Atzinums

Kā norādīts anotācijā, jēdziens dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamie pakalpojumi Likumprojektā vairs netiek definēts, bet tie turpmāk tiek saukti par komunālajiem pakalpojumiem. Likumprojekta 4. panta trešajā daļā ir pareizi norādīts, ka līgumus par komunālo pakalpojumu sniegšanu slēdz dzīvokļu īpašnieku kopība. Tomēr ir maldinošs un nav nepieciešams iestarpinājums – “īstenojot dzīvokļu īpašnieku individuālās tiesības”. Likumprojektā nosauktie komunālie pakalpojumi ar attiecīgu līgumu ir nepieciešami visai dzīvokļu īpašnieku kopībai, pat ja individuālā dzīvokļa īpašnieks uzskata, ka kāds no komunālajiem pakalpojumiem viņam nav nepieciešams. Ja ir iespējami tiešie līgumi ar pakalpojumu sniedzējiem, tad tos slēdz dzīvokļu īpašnieki, īstenojot dzīvokļu īpašnieku individuālās tiesības, kad tādas ir iespējamas, bet šādu līgumu slēgšana ir ārpus Likumprojekta tvēruma (individuālā dzīvokļa īpašnieka tieši maksājumi pakalpojuma sniedzējam, ja tāds ir dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums, neaptver visas tās saistības, kas ir dzīvokļu īpašnieku kopībai kā līgumslēdzējai pusei).

Izslēgt Likumprojekta 4. panta trešajā daļā vārdus: “īstenojot dzīvokļu īpašnieku individuālās tiesības”

Papildināt 4. panta trešās daļas pirmo punktu aiz vārda “siltumenerģija” ar vārdu “aukstumenerģija”, kas atbilst Enerģētikas likumā noteiktajam (aukstumenerģija ir dzesēšanai nepieciešamā enerģija).

Papildināt 4. panta trešās daļas pirmo punktu aiz vārda “siltumenerģija” ar vārdu “aukstumenerģija”, kas atbilst Enerģētikas likumā noteiktajam.

Kā norādīts anotācijā, jēdziens dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamie pakalpojumi Likumprojektā vairs netiek definēts, bet tie turpmāk tiek saukti par komunālajiem pakalpojumiem. Likumprojekta 4. panta trešajā daļā ir pareizi norādīts, ka līgumus par komunālo pakalpojumu sniegšanu slēdz dzīvokļu īpašnieku kopība. Tomēr ir maldinošs un nav nepieciešams iestarpinājums – “īstenojot dzīvokļu īpašnieku individuālās tiesības”. Likumprojektā nosauktie komunālie pakalpojumi ar attiecīgu līgumu ir nepieciešami visai dzīvokļu īpašnieku kopībai, pat ja individuālā dzīvokļa īpašnieks uzskata, ka kāds no komunālajiem pakalpojumiem viņam nav nepieciešams. Ja ir iespējami tiešie līgumi ar pakalpojumu sniedzējiem, tad tos slēdz dzīvokļu īpašnieki, īstenojot dzīvokļu īpašnieku individuālās tiesības, kad tādas ir iespējamas, bet šādu līgumu slēgšana ir ārpus Likumprojekta tvēruma (individuālā dzīvokļa īpašnieka tieši maksājumi pakalpojuma sniedzējam, ja tāds ir dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums, neaptver visas tās saistības, kas ir dzīvokļu īpašnieku kopībai kā līgumslēdzējai pusei).

Izslēgt 4. panta ceturto daļu.

Kā paredzēts Likumprojektā, pārvaldnieks ir persona ar atbilstošu kvalifikāciju. Līgumu ar pārvaldnieku dzīvokļu īpašnieku kopība slēdz, lai efektīvi un kvalitatīvi pārvaldītu daudzdzīvokļu dzīvojamo māju un līdz ar to pārvaldnieks iegūst attiecīgas tiesības un pienākumus. Tādēļ 4. panta piektās daļas otrajā teikumā papildus noteiktais, ka kopības pienākums ir uzraudzīt, lai pārvaldnieks pienācīgi pilda noslēgto līgumu rada tiesisku neskaidrību un ir izslēdzams.

Izslēgt 4. panta piektajā daļā otro teikumu: “Šādā gadījumā kopības pienākums ir uzraudzīt, lai pārvaldnieks pienācīgi pilda noslēgto līgumu.”

Tā kā IV nodaļā ir runa gan par dzīvokļu īpašnieku individuālajām interesēm, gan par dzīvokļu īpašnieku kopības interesēm un ņemot vērā Regulatora argumentus pie Likumprojekta 4. panta trešās daļas, IV nodaļas nosaukumā svītrojams vārds “individuālo”.
 

