Atzinums

Ar Likumprojektu ir paredzēts noteikt DRN likmes piemērošanu plastmasas un kompozīta materiāliem, kura materiāla īpašības neļauj to pārstrādāt vai kas nesatur pārstrādātu plastmasu vismaz 25 % apmērā, proti, paredzēts, ka nodokļa maksātājs maksā 0,90 euro par vienu kilogramu tā pārstrādājamā plastmasas iepakojuma un kompozīta iepakojuma sastāvā esošās plastmasas, kas pārskata periodā nav pārstrādāta vai reģenerēta.

[1.1] Ar Likumprojektu ir paredzēts noteikt DRN likmes piemērošanu plastmasas un kompozīta materiāliem, kura materiāla īpašības neļauj to pārstrādāt vai kas nesatur pārstrādātu plastmasu vismaz 25 % apmērā, proti, paredzēts, ka nodokļa maksātājs maksā 0,90 euro par vienu kilogramu tā pārstrādājamā plastmasas iepakojuma un kompozīta iepakojuma sastāvā esošās plastmasas, kas pārskata periodā nav pārstrādāta vai reģenerēta.

LASUA vērš uzmanību un uzskata, ka ar Likumprojektu būtu jāparedz, ka minēto plastmasas un kompozīta materiālu apsaimniekošana, tajā skaitā savākšana, pārstrāde un reģenerācija notiek ražotāju paplašinātās atbildības sistēmas, turpmāk – RAS, ietvaros. Proti, ka RAS darbojošies atkritumu apsaimniekošanas komersanti ir tie, kuri kontrolē un koordinē attiecīgo atkritumu/materiālu plūsmu un uzskaiti, tādējādi nodrošinot pārskatāmu, vienotu un sistemātisku plastmasas un kompozīta materiālu apsaimniekošanas ciklu. RAS ir noteikts pienākums nodrošināt ražotāju Latvijas tirgū laisto preču un iepakojuma atkritumu apsaimniekošanu, ieskaitot attiecīgā veida atkritumu dalīto savākšanu, šķirošanu, pārstrādi un reģenerāciju, lai sasniegtu normatīvajos aktos par iepakojumu un atkritumu apsaimniekošanu noteiktos mērķus. RAS Latvijas Republikā pastāv jau pietiekami ilgu laiku, un šajā periodā ir attaisnojusi tās izveides mērķus un noteiktos pienākumus. Ņemot vērā RAS līdzšinējos pienākumus, kā arī ņemot vērā RAS izveidoto atbilstošo infrastruktūru, iegādātos nepieciešamos tehniskos līdzekļus u.tml., ir būtiski ar Likumprojektu skaidri un nepārprotami paredzēt, ka plastmasas iepakojuma un kompozīta iepakojuma apsaimniekošana (gan savākšana, gan pārstrāde) tie īstenoti tikai un vienīgi RAS ietvaros, pretējā gadījumā var veidoties situācija, ka iepriekš minētā atkritumu plūsma tiek novirzīta uzreiz no ražotāja pie pārstrādātāja, kā rezultātā tiktu nevajadzīgi un nepamatoti kropļota RAS, vienlaikus apgrūtinot tai izpildīt normatīvajos aktos noteiktos mērķus.

[1.2] Ministru kabineta 2017. gada 16. augusta noteikumos Nr. 480 “Noteikumi par atbrīvojuma piemērošanu no dabas resursu nodokļa samaksas par iepakojumu un vienreiz lietojamiem galda traukiem un piederumiem”, turpmāk – Noteikumi Nr. 480, cita starpā paredz sasniedzamos apjomus attiecībā uz izlietotā iepakojuma materiālu veida pārstrādes un reģenerācijas apjomiem. Pastāvot pašreizējai situācijai attiecībā uz iespējām pārstrādāt un reģenerēt izlietoto iepakojumu, LASUA ieskatā, ir jāparedz, ka Likumprojekta ietvaros, līdz brīdim, kamēr tiek sasniegti Noteikumos Nr. 480 norādītie apjomi (mērķi) attiecībā uz iepakojuma reģenerāciju un pārstrādi, arī reģenerācija tiek ietverta pārstrādes apjomos un par šo apjomu netiek piemērota DRN likme.

Papildu iepriekš minētajam, LASUA ierosina un aicina paredzēt iespēju RAS ietvaros veikt nepārstrādājamās plastmasas reģenerāciju, tādējādi sekmējot tās lietderīgu izmantošanu, vienlaikus samazinot poligonus apglabājamo atkritumu apjomu. Proti, lai arī ražotāji arvien vairāk cenšas un mēģina iepakojumā lieto pārstrādājamu plastmasu, tomēr nepārstrādājamās plastmasas īpatsvars vēl joprojām ir pietiekami augsts, kas neapšaubāmi rada apdraudējumu sasniegt Eiropas Savienībā noteikto mērķi līdz 2035. gadam nodrošināt, ka poligonos apglabāto sadzīves atkritumu īpatsvars ir samazinājies līdz 10 % no kopējā radīto sadzīves atkritumu daudzuma. Ņemot vērā esošo infrastruktūru, kā arī līdz šim labākos tehniskos paņēmienus, LASUA ieskatā būtu tikai loģiski un pat nepieciešami paredzēt, ka nepārstrādājamā plastmasa tiktu reģenerēta, tādējādi gūstot maksimālo labumu, ko no šāda materiāla varētu gūt.

