Atzinums

Biedrība "Latvijas Ģimenes ārstu asociācija" (turpmāk – LĢĀA)  uztur spēkā iepriekš, 2025.gada 10.jūlijā un 19. novembrī iesniegtos iebildumus visā to daļā, kurā tie nav ņemti vērā. Atbildes, kuras sniegtas par izteiktajiem iebildumiem daļēji ir tiesiski un faktiski nepamatotas. Vēl joprojām tiek piedāvāts virzīt tādus grozījumus likumā, kuri paredz ierobežot ģimenes ārstu kā strādājošo valsts darbinieku pamattiesības, kā arī paredz pacientu pamattiesību ierobežojumu un ārsta medicīnas ētikas principu ignorēšanu. Tāpēc LĢĀA iebilst zemāk norādīto grozījumu Ārstniecības likuma 10.³  normas virzīšanai. Nav pieļaujams grozīt likuma normas ar tiesiski kļūdainu un neprecīzu, kā arī Latvijā pastāvošai situācijai veselības aprūpē nepiemērotu saturu. Nav pieļaujams arī ar tiesību normām noteikt tādus ģimenes ārstu darba pienākumus, kuru izpildei nav piešķirts finansējums un tāpēc normu izpilde, ja tādas tiktu pieņemtas, nebūs iespējama pilnībā vai daļēji.

1. Nav tiesiska pamata Ārstniecības likumā iekļaut 10.³ panta normu.

1.1. Atbildes uz LĢĀA iepriekš izteiktajiem iebildumi nesatur tādus argumentus, kuri norādītu, ka plānotie grozījumi ir tiesiski pieļaujami un pamatoti.

1.2. Veselības ministrija atzīst LĢĀA izteikto iebildumu par neatbilstoša satura normas iekļaušanu Ārstniecības likumā. Nav šaubu, ka likumprojekta 10.³ normā ir iekļauts saturs, kura regulējums ir Veselības aprūpes finansēšanas un administrēšanas likuma priekšmets. Kā attaisnojums šādas normas iekļaušanai Ārstniecības likumā, nevis atbilstošā likumā, tiek norādīts likumdevēja lēns likumdošanas process. Šāds attaisnojums ir nepieļaujams. Tas norāda, ka Veselības ministrija aicina ignorēt kvalitatīvas likumdošanas procesu un valstī pastāvošo tiesību aktu sistēmu.  Tas norāda, ka netiek respektēta Saeimas kā likumdevēja kompetence likumprojektu virzības ātruma vai lēnuma noteikšanā. Tā ir likumdevēja izvēle un kompetence spriest cik ātri vai lēni izskatīt priekšlikumus tiesību aktu grozījumiem, arī  Veselības aprūpes finansēšanas likumā. Tāpēc tādi tiesību jautājumi, kas attiecas uz veselības aprūpes finansēšanu un administrēšanu, ir jārisina ar šim mērķim izdota likuma normām. 

1.3. Valsts pārvaldes tiesības, arī valsts nodarbināto strādājošo personu tiesību ietvars, ir noteikts Satversmē un valsts pārvaldes darbību reglamentējošos aktos. Tas ir saistošs visām valsts iestādēm un likumdevējam. Ģimenes ārsti ir strādājošie, kuriem darba devējs ir valsts. Tāpēc ģimenes ārstu kā strādājošo atbildība ir regulējam valsts pārvaldes tiesību ietvaros.  Situācija, kad Ārstniecības likumā tiek virzīti grozījumi, kas pieļautu, ka strādājošajiem ģimenes ārstiem atbildību par darbā pieļautu kļūdainu darbību, izpildot valsts uzdotas pārvaldes funkcijas, vienpusēji ir tiesīgs noteikt Nacionālais veselības dienests, būtu pretrunā valstī pastāvošai tiesiskajai kārtībai valsts nodarbinātu personu pamattiesību jomā.

1.4. Tiesiski nepamatota ir atruna norādot, ka projektā paredzētie grozījumi Ārstniecības likumā, kas paredzētu mainīt atbildības piemērošanas principus valsts pārvaldes jomā strādājošu personu darbā, ir pieļaujami tāpēc, ka tos pieņemtu Saeima. Veselības ministrijai,  kā tiesību aktu projekta autoram jau sākotnēji ir pienākums un atbildība izstrādāt tādus priekšlikumus, kas ievēro pastāvošos publisko un darba tiesību principus.

