Atzinums

Lūdzam likumprojekta 2. pantā izslēgt vārdu "jebkuru", jo tā ir liekvārdība.

-

Likumprojekta 2. pants cita starpā paredz Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā Valsts ieņēmumu dienests veic automātisko informācijas apmaiņu ar jebkuru citas valsts vai teritorijas kompetento iestādi, ar kuru Latvijas Republikas kompetentā iestāde, pamatojoties uz Latvijas Republikas noslēgto starptautisko līgumu, noslēgusi attiecīgu kompetento iestāžu līgumu. Tomēr no minētā panta un likumprojekta anotācijas neizriet kompetento iestāžu līguma juridiskā daba, tai skaitā, vai ar attiecīgu līgumu saprotama starptautiska starpresoru vienošanās. Norādām, ka starptautiskās starpresoru vienošanās ietverami jautājumi, kas neskar privātpersonu tiesības, kā arī ir tikai konkrētā resora kompetences ietvaros, piemēram, vienošanās par pieredzes apmaiņu u.tml., turklāt tā noslēgšanai nav obligāti jāpamatojas uz atsevišķi noslēgtu starptautisko līgumu, attiecīgi nav arī saprotams, vai informācijas apmaiņa pieļaujama vienīgi gadījumos, kad Latvijas Republika noslēgusi starptautisku līgumu (tai skaitā, vai kompetento iestāžu līguma noteikumi nevar tikt ietverti starptautiskajā līgumā), kā arī tas, vai kompetento iestāžu līgumā ietvertais regulējums skar privātpersonas. Attiecīgi lūdzam sniegt atbilstošu skaidrojumu par minēto likumprojekta anotācijā, tai skaitā nepieciešamības gadījumā arī anotācijas 5. sadaļu, detalizēti skaidrojot ar likumprojektu izpildītās saistības, kas izriet no Latvijas Republikas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem. Nepieciešamības gadījumā lūdzam precizēt likumprojekta 2. pantu.

-

Vēršam uzmanību, ka no likumprojekta 2. panta un tā anotācijas skaidri neizriet, vai Valsts ieņēmumu dienests ir kompetentā iestāde minētā likumprojekta panta izpratnē. Attiecīgā gadījumā lūdzam nodrošināt konsekventu terminoloģijas lietojumu vai skaidrot, kādos ārējos normatīvajos tiesību aktos noteikta Latvijas Republikas kompetentā iestāde. Uzsveram, ka viena jēdziena izteikšanai jāizmanto vieni un tie paši termini. Iekšējā terminoloģiskā konsekvence veicina normatīvā akta skaidrību, novēršot pretrunīgus viedokļus vai šaubas par dažādu terminu saturu.

-

Pamatojoties uz Valsts sekretāru sanāksmes 2020. gada 9. janvāra sēdē Tieslietu ministrijai doto uzdevumu (prot. Nr. 2 14. § 2. punkts[¹]), lūdzam izvērtēt likumprojekta 2. pantā ietvertā pilnvarojuma atbilstību tiesību akta saturam, kuru paredzēts izdot uz šā pilnvarojuma pamata. Vēršam uzmanību, ka saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmās daļas 1. punktu, pilnvarojot Ministru kabinetu izdot noteikumus, pilnvarojumā jānorāda tā satura galvenie virzieni. Pilnvarojuma saturam ir jābūt tik skaidram, lai atklātu pilnvarojuma būtību un jēgu.[²] Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana, atsaucoties uz neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu.[³]
Tai skaitā vēršam uzmanību, ka likumprojekta 2. pantā ietvertais pilnvarojums paredz noteikt “kārtību, kādā informācija tiek iegūta, pārbaudīta un iesniegta Valsts ieņēmumu dienestam”. Skaidrojam, ka pilnvarojumā minētais vārds "kārtība" pamatā piešķir Ministru kabinetam tiesības noteikumos regulēt attiecīgā jautājuma procesuālo raksturu, proti, izstrādāt noteiktu procedūru. Vienlaikus tas neizslēdz Ministru kabineta tiesības pieņemt materiāla rakstura normas, ciktāl netiek pārkāpts attiecīgais pilnvarojums. Tomēr Ministru kabineta noteikumos nevar būt iekļautas tādas materiālās tiesību normas, kas veidotu no pilnvarojošā likuma būtiski atšķirīgas tiesiskās attiecības.[⁴]Ja tiesību normā jēdziens "kārtība" nav izmantots, tad pilnvarojums ir atšķirīgs un aptver ne tikai tiesības regulēt darbību procesuālo aspektu.[⁵]Šajā sakarā vēršam uzmanību uz Administratīvā procesa likuma 11. pantā minēto, ka Ministru kabineta noteikumi var būt par pamatu privātpersonai nelabvēlīgam administratīvajam aktam vai faktiskai rīcībai tikai tad, ja likumā tieši vai netieši ir ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam, izdodot noteikumus, tajos paredzēt šādus administratīvos aktus vai faktisko rīcību. 
Ievērojot minēto, nepieciešams izvērtēt un skaidrot likumprojekta anotācijā likumprojektā ietverto deleģējumu (pilnvarojumu), tai skaitā vai paredzēts Ministru kabinetam pieņemt materiālo tiesību normas. Nepieciešamības gadījumā lūdzam atbilstoši precizēt likumprojekta 2. pantu.

