Atzinums

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) ir iepazinusies ar Labklājības ministrijas (LM) precizēto projektu “Plāns personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju veicināšanai 2024.-2027. gadam” (Turpmāk arī Projekts) un uztur šādus iebildumus:

1. LDDK uztur iebildumu pret sadaļu “ 2. Rīcības virziens: Atbalsta pakalpojumu pilnveidošana invaliditātes seku mazināšanai starpnozaru līmenī”
Pamatojums
Kā LDDK norādīja 28.03.2024. atzinumā, personām ar invaliditāti ir objektīvi ierobežojumi gūt darba ienākumus tādā līmenī, kā tas ir iespējams personām ar pilnu darbspēju. Esošā atbalsta sistēma ir orientēta uz personām ar invaliditāti, kurām nav apgādājamo personu, un tā ir absolūti nepietiekama gadījumos, kad personai ar invaliditāti ir apgādībā esošas personas.  Lai mazinātu nepietiekamu finanšu resursu negatīvās sekas šo ģimeņu bērniem, LDDK izteica priekšlikumu ieviest piemaksu pie ģimenes pabalsta gadījumos, kad viens vai abi vecāki ir personas ar invaliditāti. LM, pamatojoties uz 2022. gadā atbilstoši LM pasūtījumam veikta pētījuma “Pētījums par nepieciešamajiem atbalsta pakalpojumiem ģimenēm ar bērniem, kurā vienam vai abiem vecākiem noteikta invaliditāte” norāda, ka nav saskatāms pamatojums noteikt jaunu finansiālā atbalsta. Tomēr LDDK ieskatā vairāki pētījuma secinājumi liecina par pretējo. Piemēram:
1) Pētījumā konstatēts, ka “Vecāku ar invaliditāti kopējie ienākumi, t.sk. ienākumi no darba, ir zemāki nekā vecākiem bez invaliditātes. Viena vecāka ar invaliditāti kopējie vidējie ienākumi 2021. gadā bija 10 889,75 EUR, bet vecāku bez invaliditātes kopējie gada ienākumi bija par 22,6% lielāki, sasniedzot 13 353,87 EUR gadā”. 
2) Tāpat pētījumā konstatēts, ka vecāku ar invaliditāti vidū ir piecas reizes lielāks personu ar trūcīgas vai maznodrošinātas mājsaimniecības statusu īpatsvars (nekā vecāku bez invaliditātes vidū.
3) Būtiskākais iemesls, kāpēc respondentiem neizdodas veikt kādas no darbībām, kas saistītas ar bērnu vajadzībām, ir naudas līdzekļu trūkums, funkcionālo traucējumu ierobežojumi.
4) Gandrīz pusei respondentu (47,7%) ir bažas, ka viņi nākotnē varētu nespēt parūpēties par saviem bērniem. Kā biežākie iemesli šīm bažām nosaukti ar ierobežotu finanšu līdzekļu pieejamību saistīti iemesli (52,4%).
5) Respondenti kopumā ir kritiski pret esošā valsts sniegtā atbalsta veidiem. Tikai 16,1% respondentu norādījuši, ka esošais finansiālais atbalsts ir drīzāk pietiekams vai pietiekams.

2. LDDK uztur iebildumu pret sadaļu “ 3. Rīcības virziens: Iekļaujošas nodarbinātības veicināšana”
Pamatojums
Kā LDDK norādīja 28.03.2024. atzinumā, sadaļa neietver pasākumus, kas novērstu pastāvošos šķēršļus personu ar III grupas  invaliditāti nodarbinātībai, kā arī reāli veicinātu iekļaujošu nodarbinātību.
Lai veicinātu personu ar invaliditāti nodarbinātību, papildus sadaļā minētajiem pasākumiem ir nepieciešams:
1) Nodrošināt valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas par personām ar pirmās un otrās grupas invaliditāti no budžeta neatkarīgi no personu ar invaliditāti nodarbinātības.
2) Atcelt likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” normu, kas uzliek pienākumu darba devējam veikt iemaksas par personām ar 3.grupas invaliditāti vismaz no minimālās algas. 
3) Attiecībā uz personām ar invaliditāti darba devēja maksāto slimības naudu par laika posmu no otrās līdz devītajai darbnespējas dienai aizstāt ar no valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta vai valsts pamatbudžeta finansētu slimības pabalstu.
4) Pārskatīt trešās invaliditātes grupas robežas.
5) Attiecībā uz personām ar invaliditāti atcelt minimālā atalgojuma nosacījumus.

LDDK piekrīt LM, ka likums  “Par valsts sociālo apdrošināšanu” un Darba likums regulē dažādas ekonomiska un sociāla rakstura jomas, nosakot dažādas tiesības un pienākumus. Tajā pašā laikā darba attiecības tām ir būtiski sadurpunkti. Tā, piemēram, ja persona ar 3.grupas invaliditāti izmanto šai grupai pilnīgi pamatoti piešķirtās tiesības strādāt nepilnu laiku, par ko atbilstīgi darba apjomam saņem 50% no minimālās algas, tad atbilstīgi normatīvajam regulējumam darba devējam par šo personu sociālās apdrošināšanas iemaksas ir jāveic divkāršā apmērā. Attiecībā uz LM apgalvojumu, ka minimālo VSAOI neveikšana par personām ar 3.grupas invaliditāti minētajām personām liegs saņemt apdrošināšanas pakalpojumus (pilnvērtīgu sociālo aizsardzību), kurus rēķina no minimālā VSAOI objekta, apdrošināšanas gadījuma iestāšanās brīdī, jāpaskaidro, ka tas nav pamatots vismaz divu iemeslu dēļ:
1) Ja LM apgalvojums ir patiess, tad nav skaidrs, kādēļ LM pieļauj, ka  uz personām ar 2. un 1.grupas invaliditāti šādi nosacījumi netiek attiecināti;
2) Ja valstij tiešām rūp personu ar 3.grupas invaliditāti nodarbinātība un sociālās garantijas, tad valsts (un nevis darba devēja) pienākums ir veikt pr šīm personām iztrūkstošo VSAOI daļu, kā tas, piemēram, saskaņā ar MKN Nr.230 tiek realizēts gadījumos, kad personām ar invaliditāti nav nodarbināta.
Par LM argumentu saistībā ar personu ar invaliditāti nodarbinātības līmeņa dinamiku jānorāda, ka 2021.gada jūnija un 2023. gada decembra dati nav labs periods salīdzināšanai, jo 2021.gada jūnijā nodarbinātības līmeni būtiski ietekmēja Covid-19 pandēmija, savukārt nodarbinātības līmeni 2023. gada decembrī būtiski ir ietekmējusi demogrāfiskā situācija (iepriekšējo periodu neveiksmīgas ģimeņu atbalsta politikas rezultātā darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars ar katru gadu samazinās).
 

-