Atzinums

Piedāvātais regulējums ir prettiesisks, jo tas ierobežo darbinieku pamattiesības uz taisnīgu atlīdzību, drošu darba vidi, tiesisko paļāvību, samērīgumu un vienlīdzīgu attieksmi. Tas neatbilst Darba likuma normām, kā arī Eiropas Savienības tiesību pamatprincipiem, radot risku darbinieku pārslodzei, izdegšanai un veselības apdraudējumam.
Saskaņā ar Darba likuma 65. panta pirmo daļu darbiniekam, kas līdztekus pamatdarbam veic papildu darbu, ir tiesības saņemt atbilstošu piemaksu. Aizvietošanas gadījumā darbinieks faktiski veic divu darbinieku darba pienākumus, kas nozīmē gan būtiski palielinātu slodzi, gan paaugstinātu atbildību. Maksimālā 20 % piemaksa šādos gadījumos nav uzskatāma par atbilstošu atlīdzību.
Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums paredz piemaksu līdz 30 % par papildu pienākumu veikšanu. Samazinot piemaksu no 30 % uz 20 %, tiek pārkāpts samērīguma princips, jo:
1) samazinās atlīdzība par objektīvi lielāku darba apjomu;
2) netiek nodrošināts taisnīgs līdzsvars starp valsts fiskālajām interesēm un darbinieka tiesībām uz adekvātu atalgojumu;
3) tiek nesamērīgi ierobežotas darbinieka tiesības.
Dažās pašvaldībās, piemēram, ir izveidota sistēma, kā tiek apmaksāts projektu vadītāju, kuri vada projektus, tajā skaitā ES projektus, darbs. Projekti tiek gradēti pēc lieluma, sarežģītības u.t.t. Šī sistēma stimulē projektu vadītājus papildu amata aprakstā noteiktajam vadāmo projektu skaitam uzņemties vēl vadīt projektus, saņemot atbilstošu samaksu un šis noteikumu projekts izslēdz izveidotās sistēmas piemērošanu.
Pastāv arī būtisks personāla noturības risks, jo šāds regulējums veicina darbinieku aizplūšanu uz privāto sektoru un apdraud pašvaldību spēju nodrošināt tām ar likumu noteiktās funkcijas.
Ņemot vērā minēto, iebilstam pret piemaksas samazināšanu no 30 % uz 20 % un aicinām saglabāt līdzšinējo atlīdzības līmeni par papildu pienākumu veikšanu.

-

Noteikumu 8.1. punkts paredz piemaksu līdz 20% tikai gadījumos, ja aizvietošana notiek ilgāk nekā četras nedēļas. Šāds regulējums praksē ir faktiski nepiemērojams, jo saskaņā ar Darba likuma 149. panta pirmo daļu ikgadējais apmaksātais atvaļinājums ir četras kalendārās nedēļas, līdz ar to piemaksa šajā apmērā būtu piemērojama tikai izņēmuma gadījumos (ilgstošas darbnespējas un tml.). Tas nepamatoti izslēdz piemaksas piemērošanu visbiežāk sastopamajā situācijā – plānoto ikgadējo atvaļinājumu aizvietošanā, un neatbilst taisnīgas atlīdzības principam.
Noteikumu 8.3. punkts paredz 10% piemaksu tikai gadījumos, ja aizvietošana notiek no vienas līdz divām nedēļām, savukārt, aizvietošana līdz vienai nedēļai netiek atalgota vispār. Tas ir pretrunā Darba likuma 65. panta pirmajai daļai un vispārējam principam, ka par papildu darbu pienākas atlīdzība. Šāds regulējums rada situāciju, kurā darbinieks veic cita darbinieka pienākumus bez jebkādas piemaksas, kas neatbilst taisnīguma un samērīguma principiem.
Piemaksas noteikšana, balstoties tikai uz aizvietošanas ilgumu, ir neatbilstoša, jo aizvietošana pēc būtības ir papildu darbs, par kuru piemaksa pienākas neatkarīgi no tā ilguma. Ja darbiniekam ar rīkojumu tiek uzdots veikt papildu pienākumus, piemaksa nosakāma no pirmās aizvietošanas dienas.
Vēršam arī uzmanību, ka pārejošas darbnespējas laiku prombūtnes ilgums nav zināms un/vai iepriekš plānojams, tādēļ rodas papildus administratīvais un birokrātiskais slogs – sākumā tiek uzdots papildus darbs bez piemaksas vai ar zemāko %, bet pēc tam personāla rīkojumi jāgroza, ja prombūtne ir ilgāka, attiecīgi koriģējot piemaksas apmēru atkarībā no uzdotā papildus darba pildīšanas perioda. Administratīvais slogs tiek radīts gan personāla darbiniekiem, gan finanšu darbiniekiem, lai nodrošinātu darba samaksas pārrēķinu.

