Atzinums

1. Lūdzam izvērtēt un papildināt anotāciju, vai likumprojektā ietvertie grozījumi nerada satversmības risku, pamatojot tieši no šī skatupunkta.
2. Lūdzam skaidrot, vai renovācijas darbi ir uzskatāmi par nepieciešamajiem izdevumiem, pamatojot viedokli, jo saskaņā atsaucēs esošajiem nolēmumiem būtu jāizpildās šādiem kritērijiem: 1) izdevumu nepieciešamība izvērtējama katrā gadījumā individuāli, ņemot vērā konkrētā nekustamā īpašuma raksturu un vajadzības; 2) kā arī orientējoties pēc Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6.panta otrajā daļā noteiktajām obligāti veicamajām pārvaldīšanas darbībām; 3) kur cita starpā korelācijā skatāms princips, ka lietas īpašniekam pašam ir jāveic šie izdevumi, taču viņš to nav darījis.
3. Lūdzam ietvert anotācijā izvērtējamu par likumprojektā piedāvātā balsojuma veida leģitimitāti, kurš faktiski paplašina pārvaldnieka tiesības rīkoties ar tam nepiederošiem finanšu līdzekļiem un izdevumu taisīšanu nekustamajā īpašumā, ja kopība nav bijusi lemttiesīga kvoruma trūkuma dēļ. Vienlaikus aicinām izvērtēt, vai šāds balsošanas veids nerada tiesvedību riskus dzīvokļu īpašniekiem ar mājas pārvaldnieku.
4. Lūdzam papildināt anotāciju ar skaidrojumu par likumprojektu 14.panta divpadsmito daļu, norādot, kādi kritēriji ņemami vērā, veidojot optimālus pārvaldīšanas izdevumus un kā tiks samērota dzīvojamās mājas īpašnieka maksātspēja, proti, kā nošķirt atbildības robežas, ņemot vērā arī likumprojektā piedāvāto balsošanas viedu.

Saskaņā ar anotāciju un likumprojekta grozījumiem izriet, ka ar likumu pārvaldniekam tiks piešķirtas tiesības dzīvokļu īpašnieku kopības vārdā pasūtīt energosertifikācijas veikšanu, ierosināt būvniecību, kā arī veikt citas nepieciešamās darbības būvniecības procesa īstenošanai. Minētais ietver pārvaldnieka tiesības rīkoties ar kopības līdzekļiem bez kopības pilnvarojuma vai arī pārvaldnieks ir tiesīgs veikt attiecīgās darbības par saviem līdzekļiem, pēc tam atprasot no dzīvokļu īpašnieku kopības. Kā aizsardzības mehānisms dzīvokļu īpašniekiem ir paredzēts 10. un 11.pantā, kas faktiski paredz, ja kopsapulcē un atkārtotajā kopsapulcē nav nepieciešamā kvoruma, tiek pieņemts, ka pārvaldnieks ir tiesīgs izlietot iepriekš minētās tiesības.

Pirmkārt, dzīvokļu īpašnieku iemaksas dzīvojamās mājas uzkrājuma fonda veidošanai ir finanšu līdzekļi, kas ietilpst dzīvokļu īpašnieku kopības mantā. Savukārt pārvaldnieks nodrošina šo līdzekļu uzglabāšanu, ievērojot dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumus un pilnvarojumu, kā arī likumā noteiktos ierobežojumus. Tāpat no Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 5.panta pirmās un otrās daļas izriet, ka dzīvojamās mājas pārvaldīšanas nodrošināšana ir dzīvojamās mājas īpašnieka pienākums, un šie lēmumi dzīvokļu īpašumu mājā tiek pieņemti Dzīvokļu īpašuma likuma noteiktajā kārtībā. Attiecīgi uzkrājuma fonds tiek tērēts plānotajiem mājas remontdarbiem un avārijas situācijām. Turklāt, pat ja pārvaldnieks plāno izlietot dzīvokļu īpašnieku kopības uzkrājumus atbilstoši uzkrājuma mērķim, pārvaldniekam ir jāievēro dzīvokļu īpašnieku kopības vai normatīvajos aktos noteiktā kārtība attiecīgo izdevumu saskaņošanai ar kopību. Tādējādi minētais pirmšķietami atbilst “tiesībām uz īpašumu” Satversmes 105.panta izpratnē, ar ko saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, piemēram, īpašums Civillikuma 927.panta izpratnē. Arī personas naudas līdzekļi ir tiesību uz īpašumu objekts (sk. Satversmes tiesas 2021.gada 14.oktobra sprieduma lietā Nr.2021-03-03 16.2.punktu).

