Atzinums

Norādām, ka Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi” 3.2. apakšpunkts paredz, ka normatīvā akta projektā neietver normas, kas dublē augstāka vai tāda paša spēka normatīvā akta tiesību normās ietverto normatīvo regulējumu. Ievērojot minēto, lūdzam svītrot likumprojekta normas, kas dublē Darba likumā atrunāto.

-

Direktīvas 2023/970 5. panta pirmās daļas (b) apakšpunkts paredz, ka amata pretendentam ir tiesības saņemt informāciju par: "attiecīgajiem koplīguma noteikumiem, ko darba devējs piemēro amatam". Anotācijā norādīts, ka šis pants tiek pārņemts ar Likumprojekta 6. pantu, kurā noteikts, ka amata pretendentam ir tiesības saņemt informāciju par: "spēkā esošo darba koplīgumu, ciktāl tas attiecas uz darba samaksu." Lūdzam skaidrot, vai šāda panta redakcija neparedz stingrākas prasības, kā Direktīvas 2023/970 5. panta pirmās daļas (b) apakšpunktā noteikts, proti, limitējot informāciju tikai attiecībā uz informāciju par darba samaksu koplīgumā, attiecīgi precizējot Likumprojektu un tā anotācijas 5.4. sadaļas 1. tabulu.

-

Direktīvas 2023/970 5. panta trešā daļa noteic, ka: "paziņojumi par darba vakancēm un amatu nosaukumi ir formulēti dzimumneitrāli un ka darbā pieņemšanas procesi notiek bez diskriminācijas." Likumprojekta 6. panta ceturtā daļa nosaka izņēmumu, proti: "izņemot ja piederība pie noteikta dzimuma ir attiecīgā darba (amata) veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums." Lūdzam skaidrot, vai šāds izņēmums atbilst Direktīvas 2023/970 5. panta trešā daļai un neparedz stingrākās prasības, attiecīgi precizējot Likumprojektu un anotācijas 5.4. sadaļas 1. tabulu. 

-

Lūdzam izslēgt likumprojekta 13. panta trešo daļu, ņemot vērā to, ka normatīvā akta projektā neietver deklaratīvas normas. Pārstāvība tiks nodrošināta tādā procesuālajā kārtībā, kādu paredz attiecīgais procesuālais likums, ja speciālajā likumā, šajā gadījumā likumprojektā, nav noteikta cita kārtība.

-

Lūdzam precizēt anotāciju un likumprojektu attiecībā uz darba devējam noteikto pierādīšanas pienākumu administratīvā pārkāpuma procesā.

Likumprojekta 14. panta trešā daļa uzliek par pienākumu darba devējam administratīvā pārkāpuma procesā pierādīt, ka atšķirīgās attieksmes pamatā ir objektīvi apstākļi, kas nav saistīti ar darbinieka dzimumu.
Vēršam uzmanību, ka Administratīvās atbildības likuma 29. pantā ir nostiprināta nevainīguma prezumpcija, tostarp paredzot, ka personai nav jāpierāda savs nevainīgums. No nevainīguma prezumpcijas izriet, ka pierādīšanas pienākums gulstas uz amatpersonu (Strada-Rozenberga K. Administratīvā pārkāpuma procesa vispārīgie noteikumi. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 310. lpp.). Vienlaikus no Administratīvās atbildības likuma 89. panta trešās daļas izriet, ka pie administratīvās atbildības saucamajai personai ir pienākums norādīt uz savu alibi, kā arī uz administratīvo atbildību izslēdzošiem apstākļiem.

Ņemot vērā minēto, lūdzam no likumprojekta izslēgt minēto regulējumu. Ja saistībā ar Direktīvu būs piemērojama administratīvā atbildība, tad pierādīšanas pienākuma pāreja nebūtu izmantojama  administratīvā pārkāpuma procesā. Pretējā gadījumā tiktu prezumētas būtiskas administratīvā pārkāpuma pazīmes.

