Atzinums

Likumprojektā "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā" (turpmāk – likumprojekts) tiek lietots termins "kaitējums" ("kaitējums patērētāju kolektīvajām prasībām"), tostarp "kaitējuma atlīdzinājums" ("patērētājiem nodarītā kaitējuma atlīdzinājums") un "kaitējuma atlīdzināšana".

Atbilstoši Civillikuma 1635. panta pirmajai daļai katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Jānorāda, ka ar terminu "kaitējums" saprot neatļautas darbības kaitīgās sekas, proti, kādas personas darbības ir kaitējušas otrai personai jeb personai ir nodarīts kaitējums. Turklāt kaitējums var būt gan mantisks, gan nemantisks. Personai, kurai ir nodarīts kaitējums, ir tiesības prasīt un saņemt apmierinājumu, kas kaitējumu novērš vai samazina.

Ņemot vērā minēto, lūdzam izvērtēt, vai ar likumprojektā lietoto terminu "kaitējums" visos gadījumos ir saprotams kaitējums tā plašākajā nozīmē (gan mantiskais, gan nemantiskais kaitējums), un sniegt attiecīgu skaidrojumu likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) (turpmāk - anotācija).

-

Ar likumprojekta 1. pantu paredzēts papildināt Patērētāju tiesību aizsardzības likumu ar termina "patērētāju kolektīvās intereses" definīciju.

Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 38. punktā noteikts, ka likumprojektā terminus skaidro, ja terminā izteiktajam jēdzienam ir īpaša nozīme likumprojekta regulējamās nozares ietvaros vai lai konkretizētu terminā izteiktā jēdziena izpratnes robežas.

Tā kā terminam jābūt viennozīmīgam, tas visā likuma tekstā jālieto vienā nozīmē.

Ņemot vērā to, ka Patērētāju tiesību aizsardzības likumā jau šobrīd tiek lietots termins "patērētāju kolektīvās intereses" (piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības likuma VI⁴ nodaļa), lūdzam izvērtēt, vai likumprojektā un Patērētāju tiesību aizsardzības likumā termins "patērētāju kolektīvās intereses" tiek lietots vienā un tajā pašā nozīmē.

Vienlaikus, iepazīstoties ar likumprojekta 1.pantā minētā termina "patērētāju kolektīvās intereses" un "patērētāju kolektīvā prasība" skaidrojumu, Tieslietu ministrija secina, ka likumprojekta būtība ir radīt atvieglotu kārtību, kā patērētājs var aizsargāt savas intereses un tiesības, kvalificētai institūcijai ceļot tiesā patērētāju kolektīvo prasību par patērētajiem nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu, ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir izdarījis patērētāju tiesību pārkāpumu, kura rezultātā ir nodarīts kaitējums (gan mantisks, gan nemantisks) patērētājam, tādā veidā patērētājam saņemot atlīdzinājumu.

Taču, piemēram, likumprojekta 3.pantā (ar kuru Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 23.panta 2.punkts tiek izteikts jaunā redakcijā) tiek minēts pārkāpums, kas var radīt kaitējumu patērētāju kolektīvajam interesēm. Arī likumprojekta 7.pantā (ar kuru Patērētāju tiesību aizsardzības likums tiek papildināts ar 26.¹⁹ pantu) tiek minēts pārkāpums, kas var radīt kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm. Līdz ar to nav saprotams, par kādu pārkāpumu un kaitējumu ir runa un kā tas varētu izpausties.

Lūdzam skaidrot, kāda ir atšķirība starp patērētājam nodarīto kaitējumu un kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm. Turklāt lūdzam skaidrot, par ko tad patērētāju kolektīvā prasība ir iesniedzama (par patērētājiem nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu vai par kaitējuma patērētāju kolektīvajām interesēm atlīdzinājumu) un kad tā ir iesniedzama (ir pārkāpums, kas radījis kaitējumu patērētājam/patērētājiem vai ir pārkāpums, kas varētu radīt kaitējumu patērētāja kolektīvajām interesēm). Nepieciešamības gadījumā lūdzam precizēt normas viscaur likumprojektam, kā arī sniegt skaidrojumu anotācijā, kur tas nepieciešams.

