Atzinums

Lai neaizkavētu likumprojekta tālāko virzību, LTAB sniedz priekšlikumus, kas  pēc savas būtības tomēr ir iebildumi.

Jaunās OCTA direktīvas (ES) 2021/2118  1.panta 15.punktā (direktīvas 2009/103/EK 16.pantā)  noteikts, ka:

1) Dalībvalstis nodrošina, ka apdrošināšanas sabiedrības nediskriminē apdrošinājuma ņēmējus un nenosaka tiem prēmiju piemaksas to valstspiederības dēļ vai pamatojoties tikai uz viņu iepriekšējo dzīvesvietas dalībvalsti, gadījumos, kad tās ņem vērā citu apdrošināšanas sabiedrību vai citu iestāžu izdotus ziņojumus par prasījumu vēsturi (..). “(..)Turklāt, ja apdrošinātāji mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas prēmiju noteikšanā ņem vērā ziņojumus par prasījumu vēsturi (arī direktīvas angļu valodas versijā minēts līdzīgi – “In addition, insurance undertakings that take into account claims-history statements to determine motor insurance premiums should not discriminate ..”), tie nebūtu jādiskriminē pēc valstspiederības vai vienīgi pamatojoties uz apdrošinājuma ņēmēja iepriekšējo dzīvesvietas dalībvalsti. OCTA direktīvas (ES) 2021/2118  preambulas 31. punkts”.

2) Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad apdrošināšanas sabiedrība, nosakot prēmijas, ņem vērā ziņojumus par prasījumu vēsturi, tostarp gadījumos, kad tā piemēro atlaides, tā minētos ziņojumus, kas ir izdoti citās dalībvalstīs, uzskata par līdzvērtīgiem tiem, kurus tajā pašā dalībvalstī ir izdevusi apdrošināšanas sabiedrība vai iestādes, kā minēts otrajā daļā. ”(..) Turklāt apdrošināšanas sabiedrībām pret ziņojumiem par prasījumu vēsturi no citas dalībvalsts būtu jāizturas tāpat kā pret savā valstī sastādītiem ziņojumiem par prasījumu vēsturi un attiecībā uz klientu no citas dalībvalsts būtu jāpiemēro visas atlaides, kuras būtu tiesības saņemt visos pārējos aspektos identiskam vietējam klientam, tostarp attiecīgās dalībvalsts valsts tiesību aktos noteiktās atlaides, piemēram, bonus-malus atlaides. OCTA direktīvas (ES) 2021/2118  preambulas 31. punkts”.

3) Dalībvalstis nodrošina, lai apdrošināšanas sabiedrības, aprēķinot prēmijas, publicētu vispārēju to savu politikas nostādņu pārskatu, kas attiecas uz ziņojumu par prasījumu vēsturi izmantošanu. “Lai dalībvalstis varētu pārbaudīt, vai un kā apdrošināšanas sabiedrības izskata ziņojumus par prasījumu vēsturi, apdrošināšanas sabiedrībām, būtu jāpublicē tās savas politikas vispārējs pārskats, kas attiecas uz to, kā tās, aprēķinot prēmijas, izmanto prasījumu vēsturi. Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/943 (8), apdrošināšanas sabiedrībām publicēt sensitīvu komercinformāciju prasīts netiek, piemēram, izsmeļošu informāciju par tarifu noteikumiem. OCTA direktīvas (ES) 2021/2118  preambulas 31. punkts”.

Atbilstoši jaunās OCTA direktīvas regulējumam apdrošinātājam ir tiesības izvēlēties, vai, nosakot apdrošināšanas prēmijas apmēru, apdrošinātājs ņem vērā apdrošināšanas vēstures izziņas. Savukārt, ja apdrošinātājs ņem vērā apdrošināšanas vēstures izziņas, tad tā jāņem vērā bez jebkādas diskriminācijas, neatkarīgi no tā, no kuras valsts ir apdrošinājuma ņēmējs.