Otrkārt, anotācijā izdarītās atsauces uz Senāta nolēmumiem ir vērtējamas kritiski, jo no nolēmumiem izņemti selektīvi fragmenti, kas attiecīgi dublējas (skatīt problēmu aprakstu, atsauce 1 un 2), proti, nozīmīgākais nolēmums anotācijā ir Senāta 2019.gada 13.jūnija spriedums lietā SKC-22/2019 (C28151308), ar kuru notika judikatūras maiņa, atkāpjoties no Senāta 2016.gada 10.marta sprieduma lietā Nr.46/2016 (C28214607) izteiktās atziņas, ka nepieciešamo izdevumu kvalifikācija ir saistāma vienīgi ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma normām par obligāti veicamajām darbībām. Tādējādi no nolēmuma būtu atstājama (ja tiek runāts par nolēmumiem, kas ir pie risinājuma apraksta, jo visi trīs nolēmumi apskatīti no neuzdotās lietvedības puses) anotācijā tēze: “Vienlaikus Senāts atzīst, ka Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6.panta otrajā daļā minētais obligāti veicamās pārvaldīšanas darbības var netieši kalpot kā orientieris tam, kādi izdevumi dzīvojamai mājai ir nepieciešami, lai aizpildītu Civillikuma 865., 866. un 1071.pantā minētā jēdziena “nepieciešamie izdevumi” (“lietas uzturēšanai vajadzīgie izdevumi”) saturu. Tāpat bez ievērības nav atstājams apstāklis, ka šī “satura” piepildīšana, kas minēta nolēmumos, nav vērtēta no projekta virzītāja puses vispār, piemēram, jau minētajā Senāta nolēmumā aplūkota motivācija no apgabaltiesas, kur izmaksas fiziskās apsardzes nodrošināšanai Civillikuma 865.pantā ietverto jēdzienu “nepieciešamie izdevumi” ar noteiktu saturu piepildījusi pareizi, atzīstot, ka fiziskā apsardze ir ēku būvniecības un ekspluatācijas priekšnoteikums.
Civillikuma 865.pants paredz, ka kādai lietai taisītie izdevumi ir vai nu nepieciešami, ar kuriem pašu tās būtības uztur vai aizsargā no pilnīgas bojā ejas, sabrukuma vai izpostījuma, vai derīgi, kas uzlabo lietu, un proti, proti pavairo ienākumu no tās, vai, beidzot, greznuma izdevumi, kas padara to tikai ērtāku. Attiecīgi, piepildot šos “nepieciešamos izdevumus” ar saturu, izdevumu nepieciešamība izvērtējama katrā gadījumā individuāli, ņemot vērā konkrētā nekustamā īpašuma raksturu un vajadzības, kā arī orientējoties pēc Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6.panta otrajā daļā noteiktajām obligāti veicamajām pārvaldīšanas darbībām, kur cita starpā korelācijā skatāms princips, ka lietas īpašniekam pašam ir jāveic šie izdevumi, taču viņš to nav darījis. Šādā rakursā projekta virzītājs nav pievērsies, vērtējot, piemēram, vai renovācijas darbi būtu uzskatāmi par nepieciešamajiem izdevumiem, kas uztur vai aizsargā no pilnīgas bojā ejas, sabrukuma vai izpostījuma. Ir nepieciešams izvērtējums un skaidrojums, vai renovācijas darbi nav uzskatāmi par derīgiem izdevumiem, jo uzlabo lietu, nevis nepieciešamajiem izdevumiem, kas izriet no plānotajiem remontdarbiem un ir vērsti uz daudzdzīvokļu mājas saglabāšanu.

