Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Dokumenti
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Šobrīd Valsts fondēto pensiju likums nosaka, ka, sasniedzot valsts vecuma pensijas piešķiršanai noteikto vecumu, personai ir tikai divas izvēles izmantot valsts fondēto pensiju kapitālu:
1) uzkrāto fondētās pensijas kapitālu pievienot nefondētajam pensijas kapitālam, lai aprēķinātu vecuma pensiju saskaņā ar likumu "Par valsts pensijām";
2) par uzkrāto fondētās pensijas kapitālu iegādāties dzīvības apdrošināšanas (mūža pensijas) polisi.
1) uzkrāto fondētās pensijas kapitālu pievienot nefondētajam pensijas kapitālam, lai aprēķinātu vecuma pensiju saskaņā ar likumu "Par valsts pensijām";
2) par uzkrāto fondētās pensijas kapitālu iegādāties dzīvības apdrošināšanas (mūža pensijas) polisi.
Mērķa apraksts
Pilnveidot valsts fondētā pensijas kapitāla izmantošanas iespējas, iestājoties likumā "Par valsts pensijām" noteiktajam pensijas vecumam un pieprasot vecuma pensiju vai pirms pensijas pieprasīšanas, un papildus likumā noteiktajām iespējām dot personai vēl šādas iespējas:
- ne agrāk kā piecus gadus pirms likuma “Par valsts pensijām” 11. panta pirmajā daļā noteiktā vecuma sasniegšanas pārtraukt dalību valsts fondēto pensiju shēmā un uzkrāto fondētās pensijas kapitālu pievienot nefondētajam pensijas kapitālam;
- ja uzkrātais fondētās pensijas kapitāls ir ne mazāks kā desmit valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas, pārtraukt dalību valsts fondēto pensiju shēmā un noslēgt ar pensiju pārvaldnieku vai apdrošinātāju fondētās vecuma pensijas ar piesaisti finanšu tirgum līgumu par uzkrātā fondētās pensijas kapitāla izmantošanu;
- ja uzkrātais fondētās pensijas kapitāls ir ne mazāks kā desmit valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas, Valsts sociālās apdrošināšanas aģenmtūra nodrošina regulāru fondētās vecuma pensijas izmaksu no fondētā pensijas kapitāla un fondētais pensijas kapitāls paliek ieguldīts fondēto pensiju shēmas ieguldījumu plānā;
- uz laiku līdz trim gadiem no vecuma pensijas piešķiršanas dienas atlikt izvēli par fondētā pensijas kapitāla izmantošanu un vienlaikus saņemt regulāru fondētās vecuma pensijas izmaksu no fondētā pensijas kapitāla un fondētais pensijas kapitāls paliek ieguldīts fondēto pensiju shēmas ieguldījumu plānā līdz galīgās izvēles izdarīšanai.
- ne agrāk kā piecus gadus pirms likuma “Par valsts pensijām” 11. panta pirmajā daļā noteiktā vecuma sasniegšanas pārtraukt dalību valsts fondēto pensiju shēmā un uzkrāto fondētās pensijas kapitālu pievienot nefondētajam pensijas kapitālam;
- ja uzkrātais fondētās pensijas kapitāls ir ne mazāks kā desmit valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas, pārtraukt dalību valsts fondēto pensiju shēmā un noslēgt ar pensiju pārvaldnieku vai apdrošinātāju fondētās vecuma pensijas ar piesaisti finanšu tirgum līgumu par uzkrātā fondētās pensijas kapitāla izmantošanu;
- ja uzkrātais fondētās pensijas kapitāls ir ne mazāks kā desmit valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas, Valsts sociālās apdrošināšanas aģenmtūra nodrošina regulāru fondētās vecuma pensijas izmaksu no fondētā pensijas kapitāla un fondētais pensijas kapitāls paliek ieguldīts fondēto pensiju shēmas ieguldījumu plānā;
- uz laiku līdz trim gadiem no vecuma pensijas piešķiršanas dienas atlikt izvēli par fondētā pensijas kapitāla izmantošanu un vienlaikus saņemt regulāru fondētās vecuma pensijas izmaksu no fondētā pensijas kapitāla un fondētais pensijas kapitāls paliek ieguldīts fondēto pensiju shēmas ieguldījumu plānā līdz galīgās izvēles izdarīšanai.
