Atzinums

Latvijas Mikologu biedrība iebilst pret grozījumiem Ministru kabineta 2012. gada 18.
decembra noteikumos Nr. 940 "Noteikumi par mikroliegumu izveidošanas un
apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu".
Latvijas Republikas kā Eiropas Savienības
dalībvalsts pienākums
ir pildīt līgumos noteikto
un direktīvās pieņemto.
Līguma par Eiropas Savienības darbību 191.panta 1. punkts:”
Savienības politika attiecībā uz
vidi palīdz sasniegt šādus mērķus: saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti; aizsargāt
cilvēku veselību; apdomīgi un racionāli izmantot dabas resursus; sekmējot starptautiska
mēroga pasākumus, risinot reģionālas un pasaules vides problēmas un jo īpaši cīnoties pret
klimata pārmaiņām.”
Laikā, kad vides kvalitāte plok arvien intensificējoties lauksaimniecībai un sarūkot vecu
mežaudžu platībām, kā pēdējais līdzeklis sabiedrībai bijusi pieejama iespēja izveidot
mikroliegumus sugu un biotopu aizsardzībai, tādējādi nodrošinot trauslākās vides daļas
aizsardzību. Likuma grozījumi šo iespēju atņems, jo privātpersonām līdzekļu, ko ieguldīt
eksperta atzinuma sagatavošanai, nav un, saskaņā ar spēkā esošajām regulām, tas ir
valsts
pienākums.
191. panta pirmajā punktā ir minēts, ka dalībvalstu pienākums ir risināt
reģionālās vides problēmas. Latvijā šobrīd šāda reģionāla problēma ir mežu intensīva
izciršana, kas veicina klimata pārmaiņas un iznīcina daudzas Latvijā un visā Eiropas
Savienībā aizsargājamas sugas. Līdz šim valsts pilsoņiem ir bijusi iespēja kavēt dažādu sugu
pilnīgu iznīcību, ierosinot mikroliegumus. Likuma grozījumi šo iespēju liegtu.
Padomes Direktīva 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas
un floras aizsardzību 2. panta 2. punktā rakstīts “Pasākumus, ko veic saskaņā ar šo direktīvu,
izstrādā tā, lai saglabātu vai atjaunotu to dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu
labvēlīgu aizsardzības statusu, kas ir Kopienā nozīmīgas.” Direktīvā minēts, ka aizsardzības
statusu uzskata par labvēlīgu, ja: attiecīgo sugu populācijas dinamikas dati liecina, ka
ilgtermiņā suga sevi atražo un ir dzīvotspējīga konkrētās dabiskās dzīvotnes sastāvdaļa, sugas
dabiskās izplatības areāls nav samazinājies, un šķiet, ka tas nemazināsies arī tuvākajā laikā,
un dzīvotne ir un šķiet, ka arī turpmāk būs pietiekami plaša tās populāciju ilglaicīgai
uzturēšanai. Ministru kabineta noteikumos uzskaitītajām mikroliegumu sugām jau šobrīd
aizsardzības statuss visdrīzāk nav uzskatāms par labvēlīgu, jo liela daļa no tām ir sastopamas
mežu biotopos, īpaši vecos mežos. Tas attiecas, piemēram, uz vairākām sēņu sugām, kuras
aug uz koksnes. Īpaši jutīgas ir tās sugas, kurām nepieciešamas liela diametra kritalas mežā ar
ilgstošu kontinuitāti, resp. meži, kuros vairāku paaudžu garumā nav notikusi mežsaimnieciskā
darbība. Šādi meži nerodas ne 50, ne 100 gadu laikā, un tajos kopumā ir augsta dažādu sugu
daudzveidība. Tādēļ šādi meži, kas vēl ir saglabājušies, būtu aizsargājami.
Pēc direktīvas definīcijas sugas dzīvotnei ir un, šķiet, ka arī turpmāk jābūt pietiekami plašai
tās populāciju ilglaicīgai uzturēšanai. Grozījumi Ministru kabineta noteikumos mikroliegumu
sugu aizsardzība ar mikroliegumu palīdzību būtu stipri apgrūtināta. Ar likuma grozījumiem
kavējot jeb pilnībā liedzot sabiedrībai iespēju iestāties par šīm dzīvotnēm, to fungu, faunu un
floru, šajā direktīvā noteiktais tiktu klaji pārkāpts.
