Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Grozījumi Ministru kabineta 2016. gada 12. aprīļa noteikumos Nr. 227 "Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 3.1.1. specifiskā atbalsta mērķa "Sekmēt MVK izveidi un attīstību, īpaši apstrādes rūpniecībā un RIS3 prioritārajās nozarēs" 3.1.1.5. pasākuma "Atbalsts ieguldījumiem ražošanas telpu un infrastruktūras izveidei vai rekonstrukcijai" pirmās projektu iesniegumu atlases kārtas īstenošanas noteikumi"
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Dokumenti
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Noteikumu projekts izstrādāts pēc Ekonomikas ministrijas iniciatīvas, lai precizētu Ministru kabineta 2016. gada 12. aprīļa noteikumu Nr. 227 "Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 3.1.1. specifiskā atbalsta mērķa "Sekmēt MVK izveidi un attīstību, īpaši apstrādes rūpniecībā un RIS3 prioritārajās nozarēs" 3.1.1.5. pasākuma "Atbalsts ieguldījumiem ražošanas telpu un infrastruktūras izveidei vai rekonstrukcijai" pirmās projektu iesniegumu atlases kārtas īstenošanas noteikumi" (turpmāk – MK noteikumi Nr. 227) normu par projekta īstenošanas termiņu. Šobrīd MK Noteikumi Nr.227 paredz, ka saimnieciskās darbības veicējiem maksimālais termiņš projektu realizācijai ir 2022. gada 31. decembris. Ņemot vērā Krievijas militārās agresijas pret Ukrainu izraisītās ekonomiskās sekas, kā rezultātā ir tikušas kavētas dažādu materiālu piegādes, meklēti jauni risinājumi materiālu iegādē vai aizstāšanā, notikuši iepriekš neprognozēti strauji izejmateriālu sadārdzinājumi, līdz ar to projekta īstenotāji ir bijuši spiesti pārplānot projekta īstenošanas termiņus un ir uzņēmumi, kuri šobrīd identificējuši, ka noteiktajā termiņā nespēs realizēt iesāktos projektus.
Mērķa apraksts
Noteikumu projekta mērķis ir precizēt MK noteikumu Nr. 227 normu pagarinot projekta īstenošanas termiņu no 2022.gada 31.decembra uz 2023.gada 31.decembri, lai saimnieciskās darbības veicējiem, kuriem esošās ekonomiskās un ģeopolitiskās situācijas ietekmē ir tikusi ietekmēta projekta īstenošana nodrošinātu iespēju pabeigt MK noteikumu Nr.277 ietvaros atbalstītos projektus.
Politikas jomas
Eiropas Savienības fondi un citi ārvalstu finanšu instrumenti
Teritorija
Latvijas Republika
Norises laiks
16.06.2022. - 07.07.2022.
Informācija
Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 25. augusta noteikumu Nr. 970 “Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā” 7.4.1 apakšpunktu sabiedrības pārstāvji ir aicināti līdzdarboties, rakstiski sniedzot viedokli par tiesību akta projektu.
Fiziskās personas
Nē
Juridiskās personas
JāSkaidrojums un ietekme
-
Sagatavoja
Signija Zandere (EM)
Atbildīgā persona
Raimonds Lapiņš (EM)
Izsludināšanas datums
16.06.2022. 09:36
Iesniegtie iebildumi / priekšlikumi
Iebilduma / priekšlikuma iesniedzējs
Iebilduma / priekšlikuma būtība
Iesniegts
Dmitrijs Dmitrijevs
Der atcerēties, ka sniedzot palīdzību bezdarbniekiem ir jāievēro cieņpilnas attieksmes principi.