“IV Dzīvokļu īpašnieku interešu īstenošana komunālo pakalpojumu jomā”.

Likumprojekta 28. pants noteic nevis dzīvokļu īpašnieku kopības pienākumus, bet  pārvaldnieka pienākumus saistībā ar līgumiem par komunālo pakalpojumu sniegšanu. Turklāt 28. panta otrās daļas otrais punkts noteic, ka pārvaldnieks:
“2) savā vārdā, bet komunālā pakalpojuma sniedzēja labā vēršas Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā pret dzīvokļa īpašnieku par parāda piedziņu, kas radies dzīvokļa īpašnieka pienākuma segt maksājamo daļu neizpildes vai nepienācīgas izpildes dēļ;”
Nav saprotams, kādos gadījumos un ar kādu pamatojumu paredzēts, ka dzīvokļu īpašnieku individuālajam patēriņam izmantoto komunālo pakalpojumu maksas parādi būtu pārliekami uz dzīvokļu īpašnieku kopības atbildību. Ir jābūt arī viennozīmīgi precīzi noteiktam, kādos gadījumos un pie kādiem nosacījumiem komunālā pakalpojuma sniedzējam ir tiesības vērsties tiesā pret dzīvokļa īpašnieku par parāda piedziņu.
Tā kā būtisks apstāklis parādu par komunālajiem pakalpojumiem gadījumā ir faktam, ja parāds ir uzkrāts ilgstošā laika periodā, tad pie pārvaldnieka pienākumiem jābūt arī precīzi noteiktam, kādā termiņā pārvaldniekam jānosūta attiecīgā dzīvokļa īpašniekam atgādinājums par parāda samaksu un kādā termiņā pārvaldniekam jāceļ prasība tiesā par parāda piedziņu no attiecīgā dzīvokļa īpašnieka. Atbilstoši Likumprojekta struktūrai šis ir nosakāms Likumprojekta 28. pantā.
Likumprojekta 25. panta trešā daļa ir izvērtējama arī kopsakarā ar Likumprojekta 27. panta otro daļu.
 

-

Ja maksājumi tiek veikti ar pārvaldnieka vai pilnvarotās personas starpniecību, ir jābūt noteiktai arī kārtībai, kādā pārvaldnieks vai pilnvarotā persona pārskaita maksājumus komunālā pakalpojuma sniedzējam.
 

"2) kārtību, kādā dzīvokļa īpašnieki un dzīvokļu īpašnieku kopība norēķinās par komunālajiem pakalpojumiem, un pārvaldnieks vai pilnvarotā persona pārskaita maksājumus komunālā pakalpojuma sniedzējam, ja maksājumi tiek veikti ar pārvaldnieka vai pilnvarotās personas starpniecību;”

Apzinoties nepieciešamību Likumprojektā kā vienu no norēķinu veidiem par komunālo pakalpojumu sniegšanu noteikt tiešus maksājumus komunālā pakalpojuma sniedzējam, ir būtiski vienlaicīgi skaidri norādīt, ka kopā ar izvēli par tiešajiem maksājumiem jārēķinās ar papildu maksājumu par tiešu maksājumu sistēmas nodrošināšanu. Tā kā dzīvokļu īpašniekiem ir jāveic maksājumi gan par Likumprojektā nosauktajiem komunālajiem maksājumiem, pārvaldīšanas izdevumiem, gan par citiem maksājumiem saistībā ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, prakse pierāda, ka vairumā gadījumu ekonomiski izdevīgāk ir maksājumus veikt ar pārvaldnieka starpniecību, kas veic visu uzskaiti par attiecīgās dzīvojamās mājas visiem dzīvokļu īpašniekiem. Paredzot iespēju tiešiem maksājumiem, godīgi jāatspoguļo, ka vienlaicīgi jārēķinās ar papildu izmaksām.
 

"1) veicot tiešus maksājumus komunālā pakalpojuma sniedzējam un sedzot komunālā pakalpojuma sniedzēja izmaksas par tiešu maksājumu sistēmas nodrošināšanu (turpmāk – tieši maksājumi pakalpojuma sniedzējam);”