^{[1]http://tap.mk.gov.lv/mk/vsssanaksmes/saraksts/protokols/?protokols=2020-01-09.
[2]Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra spriedums lietā Nr. 2015-05-03, 13.1. apakšpunkts. 
[3]Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra spriedums lietā Nr. 2010-40-03, 10.1. apakšpunkts. 
[4] Satversmes tiesas 2011. gada 6. maija spriedums lietā Nr. 2010-57-03, 13.3. apakšpunkts. 
[5] Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta spriedums lietā Nr. 2015-11-03, 23.3. apakšpunkts.} 









 

-

Lūdzam precizēt likumprojekta 2. pantu, pienācīgi nodrošinot Padomes 2018. gada 25. maija direktīvā (ES) 2021/514, ar ko groza Direktīvu 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā (turpmāk - direktīva Nr. 2011/16/ES), ietverto prasību pārņemšanu. Norādām, ka:
pirmkārt, šobrīd nav nodrošināta minētās direktīvas prasību pilnīga pārņemšana, tai skaitā regulējuma saistībā ar ziņojošā platformas operatora reģistrēšanas, pārņemšana u.c. prasību, kuras izriet no minētās direktīvas;
otrkārt, minētajā direktīvā lietotajiem terminiem ir specifiska izpratne un, piemēram, termina "pārdevējs" izpratne minētajā direktīvā neatbilst nacionālajā tiesību sistēmā lietotajai terminoloģijai (sk. Civillikuma 13. nodaļu), kādēļ nepieciešams izvērtēt un likumā "Par nodokļiem un nodevām" skaidrot terminus, lai konkretizētu attiecīgajos terminos izteikto jēdzienu izpratnes robežas, vai nepārrakstīt direktīvas Nr. 2011/16/ES normas, bet nodrošināt minētās direktīvas mērķa sasniegšanu pēc būtības. Vēršam uzmanību, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 288. panta trešo daļu direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu varasiestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes. Arī no Eiropas Savienības Tiesas prakses izriet, ka, lai ieviestu Eiropas Savienības tiesības nacionālajā tiesību sistēmā, nav obligāti, lai to saturs skaidri un detalizēti formālā un tekstuālā ziņā tiktu pārņemts normatīvajos vai administratīvajos aktos. Pietiek, ja tiek ievērots vispārīgais juridiskais konteksts, lai pietiekami skaidri un precīzi varētu piemērot Eiropas Savienības tiesības (Eiropas Kopienu Tiesas spriedums lietā C-428/04 Commission v Austria, 99. §.).

-

Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos aktus – noteikumus, ja likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura virzienus.
Skaidrojam, ka prasība pēc noteikumu galveno satura virzienu norādīšanas nozīmē Saeimas obligātu saturisko virsvadību. Tas nozīmē, ka Ministru kabinets var tikai konkretizēt (detalizēt) Saeimas pieņemto likumu, pie tam šī konkretizējuma virzienam jau jābūt noteiktam Saeimas likuma pilnvarojumā. Ministru kabinets, izdodot noteikumus, nedrīkst tajos ietvert tādas normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanā. Bez tam Ministru kabinetam, īstenojot šo pilnvarojumu, protams, jāņem vērā arī visa likuma mērķis, jēga, sistēma, kā arī tiesību sistēma kopumā (Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Viedokļi: 2008-2011. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 185.-186. lpp.). Jābūt skaidram pilnvarojuma mērķim, tā saturam un apjomam. Ar pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs centies panākt, piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt attiecīgo jautājumu (Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 19. punkts). Pilnvarojuma saturs atklāj tā būtību un jēgu (Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 20. punkts). Likumdevēja dotajam pilnvarojumam ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam (Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-33-03 14. punkts; Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005‑03‑0306 10. punkts). Savukārt pilnvarojuma apjoms nozīmē to jautājumu loku, kurus institūcija, īstenojot likumdevēja doto pilnvarojumu, ir tiesīga noregulēt (Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 23.4. punkts).
Saistībā ar minēto vēršam uzmanību, ka likumprojekta 2. pantā paredzētajā pilnvarojumā nav atrodami likuma konkretizējuma virzieni (citiem vārdiem, vadlīnijas Ministru kabinetam, kā īstenot pilnvarojumu). Piemēram, nav saprotams, kādi "nosacījumi, kuriem iestājoties ir sniedzama informācija," ir domāti, tai skaitā arī tas, vai no minētā pilnvarojuma izriet, ka Ministru kabinets var paredzēt gadījumus, kādos informācija nav jāsniedz, tāpat, piemēram, arī norāde uz pasākumiem, kādi veicami automātiskās informācijas apmaiņas nodrošināšanai, ir pārāk vispārīga un neskaidra, par ko atbilstošs skaidrojums nav atrodams arī likumprojekta anotācijas 4. sadaļā (kur šobrīd pārrakstīts likumprojektā ietvertais pilnvarojums). Attiecīgi lūdzam atbilstoši precizēt likumprojektu un sniegt skaidrojumu likumprojekta anotācijā.