Der atcerēties, ka, īstenojot mērķprogrammu «Izaugsme un nodarbinātība» ir jāievēro cieņpilnas attieksmes pamatprincipi attiecībā pret bezdarbniekiem. Savstarpējā cieņa un sapratne ir mūžsenas vērtības, bez kurām mūsdienu sabiedrība nav spējīga izdzīvot. Piemēram, Simtlatnieku programmas laikā cieņpilnas attieksmes pamatprincipi pret bezdarbniekiem netika ievēroti. Simtlatnieku programma pēc savas būtības bija visai noziedzīga. Pirmkārt, Simtlatnieku programmas sākumā atlīdzība par pilnas slodzes darbu (40 darba stundas nedēļā) bija vien 100 lati. Piebildīšu vel, ka no šiem 100 latiem sociālās apdrošināšanas iemaksas netika veiktas, tādējādi Simtlatnieku programmas ietvaros pavadītais darba laiks netiek iekļauts darba stāžā. Piemēram, 2010. gadā minimālā bruto mēnešalga bija 180 lati, proti, par pilnas slodzes darbu (40 darba stundas nedēļā) mēnesī bija jāmaksā vismaz 180 lati uz papīra. 2010. gadā VSAO nodokļa likme bija 9%, iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme bija 26%, bet neapliekamais minimums bija 35 lati. Tātad sanāk, ka neto algai jeb algai uz rokas ikmēnesi vajadzēja būt vismaz 130 latu un 31 santīmu lielai (ja vien personai nav apgādājamo vai kādu citu nodokļu atvieglojumu, citādi neto algai ir jābūt lielākai). No šiem skaitļiem var spriest, ka valsts ikmēnesi Simtlatnieku programmas dalībniekus apzaga par 30 latiem un 31 santīmu. Kur skatījās Valsts policija? Kur skatījās Nodarbinātības valsts aģentūra? Kur skatījās Valsts darba inspekcija? Kur skatījās Latvijas Republikas Finanšu ministrija? Kur skatījās Tiesībsarga birojs? Uz šiem jautājumiem nedz es, nedz kāds cits saprātīgs cilvēks nespēs dot racionālu atbildi. Taču viennozīmīgi es varu apgalvot, ka Simtlatnieku programma pārkāpj Darba likuma 61. panta otro daļu un Ministru kabineta noteikumus Nr. 656. Otrkārt, Simtlatnieku programmu mūsdienu apstākļos tuvināti var pielīdzināt verdzībai. Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļas «Cilvēka pamattiesības» 94. pantā ir teikts: «Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu.». Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļas «Cilvēka pamattiesības» 106. pantā ir teikts: «Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu.». Tādējādi verdzība Latvijas Republikas teritorijā ir aizliegta. Arī Eiropas Savienības likumdošana aizliedz verdzību. Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 1. sadaļas «Tiesības un brīvības» 4. panta «Verdzības un piespiedu darba aizliegums» 1. un 2. daļā ir teikts: «Nevienu nedrīkst turēt verdzībā vai nebrīvē. Nevienam nedrīkst likt veikt piespiedu vai obligātu darbu.». Cilvēks ir emocionāla būtne. Bieži vien cilvēki krīzes situācijā, stresa ietekmē pieņem aplamus un bezjēdzīgus lēmumus. Nabadzībā, bezcerībā, izmisumā cilvēks kļūst gatavs strādāt pat par maizi un ūdeni. Valdība ļaunprātīgi izmantoja Latvijas Republikas iedzīvotāju nabadzību, bezcerību, izmisumu. Pat Pasaules Bankas prezidents Roberts Zēliks 2010. gadā domāja, ka Simtlatnieku programmas dalībniekiem 100 latus maksā dienā. Zēlika kungs laikam nespēja iedomāties, ka Eiropas Savienības teritorijā kaut kas tāds vispār var notikt. Treškārt, Simtlatnieku programma neievēroja cieņpilnas attieksmes pamatprincipus pret bezdarbniekiem. Daudzas pašvaldības un sabiedriskā labuma organizācijas ļaunprātīgi izmantoja Simtlatnieku programmas dalībniekus pašlabuma gūšanai. Simtlatnieku programmas dalībnieki strādāja arī tādus darbus, par kuriem pienāktos lielāka alga nekā minimālā mēnešalga. Bieži vien arī darba apstākļi bija drausmīgi.
*Simtlatnieku programma – no 2009. līdz 2011.gadam Latvijā īstenotā bezdarbnieku atbalsta programma «Darba praktizēšana ar stipendiju».