Pirmšķietami, kā tas secināms no likumprojekta un anotācijas, kvalificētajai institūcijai ir tiesības celt tiesā patērētāju kolektīvo prasību par patērētajiem nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu tikai tad, ja ir konkrēts pārkāpums, kas nodarījis kaitējumu patērētājam vai patērētājiem. Taču netika gūta pārliecība, ka minētā būtība ir iekļauta 26.¹⁹ un 26.²⁰ pantā.

Nav saprotams, kas ir domāts ar 26.¹⁹ pantā minēto pārkāpumu, kas tikai iespējams var radīt un var arī neradīt kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm, turklāt nav saprotams, par kādu kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm ir domāts. Savukārt ar likumprojekta 7.pantu iekļautajā 26.²⁰panta pirmajā daļā vēl tiek minēta patērētāju grupa, kas cietusi no patērētāju tiesību pārkāpuma. Tādējādi nav saprotams, vai tiek domāti dažāda veida pārkāpumi un dažādi kaitējumi, kā arī nav saprotams, kas ir nepieciešams, lai konstatētu, ka konkrēta patērētāju grupa ir cietusi no patērētāju tiesību pārkāpuma. Iespējams, ir domāta patērētāju grupa, kurā ir patērētāji, kuriem ir nodarīts kaitējums un kuri vēlas saņemt atlīdzinājumu par nodarīto kaitējumu.
Lūdzam atkārtoti izvērtēt likumprojektu, anotāciju un Patērētāju tiesību aizsardzības likumu un salāgot terminus tā, kā tie tiek skaidroti terminu definīcijās un lietoti likumā, neatkārtojot definīcijās minēto skaidrojumu citās normās, turklāt vienlaikus skaidrojot normu būtību un mērķi anotācijā. Tieslietu ministrijas ieskatā īpaša uzmanība pievēršama, precizējot likumprojekta 7.pantā paredzēto 26.¹⁹ un 26.²⁰ pantu.

-

Ar likumprojekta 4.pantu Patērētāju tiesību aizsardzības likumu paredzēts papildināt ar 23.⁶pantu šādā redakcijā:
"23.⁶ pants. Noilgumu termiņi par patērētāju kolektīvo interešu pārkāpumiem
Izskatīšanas procesā esošs kvalificētās institūcijas iesniegums par patērētāju tiesību pārkāpuma novēršanu uzraudzības un kontroles iestādē pārtrauc piemērojamus noilguma termiņus attiecībā uz tiem patērētājiem, kurus skar vai varētu skart konkrētais pārkāpums, lai minētajiem patērētājiem pēc tam nebūtu šķēršļu pieteikties patērētāju kolektīvajā prasībā sakarā ar to, ka laikā, kad tika izskatīts iesniegums par patērētāju tiesību pārkāpuma novēršanu uzraudzības un kontroles iestādē, beidzās piemērojamie noilguma termiņi."

Vēršam uzmanību, ka Civillikuma 1902.pants noteic, ka tiesības izlietošana, ceļot prasību tiesā vai griežoties pie šķīrējtiesas, pārtrauc noilgumu, pie kam jau notecējušais laiks vairs nav ieskaitāms un sāk tecēt jauns noilguma termiņš.

Ņemot vērā minēto, lūdzam izvērtēt vārda "termiņš" lietošanu minētajā normā vai anotācijā skaidrot, kas likumprojekta ietvaros ir saprotams ar "noilguma termiņa pārtraukšanu".

Papildus vēršam uzmanību, ka 23.⁶panta nosaukums neatbilst tā saturam, jo tiesību normā nav noteikti konkrēti noilguma termiņi, tādēļ lūdzam precizēt panta nosaukumu atbilstoši tā saturam.

-

Likumprojekta 4. pants paredz papildināt Patērētāju tiesību aizsardzības likumu ar 23.⁵ pantu, kura ceturtajā daļā tiek lietots termins "faktiskie zaudējumi" un "nodoms".

Pirmkārt, vēršam uzmanību, ka saskaņā ar Civillikuma 1640. pantu vainas pakāpes ir dažādas, raugoties pēc tam, vai darbība izdarīta ļaunā nolūkā, vai tikai aiz neuzmanības.

Tādējādi secināms, ka likumprojektā iekļautajā 23.⁵ panta ceturtajā daļā lietotais termins "nodoms" neatbilst Civillikumā lietotajam terminam "ļauns nolūks".

