Atzinums

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 54. panta ceturtā daļa noteic, ka iestādes var sadarboties gan atsevišķā gadījumā, gan pastāvīgi. Sadarbojoties pastāvīgi, iestādes var slēgt starpresoru vienošanos. Savukārt Valsts pārvaldes iekārtas likuma 58. panta pirmā daļa paredz, lai nodrošinātu pastāvīgu sadarbību, iestādes, kas atrodas dažādu Ministru kabineta locekļu padotībā (pieder pie dažādiem resoriem), rakstveidā var slēgt starpresoru vienošanos. Līdz ar to, starpresoru vienošanās nav publisko tiesību līgums. Starpresoru vienošanos parasti slēdz vienas publiskas personas iestādes. Tā ir vienošanās vienas publiskas personas iekšienē. Tādējādi starpresoru vienošanās nevar būt publisko tiesību līgums, jo līgumu var noslēgt tikai starp diviem tiesību subjektiem.[1]
Atšķirībā no pārējiem Valsts pārvaldes iekārtas likumā minētajiem līgumiem, kas tiek slēgti starp dažādām publisko tiesību juridiskajām personām vai starp publisko tiesību juridisko personu un privāto tiesību juridisko personu, starpresoru vienošanos slēdz vienas juridiskās personas "struktūrvienības" (iestādes). Līdz ar to tas nav līgums starp divām personām, bet gan iekšēja vienošanās vienas personas ietvaros. Tādējādi to tikai nosacīti var pieskaitīt pie publisko tiesību līgumiem (arī Valsts pārvaldes iekārtas likuma 12. pantā, kurā uzskaitīti publisko tiesību līgumu veidi, starpresoru vienošanās netiek minēta).[2]

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 54. panta piekto daļu un 61. panta pirmo daļu publiskas personas sadarbojoties var slēgt sadarbības līgumu, lai panāktu vismaz vienas līdzējas – publiskas personas kompetencē ietilpstoša pārvaldes uzdevuma efektīvāku veikšanu. Tādējādi sadarbības līgums ir publisko tiesību līgums, kuru slēdz vismaz divas publiskas personas. Lai arī sadarbības līgumu publiskas personas vārdā slēdz tās orgāns vai piekritīga iestāde, tomēr tā ir vienošanās starp divām publiskām personām (piemēram, divām pašvaldībām, Latvijas Republiku un pašvaldību vai kādu citu atvasināto publisko personu).[3]
Līdz ar to, atšķirībā no sadarbības līgumiem, starpresoru vienošanās ir saskaņojama ar augstāku iestādi.
Piedāvātie grozījumi paredz sapludināt abas sadarbības līguma formas kopā, paredzot visu līgumu obligātu saskaņošanu ar augstāku iestādi, bet nenosakot nekādus citus kritērijus publisko personu sadarbības jomā. Pie tam, likumprojektā minētā 59. panta pirmā daļa paredz, ka  vienošanos par sadarbību iestāde saskaņo ar augstāku iestādi vai amatpersonu, ja normatīvajā aktā nav noteikts vai augstāka iestāde vai amatpersona nav noteikusi, ka šāda saskaņošana nav nepieciešama, tādējādi radot papildu administratīvo slogu iekšējā vai ārējā normatīvā aktā atrunāt katru vienošanās par sadarbību, pretējā gadījumā tas obligāti saskaņojams ar augstāku iestādi.

Uzskatām, ka nav lietderīgi mainīt Valsts pārvaldes iekārtas likumā nostiprinātos sadarbības principus un noteiktos līgumus tikai tamdēļ, lai atvieglotu Valsts pārvaldes pakalpojumu palīdzības dienesta darbību, nerēķinoties ar plaši attīstīto praksi sadarbības līgumu darbības jomā, tai skaitā, tiesu praksi un skaidrojumiem.

[1] Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A. Administratīvās tiesības. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 146. lpp.

