Atzinums

Lūdzam izvērtēt un izslēgt vai precizēt likumprojektā ietverto Dzelzceļa likuma (turpmāk – likums) 33.⁵ panta piekto daļu, kurā pārrakstīti (arī skaidroti) Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 29. aprīļa regulas (ES) 2021/782 par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem vairākos gadījumos (turpmāk - regula Nr. 2021/782) pārkāpumu veidi. Norādām, ka minētās regulas prasības ir tieši piemērojamas, turklāt, pārrakstot konkrētās regulas prasības, rodas šo prasību interpretācijas riski, tostarp, ja regulā tiek veiktas izmaiņas, kā arī ņemot vērā iespēju prasības pārrakstīt nepilnīgi (piem., likumprojektā nav norādīts uz regulas 14. panta prasību pārkāpšanu utt.).
Skaidrojam, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 288. panta otro daļu "regulas ir vispārpiemērojamas. Tās uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas visās dalībvalstīs.” Regulas ir aizliegts pārņemt nacionālajos tiesību aktos un tās automātiski kļūst par nacionālās tiesību sistēmas sastāvdaļu. Regulu pārņemšanas aizliegums ir noteikts Eiropas Savienības Tiesas spriedumā lietā Nr. 39/72 Komisija pret Itāliju, kur tiesa noteica, ka regula automātiski ir nacionālās tiesiskās sistēmas sastāvdaļa. Tādēļ ir prettiesiski tādi nacionālie regulas normas īstenošanas mehānismi, kas rada šķēršļus regulas tiešam efektam un apdraud vienlaicīgu un vienādu tās piemērošanu Eiropas Savienībā, bet tai pašā laikā ir jānodrošina to tiešā piemērošana katrā dalībvalstī. Tas nozīmē, ka dalībvalstij ir pienākums nodrošināt tādu normatīvo bāzi, lai regulas būtu iespējams tieši piemērot. Tātad, dalībvalsts izstrādā tiesību aktus regulas piemērošanai tikai gadījumos, ja regulā ir tieši paredzēts dalībvalstij kāds konkrēts pienākums, piemēram, jānosaka kompetentā vai atbildīgā iestāde, jāparedz sankcijas vai sods par regulas normu pārkāpumu vai nepildīšanu, jānosaka administratīvā procedūra regulā noteikto pasākumu īstenošanai u.tml. Apzināmies, ka atbilstoši regulas Nr. 2021/782 30. panta 1. punktam, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 26. septembra sprieduma prejudiciālā lietā C-509/11 OBB-Personenverkehr AG (sk 62. punktu) izteiktās atziņas, dalībvalstīm jāveic piemērošanas pasākumi, ar kuriem tiek definētas valsts kontroles struktūras pilnvaras, tomēr uzskatām, ka pirmšķietami pilnvaru definēšanai nav nepieciešams pilnībā pārrakstīt vai skaidrot likumprojektā prasības, kuras izriet no regulas un saistībā ar kuru pārkāpumiem Valsts dzelzceļa administrācijai ir tiesības pieņemt lēmumu un uzdot izbeigt pārkāpumu vai veikt konkrētas darbības tā novēršanai (proti, izdot administratīvo aktu).

-

Lūdzam pārskatīt likumprojekta 3. pantā ietverto likuma 33.⁵ panta piekto daļu un veikt precizējumus uz attiecīgo likumprojekta normu adresātiem vai alternatīvi lūdzam sniegt pamatotu skaidrojumu likumprojekta anotācijā, kādēļ konkrētas likumprojekta prasības tiek attiecinātas vienīgi uz atsevišķiem, bet ne visiem regulā minētajiem adresātiem, savukārt cituviet pretēji regulai paplašināti prasību adresāti. Norādām, ka, piemēram, atbilstoši regulas Nr. ​2021/782 11. pantā minētajam attiecīgās prasības attiecībā uz biļešu un rezervāciju pieejamību attiecas arī uz biļešu pārdevējiem un ceļojumu rīkotājiem, tāpat, piemēram, 20. panta 1. punkts attiecas uz dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu un stacijas apsaimniekotāju, bet ne biļešu pārdevēju, tūrisma operatoru, kas nav pārvadātājs, vai tūrisma aģentu, kas nav pārvadātājs u.tml.