-

Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" (turpmāk - noteikumi Nr. 108) 63. punktu lūdzam likumprojekta 4. pantā ietvertajā likuma "Par nodokļiem un nodevām" 34.¹ panta pirmās daļas 8. un 9. punktā  norādīt normatīvo aktu jomu.

-

Likumprojekta 4. pantā paredzēti jauni pārkāpumi, kurus konstatējot, Valsts ieņēmumu dienests (VID) varēs apturēt nodokļu maksātāja saimniecisko darbību, kā arī paredzēts jauns liegums – liegums izmantot transportlīdzekli pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru vai vieglo automobili. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka liegums vērsts uz konkrēto transportlīdzekli, to izņemot uz laiku no komercdarbības vides. Paužam bažas, ka nav skaidra šādas saimnieciskās darbības apturēšanas un lieguma būtība un nav pietiekams likumprojekta anotācijā ietvertais ierobežojumu attaisnojamības izvērtējums, kādēļ nepieciešams atbilstoši precizēt likumprojektu un sniegt pamatotu skaidrojumu likumprojekta anotācijā, cita starpā ievērojot turpmāk minēto:
1. Likumprojekta 4. pantā paredzētais regulējums ir saistīts ar noteiktiem pārkāpumiem. Piemēram, likumprojekta anotācijā skaidrots: "Līdz ar to gadījumos, kad administratīvā procesa ietvaros tiks konstatēts, ka pasažieru komercpārvadājumu ar taksometru pārvadātājs un tīmekļvietņu vai mobilo lietotņu pakalpojuma sniedzējs pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru un vieglo automobili nenodrošina normatīvajos aktos noteikto datu nosūtīšanu VID tiešsaistes režīmā, tiks uzsākts nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības apturēšanas process un uzlikts liegums transportlīdzekļa izmantošanai pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru vai vieglo automobili. Atšķirībā no administratīvā pārkāpuma procesa šajā gadījumā process tiks veikts bez fiziskas transportlīdzekļa valsts reģistrācijas numura zīmes aizturēšanas (noņemšanas)." Tomēr no likumprojekta un tā anotācijas nav secināms, kāda ir saimnieciskās darbības apturēšanas un paredzētā lieguma juridiskā būtība. Piemēram, nav skaidrs, vai šādi pasākumi paši par sevi nav uzskatāmi par sodu jeb krimināltiesiska rakstura administratīvu sankciju. Uzsveram, ka attiecīgā gadījumā nebūtu atbalstāma šādu pasākumu piemērošana administratīvā procesa kārtībā.
2. Likumprojekta anotācijā ir vērtēta minēto ierobežojumu attaisnojamība. Tostarp anotācijā ir:
pirmkārt, norādīts: "Ja pārkāpējs novērš pārkāpumu, tam atjauno saimniecisko darbību un noņem liegumu vai attiecīgi administratīvā pārkāpuma procesā – ja novērš pārkāpumu un samaksā uzlikto naudas sodu, tam ir iespēja saņemt atpakaļ transportlīdzekļa valsts reģistrācijas numurzīmes un turpināt saimniecisko darbību. Tādējādi pasažieru komercpārvadājumu sniedzējs no tiesiskajā regulējumā paredzētajām nelabvēlīgajām tiesiskajām sekām var izvairīties, neizdarot attiecīgus pārkāpumus, proti, nelabvēlīgo seku iestāšanās ir atkarīga no pašas personas rīcības". Tomēr likumprojekta anotācijā nav ietverts personas pamattiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojuma samērīguma izvērtējums. Norādām, ka likumprojektā paredzētie ierobežojumi būtiski ietekmē personas saimniecisko darbību, kā rezultātā paužam bažas, ka tiesisku iespēju trūkums apstrīdēt un pārsūdzēt atbilstoši likumprojektam pieņemtos nolēmumus var nesamērīgi aizskart attiecīgo ietekmēto personu pamattiesības uz taisnīgu tiesu;
otrkārt, norādīts, ka Satversmes tiesas atziņas par nodokļu ieņēmumu iekasēšanas nozīmību, kas ir visas sabiedrības interesēs un demokrātiskas valsts pastāvēšanas un funkcionēšanas pamatā, pamato likumprojektā paredzētā regulējuma par NNL 34.¹ panta pirmās daļas 2., 3., 8. un 9. punktā noteikto pārkāpumu (kas būtībā ir izvairīšanās no saimnieciskās darbības ieņēmumu uzrādīšanas un secīgi arī nodokļu nomaksas) būtiskumu un samērīgumu saimnieciskās darbības apturēšanai bez brīdinājuma. Tomēr norādām, ka likumprojekta anotācijā nav ietverta pilnīga attiecīgā pamattiesību ierobežojuma samērīguma analīze.
Proti, kā likumprojekta anotācijā ir pamatoti minēts, samērīguma principa izvērtējumā Satversmes tiesa pārbauda:
1) vai ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai;
2) vai mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;
3) vai labums, ko gūst sabiedrība no noteiktā ierobežojuma, ir lielāks par indivīdam nodarīto kaitējumu (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa spriedums lietā Nr. 2020‑31‑01). Savukārt likumprojekta anotācijā izvērtējums par samērīguma principa ievērošanu saimnieciskās darbības apturēšanai bez brīdinājuma nav atrodams, kādēļ nepieciešams atbilstoši papildināt likumprojekta anotāciju vai precizēt likumprojektu.
3. Likumprojektā norādīto un tā anotācijā skaidroto datu nosūtīšanas pārkāpumu sekas var būt dažādas:
pirmkārt, par normatīvajos aktos noteiktas informācijas nesniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam ir noteikta administratīvā atbildība (Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 3. panta otrā daļa; neatkarīgi no minētā papildus likumprojektā "Grozījumi Autopārvadājumu likumā" (22-TA-424) tiek paredzēta īpaša administratīvo atbildību noteiktos gadījumos);
otrkārt, Autopārvadājumu likumā par būtiskiem pārkāpumiem pastāv iespēja anulēt speciālo atļauju (licenci) pasažieru komercpārvadājumiem vai tīmekļvietnes vai mobilās lietotnes pakalpojuma sniedzēja reģistrāciju. Kā rezultātā nav saprotams pamatojums likumprojektā paredzēt jaunus, pirmšķietami represīvus līdzekļus.





