Atzinums

Iekšlietu ministrija izstrādāja un nodeva saskaņošanai Vienotajā tiesību aktu projektu izstrādes un saskaņošanas portālā Ministru kabineta noteikumu projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2011. gada 1. februāra noteikumos Nr. 109 “Kārtība, kādā atsavināma publiskas personas manta”” (22-TA-1020) (turpmāk – projekts). Projekta mērķis bija precizēt Ministru kabineta 2011. gada 1. februāra noteikumos Nr. 109 "Kārtība, kādā atsavināma publiskas personas manta" (turpmāk - noteikumi Nr. 109) ietverto valsts dzīvās kustamās mantas atsavināšanas kārtību, paredzot, ka valsts dzīvās kustamās mantas atsavināšanas gadījumā nevajadzīgo valsts dzīvo kustamo mantu pirmām kārtām piedāvā iegādāties tai personai, kura pilda amata (darba) pienākumus, izmantojot šo valsts dzīvo kustamo mantu. Projekta tālāko virzību neatbalstīja Finanšu ministrija norādot, ka projektā paredzētās pirmpirkuma tiesības ir nosakāmas Publiskas personas mantas atsavināšanas likumā. Līdz ar to Iekšlietu ministrija ir sagatavojusi attiecīgus priekšlikumus par grozījumiem Publiskas personas mantas atsavināšanas likumā. Lai mazinātu normatīvo aktu skaitu, lūdzam rast iespēju papildināt Ekonomikas ministrijas izstrādāto likumprojektu ar Iekšlietu ministrijas sagatavotajiem priekšlikumiem par grozījumiem Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma 4. un 37. pantā, paredzot īpašu regulējumu saistībā ar valsts dzīvās kustamās mantas atsavināšanu.  
 

Papildināt 4. pantu ar jaunu (3¹) daļu šādā redakcijā:
“(3¹) Ja atsavināmā valsts dzīvā kustamā manta nav nepieciešama citām valsts iestādēm to funkciju veikšanai vai ja atsavina valsts dzīvo kustamo mantu, kas veselības stāvokļa, fizisko vai psiholoģisko īpašību dēļ atzīta par nederīgu attiecīgās iestādes uzdevumu veikšanai, to pirmām kārtām var piedāvāt tai amatpersonai, kura minēto mantu izmanto, pildot amata (darba) pienākumus.”.

37. pantā:
papildināt pirmo daļu ar 5. punktu šādā redakcijā:
“5) valsts dzīvo kustamo mantu iegūst šā likuma 4. panta (3¹) daļā minētā persona. Šajā gadījumā pārdošanas cena ir vienāda ar nosacīto cenu (8. pants);

papildināt ar (4¹) daļu šādā redakcijā:
“(4¹) Ja valsts dzīvo kustamo mantu pārdod par brīvu cenu šā likuma 4. panta (3¹) daļā minētajai personai, institūcija, kas organizē valsts dzīvās kustamās mantas atsavināšanu (9. pants) nosūta tai atsavināšanas paziņojumu. Ja pēc atsavināšanas paziņojuma saņemšanas tajā noteiktajā termiņā, kas nedrīkst būt īsāks par piecām darbdienām no atsavināšanas paziņojuma nosūtīšanas dienas, šā likuma 4. panta (3¹) daļā minētā persona nepiesakās pirkt valsts dzīvo kustamo mantu, institūcija valsts dzīvo kustamo mantu atsavina vispārējā kārtībā.”.
 

Atbilstoši Iekšlietu ministrijas priekšlikumam par likumprojekta papildināšanu ar īpašu regulējumu saistībā ar valsts dzīvās kustamās mantas atsavināšanu izslēgt likumprojektā noteikto likuma spēkā stāšanās termiņu un papildināt likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:
"Papildināt pārejas noteikumus ar 21. punktu šādā redakcijā:
“21. Grozījums par šā likuma 2.¹ panta papildināšanu ar (2¹) daļu, grozījums par 4. panta ceturtās daļas papildināšanu ar 10. punktu, kā arī grozījums par papildināšanu ar 44.² pantu stājas spēkā 2026. gada 1. janvārī.".
 

-

Atbilstoši Iekšlietu ministrijas priekšlikumam par likumprojekta papildināšanu ar īpašu regulējumu saistībā ar valsts dzīvās kustamās mantas atsavināšanu papildināt likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) (turpmāk – anotācija) 1.2. sadaļu, nosakot, ka likumprojekta mērķis ir precizēt Publiskas personas mantas atsavināšanas likumu, paredzot pirmpirkuma tiesības valsts dzīvās kustamās mantas atsavināšanas gadījumā.
 