Vienlaikus, lai motivētu ražotājus straujāk sākt savos produktos izmantot tieši pārstrādājamu plastmasu, būtu nepieciešams paredzēt, ka ražotāji, kuri izmanto nepārstrādājamo plastmasu, RAS ietvaros sedz visas ar šādu atkritumu apsaimniekošanu, tajā skaitā reģenerāciju saistītās izmaksas. LASUA vērš uzmanību, ka, lai arī iepriekš minētajiem materiāliem tiek piemērots DRN, tomēr ņemot vērā DRN mērķi un būtību, to nevajadzētu sasaistīt arī ar šādu materiālu faktiskās apsaimniekošanas izmaksām. Proti, DRN ir paredzēts, lai komersants/ražotājs atturētos no DRN likmes apliekamo objektu izmantošanas, savukārt ja tomēr ražotājs izlemj maksāt DRN un laist tirgū vidi piesārņojošu produkciju, tad šādā gadījumā ražotājam būtu jāsedz arī attiecīgo materiālu apsaimniekošanas izmaksas, jo DRN pēc būtības neveic šādu funkciju. Vienlaikus aicinām apsvērt iespēju nepiemērot šo nodokli tādam iepakojumam, kas ir paredzēts, lai nodrošinātu ilgāku pārtikas produktu uzglabāšanu, jo atteikšanās no šāda veida materiāliem novestu pie iespējama pārtikas atkritumu daudzuma samazinājuma. Tādēļ LASUA ieskatā būtu apsverama tāda regulējuma ieviešana, kas paredzētu atbrīvojuma no DRN piemērošanu par tādu nepārstrādājamās plastmasas iepakojumu, kas ir paredzēts pārtikas produktu lietošanas termiņa pagarināšanai un ir savākts un reģenerēts.

[1.3] LASUA vēlas vērst uzmanību un lūdz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju sniegt izvērstu skaidrojumu par to, kā tiks īstenotas un nodrošinātas 24. panta devītajā daļā paredzētās DRN likmes plānoto finanšu līdzekļu, materiālu un datu plūsmas.
 

-

LASUA kopīgais iebildums par Likumprojekta 5. pantu (DRN likuma 8. pantu) ir pievienots 8. panta sākumdaļā.
 

8. panta 1.1 daļas 2. punkta redakcija:
“2) iepakojumam no plastmasas un kompozīta materiāliem, kura materiāla īpašības neļauj to pārstrādāt, izņemot reģenerēt normatīvajos aktos noteiktajā apmērā, vai kas nesatur pārstrādātu plastmasu vismaz 25 % apmērā”
 

Ar Likumprojektu ir paredzēts kā DRN objektu noteikt arī riepas, ar ko ir aprīkoti transportlīdzekļi, paredzot, ka riepu nodokļa likmes apmērs ir atkarīgs no konkrētā transportlīdzekļa kategorijas.

Ņemot vērā ar Likumprojektu piedāvāto transportlīdzekļu kategoriju uzskaitījumu, LASUA ieskatā to būtu nepieciešams pilnveidot, paredzot detalizētāku un sīkāku transportlīdzekļu kategoriju sadalījumu. Proti, pašreiz Likumprojektā atkarībā no transportlīdzekļa kategorijas ir paredzētas četras nodokļa likmes (L kategorijai – 10 euro par vienu transportlīdzekli, M kategorijai – 100 euro, N kategorijai – 110 euro, O kategorijai – 10 euro). Tomēr ir jāņem vērā fakts, ka visām iepriekš minētajām transportlīdzekļu kategorijām ir noteiktas arī apakškategorijas (klases/tipi), kas citastarp ir atspoguļotas arī Eiropas Parlamenta un Padomes regulā (ES) Nr. 2018/858 (2018. gada 30. maijs), turpmāk – Regula Nr. 2018/858.

Vērtējot Regulā Nr. 2018/858, Latvijas Republikā spēkā esošajos normatīvajos aktos noteikto, kā arī pastāvošo situāciju transportlīdzekļu jomā, redzams, ka gan katras transportlīdzekļa kategorijas, gan apakškategorijas pazīmes savā starpā ir ar būtiskām atšķirībām, tajā skaitā arī attiecībā uz transportlīdzekļa riepām (piemēram, O1 kategorijas transportlīdzeklim ir paredzētas divas riepas, vienas riepas vidējais svars – ap 9 kg, O3 kategorijas transportlīdzeklim ir četras riepas, vienas riepas vidējais svars – ap 50 kg, savukārt O4 kategorijas transportlīdzeklim ir sešas riepas, vienas riepas vidējais svars – ap 70 kg). Ar iepriekš norādīto piemēru LASUA vēlas vērst uzmanību, ka ne tikai katrā transportlīdzekļu kategorijā, bet arī katrā apakškategorijā paredzēto riepu skaits un to svars ir ļoti dažāds, kam pēc būtības, ņemot vērā Likumprojektā paredzētā panta būtību un jēgu, būtu jābūt galvenajam ietekmējošam faktoram DRN likmes noteikšanā.