 

-

Lūdzam likumprojekta 144.¹ pantā lietot Administratīvās atbildības likumā izmantoto terminoloģiju. Proti, norādām, ka, piemēram, termina "naudas soda uzlikšana" vietā nepieciešams lietot terminu "naudas soda piemērošana", bet termina "pārkāpuma novēršana" vietā - terminu "pārkāpuma pārtraukšana".

-

Likumprojekta 6. pants neatbilst likumprojektu sagatavošanas juridiskās tehnikas prasībām, kādēļ to ir nepieciešams precizēt. Proti, norādām, ka minētais pants nav sagatavots normatīvajiem aktiem atbilstošā vienotā stilistikā, izmantojot vienveidīgas un standartizētas vārdiskās izteiksmes, ja to salīdzina ar AAL esošo regulējumu (noteikumu Nr. 108 2.3. apakšpunkts). Panta nosaukums ir pārāk garš. Panta pirmajā daļā ietvertas vairākas tiesību normas. Panta otrajā daļā nevajadzīgi izmantota iekšējā atsauce.

-

Vēršam uzmanību, ka likumprojekta 6. pantā paredzētais nodrošinājuma līdzeklis neatbilst administratīvā pārkāpuma procesa sistēmai.
Norādām, ka saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma (turpmāk – AAL) 2. panta otro un trešo daļu administratīvās atbildības vispārīgos noteikumus, administratīvā pārkāpuma jēdzienu, administratīvo sodu veidus un to piemērošanas noteikumus, kompetentās iestādes un amatpersonas, administratīvā pārkāpuma procesa norisi iestādē un tiesā, administratīvo sodu izpildi, kā arī starptautisko sadarbību administratīvo pārkāpumu procesā nosaka AAL. Savukārt attiecīgo nozari regulējošajos likumos var noteikt tikai administratīvos pārkāpumus, par tiem piemērojamos sodus un amatpersonu kompetenci administratīvo pārkāpumu procesā iestādē.
Tādējādi AAL ir izsmeļoši regulēts administratīvā pārkāpuma process, sākot ar tā uzsākšanas brīdi, līdz lēmuma par soda piemērošanu izpildei (Smiltēna A. 1. nodaļa. Vispārīgie noteikumi. Skaidrojumi. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 93. lpp.). Tāda šobrīd ir likumdevēja izraudzītā ideāltipiskā administratīvās atbildības normatīvā sistēma, no kuras nav pamata atkāpties.
Ievērojot minēto, likumprojektā un likumā "Par nodokļiem un nodevām" nav iekļaujams šāda nodrošinājuma līdzekļa regulējums. Tas neatbilst arī AAL 2. panta trešajā daļā minētajam, ka nozaru likumos var noteikt arī iestāžu pakalpojumu saņemšanas un citus ierobežojumus administratīvi sodītajām personām, kuras izvairās no soda izpildes, kādēļ lūdzam attiecīgo regulējumu izslēgt.

