Atzinums

Likumprojekta anotācijā minētais piemērs ar daudzdzīvokļu mājas dzīvokļa īpašnieku vai īrnieku, kas it kā patērē no centralizētās siltumapgādes (CSA) sistēmas saņemto siltumenerģiju, ir nekorekts, rada nepareizu priekšstatu par sistēmas darbību un piederības robežām tajā un, attiecīgi, arī rada šķietamu vajadzību ieviest papildus terminu. CSA sistēmā siltumenerģiju piegādā daudzīvokļu ēku apkures sistēmas vajadzībām, kas, izmantojot šo enerģiju, karsē ūdeni un/vai apsilda telpas. Dzīvoklis (tā īpašnieks) tiešā veidā siltumenerģiju nepatērē / nesaņem. Arī Direktīva  Nr. 2023/1791 nosaka, ka “galaizmantotājs [..] iepērk siltumapgādi, aukstumapgādi vai mājsaimniecības karsto ūdeni [..]” nevis saņem enerģiju pašpatēriņam.
            Ministru kabineta 21.10.2008. noteikumi Nr. 876 “Siltumenerģijas piegādes un lietošanas noteikumi” paredz, ka “Siltumenerģiju lietotājam piegādā saskaņā ar šiem noteikumiem un piegādātāja un lietotāja noslēgto līgumu par siltumenerģijas piegādi (turpmāk – līgums). Ja līgums nav noslēgts, siltumenerģiju lietot aizliegts.” Attiecīgi nav iespējama situācija, ka siltumenerģijas piegāde notiek bez spēkā esoša līguma.
           LSUA ieskatā vēl vienas lietotāja kategorijas ieviešana, turklāt tādas, ko nav iespējams identificēt, jo nav noslēgts līgums, rada haosu, iespēju izvairīties no samaksas par piegādāto (saņemto) pakalpojumu un var ievērojami pasliktināt jau tā sarežģīto situāciju ar parādiem par piegādāto siltumenerģiju.
 

LSUA aicina svītrot Likumprojektā iekļauto priekšlikumu papildināt likumu ar 1.⁶ punktu, bet pieļauj, ka galalietotāja definīcija tiek ieviesta, lai nodrošinātu tikai un vienīgi direktīvas prasību par informācijas par patēriņa pieejamību galalietotājiem transponēšanu Latvijas likumdošanā.