Arī aizvietojot iestādes vai struktūrvienības vadītāju, piemaksa nosakāma no pirmās dienas, jo aizvietošana saistīta ar pilna darba apjoma izpildi un būtiski lielāku atbildību.
Norādām, ka atbilstoši Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumam piemaksas apmēru, tās noteikšanas pamatojumu un laikposmu nosaka attiecīgās institūcijas kompetentā amatpersona. Līdz ar to piedāvātajam regulējumam būtu jābūt elastīgam un izmantojamam kā vadlīnijām, ļaujot izvērtēt faktisko darba apjomu, slodzi un atbildības līmeni, nevis tikai aizvietošanas ilgumu.

-

1) Sk. iebildumus pie 2. un 3. noteikumu projekta punktu.
2) Priekšlikums precizēt, ka papildpienākumi ir pienākumi, kas nav iekļauti amata aprakstā, terminoloģija “vēl citi pienākumi” ir pārāk plaša un praksē var radīt strīdus par to, kas uzskatāms par “tiešajiem amata pienākumiem” un kas – par “papildu uzdevumiem”.
 

-

Piedāvātais regulējums rada būtisku darbinieku izdegšanas, veselības bojājumu un darba drošības risku, tādējādi pārkāpjot tiesības uz drošu un veselībai nekaitīgu darba vidi. Tā vietā, lai mazinātu darba pārslodzi un pielāgotu darba organizāciju darbinieka spējām, regulējums objektīvi veicina pārmērīgu slodzi un psihofizisku pārslodzi, kas ir pretrunā darba aizsardzības pamatprincipiem.
Ilgstošas prombūtnes gadījumā nav samērīgi noteikt aizvietošanu tikai vienam darbiniekam, jo pastāv amati, kuros viena persona objektīvi nespēj kvalitatīvi pildīt visu amata pienākumu apjomu. Šāds ierobežojums apdraud darba nepārtrauktību un iestādes funkciju izpildes kvalitāti.
Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta trešā daļa pieļauj, ka vienu prombūtnē esošu amatpersonu var aizvietot divi darbinieki. Piedāvātais regulējums šo iespēju nepamatoti sašaurina, nevērtējot faktisko darba apjomu, bet koncentrējoties tikai uz aizvietošanas ilgumu.
Pastāv augsts risks, ka darbinieki atteiksies no papildu pienākumu veikšanas, kā rezultātā iestādes nespēs nodrošināt darba nepārtrauktību, pieaugs pārslodze, izdegšana un kadru mainība.
Ņemot vērā minēto, uzskatām par nepieciešamu saglabāt spēkā esošo regulējumu, kas pieļauj prombūtnē esošas amatpersonas (darbinieka) aizvietošanu ar divām amatpersonām (darbiniekiem), lai nodrošinātu darba slodzes samērīgu sadali un darbinieku veselības aizsardzību.

-

Noteikumu projekta anotācija
Norādāms, ka rīkojumam par piemaksas noteikšanu jābūt motivētam, proti, jāietver piešķiršanas pamatojums, tostarp veicamo darbu uzskaitījums un/vai sasniedzamais rezultāts

Šī minētā norāde nesamazina administratīvo slogu, bet tieši pretēji palielina birokrātiskos slogu un darba stundas attiecīgu rīkojumu sagatavošanai. Katrā rīkojumā papildus būtu nepieciešams uzskaitīt veicamos papildus darbus un šis process ir laikietilpīgs un apjomīgs darbs gan personāla darbiniekiem, gan citu struktūrvienību darbiniekiem, kuriem jānosaka papildus pienākumi. Līdz ar to uzskatām, ka šāda norma darbinieka prombūtnes aizvietošanai nekādā mērā nesamazina administratīvās izmaksas un ierosinām to svītrot.

-