Uzskatām, ka likumprojektā paredzētais nodrošinājuma līdzeklis nav iekļaujams administratīvā pārkāpuma procesa sistēmā. Būtībā tas veido jaunu institūtu, kāds šobrīd AAL vispār nav paredzēts.
 No vienas puses, nodrošinājuma līdzeklis līdzinās procesuālajiem piespiedu līdzekļiem ("lai novērstu pārkāpuma turpināšanu"). No otras puses, ir saskatāma līdzība ar AAL 265. pantā noteikto naudas soda izpildes nodrošinājuma līdzekli ("nodrošinātu, ka lēmums par naudas soda [piemērošanu] [..] tiek izpildīts").
Šāda nodrošinājuma līdzekļa piemērošanas pamats varētu būt tikai atsevišķs un noteikta satura lēmums (pat ja to apvienotu ar lēmumu par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu). Jebkurā gadījumā tas nevarētu būt vienkāršs "ieraksts" lēmumā par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu. Turklāt lēmuma par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu saturs nav maināms, piemēram, lai atceltu nodrošinājuma līdzekli.
Ievērojot minēto, Tieslietu ministrija neatbalsta šāda veida nodrošinājuma līdzekļu izveidošanu administratīvā pārkāpuma procesā.

Likumprojekta anotācijā norādīts, ka nodrošinājuma līdzeklis ir izveidots "pēc analoģijas ar spēkā esošo regulējumu Ceļu satiksmes likumā (īpatnības administratīvo pārkāpumu novēršanā un lēmuma par naudas soda uzlikšanu izpildē attiecībā uz pārkāpumiem, kurus izdarījuši pārvadātāji)".
Saistībā ar minēto vēršam uzmanību, ka ar 2018. gada 20. septembra likumu "Grozījumi Ceļu satiksmes likumā" Ceļu satiksmes likums tika papildināts ar 43.⁹ pantu, kurā noteiktas īpatnības administratīvo pārkāpumu novēršanā un lēmuma par naudas soda uzlikšanu izpildē attiecībā uz pārkāpumiem, kurus izdarījuši pārvadātāji. Cita starpā ir paredzētas tiesības piemērot nodrošinājuma līdzekli – aizturēt transportlīdzekļa valsts reģistrācijas numura zīmes.
2018. gada 20. septembra likuma "Grozījumi Ceļu satiksmes likumā" sagatavošanas materiālos norādīts: "Pēc Administratīvo pārkāpumu procesa likuma pieņemšanas Saeimā projektā paredzētais regulējums tiks iekļauts Administratīvo pārkāpumu procesa likumā, izdarot tajā attiecīgus grozījumus. Līdz Administratīvo pārkāpumu procesa likuma spēkā stāšanās brīdim projektā paredzētais regulējums atradīsies Ceļu satiksmes likumā." (Likumprojekta "Grozījumi Ceļu satiksmes likumā" (Nr. 1202/Lp12) sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) IV sadaļa.).
 Līdz ar AAL spēkā stāšanos ir redakcionāli pārskatīts ar Ceļu satiksmes likuma 43.⁹ pantu saistītais šā likuma 43.⁸ pants (2019. gada 19. decembra likums "Grozījumi Ceļu satiksmes likumā"). Tomēr šajā likumā paredzētajiem nodrošinājuma līdzekļiem, to būtībai un atbilstībai AAL, acīmredzot, nav pievērsta pienācīga uzmanība. Šobrīd iespēja piemērot Ceļu satiksmes likuma 43.⁹ pantā noteiktos nodrošinājuma līdzekļus ir apšaubāma.
Turklāt nav gūstama pārliecība, ka ir samērīgi likumprojekta 144.¹ pantā minēto piespiedu līdzekli piemērot ar mērķi nodrošināt soda neizbēgamību attiecībā pret Latvijas Republikas piederīgajiem. Ceļu satiksmes likuma 43.⁹ panta regulējums tiek piemērots, lai panāktu lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu izpildi tikai par tiem administratīvajiem pārkāpumiem, kurus izdarījuši ārvalstu pārvadātāji. Proti, Ceļu satiksmes likuma 43.⁹ panta regulējuma mērķis ir nodrošināt soda neizbēgamību tieši attiecībā pret ārvalstu pārvadātājiem, kuriem atbilstoši Ceļu satiksmes likuma 43.⁸ panta regulējumam, kas nosaka "Īpatnības administratīvo pārkāpumu lietās attiecībā uz pārkāpumiem, kurus izdarījuši ārvalstu pārvadātāji" ir noteikts obligāts pienākums uzlikto naudas sodu samaksāt pārkāpuma konstatēšanas vietā. Paužam bažas, ka likumprojekta anotācijā minētās tiesu izpildītāju grūtības nodrošināt taksometru vadītājiem, kā arī vieglo transportlīdzekļu vadītājiem, kuri veic pasažieru komercpārvadājumus ar sev piederošu vieglo transportlīdzekli, uzlikto naudas sodu piedziņu, nav pietiekams pamats tam, lai attiecībā pret minētajiem subjektiem (Latvijas Republikas piederīgajiem) VID amatpersonām piešķirtu tiesības piemērot likumprojekta 144.¹ pantā minēto piespiedu līdzekli.

