Atzinums

Kredītu reģistrs kā valsts informācijas sistēma ir izveidots un darbojas Kredītu reģistra likumā noteikto mērķu sasniegšanai. Viens no šiem mērķiem ir sniegt ieguldījumu valsts pārvaldes uzdevumu izpildes veicināšanā, nodrošinot valsts institūcijām papildu iespējas saņemt ziņas, kas nepieciešamas, lai veiktu analīzi normatīvajos aktos noteikto uzdevumu ietvaros.

Kredītu reģistrā iekļautās ziņas nav ar publisku ticamību, tām ir informatīva rakstura nozīme, un attiecībā uz valsts institūcijām tā nozīme pamatā ir sniegt norādi par to pie kura Kredītu reģistra dalībnieka konkrētai personai ir saistības.

Turklāt, ja mantojuma tiesību reformas ietvaros ir paredzēts, ka no Kredītu reģistrā iekļautajām ziņām zvērināts notārs varēs identificēt mantojuma atstājēju saistības pret Kredītu reģistra dalībniekiem, kas nodrošinātas ar hipotēku un komercķīlu, tad likumprojektā "Grozījumi Kredītu reģistra likumā" paredzētais Kredītu reģistrā iekļauto ziņu apjoms, kādu zvērināts notārs varēs saņemt par mantojuma atstājēju (piedāvātais Kredītu reģistra likuma 19.1 pants), to nenodrošina, jo neaptver ziņas par klienta saistību nodrošinājumu. 

Turklāt minēto problēmu pilnībā nav iespējams risināt arī konkrētās tiesību normas projekta saturisku precizējumu ceļā, jo, lai arī Kredītu reģistrā tiek iekļautas arī ziņas par nodrošinājuma veidu katrām konkrētām klienta saistībām, šīs ziņas nesniedz informāciju par personu, kas ir nodrošinājuma devējs. Persona, kurai ir klienta saistības (piemēram, hipotekārais kredīts), šo klienta saistību nodrošināšanai var izmantot arī citai personai piederošu īpašumu, uz kuru attiecīgi tad arī var būt nostiprināta hipotēka vai komercķīla. Tādējādi tikai no Kredītu reģistrā iekļautajām ziņām nav iespējams iegūt informāciju par konkrētas Zemesgrāmatā reģistrētās hipotēkas vai Komercķīlu reģistrā reģistrētās komercķīlas saistību ar klienta saistībām, par kurām iekļautas ziņas Kredītu reģistrā. Tādējādi ar likumprojektā ietverto regulējumu nav iespējams sasniegt tā mērķi. 

Bez jau minētajiem apstākļiem papildus vēršam arī uzmanību, ka, izmantojot notāru informācijas sistēmu, šobrīd nav iespējama piekļuve Latvijas Bankas uzturētajam Kredītu reģistram, kā arī nav notikusi diskusija par šādas piekļuves iespējamo izveidi, izveides termiņiem un ar to saistītajām izmaksām, lai gan šie apstākļi ir nozīmīgi konkrētā projekta īstenošanas uzsākšanai. Likumprojekta anotācijā minētā zvērinātu notāru "ieskatīšanās Kredītu reģistrā" funkcija šobrīd nepastāv. Kredītu reģistrs tiešsaistes režīmā ir pieejams tikai personai pašai par sevi. Valsts pārvaldes iestāžu, kurām ir tiesības saņemt Kredītu reģistrā iekļautās ziņas, pieprasījumi par Kredītu reģistrā iekļauto ziņu izsniegšanu Latvijas Bankā tiek izskatīti individuālā līmenī un uz katru pieprasījumu tiek sniegta individuāla atbilde. Tehnisks risinājums tam nav izveidots, jo šādu pieprasījumu skaits ir skaitliski neliels.

Likumprojekta anotācijā nav minēts, ka likumprojekts radīs ietekmi arī uz Latvijas Banku un tās veicamajām funkcijām, turklāt anotācijas noslēgumā pat ietverta frāze, ka likumprojekts neparedz jaunas funkcijas vai pienākums Latvijas Bankai, jo jau šobrīd līdzīga informācija tiek izsniegta, piemēram, pēc Valsts ieņēmumu dienesta pieprasījuma.

Saskaņā ar mantojuma tiesību reformas tiesiskā regulējuma pamatojumā minēto, katru gadu tiek uzsāktas ap 10 000 mantojuma lietu un prognozēts, ka šis skaits pēc mantojuma tiesību reformas varētu kļūt lielāks, jo pašreizējā tiesiskā regulējuma ietvaros daļā no gadījumiem, kad būtu uzsākama mantojuma lieta, potenciālie mantinieki to neuzsāk. Katrā no uzsāktajām mantojuma lietām zvērinātam notāram būtu jāvēršas ar pieprasījumu izsniegt Kredītu reģistrā iekļautās ziņas par mantojuma atstājēju likumprojektā paredzētajā apmērā. Tādējādi katru gadu Latvijas Bankā tiktu saņemti vismaz 10 000 pieprasījumi no zvērinātiem notāriem par personām, kurām tie uzsākuši mantojuma lietu.

Šāds zvērinātu notāru pieprasījumu apmērs radītu ne tikai administratīvo noslodzi pašiem zvērinātiem notāriem, kas likumprojekta anotācijā ir atzīts, bet arī ļoti nozīmīgu resursu ieguldījumu Latvijas Bankai, ja netiktu panākta vienošanās par tehnisko risinājumu, kura ietvaros zvērināti notāri šīs ziņas no Kredītu reģistra varētu iegūt paši. Tas valsts institūciju pieprasījumu apmērs, ko šobrīd saņem un apstrādā Latvijas Banka, lai izsniegtu Kredītu reģistrā iekļautās ziņas Kredītu reģistra likuma 19. un 20. pantā noteiktajām personām, ir daudzkārt mazāks par to pieprasījumu apmēru, kas tiktu saņemti stājoties spēkā likumprojektam. Uz atzinuma sniegšanas brīdi Latvijas Bankā nav saņemts aicinājums ne no Tieslietu ministrijas, ne no Latvijas Zvērinātu notāru padomes uz diskusiju par šāda risinājuma radīšanu, lai varētu īstenot likumprojektā paredzēto regulējumu iespējami vienkāršotākajā veidā. 

Līdz ar to Latvijas Banka izskata iebildumus par likumprojektu "Grozījumi Kredītu reģistra likumā" kopumā, ņemot vērā to, ka tajā paredzēto risinājumu Latvijas Banka nespēs nodrošināt bez nozīmīga papildu resursu ieguldījuma, kas likumprojektā izstrādes gaitā nav ticis paredzēts, un aicina papildināt likumprojekta anotāciju, tajā aptverot augstāk minētos jautājumus, un vienlaikus, iespējams, arī precizēt likumprojektā ietverto likumprojekta mērķa sasniegšanai zvērinātam notāram nepieciešamo Kredītu reģistrā iekļauto ziņu tvērumu, kas būtu izsniedzams par mantojuma atstājēju. 
 

-