Der atcerēties, ka, īstenojot mērķprogrammu «Izaugsme un nodarbinātība» ir jāievēro cieņpilnas attieksmes pamatprincipi attiecībā pret bezdarbniekiem. Savstarpējā cieņa un sapratne ir mūžsenas vērtības, bez kurām mūsdienu sabiedrība nav spējīga izdzīvot. Piemēram, Simtlatnieku programmas laikā cieņpilnas attieksmes pamatprincipi pret bezdarbniekiem netika ievēroti. Simtlatnieku programma pēc savas būtības bija visai noziedzīga. Pirmkārt, Simtlatnieku programmas sākumā atlīdzība par pilnas slodzes darbu (40 darba stundas nedēļā) bija vien 100 lati. Piebildīšu vel, ka no šiem 100 latiem sociālās apdrošināšanas iemaksas netika veiktas, tādējādi Simtlatnieku programmas ietvaros pavadītais darba laiks netiek iekļauts darba stāžā. Piemēram, 2010. gadā minimālā bruto mēnešalga bija 180 lati, proti, par pilnas slodzes darbu (40 darba stundas nedēļā) mēnesī bija jāmaksā vismaz 180 lati uz papīra. 2010. gadā VSAO nodokļa likme bija 9%, iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme bija 26%, bet neapliekamais minimums bija 35 lati. Tātad sanāk, ka neto algai jeb algai uz rokas ikmēnesi vajadzēja būt vismaz 130 latu un 31 santīmu lielai (ja vien personai nav apgādājamo vai kādu citu nodokļu atvieglojumu, citādi neto algai ir jābūt lielākai). No šiem skaitļiem var spriest, ka valsts ikmēnesi Simtlatnieku programmas dalībniekus apzaga par 30 latiem un 31 santīmu. Kur skatījās Valsts policija? Kur skatījās Nodarbinātības valsts aģentūra? Kur skatījās Valsts darba inspekcija? Kur skatījās Latvijas Republikas Finanšu ministrija? Kur skatījās Tiesībsarga birojs? Uz šiem jautājumiem nedz es, nedz kāds cits saprātīgs cilvēks nespēs dot racionālu atbildi. Taču viennozīmīgi es varu apgalvot, ka Simtlatnieku programma pārkāpj Darba likuma 61. panta otro daļu un Ministru kabineta noteikumus Nr. 656. Otrkārt, Simtlatnieku programmu mūsdienu apstākļos tuvināti var pielīdzināt verdzībai. Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļas «Cilvēka pamattiesības» 94. pantā ir teikts: «Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu.». Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļas «Cilvēka pamattiesības» 106. pantā ir teikts: «Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu.». Tādējādi verdzība Latvijas Republikas teritorijā ir aizliegta. Arī Eiropas Savienības likumdošana aizliedz verdzību. Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 1. sadaļas «Tiesības un brīvības» 4. panta «Verdzības un piespiedu darba aizliegums» 1. un 2. daļā ir teikts: «Nevienu nedrīkst turēt verdzībā vai nebrīvē. Nevienam nedrīkst likt veikt piespiedu vai obligātu darbu.». Cilvēks ir emocionāla būtne. Bieži vien cilvēki krīzes situācijā, stresa ietekmē pieņem aplamus un bezjēdzīgus lēmumus. Nabadzībā, bezcerībā, izmisumā cilvēks kļūst gatavs strādāt pat par maizi un ūdeni. Valdība ļaunprātīgi izmantoja Latvijas Republikas iedzīvotāju nabadzību, bezcerību, izmisumu. Pat Pasaules Bankas prezidents Roberts Zēliks 2010. gadā domāja, ka Simtlatnieku programmas dalībniekiem 100 latus maksā dienā. Zēlika kungs laikam nespēja iedomāties, ka Eiropas Savienības teritorijā kaut kas tāds vispār var notikt. Treškārt, Simtlatnieku programma neievēroja cieņpilnas attieksmes pamatprincipus pret bezdarbniekiem. Daudzas pašvaldības un sabiedriskā labuma organizācijas ļaunprātīgi izmantoja Simtlatnieku programmas dalībniekus pašlabuma gūšanai. Simtlatnieku programmas dalībnieki strādāja arī tādus darbus, par kuriem pienāktos lielāka alga nekā minimālā mēnešalga. Bieži vien arī darba apstākļi bija drausmīgi.