Pastāvot iepriekš minētajiem apstākļiem un rezumējot iepriekš norādīto, nav šaubu, ka katrā transportlīdzekļu apakškategorijā esošie transportlīdzekļi ir ar diferencētām pazīmēm, līdz ar to pašreizējā Likumprojektā sadalītā nodokļa likmes gradācija ir pārāk vispārīga, kas pēc būtības neveicina DRN piemērošanas mērķi un jēgu, kā arī nav vērsts uz objektīvu nolietoto riepu apsaimniekošanas pasākumu īstenošanu, tādēļ LASUA uzskata, ka Likumprojektā būtu jāparedz detalizētāks transportlīdzekļa kategoriju sadalījums (par pamatu ņemot vērā, piemēram, Regulā (ES) Nr. 2018/858 noteikto transportlīdzekļu kategoriju sadalījumu), pēc kura tiek noteiktas DRN likmes riepām, ar ko ir aprīkoti attiecīgie transportlīdzekļi.
 

LASUA piedāvātā 23. panta septītās daļas redakcija:

“(7) Riepām, ar ko ir aprīkoti transportlīdzekļi, piemēro šādas nodokļa likmes:
1) par riepām, ar ko ir aprīkots L kategorijas transportlīdzeklis – 25 euro par vienu transportlīdzekli;
2) par riepām, ar ko ir aprīkots M kategorijas transportlīdzeklis:
a) M1 kategorijas transportlīdzeklis – 25 euro par vienu transportlīdzekli;
b) M2 kategorijas transportlīdzeklis – 80 euro par vienu transportlīdzekli;
c) M3 kategorijas transportlīdzeklis – 300 euro par vienu transportlīdzekli;
3) par riepām, ar ko ir aprīkots N kategorijas transportlīdzeklis :
a) N1 kategorijas transportlīdzeklis – 40 euro par vienu transportlīdzekli;
b) N2 kategorijas transportlīdzeklis – 300 euro par vienu transportlīdzekli;
c) N3 kategorijas transportlīdzeklis – 500 euro par vienu transportlīdzekli;
4) par riepām, ar ko ir aprīkots O kategorijas transportlīdzeklis:
a) O1 kategorijas transportlīdzeklis – 10 euro par vienu transportlīdzekli;
b) O2 kategorijas transportlīdzeklis – 25 euro par vienu transportlīdzekli;
c) O3 kategorijas transportlīdzeklis – 300 euro par vienu transportlīdzekli;
d) O4 kategorijas transportlīdzeklis – 500 euro par vienu transportlīdzekli.”
 

LASUA kopējais iebildums par Likumprojekta 5. pantu, ar kuru paredzēts veikt izmaiņas Dabas resursu nodokļa likuma 8. pantā un Likumprojekta 14. pantu, ar kuru paredzēts veikt izmaiņas Dabas resursu nodokļa likuma 24. pantā, ir pievienots pie Likumprojekta 5. panta.

LASUA piedāvātā 24. panta astotās daļas redakcija:
“(8) Nodokļa maksātājs maksā 1,25 euro par vienu kilogramu iepakojuma no plastmasas un kompozīta materiāliem, kura materiāla īpašības neļauj to pārstrādāt, izņemot reģenerēt normatīvajos aktos noteiktajā apmērā, vai kas nesatur pārstrādātu plastmasu vismaz 25 % apmērā.”
 