Politikas jomas
Sociālā apdrošināšana
Teritorija
-
Norises laiks
24.09.2026. - 08.10.2026.
Informācija
-
Fiziskās personas
- Valsts fondēto pensiju shēmas dalībnieki
Skaidrojums un ietekme
-
Juridiskās personas
- Apdrošinātāji, privātie pensiju fondi un fondēto pensiju shēmas līdzekļu pārvaldītāji
Skaidrojums un ietekme
-
Sagatavoja
Sandra Rucka (LM)
Atbildīgā persona
Ingus Alliks (LM)
Izsludināšanas datums
24.09.2026. 13:18
Iesniegtie viedokļi
ID
Iesniedzējs
Viedokļa būtība
Iesniegts
26-TA-955/1
Fiziska persona
Labdien! Grozījumi ir darbības imitācija un vēl lielāka (nekā tā jau ir šobrīd) privāto pensiju pārvaldnieku (banku) un apdrošināšanas sabiedrību materiālo interešu lobēšana. Tā ir tikai vēl lielāka "galvas jaukšana" iedzīvotājiem, kuru tiesībzinības tā jau ir zemā līmenī. Valsts pārvaldē nav izveidota pārskatāma un saprotama sistēma, lai cilvēki zinātu, kur, pie kā vērsties (bez sūtīšanas no viena pie otra) par viņu dzīvē svarīgiem jautājumiem, ko kuriem viens no svarīgākajiem ir pensionēšanās.
Visi līdz šim izskanējušie politiķu argumenti pret 2.pensijas līmeņa uzkrājuma izmaksu iedzīvotājiem, ja tie to vēlas saņemt pilnībā (samaksājot iedz.ien.nodokli), aizejot pensijā, neiztur kritiku. Tas ir tikai neprasmīgi slēpts mēģinājums iestāstīt, ka visi paliks bez iztikas līdzekļiem, nejēdz finanšu pratību, jo šī nauda, pie kuras politiķi tik ļoti turas, bet, kura ir iedzīvotāju nopelnītā, bet neizmaksātā (uzkrātā) darba samaksas daļa, ir kritiski nepieciešama valsts budžetam, kurš tā jau ir ar lielu deficītu.
Pēc 5 mēnešiem būšu sasniegusi pensionēšanās vecumu. Mans kopējais apdrošināšanas stāžs ir 47 gadi, pensiju 2.līmeņa uzkrājuma kapitāls ir 38,5 tūkstoši EUR. Tāpēc, lūdzu, neizmantojiet savā retorikā kaut kādu vidējo statistisko indivīdu, kuram uzkrājums esot 5 tūkstoši EUR. Būtu jauki, ja likumprojektu autori apgūtu spēju raudzīties uz problēmām caur reāli eksistējošu cilvēku. Bet, kamēr tā nav, es paskaidrošu: Latvijas iedzīvotāju labklājības līmenis, diemžēl, ir nepiedodami krasi atšķirīgs. Līdz ar to, tam cilvēkam, kurš ir spējis šobrīd aizejot pensijā, uzkrāt tik vien kā 5-6 tūkstošus EUR pensiju 2.līmenī, tā ir milzīga naudas summa, kura viņam palīdzētu uzlikt mājai jumtu, saremontēt 20 gadus veco mašīnu vai salabot zobus. Savukārt, man, kura darba gaitas ir sākusi 1979.gadā, vienlaikus strādājot, ieguvusi augstāko izglītību, viena, bez pabalstiem un alimentiem izaudzinājusi un finansiāli nodrošinājusi augstāko izglītību savam bērnam, vienlaikus maksājot kredītu par dzīvokļa iegādi, jo nebija savas pajumtes, - man tagad mūža nogalē nav tādu uzkrājumu, lai samaksātu par šī dzīvokļa remontu. Ceru, esat informēti, ka bankas neizsniedz aizdevumus uz saprātīgiem nosacījumiem pirmspensijas vecumu sasniegušiem cilvēkiem. Par to summu, pieņemsim, 150 EUR mēnesī, kas man tiktu piemaksāta no pensiju 2.līmeņa uzkrājuma (jo mazākais no diviem ļaunumiem šobrīd ir slēgt apdrošināšanas līgumu par "mūža polisi"), nav iespējams sakrāt summu, kāda nepieciešama dzīvokļa remontam. Dzīvokļa remonts ir kapitālieguldījums, kurš garantē to, ka izremontētu dzīvokli var izīrēt, kā tas būtu manā gadījumā. Un valstij vairs nevajadzētu uztraukties par manu spēju kā pensionārei izdzīvot, jo es par to spētu parūpēties pati, neprasot no valsts neko (tāpat kā līdz šim, starp citu), izņemot savu nopelnīto, bet man neizmaksāto (uzkrāto) darba samaksas daļu.
