Atzinums

Lūdzam precizēt likumprojekta 4.punktu, kas noteic:  “Papildināt likumu ar 30.⁹ nodaļas nosaukumu šādā redakcijā”. Norādām, ka Civilprocesa likums tiks papildināts nevis ar jaunu nodaļas nosaukumu, bet ar jaunu nodaļu – šāda nodaļa Civilprocesa likumā šobrīd nav. Vienlaikus lūdzam arī  precizēt anotācijas 1.3.punktu, norādot, ka ar šo likumprojektu Civilprocesa likums tiek papildināts ar jaunu 30.⁹ nodaļu, kurā paredzēti izņēmumi no vispārējās prasības kārtības, kas jāņem vērā, izskatot šo kategoriju lietas. Šobrīd gan no likumprojekta 4.punkta, gan no anotācijā ietvertā formulējuma rodas maldīgs iespaids, ka 30.⁹ nodaļa Civilprocesa likumā jau ir.
 

-

Lūdzam  anotācijas 1.3.punktā neizmantot terminu “pierādījuma statuss lietā” teikumā (zem virsraksta “PTAC lēmuma statuss lietā”): “Tas nozīmē, ka ar likumprojektu tiek paredzēts, ka PTAC lēmumam ir prejudiciāla nozīme lietā, savukārt citas dalībvalsts patērētāju aizsardzības iestādes lēmumam ir tikai pierādījuma statuss lietā un tam netiek piešķirta prejudiciāla nozīme civillietā”. Civilprocesa likumā netiek lietots termins “pierādījuma statuss lietā”, līdz ar to tas potenciāli praksē var radīt neskaidrības tiesību normu piemērotājiem. Atgādinām, ka Civilprocesa likuma 97.panta otrā daļa noteic, ka nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu.

 

Ņemot vērā minēto lūdzam šo teikumu izteikt šādā redakcijā: “Tas nozīmē, ka ar likumprojektu tiek paredzēts piešķirt prejudiciālu nozīmi Latvijas PTAC lēmumiem, taču citu Eiropas Savienības dalībvalstu patērētāju tiesību aizsardzības iestādāžu lēmumiem netiek piešķirta prejudiciāla nozīme civillietā.”

Lūdzam no anotācijas 1.3.punkta dzēst šādus teikumus (kuri atrodas zem virsraksta “Patērētāju kolektīvo prasību iesniegšana un prasības pieteikuma saturs”): “Tāpat šāda informācija ir svarīga, lai tiesa, izvērtējot saņemto informāciju, ir spējīga iespējami agrākā tiesvedības posmā izbeigt nepamatotas lietas un novērstu ļaunprātīgas tiesāšanās riskus. Arī Direktīvas 2020/1828 39.apsvērumu punkts paredz, ka, lai izvairītos no ļaunprātīgas tiesāšanās riska, dalībvalstīm būtu jāpieņem jauni noteikumi vai jāpiemēro esošie valsts tiesību aktu noteikumi, tā lai tiesa vai administratīvā iestāde var nolemt izbeigt acīmredzami nepamatotas lietas, tiklīdz tiesa vai administratīvā iestāde ir saņēmusi vajadzīgo informāciju, ar kuru var pamatot šādu lēmumu. Vienlaikus minētās direktīvas 7.panta 7.punkts nosaka, ka dalībvalstis nodrošina, ka tiesas vai administratīvās iestādes saskaņā ar valsts tiesību aktiem spēj iespējami agrīnākā tiesvedības posmā izbeigt acīmredzami nepamatotas lietas. Ņemot vērā norādīto, tiesām būtu jābūt iespējai iespējami agrākā posmā izbeigt nepamatotas lietas. Tas saprotams ar sākotnējo posmu un tas būtu skatāms kopsakarā ar Civilprocesa 132. un 133.pantu par prasības pieteikuma nepieņemšanas pamatu un prasības pieteikuma atstāšanu bez virzības.”
Tieslietu ministrija jau savā sākotnējā atzinumā norādīja, ka  šobrīd Civilprocesa likumā nav ietverta norma, kas ļautu tiesai izbeigt tiesvedību lietā uz šāda pamata, proti,  ka prasība vai pati lieta ir “acīmredzami nepamatota”. Līdz ar to likumprojekta anotācijā norādītais neatbilst Civilprocesa likuma regulējumam. Tāpat arī Civilprocesa likuma 132. un 133.pants nedod tiesai pamatu atteikties pieņemt prasības pieteikumu vai atstāt prasības pieteikumu bez virzības tā iemesla dēļ, ka prasība ir “acīmredzami nepamatota”. Tāpēc lūdzam nenorādīt likumprojekta anotācijā maldinošu informāciju.

 

-