-

Likumprojekta 3. pantā paredzēto likuma 33.⁵ panta septīto daļu piedāvājam izvērtēt un izslēgt. Vēršam uzmanību, ka Administratīvā procesa likuma 358. – 374. pantā tiesiskais regulējums par administratīvā akta piespiedu izpildi, tai skaitā par piespiedu naudas noteikšanu, ir ar augstu vispārinājuma pakāpi, turklāt pietiekami precīzs un par administratīvā akta piespiedu izpildi atbildīgā iestāde to var dažādi piemērot. Vienlaikus norādām, ka piespiedu naudu var piemērot administratīvajam aktam, kas ir spēkā stājies, nevis iestādē pieņemtam lēmumam, kā šobrīd tiek paredzēts likumprojektā. Tādējādi apšaubāma būs arī speciālajā likumā noteiktas piespiedu naudas efektivitāte, jo tas var veicināt administratīvo aktu formālas apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas. Ievērojot minēto, likumprojektā piedāvājam regulējumu par piespiedu naudu neveidot. Savukārt likumprojekta anotācijā un atskaitēs Eiropas Komisijas Mobilitātes un transporta ģenerāldirektorātam piedāvājam sniegt izvērstu informāciju par Latvijas tiesību sistēmā pieņemto Administratīvā procesa likuma normu piemērošanas iespējām.
 

-

Nepieciešams izvērtēt likumprojekta 3. pantā paredzētajā likuma 33.⁵ panta piektajā daļā uzskaitītos gadījumus, kad Valsts dzelzceļa administrācija atbilstoši likuma 33.⁵ panta sestajā daļā noteiktajam izdos administratīvos aktus par dažādu regulas pārkāpumu novēršanu. Vēršam uzmanību, ka administratīvā procesa būtība ir regulēt valsts pārvaldes un privātpersonas savstarpējās attiecības, kas rada tiesiskas sekas, piemēram, noteiktu darbību atļauju (licenču) piešķiršana, to darbības apturēšana vai atļauju atņemšana, ja privātpersona nepilda ar ārējo normatīvo aktu noteiktus nosacījumus.
Ievērojot minēto, likumprojektā un tā anotācijā nav pietiekami skaidrots, kādas procedūras tiks veiktas un kādas tiesiskas sekas administratīvais process iestādē privātpersonai radīs, piemēram, ja konkrētai personai tiks atteikts pārvadāt velosipēdu vai par velosipēdu pārvadāšanas noteikumu nepublicēšanu savā oficiālajā tīmekļa vietnē (likuma 33.⁵ panta piektās daļas 1. punkta “a” un “b” apakšpunkts). Tāpat arī daudzos citos likumprojekta 3. pantā paredzētajā likuma 33.⁵ panta piektajā daļā minētajos gadījumos faktiski ir uzskaitīti vienreizēji pārkāpumi, kurus konstatējot, efektīvāka būtu administratīvā soda piemērošana, nevis administratīvā akta izdošana.  

-

Lūdzam izvērtēt un nepieciešamības gadījumā izslēgt vai precizēt normu, kas paredz pasažiera tiesības iesniegt sūdzību par ​regulas Nr. 2021/782 pārkāpumiem ārpustiesas strīdu risināšanu regulējošos normatīvajos aktos paredzētājā patērētāju strīdu risināšanas komisijā vai ārpustiesas strīdu risinātājam, ja attiecīgajā jomā tāds izveidots, nedublējot citā likumā ietvertu regulējumu. Alternatīvi, ja tas ir nepieciešams, lūdzam papildināt likumprojektu ar informatīvo atsauci uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija direktīvu 2013/11/ES par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu un ar ko groza regulu (EK) Nr.2006/2004 un direktīvu 2009/22/EK, bet likumprojekta anotācijas 5. sadaļā skaidrot attiecīgo šīs direktīvas normu pārņemšanu likumprojektā.