Vai tiešām valsts, t.i., likumdevējs un izpildvara, jūtas labi, ja viena no neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām - pensionāri turpina ciest - katrs individuāli, atkarībā no savām problēmām (nespēja finansēt veselības pakalpojumus, ieguldījumus savā nekustamajā vai kustamajā īpašumā utml.).
Grozījumus kategoriski neatbalstu, tie ir jāpapildina ar iespēju iedzīvotājam pensionējoties, saņemt visu vai daļu (atkarībā no viņa izvēles) pensiju 2.līmeņa uzkrājuma kapitālu. Likumdevējam ir jāizvērtē, vai būtu jāmaksā, un kādā apmērā jāmaksā, iedzīvotāju ienākuma nodoklis.
Visi līdz šim izskanējušie politiķu argumenti pret 2.pensijas līmeņa uzkrājuma izmaksu iedzīvotājiem, ja tie to vēlas saņemt pilnībā (samaksājot iedz.ien.nodokli), aizejot pensijā, neiztur kritiku. Tas ir tikai neprasmīgi slēpts mēģinājums iestāstīt, ka visi paliks bez iztikas līdzekļiem, nejēdz finanšu pratību, jo šī nauda, pie kuras politiķi tik ļoti turas, bet, kura ir iedzīvotāju nopelnītā, bet neizmaksātā (uzkrātā) darba samaksas daļa, ir kritiski nepieciešama valsts budžetam, kurš tā jau ir ar lielu deficītu.
Pēc 5 mēnešiem būšu sasniegusi pensionēšanās vecumu. Mans kopējais apdrošināšanas stāžs ir 47 gadi, pensiju 2.līmeņa uzkrājuma kapitāls ir 38,5 tūkstoši EUR. Tāpēc, lūdzu, neizmantojiet savā retorikā kaut kādu vidējo statistisko indivīdu, kuram uzkrājums esot 5 tūkstoši EUR. Būtu jauki, ja likumprojektu autori apgūtu spēju raudzīties uz problēmām caur reāli eksistējošu cilvēku. Bet, kamēr tā nav, es paskaidrošu: Latvijas iedzīvotāju labklājības līmenis, diemžēl, ir nepiedodami krasi atšķirīgs. Līdz ar to, tam cilvēkam, kurš ir spējis šobrīd aizejot pensijā, uzkrāt tik vien kā 5-6 tūkstošus EUR pensiju 2.līmenī, tā ir milzīga naudas summa, kura viņam palīdzētu uzlikt mājai jumtu, saremontēt 20 gadus veco mašīnu vai salabot zobus. Savukārt, man, kura darba gaitas ir sākusi 1979.gadā, vienlaikus strādājot, ieguvusi augstāko izglītību, viena, bez pabalstiem un alimentiem izaudzinājusi un finansiāli nodrošinājusi augstāko izglītību savam bērnam, vienlaikus maksājot kredītu par dzīvokļa iegādi, jo nebija savas pajumtes, - man tagad mūža nogalē nav tādu uzkrājumu, lai samaksātu par šī dzīvokļa remontu. Ceru, esat informēti, ka bankas neizsniedz aizdevumus uz saprātīgiem nosacījumiem pirmspensijas vecumu sasniegušiem cilvēkiem. Par to summu, pieņemsim, 150 EUR mēnesī, kas man tiktu piemaksāta no pensiju 2.līmeņa uzkrājuma (jo mazākais no diviem ļaunumiem šobrīd ir slēgt apdrošināšanas līgumu par "mūža polisi"), nav iespējams sakrāt summu, kāda nepieciešama dzīvokļa remontam. Dzīvokļa remonts ir kapitālieguldījums, kurš garantē to, ka izremontētu dzīvokli var izīrēt, kā tas būtu manā gadījumā. Un valstij vairs nevajadzētu uztraukties par manu spēju kā pensionārei izdzīvot, jo es par to spētu parūpēties pati, neprasot no valsts neko (tāpat kā līdz šim, starp citu), izņemot savu nopelnīto, bet man neizmaksāto (uzkrāto) darba samaksas daļu.