DRN likuma 1. pielikumā ir ietvertas nodokļa likmes par dabas resursu ieguvi, tajā skaitā arī par augsni, smilšmālu un mālsmilti, aleirītu, kvarca smilti, smilti un smilti-granti, mālu (1. pielikuma 1.-6. punkts). Ar Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2018/851 (2018. gada 30. maijs), ar ko groza Direktīvu 2008/98 par atkritumiem, turpmāk – Direktīva 2018/851, 1. pantu cita starpā ir grozīts Direktīvas 2008/98 1. pants, nosakot, ka ir jāveic pasākumi, lai samazinātu resursu izmantošanas vispārējo ietekmi un veicinātu resursu efektīvāku izmantošanu, kas ir būtiski svarīgi pārejai uz aprites ekonomiku un iespējai ilgtermiņā garantēt Eiropas Savienības konkurētspēju. Tāpat Direktīvas 2018/851 preambulas 1. punktā cita starpā norādīts, ka atkritumu apsaimniekošana būtu jāuzlabo un jāpārveido par ilgtspējīgu materiālu pārvaldību ar mērķi nodrošināt dabas resursu apdomīgu, efektīvu un racionālu izmantošanu, sekmēt aprites ekonomikas principus. Lai ekonomiku patiešām padarītu par aprites ekonomiku, ir nepieciešams veikt papildu pasākumus attiecībā uz ilgtspējīgu ražošanu un patēriņu, pievēršoties visam produktu aprites ciklam tādā veidā, kas saglabā resursus un noslēdz aprites loku. Nav šaubu, ka DRN likuma 1. pielikuma 1.-6. punktā norādītie resursi tiek plaši izmantoti ceļu būvniecībā vai ar to saistītās darbībās. Arī atkritumu pārstrādāšana otrreizējās izejvielās tiek veikta ar mērķi attiecīgos materiālus izmantot inženiertehniskām vajadzībām ceļu būvniecībā vai citā infrastruktūrā. Līdz ar to, LASUA ieskatā, viens no iespējamiem pasākumiem, kas veicinātu otrreizējo materiālu izmantošanu tautsaimniecībā, būtu vismaz par divām reizēm paaugstināt DRN likmi DRN likuma 1. pielikuma 1.–6. punktā norādītajiem resursiem. Proti, paaugstinot minētajiem resursiem DRN likmi, netieši tiktu veicināta iedzīvotāju vēlme iegādāties otrreizējās izejvielas kā labākos alternatīvos risinājumus, tādējādi attīstot šādu izejvielu tirgus kopējo situāciju. LASUA piedāvātais risinājums sekmētu arī kopējos sasniedzamos Eiropas Savienības mērķus attiecībā uz materiālu reģenerāciju un pārstrādi, jo pieaugot pieprasījumam pēc otrreizējiem materiāliem, atkritumu pārstrādes industrija attīstītos un pilnveidotos vēl straujāk, jo saražotās otrreizējās izejvielas būtu iespējams sekmīgāk realizēt tirgū. Ievērojot iepriekš minēto, lai arī ar Likumprojektu ir paredzēts palielināt DRN likmi par iepriekš minētajiem dabas resursiem,  tomēr ar mērķi veicināt otrreizējo izejvielu (pārstrādāto atkritumi) lielāku izmantošanu, LASUA ierosina Likumprojektā paredzēt, ka DRN likuma 1. pielikuma 1.‑6. punktā norādītajiem resursiem DRN likme tiek paaugstināta divkāršā apmērā, salīdzinot ar periodu līdz 2023. gada 31. decembrim.
 

LASUA piedāvātā 1. pielikuma 1.-6. punktā minēto dabas resursu likmes redakcija:

“Augsne – 1,72 euro
Smilšmāls un mālsmilts, aleirīts- 0,28 euro
Kvarca smilts – 0,90 euro
Smilts – 0,72 euro
Smilts-grants – 0,72 euro
Māls, citi mālainie ieži būvmateriālu ražošanai – 0,42 euro”
 

Papildu iepriekš norādītajam, pēc LASUA ieskata, nepieciešams novērtēt arī DRN likuma 21. panta pirmajā un otrajā daļā, noteiktā nodokļa aprēķināšanas desmitkāršā apmērā samērīgumu ar norādītajās tiesību normās noteikto mērķi – sodīt pārkāpumu pieļāvušo personu.

Katrs tiesiskais regulējums vērsts uz kāda konkrēta mērķa sasniegšanu. Šie mērķi var būt tieši izteikti tiesību normā vai arī netieši izrietēt no tiesiskā regulējuma satura. Neatkarīgi no tiesiskā regulējuma konkrētā mērķa, katrā atsevišķā gadījumā nepieciešams ņemt vērā arī visas tiesību sistēmas kopējos tiesiskos mērķus: lietderību, samērīgumu un taisnīgumu kā galīgo ideālu.

DRN likuma 21. panta pirmā daļa paredz soda noteikšanu par dabas resursu ieguvi vai izmantošanu vai vidē emitēto piesārņojumu virs limitos noteiktā apjoma. Savukārt minētā likuma panta otrā daļa noteic sodu, ja persona, kura iegūst vai izmanto dabas resursus vai veic piesārņojošas darbības, nav saņēmusi nepieciešamo atļauju, licenci vai reģistrējusi C kategorijas piesārņojošu darbību.

Pirmkārt, jānorāda, ka atbildība par videi nodarīto kaitējumu pati par sevi izriet no principa “piesārņotājs maksā”, saskaņā ar kuru piesārņotājs, kas ir izraisījis kaitējumu videi, ir atbildīgs par nepieciešamo aizsargpasākumu vai kaitējuma atlīdzināšanas pasākumu veikšanu un to izmaksu segšanu. Ņemot vērā minēto, atzīstams, ka, konstatējot to, ka persona ar savu rīcību ir nodarījusi kaitējumu videi, attiecīgajam subjektam iestājas pienākums veikt nepieciešamos kaitējuma novēršanas pasākumus, segt novēršanas izdevumus, kā arī nepieciešamības gadījumā atlīdzināt jebkādus šajās sakarā radušos zaudējumus. Neskatoties uz to, ka no principa “piesārņotājs maksā” izriet virkne pienākumu, kas saistīti ar tiešo kaitējumu novēršanu, DRN likuma 21. panta pirmā un otrā daļa faktiski paredz soda piemērošanu kaitējumā vainojamai personai. Nav šaubu, ka, pierādot personas vainu kaitējuma videi nodarīšanā un saucot to likumā noteiktajā veidā pie atbildības, personai var bez zaudējumu atlīdzināšanas pienākuma noteikt sodoša rakstura saistības, tomēr jebkurā gadījumā ir būtiski novērtēt, vai DRN likumā noteiktais regulējums par nodokļa desmitkāršā apmērā aprēķināšanu veicina konkrēta mērķa sasniegšanu un ir uzskatāms par samērīgu risinājumu.

