Atzinums

Ministru kabineta noteikumu projekts “Kārtība, kādā finansē elektroenerģijas sistēmas pieslēguma ierīkošanu aizsargātajam lietotājam” (turpmāk – noteikumu projekts) paredz pašvaldībai kompetenci pieteikt pieslēguma ierīkošanu aizsargātajam lietotājam, vienlaicīgi šādas tiesības paredzot arī pašam aizsargātajam lietotājam.
Vēršam uzmanību, ka noteikumu projekts nenošķir pašvaldības un aizsargātā lietotāja kompetences un neparedz gadījumus, kādos pašvaldībai ir pienākums pieteikt pieslēguma ierīkošanu aizsargātajam lietotājam, tādējādi radot nenoteiktību par plānotā tiesiskā regulējuma piemērošanas kārtību. Norādām, ka saskaņā ar likumu privātpersonai ir pienākums patstāvīgi īstenot savas tiesības, tostarp pilnvarot citu personu pārstāvēt savas tiesības, kā arī norādām, ka saskaņā ar likumā noteikto kompetenci pašvaldībām nav noteikts vispārīgs pienākums pārstāvēti privātpersonu administratīvajā procesā. Tādejādi šāds pilnvarojums neatbilst ne vien personas tiesībām patstāvīgi īstenot savas tiesības, tostarp pilnvarot citu personu pārstāvēt savas tiesības, bet arī pašvaldību tiesībām. Tajā pašā laikā norādām, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai nav iebildumu, ja pašvaldība informē iedzīvotājus par iespējām saņemt valsts atbalstu elektroenerģijas sistēmas pieslēguma ierīkošanai.
Noteikumu projekta 20. punkts noteic, ka pašvaldībai ir pienākums apsekot pieslēdzamo objektu un gūt pārliecību par tā atbilstību šo noteikumu 3.3. apakšpunktā minētajam nosacījumam, ja aizsargātais lietotājs vērsies pašvaldībā, lai iegūtu šo noteikumu 19.3. apakšpunktā minēto uz dzīvesvietas apsekojuma akta pamata izdoto apliecinājumu.
Administratīvā procesa likuma 1.panta trešā nodaļa noteic, ka administratīvais akts ir uz āru vērsts tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības vai konstatējot faktisko situāciju.
Administratīvā procesa likuma 11. pants noteic, ka  privātpersonai nelabvēlīgu administratīvo aktu izdot vai faktisku rīcību veikt iestāde var uz Satversmes, likuma, kā arī uz starptautisko tiesību normas pamata. Ministru kabineta noteikumi vai pašvaldību saistošie noteikumi var būt par pamatu šādam administratīvajam aktam vai faktiskai rīcībai tikai tad, ja Satversmē, likumā vai starptautisko tiesību normā tieši vai netieši ir ietverts nepārprotams pilnvarojums Ministru kabinetam, izdodot noteikumus, vai pašvaldībām, izdodot saistošos noteikumus, tajos paredzēt šādus administratīvos aktus vai faktisko rīcību (piemēram, Pašvaldību likuma 44. panta trešā daļa).
Savukārt noteikumu projekts izdots, pamatojoties uz Enerģētikas likuma 9. panta 2.3  daļu, kas noteic, ka kārtību, kādā finansē pieslēguma ierīkošanu aizsargātajam lietotājam, un ierobežojumus attiecībā uz aizsargātajiem lietotājiem piederošiem nekustamajiem īpašumiem nosaka Ministru kabinets.
Ievērojot minēto, norādām, ka Enerģētikas likuma 9. panta 23  daļa neparedz pašvaldības tiesības izdot administratīvo aktu vai veikt faktisko rīcību.
Vārda “kārtība” lietošana nepārprotami norāda uz Ministru kabineta noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas procedūras izstrādāšanu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 20. punktu). Jēdziens “kārtība” nozīmē norises īstenošanas veidu vai darbības organizāciju (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 23.3. punktu). Tas, ka pilnvarojošā normā ir ietverts formulējums “noteikt kārtību”, gan neizslēdz Ministru kabineta tiesības pieņemt materiāla rakstura normas, ciktāl netiek pārkāpts attiecīgais pilnvarojums. Tomēr Ministru kabineta noteikumos nedrīkst būt iekļautas tādas materiālās tiesību normas, kas bez likumdevēja pilnvarojuma veidotu no pilnvarojošā likuma un konkrētajā tiesību nozarē likumdevēja pieņemtā tiesiskā regulējuma atšķirīgas tiesiskās attiecības (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-23-03 17.1.1. punktu).
Vienlaikus norādām, ka atbilstoši Pašvaldību likuma 6. panta pirmajai daļai Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā pašvaldībai var deleģēt valsts vai citas atvasinātas publiskas personas kompetencē ietilpstošu pārvaldes uzdevumu. Valsts pārvaldes iekārtas likuma V nodaļa regulē pārvaldes uzdevumu deleģēšanas noteikumus. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 40. panta trešo daļu citai publiskai personai pārvaldes uzdevumu var deleģēt likumā noteiktajos gadījumos. Šādā gadījumā piemērojami šīs nodaļas noteikumi, ciktāl citu likumu speciālajās tiesību normās nav noteikts citādi.
Ņemot vērā iepriekš minēto, lūdzam svītrot no noteikumu projekta pašvaldības tiesības pieteikt pieslēguma ierīkošanu aizsargātajam lietotājam, kā arī pienākumu izdot iepriekš minēto apliecinājumu.
Turklāt norādām, ka noteikumu projekta anotācijā apliecinājums tiek dēvēts par izziņu. Savukārt izziņa ir dokuments, kurā tiek sniegtas ziņas (faktu apliecinājums) par kādu konkrētu situāciju, ja šādu ziņu sniegšana ir attiecīgās iestādes kompetencē un personai ir tiesības šādas ziņas no iestādes prasīt. Ievērojot minēto, paskaidrojam, ka atbilstoši likumā noteiktajai kompetencei pašvaldība nepārbauda ziņas par personas faktisko dzīvesvietu, līdz ar to pašvaldībai nav iespējams sniegt izziņu par to, vai konkrētais objekts objektīvi ir personas faktiskā dzīvesvieta. Vienlaikus noteikumu projektā arī lietots termins “dzīvesvietas apsekojuma akts”, līdz ar ko nav skaidri saprotams, cik, kādus un kāda satura dokumentus paredzēts par pienākumu sagatavot pašvaldībai.

 

-