-

Atbilstoši Iekšlietu ministrijas priekšlikumam par likumprojekta papildināšanu ar īpašu regulējumu saistībā ar valsts dzīvās kustamās mantas atsavināšanu papildināt anotācijas 1.3. sadaļā:
1) ietverto pašreizējās situācijas aprakstu ar šādu informāciju:
“Lai nodrošinātu efektīvu iestādei noteikto uzdevumu izpildi, Valsts policija, Valsts robežsardze, Valsts ieņēmumu dienests, Ieslodzījuma vietu pārvalde, kā arī Nacionālie bruņotie spēki izmanto valsts dzīvo kustamo mantu – dienesta (darba) suņus, bet Valsts policija tai noteikto uzdevumu izpildē izmanto arī dienesta zirgus.
Valsts dzīvās kustamās mantas atsavināšanas gadījumā ir piemērojamas Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma un uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos noteiktās prasības.
Saskaņā ar Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma 4. panta pirmo daļu valsts mantas atsavināšanu var ierosināt, ja tā nav nepieciešama attiecīgajai iestādei vai citām valsts iestādēm to funkciju nodrošināšanai. Savukārt šā panta (1¹) daļa noteic, ka publiskas personas mantas atsavināšanu attiecībā uz valsts mantu Ministru kabineta noteiktajos gadījumos var ierosināt, arī nenoskaidrojot publiskas personas vai tās iestāžu vajadzību pēc citai publiskai personai vai tās iestādēm nevajadzīgās kustamās mantas. Kārtību, kādā noskaidro publiskas personas vai tās iestāžu vajadzību pēc citai publiskai personai vai tās iestādēm nevajadzīgās mantas, gadījumus, kuros valsts kustamās mantas atsavināšanu var ierosināt, nenoskaidrojot publiskas personas vai tās iestāžu vajadzību pēc citai publiskai personai vai tās iestādēm nevajadzīgās kustamās mantas, kā arī mantas turētāja maiņas kārtību attiecībā uz valsts mantu nosaka Ministru kabineta 2011. gada 1. februāra noteikumi Nr. 109 “Kārtība, kādā atsavināma publiskas personas manta” (turpmāk – noteikumi Nr. 109).
Noteikumos Nr. 109, tostarp ir noteikti atšķirīgi nosacījumi, kuri piemērojami valsts dzīvās kustamās mantas atsavināšanas procesā. Proti, noteikumu Nr. 109 18.6. apakšpunkts noteic, ka valsts kustamās mantas atsavināšanu var ierosināt, nenoskaidrojot valsts iestāžu un atvasinātu publisku personu vai to iestāžu vajadzību pēc ministrijas, tās padotībā esošas iestādes vai kapitālsabiedrības valdījumā vai turējumā esošas nevajadzīgās valsts kustamās mantas, ja atsavina valsts dzīvo kustamo mantu, ja tā veselības stāvokļa, fizisko vai psihisko īpašību dēļ ir atzīta par nederīgu attiecīgās iestādes uzdevumu veikšanai. Tāpat noteikumu Nr. 109 25. punktā ir paredzēts, ka šo noteikumu 21. un 23. punktā minētos nosacījumus nepiemēro attiecībā uz valsts dzīvo kustamo mantu, ja amatpersona, kura pilda amata (darba) pienākumus, izmantojot valsts dzīvo kustamo mantu, pāriet dienestā (darbā) uz citu valsts iestādi tādā amatā, kurā tā pilda amata (darba) pienākumus, izmantojot valsts dzīvo kustamo mantu.”;