-

Lūdzam izvērtēt  likumprojektā noteikto pienākumu sniegt jebkādus pierādījumus administratīvās atbildības kontekstā, sniedzot skaidrojumu anotācijā.

Vēršam uzmanību, ka jābūt piesardzīgam kāda satura un kādā kontekstā institūcija pieprasa informāciju. Proti, ja tā būs informācija, ko plānots pēc tam izmantot administratīvā pārkāpuma procesā, tad institūcijai ir jāuzsāk administratīvā pārkāpuma process, ja pastāv ziņas par iespējamu administratīvo pārkāpumu. Savukārt ar pierādīšanu saistītās darbības jāveic administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros.

Atšķirībā no tipiskā "uzraudzības procesa", kur iestāde īsteno savu kompetenci kādā jomā, administratīvā pārkāpuma procesā ir augstāks pamattiesību aizsardzības standarts, tostarp tiesības "sevi neapsūdzēt" (līdzīgi kā tas ir kriminālprocesā). Attiecīgi, piemēram, personai varētu arī nebūt pienākumu sniegt ziņas kā viedokļus par pārkāpumu, bet nevarētu izvairīties sniegt, piemēram, noteiktus dokumentus, kas ir tās rīcībā vai zināmi institūcijai.

-

Lūdzam izvērtēt likumprojekta 17. pantu un nepieciešamības gadījumā to precizēt, ņemot vērā to, ka nodarbinātais var būt dienesta attiecībās, kuras tiks risinātas administratīvā procesa kārtībā. Proti, vai noilguma pārtraukumam būs piemērojami Civillikuma noteikumi arī tajā gadījumā, ja lieta tiks risināta administratīvā procesa kārtībā.

-

Lūdzam likumprojektā izslēgt administratīvo atbildību par pārkāpumiem informācijas sniegšanas jomā. 

Administratīvā atbildība par normatīvajos tiesību aktos noteiktas informācijas nesniegšanu, informācijas nepienācīgu sniegšanu vai nepatiesas informācijas sniegšanu iestādei ir paredzēta Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā  3. pantā. Šajā pantā ir paredzēts apvienot visus administratīvos pārkāpumus, kas saistīti ar normatīvajos aktos noteiktas informācijas sniegšanu iestādei (sk. likumprojekta "Administratīvo sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā" (Nr. 342/Lp13) sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) I sadaļas 2. punktā esošo skaidrojumu par administratīvajiem pārkāpumiem pārvaldes jomā).

Ievērojot minēto, citos attiecīgo nozari regulējošajos likumos nav iekļaujami administratīvie pārkāpumi, kas izpaužas kā normatīvajos tiesību aktos noteiktas informācijas nesniegšana, informācijas nepienācīga sniegšana vai nepatiesas informācijas sniegšana iestādei. Savukārt iestādes pieprasītas informācijas nesniegšanas sekas risināmas ar administratīvā procesa piespiedu izpildes līdzekļiem vai citiem procesuālajiem līdzekļiem (atkarībā no procesa veida, informācijas pieprasījuma juridiskās kvalifikācijas u. tml.). 

-

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 288. panta trešo daļu direktīvas dalībvalstīm uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu varasiestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes. Direktīvas atšķirībā no regulām nav tieši piemērojams Eiropas Savienības tiesību akts, līdz ar to Latvijas tiesību aktu tekstos (normās) neietver atsauces uz direktīvām. Ievērojot minēto, lūdzam precizēt Likumprojektu, svītrojot no tā atsauces uz direktīvas normām, bet tā vietā izdarot atsauces uz Latvijas ārējiem normatīvajiem aktiem, ar kuriem attiecīgās direktīvu prasības ir pārņemtas nacionālajā tiesību sistēmā, vai attiecīgi pārņemot direktīvā norādīto. 

