Projekta ID
26-TA-700Atzinuma sniedzējs
Latvijas Darba devēju konfederācija
Atzinums iesniegts
10.07.2026.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Likumprojekts
Darba samaksas pārredzamības likums
Iebildums
Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk - LDDK) ir iepazinusies ar Labklājības ministrijas izstrādāto likumprojektu “Darba samaksas pārredzamības likums”, projekta ID 26-TA-700 (turpmāk - Likumprojekts). LDDK iebilst pret Likumprojekta tālāku virzību, jo Likumprojektā nav ietvertas tiesību normas par darba devēja ziņošanas pienākuma izpildi, lai nodrošinātu nodrošinot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2023/970 (turpmāk – Direktīva) pārņemšanu.
LDDK izsaka šādus iebildumus:
1) Likumprojekts nevar stāties spēkā vispārējā kārtībā, jo nav zināmi darba devēju pienākumi attiecībā uz ziņošanas pienākumu. Pretēji anotācijā minētajam darba devējiem radīsies papildus izmaksas izmaiņu veikšanai IT sistēmās. Tāpat nepieciešams izstrādāt iekšējos normatīvos aktus, jo pienākums sniegt informāciju nodarbinātajiem stājas spēkā nekavējoši, savukārt atbilde sniedzama ne vēlāk kā 2 mēnešu laikā. Izmaiņu veikšanai ir nepieciešams saprātīgs laiks, turklāt, izmaiņas iespējams veikt tikai pēc prasību definēšanas ārējos normatīvajos aktos. Pārejas periodam ir jābūt ne mazākam par 6 mēnešiem no visu izmaņu pieņemšanas.
2) Likumprojekta anotācijā par 2. pantu minēts, ka “Persona var tikt atzīta par nodarbināto gadījumā, ja tā noteiktu laiku sniedz pakalpojumus citas personas labā un tās vadībā vai kontrolē, saņemot par to atlīdzību”. Aicinām svītrot šo teikumu no anotācijas, jo atbilstoši Latvijā pastāvošai praksei darba līgums un uzņēmuma līgums ir atšķirīgi tiesiski darījumi. Darba devēja pienākumi nodrošināt vienlīdzīgu darba samaksu ir attiecināmi uz darbiniekiem un tiem pielīdzināmiem nodarbinātajiem (civildienesta ierēdņi u.tml., kā minēts anotācijā). Direktīvas un Likumprojekta prasības nav attiecināmas uz pušu tiesiskajām attiecībām, kas izriet no uzņēmuma līguma par pakalpojumu sniegšanu, un attiecas uz pušu saimniecisko darbību.
3) Likumprojekta noteikumi nav attiecināmi uz komercsabiedrību izpildinstitūciju locekļiem, jo valde vada sabiedrības darbu un pārstāv sabiedrību. Direktīva atbilstoši tās 18. apsvērumam ir attiecināma uz “darba ņēmējiem vadošos amatos – kuriem ir tāds darba līgums vai darba attiecības, kas noteikti katrā valstī spēkā esošajos tiesību aktos, koplīgumos un/vai praksē, ņemot vērā Tiesas judikatūru”. Valde ir funkcionālais darba devējs, nevis nodarbinātie, kuru “faktisko attiecību kopums liecina par pakļautību”, kā minēts anotācijā. Saskaņā ar Komerclikumu šādas pakļautības attiecības nav pieļaujamas, ņemot vērā valdes locekļu tiesisko statusu, pienākumus un atbildību. Ja Labklājības ministrijas ieskatā Likumprojekta noteikumi tomēr ir piemērojami arī attiecībā uz valdes locekļiem, tas skaidri norādāms anotācijā. Šāds izvērtējums, kā norādīts anotācijā (proti, vai konstatējamas pazīmes – “uzņēmuma pārvaldes orgāni bez pakļautības darba devējam”), katrā konkrētā gadījumā nav veicams, jo Komerclikuma normas uz visiem valdes locekļiem Latvijā ir attiecināmas vienādi, proti, visi valdes locekļi atrodas salīdzinošos tiesiskajos apstākļos.
