Atzinums

Iebildums Nr. 5. Likumprojekts neatbilst citu Eiropas Savienības dalībvalstu praksei un kopējam šāda regulējuma konceptam
Ņemot vērā kopējo ģeopolitisko situāciju un tās ietekmi uz pasaules ekonomiku, jau 18.10.2022. Eiropas Parlamentā notika debates par “neparedzēta ienākuma nodokļa” ieviešanu Eiropas Savienības tiesiskajā tvērumā. Debašu laikā tika norādīts, ka šāda nodokļa mērķim būtu jābūt veicināt solidaritāti krīzes apstākļos, kā arī nodrošināt efektīvu resursu pārdali gadījumā, ja kādā privātā sektoru grupā būtu izveidojies negaidīts ienākuma pārpalikums. Šāds nodokļa režīma mērķis primāri ir vērsts uz tādiem nodokļu maksātajiem, kuru peļņa pieauga no viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ (sk. 18 October 2022 VERBATIM REPORT OF PROCEEDINGS OF 18 OCTOBER 2022 (2023/C 196/02), pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3AC2023%2F196%2F02).
Savukārt, kā neskaitāmas reizes ir izskanējis publiskajā retorikā, EURIBOR likmes palielināšanu ECB galvenokārt pamato ar mērķi mazināt Eiropas Savienības teritorijā strauji kāpušo inflāciju. EURIBOR likmes paaugstinājums neskāra tikai Latvijas Republiku - šīs ECB rīcības rezultātā gandrīz visās Eiropas Savienības dalībvalstīs pieauga banku sektora peļņa, un vairākas Eiropas Savienības valstis, reaģējot uz nesamērīgo banku peļņas pieaugumu, ir ieviesušas jaunus nodokļus (tā saucamo neparedzēto ienākumu nodokli (angļu valodā - windfall tax) vai “virspeļņas nodokli”):
Itālijas Republikā tika ieviests vienreizējs nodoklis, kas piemērojams tikai 2023. fiskālajā gadā un kuru iekasē ar 40% likmi no banku gūtā procentu peļņas pieauguma viena vai divu finanšu gadu uzraudzības periodā, piemērojot attiecīgi 5 % un 10 % minimālo likmi; šis nodoklis nebūs atskaitāms no citiem tiešajiem nodokļiem (sk. https://www.ey.com/en_gl/tax-alerts/italy-announces-proposed-one-time-windfall-tax-for-banks),
Čehijas Republikā 2022. gada nogalē tika ieviests 60% ārkārtas neparedzēto ienākumu nodoklis, kas attiecināms uz bankām un enerģētikas uzņēmumiem; šis nodoklis tiek piemērots par konkrēto taksācijas periodu, kurā subjekts gūst tīros procentu ienākumus vismaz CZK 50 miljonu apmērā; Čehijas Republikā ir noteikti atsevišķi izņēmumi dažādām nozarēm, piemēram, akmeņogļu, naftas un dabasgāzes ieguvei un naftas un gāzes transportēšanai pa cauruļvadiem,
2022. gada beigās Spānijas Karaliste apstiprināja neparedzētā ienākuma nodokli bankām un lielajiem enerģētikas uzņēmumiem un tā mērķis ir mazināt dzīves dārdzības krīzi; taču šis nodoklis netika attiecināts uz mazākajiem vietējiem aizdevējiem un ārvalstu banku struktūrvienībām (sk. https://www.reuters.com/markets/europe/spain-approves-banking-tax-leaves-out-most-foreign-bank-units-2022-12-21/),
savukārt Zviedrijas Karalistē tika ieviests tā saucamais "riska nodoklis" institūcijām, kuru finanšu operāciju apmērs pārsniedz 150 miljardus zviedru kronu (aptuveni 12 572 925 000,00 EUR); nodokļa mērķis - stiprināt valsts finanses un radīt iespēju segt izmaksas finanšu krīzes ietvaros (nodoklis 2022. gadā bija vienāds 0,05 % apmērā no saistībām, un 2023. gadā tas tika palielināts līdz 0,06 % (sk. https://kommuninvest.se/en/the-risk-tax/)).
