Atzinums

Ir energoresursu grupas, kuru patēriņa uzskaite netiek veikta ar specializētām mērierīcēm, tomēr vienlaikus to iepirkšana vai patēriņa uzskaite (kg, litros, u.c.) dod iespēju neatkarīgam energoekspertam ar augstu precizitāti novērtēt un uzrādīt faktisko vēsturisko patēriņu. Tādēļ - ja vien nav mērķis pieprasīt visiem patērētājiem uzstādīt siltumenerģijas skaitītājus, tad energoeresursu faktiskā patēriņa noteikšanu pēc pieejamās informācijas objektam ir neatkarīga eksperta kompetence bez šādiem papildus ierobežojošiem nosacījumiem.
Ja neizpildās pirmais nosacījums, otrā norādītā iespēja veikt mērījumus praksē nav pielietojama, jo faktiskā patēriņa mērījumus iespējams veikt tikai nākotnes laika periodā, bez iespējas replicēt ēkas ekspluatāciju vēsturiskajos apstākļos, turklāt tas ir process, kas pārsniedz laika ietvaru, kādā tiek veikts ēkas energosertifikācijas pakalpojums.
 

-

Esošajā situācijā Ministru kabineta noteikumi Nr. 280 Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 002-19 "Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika" pielikuma 2.tabulā nosaka sasniedzamo apkures enerģijas līmeni veicot ēku atjaunošanu. Šis obligāti sasniedzamais patēriņš praktiski sakrīt ar C klases ēkas līmeni. Līdz ar to sanāk, ka tagad tiek piedāvāts "parastu ēkas atjaunošanu" pārsaukt par gandrīz nulles enerģijas ēkās atjaunošanu. Nav saprotams, kāpēc izvēlēta šāda nekorekta pieeja. Cik noprotams, tad nosakot gandrīz nulles enerģijas līmeni atjaunotai vai pārbūvētai ēkai nav veikts datos balstīts pētījums vai aprēķini, bet tiek mēģināts iet vieglāko ceļu, lai tikai varētu teikt, ka tiek pārņemtas direktīvas prasības. Pirmkārt, lai definētu atjaunotas vai pārbūvētas ēkas prasības attiecībā uz gandrīz nulles enerģijas līmeni, nepiciešams izstrādāt datos balstītu pētījumu nevis esošās prasības ēku atjaunošanai pārsaukt par gandrīz nulles enerģijas ēku prasībām. Otrkārt, kā īslaicīgs situācijas risinājums (līdz datos balstīta pētījuma izveidei) būtu pieļaujams, ka gandrīz nulles enerģijas ēkas līmenis atjaunotām vai pārbūvētām ēkām tiek noteikts kā apkures B klase nevis piedāvātā C klase. Balstoties uz pieredzi vairāku ēku atjaunošanas plānošanā un energoefektivitātes aprēķinu veikšanā, B klases līmenis apkurei esošu ēku atjaunošanas gadījumā ir sasniedzams ar energoefektivitātes pasākumiem, kas tiek īstenoti esošās ēkas un kas nodrošina ēku ilglaicīgu kalpošanu pēc šo pasākumu ieviešanas. Līdz ar to arī tiktu nodalīts, ka obligāta prasība veicot ēkas atjaunošanu ir sasniegta C apkures klase (definēts LBN 002-19) un, lai sasniegtu gandrīz nulles enerģijas ēkas līmeni, atjaunotai ēkai jāsasniedz B apkures klase.

-

Nav saprotams, kāpēc gandrīz nulles enerģijas ēkas definīcijā tiek iekļauta prasība, kura apraksta arī ēkas energoefektivitāti pirms atjaunošanas darbu veikšanas. Gandrīz nulles enerģijas ēku definīcijai jābūt balstītai tikai uz sasniedzamo ēkas energoefektivitātes līmeni pēc pārbūves vai atjaunošanas (neņemot vērā to, cik liels ir ēkas enerģijas patēriņš pirms energoefektivitātes pasākumu veikšanas).
Ar piedāvāto formulējumu par sasniedzamo 30% primārās enerģijas ietaupījumu, tiek sodītas tās ēkas, kurās līdz šīm to īpašnieki ir rūpējušies par šo ēku energoefektivitāti un ieviesuši daļu no energoefektivitātes pasākumiem. Šādās ēkās ir ievērojami grūtāk ietaupīt 30% primārās enerģijas nekā ēkās, kas līdz šim nekādus energoefektivitātes pasākumus nav veikušas.
Piedāvājam šo prasību anulēt un tās vietā noteikt, ka gandrīz nulles enerģijas atjaunotai vai pārbūvētai ēkai jāsasniedz vismaz B klase attiecībā uz neatjaunojamās primārās enerģijas apjomu.

-

Norādītais regulējums ir neskaidrs, un neatbilst praksei ko regulē ar MK noteikumiem. Punktā uzskaitītās darbības būtiski pārsniedz ēkas inženiertehnisko sistēmu apsekošanas ietvaru un nosaka detalizācijas līmeni, kas nav samērīgs ar energosertifikācijas pakalpojuma mērķi, kura ietvarā tiek sagatavots ēkas energoefektivitāti ietekmējošos sistēmu pārbaudes akts. 