-

Lūdzam papildināt informatīvo atsauci uz Eiropas Savienības direktīvām ar atsauci uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (skatīt Likumprojekta pārejas noteikumu 4. punktu un anotācijas 1.3. sadaļu).

-

Lūdzam anotāciju papildināt ar izvēlētā soda veida un apmēra pamatojumu, tostarp skaidrojot apsvērumus, kas ņemti vērā, izvēloties likumprojekta 21.–24. pantā paredzētos administratīvos sodus un to samērīgumu, preventīvo dabu attiecībā pret iespējamo pārkāpumu raksturu, smagumu un iespējamajām sekām.
Piemēram, nav skaidrs, kā ir nodrošināts sodu samērīgums attiecībā uz likumprojekta 22. un 24. pantā paredzētajiem pārkāpumiem. Likumprojekta 22. pantā par informācijas par nodarbināto sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirību neiesniegšanu ir noteikts tāda paša apmēra naudas sods kā par likumprojekta 24. pantā paredzēto vienlīdzīgas darba samaksas nenodrošināšanu (anotācijā šis pārkāpums raksturots kā viens no būtiskākajiem un smagākajiem pārkāpumiem).

-

Lūdzam precizēt anotāciju un pamatot administratīvās atbildības nepieciešamību un pieļaujamību.
Anotācijā nav sniegts izvērtējums, kāpēc tieši administratīvās atbildības ieviešana var efektīvāk nodrošināt vienlīdzīgas darba samaksas principa īstenošanu. Tāpat nav skaidrots, kāpēc ar administratīvā procesa līdzekļiem, piemēram, izdodot administratīvu aktu vai piemērojot citus nesodoša rakstura instrumentus, nav iespējams nodrošināt likumprojektā noteikto pienākumu efektīvu izpildi.

Pirms noteikt jaunu administratīvās atbildības pamatu, nepieciešams izvērtēt vismaz šādus kritērijus: 1) administratīvā akta (procesa) prioritātes princips; 2) sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte; 3) problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām; 4) problēmsituācijas bīstamība un kaitīgums; 5) aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 54. lpp.).

Administratīvā akta (procesa) prioritātes princips paredz, ka gadījumos, kad nepieciešams panākt personas atbilstību normatīvo aktu prasībām, vispirms tiek izmantots administratīvais akts, ar kuru personai tiek uzlikts pienākums noteiktā termiņā novērst konstatētās neatbilstības un izpildīt attiecīgās prasības. Administratīvais sods paredzams tikai tajos gadījumos, kad nepieciešams reaģēt uz personas izdarītu pārkāpumu, kurš vairs nav novēršams un ir ar augstu bīstamības pakāpi.

 Piemēram, būtu apšaubāma nepieciešamība noteikt administratīvo atbildību par 21., 22. un 23. pantā noteikto pārkāpumu, ievērojot, ka mērķi - nodrošināt darbinieku vai valsts institūciju ar nepieciešamo informāciju - var sasniegt ar administratīvā procesa līdzekļiem. Administratīvā atbildība  pati par sevi automātiski negarantē, ka sankcijas būs efektīvas, atturošas un samērīgas. Vienlaikus Direktīva tieši nenoteic, kāda veida sankcijas dalībvalstij ir jāparedz. Tādējādi ir iespējams pat kombinēt, piemēram, administratīvi tiesiskus vai civiltiesiskus pasākumus.

Sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte nozīmē, ka ar administratīvās atbildības noteikšanu ir iespējams sasniegt attiecīgo mērķi. Tādēļ nepieciešams izvērtēt, vai administratīvā soda ieviešana spēs mazināt konstatēto pārkāpumu skaitu, apmēru un izplatību sabiedrībā, kā arī vai ar administratīvā pārkāpuma procesā esošajiem līdzekļiem būs iespējams šādas situācijas konstatēt, izmeklēt un pierādīt.