1.5. Redzams, ka Veselības ministrija, sagatavojot priekšlikumu, nav ievērojusi un piemērojusi tiesisko ietvaru, kas nosaka valsts nodrošinātu pakalpojumu sniegšanu, kuru izpilda ģimenes ārsti kā strādājošie, bet organizē un regulē valsts ar tās iestāžu starpniecību. Acīmredzami kļūdaina ir norāde, ka Veselības ministrija nav noteikusi ģimenes ārstu pienākumus pieņemt lēmumus un veikt procesus valsts pārvaldes jomā. Veselības ministrija kā vadošā nozares iestāde ir izstrādājusi visus tos tiesību aktus un dokumentus, kas nosaka valsts nodrošināto pakalpojumu piešķiršanas nosacījumus un kārtību, kā arī noteikusi, ka ģimenes ārstiem ir pienākums šos pakalpojumus piešķirt pacientiem, piemēram, izrakstot valsts kompensētu medikamentu receptes un izsniedzot nosūtījumus uz valsts finansētu aprūpi. Piemēri parāda kā tieši, ar Veselības ministrijas izstrādātu projektu un Ministru kabineta pieņemtu tiesību aktu normām, ģimenes ārstiem ir uzdoti valsts pārvaldes uzdevumi. 

1.6. Ar grozījumiem tiek plānots grozīt ģimenes ārstu darba tiesības. Tie nevienā no projekta izstrādes stadijām nav bijuši kolektīvo sarunu priekšmets. Tāpēc secināms, ka Ministru kabinets un Veselības ministrija kā tā pārstāvis, nepilda tiesību aktos un Senāta spriedumā Nr. 7/2025 noteikto pienākumu nodrošināt ģimenes ārstu tiesības uz kolektīvajām sarunām gadījumos, ja tiek plānots grozīt darba tiesību ietvaru. LĢĀA prasa uzsākt kolektīvās sarunas par šo jautājumu.

1.7. LĢĀA prasa izslēgt 10.³ normu no likumprojekta.

2. LĢĀA iebilst priekšlikumam papildināt Ārstniecības likuma 78. pantu ar ceturtās, piektās, sestās, septītās un astotās daļas normām likumprojektā norādītajās redakcijās. Veselības ministrijas sniegtās atbildes nesatur tādus argumentus, kuri norādītu, ka likumprojektā ietvertās normas ir tiesiski pamatotas, ka to izpildei ģimenes ārstiem, kuri nodrošina valsts pakalpojumus, ir piešķirts pietiekams finansējums un darba izpildei nepieciešamie līdzekļi, kuri ļautu normās noteikto izpildīt.

2.1. LĢĀA uztur spēkā iepriekš izteiktos iebildumus par to, ka finansējums, kas piešķirts valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem ģimenes ārsta praksē, ne tuvu nenodrošina tādas izmaksas, kādas būtu nepieciešamas, lai izpildītu pienākumus, kurus tiek plānots noteikt ar grozījumiem Ārstniecības likumā. Ģimenes ārstu praksēm kapitācijas naudā ietvertais maksājums ir būtiski mazāks par nepieciešamo. Ilgstoši valsts atvēlētais finansējums ģimenes ārstu prakšu digitalizācijai ir bijis ~52% apmērā no tā, kas tika atzīts kā prioritāri nepieciešams ar 2024.  gada 21.maijā Ministru kabineta pieņemto ziņojumu "Par primārās veselības aprūpes stiprināšanu". Vienreizējais digitalizācijas maksājums, kas tika piešķirts 2025.gadā, ļauj ģimenes ārstiem iegādāties tikai vienu datoru, kas nepieciešams ārstam, lai izrakstītu receptes, darbnespējas lapas un ievadītu maksājumu dokumentus. Ir kļūdaini uzskatīt, ka ar vienu 1000 euro maksājumu, kas ir ~1/3 no trūkstošā finansējuma 2025. gadā, ir iespējams nosegt regulārās izmaksas, kas ģimenes ārsta praksei ir nepieciešamas, lai būtu iespējama digitālo rīku lietošana. Visas nepieciešamā minimālā IKT aprīkojuma un pakalpojumu saņemšanas izmaksas ārsta praksei, kas ietver 3 datorus (ārstam un 2 māsām), 2 printerus, telefonu, interneta un telefona abonēšanu, datoram nepieciešamās MS Office un medicīnas dokumentu vešanai un pacienta datu saņemšanai izmantojamo programmatūru abonēšanas maksas, ievērojami pārsniedz kapitācijas naudā ietverto maksājumu un vienreizējo maksājumu 2025. gadā. Kapitācijas naudā IKT izmaksas aprēķinātas 2016.gadā un kopš tā laika piešķirtais finansējums nav palielināts. Turpretī ir būtiski pieaudzis datu  apstrādes apjoms (ievadīšanai, izgūšanai) un arī IKT aprīkojamo darba vietu skaits, drošības prasības augušas, kas būtiski palielina izmaksas. Digitalizācijas finansējuma deficīts ģimenes ārstu praksēm valsts apmaksāto pakalpojumu sniegšanai 2026. gadam un turpmāk ir ~50% apmērā un vēl pieaugs līdz ar jaunu funkcionalitāšu ieviešanu e-veselībā. Ar piešķirtajiem līdzekļiem ģimenes ārsti var nodrošināt tikai e-receptes, darbnespējas lapas, vakcinācijas datu apstrādi. Pacienta plašāku datu ievadīšana e-veselības sistēmā un tāpēc normā noteikto pienākumu izpilde būs iespējama tikai tad, kad ģimenes ārstu praksēm būs nodrošinātas nepieciešamās iekārtas un pakalpojumu apmaksa. Pilnvērtīga ģimenes ārsta prakses darba digitalizācija (tai skaitā turpmāka regulāro izmaksu segšana) esošā finansējuma apmērā nav iespējama. Tāpēc nedrīkst noteikt tādas prasības tiesību aktos, kas faktiski nav izpildāmas finansējuma nepietiekamības dēļ.

