Atzinums

Likumprojekta 45.¹ panta sestās daļas 1.teikumā būtu svītrojams vārds “visiem”, jo tas var radīt pārpratumus sakarā ar to, ka direktīvas mērķis ir paredzēt papildus tiesības pieprasīt papildus atlīdzību tikai saistībā ar tiem ieņēmumiem, kas ir gūti tieši no darba izmantošanas.
Tādēļ attiecīgi šī daļa būtu izsakāma analoģiski Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma 32.panta otrajā daļai, šādā redakcijā: ”Autoram neatkarīgi no šā panta pirmajā daļā minētajām tiesībām ir tiesības pieprasīt papildu atlīdzību, ja līgumā noteiktā atlīdzība ir nesamērīgi maza, salīdzinot ar ieņēmumiem, kas pēc līguma noslēgšanas gūti tieši tiesību vai darba izmantošanas rezultātā, tai skaitā, ja minētie ieņēmumi gūti jauna tiesību vai darba izmantošanas veida rezultātā vai tāda izmantošanas veida rezultātā, kura nozīmība pieaugusi attiecīgā līguma darbības laikā”.

-

Nav ņemts vērā IFPI norādītais, ka Likumprojekta 45.¹ panta ceturtā daļa būtu izslēdzama, jo tā rada jaunu institūtu “līguma grozīšana” un faktiski iespēju “apstrīdēt” noteiktās un visdrīzāk jau izmaksātās atlīdzības apmēru. Piedāvātā redakcijas satura ziņā arī līdzinās Direktīvas 20.pantā paredzētajam koriģēšanas (adjustment) iespējai attiecībā uz papildu atlīdzību, kas jau ir iekļauts Likumprojekta piedāvātā panta sestajā daļā un kas nav noslēgtā līguma grozīšana.
Ja ir plānots nodrošināt Direktīvas 18.panta 2.punkts paredzētās tiesības dalībvalstīm brīvi izmantot dažādus mehānismus, lai īstenotu “pienācīgas un samērīgas atlīdzības principu”, tad šeit varētu izmantot kā analoģiju Civillikuma 2042.pantu. Šajā gadījumā šīs daļas pirmais teikums varētu būt izteikts šādā redakcijā: “ (4) Ja starp autoru un tiesību pārņēmēju vai licenciātu rodas strīds par to, vai līgumā noteiktā atlīdzība ir taisnīga atlīdzība, autoram ir tiesības prasīt tiesību pārņēmējam vai licenciātam noteikt taisnīgu atlīdzību.”
Vienlaicīgi ne pašā likumprojektā, ne anotācijā nav rodama skaidrība par to, kad šādas tiesības rodas un cik ilgi šādas tiesības pastāv un kāds to ir noilguma termiņš. Piedāvātā redakcija faktiski rada nenoteiktību, jo tā rada iespējas autoram nākamajā dienā pēc līguma noslēgšanas pieprasīt līguma grozījumus, kas nav Direktīvas mērķis, vai arī šādu lūgumu izteikt pusgadu pirms vispārējā 10 gadu noilguma termiņa beigām.