Attiecīgi, no augstāk aplūkotajiem piemēriem, pirmkārt, ir secināms, ka virknē Eiropas Savienības dalībvalstu jau ir tikuši ieviesti dažādi papildus nodokļi. Otrkārt, tos pēc sava mērķa var iedalīt divās grupās: pirmā grupa ir nodokļi, kas ir tieši vērsti uz kredītiestādēm, un kuru mērķis ir valstij gūt kādu fiskālu labumu no kredītiestāžu neparedzētās peļņas pieauguma EURIBOR likmes palielināšanas dēļ (Itālijas variants). Otrajā grupā ietilpst dažādi nodokļi, kuru ieviešanas mērķis nav saistīts ar EURIBOR likmes palielināšanas sekām, bet gan ar šī brīža ārpolitisko situāciju un tās rezultātā radītajām ekonomikas svārstībām. Šie nodokļi ieviesti ar mērķi samazināt kopējo ikdienas izmaksu pieaugumu sabiedrības locekļiem, piemēram, Spānijas Karalistē nosakot papildu nodokļus enerģētikas uzņēmumiem.
Ņemot vērā Likumprojekta anotācijā norādītos mērķus, secināms, ka paredzēto grozījumu mērķis vairāk saskan ar pirmo nodokļu grupu, kura citās Eiropas Savienības valstīs tiek attiecināta uz banku sektoru, jo tikai kredītiestādes ir guvušas peļņu no EURIBOR likmes palielināšanas. Šāda izpratne atbilst arī 18.10.2022. Eiropas Parlamenta debašu par “neparedzēta ienākuma nodokļa” ieviešanu Eiropas Savienības tiesiskajā tvērumā laikā izteiktajiem nodokļa mērķiem un uzdevumiem. Tajā pat laikā Likumprojekts, kurš nodokļu regulējuma izmaiņas saista ar mērķi nodrošināt līdzekļus ekonomikas stimulēšanas pasākumiem, tās attiecina arī uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuri ECB rīcības rezultātā nav guvuši papildu ienākumus. Sabiedrība nevar uzskatīt šādu rīcību par racionālu un loģisku.

-

Iebildums Nr. 3. Likumprojekts ir pretrunā Satversmes 91.pantā nostiprinātajam tiesiskās vienlīdzības principam
Likumprojektā norādīts, ka pienākums maksāt UIN avansa maksājumus neatkarīgi no tā, vai attiecīgajā periodā gūtā peļņa ir sadalīta, būs attiecināma tikai uz divām subjektu kategorijām, proti, kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem. Tātad, Likumprojekts paredz nostādīt divas minētās subjektu kategorijas no citiem UIN maksātājiem atšķirīgos tiesiskajos apstākļos.
Vienlaikus šāda pieeja liecina, ka Likumdevēja autori prezumē, ka abas minētās, plānotā speciālā regulējuma ietvarā esošās subjektu kategorijas pēc būtības atrodas savstarpēji vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos.
Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa spriedums lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punkts). Attiecīgi Satversmes 91. pantā nostiprinātais vienlīdzības princips nozīmē, ka vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos izturēšanās ir vienāda, savukārt atšķirīgos apstākļos izturēšanas ir atšķirīga (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra spriedums lietā Nr. 2003-05-01 28. punkts).
Sabiedrība norāda, ka šīs vēstules A sadaļā minētie apsvērumi ļauj secināt, ka Likumprojekta autoru viedoklis par patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju un kredītiestāžu atrašanos vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos nav pamatots, jo Likumprojekta kontekstā patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji atrodas būtiski atšķirīgos tiesiskajos un faktiskajos apstākļos no kredītiestādēm.
ST ir atzinusi, ka valstij, nosakot un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša rīcības brīvība. Tajā ietilpst tiesības izvēlēties, kādas nodokļu likmes un kādām personu kategorijām paredzamas, kā arī tiesības noteikt attiecīgā regulējuma detaļas. Tomēr nodokļu regulējumam ir jābūt pamatotam ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem (Satversmes tiesas 2011.gada 20.maija spriedums lietā Nr.2010-70-01 9.punkts, Satversmes tiesas tiesneša Gunāra Kusiņa atsevišķās domas lietā Nr.2016-14-01 4.punkts). Satversmes 91. pants kopsakarā ar Satversmes 105. pantu liedz izdot tādas tiesību normas, kas bez objektīva un saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi šādiem nodokļa maksātājiem (Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra spriedums lietā Nr. 2017-35-03 9. punkts).