-

Ņemot vērā, ka direktīvā noteikts atšķirīgs datums, no kura jāsāk piemērot direktīvā ietvertās normas, lūdzam likumprojektā paredzēt, ka normas, kas pārņem direktīvas prasības, stājas spēkā, nevis tiek piemērotas tajā datumā, kas norādīts attiecīgajā direktīvā.

-

Paužam bažas, ka likumprojektā ietvertais regulējums, ciktāl tas paredz aizturēt transportlīdzekļu valsts reģistrācijas numurus (arī liegumu izmantot transportlīdzekli pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru vai vieglo automobili) gadījumos, kad pārkāpējs un transportlīdzekļa īpašnieks nav viena un tā pati persona, bet neparedz tiesiskas iespējas pārsūdzēt transportlīdzekļa īpašniekam pārsūdzēt uzlikto sodu vai pieprasīt VID neņemt nost transportlīdzekļa valsts reģistrācijas numura zīmes, nesamērīgi aizskar transportlīdzekļa īpašnieka pamattiesības uz īpašumu, kā arī pamattiesības uz taisnīgu tiesu. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka "likumprojektā paredzētais regulējums var ietekmēt transportlīdzekļa īpašnieka tiesības arī gadījumos, kad tas nav tiešā veidā iesaistīts komercpārvadājumu nodrošināšanā. Šāda pieeja ir samērīga, jo transportlīdzekļa īpašniekam, nododot sev piederošo mantu trešajai personai, piemēram, lietošanā, ir jārēķinās arī ar iespējamo seku iestāšanos, gadījumā, ja trešā persona, izmantojot šo mantu izdara kādu prettiesisku darbību vai nepilda kādu normatīvajos aktos noteikto pienākumu. Regulējums neparedz transportlīdzekļa īpašniekam tiesības šajā gadījumā pārsūdzēt uzlikto sodu vai pieprasīt VID neņemt nost transportlīdzekļa valsts reģistrācijas numura zīmes, aizbildinoties ar faktu, ka īpašuma tiesības uz konkrēto transportlīdzekli nepieder pārkāpējam. Attiecības starp transportlīdzekļu īpašnieku un trešo personu šādos numurzīmes noņemšanas gadījumos, t.sk. zaudējumu segšana, neiegūtā peļņa, ir risināmi starp transportlīdzekļu īpašnieku un pārkāpēju (kura darbības vai bezdarbības dēļ numurzīme tika noņemta) civiltiesiskajā ceļā". Tomēr tai skaitā norādām, ka:
pirmkārt, likumprojektā ietvertais regulējums paredz nelabvēlīgas sekas transportlīdzekļa īpašniekam, liedzot tam tiesisku iespēju rīkoties ar transportlīdzekli pēc saviem ieskatiem. Savukārt transportlīdzekļa īpašnieka (iznomātāja) rīcībā, izņemot civiltiesiska rakstura sankciju paredzēšanu līgumā, nav nekādu līdzekļu, lai attiecīgās sekas novērstu, proti, ietekmētu to, kā trešā persona (nomnieks) rīkojas ar iznomāto transportlīdzekli, turklāt par normatīvajos aktos ietverto pienākumu neizpildi sankcijas jau šobrīd tiek paredzētas normatīvajos aktos. Attiecīgi, ņemot vērā minēto un to, ka likumprojektā paredzētās transportlīdzekļa īpašniekam nelabvēlīgās sekas nav nedz administratīvā, nedz civiltiesiskā, nedz arī cita veida atbildība un var iestāties neatkarīgi no tā, vai transportlīdzekļa īpašnieks ir vai nav ar pietiekamu rūpību pildījis viņam noteiktos pienākumus, proti, likumprojektā paredzēto nelabvēlīgo seku iestāšanās un to ilgums ir atkarīgs nevis no transportlīdzekļa īpašnieka, bet no citas personas rīcības, nav pamatota likumprojekta anotācijā ietvertā norāde, ka transportlīdzekļa īpašniekam, nododot sev piederošo mantu trešajai personai, piemēram, lietošanā, ir jārēķinās arī ar iespējamo seku iestāšanos (tai skaitā nav saprotams, kādas konkrēti darbības īpašniekam būtu jāveic, lai nelabvēlīgās sekas novērstu). Norādām, ka salīdzinājumam Satversmes tiesa 2013. gada 24. oktobra lietā ir atzinusi par neatbilstošu Satversmes 105. pantam tiesisko regulējumu, kas paredzēja izņemt un nodot glabāšanā līdz administratīvā soda izpildei transportlīdzekli, kura īpašnieks vai reģistrācijas apliecībā norādītais turētājs nav persona, kas izdarījusi administratīvo pārkāpumu. Attiecīgi lūdzam likumprojekta anotāciju papildināt ar izvērstu un tiesību normās balstītu pamatojumu par minētajiem apsvērumiem. Ja attiecīgu skaidrojumu nav iespējams sniegt, lūdzam atbilstoši precizēt likumprojektu, izslēdzot no tā regulējumu, kas nesamērīgi aizskar transportlīdzekļa īpašnieka pamattiesības uz īpašumu;
otrkārt, ja administratīvā pārkāpuma procesā tiek aizskartas citas personas īpašuma tiesības, tad tai jābūt tiesībām pārsūdzēt lēmumus, kas saistīti ar rīcību ar tās mantu (sk. aizskartā mantas īpašnieka tiesības AAL), kādēļ lūdzam sniegt pamatotu skaidrojumu par minēto likumprojekta anotācijā. Ja atbilstošu skaidrojumu nav iespējams sniegt, lūdzam precizēt likumprojektu, nodrošinot, ka ar to nesamērīgi netiek aizskartas transportlīdzekļa īpašnieka pamattiesības uz taisnīgu tiesu.

