Atzinums

 Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai
Latvijas Republikas Ministru kabinetam
Latvijas Republikas Kultūras ministrijai
KM Mediju politikas nodaļai
 


      Biedrība Latvijas Reģionālo mediju asociācija (turpmāk – LRMA) ir iepazinusies ar informatīvo ziņojumu «Par Sabiedrības integrācijas fonda darbības uzlabojumu priekšlikumiem» (turpmāk – SIF ziņojums) un kategoriski iebilst pret Ministru kabineta sēdes protokollēmuma projekta 4. punktā paredzēto Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) administrēto programmu sadalīšanu starp dažādiem resoriem.
Pirmkais, un svarīgākais no iebildumiem, ka šāda sadrumstalotība valsts atbalstā dažādām sabiedriskām iniciatīvām, nevalstiskā sektora realizētajām valsts un sabiedrības vajadzībām, nevalstiskajām organizācijām vēl vairāk padziļinās jau šobrīd vērojamo selektīvo un nevienlīdzīgo, ticams, ka arī politizēto (atkarīgu no valdošās koalīcijas un konkrētā ministra politiskajām un vispērējām simpātijām) dažādu ministriju realizēto attieksmi un attiecīgi publisko līdzekļu sadalījumu dažādām viņu interešu lokā esošajām sabiedriskajām organizācijām.
Jau šobrīd ir redzams, ka necaurskatāma un nevienlīdzīga, selektīva un, iespējams, arī nesaimnieciska līdzekļu sadale it kā nevalstiskajm sektoram tiek realizēta tieši ar ministriju starpniecību. Joprojām tāpat kā ir atšķirīgs atalgojums vienāda ranga ierēdņiem dažādās ministrijāms, atšķirīga ir arī kārtība, kā šīs ministrijas sadala NVO atvēlamos līdzekļus. (Piemērs, Zemkopības ministrijas realizētā un vairāku organizāciju apstrīdētā kārtība.) Šāda – selektīva – ministriju politika pēc būtības grauj to pamatu, lomu, kāda sabiedriskajām organizācijām paredzēta pilsoniskajā sabiedrībā, kā arī rada draudus godīgai konkurencei, jo ministriju atbalstītās organizācijas bieži vien ir kādas konkrētas nozares vai pat tikai kādas atsevišķas uzņēmēju grupas algots lobijs.  
Šī brīža situācijā kategoriski iebildumi ir arī par Mediju atbalsta fonda administrēšanas uzticēšanu Nacionālai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP). Pirmkārt, tāpēc, ka tad būtiski jāmaina NEPLP nolikums, tai skaitā par locekļu izvirzīšanas un, kas svarīgāk, – par viņu atsaukšanas kārtību. Tāpat pieredze liecina, ka vismaz šī brīža izpildījumā un sastāvā NEPLP pārstāvjiem trūkst vispusīgu, tai skaitā akadēmisku zināšanu visaptverošos un vispārējos mediju vides, atsevišķo tās sektoru un citos līdzīgos un arī specifiskos ar dažādiem mediju veidiem saistītos jautājumos.
Jāatgādina arī, ka tieši NEPLP administrētajā atbalsta jomā  elektroniskajiem līdzekļiem ir bijis visvairāk jautājumu gan par līdzekļu sadales kārtību, gan pamatotību, piemēram, pieļaujot, ka viens elektroniskais medijs formāli sadalās ”reizinātājos” un par katru daļu saņem atbalstu kā atsevišķs reģionāls medijs (Skonto gadījums). Tāpat vairāki elektroniskie mediju, kas cita starpā šodien visskaļāk iebilst pret nacionālai valstij tik būtisko atbastu tieši Latvijā tapušai mūzikai un mizerablajām tai atvēlamajām kvotām, ir ilgstoši saņēmuši procentuāli daudz lielāku atblastu gan kapacitātes stirpināšanai, gan saturam nekā liela daļa citu veidu mediji. Gana ilgu laiku tie radio, kuru pamatdarbība saistīta ar dažādas, pamatā ārvalstīs radītas mūzikas atskaņošanu un popularizēšanu, atbalstu ir saņēmuši pat par ziņu veidošanu, lai arī tās ir katra medija pamatdarbības rādītājs. 
Taču pats būtiskākais, ka šīs SIF ziņojumā minātās un LRMA ieskatā piedāvātās radikālās pārmaiņas ir sasteigtas un, iespējams, pārāk tuvo vēlēšanu dēļ arī nav pietiekami izvērtētas. Turklāt tās vispār nav apspriestas Kultūras ministrijas dibinātajā un ministra (sākotnējā versijā tieši Naura Puntuļa) apstiprinātajā Mediju konsultatīvajā padomē. Tāpat redzams, ka SIF ziņojumā vispār nav ņemti vērā SIA «Pricewaterhouse Coopers» veiktā audita konstatējumi un rekomendācijas, kā arī Kultūras ministrijas izveidotās starpinstitūciju darba grupas (KMSDG) gala secinājumi.