Administratīvās atbildības regulējums nav paredzēts civiltiesisku strīdu risināšanai. Tādējādi gadījumos, kad aizskartās tiesības iespējams efektīvi aizsargāt ar civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem, administratīvās atbildības noteikšana parasti nav pamatota. Vienlaikus izņēmuma gadījumos administratīvā atbildība var tikt paredzēta arī privāttiesisko attiecību jomā, ja pārkāpums skar plašu sabiedrības loku, piemēram, patērētāju tiesību aizsardzības jomā.

Problēmsituācijas bīstamības un kaitīguma kritērijs nozīmē, ka pirms administratīvās atbildības noteikšanas ir jāizvērtē, vai attiecīgā problēmsituācija rada pietiekamu apdraudējumu vai kaitējumu sabiedrības interesēm. Nepieciešams izvērtēt, vai iespējamais pārkāpums aizskar vai apdraud sabiedrības intereses tādā mērā, ka par to ir nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību.

Aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu nozīmē, ka administratīvā procesa ietvaros uzlikta pienākuma neizpildes gadījumā nav paredzama administratīvā atbildība. Ja lieta ir uzsākta administratīvajā procesā, tā pabeidzama šā procesa ietvaros, nepieciešamības gadījumā izmantojot administratīvā akta piespiedu izpildes līdzekļus. 
(Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55.-58. lpp.).

No anotācijas neizriet, ka minētie kritēriji būtu izvērtēti attiecībā uz likumprojektā paredzētajiem administratīvo pārkāpumu sastāviem. Bīstamības un kaitīguma kritērijs anotācijā ir izvērtēts daļēji, tomēr tas nav izvērtēts attiecībā uz katru no administratīvo pārkāpumu sastāviem, kā arī nav pamatota nepieciešamība par attiecīgajiem pārkāpumiem paredzēt administratīvo atbildību. Lūdzam anotāciju papildināt ar attiecīgu izvērtējumu.
 

-

Likumprojekta 4. panta pirmajā daļā ietverta atsauce uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ direktīvu 95/46/EK. Ievērojot minēto, lūdzam regulas prasību ievērošanu un likumprojekta sasaisti atspoguļot anotācijas 5.4. sadaļas 1. tabulā. Minētās tabulas mērķis ir parādīt, kā nacionālais tiesību akts atbilst attiecīgajam Eiropas Savienības tiesību aktam un nodrošina tā prasību izpildi. Skaidrojam, ka atsauču uz regulu un tās vienībām ietveršana normatīvajos aktos pēc būtības ir regulas prasību ieviešana, jo tādējādi tiek nodrošināta regulas prasību praktiskā piemērošana. 

-

Lūdzam aizpildīt anotācijas 5. sadaļu attiecībā uz Vispārējās cilvēktiesību deklarāciju; Eiropas Savienības Pamattiesību hartu; Līguma par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos.

-

Aicinām precizēt 5.4. sadaļas 1. tabulas ierakstu par Eiropas Parlamenta un Padomes 2023. gada 10.maija Direktīvas (ES) 2023/970 par to, lai ar darba samaksas pārredzamības un izpildes mehānismu stiprinātu to, kā tiek piemērots princips par vienādu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu transponēšanu, precīzi norādot Likumprojekta normas, kas pārņem attiecīgos Direktīvas 2023/970 pantus un to iedaļas. Piemēram, Direktīvas 2023/970 4. panta trešā daļa attiecas uz Eiropas Komisiju, attiecīgi norāde uz 4. panta pilnīgu pārņemšanu ir neprecīza.

-

Anotācijas 5.4. sadaļas 1. tabula ierakstā norādīts, ka nav jāpārņem Direktīvas 2023/970 11. pants, taču tas nosaka dalībvalstu pienākumu tehniskās palīdzības un mācību veidā atbalstīt darba devējus, kuriem ir mazāk nekā 250 darba ņēmēju, un attiecīgajiem darba ņēmēju pārstāvjus, lai veicinātu viņu atbilstību šajā direktīvā noteiktajiem pienākumiem. Attiecīgi lūdzam pārņemt noteikto Direktīvas 2023/970 prasību un precizēt anotāciju.