Likumprojekta materiālos nav rodams objektīvs un saprātīgs izvērtējums atšķirīgas attieksmes pieļaušanai pret patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem (tāds norādīts tikai attiecībā uz kredītiestādēm), bet šāds izvērtējums ir nepieciešams, jo tie atrodas būtiski atšķirīgos apstākļos no kredītiestādēm šādu iemeslu dēļ:
pakalpojumu sniegšanas ietvaros absolūti lielākā daļa patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji nepiemēro ECB noteikto EURIBOR likmi un tādējādi tiem nav radies “procentu ienākumu ievērojams pieaugums” un/vai “izveidojies netipisks likvīdo līdzekļu pārpalikums kreditētājiem”,
ECB noteiktās EURIBOR likmes nepiemērošanas un nozares regulējuma ietekmē patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem nav iespējams pakalpojumu izmaksu pieaugumu kompensēt ar pakalpojumu izmaksu celšanu esošajiem klientiem (aizdevumu likmes ir fiksētas un tām nav EURIBOR likmes komponentes),
komercdarbības specifikas dēļ, ECB noteiktās EURIBOR likmes pieaugums ir palielinājis komercdarbības bāzes izmaksas un tādējādi sadārdzinājis pakalpojumus jauniem klientiem, mazinot patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju izdarīto konkurences spiedienu uz kredītiestādēm.
Iepriekš minētie apsvērumi liecina, ka Likumprojekts tā pašreizējā redakcijā neatbilst Satversmes 91.pantam un 105.pantam. Minētais kopsakarā ar šīs vēstules A sadaļā izklāstītajiem apsvērumiem par Likumprojekta neatbilstību Satversmes 1.pantā ietvertajai prasībai par tiesību normu saskanību un piemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai un šīs vēstules C sadaļā izklāstītajiem argumentiem par labu likumdošanas praksi, rosina pamatotas bažas, ka gadījumā, ja Likumprojekts stāsies spēkā tā pašreizējā redakcijā, ST var tikt apstrīdēta šo normu satversmība, kas, savukārt, novedīs pie tiesiskās nenoteiktības UIN piemērošanas jomā.
Sabiedrība uzskata, ka pieņemot saprātīgus, pamatotus un juridiski korektus lēmumus, šobrīd ir iespējams Likumprojekta izstrādes procesā novērst tā acīmredzamo neatbilstību Satversmei, tādējādi novēršot nepamatota pamattiesību aizskāruma izdarīšanu privātpersonām un tiesiskas nenoteiktības radīšanu.  

-

Iebildums Nr. 1.
Iebildumi iesniegti un reģistrēti Finanšu ministrijā 27.09.2023 noteiktajā saskaņošanas termiņā, t.i. līdz 29.09.2023 ar numuru FM AE6600.
SIA Finanza, reģistrācijas numurs 40103413280 (turpmāk – Sabiedrība), ir Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.panta (13) daļas un Ministru kabineta 29.03.2011. noteikumu Nr. 245 “Noteikumi par speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai” kārtībā saņēmusi speciālo atļauju (licenci) Nr.NK-2016-044 (Sk. https://registri.ptac.gov.lv/lv/table/kapitalsabiedribas-kuras-sanemu-licenci-pateretaju-krediteanas-pakalpojumu-sniegsanai) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai Latvijas Republikā.
Sabiedrība aktīvi seko līdzi dažādām uz to attiecināmam izmaiņām normatīvajos aktos un ir iepazinusies ar Finanšu ministrijas (turpmāk – FM) izstrādāto likumprojektu “Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā” (23-TA-2277) (turpmāk – Likumprojekts). Šobrīd tiek plānots, ka attiecīgie grozījumi paredzēs pienākumu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa (turpmāk – UIN) avansa aprēķinu un samaksu par pirmstaksācijas periodā gūto peļņu, neņemot vērā to, vai tiek īstenota konkrētā taksācijas gada peļņas sadale dividendēs.
