Atzinums

Tieslietu ministrija šobrīd nevar atbalstīt likumprojekta 2. panta turpmāko virzību, kas paredz, ka kredītiestādes padomes vai valdes loceklis vai darbinieks, kas sniedz kredītiestādes rīcībā esošās neizpaužamās ziņas pēc tādas valsts institūcijas, valsts amatpersonas vai citas iestādes vai amatpersonas pieprasījuma, kurai saskaņā ar šā likuma 62. pantu vai 63. panta pirmo daļu ir tiesības saņemt kredītiestādes rīcībā esošās neizpaužamās ziņas, nav saucams pie kriminālatbildības par tādu ziņu sniegšanu. Anotācijā ir norādīts uz nepieciešamību dekriminalizēt kredītiestādes rīcībā esošo neizpaužamo ziņu izpaušanu, ja attiecīgajai valsts institūcijai, valsts amatpersonai vai citai iestādei un amatpersonai tās izpaudis kredītiestādes padomes vai valdes loceklis vai darbinieks, kā arī nepieciešams izslēgt no Kredītiestāžu likuma atsauci uz krimināltiesisko vainas formu.

Jautājumi, saistīti ar kriminālatbildības tvērumu un noteiktu darbību dekriminalizēšanu būtu risināmi Krimināllikuma ietvarā, izvērtējot potenciāli nepieciešamos grozījumus Krimināllikuma 200. pantā. Līdz ar to lūdzam likumprojekta 2. pantā ietverto normu vispirms iesniegt kā priekšlikumu izskatīšanai Tieslietu ministrijas pastāvīgajā Krimināllikuma darba grupā.

-

Lūdzam izvērtēt nepieciešamību precizēt likumprojekta trešo pantu atbilstoši anotācijā norādītajai informācijai. Proti, anotācijas 1.sadaļas 1.3. apakšpunktā norādīts, ka ar likumprojektu paredzētās izmaiņas nav vērstas uz klientu rīcībā esošo noguldījumu nodošanu valstij situācijās, kad klienta attiecības ar kredītiestādi ir aktīvas. Piemērojot normas par maksājumu kontu atlikumu noilgumu un līdzekļu piekritību valstij, neaktivitāte tiek vērtēta klienta attiecību līmenī vienas kredītiestādes ietvaros, nevis izolēti katram maksājumu kontam. Līdz ar to apstāklis, ka konkrētajā kredītiestādē atsevišķs maksājumu konts ilgstoši netiek izmantots, pats par sevi nav pamats šajā kontā esošo noguldījumu piekritības normas piemērošanai, ja vienlaikus tajā pašā kredītiestādē klients uztur aktīvas norēķinu attiecības citā maksājumu kontā.Vienlaikus anotācijā minētais šobrīd skaidri neizriet arī no pašā likumprojekta trešajā pantā ietvertā regulējuma, kur kā vienīgais kritērijs prasījuma tiesību zaudēšanai paredzēts 10 gadu neaktivitātes termiņš. 
 

-

Vēlamies vērst uzmanību, ka atbilstoši likuma Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru 1. panta 1¹. punktam Uzņēmumu reģistrs ved reģistrus, tāpēc tiesību normas pirmajā daļā būtu pareizi lietot "kas reģistrēts Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros". 

-

Anotācijā trūkst informācija par veikto izvērtējumu attiecībā uz privātpersonu īpašuma tiesībām – prasījumiem, kuri tām pastāv attiecībā uz savu noguldījumu. Tā kā tiek būtiski samazināts termiņš, kurā privātpersonas zaudē prasījuma tiesības uz saviem noguldījumiem, anotācijā nepieciešams izvērtējums tam, vai šādas tiesības netiek nepamatoti ierobežotas. Attiecīgi anotācija būtu papildināma ar skaidrojumu tieši no noguldītāju tiesību un tiesisko interešu aizsardzības viedokļa, izvērtējot, vai tiek noteikts īpašuma tiesību aprobežojums, vai tam ir leģitīms mērķis, vai aprobežojums atbilst samērīguma principam: 1) izmantotais līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai 2) leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, 3) labums, ko sabiedrība iegūst no ierobežojuma, ir lielāks par personai nodarīto zaudējumu. Ja nav ievērots kaut viens no samērīguma kritērijiem, tiesību norma neatbilst samērīguma principam un Satversmes 105. pantam.

-

Lūdzam izvērtēt nepieciešamību precizēt anotācijas 1.3.apakšnodaļas norādīto 5 gadu noilguma termiņa pamatojumu situācijām, kad noguldītājs – fiziska persona – ir mirusi. Pašreiz spēkā esošais piecu gadu noilguma termiņš ir balstīts uz Civillikuma 685. panta regulējumu, kas nosaka, ka mantojuma prasība noilgst pēc piecu gadu notecējuma. Šis termiņš ir attiecināms uz mantojuma prasībām, kuru mērķis ir nodrošināt mantinieku tiesību aizsardzību un atzīšanu uz mantojumu. Savukārt mantotspējai jeb tiesības iegūt mantojumu atbilstoši Civillikuma 388.pantam termiņš nav konkrēti ierobežots un ir paredzēts līdz mantojuma pieņemšanai, turklāt arī tiesībām uzsākt mantojuma lietu likumā nav paredzēts konkrēts termiņš (nav noilgums).
 

-