-

Direktīvas 2023/970 29. panta otrā daļa nosaka pienākumu dalībvalstīm izraudzīties uzraudzības struktūru Direktīvas 2023/970 īstenošanai (vienu vai vairākas iestādes), trešajā daļa atrunājot, ka šai struktūrai ir jāveic vairāki uzdevumi. Lūdzam papildināt anotāciju ar paplašinātu skaidrojumu par to, vai visi noteiktie uzdevumi Direktīvas 2023/970 29. panta trešajā daļā ir deleģēti attiecīgajām uzraudzības struktūrām.

-

Veidojot nacionālajā normatīvajā aktā atsauci uz regulu, lūdzam precīzi un atbilstoši publikācijai Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī norādīt tās nosaukumu.

(1) Informāciju šā likuma 8., 10. un 11. pantā  noteikto pasākumu ietvaros, ciktāl tā skar personas datu apstrādi, sniedz saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula).

Aicinām izvērtēt, vai Likumprojekta 6. panta otrā daļa nedublē tā 6. panta pirmās daļas 1. apakšpunktu, attiecīgi precizējot Likumprojektu un anotācijas 5.4. sadaļas 1. tabulu.

-

Aicinām precizēt Likumprojekta 10. panta devīto daļu, lai tā atbilstu Direktīvas 2023/970 9. panta septītajā daļā noteiktajam, proti: "Darba devējs informāciju, kas minēta šā panta 1. punkta a)–f) apakšpunktā, var publicēt savā tīmekļa vietnē vai to darīt publiski pieejamu citādā veidā," attiecīgi precizējot anotācijas 5.4. sadaļas 1. tabulu.

-

Ierosinām papildināt likumprojekta anotāciju ar skaidrojumu, vai atbilstoši likumprojektā ietvertajam regulējumam tiek pilnībā pārņemts Direktīvas 15.pants, kas paredz, ka dalībvalstis nodrošina, ka asociācijas, organizācijas, līdztiesības iestādes un darba ņēmēju pārstāvji vai citi tiesību subjekti, kuriem saskaņā ar valstu tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem ir leģitīma interese nodrošināt vīriešu un sieviešu līdztiesību, var iesaistīties jebkādā administratīvā procedūrā vai tiesvedībā par tādu tiesību vai pienākumu pārkāpumu, kuri ir saistīti ar vienādas darba samaksas principu. Tie var rīkoties tāda darba ņēmēja vārdā vai tā atbalstam, kurš, iespējams, ir cietis no kāda tiesību vai pienākumu pārkāpuma saistībā ar vienādas darba samaksas principu, – ar minētās personas piekrišanu.

-

Likumprojekta 13. panta ceturtā daļa paredz, ka tad, ja uzņēmumā ir izveidota darba strīdu komisija, darba devējs un nodarbināto pārstāvji var vienoties, ka individuāli tiesību strīdi par vienlīdzīgu darba samaksu sākotnēji izšķirami darba strīdu komisijā. Vienlaikus minētā norma paredz, ka darba strīdu komisijas lēmums lietās par vienlīdzīgu darba samaksu vai darba samaksas pārredzamību stājas spēkā viena mēneša laikā no dienas, kad lietas dalībnieki saņēmuši lēmuma norakstu, ja šajā laikposmā kāda no pusēm nav cēlusi prasību tiesā.
Vēršam uzmanību, ka Darba strīdu likuma 7. panta trešās daļas 3. un 4. punkts paredz, ka individuāli tiesību strīdi par savlaicīgi neizmaksātas darba samaksas piedziņu un par atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu ir izšķirami tieši tiesā, nevēršoties darba strīdu komisijā. Savukārt Darba strīdu likuma 6. panta astotā daļa nosaka vispārējo 10 dienu termiņu darba strīdu komisijas lēmuma spēkā stāšanās brīdim.