2.2. LĢĀA atbalsta veselības aprūpes attīstību un kvalitatīvu digitālo risinājumu ieviešanu un izmantošanu ģimenes ārsta darbā. LĢĀA iebilst pret tādu digitālo risinājumu regulējumu, kura izpildei ģimenes ārstiem, kuri sniedz valsts nodrošinātos pakalpojumus, nav piešķirti nepieciešamie darba līdzekļi.

2.3. LĢĀA atbalsta veselības aprūpes attīstību un kvalitatīvu digitālo risinājumu ieviešanu un izmantošanu ģimenes ārsta darbā, bet iebilst pret tādu digitālo risinājumu regulējumu un pret tādiem ārstam noteiktiem pienākumiem, kuri pieprasa ārsta ētikas principu pārkāpšanu un pacienta pamattiesību ierobežošanu.

2.4. Nav pamatoti un ir maldinoši norādīt, ka likumprojekts neparedz neko jaunu un neuzliek jaunus pienākumus. Ja tas tā būtu, tad nebūtu nepieciešamība grozīt Ārstniecības likuma normas. Nepamatota ir norāde uz līdzšinējo 78.panta normu, kura ir vispārīga norāde par datiem. Ar grozījumiem tiek paredzēts ārsta pienākums veikt noteiktu pacienta datu ievadīšanas un apstrādes darbu e-veselības sistēmā.

2.5. Ar grozījumiem tiek plānots grozīt ģimenes ārstu darba tiesības. Tie nevienā no projekta izstrādes stadijām nav bijuši kolektīvo sarunu priekšmets. Tāpēc secināms, ka Ministru kabinets un Veselības ministrija kā tā pārstāvis, nepilda tiesību aktos  un Senāta spriedumā Nr. 7/2025 noteikto pienākumu nodrošināt ģimenes ārstu tiesībām uz kolektīvajām sarunām gadījumos, ja tiek plānots grozīt ģimenes ārsta darba tiesību ietvaru. LĢĀA prasa uzsākt kolektīvās sarunas par šo jautājumu.

3. LĢĀA strikti iebilst pret Ārstniecības likuma grozījumu projekta normas, 78.panta ceturtajā daļā, kas paredz nepamatoti ierobežot pacienta privātas dzīves un pašnoteikšanās tiesības. Personai demokrātiskā un tiesiskā valstī ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas nozīmē valsts pienākumu atturēties no iejaukšanās privātajā dzīvē. Atturēšanās nosaka arī pienākumu atturēties no tādu tiesību normu izdošanas, kas paredz iejaukšanos personas privātajā dzīvē pret tās gribu. Tās ir pacienta pamattiesības izvēlēties vai un kādus sensitīvos personas datus nodot digitālās veselības sistēmai. Ar tiesību aktiem šīs pamattiesības drīkst ierobežot tikai tad, ja to ierobežošanai ir leģitīms mērķis, tas ir noteikts ar likumu un ierobežojums ir mazāks no iespējamiem jeb samērīgs, lai sasniegtu leģitīmo mērķi. Digitālās veselības datu sistēmas darbojas pacientu interesēs, tās nedrīkst tikt izmantotas pacienta pamattiesību ierobežošanai. Tāpēc ar šādu sistēmu darbību un to regulējumu nav pieļaujama pacienta pamattiesību ierobežošana.