*Simtlatnieku programma – no 2009. līdz 2011.gadam Latvijā īstenotā bezdarbnieku atbalsta programma «Darba praktizēšana ar stipendiju».
21.06.2022. 14:58
Dmitrijs Dmitrijevs
Der atcerēties, ka sniedzot palīdzību bezdarbniekiem ir jāievēro cieņpilnas attieksmes principi.
Der atcerēties, ka, īstenojot mērķprogrammu «Izaugsme un nodarbinātība» ir jāievēro cieņpilnas attieksmes pamatprincipi attiecībā pret bezdarbniekiem. Savstarpējā cieņa un sapratne ir mūžsenas vērtības, bez kurām mūsdienu sabiedrība nav spējīga izdzīvot. Piemēram, Simtlatnieku programmas laikā cieņpilnas attieksmes pamatprincipi pret bezdarbniekiem netika ievēroti. Simtlatnieku programma pēc savas būtības bija visai noziedzīga. Pirmkārt, Simtlatnieku programmas sākumā atlīdzība par pilnas slodzes darbu (40 darba stundas nedēļā) bija vien 100 lati. Piebildīšu vel, ka no šiem 100 latiem sociālās apdrošināšanas iemaksas netika veiktas, tādējādi Simtlatnieku programmas ietvaros pavadītais darba laiks netiek iekļauts darba stāžā. Piemēram, 2010. gadā minimālā bruto mēnešalga bija 180 lati, proti, par pilnas slodzes darbu (40 darba stundas nedēļā) mēnesī bija jāmaksā vismaz 180 lati uz papīra. 2010. gadā VSAO nodokļa likme bija 9%, iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme bija 26%, bet neapliekamais minimums bija 35 lati. Tātad sanāk, ka neto algai jeb algai uz rokas ikmēnesi vajadzēja būt vismaz 130 latu un 31 santīmu lielai (ja vien personai nav apgādājamo vai kādu citu nodokļu atvieglojumu, citādi neto algai ir jābūt lielākai). No šiem skaitļiem var spriest, ka valsts ikmēnesi Simtlatnieku programmas dalībniekus apzaga par 30 latiem un 31 santīmu. Kur skatījās Valsts policija? Kur skatījās Nodarbinātības valsts aģentūra? Kur skatījās Valsts darba inspekcija? Kur skatījās Latvijas Republikas Finanšu ministrija? Kur skatījās Tiesībsarga birojs? Uz šiem jautājumiem nedz es, nedz kāds cits saprātīgs cilvēks nespēs dot racionālu atbildi. Taču viennozīmīgi es varu apgalvot, ka Simtlatnieku programma pārkāpj Darba likuma 61. panta otro daļu un Ministru kabineta noteikumus Nr. 656. Otrkārt, Simtlatnieku programmu mūsdienu apstākļos tuvināti var pielīdzināt verdzībai. Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļas «Cilvēka pamattiesības» 94. pantā ir teikts: «Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu.». Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļas «Cilvēka pamattiesības» 106. pantā ir teikts: «Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu.». Tādējādi verdzība Latvijas Republikas teritorijā ir aizliegta. Arī Eiropas Savienības likumdošana aizliedz verdzību. Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 1. sadaļas «Tiesības un brīvības» 4. panta «Verdzības un piespiedu darba aizliegums» 1. un 2. daļā ir teikts: «Nevienu nedrīkst turēt verdzībā vai nebrīvē. Nevienam nedrīkst likt veikt piespiedu vai obligātu darbu.». Cilvēks ir emocionāla būtne. Bieži vien cilvēki krīzes situācijā, stresa ietekmē pieņem aplamus un bezjēdzīgus lēmumus. Nabadzībā, bezcerībā, izmisumā cilvēks kļūst gatavs strādāt pat par maizi un ūdeni. Valdība ļaunprātīgi izmantoja Latvijas Republikas iedzīvotāju nabadzību, bezcerību, izmisumu. Pat Pasaules Bankas prezidents Roberts Zēliks 2010. gadā domāja, ka Simtlatnieku programmas dalībniekiem 100 latus maksā dienā. Zēlika kungs laikam nespēja iedomāties, ka Eiropas Savienības teritorijā kaut kas tāds vispār var notikt. Treškārt, Simtlatnieku programma neievēroja cieņpilnas attieksmes pamatprincipus pret bezdarbniekiem. Daudzas pašvaldības un sabiedriskā labuma organizācijas ļaunprātīgi izmantoja Simtlatnieku programmas dalībniekus pašlabuma gūšanai. Simtlatnieku programmas dalībnieki strādāja arī tādus darbus, par kuriem pienāktos lielāka alga nekā minimālā mēnešalga. Bieži vien arī darba apstākļi bija drausmīgi.