Ņemot vērā minēto, lūdzam izvērtēt termina "nodoms" lietošanu likumprojektā vai iekļaut skaidrojumu anotācijā, kādēļ likumprojektā ir nepieciešams atkāpties no Civillikumā iekļautā regulējuma.
Vienlaikus vēršam uzmanību, ka termins "nodoms" vairāk tiek lietots krimināltiesību jomā.

Otrkārt, norādāms, ka saskaņā ar Civillikuma 1771.pantu zaudējums var būt vai nu tāds, kas jau cēlies, vai tāds, kas vēl stāv priekšā.

Ņemot vērā minēto, lūdzam anotācijā skaidrot, kas konkrētās normas ietveros ir saprotams ar terminu "faktiskie zaudējumi".

-

Likumprojekta 7.pants paredz papildināt likumu ar 26.²⁴ pantu. Minētā panta otrā daļa paredz, ka pirms vēršanās tiesā kvalificētā institūcija un ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs var vienoties par izlīguma noslēgšanu un tā noteikumiem. Šādi izlīgumi ir saistoši ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam un attiecīgajiem individuālajiem patērētājiem, kuri noslēgs izlīgumu. Savukārt likumprojekta 4.pants paredz papildināt likumu ar jaunu 23.⁵ pantu, kas noteic, ka kvalificētajai institūcijai ir tiesības noslēgt civillietā ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju izlīgumu to patērētāju labā, kuru dalība patērētāju kolektīvajā prasībā ir apstiprināta 26.²³ pantā noteiktajā kārtībā un kuri devuši nepārprotamu piekrišanu izlīguma slēgšanai.
Minētas normas ir pretrunīgas, jo viena norma vispārīgi uzskaita kvalificētās institūcijas tiesības, tai skaitā, to, ka kvalificētā institūcija ir tiesīga patērētāju labā noslēgt izlīgumu civillietā (tātad tikai tiesvedības ietvaros), savukārt otra norma runā par izlīguma slēgšanu ārpus tiesas kārtībā (taču šādas tiesības ārpus tiesas kārtībā slēgt izlīgumu patērētāju labā jaunais 23.⁵ pants neparedz).  Arī Direktīvas 11.pants runā par tiesvedības ietvaros slēgtu izlīgumu. Līdz ar to aicinām izvērtēt 26.²⁴ panta otrās daļas nepieciešamību un lietderību (ņemot vērā to, ka tikai tiesas apstiprinātu izlīgumu ir iespējams izpildīt piespiedu kārtā) un attiecīgi to pamatot likumprojekta anotācijā vai dzēst to no likumprojekta vispār.
 

-

Ar likumprojekta 7.pantu paredzēts Patērētāju tiesību aizsardzības likumu papildināt ar 26.²⁰pantu.

Vēršam uzmanību, ka atbilstoši 26.²⁰ panta pirmajai daļai kaitējuma atlīdzinājums ir, tajā skaitā kompensācija, remonts, apmaiņa, cenas samazināšana, līguma izbeigšana vai samaksātās naudas summas atmaksa, savukārt, Patērētāju tiesību aizsardzības likumā tiek lietots arī termins "atlīdzība par morālo kaitējumu".

Līdz ar to nav saprotams, vai likumprojektā lietotais termins "kompensācija" un Patērētāju tiesību aizsardzības likumā lietotais termins "atlīdzība par morālo kaitējumu" apzīmē vienu un to pašu kaitējuma atlīdzinājumu (t.i., atlīdzība par nemantisko kaitējumu). Jānorāda, ka kompensāciju nosaka par kaitējumu, kas nav mērāms, ņemot vērā objektīvos mantiskos kritērijus, savukārt, mantiskā kaitējuma novēršanai atlīdzība izpaužas kā zaudējumu atlīdzība. Tādējādi, ja ar terminu "kompensācija" saprot atlīdzību par morālo kaitējumu, tad lūdzam anotācijā skaidrot, kā tiks atlīdzināti zaudējumi.

Minētā 26.²⁰ panta otrā daļa savukārt noteic, ka "Šā panta pirmajā daļā minētā kaitējuma atlīdzināšana neskar citus patērētāja likumīgus prasījumus, ko neaptver konkrētā patērētāju kolektīvā prasība."