Iepazīstoties ar Likumprojekta leģitīmo mērķi, tas ir, apsvērumiem, kas pamato FM plānotās izmaiņas UIN likumā, Sabiedrība ir nonākusi pie secinājuma, ka:
ar Likumprojektu paredzētie grozījumi UIN likumā, ciktāl tie attiecas uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, neatbilst Likumprojekta leģitīmajam mērķim, tādējādi pārkāpjot Satversmes 1.pantu;
Likumprojekts tā pašreizējā redakcijā klaji pārkāpj Satversmes 91.pantā nostiprināto tiesiskās vienlīdzības principu un 105.pantā nostiprinātās tiesības uz īpašumu;
Likumprojekts neatbilst Satversmes tiesas (turpmāk – ST) praksē identificētajam labas likumdošanas principam;
Visbeidzot, FM piedāvātā pieeja neatbilst citu Eiropas Savienības dalībvalstu praksei.
Ņemot vērā minētos apsvērumus, Sabiedrība iebilst pret Likumprojektā paredzēto grozījumu veikšanu UIN likumā, ciktāl šie grozījumi attiecas uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem.
Ņemot vērā iepriekš minēto, Sabiedrība aicina FM labot Likumprojektu un paredzētās izmaiņas UIN likumā neattiecināt uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem.
 

-

Iebildums Nr. 4. Pārkāpts labas likumdošanas princips
Labas likumdošanas princips uzliek pienākumu jebkura normatīvā akta sagatavošanas un pieņemšanas procesā nodrošināt plānotā regulējuma atbilstību vispārējiem tiesību principiem, tāpat arī nosaka pienākumu izvērtēt likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām. Labas likumdošanas princips paredz likumprojekta izstrādes ietvaros saskaņot likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam, kā arī izvērtēt argumentus par šīs normas iespējamo neatbilstību Satversmes tiesas judikatūrai attiecīgajā jautājumā. Tas pieprasa, kur tas nepieciešams, pienācīgi pamatot normas ar izskaidrojošiem pētījumiem. Šī principa ietvaros likumdošanas procesam ir jābūt vērstam uz ilgtspējīga tiesiskā regulējuma izstrādi un jāapsver šā tiesiskā regulējuma ieviešanai un izpildei nepieciešamie pasākumi. Turklāt, demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam ir arī pienākums savlaicīgi un pienācīgi informēt un pēc iespējas – tieši vai pastarpināti – likumdošanas procesā iesaistīt sabiedrību un konsultēties ar ieinteresētajām personām (sk. Satversmes tiesas 2019.gada 6.marta spriedums lietā Nr.2018-11-01 18.1.punkts).
Labas likumdošanas pastāvēšana balstās uz vairākiem principiem. Šo principu ievērošana nav vienreizēji sasniedzams mērķis, tas ir nepārtraukts pilnveidošanās process, kas prasa pastāvīgu uzmanību no visām iesaistītajām personām. Laba likumdošana paredz tādu principu ievērošanu kā samērīgums, nesasteigtu un pārdomātu procesu, pamatojuma principu, kā arī sabiedrības līdzdalību (Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 343.-345. lpp).
Jebkuram pamattiesību ierobežojumam, par kādu uzskatāmi arī Likumprojektā ietvertie UIN likuma grozījumi, jābūt noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas 2021.gada 6.aprīļa spriedums lietā Nr.2020-31-01 15.punkts). Pienākums pienācīgi pamatot izstrādāto un pieņemto tiesību normu jeb pamatojuma princips ir viens no būtiskākajiem procesuālā taisnīguma nodrošināšanas līdzekļiem (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. oktobra spriedums lietā Nr. 2009-01-01, 11.3. punkts). Šis princips cita starpā dod iespēju saprast, kāpēc likumdevējs noteicis konkrētu pamattiesību ierobežojumu un kādu apsvērumu dēļ šāds ierobežojums demokrātiskā tiesiskā valstī ir pieļaujams (sk. Satversmes tiesas 2021.gada 27.maija spriedums lietā Nr.2020-49-01 24.2.punkts). Tas ir attiecināms uz ikviena normatīvā akta sagatavošanas un pieņemšanas procesu (sk. Satversmes tiesas 2020.gada 19.jūnija spriedums lietā 2019-20-03 24.punkts).