4) Saskaņā ar Ministru kabineta 2022. gada 26. aprīļa noteikumiem Nr. 262 “Valsts un pašvaldību institūciju amatu katalogs, amatu klasifikācijas un amatu apraksta izstrādāšanas kārtība”, Ministru kabineta 2022. gada 21. jūnija noteikumiem Nr. 361 “Noteikumi par valsts institūciju amatpersonu un darbinieku darba samaksu un tās noteikšanas kārtību, kā arī par profesijām un specifiskajām jomām, kurām piemērojams tirgus koeficients” un citiem ārējiem normatīvajiem aktiem ir paredzēts noteikt vienotus atalgojuma principus publiskajā sektorā nodarbinātajiem. Kā zināms, tad dažādās iestādēs un arī pie viena darba devēja nodarbinātajiem atalgojums par vienādas vērtības darbu un pat par viena amata pienākumu izpildi var būt atšķirīgs. Ievērojot likumā “Par valsts budžetu 2026. gadam un budžeta ietvaru 2026., 2027. un 2028. gadam” noteiktos ierobežojumus attiecībā uz izdevumiem, pastāv objektīvi šķēršļi atlīdzības izmaiņu ieviešanai Likumprojektā norādītajā termiņā – finansējuma trūkums. Arī privātajā sektorā darba devēji saskarsies ar budžeta līdzekļu trūkumu, lai visiem darbiniekiem paceltu darba samaksu Likumprojekta izpildes nodrošināšanai. Tāpēc aicinām notiekt pārejas periodu 10. panta 11. daļā paredzēto pasākumu veikšanai, kā arī anotāciju papildināt ar norādi, ka Likumprojekta izpildes nodrošināšanai pieļaujama ne tikai darba algas pacelšana, bet arī darba algas samazināšana tiem darbiniekiem, kuru darba samaksa pēc atbilstoša izvērtējuma veikšanas tiek atzīta par augstāku, nekā tas pieļaujams, nepārkāpjot principu par vienādu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu.
5) Nepieciešams papildināt Likumprojektu ar speciālajām normām par darba strīdu izskatīšanu jautājumos par vienādas darba samaksas principa vīriešiem un sievietēm ievērošanu. LDDK ieskatā Valsts darba inspekcijai, kura atbilstoši Likumprojektam izskatīs nodarbināto sūdzības par iespējamiem vienlīdzīgas darba samaksas pārkāpumiem, nav nepieciešamās kapacitātes šādu ekonomiski un tiesiski sarežģītu strīdu vispusīgai un objektīvai izskatīšanai. Darba devēju ieskatā saskatāms būtisks darba devēju tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārums, jo Valsts darba inspekcijas lēmumus iespējams apstrīdēt inspekcijas augstākai amatpersonai, savukārt Valsts darba inspekcijas galīgo nolēmumu – pārsūdzēt pirmās instances tiesā saskaņā ar Administratīvās atbildības likumu. Kā zināms, administratīvā pārkāpuma lietas vispārējās jurisdikcijas tiesa izskata tikai vienā tiesas instancē, jo apelācijas tiesvedība var tikt ierosināta tikai izņēmuma gadījumos. LDDK uzskata, ka šādi strīdi būtu izskatāmi tiesā kā darba strīdi (kuriem nav mantisks raksturs), paredzot nolēmumu pārsūdzības iespējas trīs tiesu instancēs. Pretējā gadījumā šīs kategorijas lietās nekad neveidosies Augstākās tiesas Senāta judikatūra, kas ir saistoša zemākas instances tiesām, izšķirot līdzīgus strīdus, un uzskatāma par vienu no tiesībtālākveidošanas elementiem.