Vai tiešām valsts, t.i., likumdevējs un izpildvara, jūtas labi, ja viena no neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām - pensionāri turpina ciest - katrs individuāli, atkarībā no savām problēmām (nespēja finansēt veselības pakalpojumus, ieguldījumus savā nekustamajā vai kustamajā īpašumā utml.).
Grozījumus kategoriski neatbalstu, tie ir jāpapildina ar iespēju iedzīvotājam pensionējoties, saņemt visu vai daļu (atkarībā no viņa izvēles) pensiju 2.līmeņa uzkrājuma kapitālu. Likumdevējam ir jāizvērtē, vai būtu jāmaksā, un kādā apmērā jāmaksā, iedzīvotāju ienākuma nodoklis.
27.09.2026. 16:40
26-TA-955/3
Jolanta Ercuma
VIEDOKLIS UN PRIEKŠLIKUMS
par grozījumiem Valsts fondēto pensiju likumā
Iepazīstoties ar sabiedriskajai apspriešanai nodotajiem priekšlikumiem par Valsts fondēto pensiju likuma grozījumiem un paredzēto pensiju 2. līmeņa kapitāla izmantošanas iespēju paplašināšanu, vēlos vērst uzmanību uz jautājumu, kas, manuprāt, ir skatāms vienlaikus ar šiem grozījumiem – pensijas kā sociālā nodrošinājuma maksājuma aizsardzību pret piespiedu piedziņu.
Mans priekšlikums ir normatīvajos aktos noteikt, ka uz personas pensiju un pensijas kapitāla izmaksām neatkarīgi no pensiju sistēmas līmeņa, izmaksas formas un pensijas apmēra zvērināts tiesu izpildītājs piedziņu nevērš.
Šādai aizsardzībai, manuprāt, jāattiecas gan uz valsts vecuma pensiju, gan uz pensiju 2. līmeņa kapitālu pēc tā izmantošanas pensijas nodrošināšanai, tostarp periodiskām izmaksām, mūža pensijas maksājumiem un citiem likumdevēja paredzētajiem pensijas saņemšanas veidiem. Ja valsts normatīvajā regulējumā personai tiek piedāvātas vairākas pensiju kapitāla izmantošanas formas, personas aizsardzības līmenim nevajadzētu būt atkarīgam no tā, kuru no šīm formām persona ir izvēlējusies.
Pensija pēc savas būtības nav parasts ienākums. Tā ir sociālā nodrošinājuma instruments vecuma gadījumā un atlīdzība par personas darba dzīves laikā veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Arī Valsts fondēto pensiju likuma 2. pants nosaka, ka valsts fondētā pensija ir valsts vecuma pensijas daļa.
Tādēļ rodas principiāls jautājums: ja valsts veido pensiju sistēmu ar mērķi nodrošināt personas ekonomisko drošību vecumā, vai ir sociāli atbildīgi pēc pensijas piešķiršanas daļu no šī sociālā nodrošinājuma novirzīt piespiedu piedziņai?
Manuprāt, atbildei jābūt noliedzošai.
Latvijas Republikas Satversmes 109. pants garantē tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Satversmes tiesa savā judikatūrā ir norādījusi, ka valstij jāveido stabila, prognozējama, efektīva, taisnīga un ilgtspējīga sociālās aizsardzības sistēma. Tāpat Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet pienākums veidot tādu sociālās drošības sistēmu, kas sekmē iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.