[2] Višķere I. Publisko tiesību līgumi un to kontrole administratīvā procesa kārtībā. Jurista Vārds, 03.02.2009., Nr.5

[3] Sk.: Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A. Administratīvās tiesības. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 144.–145. lpp.; Višķere I. Publisko tiesību līgumi un to kontrole administratīvā procesa kārtībā. Jurista Vārds, 03.02.2009., Nr.5
 

-

Šobrīd 61.panta pirmā daļa nosaka pamatprincipu, ka sadarbības līgumu (ar izstrādātajiem grozījumiem tiek aizstāts ar vienošanos par sadarbību) slēdz, lai panāktu vismaz vienas līdzējas — publiskas personas kompetencē ietilpstoša pārvaldes uzdevuma efektīvāku veikšanu.  No likumprojekta anotācijas izriet, ka norādīto lietderības principu (priekšnosacījumu)  paredzēts saglabāt.  Izslēdzot 61.pantu pilnībā un tā pirmo daļu neintegrējot citās tiesību normās, no regulējuma tiek izslēgta lietderības prasība - vismaz vienas līdzējas uzdevuma efektivizācija. Rosinām atstāt regulējumā šobrīd aktuālo 61.panta pirmās daļas normu, papildinot 54.pantu ar noteikumu, ka vienošanos par sadarbību slēdz, lai panāktu vismaz vienas līdzējas — publiskas personas kompetencē ietilpstoša pārvaldes uzdevuma efektīvāku veikšanu.

-

Ar grozījumiem paredzēts papildināt VPIL 99.pantu ar 3. un 4.daļu, kas deleģē Ministru kabinetam tiesības izstrādāt kritērijus, atbilstoši kuriem tiks identificētas personas, kas nav aktīvas elektroniskā vidē objektīvu apstākļu dēļ, kā arī izstrādāt "neaktīvo" personu tiesības un pienākumus.
No Anotācijas risinājuma apraksta sadaļas "Pakalpojumu sniegšana fiziskām personām, kas nav aktīvas elektroniskajā vidē", netieši noprotams, ka regulējums tiek izstrādāts, lai nepieļautu jebkuras fiziskas personas, kas nav aktīva elektroniskajā vidē, diskrimināciju attiecībā uz pakalpojumu saņemšanu, kā arī uzsvērts, ka ir nepieciešams izstrādāt vienotu kārtību, kā iestādes apkalpo personas, kas nav aktīvas elektroniskajā vidē. Tomēr anotācija satur arī norādi, ka mērķis ir nodrošināt, ka personas, kas nav aktīvas elektroniskajā vidē (un dažādu apsvērumu dēļ nekad nebūs - digitālo prasmju neesamība, ierobežotas personas tiesības veselības stāvokļa dēļ u.tml.) var saņemt valsts pārvaldes pakalpojumus alternatīvos kanālos. Anotācijā izmantotā teikuma gramatiskā konstrukcija - iekavās norādītais precizējums - rada priekšstatu, ka izstrādātā regulējuma mērķis varētu būt nodrošināt iespēju saņemt valsts pārvaldes pakalpojumus alternatīvos kanālos tikai tām personām, kuras nav un dažādu apsvērumu dēļ nekad nebūs aktīvas elektroniskajā vidē (pastāvīgs iemesls). 
Vienlaikus izstrādātā 99.panta grozījumu redakcija paredz, ka tiek identificētas tikai fiziskas personas, kas nav aktīvas elektroniskajā vidē "objektīvu apsvērumu dēļ", kas faktiski piešķir Ministru kabinetam patstāvīgi noteikt to apstākļu kopumu, no kuru konstatācijas varētu būt atkarīga fiziskas personas piekļuve alternatīvajiem pakalpojumu saņemšanas kanāliem.

Līdz ar norādīto, lai arī regulējums attiecībā uz valsts pakalpojumu alternatīvo kanālu nodrošināšanu personām, kas nav aktīvas elektroniskajā vidē, ir atbalstāms, nav pamata veidot tādu regulējumu, kas radītu pamatu šaubām par to personu piekļuvi alternatīvajam pakalpojumu saņemšanas kanālam, kuras nav aktīvas elektroniskajā vidē citu (Ministru kabineta neparedzētu) apstākļu vai izvēles dēļ.

Tādēļ, lai novērstu šaubas par jebkādu personu diskrimināciju attiecībā uz iespējām izmantot jebkurus valsts pakalpojumu saņemšanas kanālus (neatkarīgi no iemesliem un termiņa ,kurā šādi iemesli/šķēršļi pastāv), lūdzam attiecīgi tiesību normās vai anotācijā norādīt, ka ar regulējumu nevar tikt ierobežota to personu piekļuve alternatīvajiem (ne -digitālajiem) pakalpojumu kanāliem, kuras nav aktīvas digitālajā vidē citu, Ministru kabineta izstrādātajā kārtībā neparedzētu iemeslu dēļ. 
 

-