Lai nodrošinātu komunālo pakalpojumu sniegšanu visiem attiecīgā komunālā pakalpojuma sniedzēja lietotājiem un komunālā pakalpojuma sniedzēja tiesības saņemt samaksu par sniegto pakalpojumu, nepieciešams tiesību normu paplašināt ar termiņu, kādā pārvaldniekam jānosūta attiecīgā dzīvokļa īpašniekam atgādinājums par parāda samaksu un kādā termiņā pārvaldniekam jāceļ prasība tiesā par parāda piedziņu no attiecīgā dzīvokļa īpašnieka.
To apstiprina arī anotācijā citētā Senāta atziņa, ka ikvienam pārvaldniekam kā krietnam un kārtīgam pārvaldniekam nekavējoši jāuzsāk nepieciešamās darbības pārvaldīšanas izdevumu parāda atgūšanai, nepieļaujot tā nesamērīgu uzkrāšanos un tādējādi kaitējuma nodarīšanu dzīvokļa īpašnieku kopības likumīgajām interesēm (Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019.gada 12.decembra spriedums Lieta Nr. C31346614, SKC-109/2019). Tas ir pilnībā attiecināms arī uz pārvaldnieka veicamajām darbībām savlaicīgi piedzenot parādus, ja dzīvokļa īpašnieks neveic maksājumus par komunālajiem pakalpojumiem.
 

-

Saturiski dublējas minētā tiesību norma ar Likumprojekta 29. panta pirmās daļas 1. punktu, turklāt, nenorādot pamatojumu parāda atzīšanai par neatgūstamu. Nepieciešams novērst tiesību normu kolīziju viena Likumprojekta ietvarā.

-

Nepieciešams noteikt, kas ir domāts ar “visas atbilstošās parādu piedziņas un atgūšanas darbības” un kam šīs darbības jāveic.

-

Nav pieļaujams, ka par neatgūstamajiem parādiem tiek uzskatīti parādi ar pamatojumu, ka pārvaldnieku maiņas rezultātā nav nodoti dokumenti, kas apliecina dzīvokļu īpašnieku maksājumus.

Regulators, nosakot tarifu aprēķināšanas metodikas, ņem vērā Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā noteikto un piemēram, Ūdenssaimniecības pakalpojumu tarifu aprēķināšanas metodikas 11. punktā ir noteikts:
“11. Tarifa projektā neietver izmaksas šaubīgo un neatgūstamo debitoru parādu norakstīšanai un uzkrājumu veidošanai, izņemot dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā noteiktos gadījumus, kad Komersantam ir pienākums samazināt tā uzskaitē esošo parādsaistību apmēru par neatgūstamā parāda summu. Minētajos izņēmuma gadījumos Komersants var iekļaut izmaksas neatgūstamo parādu segšanai pēdējo trīs gadu vidējo faktiski radušos, neatgūto parādu summas apmērā.”

Tātad atbilstoši pašreizējam normatīvajam regulējumam Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, visi attiecīgā ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēja lietotāji caur tarifa maksājumiem nosedz ar likumu noteiktās neatgūstamo parādu izmaksas. Iespējams, ka nepieciešams paplašināt neatgūstamo parādu uzskaitījumu atbilstoši likumam par uzņēmuma ienākumu nodokli, tomēr ir netaisnīgi atzīt par neatgūstamiem parādiem tos, kas radušies pārvaldnieku maiņas rezultātā, un attiecīgi liekot segt komunālā pakalpojuma sniedzēja izmaksas visiem šī pakalpojuma lietotājiem. Tāpēc jo īpaši svarīgi ir Likumprojektā skaidri noteikt pārvaldnieku pienākumus, lai mazinātu neatgūstamo parādu apjomu.
            Savukārt, atsauce uz Komerclikuma 406.pantā noteikto prasījuma noilguma termiņu, kas ir trīs gadi, būtu iekļaujama Likumprojekta pamattekstā, nevis Pārejas noteikumos.
 

-

Par tekstu Anotācijā:
“Savukārt atbildības nošķiršanas kritērijs nav piederības robeža. Ir nošķirama atbildība par inženierkomunikāciju uzturēšanu no pienākuma nodrošināt ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu sniegšanu, tas arī nav šķērslis pakalpojuma sniedzējam vērsties pret konkrētiem dzīvokļu īpašniekiem ar prasījumu atlīdzināt pakalpojuma maksas parādus (Senāta spriedums lietā SKC-393/2023).”