Tieslietu ministrijas ieskatā vārda "likumīgus" lietošana šajā normā nav nepieciešama, jo kaitējuma atlīdzināšana uz nelikumīga prasījuma pamata nav iespējama.

Tādējādi lūdzam izvērtēt vārda "likumīgus" lietošanas nepieciešamību minētajā normā.

Papildus lūdzam skatīt iebildumu pie likumprojekta 1.panta attiecībā uz likumprojektā iekļauto 26.¹⁹ un 26.²⁰pantu.

-

Likumprojekta 7.pants paredzēts papildināt likumu ar  26.²⁵ pantu. Minētā panta trešā daļa paredz, ka patērētājiem patērētāju kolektīvajā prasībā, kuru tīšas rīcības vai nolaidības dēļ ir radušās konkrētas tiesvedības izmaksas un šādas izmaksas var piespriest segt šiem patērētājiem, ja to lūdz kvalificētā institūcija.
Tieslietu ministrija nevar atbalstīt likumprojekta 7.pantā ietverto jauno likuma  26.²⁵ panta trešo daļu šādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šis likumprojekts un saistītais likumprojekts “Grozījumi Civilprocesa likumā”  paredz, ka patērētāji nebūs lietas dalībnieki, proti, kvalificētajai institūcijai ir dotas tiesības celt kolektīvo prasību tiesā patērētāju grupas labā, līdz ar to puses tiesvedībā būs kvalificētā institūcijā (prasītājs) un komersants (atbildētājs). Norādām, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram, bet atbildētājam — proporcionāli tai prasījumu daļai, kurā prasība noraidīta. Tātad tiesa saskaņā ar Civilprocesa likumu spriedumā var piespriest atlīdzināt tiesas izdevumus tikai pusēm, līdz ar to piedāvātais regulējums ir pretējs un neatbilstošs Civilprocesa likumā noteiktajam. Otrkārt, Ekonomikas ministrijas izstrādātajā saistītajā likumprojektā “Grozījumi Civilprocesa likumā” nav iekļauta normas, kas paredzētu, ka tiesa var piespriest no patērētājiem piedzīt tiesas izdevumus. Kā arī šāds priekšlikums nav apspriest ar tieslietu ministra rīkojumu  izveidotajā pastāvīgajā darba grupā Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei.

 

-

Ar Likumprojekta 7.pantu paredzēts papildināt likumu ar  26.¹⁹ pantu. Minētā panta otrās daļas 2.punkts paredz, ka tiesa spriedumā var noteikt ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam pienākumu informēt citus no attiecīgā pārkāpuma cietušos patērētājus par konstatēto pārkāpumu un patērētāju tiesībām prasīt kaitējuma atlīdzināšanu, tajā skaitā, ja nepieciešams, publicējot informāciju atbilstošā saziņas līdzeklī.
Tieslietu ministrija nevar atbalstīt likumprojekta 7.pantā ietverto jauno 26.¹⁹ panta otrās daļas 2.punktu šādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, procesuālās darbības, kas attiecās uz tiesu un lietas dalībniekiem civillietā galvenokārt tiek regulētas Civilprocesa likumā, līdz ar to citos likumos nevar parādīties normas ar jauniem pienākumiem, kas nav regulētas Civilprocesa likumā. Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi saistīto likumprojektu “Grozījumi Civilprocesa likumā”,  kur tas, ka tiesa spriedumā var noteikt šādu pienākumu atbildētājam, netiek regulēts. Turklāt vēršam uzmanību, ka jebkurš grozījums, ko plānots veikt Civilprocesa likumā, vispirms ir apspriežams ar tieslietu ministra rīkojumu  izveidotajā pastāvīgajā darba grupā Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei. Otrkārt, nav skaidrs, kā tiktu nodrošināta šāda pienākuma izpilde – arī likumprojekta anotācijā par to nav sniegts nekāds skaidrojums. Ja ir vēlme likumā paredzēt šādu normu, tad arī skaidri jānosaka kā (kādā veidā, kādos termiņus utt.) šāda informēšana būtu izdarāma. Civilprocesa likuma 203.panta piektajā daļā noteikts, ka spriedumam, kas stājies likumīgā spēkā, ir likuma spēks, tas ir obligāts un izpildāms visā valsts teritorijā [..]. Minētais nozīmē to, ka sprieduma labprātīgas neizpildes gadījumā pēc izpildu raksta izsniegšanas ir iespēja panākt šā sprieduma izpildi ar tiesu izpildītāja starpniecību. Savukārt, lai spriedums būtu izpildāms, tajā jābūt konkrēti noteiktiem pušu pienākumiem (sk. piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 20.decembra spriedums lietā C15248612) .
Papildus arī lūdzam šajā likumprojektā attiecībā uz kolektīvajām prasībām ņemt vērā saistītajā likumprojektā “Grozījumi Civilprocesa likumā” izteikto iebildumu par lietoto terminoloģiju, proti, “kolektīvā prasība par patērētāju tiesību pārkāpumiem” nevis “patērētāju kolektīvā prasība par kaitējuma atlīdzinājumu”, jo šāda terminoloģija tika atzīta par vispiemērotāko ar tieslietu ministra rīkojumu  izveidotajā pastāvīgajā darba grupā Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei, kā arī abos saistītajos likumprojektos būtu jāizmanto vienota terminoloģija. Līdz ar to lūdzam pārbaudīt un salāgot terminoloģiju visā likumprojektā, jo arī citos likumprojekta pantos ir redzamas neprecizitātes.
 