Jebkurā gadījumā, kad tiek apsvērta soda noteikšana, ir jāņem vērā soda mērķis. Nav saprotams, pamatojoties uz kādiem apsvērumiem, likumdevējs ir atzinis par nepieciešamu sodīt subjektu par DRN likuma 21. panta pirmajā un otrajā daļā noteiktā pārkāpuma izdarīšanu tieši ar pienākumu veikt dabas resursu nodokļa samaksu desmitkāršā apmērā. Ievērojot to, ka soda samaksa neatbrīvo personu no pienākuma izpildīt no principa “piesārņotājs maksā” izrietošos kaitējuma novēršanas pienākumus, rodas bažas, vai šādā veidā pret personu noteiktās sankcijas nav vērtējamas kā nesamērīgi smagas. Sabiedrības drošība un taisnīguma atjaunošana tiek panākta kaitējumā vainojamai personai īstenojot darbības vides kaitējuma novēršanai, un pat tad, ja likumdevēja ieskatā personai būtu nosakāmas papildu sankcijas, kas izpaužas soda naudas maksājuma veikšanā, nodokļa samaksas pienākums desmitkāršā apmērā, visticamāk, novedīs personu pie finansiālām grūtībām vai pat maksātnespējas, kas nav uzskatāms par lietderīgu, samērīgu un taisnīgu risinājumu. Soda mērķis nav pārkāpumā vainojamas personas “iznīcināšana”, bet gan sabiedrības drošības aizsargāšana un taisnīguma atjaunošana, un pat tad, ja personai tiek noteikts, piemēram, finansiāla rakstura pienākums, šī pienākuma izpildei prioritāri ir jābūt vērstai uz to, lai atturētu personu no turpmāku neatļautu darbību veikšanas, nevis, kā jau minēts, lai padarītu to par funkcionēt un pastāvēt nespējošu.

Otrkārt, jānorāda, ka DRN likumā noteiktā soda sankcija ir nesamērīgi liela salīdzinājumā ar citos tiesību aktos, kas regulē nodokļu politiku Latvijā, paredzētajiem soda apmēriem par pārkāpumiem saistībā ar nodokļu samaksas pienākuma nepildīšanu vai nepienācīgu pildīšanu.
Piemēram, Pievienotās vērtības nodokļa likuma 146. panta (Atbildība par šā likuma pārkāpumiem) otrajā, trešajā un ceturtajā daļā noteikts:
- Ja persona nelikumīgi izsniedz nodokļa rēķinu vai saņem nodokli, ko tai nav tiesību saņemt, Valsts ieņēmumu dienestam ir tiesības nelikumīgi saņemtās nodokļa summas bezstrīdus kārtībā piedzīt valsts budžetā un iekasēt soda naudu 100 procentu apmērā no nelikumīgi saņemtās nodokļa summas;
- Ja reģistrēts nodokļa maksātājs, importējot preces, kas paredzētas ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai, piemēro īpašo nodokļa režīmu preču importa darījumos, bet nav norādījis nodokļa summu atbilstošā taksācijas perioda nodokļa deklarācijā, tas maksā soda naudu 10 procentu apmērā no nodokļa deklarācijā nenorādītās nodokļa summas;
- Ja persona nav aprēķinājusi un nav maksājusi nodokli valsts budžetā saskaņā ar šā likuma 84.panta septīto daļu, 86.pantu, 88.pantu un 89.pantu, tā maksā soda naudu 10 procentu apmērā no nesamaksātās nodokļa summas. Soda naudas samaksa neatbrīvo personu no nodokļa iemaksāšanas valsts budžetā šajā likumā noteiktajā kārtībā un apmērā.

Savukārt Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 19. pants (Atbildība) paredz, ka personai, kas pārkāpusi attiecīgā likuma noteikumus tiek piemērota likumā "Par nodokļiem un nodevām" noteiktā atbildība par nodokļu pārkāpumiem, kā arī atbildība, kas paredzēta citos normatīvajos aktos, kas nosaka administratīvo un kriminālo atbildību.

Arī likuma “Par akcīzes nodokli” 33. pants (Atbildība par šā likuma pārkāpumiem Latvijas Republikā) noteic, ka par pieļautajiem pārkāpumiem maksājama soda nauda saskaņā ar likumu "Par nodokļiem un nodevām".