Papildu paustajam, LDDK norāda, ka uztur spēkā 2026. gada 7. maija atzinumā Nr. 2-9e/112 par likumprojektu “Darba samaksas pārredzamības likums” paustos iebildumus, ciktāl tie nav ņemti vērā vai nav zaudējuši aktualitāti, un lūdz tos vērtēt kopsakarā ar šajā atzinumā izteiktajiem apsvērumiem.
LDDK izsaka šādus iebildumus:
1) Likumprojekts nevar stāties spēkā vispārējā kārtībā, jo nav zināmi darba devēju pienākumi attiecībā uz ziņošanas pienākumu. Pretēji anotācijā minētajam darba devējiem radīsies papildus izmaksas izmaiņu veikšanai IT sistēmās. Tāpat nepieciešams izstrādāt iekšējos normatīvos aktus, jo pienākums sniegt informāciju nodarbinātajiem stājas spēkā nekavējoši, savukārt atbilde sniedzama ne vēlāk kā 2 mēnešu laikā. Izmaiņu veikšanai ir nepieciešams saprātīgs laiks, turklāt, izmaiņas iespējams veikt tikai pēc prasību definēšanas ārējos normatīvajos aktos. Pārejas periodam ir jābūt ne mazākam par 6 mēnešiem no visu izmaņu pieņemšanas.
2) Likumprojekta anotācijā par 2. pantu minēts, ka “Persona var tikt atzīta par nodarbināto gadījumā, ja tā noteiktu laiku sniedz pakalpojumus citas personas labā un tās vadībā vai kontrolē, saņemot par to atlīdzību”. Aicinām svītrot šo teikumu no anotācijas, jo atbilstoši Latvijā pastāvošai praksei darba līgums un uzņēmuma līgums ir atšķirīgi tiesiski darījumi. Darba devēja pienākumi nodrošināt vienlīdzīgu darba samaksu ir attiecināmi uz darbiniekiem un tiem pielīdzināmiem nodarbinātajiem (civildienesta ierēdņi u.tml., kā minēts anotācijā). Direktīvas un Likumprojekta prasības nav attiecināmas uz pušu tiesiskajām attiecībām, kas izriet no uzņēmuma līguma par pakalpojumu sniegšanu, un attiecas uz pušu saimniecisko darbību.
3) Likumprojekta noteikumi nav attiecināmi uz komercsabiedrību izpildinstitūciju locekļiem, jo valde vada sabiedrības darbu un pārstāv sabiedrību. Direktīva atbilstoši tās 18. apsvērumam ir attiecināma uz “darba ņēmējiem vadošos amatos – kuriem ir tāds darba līgums vai darba attiecības, kas noteikti katrā valstī spēkā esošajos tiesību aktos, koplīgumos un/vai praksē, ņemot vērā Tiesas judikatūru”. Valde ir funkcionālais darba devējs, nevis nodarbinātie, kuru “faktisko attiecību kopums liecina par pakļautību”, kā minēts anotācijā. Saskaņā ar Komerclikumu šādas pakļautības attiecības nav pieļaujamas, ņemot vērā valdes locekļu tiesisko statusu, pienākumus un atbildību. Ja Labklājības ministrijas ieskatā Likumprojekta noteikumi tomēr ir piemērojami arī attiecībā uz valdes locekļiem, tas skaidri norādāms anotācijā. Šāds izvērtējums, kā norādīts anotācijā (proti, vai konstatējamas pazīmes – “uzņēmuma pārvaldes orgāni bez pakļautības darba devējam”), katrā konkrētā gadījumā nav veicams, jo Komerclikuma normas uz visiem valdes locekļiem Latvijā ir attiecināmas vienādi, proti, visi valdes locekļi atrodas salīdzinošos tiesiskajos apstākļos.