2) ietverto problēmas aprakstu ar šādu informāciju:
“Dzīvnieku aizsardzības likuma 23. pantā noteikts, ka persona drīkst izmantot darba dzīvnieku, ja tā pārzina un ievēro attiecīgās dzīvnieku sugas turēšanu, apmācību un izmantošanu atbilstoši normatīvajiem aktiem par labturības prasībām darba dzīvnieku turēšanai, apmācībai un izmantošanai darbā. Attiecīgi Ministru kabineta 2005. gada 20. decembra noteikumu Nr. 959 “Labturības prasības sporta, darba un atrakciju dzīvnieku turēšanai, apmācībai un izmantošanai sacensībās, darbā vai atrakcijās” 21. punktā paredzēts, ka beidzoties dzīvnieka darba mūžam, dzīvnieka īpašnieks vai turētājs nodrošina dzīvnieka zoopsiholoģiskajām un fizioloģiskajām vajadzībām atbilstošus turēšanas apstākļus vai attiecīgo dzīvnieku atsavina un nodod citai personai, kura var nodrošināt minētās prasības.
Ņemot vērā minēto, secināms, ka dienesta (darba) dzīvnieks saskaņā ar Dzīvnieku aizsardzības likuma 1. panta 17. punktā noteikto ir dzīvnieks, kurš apguvis specifiskas iemaņas un veic cilvēka noteiktu darbību. Līdz ar to – šāda dzīvnieka dabiskie instinkti ir tikuši apslāpēti un aizstāti ar iemācītu uzvedības un reakcijas modeli. Tādējādi šāda dzīvnieka atsavināšanas gadījumā piemērojama sevišķa kārtība, kas nozīmē – atbildības uzņemšanās par dzīvnieka labturību un dzīvnieka nodošana tādas personas gādībā, kura var nodrošināt dzīvnieka specifikai atbilstošus dzīves apstākļus arī pēc dienesta (darba) beigām.
Turklāt, piemēram, atsavinot dienesta (darba) suni, kurš ir apmācīts uzbrukt, aizsargāt vai aizturēt bīstamu personu, ir jāņem vērā risks, ka šāds suns var nonākt tādas personas valdījumā, kas to nespēj kontrolēt.
Personai, kura pilda savus amata (darba) pienākumus kopā ar dzīvnieku, izveidojas cieša saikne ar to. Turklāt šī saikne izveidojas ne tikai amata (darba) pienākumu izpildes laikā, bet arī ikdienā. Proti, pārsvarā gadījumos dienesta (darba) suns attiecīgajai personai tiek nodots arī ikdienas aprūpē un dienesta (darba) suns patstāvīgi uzturas tās dzīvesvietā. Tādējādi bieži gadījumos, ja dienesta (darba) suns kā valsts dzīvā kustamā manta tiek atsavināts, to iegādājas tā persona, kura ar šo dienesta (darba) suni kopā pildījusi amata (darba) pienākumus.
Tomēr, ievērojot to, ka Publiskas personas mantas atsavināšanas likums neparedz, ka, atsavinot nevajadzīgo valsts dzīvo kustamo mantu to pirmām kārtām piedāvā iegādāties tai personai, kura pilda amata (darba) pienākumus, izmantojot šo mantu, minētai personai pēc sludinājuma publicēšanas par valsts dzīvās kustamās mantas atsavināšanu vispārējā kārtībā ir jāpiesakās kā iespējamajam mantas pircējam.
Tādējādi Publiskas personas mantas atsavināšanas likumā nepieciešams pilnveidot valsts dzīvās kustamās mantas atsavināšanas kārtību, paredzot pirmpirkuma tiesības iegādāties valsts dzīvo kustamo mantu personai, kura minēto mantu izmanto, pildot amata (darba) pienākumus.”;

3)  ietverto risinājuma aprakstu ar šādu informāciju:
“Projekts paredz papildināt Publiskas personas mantas atsavināšanas likumu, nosakot, ka gadījumos, ja atsavināmā valsts dzīvā kustamā manta nav nepieciešama citām valsts iestādēm to funkciju veikšanai vai ja atsavina valsts dzīvo kustamo mantu, kas veselības stāvokļa, fizisko vai psiholoģisko īpašību dēļ atzīta par nederīgu attiecīgās iestādes uzdevumu veikšanai, to pirmām kārtām var piedāvāt tai amatpersonai, kura minēto mantu izmanto, pildot amata (darba) pienākumus, nosūtot attiecīgajai personai atsavināšanas paziņojumu. Atbilstoši likumprojektā noteiktajam valsts dzīvās kustamās mantas atsavināšanu ierosinošai iestādei pirms atsavināšanas procesa uzsākšanas būs jāizvērtē, vai konkrētajā atsavināšanas gadījumā ir pamatoti personai, kura pilda amata (darba) pienākumus, izmantojot valsts dzīvo kustamo mantu, pirmām kārtām piedāvāt iegādāties šo mantu. Proti, iestāde var arī nepiedāvāt personāi šo mantu iegādāties, ja tās atsavināšanas iemesls saistāms ar to, ka amatpersona neprofesionāli pildījusi savus amata pienākumus dienesta dzīvnieka aprūpes un apmācību jomā.
Ja persona piecu darbdienu laikā pēc atsavināšanas paziņojuma nosūtīšanas nepiesakās uz valsts dzīvo kustamo mantu, nevajadzīgo valsts dzīvo kustamo mantu atsavina vispārējā kārtībā. Ievērojot to, ka iestāde atsavināšanas paziņojumu nosūtīs iestādes amatpersonai (darbiniekam), veids, kādā paziņojums amatpersonai (darbiniekam) tiks nosūtīta (uz deklarēto dzīves vietas adresi, oficiālo elektronisko adresi, izsniegta personīgi, vai cits veids) ir iestādes iekšējās darba organizācijas jautājums.
Vienlaikus likumprojekts paredz, ka gadījumā, ja valsts dzīvo kustamo mantu iegūst persona, kura izmanto šo valsts dzīvo kustamo mantu, pildot amata (darba) pienākumus valsts dzīvā kustamā manta tiek pārdota par brīvu cenu, identiski kā tas ir paredzēts gadījumos, ja nekustamo īpašumu iegūst Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma 4. panta ceturtajā daļā minētā persona. Turklāt praksē, atsavinot iestādei nevajadzīgo valsts dzīvo kustamo mantu, minētās mantas atlikusī bilances vērtība pēc grāmatvedības uzskaites datiem nesasniedz Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma 37. panta pirmajā daļā noteikto slieksni (700 euro). Piemēram, Valsts robežsardze un Valsts robežsardzes koledža divu gadu laikā (no 2020. gada 1. jūnija līdz 2022. gada 31. maijam ir atsavinājusi 30 dienestam nederīgos dienesta suņus, no kuriem 13 dienesta suņi atsavināti par 5 euro (bez pievienotās vērtības nodokļa), 2 dienesta suņi atsavināti par 50 euro (bez pievienotās vērtības nodokļa), 4 dienesta suņi par 150 euro (bez pievienotās vērtības nodokļa), savukārt 11 dienesta suņu pārdošanas cena bija 300 euro (bez pievienotās vērtības nodokļa). Tādējādi ir secināms, ka augstākā cena, atsavinot valsts dzīvo kustamo mantu, ir  300 euro (bez pievienotās vērtības nodokļa). Turklāt visos gadījumos par šo augstāko cenu tika atsavināti dienestam nederīgie kucēni, uz kuriem likumprojektā ietvertais tiesiskais regulējums nav attiecināms, jo tam nav noteikta pastāvīgā atbildīgā amatpersona.”.
 