*Simtlatnieku programma – no 2009. līdz 2011.gadam Latvijā īstenotā bezdarbnieku atbalsta programma «Darba praktizēšana ar stipendiju».
Der atcerēties, ka, īstenojot mērķprogrammu «Izaugsme un nodarbinātība» ir jāievēro cieņpilnas attieksmes pamatprincipi attiecībā pret bezdarbniekiem. Savstarpējā cieņa un sapratne ir mūžsenas vērtības, bez kurām mūsdienu sabiedrība nav spējīga izdzīvot. Piemēram, Simtlatnieku programmas laikā cieņpilnas attieksmes pamatprincipi pret bezdarbniekiem netika ievēroti. Simtlatnieku programma pēc savas būtības bija visai noziedzīga. Pirmkārt, Simtlatnieku programmas sākumā atlīdzība par pilnas slodzes darbu (40 darba stundas nedēļā) bija vien 100 lati. Piebildīšu vel, ka no šiem 100 latiem sociālās apdrošināšanas iemaksas netika veiktas, tādējādi Simtlatnieku programmas ietvaros pavadītais darba laiks netiek iekļauts darba stāžā. Piemēram, 2010. gadā minimālā bruto mēnešalga bija 180 lati, proti, par pilnas slodzes darbu (40 darba stundas nedēļā) mēnesī bija jāmaksā vismaz 180 lati uz papīra. 2010. gadā VSAO nodokļa likme bija 9%, iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme bija 26%, bet neapliekamais minimums bija 35 lati. Tātad sanāk, ka neto algai jeb algai uz rokas ikmēnesi vajadzēja būt vismaz 130 latu un 31 santīmu lielai (ja vien personai nav apgādājamo vai kādu citu nodokļu atvieglojumu, citādi neto algai ir jābūt lielākai). No šiem skaitļiem var spriest, ka valsts ikmēnesi Simtlatnieku programmas dalībniekus apzaga par 30 latiem un 31 santīmu. Kur skatījās Valsts policija? Kur skatījās Nodarbinātības valsts aģentūra? Kur skatījās Valsts darba inspekcija? Kur skatījās Latvijas Republikas Finanšu ministrija? Kur skatījās Tiesībsarga birojs? Uz šiem jautājumiem nedz es, nedz kāds cits saprātīgs cilvēks nespēs dot racionālu atbildi. Taču viennozīmīgi es varu apgalvot, ka Simtlatnieku programma pārkāpj Darba likuma 61. panta otro daļu un Ministru kabineta noteikumus Nr. 656. Otrkārt, Simtlatnieku programmu mūsdienu apstākļos tuvināti var pielīdzināt verdzībai. Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļas «Cilvēka pamattiesības» 94. pantā ir teikts: «Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu.». Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļas «Cilvēka pamattiesības» 106. pantā ir teikts: «Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu.». Tādējādi verdzība Latvijas Republikas teritorijā ir aizliegta. Arī Eiropas Savienības likumdošana aizliedz verdzību. Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 1. sadaļas «Tiesības un brīvības» 4. panta «Verdzības un piespiedu darba aizliegums» 1. un 2. daļā ir teikts: «Nevienu nedrīkst turēt verdzībā vai nebrīvē. Nevienam nedrīkst likt veikt piespiedu vai obligātu darbu.». Cilvēks ir emocionāla būtne. Bieži vien cilvēki krīzes situācijā, stresa ietekmē pieņem aplamus un bezjēdzīgus lēmumus. Nabadzībā, bezcerībā, izmisumā cilvēks kļūst gatavs strādāt pat par maizi un ūdeni. Valdība ļaunprātīgi izmantoja Latvijas Republikas iedzīvotāju nabadzību, bezcerību, izmisumu. Pat Pasaules Bankas prezidents Roberts Zēliks 2010. gadā domāja, ka Simtlatnieku programmas dalībniekiem 100 latus maksā dienā. Zēlika kungs laikam nespēja iedomāties, ka Eiropas Savienības teritorijā kaut kas tāds vispār var notikt. Treškārt, Simtlatnieku programma neievēroja cieņpilnas attieksmes pamatprincipus pret bezdarbniekiem. Daudzas pašvaldības un sabiedriskā labuma organizācijas ļaunprātīgi izmantoja Simtlatnieku programmas dalībniekus pašlabuma gūšanai. Simtlatnieku programmas dalībnieki strādāja arī tādus darbus, par kuriem pienāktos lielāka alga nekā minimālā mēnešalga. Bieži vien arī darba apstākļi bija drausmīgi.