-

Likumprojekta anotācijā norādīts: "Uzliktajam slogam un izvēlētajiem instrumentiem ir jābūt samērīgiem izvirzītā mērķa sasniegšanai. Ņemot vērā ekonomisko situāciju valstī kopumā, t.sk. Covid-19 pandēmijas negatīvo ietekmi, nav lietderīgi pašlaik pārskatīt un palielināt jau spēkā esošo sodu apmērus, jo sodu palielināšana šajā brīdī var nesasniegt savu mērķi – atturēt no pārkāpuma izdarīšanas, bet gluži otrādi varētu netiešā veidā (personai neesot naudas līdzekļiem soda samaksai) virzīt pārkāpēju ēnu ekonomikas virzienā, proti, stimulēt nodokļu maksātāju turpināt to pašu darbību tikai jau ne "pelēkajā", bet "melnajā" zonā, pavisam atsakoties no uzlikto normatīvajos aktos pienākumu pildīšanas, pakārtoti padarot piedziņas procesu neefektīvu, un palielinot ēnu ekonomiku un neuzticēšanos valsts uzlikto prasību samērīgumam."
Vēršam uzmanību, ka no likumprojekta un tā anotācijas neizriet tas, kādā veidā likumprojektā paredzētie līdzekļi, it īpaši saimnieciskās darbības apturēšana, būs samērīgāks vai citādi atbilstošāks līdzeklis. Norādām, ka tai skaitā minētā līdzekļa piemērošanas rezultātā personai pieejamo naudas līdzekļu apjoms var nebūt pietiekams ne tikai sodu samaksai, bet pat ikdienas eksistencei.
Tāpat arī likumprojekta anotācijā norādīts: "Likumprojektā noteiktie līdzekļi piemērojami kā galējie administratīvās iedarbības līdzekļi, lai nodrošinātu sabiedrības interešu aizsardzību attiecībā uz valstī noteikto saistību izpildi (informācijas sniegšanas un nodokļu un uzliktā naudas soda nomaksas veidā), kā arī nodrošinātu godīgas konkurences aizsardzību konkrētajā nozarē pret tiem nodokļu maksātājiem, kas godīgi pilda uzliktos pienākumus un ievēro noteiktos procesus gan darbības uzsākšanai, gan darbībai konkrētajā nozarē vai konkrētajā valsts teritorijā, un nodrošinātu Latvijas Republikas tiesību normu ievērošanu un pieņemto lēmumu izpildi, nepieļaujot tiesiskā nihilisma iestāšanos."
Tomēr vēršam uzmanību, ka tiesiskās apziņas kontekstā mūsdienu valsts vairs nevar izmantot risinājumus, kuri vēsturiskās attīstības gaitā sevi diskreditējuši, piemēram, likumpaklausības propaganda un sodu bargums 21. gadsimtā var dot vienīgi īslaicīgu efektu, bet ar tālejošām negatīvām sekām. Tiesisko nihilismu nevar izskaust ar represijām, bargiem sodiem (Kriviņš A. Tiesiskā apziņa un tiesiskais nihilisms. Socrates, 2020, Nr. 1, 33., 36. lpp.). Tiesiskais nihilisms visplašāk attīstās tādās sabiedrībās, kurās pastāv neticīga, rezervēta un aizdomīga attieksme pret valsts aparātu vai valsts tiek uztverta kā pretstats labklājības vairošanai (Šulmane D. Tiesības sabiedrībā – uzticības krustpunktā. Grām.: Tiesību efektivitāte postmodernā sabiedrībā. Latvijas Universitātes 73. zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2015, 43. lpp.). Sodu palielināšana un pat sodīšana pati par sevi vai citi represīvi pasākumi šādās situācijās nav risinājums.
Kā arī likumprojekta anotācijā norādīts, ka pārbaužu rezultātā pat 95% tika konstatēti pārkāpumi. Tomēr uzskatām, ka tāds pārkāpumu apjoms drīzāk rada jautājumu par spēkā esošā regulējuma adekvātumu, tā samērīgumu un atbilstību faktiskajai situācijai, nevis izmantojams kā pamatojums, lai stiprinātu represīvo mehānismu.
Ievērojot minēto, lūdzam likumprojekta anotācijā sniegt atbilstošu skaidrojumu par minētajiem apsvērumiem. Ja atbilstošu skaidrojumu nav iespējams sniegt, lūdzam precizēt likumprojektu.