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/147/EK ( 2009. gada 30. novembris ) par
savvaļas putnu aizsardzību (
versione codificata
)
3. pants: ”
1. punkts Ņemot vērā 2. pantā
minētās prasības, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai pietiekamā mērā saglabātu,
uzturētu vai atjaunotu visu 1. pantā minēto putnu sugu dzīvotņu daudzveidību un teritoriju. 2.
punkts Biotopu un dzīvotņu saglabāšana, uzturēšana un atjaunošana galvenokārt ietver šādus
pasākumus: aizsargājamo teritoriju ierīkošana; dzīvotņu uzturēšana un pārzināšana
aizsargātās zonās un ārpus tām saskaņā ar ekoloģijas prasībām; iznīcināto biotopu
atjaunošana; biotopu izveidošana.” Latvijā lielākā daļa mikroliegumu veidoti tieši putnu
aizsardzībai, tādējādi veicinot, ka Latvijas Republika pilda savas likumiskās saistības Eiropas
Savienībā un aizsargā un uztur putnu dzīvotnes. Liedzot sabiedrībai šo iespēju un valstij
nemainot savu taktiku dabas aizsardzības jomā, putnu direktīvas vairāki punkti tiktu pārkāpti.
Eiropas parlamenta un padomes regula (ES) 2024/1991 (2024. gada 24. jūnijs) par dabas
atjaunošanu uzsver, ka ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam ir pausta apņemšanās
Savienībā par juridiski aizsargājamiem noteikt vismaz 30 % zemes, ieskaitot iekšzemes
ūdeņus, un 30 % jūras teritorijas, un no tās stingri būtu jāaizsargā vismaz viena trešdaļa,
tostarp
visi atlikušie pirmatnējie un vecie meži.
“ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030.
gadam ir noteikts mērķrādītājs, kas paredz līdz 2030. gadam nodrošināt, ka aizsargājamo
dzīvotņu un sugu saglabāšanās tendences vai stāvoklis nepasliktinās un ka vismaz 30 % sugu
un dzīvotņu, kuru statuss patlaban nav labvēlīgs, nonāk šādā kategorijā vai uzrāda ļoti
pārliecinošu virzību uz to.” Jaunajā ES Meža stratēģijā 2030. gadam, kas izklāstīta Komisijas
2021. gada 16. jūlija paziņojumā, ir uzsvērta vajadzība atjaunot meža biodaudzveidību.
Sugu un biotopu aizsardzību paredz Eiropas savienības līgumi un direktīvas. Laikā, kad
Latvijas Republikas valdība nepilda savas saistības saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību
aktiem var rasties situācija, kad sabiedrībai jāvēršas Komisijā par pārkāpuma procedūras
uzsākšanu.
Latvijas Mikologu biedrība kategoriski iebilst pret grozījumiem un aicina pildīt savas
likumiskās saistības.
Latviju apdzīvojošo pamatiedzīvotāju kultūra ir nesaraujami saistīta ar mežu, to skaitā, vecu
mežu audzēm. Biokultūras daudzveidības saglabāšana ir ne mazāk nozīmīga arī izglītošanās
procesā - bērnībā augot bioloģiski daudzveidīgā vidē, cilvēks arī pieaudzis izprot tās vērtību,
jo sugu daudzveidība ap viņu ir atskaites punkts, pēc kuras vērtēt vidi pieaugušā vecumā
(Miller, 2005). Diemžēl, audzis noplicinātā vidē, cilvēks bioloģiski daudzveidīgu vidi kā
vērtību neizjūt. Vēl 19. gs. un 20.gs. pētnieki norādījuši, ka latvieši nereti māju tuvumā
saglabājuši neskartas meža platības rituālām vajadzībām, kuras drīkstēja apmeklēt tikai īpašos
nolūkos un kas faktiski uzskatāmas par pirmajām mikroliegumu formām. Uzsverams, ka
ANO Meža principi noteic, ka meža zemes un resursi saglabājami ne vien ekonomisko
vajadzību, bet arī ekoloģisko, kultūras un garīgo vajadzību nodrošināšanai gan šai, gan
turpmākajām paaudzēm, savukārt mikroliegumu izveidošanas apgrūtināšana un
komercializēšana šo vajadzību nodrošināšanu kavē.
Latvijas Mikologu biedrība
Valdes vadītāja D. Meiere
Miller, J. R. 2005. Biodiversity conservation and the extinction of experience. Trends in
Ecology & Evolution. DOI: 10.1016/j.tree.2005.05.013

-