Treškārt, Dzīvokļa īpašuma likuma (redakcija, kas stāsies spēkā 2024.gada 1.novembrī) 19.¹ pants mazākumam piešķir lēmuma pieņemšanas tiesības, izpildoties minētajā normā visiem noteikumiem. Savukārt šajā likumprojektā noteikts, ka dzīvokļu īpašniekiem ir zināms aizsardzības mehānisms, proti, lai pārvaldnieks realizētu tam ar likumprojektu dotās tiesības, abām sasauktajām kopsapulcēm jāiztrūkst kvorumam. Faktiski minētais balsojums ir pretējs Dzīvokļa īpašuma likuma noteiktajam, kur kvoruma trūkuma dēļ kopsapulce (tajā skaitā atkārtotā) nevar pieņemt lēmumu.  Turklāt, kā minēts iepriekš, šāda kvoruma neesamība ļaus pārvaldniekam rīkoties ar finanšu līdzekļiem, kas ietilpst kopības mantā, veikt ieguldījumus par pārvaldniekam par saviem līdzekļiem (ar iespēju atprasīt vēlāk). Tieslietu ministrijas ieskatā likumprojekts paplašina pārvaldnieka tiesības rīkoties ar tai nepiederošiem finanšu līdzekļiem, līdz ar to anotācijā iztrūkst vērtējuma par šāda balsojuma, kam nav kvoruma, leģitimitāti attiecībā par rīcību ar kopības līdzekļiem un izdevumu taisīšanu nekustamajā īpašumā bez faktiskas kopības saskaņojuma.

Ceturtkārt, likumprojekta 14. panta divpadsmitās daļas nepieciešamība ir pamatota ar nolēmumu, kurā skatīts jautājums par pārvaldnieka atbildību pret kopību par tam uzdoto pienākumu nepildīšanu, norādot, kādos gadījumos uzskatāms, ka pārvaldnieks būtu atbrīvojams no atbildības pret kopību – no savas puses rīkojoties ar pienācīgu rūpību savu pielīgto pienākumu izpildē, veicot visas nepieciešamās darbības. Piemēram, lietā, kurā tiesa skatījusi pārvaldnieka atbildību par neattaisnojamu bezdarbību, konkrētāk vērtējot atbildību par kopības lēmuma pieņemšanas pienācīgu iniciēšanu norādīts, ir norādīts, ka pārvaldnieks tiek atbrīvots no atbildības, ja tas no savas puses veicis visas nepieciešamās darbības, atbilstoši informējis kopību, kas balsojusi – “pret”. Tieslietu ministrija vērš uzmanību, ka saskaņā ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6.panta piektajā daļā ietverts deleģējums Ministru kabinetam izdot noteikumus par obligāti veicamajām dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbībām, kā arī kārtību, kādā tiek plānotas un organizētas dzīvojamās mājas renovācijas un rekonstrukciju saistītās darbības. Attiecīgie MK noteikumi skaidri nosaka dzīvojamās mājas tehnisko apkopju intervālus un apsekošanu. Tādējādi tiesai, izskatot strīdu par pārvaldnieka atbildību pret kopību, ir iespējams pārbaudīt, vai pārvaldnieks rīkojies saskaņā ar esošo regulējumu. Līdz ar to piedāvātās redakcijas mērķis ir saprotams, taču būtu nepieciešams papildus vērtējums, par to, kādi kritēriji būt jāņem vērā, veidojot optimālus pārvaldīšanas izdevumus, un kā tiks samērota dzīvojamās mājas īpašnieka maksātspēja, proti, kā nošķirt atbildības robežas, ņemot vērā arī likumprojektā piedāvāto balsošanas viedu.

-