Valsts ieņēmu dienests saistībā ar likumā "Par nodokļiem un nodevām" noteiktās atbildības piemērošanu ir sniedzis skaidrojumu, saskaņā ar kuru nodokļu administrācija, veicot nodokļu auditu, nodokļu maksātāja atbildību par nodokļu likumu un citu normatīvo aktu pārkāpumiem nosaka saskaņā ar likumu "Par nodokļiem un nodevām", ja konkrētajā nodokļu likumā nav paredzēts cits soda naudas apmērs. Ja nodokļu auditā tiek konstatēts, ka nodokļu maksātājs, pārkāpdams nodokļu normatīvo aktu prasības, nepamatoti samazinājis budžetā iemaksājamo nodokļu summu vai palielinājis no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēru, Valsts ieņēmumu dienestam ir tiesības attiecīgi papildus aprēķināt un par labu budžetam piedzīt samazināto nodokļu summu, nokavējuma naudu un soda naudu vai samazināt nepamatoti palielināto no budžeta atmaksājamā nodokļa apmēru un par labu budžetam no nodokļu maksātāja iekasēt soda naudu.

Lai noteiktu soda naudu saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32. pantu, auditors novērtē budžetā iemaksājamās summas procentuālo samazinājumu vai no budžeta atmaksājamās summas procentuālo palielinājumu:
- Ja palielinājums vai samazinājums nepārsniedz 15 procentus no deklarējamās summas vai pārmaksātās summas, soda nauda tiek noteikta 20 procentu apmērā;
- Ja palielinājums vai samazinājums pārsniedz 15 procentus no deklarējamās nodokļa summas vai pārmaksātās summas, soda nauda tiek noteikta 30 procentu apmērā.

Soda naudu minētajos gadījumos nodokļu maksātājam uzliek par katru pārbaudīto taksācijas periodu, savukārt, lai noteiktu soda naudu, auditors izvērtē, vai nodokļu maksātājs nav veicis atkārtotu pārkāpumu pēdējo trīs gadu laikā. Par atkārtotu nodokļu pārkāpumu uzskatāms pārkāpums, kas atbilst likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32.4 panta otrajā daļā minētajām pazīmēm. Par atkārtotu nodokļu pārkāpumu likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32. panta ceturtajā un piektajā daļā minēto soda naudas apmēru divkāršo. Ja izdarītais nodokļu pārkāpums nav uzskatāms par atkārtotu nodokļu pārkāpumu un ja nodokļu maksātājs ir ievērojis deklarāciju iesniegšanas termiņus un kārtējo nodokļu samaksas termiņus, kā arī ir sadarbojies ar nodokļu administrāciju likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32.2 panta izpratnē, nodokļu administrācija uzliek soda naudu 50 procentu apmērā no šā panta ceturtajā un piektajā daļā noteiktās soda naudas.

Ņemot vērā visu iepriekš norādīto, būtiski akcentēt divus aspektus. Pirmkārt, lai noteiktu soda naudu saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32. pantu, auditors novērtē budžetā iemaksājamās summas procentuālo samazinājumu vai no budžeta atmaksājamās summas procentuālo palielinājumu. Tādējādi secināms, ka pārkāpuma apmērs un tā rezultātā nosakāmais sods tiek noteikts audita ietvaros, pielietojot speciālas zināšanas un veicot detalizētu faktisko un juridisko apstākļu pārbaudi.

Otrkārt, kā redzams no iepriekš norādītajiem piemēriem, apstiprinās iepriekš izvirzītā hipotēze, atbilstoši kurai DRN likumā noteiktā soda sankcija ir nesamērīgi liela salīdzinājumā ar citos tiesību aktos, kas regulē nodokļu politiku Latvijā, paredzētajiem soda apmēriem par pārkāpumiem saistībā ar nodokļu samaksas pienākuma nepildīšanu vai nepienācīgu pildīšanu. Piemēram, Pievienotās vērtības nodokļa likumā lielākais soda apmērs noteikts 100 procentu apmērā no nelikumīgi saņemtās nodokļa summas (salīdzinājumam – pamatojoties uz DRN likuma 21. panta trešo daļu, nodokli aprēķina, piemērojot nodokļa likmi desmitkāršā apmērā, kas atbilst 1000 procentiem). Savukārt, aprēķinot soda naudu saskaņā ar likumu "Par nodokļiem un nodevām", lielākais soda naudas apmērs, kas turklāt noteikts par atkārtotu nodokļu pārkāpumu, ir 60 procentu apmērā. Vienlaikus minētais likums paredz nosacījumus, kuriem īstenojoties, nodokļu administrācija soda naudu samazina par 50 procentiem.

Ievērojot visu iepriekš norādīto, ir apšaubāms DRN likuma 21. panta pirmajā un otrajā daļā noteiktā nodokļa aprēķināšanas desmitkāršā apmērā samērīgums ar attiecīgajās tiesību normās noteikto mērķi – sodīt pārkāpumu pieļāvušo personu. Soda mērķi aizsargāt sabiedrības drošību un atjaunot taisnīgumu ir iespējams nodrošināt ar citiem, sodāmo personu mazāk ierobežojošiem veidiem, ko apstiprina citos tiesību aktos, kas regulē nodokļu politiku Latvijā, noteiktie soda apmēri.