-

Pārskatā norādīts, ka nav ņemts vērā IFPI norādītais attiecībā uz Likumprojekta 45.¹ pantu “Taisnīga atlīdzība par mantisko izņēmuma tiesību atsavināšanu vai darba izmantošanu”. Pārskatā norādīts, ka Digitālā vienotā tirgus direktīvas (turpmāk tekstā – Direktīva) 18.pants paredz pienācīgas un samērīgas atlīdzības principu.
Atbilstoši Likumprojekta 45.¹ pantu otrajai daļai, tās redakcija ir noteikts, ka “Šā likuma VII nodaļas izpratnē atlīdzība ir taisnīga, ja tā līguma noslēgšanas brīdī atbilst atsavināmo mantisko tiesību vai iegūstamo darba izmantošanas tiesību ekonomiskajai vērtībai un ja tā veido samērīgu daļu no tiesību vai darba izmantošanas rezultātā gūtā mantiskā labuma.”   
Uzturot savus 2022.gada 25.marta un 2022.gada 10.maija priekšlikumos izteiktos argumentus, IFPI vēlas norādīt, ka atbilstoši (taisnīgu) atlīdzību veido pienācīga un samērīga atlīdzība ko piemēro kumulatīvi, taču Likumprojektā piedāvātā redakcijā ir nepamatoti atsevišķi izdalīts kritērijs – samērīgums no saņemtā labuma.
Līdz ar to tiek piedāvāta redakcija, kurā šis kritērijs netiek nepamatoti izdalīts no kopējā novērtējuma, izsakot šo daļu šādā redakcijā:
“(2) Šā likuma VII nodaļas izpratnē atlīdzība ir taisnīga, ja tā līguma noslēgšanas brīdī atbilst atsavināmo mantisko izņēmuma tiesību vai iegūstamo darba izmantošanas tiesību ekonomiskajai vērtībai un tiesību vai darba izmantošanas rezultātā gūtajam mantiskajam labumam.”
Atbilstoši būtu jāmaina anotācijas teksta daļa attiecībā uz Likumprojekta 45.¹ panta otro daļu uz šādu redakciju:
“45.¹ panta otrajā daļā skaidrots jēdziena “taisnīga atlīdzība” tvērums, aptverot gan “pienācīgumu”, gan “samērīgumu” raksturojošos nosacījumus. Tādējādi atlīdzība ir taisnīga, ja tā atbilst iegūstamo tiesību ekonomiskajai vērtībai vai darba izmantošanas rezultātā tieši gūtajam mantiskajam labumam. Atbilstoši Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 73. apsvērumam vienreizējs maksājums arī var būt taisnīga atlīdzība, ņemot vērā katras nozares specifiskos apstākļus, bet šādu praksi nevajadzētu uzskatīt par vispārēju principu. Vienlaikus mantisko tiesību atsavināšanas līgumos vienreizējs maksājums varētu būt atbilstošs risinājums (Gulbis R. Sagaidāmie Latvijas autortiesību regulējuma grozījumi un to ietekme uz autortiesību strīdu izskatīšanu tiesā. Latvijas Republikas Augstākās tiesas biļetens Nr.21/2020 – 76.lpp.; pieejams šeit:  https://www.at.gov.lv/files/uploads/files/2_Par_Augstako_tiesu/Informativie_materiali/AT_biletens21_web(1).pdf).”
Jo, pirmkārt, nav pamata atlīdzību samērot kā daļu (procentus) no tiesību vai darba izmantošanas rezultātā gūtā mantiskā labuma, jo atlīdzības apmēru nosaka tā brīža tirgus situācija un tam var nebūt piesaistes pie finansiālā gala iznākuma; otrkārt, ir jārunā par tieši attiecināmo mantisko labumu.
Direktīvā nav noteikta kārtība, kādā līgumslēdzējas puses cenšas panākt atbilstošu un samērīgu atlīdzību savās līgumattiecībās. Nekas no Direktīvas neparedz dalībvalstīm noteikt ieņēmumu daļas atlīdzību, kā tas tiek darīts ar jauno ierosināto 45.1 pantu, ja līgumā nav panākta vienošanās par atlīdzības līmeni. Direktīvas angļu valodas versijā pieņemtais jēdziens, t.i., “proporcionāla atlīdzība”, kas nav tas pats, kas “proporcionāls”, ir jāsaprot kā “godīgs” vai “taisnīgs” (t.i., nav nesamērīgs), nevis norāda uz daļu vai ieņēmumu daļu.
Attiecīgi Direktīvas noteikumi būtu jāīsteno un jāpiemēro tā, lai būtu iespējamas dažādas Eiropas Savienības tirgus prakses, tostarp turpinātu izmantot vienreizējus maksājumus, un būtu jāņem vērā attiecīgo autoru vai izpildītāju ieguldījuma nozīme.
Ilgtspējīgas mūzikas industrijas ekonomikā būtiska iezīme ir mākslinieku atalgojuma mainīgais veids, kas ir atkarīgs no tā, vai autora vai izpildītāja ieguldījums tieši ietekmētu darba vai izpildījuma vispārējos panākumus vai arī ieguldījumu varētu aizstāt ar cita autora vai izpildītāja ieguldījumu, neietekmējot darba vai izpildījuma komerciālos panākumus. Tēlotajiem māksliniekiem, kuri piedalās ieraksta finansiālajā riskantā, un kuru personīgais ieguldījums ietekmē ieraksta komerciālos panākumus, parasti maksā daļu no ieņēmumiem, kas gūti no attiecīgā ieraksta komerciālās izmantošanas. Izpildītājiem, kuru ieguldījumu varētu aizstāt ar cita izpildītāja ieguldījumu, neietekmējot izpildījuma komerciālos panākumus, ieraksta veikšanas brīdī parasti maksā vienreizēju maksājumu. Tādējādi šie izpildītāji netiek aicināti dalīties ieraksta finansiālajā riskantā. Tie tiek apmaksāti avansā, un tie saglabā savu maksājumu neatkarīgi no tā, vai ieraksts tiešām izdodas vai neizdodas (un lielākā daļa to nedara).
Šāda prakse atbilst Direktīvai, kurā skaidri noteikts, ka dažādi atlīdzības veidi, kas atspoguļo autora vai izpildītāja ieguldījumu, var atbilst atbilstošas un samērīgas atlīdzības principam. Proti, kā minēts iepriekš, pašā Direktīvā autoram vai izpildītājam izmaksātajai atlīdzībai būtu jāņem vērā “licencēto vai nodoto tiesību faktiskā vai potenciālā ekonomiskā vērtība, ņemot vērā autora vai izpildītāja ieguldījumu kopējā darbā vai citā priekšmetā un visus pārējos lietas apstākļus, piemēram, tirgus praksi vai darba faktisko izmantošanu” (Direktīvas preambulas 73.apsvērums).