Šis princips īpaši nozīmīgs ir pensijas vecumā. Cilvēka iespējas palielināt savus ienākumus šajā dzīves posmā objektīvi ir ierobežotākas nekā darbspējas vecumā. Pensija daudzos gadījumos sedz tieši personas pamatvajadzības – mājokli, pārtiku, medikamentus, veselības aprūpi, komunālos maksājumus un citas ikdienas dzīves izmaksas.
Valstij nevajadzētu ar vienu tiesību normu garantēt personai sociālo nodrošinājumu vecumā, bet ar citu tiesību normu radīt iespēju daļu no šī nodrošinājuma regulāri novirzīt piespiedu izpildei.
Īpaši būtisks šis jautājums kļūst saistībā ar plānotajiem pensiju 2. līmeņa grozījumiem. Ja likumdevējs paplašina personas izvēles iespējas attiecībā uz uzkrātā kapitāla izmantošanu, vienlaikus jānodrošina, ka neviena no izvēlēm personai nerada nelabvēlīgāku stāvokli tikai tādēļ, ka konkrētā izmaksas forma tehniski kļūst pieejama zvērināta tiesu izpildītāja piedziņai.
Pretējā gadījumā personas izvēli par pensijas kapitāla izmantošanu varētu ietekmēt nevis tas, kurš risinājums vislabāk nodrošina personas finansiālo stabilitāti vecumā, bet gan bailes, ka konkrētais pensijas izmaksas veids tiks pakļauts piespiedu piedziņai.
Pašreiz Civilprocesa likuma 595. pants paredz iespēju vērst piedziņu arī uz valsts pensijām, piemērojot darba samaksas piedziņas noteikumus, savukārt Civilprocesa likuma 596. pants jau paredz virkni sociāla rakstura maksājumu, uz kuriem piedziņu vērst nevar.
Tas apliecina, ka Latvijas tiesību sistēmā princips par noteiktu sociāli nozīmīgu ienākumu pilnīgu aizsardzību no piespiedu piedziņas jau pastāv. Tādēļ nepieciešams izvērtēt tā paplašināšanu arī attiecībā uz pensijām.
Konkrēts priekšlikums
Rosinu vienlaikus ar Valsts fondēto pensiju likuma grozījumiem sagatavot saistītus grozījumus Civilprocesa likuma 595. un 596. pantā, nosakot:
“Piedziņu nevar vērst uz personai piešķirto un izmaksājamo pensiju, kā arī uz pensijas kapitāla izmaksām neatkarīgi no pensiju sistēmas līmeņa, pensijas vai pensijas kapitāla izmaksas veida, periodiskuma un apmēra.”
Papildus būtu jāparedz, ka šādu aizsardzību persona nezaudē tikai tādēļ, ka pensija vai pensijas kapitāla izmaksa tiek ieskaitīta maksājumu kontā.
Šāds regulējums nenozīmētu parādsaistību automātisku dzēšanu. Tas nozīmētu valsts izšķiršanos pensiju noteikt par īpaši aizsargājamu sociālā nodrošinājuma ienākumu, saglabājot iespēju normatīvajos aktos paredzētā kārtībā vērst piedziņu uz citu parādnieka mantu un citiem piedziņai pakļaujamiem ienākumiem.
Apzinos, ka likumdevējam šāds regulējums jāvērtē arī kreditoru tiesību un tiesas nolēmumu efektīvas izpildes kontekstā. Tomēr tieši tādēļ nepieciešams pilnvērtīgs samērīguma izvērtējums, kurā līdzās kreditora mantiskajām interesēm tiek pienācīgi izvērtēts pensijas īpašais sociālais mērķis, personas vecums, ierobežotās iespējas atjaunot ienākumus un valsts pienākums nodrošināt cilvēka cieņai atbilstošu sociālo aizsardzību.
Uzskatu, ka pensijai jābūt robežai, aiz kuras piespiedu piedziņa nesniedzas.
Cilvēks var būt parādnieks, taču, sasniedzot pensijas vecumu, viņš nezaudē tiesības uz sociālo drošību un cilvēka cienīgu dzīvi. Parāda esamība pati par sevi nedrīkst pārvērst valsts garantēto sociālo nodrošinājumu par pastāvīgu finansējuma avotu piespiedu izpildes procesam.