 

-

Papildinājuma nepieciešamība skaidrojama ar to, ka DRN likums, tostarp ne šobrīd spēkā esošā DRN likuma 1. panta 6. punkts, kas noteic termina “limits” skaidrojumu, ne 20.1 un 21. pants, kuros noteikta DRN aprēķināšana gan par atkritumu apglabāšanu vai sadedzināšanu, gan par prettiesisku dabas resursu ieguvi vai lietošanu, nenoteic limita (limita pārsniegšanas) konstatēšanas metodiku, proti, tajās nav tiešas norādes uz to, kad uzskatāms, ka sasniegts iekārtas (poligona atkritumu apglabāšanas krātuves) maksimālais pieļaujamais apglabājamo atkritumu daudzums (limits).

Atkritumu apsaimniekošanas likuma 20. panta devītā daļa noteic, ka atkritumus, kuri netiek reģenerēti, apglabā atkritumu poligonā, kur ir atļauts apglabāt atkritumus. Savukārt Ministru kabineta 2011. gada 27. decembra noteikumu Nr. 1032 “Atkritumu poligonu ierīkošanas, atkritumu poligonu un izgāztuvju apsaimniekošanas, slēgšanas un rekultivācijas noteikumi” 70.1. apakšpunktā noteikts, ka viens no poligona slēgšanas pamatiem ir tad, kad poligona projektētais tilpums, pamatojoties uz A vai B kategorijas piesārņojošu darbību atļaujā norādīto un gada pārskatā sniegto informāciju, ir aizpildīts.

No minētā secināms, ka būtiskākais kritērijs attiecībā uz poligona darbību saistās ar poligona atkritumu apglabāšanas krātuves kopējo ietilpību, uz ko norāda gan iesniedzamo atskaišu saturs, gan nosacījumi poligona darbības izbeigšanai (slēgšanai). Piepildoties atkritumu krātuvei, atkritumu turpmāka apglabāšana nav iespējama, jo ir sasniegts poligona izmantošanas limits.
Ievērojot visu iepriekš minēto, loģiski būtu secināms, ka, skatot jautājumu par poligonā pieļaujamo apglabājamo atkritumu daudzumu, tas jāskata kopsakarā ar poligona atkritumu apglabāšanas krātuves kopējo ietilpību, jo tieši šis lielums ir noteicošais attiecībā uz krātuves ekspluatācijas ilgumu.

Nepapildinot DRN likuma 1. panta 6. punkta definīciju, kļūdaini varētu rasties diskusijas par to, vai dabas resursu izmantošana virs limitos noteiktā apjoma tiek konstatēta un DRN likuma 21. panta pirmajā daļā noteiktais pienākums iestājas, pārsniedzot iekārtas (poligona atkritumu apglabāšanas krātuves) kopējo ietilpību vai atļaujā A kategorijas piesārņojošai darbībai norādīto paredzamo viena gada apglabājamo atkritumu apjomu.

Plānotais gada apglabājamo atkritumu daudzums un tā sadalījums pa atkritumu klasēm ir ar informatīvu raksturu, lai provizoriski varētu plānot aptuveno atkritumu plūsmu poligonā, bet šo lielumu nevar uzskatīt par noteicošo, aprēķinot poligonā maksimālo pieļaujamo apglabājamo atkritumu daudzumu, jo apglabājamo atkritumu gada apjoms un tā sadalījums pa atkritumu klasēm ir atkarīgs no daudziem ārējiem faktoriem, kurus poligona apsaimniekotājs nevar ietekmēt. Ņemot vērā to, ka pieļaujamais dabas resursu izmantošanas limits atkritumu poligona darbības kontekstā ir sasaistīts ar atkritumu apglabāšanas krātuves kopējās ietilpības sasniegšanu, kā rezultātā nav pieļaujama turpmāka dabas resursu izmantošana un iestājas pienākums poligona slēgšanai, secināms, ka šajā sakarā ar DRN likumā norādīto terminu “limits” ir saprotama poligona atkritumu apglabāšanas krātuves kopējās ietilpības sasniegšana. Tādējādi, ja atkritumu apglabāšanas krātuves ietilpība nav sasniegta, nav pamata uzskatīt, ka poligona apsaimniekotājs ir apsaimniekojis (apglabājis atkritumu apglabāšanas krātuvē) vidē emitēto piesārņojumu virs limitos noteiktā apjoma un šādā veidā pieļāvis normatīvo aktu pārkāpumu, radījis kaitējumu videi vai cilvēku veselībai.
 

Papildināt Dabas resursu nodokļa, turpmāk – DRN, likuma 1. panta 6. punktu ar teikumu šādā redakcijā:
“Par iekārtas (poligona atkritumu apglabāšanas krātuves) maksimālo pieļaujamo apglabājamo atkritumu daudzumu (limitu) tiek uzskatīta poligona atkritumu apglabāšanas krātuves kopējā, ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumā norādītā ietilpība.”
 