Likumprojekta anotācijā nav atrodams skaidrojums (pamatojums) tam, kāpēc FM ir izvēlējusies ieviest stingrākas prasības nekā minēts  jaunajā OCTA direktīvā. Atbilstoši direktīvas 2009/138/EK par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) 21.panta prasībām  dalībvalstis nepieprasa iepriekš apstiprināt vai sistemātiski sniegt ziņas par vispārīgajiem un īpašajiem apdrošināšanas noteikumiem, prēmiju lielumiem, par metodi prēmiju un tehnisko rezervju apjoma aprēķināšanai vai par veidlapām un citiem iespiedu dokumentiem, kurus sabiedrība gatavojas izmantot darījumos ar apdrošinājuma ņēmējiem vai sabiedrībām, kas veic cesiju vai retrocesiju.  Līdz ar to, tas, vai apdrošinātājs ņems vai neņems vērā apdrošināšanas vēstures izziņas, ir jāatstāj katra apdrošinātāja ziņā.

Līdz ar to likumprojekta regulējums, ar kuru tiek pārņemtas jaunās OCTA direktīvas prasības attiecībā uz apdrošināšanas vēstures izziņām, ir precizējams, lai no OCTA likuma izrietošā regulējuma būtu saprotams, ka apdrošinātājam ir tiesības izvēlēties ņemt vai neņemt vērā apdrošināšanas vēstures izziņas.

Vienlaikus jāpiebilst, ka nav saprotama izziņā ietvertā argumentācija, kāpēc LTAB iebildumi netiek ņemti vērā,  dodot atsauci uz Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 2. punktā noteiktajam normatīvā akta projekta tekstu raksta lakonisku, ievērojot valsts valodas literārās un gramatiskās normas, juridisko terminoloģiju un pareizrakstības prasības, kā arī normatīvajiem aktiem atbilstošā vienotā stilistikā, izmantojot vienveidīgas un standartizētas vārdiskās izteiksmes. Iepriekš LTAB paustie iebildumi nebija vērsti uz gramatikas un stila ievērošanu, bet gan uz jaunās OCTA direktīvas normas pārņemšanu pēc būtības, nepazaudējot direktīvā ietvertā regulējuma būtību (jēgu).
 

-

Lai neaizkavētu likumprojekta tālāko virzību, LTAB sniedz priekšlikumus, kas  pēc savas būtības tomēr ir iebildumi.

Finanšu ministrijas piedāvātajā redakcijā nav saprotams  OCTA likuma 35.panta punktā ietvertā palīgteikuma mērķis “ja pasākuma organizators ir iegādājies alternatīvu civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas līgumu, kas sedz trešajai personai nodarītos zaudējumu”, jo atbilstoši spēkā esošajam Latvijas tiesiskajam regulējumam pasākuma rīkotāja civiltiesiskās atbildības apdrošināšana ir obligāta,  un pasākuma rīkotājs nevar saņemt atļauju rīkot pasākumu, ja nav  veikta CTA apdrošināšana. 

Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likuma 7.panta astotajā daļā noteikts, ka “Atļauju publiska pasākuma rīkošanai pašvaldība izsniedz pēc tam, kad pasākuma organizators ir iesniedzis savas civiltiesiskās apdrošināšanas faktu apliecinošu dokumentu kopijas, uzrādot oriģinālus. Civiltiesiskās apdrošināšanas faktu apliecinošu dokumentu kopijas pasākuma organizators iesniedz ne vēlāk kā divas darbdienas pirms plānotā publiskā pasākuma norises dienas. Ja pasākuma organizators noteiktajā laikā neiesniedz civiltiesiskās apdrošināšanas faktu apliecinošu dokumentu kopijas, pašvaldība neizsniedz atļauju attiecīgā pasākuma rīkošanai.”

Nav tiesiska pamata zaudējumus segt OCTA ietvaros, ja pasākuma rīkotājs pārkāpj spēkā esošo regulējumu un neiegādājas CTA apdrošināšanu.  Šādā veidā tiktu veicināta situācija, kad, nepildot valsts noteiktu obligātu pienākumu, persona tiek nostādīta labvēlīgākā situācijā kā personas, kuras godprātīgi to pilda un maksā apdrošināšanas prēmiju.