Ja nepieciešams, pieļaujama būtu, piemēram, šāda atsauce uz attiecīgajiem normatīvajiem aktiem:
"Šā panta noteikumi neskar pasažiera tiesības iesniegt iesniegumu par strīdu par ​regulas (ES) Nr. 2021/782 pārkāpumiem saskaņā ar ārpustiesas strīdu risināšanu regulējošiem normatīvajiem aktiem."
Bet šādā gadījumā likumprojekta anotācijā nepieciešams skaidrot pamatojumu izņēmumam par regulas teksta daļas inkorporēšanu nacionālajos tiesību aktos (kā piemēru skatīt lietu Nr. 272/83 Komisija v. Itālija). Skaidrojam, ka šāda inkorporēšana attaisnojama vienīgi ar indivīdu interesēm saņemt tiem adresētu saskaņotu un labi uztveramu tiesību aktu, bet regulu tiešā piemērojamība nepieļauj citus izņēmumus.
 

Administratīvās atbildības regulējums (likumprojekta 4. pants) tā pašreizējā redakcijā nav atbalstāms. Nav izvērtēti administratīvās atbildības nepieciešamības un pieļaujamības kritēriji. Likumprojektā paredzētie pārkāpumi nav formulēti atbilstoši administratīvo pārkāpumu definēšanas prasībām.
Lūdzam ņemt vērā zemāk minēto: 
1. Pirms noteikt jaunu administratīvās atbildības pamatu, jāizvērtē vismaz šādi kritēriji: 1) administratīvā akta (procesa) prioritātes princips; 2) sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte; 3) problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām; 4) problēmsituācijas bīstamība un kaitīgums; 5) aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 54. lpp.). Nozīmīgs rādītājs ir arī problēmsituācijas aktualitāte, proti, vai attiecīgi pārkāpumi faktiski tiek izdarīti pietiekami bieži, lai par to būtu nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību, vai esošais regulējums nav novecojis (sal. Informatīvais ziņojums "Nozaru administratīvo pārkāpumu kodifikācijas ieviešanas sistēmas īstenošana", 03.03.2020., 2. lpp. Pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/).

Administratīvā akta (rīkojuma, procesa) prioritātes princips nozīmē to, ka, ja ir nepieciešams panākt, lai persona izpilda noteiktas normatīvo aktu prasības, prioritāte ir administratīvā akta izdošanai, nosakot pienākumu atbilstošā termiņā novērst neatbilstības un izpildīt prasības. Administratīvais sods paredzams tikai tajos gadījumos, kad nepieciešams reaģēt uz kādu personas izdarītu pārkāpumu, kurš vairs nav novēršams un ir ar augstu bīstamības pakāpi (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.). Latvijā valsts pārvaldei ir raksturīgi meklēt iespēju personu sodīt par pienākumu nepildīšanu, bet nereti netiek saskatīta iespēja panākt pienākumu izpildi ar administratīvā procesa līdzekļiem (Laveniece-Straupmane N., Briede J., Liholaja V., Judins A., Ziemane I. Ārkārtējā situācija: juristu viedokļi par tiesisko regulējumu un tā piemērošanu. Jurista Vārds, 17.03.2020., Nr. 11). Tādējādi, ja pienākuma īstenošanu var panākt izdodot administratīvo aktu vai ar citiem nesodoša rakstura administratīvi tiesiskiem līdzekļiem, tad administratīvā atbildība pamatā nav paredzama.

Sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte nozīmē, ka ar administratīvās atbildības noteikšanu var sasniegt attiecīgo mērķi (citiem vārdiem, atrisināt konstatēto problēmsituāciju). Šajā aspektā nepieciešams izvērtēt, vai administratīvais sods spēs mazināt konstatēto problēmsituāciju skaitu, apmēru un izplatību sabiedrībā, kā arī vai ar administratīvā pārkāpuma procesā esošajiem līdzekļiem būs iespējams šādas situācijas konstatēt, izmeklēt un pierādīt (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.).

Administratīvās atbildības regulējums nav paredzēts civiltiesisku strīdu risināšanai. Ja privātpersonai ir iespējams savas aizskartās tiesības aizstāvēt ar civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tad par attiecīgu privāttiesiskās attiecības regulējošo normu neievērošanu administratīvā atbildība nav paredzama. Tādējādi pārkāpumam jābūt saistītam ar publiski tiesiskām attiecībām. Ir atsevišķi izņēmuma gadījumi, kad administratīvie sodi tradicionāli tiek piemēroti arī par tādiem pārkāpumiem, kas pēc savas tiesiskās dabas attiecas uz privāttiesiskām attiecībām, piemēram, ja pārkāpuma rezultātā tiek skarts plašs sabiedrības loks (patērētāju tiesības) (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 56.-57. lpp.).

Izvērtējot nepieciešamību noteikt administratīvo atbildību konkrētas problēmsituācijas risināšanai, jākonstatē tās bīstamība vai kaitīgums sabiedrības interesēm. Proti, jāizvērtē, vai iespējamais pārkāpums var aizskart sabiedriskās intereses tādā mērā, ka nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību par to (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57. lpp.). Šajā aspektā nozīmīga var būt arī administratīvās atbildības un kriminālatbildības norobežošana. Likumdevēja izvēle starp noziedzīgu nodarījumu un administratīvo pārkāpumu nedrīkst būt patvaļīga. Administratīvie pārkāpumi izpaužas kā noteiktas pārvaldības kārtības neievērošana, un tie nav saistīti ar sociālu stigmatizāciju vai publisku kaunu (Smiltēna A. Administratīvās atbildības norobežošanas no kriminālatbildības problemātika. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 23. lpp.). Šie pārkāpumi ir vienkārši traucējoši labai pārvaldībai vai sabiedriskajai kārtībai, bet tie neietver sevī kādu īpašu ļaunumu vai pilnīgu sabiedrības vai valsts vērtību ignoranci (Kalniņa V. Administratīvo pārkāpumu tiesību sistēmas reforma – domāšanas reforma. Jurista Vārds, 15.11.2016., Nr. 46). Citiem vārdiem sakot, ja noziedzīgs nodarījums ir ļaunums pats par sevi, tad administratīvais pārkāpums ir morāli neitrāla rīcība un tā izdarītājs – nevērīga vai bezrūpīga persona (Foundations of European Criminal Law. Norel Neagu (Ed.). Bucureşti: Editura C.H. Beck, 2014, p. 67).

Tāpat ir aizliegts paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu. Ja lieta ir uzsākta administratīvajā procesā, tad šajā procesā tā arī ir jāpabeidz, ja nepieciešams, izmantojot administratīvā akta piespiedu izpildes līdzekļus (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57.-58. lpp.).

Ievērojot minēto, lai varētu izvērtēt administratīvās atbildības nepieciešamību un pieļaujamību likumprojektā paredzētajā gadījumā, likumprojekta anotācijā jāietver argumentēts visu iepriekš minēto kritēriju izvērtējums par katru pārkāpumu. Šajā gadījumā īpaša uzmanība pievēršama pārkāpuma attiecināmībai uz publiski tiesiskajām attiecībām. Administratīvā atbildība nav paredzama par prettiesisku rīcību privāto tiesību jomā! Šādos gadījumos piemērotais administratīvais sods var būt nepamatota valsts iejaukšanās privāttiesiskās attiecībās (plašāk sk.: Danovskis E. Administratīvās atbildības likuma pamatnoteikumu svarīgākās nostādnes. Jurista Vārds, 17.12.2019., Nr. 50/51/52).