4) Saskaņā ar Ministru kabineta 2022. gada 26. aprīļa noteikumiem Nr. 262 “Valsts un pašvaldību institūciju amatu katalogs, amatu klasifikācijas un amatu apraksta izstrādāšanas kārtība”, Ministru kabineta 2022. gada 21. jūnija noteikumiem Nr. 361 “Noteikumi par valsts institūciju amatpersonu un darbinieku darba samaksu un tās noteikšanas kārtību, kā arī par profesijām un specifiskajām jomām, kurām piemērojams tirgus koeficients” un citiem ārējiem normatīvajiem aktiem ir paredzēts noteikt vienotus atalgojuma principus publiskajā sektorā nodarbinātajiem. Kā zināms, tad dažādās iestādēs un arī pie viena darba devēja nodarbinātajiem atalgojums par vienādas vērtības darbu un pat par viena amata pienākumu izpildi var būt atšķirīgs. Ievērojot likumā “Par valsts budžetu 2026. gadam un budžeta ietvaru 2026., 2027. un 2028. gadam” noteiktos ierobežojumus attiecībā uz izdevumiem, pastāv objektīvi šķēršļi atlīdzības izmaiņu ieviešanai Likumprojektā norādītajā termiņā – finansējuma trūkums. Arī privātajā sektorā darba devēji saskarsies ar budžeta līdzekļu trūkumu, lai visiem darbiniekiem paceltu darba samaksu Likumprojekta izpildes nodrošināšanai. Tāpēc aicinām notiekt pārejas periodu 10. panta 11. daļā paredzēto pasākumu veikšanai, kā arī anotāciju papildināt ar norādi, ka Likumprojekta izpildes nodrošināšanai pieļaujama ne tikai darba algas pacelšana, bet arī darba algas samazināšana tiem darbiniekiem, kuru darba samaksa pēc atbilstoša izvērtējuma veikšanas tiek atzīta par augstāku, nekā tas pieļaujams, nepārkāpjot principu par vienādu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu.
5) Nepieciešams papildināt Likumprojektu ar speciālajām normām par darba strīdu izskatīšanu jautājumos par vienādas darba samaksas principa vīriešiem un sievietēm ievērošanu. LDDK ieskatā Valsts darba inspekcijai, kura atbilstoši Likumprojektam izskatīs nodarbināto sūdzības par iespējamiem vienlīdzīgas darba samaksas pārkāpumiem, nav nepieciešamās kapacitātes šādu ekonomiski un tiesiski sarežģītu strīdu vispusīgai un objektīvai izskatīšanai. Darba devēju ieskatā saskatāms būtisks darba devēju tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārums, jo Valsts darba inspekcijas lēmumus iespējams apstrīdēt inspekcijas augstākai amatpersonai, savukārt Valsts darba inspekcijas galīgo nolēmumu – pārsūdzēt pirmās instances tiesā saskaņā ar Administratīvās atbildības likumu. Kā zināms, administratīvā pārkāpuma lietas vispārējās jurisdikcijas tiesa izskata tikai vienā tiesas instancē, jo apelācijas tiesvedība var tikt ierosināta tikai izņēmuma gadījumos. LDDK uzskata, ka šādi strīdi būtu izskatāmi tiesā kā darba strīdi (kuriem nav mantisks raksturs), paredzot nolēmumu pārsūdzības iespējas trīs tiesu instancēs. Pretējā gadījumā šīs kategorijas lietās nekad neveidosies Augstākās tiesas Senāta judikatūra, kas ir saistoša zemākas instances tiesām, izšķirot līdzīgus strīdus, un uzskatāma par vienu no tiesībtālākveidošanas elementiem.
Papildu paustajam, LDDK norāda, ka uztur spēkā 2026. gada 7. maija atzinumā Nr. 2-9e/112 par likumprojektu “Darba samaksas pārredzamības likums” paustos iebildumus, ciktāl tie nav ņemti vērā vai nav zaudējuši aktualitāti, un lūdz tos vērtēt kopsakarā ar šajā atzinumā izteiktajiem apsvērumiem.
Piedāvātā redakcija
-