 

-

Likumprojekta 6. pantā ietverta atsauce uz ceļu satiksmes jomas normatīvajos aktos noteikto kārtību. Savukārt likumprojekta anotacijas 4.1. apakspunktā ietverta norāde uz to, ka tiks izvērtēts un nepieciešamības gadījumā tiks virzīti grozījumi ceļu satiksmi regulējošos normatīvajos aktos, paredzot rīcību ar VID aizturētajām transportlīdzekļu valsts reģistrācijas numura zīmēm.  Saistībā ar minēto lūdzam attiecīgo izvērtējumu veikt un ietvert likumprojekta anotācijas 4.1. apakšpunktā, konkrēti norādot arī normatīvos aktus, kuros nepieciešams izdarīt grozījumus, kā arī nodrošināt, ka attiecīgie grozījumi stājas spēkā pirms likumprojekta vai vismaz vienlaikus ar to. Norādām, ka atbilstoši noteikumu Nr. 108 62. punktam likumprojektā neietver atsauces uz zemāka juridiskā spēka normatīvo aktu, kā arī uz normatīvo aktu, kas vēl nav stājies spēkā. Atsauce var norādīt uz normatīvo aktu, kas vēl nav stājies spēkā, ja tas stāsies spēkā pirms likumprojekta stāšanās spēkā vai vienlaikus ar to. Nepieciešamības gadījumā lūdzam precizēt likumprojekta 6. pantu.

-

Lūdzam likumprojekta anotācijas 4. sadaļu papildināt ar izvērstu skaidrojumu par likumprojekta 2. pantā paredzētā pilnvarojuma Ministru kabinetam nepieciešamību un būtību, visupirms skaidrojot arī to, vai likumprojektā ietvertais pilnvarojums vispār ir vajadzīgs un pamatots un vai nepieciešamo regulējumu nevar ietvert pašā likumprojekta tekstā. Norādām, ka, ievērojot varas dalīšanas principu, nedz izpildvara, nedz tiesu vara nav tiesīga uzņemties likumdošanas funkciju, kas piekrīt likumdevējam. Tāpat arī likumdevējs nav tiesīgs pilnīgi vai daļēji atteikties no savām funkcijām, nododot tās izpildvarai nekonkrētu vai nesamērīgi plašu deleģējumu ceļā (jautājumā par normatīvās iztulkošanas un varas dalīšanas principa savstarpējo mijiedarbību papildus sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 “Par likuma “Par tiesu varu” 49. panta otrās daļas atbilstību Satversmes 1. un 83. pantam” secinājumu daļas 2.3. apakšpunktu, kā arī pārējos tiesas secinājumus). 
Ja nav iespējams sniegt attiecīgu skaidrojumu, lūdzam precizēt likumprojektu, izslēdzot attiecīgo pilnvarojumu un attiecīgo regulējumu ietverot likumprojektā.

-

Saskaņā ar Ministru kabineta 2021. gada 7. septembra noteikumu Nr. 617 "Tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes izvērtēšanas kārtība" 9.19. apakšpunktu lūdzam likumprojekta anotācijas 5.4. sadaļas 1. tabulā pilnīgi un izvērsti atspoguļot direktīvā Nr. 2021/514 ietverto prasību pārņemšanu. Vēršam uzmanību, ka katram direktīvas pantam vai panta daļai un apakšpunktam, kas jāpārņem dalībvalstij, minētajā tabulā jākorespondē nacionāla normatīvā akta pantam, panta daļai vai punktam, tādējādi nodrošinot, ka kāda no direktīvas prasībām nejaušības pēc nav palikusi nepārņemta vai veids, kādā to plāno pārņemt, nav neatbilstošs. Norādām, ka šobrīd 1. tabulā vispārīgi norādīts vienīgi uz direktīvas Nr. 2021/514 pārņemšanu likumprojekta 1. panta astotajā daļā, kura likumprojektā nav atrodama.

-

Lūdzam pienācīgi aizpildīt likumprojekta anotācijas 7.4. sadaļu. Norādām, ka likumprojektā ietvertais regulējums nepārprotami ietekmēs institūciju uzdevumu apjomu.
 

-

Vēršam uzmanību, ka likumprojektā ietvertā informācija par sabiedrības līdzdalību liecina par formālu pieeju. Norādām, ka pasažieru komercpārvadājumu jomā, piemēram, pastāv vairākas biedrības, kuru viedoklis ir samērā viegli noskaidrojams. Attiecīgi lūdzam atbilstoši precizēt likumprojekta anotācijas 6. sadaļu.

-