Ēkas ekspluatācijas parametru energoefektivitātes sistēmiska novērtēšana un uzlabošana, kā tas prasīts dotajā punktā, ir cita veida pakalpojums -  ēkas apsaimniekošana - regulāra sistēmu, patēriņu analīze un uzlabošana. Tādēļ šo divu pieeju sapludināšana rada neskaidrību par prasību piemērošanu praksē.

Neatkarīga eksperta kompetencē ir jāsaglabā iespēja novērtēt vai uz ēkas apsekošanas brīdi  ekspluatācijā izmantotās sistēmas var nodrošināt ēkas energoefektīvu darbību, to nosaka attiecīgie šajos MKn minētie standarti, kas pēc būtības ir vizuāla apsekošana un sistēmu novērtēšana ar papildus mērījumiem pēc vajadzības. Tāpat ekspertam var būt iespēja novērtēt ēkā pielietoto sistēmu ekspluatācijas praksi uni ieteikt uzlabojumus. Bet punktā uzskaitītās detalizētās ikdienas darbības ir cita mēroga pakalpojums, kurām nav jābūt  sistēmu pārbaudes obligātajā apjomā.

-

1. Plānotajos CO2 emisijas faktoros biokurināmajam tiek paredzēts pielietot emisijas faktoru 0 g CO2/kWh. LVS EN ISO 52000-1/NA 26.tabulā ir norādīts, kādi procesi jāņem vērā nosakot primārās enerģijas un CO2 emisiju faktorus. Tur norādīts, ka CO2 emisijas faktoru aprēķinā jāiekļauj ne tikai pati biokurināmā (piemēram, šķeldas) komponente, bet arī enerģija, kas vajadzīga, lai ekstrahētu primārās enerģijas nesēju, enerģija, lai transportētu primārās enerģijas nesēju un enerģija, ko lieto citām darbībām, kas vajadzīgas enerģijas piegādei un ēku (piemēram, uzglabāšana). Biokurināmais tiek transportēts ar transportu, kas patērē dīzeļdegvielu, biokurināmais tiek iegūts ar iekārtām, kas patērē degvielum, līdz ar to CO2 emisijas faktors biokurināmajam nevar būt 0.

2. Grozījumos tiek piedāvāts centralizētās siltumapgādes enerģijai lietot faktorus, kas aprēķināti konkrētam siltumenerģijas komersantam. Neatkarīgiem ekspertiem ēku energoefektivitātes jomā nav pieeja datiem, kas ļautu to izdarīt. Apšaubāms ir arī tas, ka pieeja šādiem datiem tiks radīta. Līdz ar to nav reāli iegūt korektus emisijas faktorus par katra komersanta ražoto siltumenerģiju. Jāņem vērā, ka arī gadu no gada viena komersanta ietvaros var mainīties emisijas faktori atkarībā nii izmantotā kurināmā miksa. Līdz ar to katru gadu šie faktori mainās un energosertifikātos nebūs izsekojams, kāds emisijas faktors ir izmantots konkrētajā gadā. Nav arī godīgi, ka ēkas energosertifikāts, kas raksturo konkrētu ēku ar konkrētām ēkas robežām, ir atkarīgs no parametriem ārpus definētajām ēkas robežām. Līdz ar to, gadījumā ja ēka atrodas pilsētā, kurā centralizētā siltumapgāde tiek nodrošināta ar oglēm, tad šī ēka tiks nelabvēlīgi novērtēta CO2 emisiju ziņā. Priekšlikums - noteikt valstī vienotus emisijas faktorus siltumenerģijai tām ēkām, kur enerģiju ražojošās iekārtas atrodas ārpus aprēķinā definētajām ēkas robežām (attiecīgi - ja ēkā ir savs apkures katls, tad izmantot konkrētā kurināmā emisijas faktorus, bet ja ir centralizētā siltumapgāde, tad izmantot vienotu visu valsti raksturojošu emisijas faktoru).

3. Nav saprotams, ko darīt gadījumā, ja elektroenerģija tiek iegādātā no tīkla, bet ir pieejams zaļās enerģijas sertfiikāts. Vai šādā gadījumā izmantojams valstī pieņemtais CO2 emisijas faktors vai arī 0. Priekšlikums - ieviest arī emisijas faktoru zaļaijai elektroenerģijai, kas saņemta no tīkla.

4. Lūdzu ņemt vērā, ka LVS EN ISO 52000-1/NA 16.tabulā ir definēta tāda pati tabula kā MK 222 6.pielikumā. Šīm abām tabulām būtu jābūt vienādām. Līdz ar to pēc MK noteikumu grozījumu veikšanas, nepieciešams grozīt arī LVS EN ISO 52000-1/NA 16.tabulu.
 

-

Kā pirmajam MK noteikumu grozījumu mērķim nevajadzētu būt izvirzītam tam, ka mums ir jāpārņem direktīvas prasības. Tādā veidā tiek parādīts, ka mums pašiem savu mērķu nav. Priekšlikums tomēr koncentrēties uz mērķiem, kas uzlabo esošo regulējumu un kopējo situāciju ar ēku energoefektivitāti un energoefektivitātes novērtēšanu.

-