2. Likumprojekta anotācijā iekļaujams arī paredzētā pārkāpuma satura skaidrojums, tostarp jānorāda korespondējošās tiesību normas, par kuru neievērošanu būs paredzēta administratīvā atbildība.

3. Likumprojekta anotācijā iekļaujams pamatojums izvēlētajam soda veidam un apmēram. Viens no soda samērīguma un soda veida un apmēra izvēles pamatkritērijiem ir pārkāpuma smagums un tā iespējamās sekas (Cafaggi F., Iamiceli P. The Principles of Effectiveness, Proportionality and Dissuasiveness in the Enforcement of EU Consumer Law: The Impact of a Triad on the Choice of Civil Remedies and Administrative Sanctions. European Review of Private Law, 2017, Vol. 25, Iss. 3, p. 599). Lai to izvērtētu, citstarp nozīmīgs ir ar attiecīgajām tiesību normām aizsargātā tiesiskā labuma (interešu) svarīgums un pārkāpuma sabiedriskais nosodījums (Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa-Harabo Kolomera 2005. gada 26. maija secinājumu lietā C-176/03 46. punkts). Protams, šie kritēriji neļauj precīzi noteikt (aprēķināt) pārkāpumam atbilstošu soda veidu vai apmēru, tie vairāk vērtējoši raksturo pārkāpumu salīdzinājumā ar citiem pārkāpumiem (Evaluation Study on the Implementation of Directive 2008/99/EC on the Protection of the Environment through Criminal Law by Member States. Brussels: 2014, p. 81). Soda samērīgumu ietekmē arī citi kritēriji, piemēram, pārkāpuma rezultātā iespējamais iegūtais labums (ekonomiskais izdevīgums), kā arī tas, vai sods nerada pārmērīgu apgrūtinājumu personai, kurai tas tiek piemērots.
Pārkāpuma izdarīšana nedrīkst būt ekonomiski izdevīga, ja salīdzina pārkāpuma rezultātā iegūto labumu un par pārkāpumu iespējamo sodu. Soda apmēra un pārkāpuma rezultātā iegūtā labuma attiecība, kā arī reālā iespēja, ka pārkāpums vispār tiks atklāts un sods piemērots, ir kritēriji, kas raksturo arī soda preventīvo (atturošo) iedarbību (Faure M. Effective, Proportional and Dissuasive Penalties in the Implementation of the Environmental Crime and Shipsource Pollution Directives: Questions and Challenges. European Energy and Environmental Law Review, 2010, p. 260).

4. Ja pēc visu administratīvās atbildības nepieciešamības un pieļaujamības  kritēriju izvērtēšanas tiks secināts, ka administratīvā atbildība ir nepieciešama, tad precizējami administratīvo pārkāpumu formulējumi, skaidri un izsmeļoši norādot visas nepieciešamās administratīvā pārkāpuma pazīmes. Jebkurai personai, izlasot administratīvo pārkāpumu, būtu jāspēj saprast, par kādu tieši darbību vai bezdarbību tai var tikt piemērotas sodoša rakstura sankcijas. Norādām, ka šobrīd likumprojektā definētās administratīvā pārkāpuma pazīmes netiek skaidri noteiktas. 

Lūdzam administratīvo pārkāpumu noteikt, neizmantojot iekšējās atsauces. Ir pieļaujamas informējošas atsauces uz regulām, bet pārkāpuma pazīmēm jābūt skaidrām arī tad, ja šīs atsauces izņemtu. Salīdzinājumam skatīt, piemēram, Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma VIII nodaļu.

-

Vēršam uzmanību, ka likumprojekta anotācijā tikai daļēji ir izvērtēti administratīvās atbildības nepieciešamības un pieļaujamības kritēriji, tādēļ lūdzam precizēt anotāciju atbilstoši Tieslietu ministrijas iebildumam par likumprojektā paredzēto grozāmā likuma IX nodaļu.