Tāpēc aicinu, veicot šobrīd paredzēto pensiju sistēmas regulējuma pārskatīšanu, jautājumu skatīt plašāk un normatīvajos aktos nostiprināt principu, ka pensija neatkarīgi no tās līmeņa un apmēra nav pakļaujama zvērināta tiesu izpildītāja piedziņai.
Tas, manuprāt, būtu konsekvents sociāli atbildīgas valsts solis un skaidrs signāls sabiedrībai, ka valsts garantētais nodrošinājums vecumdienām patiešām ir paredzēts cilvēka dzīvei un pamatvajadzību nodrošināšanai.
par grozījumiem Valsts fondēto pensiju likumā
Iepazīstoties ar sabiedriskajai apspriešanai nodotajiem priekšlikumiem par Valsts fondēto pensiju likuma grozījumiem un paredzēto pensiju 2. līmeņa kapitāla izmantošanas iespēju paplašināšanu, vēlos vērst uzmanību uz jautājumu, kas, manuprāt, ir skatāms vienlaikus ar šiem grozījumiem – pensijas kā sociālā nodrošinājuma maksājuma aizsardzību pret piespiedu piedziņu.
Mans priekšlikums ir normatīvajos aktos noteikt, ka uz personas pensiju un pensijas kapitāla izmaksām neatkarīgi no pensiju sistēmas līmeņa, izmaksas formas un pensijas apmēra zvērināts tiesu izpildītājs piedziņu nevērš.
Šādai aizsardzībai, manuprāt, jāattiecas gan uz valsts vecuma pensiju, gan uz pensiju 2. līmeņa kapitālu pēc tā izmantošanas pensijas nodrošināšanai, tostarp periodiskām izmaksām, mūža pensijas maksājumiem un citiem likumdevēja paredzētajiem pensijas saņemšanas veidiem. Ja valsts normatīvajā regulējumā personai tiek piedāvātas vairākas pensiju kapitāla izmantošanas formas, personas aizsardzības līmenim nevajadzētu būt atkarīgam no tā, kuru no šīm formām persona ir izvēlējusies.
Pensija pēc savas būtības nav parasts ienākums. Tā ir sociālā nodrošinājuma instruments vecuma gadījumā un atlīdzība par personas darba dzīves laikā veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Arī Valsts fondēto pensiju likuma 2. pants nosaka, ka valsts fondētā pensija ir valsts vecuma pensijas daļa.
Tādēļ rodas principiāls jautājums: ja valsts veido pensiju sistēmu ar mērķi nodrošināt personas ekonomisko drošību vecumā, vai ir sociāli atbildīgi pēc pensijas piešķiršanas daļu no šī sociālā nodrošinājuma novirzīt piespiedu piedziņai?
Manuprāt, atbildei jābūt noliedzošai.
Latvijas Republikas Satversmes 109. pants garantē tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Satversmes tiesa savā judikatūrā ir norādījusi, ka valstij jāveido stabila, prognozējama, efektīva, taisnīga un ilgtspējīga sociālās aizsardzības sistēma. Tāpat Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet pienākums veidot tādu sociālās drošības sistēmu, kas sekmē iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.
Šis princips īpaši nozīmīgs ir pensijas vecumā. Cilvēka iespējas palielināt savus ienākumus šajā dzīves posmā objektīvi ir ierobežotākas nekā darbspējas vecumā. Pensija daudzos gadījumos sedz tieši personas pamatvajadzības – mājokli, pārtiku, medikamentus, veselības aprūpi, komunālos maksājumus un citas ikdienas dzīves izmaksas.
Valstij nevajadzētu ar vienu tiesību normu garantēt personai sociālo nodrošinājumu vecumā, bet ar citu tiesību normu radīt iespēju daļu no šī nodrošinājuma regulāri novirzīt piespiedu izpildei.