*Simtlatnieku programma – no 2009. līdz 2011.gadam Latvijā īstenotā bezdarbnieku atbalsta programma «Darba praktizēšana ar stipendiju».
21.06.2022. 15:04
Leonīds Krivišs
Cieņa un cilvēkmīlestība ir ļoti nozīmīga mūsdienu sabiedrībā. Pieņemot lēmumus, kas skar bezdarbnieku dzīvi, mūsu valdībai un mūsu ierēdņiem ir jāmēģina iejusties bezdarbnieka kurpēs. Ir jāmēģina saprast bezdarbnieka sajūtas un ikdienas grūtības. Ir jāmēģina savā dvēselē rast empātiju, sirds siltumu un sapratni. Viennozīmīgi varu teikt, ka Simtlatnieku programmas īstenošanas laikā bija būtiski cilvēktiesību un cilvēkbrīvību pārkāpumi. Esmu pats personīgi piedalījies Simtlatnieku programmā. Nekā patīkama šajā bezdarbnieku atbalsta programmā nebija. Sākumā man maksāja 100 latus mēnesī, bet vēlāk darba samaksu samazināja līdz 80 latiem mēnesī. Bija grūti pabarot ģimeni. Pašvaldības atbalsts bija nepietiekams. Simtlatnieku programmā pavadīto laiku es atceros kā ļaunu murgu. Tagad es esmu pensionārs. Diemžēl Simtlatnieku programmā pavadītais laiks netika ieskaitīts manā darba stāžā. Tas ir bezgala skumji. Par spīti visam, es joprojām mīlu savu dzimteni – Latviju. Es joprojām esmu Latvijas Republikas patriots.
Lai Dievi mūs svētī! Lai Dievi pasargā mūs no ļauna! Svētīgi!
Lai Dievi mūs svētī! Lai Dievi pasargā mūs no ļauna! Svētīgi!
21.06.2022. 16:26
Tatjana Dmitrijeva
Tas ir jauki, ka valdība rūpējas par Latvijas Republikas iedzīvotāju labklājību. Tas ir lieliski. Realizējot mērķprogrammu «Izaugsme un nodarbinātība», ir jācenšas nepieļaut tās pašas vai arī līdzīgas kļūdas kādas bija Simtlatnieku programmā. Esmu pati piedalījusies Simtlatnieku programmā. Lai gan man bija paveicies, jo Simtlatnieku programmas ietvaros man nācās grābt tikai lapas, kopt dobes, kraut malku blakām pagastmājai. Tomēr man nācās ikdienu staigāt 5 kilometrus uz darbu un no darba. Kopā diendienā bija jānoiet 10 kilometri. Ēst man darbā nedeva. Dušas, kur nomazgāties pēc darba, arī nebija. Lauku mājās man toreiz nebija ne kanalizācijas, ne ūdensvada. Tādēļ personīgās higiēnas ievērošana sagādāja grūtības.
Manuprāt, Simtlatnieku programma ir noziegums pret bezdarbniekiem. Šī bezdarbnieku atbalsta programma padarīja cilvēkus par strādājošiem nabagiem.
Manuprāt, Simtlatnieku programma ir noziegums pret bezdarbniekiem. Šī bezdarbnieku atbalsta programma padarīja cilvēkus par strādājošiem nabagiem.
21.06.2022. 16:49