Sabiedrība uzskata, ka Likumprojektā piedāvātie UIN likuma grozījumi acīmredzami nesaskan ar šī Likumprojekta anotācijā definētajiem tiesību normu leģitīmajiem mērķiem. Tādējādi attiecīgo prasību attiecināšana uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem nevar tik atzīta par racionālu tādā faktiskā situācijā, kurā attiecīgie subjekti nav tikuši ietekmēti, proti, nepastāv saprātīgs pamatojums, lai uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem attiecinātu papildus pamattiesības ierobežojušus pasākumus, kuru mērķis ir noteikt papildu prasības tādiem subjektiem, kuri konkrēto apstākļu ietvaros ir guvuši kādas priekšrocības. Tā vietā Likumprojektā ietvertie grozījumi ietiecas ar attiecīgo normu leģitīmo mērķi neaptvertu subjektu pamattiesībās, kas liecina, ka Likumprojekta izstrādē nav pienācīgi izvērtētas Satversmes prasības un ST prakse un privātpersonu pamattiesības tiek ierobežotas ar normām, kurām nav leģitīma mērķa (Satversmes 1.pants).
Turklāt, tā kā Likumprojekts tiek galvenokārt pamatots ar juridiski nenoteiktu jēdzienu “netipisks likvīdo līdzekļu pārpalikums”, Likumprojektā ietvertās normas nevar tikt atzītas arī par skaidri noteiktām un saprotamām.
Sabiedrība uzskata, ka iepriekš izklāstītie argumenti jau šobrīd ļauj pamatoti norādīt uz Likumprojekta sagatavošanas procesa neatbilstību labas likumdošanas principam. Turklāt, šī principa ietvaros likumdevējam, pieņemot tiesību normas, jāņem vērā arī tajās noteiktā pamattiesību ierobežojuma darbība sociālajā realitātē (sk. Satversmes tiesas tiesneša Artūra Kuča atsevišķās domas lietā Nr.2021-27-01 4.2.punkts). Sabiedrība uzskata, ka, ņemot vērā Likumprojekta anotācijā minēto faktu par banku sektora peļņas 2,1-kāršo pieaugumu 2023.gada 1.ceturksnī, kā arī publiski izskanējušo retoriku par nepieciešamību valstiskā līmenī rīkoties, lai šo jautājumu risinātu, nav pārliecības, ka ar Likumprojektu veiktās izmaiņas ir konceptuāli piemērotākais risinājums.  Likumprojekts un attiecīgie grozījumi pēc savas būtības nav vērsti uz to, lai valsts palielinātu savu ekonomisko labumu no kredītiestāžu (banku sektora) gūtās peļņas palielināšanās (ko varētu gūt ar tā saukto “virspeļņas nodokļa” ieviešanu). Secīgi, Sabiedrības ieskatā, pastāv citi, daudz efektīvāki un racionālāki risinājumi, kas varētu veicināt Latvijas Republikas ekonomikas stimulēšanu un tādējādi arī paplašinātu līdzekļu pieejamību valsts drošības apdraudējuma novēršanai.
Jāteic, ka Likumprojekta anotācijā norādītais apgalvojumus par plānotajiem 140 miljonu eiro budžeta ieņēmumiem vērtējams kā absurds. Avansa norēķins nenozīmē to, ka valsts budžeta kopējie ieņēmumi palielinās. Tas nozīmē tikai to, ka daļa no ieņēmumiem tiek saņemta ātrāk. Turklāt valsts ieņēmumi no patērētāju kreditētēšanas jomas patiesībā faktiski samazināsies, jo uzņēmumiem samazināsies līdzekļi ieguldījumiem savā attīstībā (no kā ieguvumu gūtu visas iesaistītās puses, jo daļa no investētajiem līdzekļiem atgriežas valsts budžetā samaksāto nodokļu veidā). Avansā saņemtu līdzekļu patēriņš nozīmē, ka valsts budžetā būs ekvivalents naudas līdzekļu iztrūkums brīdī, kad būtu bijis jāveic UIN nomaksa klasiskajā veidā – bez avansa norēķina.