Īpaši būtisks šis jautājums kļūst saistībā ar plānotajiem pensiju 2. līmeņa grozījumiem. Ja likumdevējs paplašina personas izvēles iespējas attiecībā uz uzkrātā kapitāla izmantošanu, vienlaikus jānodrošina, ka neviena no izvēlēm personai nerada nelabvēlīgāku stāvokli tikai tādēļ, ka konkrētā izmaksas forma tehniski kļūst pieejama zvērināta tiesu izpildītāja piedziņai.
Pretējā gadījumā personas izvēli par pensijas kapitāla izmantošanu varētu ietekmēt nevis tas, kurš risinājums vislabāk nodrošina personas finansiālo stabilitāti vecumā, bet gan bailes, ka konkrētais pensijas izmaksas veids tiks pakļauts piespiedu piedziņai.
Pašreiz Civilprocesa likuma 595. pants paredz iespēju vērst piedziņu arī uz valsts pensijām, piemērojot darba samaksas piedziņas noteikumus, savukārt Civilprocesa likuma 596. pants jau paredz virkni sociāla rakstura maksājumu, uz kuriem piedziņu vērst nevar.
Tas apliecina, ka Latvijas tiesību sistēmā princips par noteiktu sociāli nozīmīgu ienākumu pilnīgu aizsardzību no piespiedu piedziņas jau pastāv. Tādēļ nepieciešams izvērtēt tā paplašināšanu arī attiecībā uz pensijām.
Konkrēts priekšlikums
Rosinu vienlaikus ar Valsts fondēto pensiju likuma grozījumiem sagatavot saistītus grozījumus Civilprocesa likuma 595. un 596. pantā, nosakot:
“Piedziņu nevar vērst uz personai piešķirto un izmaksājamo pensiju, kā arī uz pensijas kapitāla izmaksām neatkarīgi no pensiju sistēmas līmeņa, pensijas vai pensijas kapitāla izmaksas veida, periodiskuma un apmēra.”
Papildus būtu jāparedz, ka šādu aizsardzību persona nezaudē tikai tādēļ, ka pensija vai pensijas kapitāla izmaksa tiek ieskaitīta maksājumu kontā.
Šāds regulējums nenozīmētu parādsaistību automātisku dzēšanu. Tas nozīmētu valsts izšķiršanos pensiju noteikt par īpaši aizsargājamu sociālā nodrošinājuma ienākumu, saglabājot iespēju normatīvajos aktos paredzētā kārtībā vērst piedziņu uz citu parādnieka mantu un citiem piedziņai pakļaujamiem ienākumiem.
Apzinos, ka likumdevējam šāds regulējums jāvērtē arī kreditoru tiesību un tiesas nolēmumu efektīvas izpildes kontekstā. Tomēr tieši tādēļ nepieciešams pilnvērtīgs samērīguma izvērtējums, kurā līdzās kreditora mantiskajām interesēm tiek pienācīgi izvērtēts pensijas īpašais sociālais mērķis, personas vecums, ierobežotās iespējas atjaunot ienākumus un valsts pienākums nodrošināt cilvēka cieņai atbilstošu sociālo aizsardzību.
Uzskatu, ka pensijai jābūt robežai, aiz kuras piespiedu piedziņa nesniedzas.
Cilvēks var būt parādnieks, taču, sasniedzot pensijas vecumu, viņš nezaudē tiesības uz sociālo drošību un cilvēka cienīgu dzīvi. Parāda esamība pati par sevi nedrīkst pārvērst valsts garantēto sociālo nodrošinājumu par pastāvīgu finansējuma avotu piespiedu izpildes procesam.
Tāpēc aicinu, veicot šobrīd paredzēto pensiju sistēmas regulējuma pārskatīšanu, jautājumu skatīt plašāk un normatīvajos aktos nostiprināt principu, ka pensija neatkarīgi no tās līmeņa un apmēra nav pakļaujama zvērināta tiesu izpildītāja piedziņai.
Tas, manuprāt, būtu konsekvents sociāli atbildīgas valsts solis un skaidrs signāls sabiedrībai, ka valsts garantētais nodrošinājums vecumdienām patiešām ir paredzēts cilvēka dzīvei un pamatvajadzību nodrošināšanai.
28.09.2026. 17:22
Atlasīti 2 ieraksti.
Ierakstu skaits lapā25