            LASUA izprot, ka, lai motivētu un veicinātu gan atkritumu radītājus, gan atkritumu apsaimniekotājus samazināt sadzīves atkritumu poligonos apglabājamo atkritumu apjomu, DRN likmes par sadzīves atkritumu ražošanas atkritumu ir nepieciešams turpināt paaugstināt. Tajā pašā laikā, LASUA ieskatā, būtu nepieciešams konkretizēt iekasētā DRN par sadzīves atkritumu apglabāšanu izlietošanas mērķi/virzienu.

Proti, no 2022. gada 1. janvāra saskaņā Dabas resursu nodokļa likumu 28. panta 4.1 daļu 90% no ikgadējā iekasētā DRN par sadzīves atkritumu apglabāšanu nonāk valsts pamatbudžetā, savukārt 10% – tās pašvaldības pamatbudžetā, kuras teritorijā tiek veikta atkritumu apglabāšana (no 2023. gada: 85 % – valsts pamatbudžetā, 15 % – pašvaldības pamatbudžetā).

Dabas resursu nodokļa likuma 2. pantā ir noteikts, ka DRN mērķis ir veicināt dabas resursu ekonomiski efektīvu izmantošanu, ierobežot vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojošas produkcijas ražošanu un realizāciju, veicināt jaunu, vidi saudzējošu tehnoloģiju ieviešanu, atbalstīt tautsaimniecības ilgtspējīgu attīstību, kā arī finansiāli nodrošināt vides aizsardzības pasākumus.
Nodokļi ar regulējošo funkciju mudina nodokļu maksātājus uz noteiktu rīcību vai noteiktā veidā to ietekmē un papildus nodrošina ieņēmumus valsts budžetā. Piemēram, atsevišķiem nodokļiem vides jomā piemīt regulējošā funkcija. Savukārt nodokļu ar fiskālo funkciju mērķis saistāms vienīgi ar līdzekļu nodrošināšanu valsts izdevumu segšanai.[1]

DRN ir uzskatāms par vides nodokli, un vides nodokļiem nav tādas izteiktas fiskālās funkcijas kā, piemēram, ienākuma nodokļiem.[2] Lai arī pašlaik ar DRN tiek nodrošināti ienākumi valsts budžetā, kuri var tik izmantoti sabiedrības labklājības aizsardzībai, tajā skaitā arī vides stāvokļa uzlabošanas pasākumu finansēšanā, tomēr LASUA ieskatā būtu nosakāmas konkrētākas DRN izmantošanas opcijas.
Ievērojot iepriekš minēto un ņemot vērā, ka DRN ir ieviests ar mērķi nodrošināt vides aizsardzību un ar to saistīto pasākumu īstenošanu, kā rezultātā DRN nekādā veidā nav uzskatāms par fiskālo nodokli, līdz ar to, lai nodrošinātu un īstenotu DRN mērķi un jēgu, būtu nepieciešams paredzēt, ka valsts pamatbudžetā iekasētais DRN tiek novirzīts konkrētiem/speciāliem mērķiem, kas saistīti ar vides aizsardzību un mērķi veicināt vides piesārņojuma samazināšanos. Pretējā gadījumā, veicot DRN piemērošanu, tajā pašā laikā nenodalot to no fiskālajiem nodokļiem, nav iespējams izsekot un nodrošināt DRN izlietošanas pamatotību un atbilstību Dabas resursu nodokļa likuma 2. pantam.

Vienlaikus LASUA ierosina un aicina, ka DRN likmi EUR 110.00 apmērā par sadzīves atkritumu un ražošanas atkritumu, kas nav uzskatāmi par bīstamiem atkritumiem, apglabāšanu piemērot, sākot ar 2024. gada 1. janvāri, nevis ar 2023. gada 1. jūliju, kā tas ir paredzēts šobrīd. Konkrētajā gadījumā DRN likmes paaugstināšana kalendārā gada vidū LASUA ieskatā var radīt nesamērīgu un nevajadzīgu administratīvo slogu gan atkritumu apsaimniekotājiem, gan poligona apsaimniekotājiem.


[1] Satversmes tiesas tiesneša Gunāra Kusiņa atsevišķās domas lietā Nr. 2016-14-01 “Par Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5., 6., 7. un 9. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam”, 2017. gada 2. novembris, pieejams: https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2016/07/2016-14-01_atseviskas_domas_Kusins.pdf

[2] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta spriedums lietā Nr. 2014-11-0103, pieejams: https://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=/wp-content/uploads/2016/02/2014-11-0103_Spriedums.pdf#search=
 

Likme laikposmā no 2022. gada 1. janvāra līdz 2023. gada 1. jūnijam (euro)
Aizstāt tabulā vārdus un skaitļus "Likme laikposmā no 2023. gada 1. jūlija līdz 2024. gada 31. decembrim (euro)" ar vārdiem un skaitļiem "Likme laikposmā no 2024. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 31. decembrim (euro)"

Aizstāt tabulā vārdus un skaitļus "Likme laikposmā no 2022. gada 1. janvāra līdz 2023. gada 1. jūnijam (euro)" ar vārdiem un skaitļiem
"Likme laikposmā no 2022. gada 1. janvāra līdz 2023. gada 31. decembrim (euro)"