Visbeidzot, Likumprojekta pieņemšana esošajā redakcijā neatgriezeniski novedīs arī pie konkurences samazināšanās, jo, pirmkārt, radīs priekšrocības kredītiestādēm, otrkārt, noteikti mazinās attiecīgās nozares pievilcību jaunu investīciju piesaistē.

-

Iebildums Nr. 2. Likumprojekta leģitīmais mērķis neattiecas uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem
Sabiedrība uzskata, ka Likumprojekta izstrādes laikā nav ņemtas vērā būtiskas patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju un kredītiestāžu (Sk. Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 575/2013 ( 2013. gada 26. jūnijs ) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 ir uzņēmums, kas pieņem noguldījumus un citus atmaksājamus līdzekļus no klientiem un savā vārdā piešķir aizdevumus 4.panta 1.punkta 1.apakšpunkta izpratnē (Kredītiestāžu likuma 1.panta otrās daļas 1.punkts): “kredītiestāde” ir uzņēmums, kas pieņem noguldījumus un citus atmaksājamus līdzekļus no klientiem un savā vārdā piešķir aizdevumus) sniegto pakalpojumu atšķirības. Sabiedrība uzskata, ka Likumprojektā ietvertie UIN likuma grozījumi nonāk pretrunā ar šo grozījumu būtību, kas Likumprojekta anotācijā (Pieejama: https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/46f2538b-749e-477e-973e-4932ebe7f7a9) ir definēta sekojoši:
“likumprojekta mērķis ir, izmantojot netipisku likvīdo līdzekļu pārpalikumu kreditētājiem, rast papildus līdzekļus ekonomikas stimulēšanas pasākumu veikšanai, kā arī valsts drošības apdraudējuma novēršanas pasākumu veikšanai”,
“(..) šobrīd veidojas netipisks likvīdo līdzekļu pārpalikums kreditētājiem, dēļ kredītiestāžu procentu ienākumu ievērojama pieauguma”,
“šādu situāciju ir izraisījusi virkne ārēju faktoru, piemēram, ECB realizētā procentu paaugstināšanas politika, radot negatīvu ietekmi uz eirozonas ekonomiku”,
“Kopš 2022.gada vidus ECB realizē procentu paaugstināšanas politiku ar mērķi bremzēt patēriņa cenu kāpumu, kā rezultātā kreditētājiem veidojās netipisku likvīdo līdzekļu pārpalikums – peļņa, neuzņemoties papildus riskus. Kreditētāju peļņas pieaugums vienlaikus negarantē UIN maksājumu pieaugumu budžetā. Tādējādi ir nepieciešams noteikt, ka kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji veic ikgadējus UIN maksājumus valsts budžetā, neatkarīgi no tā, vai tie veic peļņas sadali”.
No anotācijas nepārprotami izriet, ka Likumprojekta mērķis ir grozīt normatīvo aktu prasības attiecībā uz UIN maksāšanu tiem likuma subjektiem, kuriem Eiropas Centrālās Bankas (turpmāk – ECB) rīcības rezultātā ir pieauguši procentu ienākumi, un tā rezultātā izveidojies likvīdo līdzekļu pārpalikums. Tas ir saprotami, ņemot vērā, ka kredītiestādes savu piedāvāto pakalpojumu (aizdevumu) ietvaros piemēro ECB noteikto EURIBOR likmi, kā rezultātā to klientiem palielinās procentu maksājumu apmēra un, attiecīgi, kredītiestādēm veidojas “likvīdo līdzekļu pārpalikums”. Secīgi, attiecīgo UIN likuma grozījumu attiecināšana uz kredītiestādēm varētu būt uzskatāma par pamatotu un saskanīgu ar Likumprojekta leģitīmo mērķi.