-

IFPI uztur savus argumentus attiecībā uz Likumprojekta 45.² panta otro un trešo daļu, jo norāde, ka Darba grupā autortiesību normatīvā regulējuma pastāvīgai pilnveidei tika atbalstīts Autortiesību likuma 45.² panta otrajā un trešajā daļā paredzētais risinājums, nesatur pretargumentus pēc būtības.
Attiecīgi no Likumprojekta 45.² panta otrās daļas un 45.² panta trešās daļas ir izslēdzami vārdi – “nekavējoties”, jo Direktīva nesatur šādu prasību, savukārt, mūsdienu informācijas uzkrāšanas vai apziņošanas sistēmas var tikt veidotas automatizētas ar noteiktu atjaunošanas ciklu. Tāpat no Likumprojekta 45.² panta trešās daļas būtu izslēdzams pēdējais teikums, jo Direktīva dod iespēju dalībvalstīm noteikt, ka informācija vienmēr tiek sniegta caur tiešo partneri, un tam ir praktiski un juridiski iemesli. Argumentācija par "autoru un izpildītāju interesēm" nav pietiekama. Pastāv nopietnas juridiskas sekas tam, ja pēdējie var jautāt tieši apakšlicences saņēmējiem, un dažos gadījumos apakšlicences saņēmēji nevarēs sniegt šādu informāciju.
Lai izvairītos no iespējamiem būtiskiem tirgus traucējumiem, ir svarīgi, lai informācija tiktu sniegta ar autora vai izpildītāja tiešā partnera starpniecību saskaņā ar Direktīvas 19.panta 2.punktu. Autora vai izpildītāja tiešais partneris (parasti producents vai izdevējs) ir būtisks posms izmantošanas ķēdē: producents ir profesionāls sarunu partneris attiecībās ar operatoriem, kas izmanto tiesības, vai citu starpposmu turpmākā ekspluatācijas ķēdē. Tāpēc nebūtu pareizi, ja tikai autoram vai izpildītājam tiktu piešķirtas likumā tiesības iegūt būtisku un nepieciešamo informāciju no gala izmantotāja, kamēr autora vai izpildītāja tiešajam partnerim nav līdzīgu tiesību. Turklāt trešās puses (apakšlicences saņēmēji) nevar zināt un līdz ar to noteikt komerciālās vienošanās apjomu, ko mākslinieki ir noslēguši ar producentu (kas var attiekties uz tūkstošiem mākslinieku darbu), vai to, kuri aspekti veido tā komerciāli sensitīvu informāciju (un tāpēc būtu jāizslēdz no informācijas atklāšanas). Turklāt atsevišķu autoru un mākslinieku pieprasījumu atļaušana digitālajiem pakalpojumiem un citiem mazumtirgotājiem radītu nepamatotu slogu mazumtirgotājiem un pakalpojumiem, no kuriem nav un nevar pamatoti sagaidīt sistēmu, lai tiktu galā ar šādiem negaidītiem atsevišķu autoru vai izpildītāju pieprasījumiem.

-

Kultūras ministrija nav ņēmusi vērā IFPI iesniegtos komentārus, kas attiecas uz Likumprojekta 45.² pantu “Pienākums sniegt informāciju”.
Kā to bija norādījusi IFPI, Likumprojekta 45.² panta pirmajā daļa būtu jāpapildina no Direktīvas iztrūkstošo vārdu “nepieciešamais”.
Pārskatā norādīts, ka Direktīvas 19.panta 1.punktā noteikts pienākums sniegt autoriem “atjauninātu, atbilstošu un visaptverošu informāciju”. Autortiesību likuma 45.² panta pirmajā daļā izmantoto aprakstošo terminu “aktuāls” saprot gan kā “pašreizējā brīdī nozīmīgs” (tātad – var pielīdzināt terminam “atbilstošs” vai “nepieciešams”), gan kā “pašreizējam brīdim “raksturīgs” (tātad – var pielīdzināt terminam “atjaunināts”). Līdz ar to atbilstība Digitālā vienotā tirgus Direktīvas 19.panta 1.punktam ir nodrošināta.
Kultūras ministrijas Pārskatā norādītais arguments par atbilstības Direktīvas 19.panta 1.punktam nodrošināšanu nav pamatots, jo Direktīvas 19.panta 1.punktā ir norāde uz relevantu informāciju. Līdz ar to šīs prasības izpildei ir nepieciešams papildināt šī panta daļu ar attiecīgu tekstu un izteikt šo daļu šādā redakcijā:
“(1) Autora mantisko tiesību pārņēmējam un licenciātam, ar kuru autors ir noslēdzis licences līgumu, ir pienākums vismaz reizi gadā sniegt autoram nepieciešamo aktuālu un visaptverošu informāciju par tiesību vai darba izmantošanu, tai skaitā par tiesību vai darba izmantošanas veidiem, šīs izmantošanas rezultātā gūtajiem ieņēmumiem un autoram pienākošos atlīdzību. Šo informāciju sniedz atbilstoši katras nozares specifiskajiem apstākļiem, tostarp līgumā ar autoru vienojoties par informācijas sniegšanas veidu un formu”.
 

-

IFPI norāda, ka Likumprojekta 45.³ panta pirmajā daļā norādītais 2 gadu termiņš būtu jāmaina uz 3 gadu termiņu, jo nav atbilstošs mūzikas industrijas specifikai.

-