 

Civillikumā ir paredzēta "noilguma tecējuma apturēšana" un "noilguma pārtraukums". Noilguma tecējuma apturēšanas gadījumā pēc noilgumu apturošu apstākļu izbeigšanās noilgums turpina tecēt. Turklāt jau notecējušais termiņš tiek ņemts vērā kopējā termiņa skaitījumā. Savukārt noilguma pārtraukuma gadījumā pēc pārtraukuma var sekot jauns noilguma skaitījums, neņemot vērā iepriekš notecējušo laiku.

Ņemot vērā minēto, lūdzam izvērtēt termina "noilguma termiņa apturēšana vai pārtraukšana" lietošanu likumprojekta 8.pantā, vai anotācijā skaidrot šī termina mērķi un būtību.

Vienlaikus vēršam uzmanību, ka likumprojektā iekļautajā 23.⁶pantā nav regulējuma par noilguma termiņa apturēšanu, kā tas minēts likumprojekta 8.pantā.

-

Likumprojekta 7.pants paredz papildināt likumu ar 26.²²pantu. Minētā panta pirmās daļas 3.punkts noteic, ka parakstītu pieteikumu par dalību patērētāju kolektīvajā prasībā patērētājs iesniedz kvalificētajai institūcijai, tajā ietverot apliecinājumu, ka par strīdu par pieteikumā minēto jautājumu patērētājs nav vērsies pie citas kvalificētās institūcijas vai minētais strīds netiek un nav ticis izskatīts tiesā, kurā patērētājs ir guvis labumu no šā likuma 26.²⁰ panta pirmajā daļā minēto kaitējuma atlīdzinājumu.
Aicinām apsvērt iespēju precizēt minēto normu, jo arī, ja patērētājs nav guvis labumu no prasības, kurā viņš ir ticis pārstāvēts (piemēram, prasība ir noraidīta) - tas arī būtu šķērslis tam, lai šī patērētāja labā kvalificētā institūcijas celtu prasību tiesā, līdz at to tas būtu tikai lietderīgi, ja patērētājam būtu šāda informācija jānorāda kvalificētajai institūcijai. Proti, Civilprocesa likuma 203.panta trešā daļa noteic, ka  pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā lietas dalībnieki, kā arī viņu tiesību pārņēmēji nav tiesīgi citā procesā apstrīdēt tiesas nodibinātos faktus, kā arī no jauna celt tiesā prasību par to pašu priekšmetu uz tā paša pamata, izņemot šajā likumā noteiktos gadījumus.
Iespējams, punktu par to, ka patērētājs nav saņēmis kaitējuma atlīdzinājumu var norādīt kā atsevišķu punktu 26.²² pantā. 
 

-

Lūdzam precizēt likumprojekta 7. pantā iekļautās Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.²⁵ panta trešās daļas redakciju, aizstājot iekšējo atsauci uz panta trešo daļu ar atsauci uz pareizo panta vienību.