Tomēr Likumprojekta izstrādes procesā acīmredzami nav ņemts vērā tas, ka lielākā daļa patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji (izņemot tie subjekti, pārsvarā līzinga uzņēmumi, kas ietilpst kredītiestāžu uzņēmumu grupā) savu piedāvāto pakalpojumu (aizdevumu) ietvaros EURIBOR likmi nepiemēro, jo patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju procentu likmes par kredīta lietošanu tiek noteiktas fiksētā apmērā uz visu aizdevuma līguma darbības laiku. Citiem vārdiem sakot - ja “ECB realizētā procentu paaugstināšanas politika” kredītiestāžu klientiem automātiski nozīmē ikmēneša procentu maksājumu pieaugumu un tādējādi rada kredītiestādēm “netipisku likvīdo līdzekļu pārpalikumu”, tad lielākajai daļai patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem šāda situācija nerodas, jo aizdevuma līgumiem ar patērētājiem EURIBOR likme netiek piemērota. Tādējādi absolūti lielākais vairākums patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju, pretēji kredītiestādēm, negūst peļņas pieaugumu no ECB veiktajām EURIBOR likmes izmaiņām un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju klientiem neveidojas aizdevuma lietošanas izmaksu pieaugums.
Tieši pretēji -  EURIBOR likmes pieaugums negatīvi ietekmē pašus patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējus, jo abu šo pakalpojumu sniedzēju komercdarbības modeļi būtiski atšķiras.
Atšķirībā no kredītiestādēm, kurām līdzekļu aizdošanas vajadzībām ir pieejami depozīti, kuru likmes vēsturiski ir zemas un nav piesaistītas EURIBOR likmei, patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji finansējumu savu pakalpojumu sniegšanai (jeb aizdevumu izsniegšanai) aizņemas brīvajā tirgū, kur aizdevumu likmes tiešā veidā ietekmē EURIBOR likme, jo tā ir attiecīgā aizdevuma procentu mainīgā komponente. Piemēram, Latvijā kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju vidū ir izplatītas obligāciju emisijas kā līdzekļu ieguves avots savu pakalpojumu sniegšanai, un aktuālo obligāciju emisijas kupona likmē kā komponente ir ietverta arī mainīgā EURIBOR likme. Tāpat kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji naudas līdzekļus aizņemas dažādās platformās vai no trešajām personām, un šajos aizdevuma līgumos kā procentu likmes komponente var tikt ietverta mainīgā EURIBOR likme. Attiecīgi, pieaugot šai likmei, pieaug arī patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju izmaksas. Šajā gadījumā īpaši būtiski ir arī tas, ka, pretēji kredītiestādēm, patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji savu izmaksu pieaugumu nevar kompensēt ar klientu izmaksu palielināšanu, jo, pirmkārt, aizdevumi ir izsniegti ar fiksētu procentu likmi, otrkārt, patērētāja aizdevuma izmaksu griesti ir fiksēti Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (turpmāk – PTAL) normās.
Konceptuālo atšķirību starp kredītiestāžu un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju piedāvātajiem pakalpojumiem ilustrē ne tikai speciālais PTAL regulējums, kas cita starpā nosaka procentu ierobežojumu, bet arī citas fundamentālas atšķirības. Piemēram, kredītiestādēm ir tiesības bez maksas iegūt informāciju no dažādiem publiskajiem reģistriem (Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma 41.panta otrā daļa), bet patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem attiecīgā informācija pieejama tikai par maksu, kaut abiem šiem subjektiem principā ir vienādas prasības attiecībā uz pienākumiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā. Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji piedāvā saviem klientiem arī nelielas aizdevumu summas, piemēram, EUR 50.00 (piecdesmit eiro) apmērā, ko kredītiestādes nepiedāvā. Taču ievērojot to, ka uz patēriņa kreditētāju sniegtajiem pakalpojumiem pēc būtības ir attiecināmas vienādas prasības neatkarīgi no aizdevuma summas (spējas atmaksāt kredītu novērtēšana, prasību izpilde noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā u.tml.), apmērā ziņā mazu aizdevumu izsniegšana pakalpojumu sniedzējam izmaksā proporcionāli vairāk nekā lielu aizdevuma summu izsniegšana.
Atsevišķu ievērību pelna arī apsvērums, ka Likumprojekta anotācijā maldinoši noklusēts jēdziens “EURIBOR likme”, bet tā vietā tiek lietots juridiski nenoteikts, paplašināts jēdziens “netipisks likvīdo līdzekļu pārpalikums”. “Netipisks likvīdo līdzekļu pārpalikums” Likumprojekta kontekstā ir tikai tāds, kas radies no EURIBOR likmes palielinājuma, nevis no citiem faktoriem (uz to norāda anotācijā ietvertā atsauce uz “ECB realizēto procentu palielināšanas politiku”). Attiecīgi, Likumprojekts nevar aptvert tādu subjektu loku, kuriem šāds “netipisks likvīdo līdzekļu pārpalikums” nav radies.
