izvērtēšanas procesam lūdzam pašvaldību sociālajam dienestam izstrādāt vadlīnijas:
- par apgādnieka ienākumu izvērtēšanu, kurš dzīvo ārvalstīs un Latvijā nav deklarējis dzīvesvietu, un sadarbību ar sociālo dienestu;
- par apgādnieka ienākumu izvērtēšanu, kurš deklarējis dzīvesvietu Latvijā un sadarbību ar sociālo dienestu.
18.03.2026. 18:11
Latvijas Lielo pilsētu asociācija
Spēkā esošā redakcija:
22. Klienta vajadzību izvērtēšanu un aprūpes līmeņa noteikšanu var veikt šādu institūciju sociālie darbinieki vai sociālie aprūpētāji (turpmāk – speciālisti):
22.1. pašvaldības sociālā dienesta vai tā pakalpojuma sniedzēja speciālisti, ar kuru sociālais dienests noslēdzis līgumu par klientu vajadzību izvērtēšanu un aprūpes līmeņa noteikšanu;
22.2. ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas speciālisti, tai skaitā šo noteikumu 4. pielikumā minēto institūciju speciālisti;
22.3. tie sociālie darbinieki, kuri ir apmācīti atbalsta intensitātes skalas lietošanā, ja izvērtēšanai izmanto atbalsta intensitātes skalu.
Priekšlikums:
Aicinām paplašināt to speciālistu loku, kuri var noteikt aprūpes līmeni, konkrēti – medicīnas iestādes (slimnīcas) sociālais darbinieks.
22. Klienta vajadzību izvērtēšanu un aprūpes līmeņa noteikšanu var veikt šādu institūciju sociālie darbinieki vai sociālie aprūpētāji (turpmāk – speciālisti):
22.1. pašvaldības sociālā dienesta vai tā pakalpojuma sniedzēja speciālisti, ar kuru sociālais dienests noslēdzis līgumu par klientu vajadzību izvērtēšanu un aprūpes līmeņa noteikšanu;
22.2. ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas speciālisti, tai skaitā šo noteikumu 4. pielikumā minēto institūciju speciālisti;
22.3. tie sociālie darbinieki, kuri ir apmācīti atbalsta intensitātes skalas lietošanā, ja izvērtēšanai izmanto atbalsta intensitātes skalu.
Priekšlikums:
Aicinām paplašināt to speciālistu loku, kuri var noteikt aprūpes līmeni, konkrēti – medicīnas iestādes (slimnīcas) sociālais darbinieks.
18.03.2026. 18:12
Latvijas Lielo pilsētu asociācija
Anotācijā:
“Papildināt noteikumus ar 11.5.1 apakšpunktu [..]
Ja apgādnieks dzīvo ārvalstīs, viņš iesniedz informāciju par ienākumiem un informāciju par minimālo ienākumu līmeņa ietvaru attiecīgajā valstī.”
Iebildums.
Anotācijā minētais par to, ka ja apgādnieks dzīvo ārvalstīs, tad informāciju par ienākumiem iesniedz attiecīgajā valstī ir pretrunā ar grozījumiem.
Grozījumi paredz noteikumus papildināt ar 11.5.1 apakšpunktā šādā redakcijā:
“[..] Apgādnieka, kurš dzīvo ārvalstīs un Latvijā nav deklarējis dzīvesvietu, maksātspēju novērtē sociālais dienests, kas izskata šo noteikumu 10. punktā minētos dokumentus, ņemot vērā apgādnieka iesniegtos dokumentus par viņa ienākumiem un informāciju par minimālo ienākumu līmeni attiecīgajā valstī.”
“Papildināt noteikumus ar 11.5.1 apakšpunktu [..]
Ja apgādnieks dzīvo ārvalstīs, viņš iesniedz informāciju par ienākumiem un informāciju par minimālo ienākumu līmeņa ietvaru attiecīgajā valstī.”
Iebildums.
Anotācijā minētais par to, ka ja apgādnieks dzīvo ārvalstīs, tad informāciju par ienākumiem iesniedz attiecīgajā valstī ir pretrunā ar grozījumiem.
Grozījumi paredz noteikumus papildināt ar 11.5.1 apakšpunktā šādā redakcijā:
“[..] Apgādnieka, kurš dzīvo ārvalstīs un Latvijā nav deklarējis dzīvesvietu, maksātspēju novērtē sociālais dienests, kas izskata šo noteikumu 10. punktā minētos dokumentus, ņemot vērā apgādnieka iesniegtos dokumentus par viņa ienākumiem un informāciju par minimālo ienākumu līmeni attiecīgajā valstī.”
18.03.2026. 18:15
Latvijas Lielo pilsētu asociācija
7. Izteikt 21. punktu šādā redakcijā:
"21. Neredzīgām pilngadīgām personām piemēro ceturto aprūpes līmeni, neveicot izvērtēšanu."
Priekšlikums:
Rosinām lietoto terminu “neredzīga pilngadīga persona” aizstāt ar formulējumu “pilngadīga persona ar I grupas redzes invaliditāti”.
Termins “neredzīga persona” nav pietiekami skaidrs un var radīt atšķirīgu interpretāciju praksē, jo sociālais darbinieks nav kompetents medicīniski izvērtēt personas redzes funkciju traucējumu pakāpi. Redzes traucējumu smagumu nosaka ārstniecības persona un tas tiek izvērtēts invaliditātes ekspertīzē, nosakot redzes invaliditātes grupu.
Lietojumprogrammā SOPA VDEĀVK informatīvajā sistēmā ir pieejama tikai informācija par invaliditātes grupu, funkcionālo traucējumu veidu un invaliditātes cēloni, bet nav pieejama detalizēta informācija par redzes traucējumu smaguma pakāpi.