Senāta atziņas būtiski veido tiesiskā regulējuma attīstību. Tomēr jāņem vērā, ka Senāta atziņas veidojas, pamatojoties uz spēkā esošajām tiesību normām un konkrētajiem lietas faktiskajiem apstākļiem. Anotācijā minētajā 2023.gada 29. novembra spriedumā lietā SKC-393/2023 (kas nav galīgais spriedums lietā) pamatstrīds bija ar dzīvokļu īpašnieku biedrību kā dzīvokļu īpašnieku kopības pārstāvi par sabiedrisko pakalpojumu līguma noslēgšanu. Anotācijā izvēlētā tiesas atziņa ir vērtējama kontekstā ar konkrēto lietu.
Tā kā būtisks tiesiskais regulējums ir ietverts normatīvajos aktos, kas regulē konkrēto sabiedrisko pakalpojumu, tostarp par piederības un atbildības robežu, tad anotācijā (13. lpp.) svītrojams teikums: “Savukārt atbildības nošķiršanas kritērijs nav piederības robeža”. Šis teikums anotācijā pievienots pie sekojošās tiesas atziņas konkrētajā lietā un ir maldinošs, jo ir vispārīgs un Likumprojekta kontekstā nav nepieciešams. Daudzos konkrētos gadījumos, piemēram, par kādu sabiedriskā pakalpojuma sniedzēja izdevumu iekļaušanu vai neiekļaušanu tarifos un dzīvokļa īpašnieka interesi par to, kura pienākumos ietilpst attiecīgo remontdarbu veikšana, atbildības nošķiršanas kritērijs sakrīt ar piederības robežu.
 

-

Anotācijas tekstā:
“Likumprojekts prezumē, ka gadījumā, ja dzīvojamās mājas pārvaldnieks ir nodevis visus maksājumus pakalpojuma sniedzējam to saņemtajā apmērā no dzīvokļu īpašniekiem un pārvaldnieks ir veicis visas nepieciešamās darbības attiecīgā parāda atgūšanai (tiek prezumēts, ka notiek darbs pie parāda atgūšanas un finanšu līdzekļi tiks atgūti, bet ne tūlītēji), tad šādā situācijā uzskatāms, ka norēķini par pakalpojumu attiecīgajā dzīvojamā mājā ir veikti un tas nevarētu kalpot par pamatu pakalpojuma nenodrošināšanai vai atslēgšanai dzīvojamā mājā.”

Minētais teksts ir izslēdzams, jo Likumprojekts to neprezumē, tāpat kā neprezumē, ko konkrēti nozīmē “notiek darbs pie parāda atgūšanas”. Katra konkrētā komunālā pakalpojuma sniegšanu un pārtraukšanu regulē attiecīgās nozares normatīvie akti.
 

-

Tiesību normā noteiktas komunālā pakalpojuma sniedzēja tiesības, ja pārvaldnieks neveic Likumprojektā noteiktos pienākumus.
Likumprojekta 28. panta trešā daļa noteic: “Ja maksājumu ar pārvaldnieka starpniecību gadījumā komunālā pakalpojuma sniedzējs izmanto savu tiesību vērsties pret dzīvokļa īpašnieku par komunālā pakalpojuma maksājuma parāda piedziņu, pārvaldniekam ir pienākums pēc komunālā pakalpojuma sniedzēja pieprasījuma nodrošināt informāciju, kas nepieciešama šīs tiesības īstenošanai (piemēram, informāciju par parādu, t.sk. pamatparādu un blakus prasījumiem, dzīvokļa īpašnieka aktuālo kontaktinformāciju).”
Tātad komunālā pakalpojuma sniedzējam nav informācijas par katra dzīvokļa īpašnieka saistībām. Turklāt šobrīd ir jauns regulējums Dzīvokļa īpašuma likumā, kur 13.1 panta otrajā daļā  noteikts:
“Dzīvokļa īpašuma brīvprātīgas atsavināšanas gadījumā tā ieguvējs atbild par šā panta pirmajā daļā minēto maksājumu parādiem, kas radušies ne agrāk kā trīs gadus pirms dzīvokļa īpašuma pārejas viņa īpašumā. Dzīvokļa īpašuma ieguvējs sedz arī nokavējuma procentus un maksā līgumsodu, ja tāds aprēķināts par parāda samaksas nokavējumu.”
            Lai komunālā pakalpojuma sniedzējs saņemtu samaksu par sniegtajiem pakalpojumiem daudzīvokļu dzīvojamā mājā un tam būtu attiecīgie finanšu līdzekļi lai visi šī komunālā (sabiedriskā) pakalpojuma sniedzēja lietotāji varētu ilgtermiņā turpināt saņemt attiecīgo pakalpojumu, katras daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldniekam ir atbildīgi jāveic savi pienākumi un Likumprojektā nepieciešami Regulatora iebildumos norādītie uzlabojumi pārvaldnieku pienākumos.
            Ir izvērtējams, kādos konkrēti gadījumos komunālā pakalpojuma sniedzējam ir tiesības vērsties pret dzīvokļa īpašnieku par parāda piedziņu, ja maksājumi notiek ar pārvaldnieka starpniecību. Pretējā gadījumā neapzinīgi pārvaldnieki var neveikt Likumprojektā noteiktos pienākumus. Turklāt, kā norādīts anotācijā, Likumprojekts vairs neparedz pārvaldnieku administratīvo sodīšanu.
 

-