Tā kā patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem šāds atlikums nav radies, tad Likumprojekta attiecināšana gan uz kredītiestādēm, gan patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem nonāk klajā pretrunā ar šo grozījumu leģitīmo mērķi.
ST attiecībā uz tiesību normu leģitīmo mērķi ir secinājusi, ka “ikviena personas pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu – leģitīma mērķa – labad” (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija spriedums lietā Nr.2004-18-0106 16.punkts).
Lai gan Sabiedrība principā atbalsta tādas likumdošanas iniciatīvas, kas veicina Latvijas Republikas ekonomikas stimulēšanu un, ņemot vērā šī brīža ārpolitisko situāciju, paplašina līdzekļu pieejamību valsts drošības apdraudējuma novēršanai, Sabiedrība vienlaikus arī nevar atbalstīt tādas normatīvo aktu izmaiņas, kuras rada privātpersonām nepamatotu pamattiesību ierobežojumu, ir nepārdomātas, neizstrādātas un tādējādi neatbilst Satversmei.
Likumprojektā definēto mērķu sasniegšanai vispār nav nepieciešams attiecināt tajā paredzētās UIN likuma izmaiņas uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, jo, kā norādīts iepriekš, EURIBOR likmes pieauguma rezultātā patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji nav guvuši peļņas pieaugumu. To, ka attiecīgie grozījumi būtu attiecināmi tikai uz kredītiestādēm, apliecina arī Likumprojekta anotācijā ietvertais secinājums: “Kā liecina Latvijas Bankas publiskotie dati, Latvijas banku sektors šogad pirmajā ceturksnī strādāja ar peļņu 143,358 miljonu eiro apmērā, kas ir 2,1 reizi vairāk nekā 2022.gada attiecīgajā periodā”. Proti, arī Likumprojekta izstrādes materiāli neliecina par patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju peļņas pieaugumu.
Iepriekš minētie apsvērumi liecina, ka Likumprojekta izstrādes ietvaros nav veikts atbilstošs novērtējums par to, vai vispār attiecīgie grozījumi būtu pamatoti attiecināmi uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, un kādas sekas varētu rasties šīs nozares tirgus dalībniekiem pēc Likumprojekta spēkā stāšanās. ST ir atzinusi, ka šāda novērtējuma neesība apliecina, ka normām nav leģitīma mērķa (sk. Satversmes tiesas 2006.gada 6.jūnija spriedums lietā Nr.2005-25-01 20.punkts).
Tāpat ST praksē ir skaidri identificēts izdevēja pienākums pamatot plānotā regulējuma leģitīmā mērķa esību un normu piemērotību tā sasniegšanā (sk. Satversmes tiesas 2007.gada 8.jūnija spriedums lietā Nr.2007-01-01 23.punkts, Satversmes tiesas 2009.gada 15.aprīļa spriedums lietā Nr.2008-36-01 12.punkts). Taču, kā redzams no Likumprojekta anotācijas, kā arī no tā izstrādes gaitas, Likumprojekta attiecināšanas nepieciešamība patērētāju kreditēšanas jomai vispār nav vērtēta. Sabiedrība uzskata, ka Likumprojektā paredzētās izmaiņas tiek attiecinātas uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem vien vispārīgu apsvērumu ietvaros, tādējādi nonākot pretrunā ar ST praksē atzīto, ka “(..) valsts ekonomiskā situācija vai nepieciešamība samazināt budžeta deficītu, nepastāvot citiem leģitīmajiem mērķiem, nevar kalpot par vispārīgu attaisnojumu tam, ka valsts atkāpjas no iepriekš personām piešķirtajām tiesībām” (Satversmes tiesas 2009.gada 21.decembra spriedums lietā Nr.2009-43-01 27.2.punkts). Arī Tieslietu ministrijas atzinumā par Likumprojektu (Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/reviews/resolutions/0603efa2-8332-43ac-949d-111fd877e1e7) norādīts uz Likumprojekta faktiskā un juridiskā novērtējuma iztrūkumu.

-