Atzinums

LDDK uztur iebildumu pret Projekta 2.pantu LM piedāvātajā redakcijā.
Pamatojums
Neraugoties uz Izziņā norādīto, ka iebildums ir ņemts vērā, Projekta 2.pantā  ir saglabāts LM priekšlikums Likuma 33.panta ceturtajā daļā noteikt, ka maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksni katra pašvaldība ir tiesīga noteikt ne augstāku kā 80 procentu apmērā no minimālo ienākumu mediānas. LDDK ieskatā 80 procenti no minimālo ienākumu mediānas nav saistāms ar maznodrošinātību. Plus – mīnus 20 procentpunkti no mediānas patiesībā ir uzskatāmas par vidējiem ienākumiem un 80%  no mediānas nav un nevar būt maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksnis. Tam nevajadzētu būt augstākam par 60 procentiem.
 

-

LDDK uztur iebildumu pret Projekta 3.pantu LM piedāvātajā redakcijā.
Pamatojums
Projekta 3.pantā LM piedāvā Likuma 35.panta piektajā daļā noteikt, ka garantēto minimālo ienākumu sliekšņu summai mājokļa pabalsta apmēra aprēķināšanai mājsaimniecībai piemēro atšķirīgus koeficientus pēc sociālās grupas pazīmes, turklāt, mājsaimniecībām ar bērniem tiek piemērots zemākais no piedāvātajiem koeficientiem, tas ir – tieši tādu pašu, kā darbspējas personu mājsaimniecībām bez bērniem. Izziņā dažādos koeficientus, kā arī mājsaimniecībām ar bērniem tiek piemērots zemākais no piedāvātajiem koeficientiem.
Izziņā, kā pamatojumu saglabāt LM piedāvāto redakciju, LM norāda, ka lielākais atbalsts paredzēts visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām (pensionāriem, personām ar invaliditāti un bērniem, kurus audzina pensijas vecuma persona un/vai persona ar invaliditāti). LDDK nav šaubu par to, ka Latvijas pensiju sistēmas īpatnību (sākumkapitāla aprēķina formula, piemaksu piešķiršana pēc dzimšanas gada pazīmes u.c.) daļa pensijas vecuma personu nepelnīti pieder pie vienas no visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, tāpat LDDK daudzkārt ir vērsusi LM uzmanību uz to, ka personu ar invaliditāti apgādībā esošie bērni ir sociāli ļoti neaizsargāta iedzīvotāju grupa (skat., piemēram, šā gada 28.jūlija LDDK atzinumu par LM sagatavoto projektu “Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā” (22-TA-2016)), kurā LDDK vērsa uzmanību uz to, ka Projektā nav ietverts risinājums, lai novērstu augsto nabadzības risku viena vecāka ģimenēm (bērnam nav noteikta paternitāte) un mājsaimniecībām ar bērniem, kurās viens vai abi apgādnieki ir personas ar invaliditāti. Projektā 22-TA-2016 LM noraidīja LDDK priekšlikumu atzīt šīs grupas par sociāli īpaši aizsargājamām. Tajā pat laikā Atgriežoties pie Projektā 22-TA-2170, LDDK ieskatā LM piedāvātā Likuma 35.panta piektās daļas redakcija  ietver vairākas būtiskas problēmas:
Šajā gadījumā netiek risināts universālās atbalsta sistēmas pasākumi, kur ir ļoti būtiski noteikt dažādu sociālo grupu vidējos riskus, lai veidotu atbilstīgu atbalsta sistēmu. Šajā gadījumā problēma tiek risināta ienākumtestētās atbalsta sistēmas ietvaros, kur būtiskākais jautājums ir konkrētās mājsaimniecības vērtētais ienākumu līmenis. Nosakot atšķirīgus koeficientus ienākumvērtētās sistēmas ietvaros preventīvi tiek noteikts, ka dažu tipu mājsaimniecībām publiskā sektora intervence sākas pie augstākiem rīcībā esošajiem ienākumiem, bet citām – pie zemāka ienākumu līmeņa. Šādas sistēmas ietvaros atšķirīgi koeficienti rada nevienlīdzību maznodrošināto mājsaimniecību grupā.
Ja LM tomēr uzstāj uz atšķirīgiem koeficientiem dažādām sociālajām grupām, tad ir jāvērtē šādas sistēmas atbilstība Satversmes 91.pantam. Satversmes tiesa vairākos spriedumos, interpretējot 91.pantu, ir atzinusi, ka vienlīdzība pastāv tad, ja pie vienādiem apstākļiem tiek pielietoti vienādi nosacījumi, savukārt pie apstākļiem ne tik vien ir pieļaujams, bet pat nepieciešams pielietoti atšķirīgus nosacījumus. Tātad, lai pielietotu atšķirīgus koeficientus dažādām sociālajām grupām, ir jāvērtē šo sociālo grupu nabadzības riski, kā arī tas, kā nabadzība ietekmēs katru konkrēto grupu.