-

Ņemot vērā, ka regula Nr. 2021/782 vairākos gadījumos paredz rīcības brīvību, piem., 2. panta 2., 5., 6. punktā, 6. panta 5. punktā, 11. panta 4. punktā, 18. panta 5. punktā, 19. panta 6. punktā, 24. pantā, lūdzam atbilstoši aizpildīt likumprojekta anotācijas 5.4. sadaļu, papildinot aili (sniedzot pamatojumu) par dalībvalsts rīcības brīvības izmantošanu, norādot konkrētās regulas normas, kas paredz rīcības brīvību, kādā veidā minētā rīcības brīvība ir izmantota likumprojektā, un to, kādēļ ir vai nav izmantota regulā Nr. 2021/782 paredzētā rīcības brīvība.
 

-

Vēršam uzmanību, ka regulas Nr. 2021/782 3. panta 3. punktā lietotā termina "stacijas apsaimniekotājs" skaidrojumā norādīts uz organizatorisku struktūra dalībvalstī, kurai uzlikts pienākums apsaimniekot vienu vai vairākas dzelzceļa stacijas un kura var būt infrastruktūras pārvaldītājs. Attiecīgi secināms, ka regulas normu, kas attiecas uz stacijas apsaimniekotājiem, tiešai piemērošanai pirmšķietami sākotnēji nacionālajā tiesību sistēmā nepieciešams skaidrot, kādiem subjektiem uzlikts pienākums apsaimniekot dzelzceļa stacijas, tādēļ lūdzam atbilstoši papildināt likumprojektu vai skaidrot likumprojekta anotācijā, kurā nacionālajā tiesību aktā noteikti attiecīgi pienākumi vai to noteikšanas kārtība.

-

Lūdzam vārdu "iestāde" aizstāt ar vārdu "struktūra", nodrošinot precīzu atsauci.

-

Pamatojoties uz Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 63. punktu, lūdzam likumprojektā ietvertajās atsaucēs uz normatīvajiem aktiem norādīt konkrētu to jomu (sk., piem., likuma 33.⁵ panta otrās daļas 4. punktu).

-

Lūdzam precizēt likumprojekta 3. pantu, vienveidojot izteiksmi attiecībā uz to, vai ar lēmumu tiek uzdots izbeigt ​regulas Nr. 2021/782 neievērošanu vai izbeigt minētās regulas pārkāpumus.

-

Lūdzam terminu “pārvadājuma līgums” vairākkārtēji neskaidrot, bet ar šī termina skaidrojumu papildināt likumprojekta 1. pantu.

-

Vēršam uzmanību, ka pantu par likuma spēkā stāšanos likumā iekļauj tikai tādos gadījumos, ja likumam tiek noteikts īpašs spēkā stāšanās laiks (saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 69. pantā noteikto likums stājas spēkā četrpadsmit dienas pēc izsludināšanas, ja likumā nav noteikts cits termiņš). Attiecīgi lūdzam skaidrot pamatojumu likumprojektā noteiktajam spēkā stāšanās laikam vai izslēgt minēto regulējumu, kurš turklāt neatbilst likumprojekta anotācijas 1.2. apakšsadaļā minētajam.

-

Likumprojekta anotācijā norādīts, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Direktīva 2012/34/ES, ar ko izveido vienotu Eiropas dzelzceļa telpu (pārstrādāta redakcija), neparedz Eiropas Savienības dalībvalsts rīcības brīvību papildināt dzelzceļa pārvadātāja licences darbības apturēšanas vai anulēšanas nosacījumus. Tomēr vēršam uzmanību, ka minētās direktīvas 2. pantā (jo īpaši sk. 2. punktu) paredzēta rīcības brīvība noteiktos gadījumos nepiemērot minētās direktīvas III nodaļas nosacījumus, kas paredz tiesisko regulējumu par dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu licencēšanu, tādēļ lūdzam izvērtēt un nepieciešamības gadījumā precizēt anotācijā ietverto informāciju vai skaidrot, kādēļ tas nav nepieciešams.

-