Atsauce uz personai noteikto I grupas redzes invaliditāti nodrošinātu skaidru, objektīvu un praksē vienveidīgi piemērojamu kritēriju aprūpes līmeņa noteikšanai.
Priekšlikums izteikt 21. punktu šādā redakcijā:
“21. Pilngadīgām personām ar I grupas redzes invaliditāti piemēro ceturto aprūpes līmeni, neveicot izvērtēšanu.”
"21. Neredzīgām pilngadīgām personām piemēro ceturto aprūpes līmeni, neveicot izvērtēšanu."
Priekšlikums:
Rosinām lietoto terminu “neredzīga pilngadīga persona” aizstāt ar formulējumu “pilngadīga persona ar I grupas redzes invaliditāti”.
Termins “neredzīga persona” nav pietiekami skaidrs un var radīt atšķirīgu interpretāciju praksē, jo sociālais darbinieks nav kompetents medicīniski izvērtēt personas redzes funkciju traucējumu pakāpi. Redzes traucējumu smagumu nosaka ārstniecības persona un tas tiek izvērtēts invaliditātes ekspertīzē, nosakot redzes invaliditātes grupu.
Lietojumprogrammā SOPA VDEĀVK informatīvajā sistēmā ir pieejama tikai informācija par invaliditātes grupu, funkcionālo traucējumu veidu un invaliditātes cēloni, bet nav pieejama detalizēta informācija par redzes traucējumu smaguma pakāpi.
Atsauce uz personai noteikto I grupas redzes invaliditāti nodrošinātu skaidru, objektīvu un praksē vienveidīgi piemērojamu kritēriju aprūpes līmeņa noteikšanai.
Priekšlikums izteikt 21. punktu šādā redakcijā:
“21. Pilngadīgām personām ar I grupas redzes invaliditāti piemēro ceturto aprūpes līmeni, neveicot izvērtēšanu.”
18.03.2026. 18:16
Latvijas Lielo pilsētu asociācija
Spēkā esošā redakcija:
9. Sociālos pakalpojumus persona pieprasa tās pašvaldības sociālajā dienestā (turpmāk – sociālais dienests), kuras teritorijā deklarēta personas dzīvesvieta, vai normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos vēršas tieši pie pakalpojuma sniedzēja.
Priekšlikums.
Ņemot vērā to, ka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 67. pants paredz pašvaldības kompetenču norobežošanu par bērnu pēc viņa dzīvesvietas, kas var būt arī faktiskā dzīvesvieta, kā arī to, ka saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 4. panta pirmo daļu personai ir tiesības deklarēt dzīvesvietas maiņu mēneša laikā pēc pārcelšanās, praksē var veidoties situācijas, kad persona vai bērns faktiski dzīvo vienā pašvaldībā, bet deklarētā dzīvesvieta vēl ir citā pašvaldībā. Vienlaikus Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9. panta 3.¹ daļa paredz gadījumus, kad persona sociālos pakalpojumus var pieprasīt, kad pašvaldība, kuras teritorijā persona atrodas vai ir izvēlējusies dzīvesvietu, nodrošina personai nepieciešamo atbalstu un izvērtē personas materiālo situāciju, informējot pašvaldību, kurā ir bijusi personas pēdējā deklarētā dzīvesvieta.
Savukārt Ministru kabineta 2019. gada 2. aprīļa noteikumu Nr. 138 “Noteikumi par sociālo pakalpojumu saņemšanu” 9. punkts paredz, ka sociālos pakalpojumus persona pieprasa tikai tās pašvaldības sociālajā dienestā, kuras teritorijā ir deklarēta personas dzīvesvieta. Šāds regulējums pilnībā balstās uz deklarētās dzīvesvietas principu, kas nav korekti.
Aicinājums ir precizēt noteikumu 9.punktu.
9. Sociālos pakalpojumus persona pieprasa tās pašvaldības sociālajā dienestā (turpmāk – sociālais dienests), kuras teritorijā deklarēta personas dzīvesvieta, vai normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos vēršas tieši pie pakalpojuma sniedzēja.
Priekšlikums.
Ņemot vērā to, ka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 67. pants paredz pašvaldības kompetenču norobežošanu par bērnu pēc viņa dzīvesvietas, kas var būt arī faktiskā dzīvesvieta, kā arī to, ka saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 4. panta pirmo daļu personai ir tiesības deklarēt dzīvesvietas maiņu mēneša laikā pēc pārcelšanās, praksē var veidoties situācijas, kad persona vai bērns faktiski dzīvo vienā pašvaldībā, bet deklarētā dzīvesvieta vēl ir citā pašvaldībā. Vienlaikus Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9. panta 3.¹ daļa paredz gadījumus, kad persona sociālos pakalpojumus var pieprasīt, kad pašvaldība, kuras teritorijā persona atrodas vai ir izvēlējusies dzīvesvietu, nodrošina personai nepieciešamo atbalstu un izvērtē personas materiālo situāciju, informējot pašvaldību, kurā ir bijusi personas pēdējā deklarētā dzīvesvieta.
Savukārt Ministru kabineta 2019. gada 2. aprīļa noteikumu Nr. 138 “Noteikumi par sociālo pakalpojumu saņemšanu” 9. punkts paredz, ka sociālos pakalpojumus persona pieprasa tikai tās pašvaldības sociālajā dienestā, kuras teritorijā ir deklarēta personas dzīvesvieta. Šāds regulējums pilnībā balstās uz deklarētās dzīvesvietas principu, kas nav korekti.
Aicinājums ir precizēt noteikumu 9.punktu.
18.03.2026. 18:19
Atlasīti 8 ieraksti.
Ierakstu skaits lapā25