Auditori un KMSDG par optimālāko SIF turpmākās institucionālās attīstības risinājumu atzina audita 3. scenāriju, kas paredz saglabāt SIF juridisko statusu un nostiprināt to kā pārresorisku, centralizētu finanšu atbalsta administrēšanas mehānismu NVO un medijiem.  
Lūk, lielākie riski, ko šī brīža KM SIF ziņojumā piedāvātajos risinājumos NVO un MAF atbalsta transformēšanā saskata auditori:
vēl lielāka un dziļāka finansējuma administrēšanas sadrumstalotība un zaudētas iespējas izmantot vienotu, tātad arī taisnīgu vai vismaz taisnīgāku pieeju; 2) attiecīgi atšķirīgu konkursu, pieteikšanās, uzraudzības un atskaišu prasību veidošanos; 3) lielāku administratīvo slogu finansējuma saņēmējiem; 4) būtisks finansējuma sadales procesa caurskatāmības samazinājums; 5) būtiski  vājāka pārskatāmība par kopējo valsts atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai; 6) datu, metodiku, informācijas sistēmu un vēsturisko rezultātu sadrumstalotība, kas savukārt apgrūtinātu programmu rezultātu un ietekmes salīdzināšanu.
Un īpaši jāuzsver, ka, no resursu taupības viedokļa raugoties, visbūtiskākais ir iebildums par to, ka, realizējot KM SIF ziņojumā piedāvātos risinājumus, rastos paralēlu administratīvo struktūru un papildu kapacitātes veidošanās vajadzība un attiecīgi funkciju vairākkārtējas pārklāšanās risks vairākās institūcijās. Un šāds risinājums savukārt ir pretrunā ar valsts pārvaldes centieniem mazināt birokrātisko slogu un valsts pārvaldes aparātu, samazinot izmaksas un padarot to efektīvāku, kā arī ir klajā pretrunā ar Ministru prezidenta A. Kulberga publiski pausto nostāju virzīties uz saprotamu, caurspīdīgu un efektīvu NVO finansēšanas modeli, kas balstīts vienotās finansējuma piešķiršanas vadlīnijās.
Ministriju un Valsts kancelejas iesniegtās aplēses jau šobrīd liecina, ka programmu pārdale nebūtu fiskāli neitrāla. Kultūras ministrijas izdevumi vairāku programmu tiešai administrēšanai pieaugtu no 368 649 eiro līdz 594 046,89 eiro gadā jeb gandrīz par 62%, turklāt aprēķinā nav ietvertas visas IKT izmaksas. Valsts kanceleja programmu pārņemšanai identificējusi nepieciešamību pēc vismaz astoņām papildu amata slodzēm. Vairākas ministrijas norādījušas, ka attiecīgo programmu administrēšana ir politikas veidotājam netipiska funkcija, kuras pārņemšanai būtu nepieciešama papildu administratīvā kapacitāte vai būtiski pieaugtu jau nodarbināto noslodze. Labklājības ministrija secinājusi, ka atsevišķās programmās ietaupījums panākams tikai, atsakoties no projekta vai kāda tā pasākuma īstenošanas, nevis mainot administratoru vai īstenotāju. Tas rada nepieļaujamu risku, ka institucionālas reorganizācijas aizsegā varētu tikt samazinātas vai pārtrauktas sabiedrībai būtiskas atbalsta programmas. Turklāt programmu nodošana ministrijām nenovērstu auditā identificēto interešu konflikta risku. Tā šo risku pārceltu uz institūcijām, kuras vienlaikus veido attiecīgās nozares politiku, nosaka finansējuma prioritātes, izstrādā programmu nosacījumus un administrē finansējuma piešķiršanu. Turpretī SIF kā atvasinātas publiskas personas statuss nodrošina finansējuma administrēšanas institucionālu nošķirtību un pārresorisku pārvaldību.  
     Tādējādi biedrība Latvijas Reģionālo mediju asociācija (turpmāk – LRMA), iepazinusies ar informatīvo ziņojumu «Par Sabiedrības integrācijas fonda darbības uzlabojumu priekšlikumiem», kā arī auditoru «Pricewaterhouse Coopers» un KMSDG secinājumiem, atzīst, ka SIF darbībā ir iespējami uzlabojumi, gan arī uz attīstību virzītas pārmaiņas. Piemēram, pretēji KM ziņojumā paustajam, uzskatām, ka SIF būtu jākļūst par tādu uzticamu pārresoru administratīvo iestādi, kas pārņem visu ministriju rīcībā vēl šobrīd esošo publisko finansējumu sabiedriskajam sektoram un visa valstī vienotā saprotamā kārtībā to arī administrē. Tieši tāpēc kategoriski iebilstam pret Ministru kabineta sēdes protokollēmuma projekta 4. punktā paredzēto Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) administrēto programmu sadalīšanu starp dažādiem resoriem.
Ivonna Plaude,
Latvijas reģionālo mediju asociācijas valdes priekšsēdētāja
 

-