CSP STATISTISKO DATU KRĀJUMĀ “BĒRNI LATVIJĀ 2022”, ir minēts, ka  mājsaimniecībām ar vienu pieaugušo un bērniem un pāriem ar trim un vairāk bērniem bija visgrūtāk segt savus kopējos ikdienas izdevumus. 2021. gadā 34,0 % mājsaimniecību ar vienu pieaugušo un bērniem un 24,1 % pāru ar trim un vairāk bērniem savus ikdienas izdevumus sedza ar grūtībām vai ar lielām grūtībām. Turklāt, salīdzinot ar citām mājsaimniecībām ar bērniem, starp mājsaimniecībām ar vienu pieaugušo un bērniem un starp pāriem ar trim un vairāk bērniem bija ievērojami lielāks to mājsaimniecību īpatsvars, kuras nevarēja atļauties segt pēkšņus neparedzētus izdevumus 365 eiro apmērā (attiecīgi 58,9 % un 45,3 %), nolietotās mēbeles nomainīt pret jaunām (attiecīgi 31,8 % un 21,9 %), savām vajadzībām lietot vieglo auto (attiecīgi 25,4 % un 12,0 %), kuras pēdējo 12 mēnešu laikā naudas trūkuma dēļ kaut reizi ir bijušas parādā par komunālajiem maksājumiem, īri vai kredīta maksājumiem (attiecīgi 16,5 % un 15,9 %), nevarēja atļauties nelielu naudas summu tērēt tikai sev (attiecīgi 13,7 % un 12,1 %) un novalkātās drēbes nomainīt pret jaunām nevis lietotām (attiecīgi 13,1 % un 12,2 %).
Šāda situācija objektīvi veidojas bērna īpašās situācijas dēļ. Saskaņā ar Latvijai saistošām konvencijām un Darba likuma 37.pantu, bērnus aizliegts nodarbināt pastāvīgā darbā. No tā izriet, ka mājsaimniecībās ar bērniem neizbēgami ir zemāka darba intensitāte. Turklāt, bērnu esamība pati par sevi nepaaugstina vecāku konkurētspēju darba tirgū, bet drīzāk otrādi.
Vērtējot nabadzības ietekmi uz sociālajām grupām, ir jāņem vērā šādi apstākļi:
Bērni nav vainojami savā finansiālajā situācijā un nevar to būtiski ietekmēt,
Resursu nepieejamība bērnībā var radīt nelabvēlīgu ietekmi uz bērna izaugsmi. Tā ir augstākā nevienlīdzība izejas pozīcijās.
Šāda situācija izriet no objektīviem apstākļiem, jo, saskaņā ar Latvijai saistošām konvencijām un Darba likuma 37.pantu, bērnus aizliegts nodarbināt pastāvīgā darbā. No tā izriet, ka mājsaimniecībās ar bērniem neizbēgami ir zemāka darba intensitāte. Turklāt, bērnu esamība pati par sevi nepaaugstina vecāku konkurētspēju darba tirgū, bet drīzāk otrādi.
No tā var secināt, ka mājsaimniecības ar un bez bērniem nav vienādā un salīdzināmā situācijā. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja dažādām sociālajām grupām LM plāno noteikt atšķirīgus koeficientus, tad, pamatojoties uz Satversmes 91.panta nosacījumiem, mājsaimniecībām ar un bez bērniem ir nosakāmi  atšķirīgi koeficienti.
Vērtējot sociālo ietekmi, ir jāņem vērā šādi apstākļi:
Bērni nav vainojami savā finansiālajā situācijā;
Bērni (atšķirībā, piemēram no pensionāriem un darbspējas vecumā esošajām personām, nevar to būtiski ietekmēt;
Resursu nepieejamība bērnībā var radīt atstumtības riskus, kam savukārt ir  nelabvēlīga ietekme uz bērna izaugsmi.
Ņemot vērā augšminēto, bērni ir uzskatāmi par īpaši aizsargājamu sociālo grupu. Šis aspekts ir nostiprināts arī Bērnu tiesību aizsardzības likumā[1], kura 2.pantā ir noteikts, ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai persona, vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība.
Savukārt Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām[2] 3.pants  noteic, ka dalībvalstis (tostarp arī Latvija) apņemas nodrošināt ikvienam bērnam tādu aizsardzību un gādību, kāda nepieciešama viņa labklājībai, ņemot vērā viņa vecāku, aizbildņu vai citu par bērnu tiesiski atbildīgu personu tiesības un pienākumus, un šajā nolūkā veic visus nepieciešamos likumdošanas un administratīvos pasākumus.
Ņemot vērā augšminēto, LDDK atkārtoti lūdz LM vai nu noteikt visām mājsaimniecībām noteikt vienādu koeficientu 2, vai, ja LM vēlas ienākumtestēto atbalsta instrumentu jomā noteikt atšķirīgus atbalsta iedarbināšanas sliekšņus, tad lūdzam visām mājsaimniecībām, kurās ir bērni, noteikt koeficientu ne mazāku par 2. Savukārt mājsaimniecībām, kurās viens vai abi vecāki ir personas ar invaliditāti, viena vecāka ģimenēm, kā arī ģimenēm, kurās ir trīs vai vairāk bērni – noteikt koeficientu 2,5.


[1] Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām;

[2] Bērnu tiesību aizsardzības likums
 

-

LDDK uztur pirmo iebildumu pret Projekta 4.panta (Likuma 36.panta pirmo daļas 2.punktu) LM piedāvātajā redakcijā.
Pamatojums
Projekta 4.pantā LM piedāvā Likuma 36.panta pirmās daļas 2.punktā noteikt, ka, izvērtējot materiālo situāciju sociālās palīdzības pabalstu piešķiršanai, par īpašumu neuzskata zemes īpašumus, kas kopumā nepārsniedz piecus hektārus mājsaimniecībai. LDDK ieskatā šāds nosacījums būtu attiecināms tikai uz lauku zemes īpašumiem, jo:
pieci hektāri apbūves zemes pilsētā ir ļoti dārgs īpašums;
LDDK pārstāvis ir piedalījies vairākās darba grupās, kurās šis lielums tika noteikts ar mērķi, lai mājsaimniecība vismaz daļēji var sevi nodrošināt ar pārtikas precēm.
Par otro iebildumu pret Likuma 36.panta pirmās daļas 2.punktu- ņemot vērā, ka LM ir izslēgusi vārdus “vienas personas”, LDDK saskaņo šo sadaļu LM precizētajā redakcijā.
 

-