Atzinums

Būtu nepieciešams pārskatīt prasību, ka kreditori, kuru pretenzija izriet no saistībām, kas nodibinātas pret citu personu, nevis mantojuma atstājēju, bet kuru nodrošināšanai ieķīlāta bezmantinieka manta, var izmantot kreditoriem piešķirtās tiesības un saņemt sava prasījuma apmierinājumu no bezmantinieka mantas, tikai iesniedzot atbilstošu izpildu dokumentu.

Nav pamata uzskatīt, ka pastāv strīds, kura izskatīšana būtu pakļauta ekskluzīvi tiesai. Ir nepieciešams nodrošināt kontroli pār kreditoru tiesību labticīgu izmantošanu, lai valsts institūcijas vai pašvaldības intereses tiktu ievērotas, un tas pilnīgi atbilst zvērinātam tiesu izpildītājam uzticētai funkcijai izvērtēt kreditora pretenzijas pamatotību (pēc analoģijas ar maksātnespējas procesa administratoru).

Ja šāds kreditora prasījums iestāsies pēc tam, kad zvērināts tiesu izpildītājs atsavinās mantu, kreditoram būtu jāvēršas tiesā pret valsts institūciju vai pašvaldību, lūdzot atzīt kreditora tiesības uz naudas līdzekļiem, kas ir saņemti no mantas realizācijas, kas neatbilst procesuālās efektivitātes principam. Vēršanas tiesā būtu pamatota gadījumā, ja zvērināts tiesu izpildītājs nav atzinis kreditora pretenzijas pamatotību un kreditors vēlas apstrīdēt attiecīgo lēmumu.

-

Nevar piekrist prasībai, kas ir izvirzīta kreditora pretenzijai, kuras pastiprināšanai mantojuma atstājējs galvojis, proti, ka tā ir atzīstama tikai tad, ja kreditors pierāda, ka prasījuma apmierināšana no galvenā parādnieka nav iespējama.

Pirmkārt, nav pamatoti neparedzēt izņēmumu attiecībā uz mantojuma atstājēja ekspromisoriskajiem galvojumiem, kad mantojuma atstājējs uzņēmies saistību kā pats parādnieks un punktā būtu jāparedz attiecīgais izņēmums.

Atbilstoši Civillikumam  (skat. 1702.p.) ir iespējams divu veidu galvojums: 1) neekspromisoriskais galvojums, kad kreditoram ar prasību vispirms ir jāvēršas pie galvenā parādnieka un tikai pēc tam pie galvinieka, un 2) ekspromisoriskais galvojums, kad galvinieks uzņēmies saistību kā pats parādnieks,  un atteicies no tiesībām prasīt, lai kreditors pa priekšu vēršas pie galvenā parādnieka (skat. Latvijas Republikas Ausgtākā tiesa. Galvojums. Senāta un judikatūras atziņas (2005.-2019.) , 5.lpp.).

Ievērojot ekspromisoriskā galvojuma būtību, kreditoram nav pienākuma vērst savu prasību pret galveno parādnieku un viņš, iestājoties saistību izpildes termiņam, ir tiesīgs uzreiz vērsties pie galvinieka, nemaz nevēršoties pret galveno parādnieku. Līdz ar to loģiski izriet secinājums, ka apstākļi, vai kreditors ir vērsies pie galvenā parādnieka un kādas darbības šajā sakarā ir veiktas, lai panāktu saistības izpildījumu, neietekmē ekspromisoriskā galvinieka saistības (skat. Senāta paplašinātā sastāva 2011. gada 27. aprīļa spriedums lietā SKC‑86/2011 (C05061306), 16. punkts).

Saskaņā ar Civillikuma 1699. pantu solidāra atbildība pastāv tikai galvinieku starpā, kuri galvojuši par vienu un to pašu parādnieku un tā parādu. Līdz ar to, ja prasība celta vienlaikus pret galveno parādnieku un diviem vai vairākiem galviniekiem, parāds piedzenams no galvenā parādnieka, nosakot, ka piedziņas neiespējamības gadījumā tas piedzenams solidāri no galviniekiem (skat. Senāta 2017. gada 31. janvāra spriedums lietā Nr. SKC‑68/2017 (C32267910), 8. punkts).

Tādejādi, piedāvātie grozījumi  ir pretēji/neatbilst Civillikuma normām, kas regulē galvojuma institūtu, un tieši ekspromisoriskajam galvojumam.

Cita starpā atzīmējams, ka Patērētāju tiesību aizsardzības likums nosaka īpašu regulējumu attiecībā uz tiem kredītiem, kuri ir nodrošināti ar īpašuma hipotēku, un atbilstoši tam “[p]irms patērētāja kreditēšanas līguma izbeigšanas un nekustamā īpašuma atsavināšanas uzsākšanas kredīta devējs, ja iespējams, piedāvā patērētājam risinājumus, kas ļautu turpināt pildīt no patērētāja kreditēšanas līguma izrietošās saistības, kā arī informē galvinieku par patērētāja parādu, par iespēju galviniekam to samaksāt vai pārņemt patērētāja saistības” (skat. 8.¹ panta divdesmitā daļu). Minētais arī apliecina to, ka kreditoram noteiktos gadījumos ir pat pienākums vērsties pie galvinieka.


Otrkārt, aicinām apsvērt to, ka kreditoram būtu saglabājamas tiesības uz parāda jeb parāda daļas segšanu no bezmantinieka mantas, ja kreditors var pierādīt, ka prasījuma apmierināšana no galvenā parādnieka nav iespējama pilnā apmērā, proti, galvenajam parādniekam ir pasludināts maksātnespējas process. Šādā gadījumā būtu samērīgi pēc prioritāro kreditoru prasījumu apmierināšanas atlikušo naudu ieskaitīt depozīta kontā un uzglabāt līdz galvenā parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanai.

 

-