Ņemot vērā minēto, aicinām anotācijā skaidrot šādas regulējuma atšķirības un to, kura no tām prevalēs, kā arī izvērtēt nepieciešamu vai nu papildināt likumprojekta 2. panta trešo daļu ar atsauci uz Darba strīdu likumu, vai arī veikt attiecīgus grozījumus Darba strīdu likumā.

-

Ņemot vērā, ka likumprojekta darbības joma aptver ne tikai darbiniekus Darba likuma izpratnē, bet plašāku nodarbināto personu loku, aicinām izvērtēt, vai likumprojekta 14. pantā vārds “darbinieka” nav jāaizstāt ar vārdu “nodarbinātā”.

-

Likumprojekta 13. panta otrā un trešā daļa paredz, ka strīdos par vienlīdzīgu darba samaksu vai darba samaksas pārredzamību piemērojams arī Administratīvā procesa likums un pārstāvību īsteno atbilstoši Civilprocesa likumam un Administratīvā procesa likumam. Ņemot vērā, ka likumprojekts aptver ne tikai darbiniekus Darba likuma izpratnē, bet plašāku nodarbināto personu loku, lūdzam anotācijā skaidrāk nošķirt, kādos gadījumos strīds izskatāms civilprocesuālā kārtībā un kādos gadījumos – administratīvā procesa kārtībā, īpaši nošķirot darba tiesisko attiecību strīdus no publiski tiesisko dienesta attiecību strīdiem, ciktāl speciālajos normatīvajos aktos nav noteikts citādi.

-

Likumprojekta 18. pants paredz tiesai rīcības brīvību samazināt ar lietas vešanu saistītos izdevumus vai atbrīvot nodarbināto no to samaksas, ja prasība par vienlīdzīgu darba samaksu ir noraidīta. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 44. panta piekto daļu tiesa var noteikt mazāku apmēru atlīdzināmo izdevumu advokāta palīdzības samaksai, bet minētā norma expressis verbis neparedz iespēju atbrīvot no šādu izdevumu samaksas pavisam. Ņemot vērā minēto, lūdzam 18. pantā svītrot vārdus "vai atbrīvot nodarbināto no to samaksas", jo Direktīvas 22.pantā minētais (kas turklāt nav izteikts imperatīvā formā) izpildās jau ar CPL 43. panta pirmās daļas 1. punktā noteikto atbrīvojumu.
 

-

Lūdzam anotācijā skaidrot iespējamo tiesību normu kolīziju administratīvās atbildības jomā ar likumprojekta regulējumu un Darba likumā noteikto  administratīvo atbildību par atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpšanu (Darba likuma 161. pants) (piemēram,  vispārējā/speciālā tiesību norma, plašāka/šaurāka tiesību norma u.c. kritērijiem).

Lai novērstu iespējamās tiesību normu piemērošanas problēmas, lūdzam anotācijā skaidri norādīt, kuros gadījumos tiks piemērotas Darba likuma normas un kuros gadījumos - likumprojektā paredzētais regulējums administratīvās atbildības jomā.

Vienlaikus būtu skaidrojams, kādēļ minēto problēmjautājumu risināšanai nav pietiekami ar Darba likumā jau esošo regulējumu administratīvās atbildības jomā.

-

Aicinām papildināt anotācijas 1.3. un 5. sadaļu ar padziļinātu skaidrojumu par Likumprojekta 19. pantā noteiktajiem Eiropas Savienības normatīvo aktu sociālo vai darba tiesību jomā (skatīt Direktīvas 2023/970 24. pantu).

-

Aicinām papildināt anotācijas 5.4. sadaļas 1. tabulas ierakstu par Direktīvas 2023/970 13. panta ievērošanu.

-