-

Ar likumprojekta 7.pantu paredzēts papildināt likumu ar  26.²⁸ pantu. Minētā panta pirmā daļa paredz, ka kvalificētā institūcija informē patērētājus, uz kuriem attiecas patērētāju kolektīvā prasība, par tiesas nolēmumu saistībā ar patērētājiem nodarītā kolektīvā kaitējuma atlīdzinājumu atteikšanu vai noraidīšanu.
Aicinām precizēt pantā lietoto terminoloģiju. Norādām, ka tiesa spriedumā apmierina vai noraida prasību.  Proti, saskaņā ar Civilprocesa likuma 193.panta sesto daļu - rezolutīvajā daļā norāda tiesas nolēmumu par prasības pilnīgu vai daļēju apmierināšanu vai par tās pilnīgu vai daļēju noraidīšanu, atsevišķi uzrādot prasījumus, kuri tiek apmierināti un kuri tiek noraidīti, un sprieduma būtību [..]. Savukārt saskaņā ar Civilprocesa likuma 132.pantu tiesa var atteikties pieņemt prasības pieteikumu pantā norādīto iemeslu dēļ. Jāsecina, ka visticamāk likumprojekta izstrādātājs šajā pantā ir vēlējies paredzēt, ka kvalificētā institūcija informē patērētājus par lietas iznākumu, proti, gan par prasības apmierināšanu, gan noraidīšanu, kā arī citiem procesa virzības aspektiem.  Līdz ar to aicinām izdarīt attiecīgus precizējumus.
Savukārt 26.²⁸ panta trešā daļa noteic, ka kvalificētā institūcija informē Patērētāju tiesību aizsardzības centru par patērētāju kolektīvās prasības procesā piedāvātajiem izlīgumiem un tiesas nolēmumu.
Norādām, ka likumprojekta izstrādātājam būtu jāapsver iespēja precizēt pantā to, par kādu tiesas nolēmumu ir runa, proti, vai runa ir par to, ka PTAC tiek informēts par visiem tiesas pieņemtajiem nolēmumiem, vai arī PTAC tiek informēts tikai par galīgo tiesas nolēmumu (piemēram, par tiesas spriedumu vai tiesas lēmumu, ar kuru apstiprināts izlīgums). Šobrīd no minētās normas nav skaidri saprotas par kādu tiesas nolēmumu PTAC tiks informēts.

 

-

Ar likumprojekta 7.pantu paredzēts papildināt likumu ar 26.²⁷ pantu. Minētā panta pirmajā daļā noteikts, ka kvalificētā institūcija, saņemot tiesas lēmumu par prasības pieteikuma pieņemšanu un civillietas ierosināšanu, publicē informāciju, ar kuru aicina patērētājus noteiktā termiņā pieteikties dalībai patērētāju kolektīvās prasības lietā.
Aicinām precizēt izmantoto terminoloģiju. Norādām, ka patērētāji var būt kolektīvās prasības dalībnieki, taču šie patērētāji nebūs civillietas dalībnieki. Paskaidrojam, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 73.panta pirmo daļu - lietas dalībnieki ir puses, trešās personas, pušu un trešo personu pārstāvji, prokurors un tās valsts vai pašvaldību iestādes un personas, kurām ar likumu piešķirtas tiesības aizstāvēt tiesā citu personu tiesības un ar likumu aizsargātās intereses, institūcijas, kuras likumā paredzētajos gadījumos pieaicina atzinuma došanai, kā arī šo personu pārstāvji. 
Kā arī aicinām precizēt minētā panta otro daļu, kas paredz, ka kvalificētā institūcija savā aicinājumā norāda šā likuma 26.²¹ panta otrajā daļā minēto informāciju, kā arī citu informāciju saistībā ar konkrēto patērētāju kolektīvo prasību un tās ierosināšanu tiesā. Norādām, ka tiesa neierosina prasību tiesā. Tiesa saskaņā ar Civilprocesa likuma 131.pantu izlemj jautājumu par prasības pieteikuma pieņemšanu un civillietas ierosināšanu. Līdz ar to tiesa ierosina nevis prasības pieteikumu, bet gan civillietu.
 

-

Lūdzam precizēt anotācijas 1.3.punktu zem virsraksta "Patērētāju kolektīvās prasības", norādot, ka kvalificētā institūcija var lūgt tiesu piemērot "aizlieguma pasākumu" jeb pārtraukt patērētāju tiesību pārkāpumu tikai vienlaicīgi ar atlīdzinājuma prasījumu jeb "kaitējuma anlīdzinājumu".
 

-