Turklāt,  Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likuma 19.pantā noteikts, ka par noteiktās publisku izklaides un svētku pasākumu rīkošanas un norises kārtības pārkāpšanu piemēro brīdinājumu vai naudas sodu fiziskajai personai līdz astoņdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — līdz sešsimt četrdesmit naudas soda vienībām

Jaunās OCTA direktīvas (ES) 2021/2118 1.panta 2.punkta “b” apakšpunktā  minēts, ka “Šo direktīvu nepiemēro transportlīdzekļa izmantošanai motosporta pasākumos un aktivitātēs, tostarp sacīkšu braucienos, sacensībās, treniņos, testos un paraugdemonstrējumos, kas tiek veikti dalībvalsts norobežotā, šim nolūkam speciāli apzīmētā teritorijā, ja attiecīgā dalībvalsts nodrošina, ka pasākuma rīkotājs vai jebkura cita persona ir iegādājusies alternatīvu apdrošināšanas vai garantijas polisi, kas sedz jebkurai trešai personai nodarītu kaitējumu, tostarp skatītājiem un citiem klātesošajiem, bet ne obligāti – dalībniekiem autovadītājiem un viņu transportlīdzekļiem nodarīto kaitējumu. Jaunās OCTA direktīvas preambulas  12.punktā minēts  - “Lai nemazinātu Direktīvā 2009/103/EK noteikto aizsardzību, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka motosporta pasākumos un aktivitātēs, kas ir atļautas saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem un atbilst minētā atbrīvojuma kritērijiem, cietušās personas par attiecīgo kaitējumu saņem kompensāciju veidā, kas, cik vien iespējams, būtu iespējami tuvs tam, kā viņas saņemtu kompensāciju saskaņā ar Direktīvu 2009/103/EK.” Ministru kabineta 2007.gada 8.maija noteikumi Nr.298 “Noteikumi par publiska pasākuma organizatora civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu” nosaka minimālos atbildības limitus.  

Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likuma 5.panta otrajā daļā noteikts, ka “Atļauja publisku pasākumu rīkošanai nav nepieciešama, ja tos rīko valsts vai pašvaldības iestāde, kā arī publisku pasākumu rīkošanai telpās un publisku sporta pasākumu rīkošanai sporta bāzēs. Publisku sporta pasākumu rīkošanai autosportā, motosportā un ūdens motosportā neatkarīgi no to norises vietas ir nepieciešama atļauja publisku pasākumu rīkošanai, izņemot gadījumu, kad publisku sporta pasākumu rīko valsts vai pašvaldības iestāde”. Ja pasākuma rīkotājs ir valsts vai pašvaldības iestāde, tad  Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likuma  10.panta otrajā prim daļā vienlaikus ir noteikts, ka Valsts un pašvaldības iestādei ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, kas pasākuma organizatora darbības vai bezdarbības dēļ pasākuma laikā var rasties trešajām personām.

Ja izstrādājot normatīvo regulējumu vai tā grozījumus, ir saprotams, ka var būt tādas situācijas, ka gala rezultātā zaudējumi jāsedz no OCTA Garantijas fonda, tad attiecīgi, zaudējumu nodarījušajām personām ir jābūt pienākumam veikt atbildības obligāto apdrošināšanu vai arī jānosaka atkāpes no šī pienākuma un jāapredz, ka GF būs regresa tiesības pret pasākuma rīkotāju, kurš neveica obligāto atbildības apdrošināšanu.  Ja ir veiktas atkāpes no obligātā atbildības apdrošināšanas pienākuma veikšanas, tad līdzīgi, kā tas ir attiecībā uz speciālo militāro tehniku un tās piekabēm, ir jānosaka gala atbildētājs, kurš  atlīdzinās OCTA Garantijas fondam no tā izmaksāto atlīdzību.


 

-

Lai neaizkavētu likumprojekta tālāko virzību, LTAB sniedz priekšlikumus, kas  pēc savas būtības tomēr ir iebildumi.

OCTA likuma 41.panta pirmās daļas 7.punkta redakciju ir nepieciešams precizēt, lai būtu skaidrība, kādos gadījums apdrošinātājs vēršas ar regresa prasību pret LTAB.  Lūdzu skatīt LTAB piedāvāto redakciju.
 

Papildināt OCTA likuma 41.panta pirmo daļu ar 7.punktu  šādā redakcijā (LTAB piedāvātās izmaiņas pasvītrotas):
"7) apdrošinātāju, kas ir apdrošinājis vilcēju vai citu velkošo transportlīdzekli, vai Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroju, ja apdrošināšanas atlīdzība izmaksāta šā likuma 34. panta trešajā daļā minētajā gadījumā, un pēc apdrošināšanas atlīdzības izmaksas vilcējs vai cits velkošais transportlīdzeklis ir identificēts."