-

Atbilstoši Iekšlietu ministrijas priekšlikumam par likumprojekta papildināšanu ar īpašu regulējumu saistībā ar valsts dzīvās kustamās mantas atsavināšanu papildināt anotācijas 2.1. sadaļu ar informāciju, ka likumprojektā ietvertais regulējums ietekmē valsts iestāžu amatpersonas (darbiniekus), kuras savus amata (darba) pienākumus pilda, izmantojot valsts dzīvo kustamo mantu. Kā arī šādu ietekmes aprakstu:
“Ievērojot likumprojektā noteikto, ka, atsavinot valsts dzīvo kustamo mantu, tā pirmām kārtām tiek piedāvāta amatpersonai (darbiniekam), kura ir pildījusi amata (darba) pienākumus, izmantojot šo dzīvo kustamo mantu, minētai personai vairs nebūs nepieciešams pašai veikt darbības, lai pieteiktos valsts dzīvās kustamās mantas iegādei (piemēram, sekot līdzi vai ir ievietots sludinājums par nevajadzīgās valsts dzīvās kustamās mantas atsavināšanu).”.
 

-

Atbilstoši Iekšlietu ministrijas priekšlikumam par likumprojekta papildināšanu ar īpašu regulējumu saistībā ar valsts dzīvās kustamās mantas atsavināšanu papildināt anotācijas 6.1. sadaļu, norādot, ka regulējuma saistībā ar valsts dzīvās kustamās mantas atsavināšanu izstrādē aptaujas veidā tika iesaistītas šādas iestādes: Ieslodzījuma vietu pārvalde, Valsts ieņēmumu dienests, Valsts policija, Valsts robežsardze, Nacionālie bruņotie spēki. Proti, pirms tiesiskā regulējuma izstrādes uzsākšanas Iekšlietu ministrija 2021. gada 20. decembrī (vēstule Nr. 1-38/3386) lūdza iestādēm, kuras tām noteikto uzdevumu izpildē izmanto valsts dzīvo kustamo mantu, tas ir, Valsts policijai, Valsts robežsardzei, Valsts ieņēmumu dienestam, Ieslodzījuma vietu pārvaldei un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, sniegt viedokli par nepieciešamību tiesību aktos paredzēt, ka gadījumā, ja tiek atsavināta valsts dzīvā kustamā manta, tā pirmām kārtām tiek piedāvāta tai personai, kura pildījusi amata (darba) pienākumus, izmantojot valsts dzīvo kustamo mantu. Visas minētās iestādes konceptuāli atbalstīja šāda regulējuma nepieciešamību.
 

-

Atbilstoši Iekšlietu ministrijas priekšlikumam par likumprojekta papildināšanu ar īpašu regulējumu saistībā ar valsts dzīvās kustamās mantas atsavināšanu papildināt anotācijas 7. sadaļu, norādot, ka likumprojektā ietvertā regulējuma saistībā ar valsts dzīvās kustamās mantas atsavināšanu izpildi nodrošinās iestādes, kuras savu uzdevumu izpildes nodrošināšanai izmanto valsts dzīvo kustamo mantu.
 

-