Ārsta ētikas pamatprincips pieprasa ievērot pacienta privātumu un informācijas konfidencialitāti. Tāpēc nav pieļaujams, ka ārstam ar likuma normām tiek uzlikti tādi pienākumi, kuri liek šo principu pārkāpt un rīkoties pretēji. Lai tas būtu pieļaujams, ir jābūt skaidri redzamam leģitīmam mērķim. Šajā likumprojektā tāds nav norādīts. Tieši pretēji, argumenti parāda, ka digitālās sistēmā esošo datu izmantošanas mērķis ir paša pacienta tiesību un interešu aizsardzība. Tāda nav iespējama, ja neņem vērā pacienta pamattiesības, bet autoritatīvi ar likumu piespiež ārstu pacienta gribu ignorēt. 

Nepamatoti ir norādīts, ka likuma norma nepaplašina jau šobrīd normatīvajos aktos noteikto pienākumu. Iepriekš ārstniecības iestādēm un ģimenes ārstam pacienta datu sniegšanu noteica vispārīga MK noteikumu norma. Jau iepriekš LĢĀA ir iebildusi pret šiem noteikumiem un prasījusi tos mainīt, nodrošinot tiesiski pamatotu pacienta privātās dzīves regulējumu noteikumos. Svarīgi norādīt, ka MK noteikumi ir likumpakārtota norma, Saeima nav devusi deleģējumu Ministru kabinetam vai citām personām (ārstam un ārstniecības iestādēm) noteikt pacienta pamattiesību ierobežojumu gadījumos, ja persona iebilst savu sensitīvo datu nodošanai e-veselības sistēmai. Tāpēc MK normas ir piemērojamas ierobežoti un nav piemērojamas gadījumiem, lai rīkotos pret pacienta gribu un pieļautu pacienta pamattiesību aizskārumu tikai uz MK noteikumu pamata, neievērojot pamattiesību aizsardzības normas sistēmiski.  

Tāpēc LĢĀA iebilsti pret 78.panta ceturtajā daļā plānotajiem grozījumiem, kuri ir papildināmi ar normu, kas nosaka pacienta tiesības izvēlēties vai datus iesniegt un glabāt digitālā veselības informācijas sistēmā. 

Minēto apsvērumu dēļ LĢĀA strikti iebilst pret grozījumiem 78. panta ceturtajā, piektajā, sestajā, septītajā un astotajā daļā un prasa šīs normas pārstrādāt, kolektīvo sarunu ceļā vienojoties par risinājumiem ģimenes ārstu darba tiesību jomā, un ievērojot pacientu privātās dzīves aizsardzības prasības.

4. LĢĀA atkārtoti aicina Veselības ministriju, ievērot un izpildīt Arodbiedrību likumā noteiktās arodbiedrības tiesības piedalīties normatīvo aktu, arī Ārstniecības likuma grozījumu projektu, izstrādē. Grozījumi Ārstniecības likumā tieši skar strādājošo ārstu darba, ekonomiskās, sociālās un profesionālās intereses, tāpēc arodbiedrībai ir tiesības piedalīties šo grozījumu izstrādē un sniegt par tiem atzinumus. Veselības ministrijai ir pienākums šo tiesību īstenošanu nodrošināt tiesību mērķa sasniegšanai piemērotā veidā un apmērā. Ir nepamatoti jaukt plašākas sabiedrības tiesības piedalīties normatīvo aktu izstrādes procesos ar arodbiedrības līdzdalības un kolektīvo sarunu tiesībām. Tāpēc Veselības ministrijai primāri ir jāizpilda Arodbiedrību likuma normas. Vēl jo vairāk, Ārstniecības likuma grozījumu normas paredz tieši noteikt jaunus ģimenes ārstu pienākumus, darba saturu, finansiālus ieguldījumus darba izpildei un atbildību par darba izpildi, tāpēc šādu noteikumu izstrādes procesā obligāts ir kolektīvo sarunu process, kuru nosaka Satversmes 108.panta norma. Ir kļūdaini attaisnoties  ar Arodbiedrību likuma normu neievērošanu, norādot, ka piemērojamas MK 2024.gada 15.oktobra noteikumu Nr. 639 normas. 


 

-